Viss, esmu nolēmis atsākt veikt ierakstus savā blogā, lai atskatītos uz aizvadītajām sacensībām, savu sniegumu, kļūdām, emocijām utml. Varētu teikt, ka tā būs mana jaunā 2023.gada apņemšanās. Sākumā, pirms ķeros klāt par pirmajām šī gada ITRA / UTMB index sacensībām, vēlos pieminēt, ka, sākot ar šo gadu, esmu pamainījis arī savu galveno atbalsītāju ekipējuma ziņā un pēc 6 gadu ļoti veiksmīgas sadarbības ar OSveikals.lv / Inov8, esmu uzsācis jaunu sadarbību ar Scott zīmolu un tā izplatītāju Latvijā pulsometrs.lv, ar kuru jau man ir veiksmīga sadarbība saistībā ar Polar zīmolu. Paralēli esmu vienojies ar vēl dažiem zīmoliem, kur kā lielākos jaunumus vēlos pieminēt Amerikas zīmolu Naked, kur pirmo reizi savā karjerā man ir sadarbība pa tiešo ar zīmola ražotāju, līdzīgi kā ar Latvijā radītu zīmolu un produkcijas ražotāju EPIC un Lumonite skriešanas lapmu ražotājiem Somijā. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Ne nu piektdiena trīspadsmitais, bet bija skaista ziemas diena un es ne nu gluži tā pavisam neapdomīgi, bet tomēr pieteicos Vilkaču maratonam. Jāteic, ka pirms tam gan kārtīgi izlasīju nolikumu, kur skaisti rakstīts, ka savu dalību var pārcelt uz citu skrējēju un vispār, kurš tagad var kaut ko saprast, kas notiks vasarā. Pieteicos un aizmirstu, jo tas tak vēl pulka tālu. Protams, tas bija līdz brīdim, kad kādā skaistā jūnija dienā Vilkaču maratons paziņo: “Vai tu esi gatavs Vilkaču maratonam? Mēs būsim.” Nopietni? Būs jāskrien? Tiešām, tiešām? Nevarētu teikt, ka šo paziņojumu uztvēru ar lielu sajūsmu, drīzāk ar dziļām pārdomām par to, vai es gribu skriet to maratoniņu, un pie viena ar piesardzīgu skepsi, ka man jau ir pieredze ar – negribu skriet Vilku. Lai nu kā būtu, par šo es domāšu vēlāk un izlikos, ka šis uz mani neattiecas, un aizmirsu par Vilkaču maratonu vēl uz kādu laiku. Divas nedēļas līdz Vilkacim. Pilnai laimei, braucot mājas no Neklātienes Jāņuzāļu rogainiga, nobruka viens muskulis pie labās potītes. Nē, nu vispār es zinu, ka man tas muskulis mēdz niķoties skrienot, bet braucot ar velo un 3km no mājām? Sivēnaste gatavā. Paskriet īsti nevaru, jo sāp kāja un solis arī tizls. Braucot ar velo arī sāp. Pietupjoties arī. Skaisti. Un tas viss tieši uz garajām Jāņu brīvdienām. Lai nu kā tur bija, bet garās Jāņu brīvdienas tika pavadītas ēdot, atpūšoties, peldoties, ejot pastaigās un izbaudot mīlīgo siltumiņu. Pēc četru dienu atpūtas pauzes un profilakses es atkal varu paskriet un normāli pietupties.
Nedēļa līdz Vilkacim. Tā kā mājupceļš no Daugavpils līdz Rīgai ar vilcienu ir diezgan garš, tad prātīgāka doma ir vispirms pagulēt un tad lasīt atsūtītās ziņas. Bet kaut kā Zanes rakstītais par to, vai rīt negribu sastādīt Ģirtam kompāniju Vilkaču mežā, tomēr izlasās. Lai vai kā tur bija, bet nākamajā rītā es nevis ar velo dