Tas brīdis bija pienācis, kad plkst. 5.00 no rīta zvanīja mans modinātājs un bija atlikušas vien 2h līdz startam manā pirmajā maratonā.
Izvēlos no gultas, nedaudz uzēdu rīsus un sāku vilkt mugurā iepriekšējā vakarā smuki salikto ekipējumu.
Vai es biju uztraucies? Dīvaini, bet nē, jo šķiet – zināju, lai kāds būs rezultāts un skrējiena iznākums, es jau būšu uzvarējis, stājoties pretī savam izaicinājumam, un piedzīvojis ko neparastu.
Agrais rīts bija ne tikai man, bet arī manam brālim Rihardam (Rihards Jakovels), kurš parasti ceļas ap plkst. 12.00 dienā, taču šoreiz to nācās izdarīt kādu brīdi agrāk. Viņš bija mans galvenais atbalsts šajā sacīkstē un tam piegāja ļoti nopietni, jo jau iepriekšējā dienā izbraukāja tos punktus trasē, kur mani sagaidīs.
Mājās ilgi nekavējāmies un jau nedaudz pirms plkst. 6.00 devāmies uz starta vietu, jo pirmie divi koridori bija rezervēti elites atlētiem, bet mēs pārējie stājāmies kopā vienā koridorī.
Pat dodoties uz startu, biju “mierīgs kā pitons”, ļoti netipiski, taču to skaidroju ar pārliecības sajūtu, ka beigās viss būs labi.
Kārtīga iesildīšanās nesanāca, tikai kāju izvēzēšana un neliela pastaipīšanās, jo vēlējos nokļūt pēc iespējas tuvāk starta līnijai, baidoties, ka 2000 skrējēju barā trases šaurākajās vietās varētu veidoties sastrēgumi.
Kad līdz startam bija atlikušas 15min, vēlreiz pārcilāju galvā savu skrējiena plānu. Mana vēlēšanās bija paskriet zem 5h robežas, lai to paveiktu, biju sadalījis distanci vairākos posmos un katrā no tiem uzlicis sev tempa mērķi.
Pirmais posms 0-18km (626m uz augšu)
Plkst. 7.00 tiek dots starts un visi kopā sākam skrējienu. Lai arī cenšos sevi nedaudz ierobežot, tomēr pirmos kilometrus skrienu ātrākā tempā kā plānots, jo nostrādā “bara efekts”. Distances turpinājumā parādās pirmie kāpumi, kurus sākotnēji pārvaru skrējienā jeb tipināšanā. Noskrējieni nav īpaši tehniski un tos izbaudu. Manā sejā ir smaids, jo skrienas viegli un trases malā ik pa brīdim ir skatītāji, kuri uzmundrina visus skrējējus.
Ik pēc kilometra mans pulkstenis ziņo tempu un šķiet, ka viss iet pēc plāna. Sanāk arī apsteigt citus skrējējus un celties pa pozīcijām uz augšu. Tā paiet pirmie 18km, kuri tiek pievarēti 1h 29min.
Sasniedzot pirmo ēdināšanas punktu, pat neapstājos un uzņemtajā tempā izskrienu tam cauri.
Otrais posms 18-24km (889m uz augšu)
Uzreiz aiz ēdināšanas punkta ir straujš pagrieziens pa labi un taka vijas augšā pa kalnu. Ir klāt pirmais nopietnais kāpums, kur 6km laikā jāuzskrien no ~1300m līdz ~2200m. Kalna pirmā daļa ir nosēta ar līdzjutējiem, kuri bļauj, sit bungas, zvana zvanus un visādi citādi cenšas uzmundrināt.
Kalns ir stāvs, es pāreju ātrā solī, jo šķiet, ka tā man sanāk ātrāk un spēju pietaupīt spēkus. Arī citi dalībnieki dara to pašu. Tā nu mēs draudzīgi “duram” augšā. Lai arī šķiet, ka kilometri velkas, es tomēr joprojām eju pēc plāna. Soļot augšup man sanāk tīri labi, taču pāriet skrējienā tomēr nespēju, jo stāvums un akmeņi, saknes to īsti nepieļauj.
Pēc aptuveni 25min kāpuma sākas platāks grants ceļš joprojām kalnā, bet nu jau var mēģināt arī sākt tipināt, lai arī stāvums pret kalnu saglabājas. To arī cenšos darīt.
Nepilnu kilometru pirms virsotnes atkal sākas akmeņaina taciņa, kurā mani sagaida uzmundrinājumus kliedzošs brālis. Lai arī ir smagi, tas man liek soļot, skriet ātrāk. Viņš priecīgi saka, ka es nenormāli ātri skrienu, jo pirmie ir tikai aptuveni 20min priekšā. Pie sevis nodomāju, ka tas tiešām ir lielisks rezultāts, jo nu jau puse no distances būs pieveikta un sāksies noskrējiens, kas ļaus nedaudz atvilkt elpu. Kalnu pievarēju ~50min.
Trešais posms 23-31km (75m uz augšu)
Sākoties noskrējienam, esmu kopā ar tobrīd 7. ātrāko sievieti, kura mani ļoti ātri “atstāja putekļos”, jo nespēju tik tehniski skriet lejā, lai turētos līdzi. Noskrējiens gāja lejā pa šauru, akmeņainu, brīžiem ļoti stāvu taku. Man skrējās ļoti smagi, jo gandrīz vai katrs solis sanāca ar ļoti lielu triecienu, kā rezultātā es nevis skrēju uz priekšu, bet faktiski sevi bremzēju.
Vienā no akmeņainajiem posmiem mana kāja aizķērās un es kritu. Tas nebija patīkami, jo pieceļoties jutu, ka esmu sasitis pret akmeni kreiso celi. Sākumā sāpes bija tik spēcīgas, ka domāju – vai tiešām tas būs viss? Ar sāpēm un pieklibojot turpināju skriet lejā, jo padoties negrasījos. Kad taka pārgāja no akmeņiem uz man jau ierastāku formātu – smiltīm un saknēm, tad palika vieglāk. Tomēr paskatoties pulkstenī tempu, sapratu, ka šeit sāku atpalikt no sākotnējā plāna, jo negaidīju, ka lejā skriesies tik lēnām.
Nākamajā ēdināšanas punktā uzpildīju savas dzēriena pudeles, uzēdu apelsīnus, želejas un devos tālāk.
Ceturtais posms 31-43km (1169m uz augšu)
Līdz finišam bija atlikuši ~11km un šķita, ka mērķi paskriet zem 5h izdosies sasniegt, jo distancē biju pavadījis jau 3h 15min, tas nozīmēja, ka pēdējie 11km jāpievar 1h 45min un tobrīd tas likās “protams, ka varu”.
Taču tas viss izvērtās daudz savādāk. Pēdējais posms iesākās pa jau reiz sākumā skrietu trases daļu, un šķiet – priekš manis tas bija viens no vājākajiem brīžiem. Nespēju skriet tur, kur reiz jau esmu skrējis, tas man pamatīgi “iedeva pa smadzenēm”, un nespēju sevi savākt. Likās, ka esmu nenormāli lēns un galvenais ir tikai tikt līdz finišam. Šādas domas nekad nedrīkst pieļaut.
Arī saule bija uzlēkusi un karsēja, cik tik var. Šķiet, ka, vēlāk paskatoties temperatūras datus, visa distances beigu daļa tikai aizvadīta +30 grādu karstumā.
Tā nu es, ar sevi sarunājoties, centos kustēties uz priekšu pēc iespējas ātrāk. Arī citiem dalībniekiem neklājās vieglāk, tā rezultātā man izdevās pacelties augstāk par pāris pozīcijām.
Šie beidzamie 11km faktiski veda visu laiku pret kalnu, lai arī centos ik pa brīdim skriet, ātri vien pārgāju atpakaļ soļos. Katrs kāpiens pa akmeņiem uz augšu šķita ļoti lēns un smags, bet apstāties nedrīkst, jākustas uz priekšu. Tādu plati griezu savā galvā atkal un atkal.
Vienā no posmiem iepūta tik patīkami vēss vējš, ka atpletu rokas un gaidīju, kad tas mani pacels gaisā un aiznesīs līdz finišam, bet nekā, tas jāizdara pašam.
Pēdējā ēdināšanas punktā 5km pirms finiša vēlreiz uzpildījos un, kamēr ēdu, sajutu, ka kreisajā kājā sāk iemesties krampis. Sapratu, ka vairs uz vietas stāvēt nevar un laiks doties ar cerību līdz finišam izturēt bez krampjiem.
Lai arī distance prasīja no manis daudz spēka gan fiziskā ziņā, gan prātā, lai arī nesasniedzu nosprausto sportisko mērķi, es finišā skrēju ar platu smaidu un gandarījumu par paveikto.
Es vienmēr atcerēšos fantastisko sajūtu pēdējos pārsimts metros, tas bija kaut kas īpašs, par ko es varēju tikai sapņot. Šis ir nozīmīgākais finišs, kāds man līdz šim ir bijis.
Nebaidieties, sapņojiet, jo sapņi piepildās!
Distance: 43.5km
Laiks: 5h 19min 5sek.
Augstuma metri: 2759m
Vidējais temps: 7min 20sek.
Kopvērtējumā 87. vieta
Vecuma grupā 60. vieta
PALDIES visiem par atbalstu gan klātienē, gan attālināti!
PALDIES atbalstītājiem Salomon Latvia un veikalam Motosports, īpaši Artai (Arta Indrēvica) par lieliskākā ekipējuma nodrošināšanu!
Sezonas otrais nopietnais starts taku skriešanas sacensībās aizvadīts. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Isostar Latvija, saņēmu iespēju startēt taku skriešanas mekā – Šamonī – prestižajā Monblāna maratona distancē! Kādu laiku svārstījos, kuru distanci skriet (23km vai 42km), bet beigu beigās nosliecos par labu maratona distancei, jo tieši šajā distancē solījās būt visspēcīgākais dalībnieku sastāvs, kā arī šī distance tika iekļauta kā viens no Golden Trail series posmiem.
Pats brauciens uz Šamonī tika apvienots ar ģimenes atvaļinājumu, līdz ar to specifiska gatavošanās jau uz vietas Šamonī netika plānota, bet tā vietā devām priekšroku kārtīgām ekskursijām trijatā. Jāsaka uzreiz, ka ceļot ar mazu bērnu nav grūti, bet tas prasa vairāk enerģijas. Šamonī ieradāmies 3 dienas pirms mana gaidāmā starta (ceturtdienā), jo oriģinālajā plānā bija arī Zanes dalība 23km distancē. Plānu gan nācās mainīt, jo pēdējās nedēļās Zane mokās ar sāpēm mugurā un no plānotās dalības atteicās.
Mer de Glace selfijs
Expo apmeklējums un obligātā ekipējuma atrādīšana noritēja gludi, un to paveicām jau piektdienā, lai izvairītos no liekas burzmas, zinot dienvidnieku neiespringšanu uz atsevišķām lietām. Uzreiz jāsaka, ka sacensību organizācija bija ļoti augstā līmenī, un noteikti uz turieni ir vērts braukt! Visa piektdiena pagāja Šamonī iepazīšanā, un pavadītais laiks uz kājām korelēja ar uzkrāto nogurumu. Tā kā sestdien Zane uz starta nestājās, tad uzbraucām apskatīt Mer de Glace ar kalnu vilcieniņu un nedaudz apostīt 2000m augstumā esošo gaisu. Laiks pieturējās ļoti karsts, kas radīja bažas par gaidāmo maratona startu un šķidruma daudzumu organismā.
Dalībnieka numurs saņemts
Starts maratonam svētdien 7:00 no rīta. Uz starta vietu nokļūstu ar organizatoru sarūpēto sabiedrisko transportu 1h pirms starta, pietiek laiks, lai kārtīgi iesildītos, nodotu somu uz finišu, uzpildītu ūdeni, kuru neveiksmīgi (neveikli) izlēju no vienas savas Inov-8 mīkstās 0,5l pudelītes. Uz starta koridoru īpaši neraujos, jo skatos, ka džeki un meitenes ar līdzvērtīgiem starta numuriem arī nedrūzmējas, bet gan mierīgi čilo. Paskatos, ka pie starta ir trīs koridori, līdz ar to nodomāju, ka es ar savu 149. starta numuru noteikti esmu otrajā elites koridorā, un turpinu mierīgi iesildīties. 10min pirms starta dodos uz sevis iedomāto starta koridoru, bet saņemu atbildi, ka es neesmu elites sportistu sarakstā, un šeit nav mana vieta. Pēc garākas izskaidrošanās tik tiešām secinu, ka man nav piešķirtas īpašas privilēģijas, tas nekas, ka citiem sportistiem ar zemākiem starta numuriem vieta šajā koridorā atrodas. Labi, ka neesmu muļķis un piesaucu, ka esmu sacensībām pieteikts no Isostar komandas (Isostar ir viens no sacensību lielākajiem atbalstītājiem) un, tiklīdz izrunāju šos maģiskos vārdus, mani bez jebkādām problēmām ielaiž. Nu negribējās man startēt šajā situācijā no 2700. starta pozīcijas.
Līdz startam pie Šamonī baznīcas atlikušas 7′, man blakus piebiedrojas Portugāļu orientieristi/ taku skrējēji Tiago (Romao un Aires), kur viens skrien no Salomon komandas, bet otrs no Hoka One One. Nedaudz aprunājamies, un pienācis pēdējais laiks uzsūkt enerģiju no atbalstītājiem. Pārsteidzoši – esmu ļoti mierīgs, jo esmu izstrādājis savai varēšanai atbilstošu skriešanas plānu, kuru esmu gatavs arī realizēt dzīvē. Finišs plānots pēc 4h45min +/- 5min. Pēc citu gadu rezultātiem, tas ir aptuveni 1h aiz uzvarētāja, bet sakrīt ar ātrāko dāmu uzvarētājās laiku. Mierīgs esmu arī tāpēc, ka nu jau ir uzkrājusies neliela pieredze no taku skrējieniem arī ārpus Latvijas, kaut gan jāatzīst, ka Alpos esmu tikai pāris reizes orientējies. Šoreiz esmu nolēmis tik tiešām nepārķert startu, lai varētu izbaudīt visu skrējienu. Apzinos, ka esmu izlikts ar 149. starta numuru pēc ITRA ranga, līdz ar to sākotnējais mērķis TOP30 ir diezgan nereāls, svarīgākais ir sasniegt plānoto finiša laiku.
Līdz startam četras sekundes
Starts ir nereāli pacilājošs, un mans piedzīvojums taku skriešanas mekā maratona distancē ir sācies. Pieturos pie sava nospraustā plāna un skrienu prātīgi, tieši tik prātīgi, ka esmu kopā ar sieviešu līderēm, un šis temps man patīk (3:40min/km).
Starts Šamonī – Argentiere (9km, +324m) – 43:49
Pirmo KP esmu plānojis sasniegt pēc 45min, jo pirmie 4km ir diezgan līdzeni un ripo komfortabli. Esmu kopā ar sieviešu līderi, priekšā ir ļoti daudz džeku, kuriem nemaz nemēģināju skriet līdzi, kaut gan to varētu darīt, bet es esmu piesardzīgs. Sākoties pirmajam kāpumiņam, turpinu būt prātīgs, lai nesadzītu kājas, tāpēc sieviešu līdere un vēl dažas ātrākās dāmas no manis nedaudz atraujas. Tas mani nesatrauc, jo apzinos, ka šīs dāmas ir profesionāli atbalstītas taku skrējējas ar krietni lielāku pieredzi taku skriešanā kā es. Takas ir platas un ar maz akmeņiem, līdz ar to vietas pietiek visiem, un, sākoties pirmajam noskrējienam, joprojām taupu kājas, bet pārsteidzošā kārtā esmu ātrāks par vairumu sev apkārt esošo sportistu un, tuvojoties pirmajam KP, atkal esmu panācis ātrākās dāmas. Paskatos pulkstenī – pirmais KP sasniegts ar 1’20” rezervi. Rezultātos esmu 73.vietā. Viss forši! Nedaudz biedē lielais karstums, kas neizbēgami tuvojas, jo jau tagad ir nedaudz virs +20 grādiem un neviena mākonīša. Siltumiņš traucē īstenot plānoto uztura plānu, jo nu nekādi negribas šobrīd man ēst saldu želeju, gribas tikai svaigu ūdeni. Tomēr vienu želeju saņemos apēst!
Foniņā ar sieviešu līderi pirmajos kilometros Foto: Ski & Run
Argentiere – Tre Le Champ (4.3km, +240m) – 22:59; T=1:06:48
Posma sākumā ir neliels pastāvs kāpums ar noskrējienu, bet kopumā ļoti vienkāršs posms, kas man nesagādā nekādas grūtības. Sev par pārsteigumu priekšā ieraugu Tiago, to kurš Romao. Joprojām apkārt blandās pazīstamas elites klases sievietes, līdz ar to šobrīd viss notiek pēc plāna. Šajā KP man nav plānota laika atskaite, bet pēc rezultātiem šajā posmā esmu apsteidzis 2 skrējējus un atrodos 71. pozīcijā.
Tre Le Champ – Vallorcine (4.5km, +62m) – 18:43; T=1:25:31
Tā kā pirms sacensībām trases atsevišķus posmus nebiju iepazinis, tikai izpētījis trases profilu, tad īsti nezināju, ko gaidīt. Tagad zināšu, ka šis posms ir riktīgi maucams, jo pārsvarā uz leju un brīžiem pat pa gludi nopļautu pļaviņu. Ļoti patīk šis posms un varu skriet. Noķeru Tiago un kādu brīdi skrienam kopā, pļāpājam par WOC 2018 un to, kā viņš pēc PČ taku skriešanā atlasījies arī uz PČ orientēšanās. Nice! Viņš sūdzas par to, ka īsti neskrienas, bet es jūtos ļoti labi un saku, ka skrienu prom no viņa un, iespējams, ka distancē vēl tiksimies. KP sasniedzu pacilātā garastāvoklī, jo beidzot ir pārgājis starta stīvums, un jūtos perfekti. Apēdu pāris apelsīnus un iedzeru koliņu. Priekšā būs smags posms, līdz ar to papildus enerģija noderēs. KP esmu sasniedzis 66. pozīcijā un priekšā ir 2 vai 3 dāmas. Šajā KP ir arī mana plānotā laika kontrole, nedaudz esmu nočammājies KP un to pametu ar 31″ deficītu pret plānoto laiku. Nekas traks, jo esmu jau noskrējis 17,7km.
Vallorcine – Col Des Posettes (4.6km, +718m) – 44:16; T=2:09:47
Pamest šo KP bija īsta bauda, jo šeit Golden Trail series bija uztaisījuši savu speciālo fanu atbalsta zonu un varēja nedaudz sajusties kā Zegamas maratonā. Tas bija WOW un reizē arī crazy atbalsts no skatītājiem. Pēc KP uzreiz sākās ļoti smags kāpums, kurš sākumā ir pa pļavu un pēc tam pāriet mežā pa diezgan šauru un nu jau tehniskāku, reizē arī diezgan stāvu taku. Sāku diezgan raiti, bet ātri vien sajūtu, ka sāk vilkt labo hamstringu, līdz ar to nedaudz samazinu tempu un iekapāju pirmo sāls devu. Pēc pāris minūtēm hamstringu atlaiž, un turpinu raiti virzīties uz augšu. Aptuveni pēc puses no kāpuma tas uziet uz ļoti platas slēpošanas takas, līdz ar to var arī skriet. Jāsaka godīgi, ka šajā kāpumā man garām paskrēja vēlākā sieviešu uzvarētāja, kā arī itālietes, kas mani piesmēja arī Kanārijās. Nolēmu turēties kopā ar itālieti, jo viņas temps man bija ļoti piemērots. Sasniedzot KP, nedaudz pamielojos ar koliņu, itāliete ir prom, bet paliek redzamības attālumā. Šis bija varen skaists kāpums, un kalna virsotne vēl tikai priekšā pēc 200 kāpuma metriem. Skati fantastiski, un sakarsušo galvu var veldzēt ar sniegu! Atkal esmu atkritis uz 71. pozīciju.
Sākas noskrējiens lejā uz Le Tour Foto: David Gonthier
Col Des Posettes – Le Tour (5.8km, +215m) – 45:18; T=2:55:05
Pabeigt kāpumu man nesagādā nekādas problēmas un ļoti gaidu pirmo kārtīgo noskrējienu, lai nedaudz varētu kāpināt tempu, jo pēc tam vēl tikai viens mazāks kāpums ar vēl vienu noskrējienu un lielais kāpums praktiski uz finišu. Kā es vīlos šajā noskrējienā! Tas nebija noskrējiens, bet gan 1/3 no tā bija NOKĀPIENS. Ļoti tehniska taka, brīžiem vertikāli stāva ar koka pakāpieniem. Labi, ka man apkārt esošajiem arī īpaši šis posms nepatīk, kaut gan itāliete un vēl viens džeks pamanās no manis aizskriet. Vēlāk jau noskrējiens paliek kā noskrējiens, tikai ļoti līkumots uz smilšainas takas ar maziem akmentiņiem, līdz ar to lielu ātrumu attīstīt nevar, ja vien negribu attapties ar pilnu muti smiltīm vai aiziet taisni kādā līkumā. Godīgi sakot, šis noskrējiens mani vairāk izbesīja. Noteikti būtu palīdzējis, ja šo posmu būtu iepriekš veicis, lai zinātu ko sagaidīt. Neskatoties uz visu, KP sasniedzu 69. pozīcijā, bet laika ziņā tas man prasījis praktiski tikpat, cik kāpu augšā. Šeit man arī bija plānota laika kontrole, bet aizmirsu to nočekot, jo aizrāvos ar apelsīniem un koliņu. Joprojām karstums (+32) neļāva ēst plānoto želeju daudzumu, labi, ka bija Isostar marmelādītes, tās vismaz gāja iekšā, vienīgi to man bija 2x mazāk kā želeju.
Le Tour – Tre Le Champ 2 (3.3km, +75m) – 13:18; T=3:08:23
Posms, kurā atkal kārtīgi jāskrien, un to es arī daru. Spēju mierīgi skriet ar 4min/km, kā arī daļa posma ir jau par vienreiz skrieto daļu, līdz ar to jau zināms, kur labāk kājas likt. Pirms paša KP nedaudz izbrīnos, jo man garām sāk lidot citi sportisti. Sākumā nesapratu, kas notiek, un pirmā doma bija tāda, ka esmu aizskrējis kaut kur nepareizi un tagad man garām skrien līderi. Apskatos savu skrējiena plānu un konstatēju, ka esmu noskrējis vajadzīgo attālumu, līdz ar to es noteikti neesmu neko noasinājis. Paskatos uz numuriem un saprotu, ka tie ir Young Marathon skrējēji. Hū! Laika kontrole (pozīcija – 71.) – WoW, WoW esmu savam grafikam priekšā 4’37”. Labs pārsteigums, bet tagad tikai sacensības sākas, pēc noskrietiem 32km un pieveiktiem 1634 augstuma metriem! Priekšā milzīgs 1100m kāpums tiešos saules staros.
Tre Le Champ – Flegere (6.1km, +734m) – 1:17:49; T=4:26:12
Ja vēl kāpuma sākumā turos labā ritmā, kopā ar YM skrējējiem un pa kādam maratona distances skrējējam, tad aptuveni pēc pieveikta 1km un 200 kāpuma metriem esmu saguris, un nu iestājas cīņa ar sevi. Tas atnāca tik nemanot un iestājās acumirklī. Vairs negribējās skriet, gribējās ļoti ēst, bet negribējās želeju. Atcerējos par Isostar cranberry enerģijas batoniņu, kā arī iekapāju pāris sāls devas. Tas nedaudz ļāva saņemties, bet anyway biju krietni par lēnu, jo vienkārši bija grūti. Nezinu kāpēc biju uzjaucis 1l rezervuārā sporta dzērienu, kuru praktiski nedzēru, jo gribējās tikai ūdeni. Labi, ka kāpuma vidū bija kalnu strauts, tad nu sadzēros un pielēju pilnu savu 0,5l mīksto pudeli. Citiem gan arī kāpumā negāja viegli, un satiku džeku ar 29. starta numuru, kurš sēdēja un ēda savus līdzpaņemtos kārumus. Kāds cits sportists gan viņu samotivēja, un viņi pēc kāda laika mani apdzina. Tik ļoti es gaidīju šī kāpuma beigas un tikšanu KP, lai sadzertos koliņu un iekapātu apelsīnus. Tas bija viss, ko man tajā brīdī gribējās. Kilometri krājās lēni, KP bija jābūt pie 36,8km, bet, sasniedzot šo atzīmi, no KP ne miņas… Izlienot no meža takas, man garām paskrien Tiago, kurš esot atguvies un šajā kāpumā man atspēlēja veselas 13min!!! Priekšā arī ir KP, bet līdz tam vēl 1km un vairāk nekā 100 augstuma metri. Tiago aizskrien, es turpinu pārvietoties. Protams, ka šeit esmu pazaudējis arī visu savu laika rezervi, kā arī 5h finiša sasniegšana vairs neliekas īpaši reāla. Esmu atkritis uz 80. pozīciju. Toties KP izpaužos pēc pilnas programmas – koliņa, apelsīni, citroni, šokolāde… Pamēģinu iepildīt kolu arī līdzi pudelītē kopā ar ūdeni, varbūt tas man palīdzēs tikt līdz galam?!
Labi, ka nav vairs tik daudz uz augšu, un skriet ir nedaudz vieglāk, jo finišu jau praktiski var redzēt. Pēc KP esmu saņēmies un pārvietojos diezgan raiti, palīdz arī tas, ka divi Scott komandas pārstāvji, kas gan neskrien maratona distanci, bet treniņu, “kurina” tempu aiz manis un neļauj atslābt, bet uzmundrina. Pirmos 3km pieveicu diezgan raiti, bet pēdējie 2km īsti nesokas un tos pieveicu 20′. Jāsaka gan, ka arī taka vairs nebija īpaši skrienama, brīžiem jāskrien pa akmeņu kaudzi un sniegu, bet anyway diezgan forši. Apkārt ir daudz skrējēju, kāds apdzen mani, kādu apdzenu es. Skaidrs, ka finišu sasniegšu, bet ne plānotajā laikā. Nolemju, ka šoreiz tas nav tik svarīgi, bet tagad jāizbauda finišs. Tas bija forši! Pāris “High five”, skatītāju atbalsts ir fantastisks un skaidrs, ka šeit jābrauc nākošgad atkal! Finišā 81.vieta absolūti, starp vīriem 70.vietā, līdz ar to esmu bijis lēnāks kā 11. ātrākās dāmās. Tiago arī šajā posmā zaudēju 13′, līdz ar to pēdējos 10km esmu zaudējis 26′, kuras ir potenciāls nomest jau šobrīd!
Finišs Foto: Maindru photo
Finišā nedaudz patusēju, uzēdu, uzdzeru kolu, jo to, kuru biju ielējis pudelē īsti negribas, kad esmu to 50′ nesis +35 grādos! Zvans Zanei, kas gaida mani lejā, finiša bilde un braucu lejā, jo rīt ir plāns ar Zani un Dārtu uzbraukt kopā šeit augšā.
Finišētājs Foto: Isostar France
Pēcgarša šim pasākumam ir diezgan laba, jo aizvadīju savu līdz šim kvalitatīvāko taku skrējienu ārpus Latvijas gan distances saplānošanas, gan fiziskajā ziņā (Bergamo Urban trail neskaitu). Jā, bija grūti pēdējos 10km, kas patiesībā bija 11,5km gari, jā, bija ļoti karsti, kas traucēja pieturēties pie ēšanas plāna, bet apstākļi visiem bija vienādi. Uzvarētājs arī skrēja 10′ ilgāk kā pagājušajā gadā, līdz ar to finišēšana 5h robežās būtu bijis ļoti labs rezultāts, 4h45min būtu izcils rezultāts, kas dotu vietu TOP40, bet šoreiz visas zvaigznes nesastājās, kā arī noteikti biju par lēnu distances pirmajos 18km, kas īstenībā ir ļoti skrienami, un tur nav ko taupīties! Tāpat arī finišēju 68 vietas augstāk nekā biju izlikts pēc ITRA ranga, līdz ar to diezgan objektīvs rezultāts. Protams, ka paliek škrobe par to, ka Tiago pēdējos 10km zaudēju 26′, tagad būtu rīkojies savādāk un mēģinājis viņam iesēsties astē. Nākošajam gadam esmu izvirzījis mērķi finišēt zem 4h30min! Par kopumā labi aizvadītu skrējienu liecina arī tas, ka jau nākošajā dienā devos mierīgā recovery skrējienā ar 200 kāpuma metriem, tātad Supervaroņu treniņi dara savu un esmu uz pareizās takas!
Līdz nākošajam gadam, Monblān!
Oficiālais 2018. gada Marathon Du Montblac 42km sacensību video šeit!
Paldies:
Suunto Latvija par laika un kāpuma metru kontroli (Suunto Spartan Ultra);
Inov-8 Lavija un OSveikals par taku skriešanas ekipējumu – šajā skrējienā izmantoju Trailroc 285, kas ir īpaši piemērotas cietām un akmeņainām takām, jo ir pastiprināts purngals un papēdis, kā arī pati zole ir veidota no META PLATE;
Raivja Aršauska veselības centram un fizioterapeitei Sabīnei par pirms starta gatavību un to, ka šobrīd man savā personīgajā īpašumā ir Compex 3.0 muskuļu stimulators, lai ātrāk varētu atjaunoties;
km 
-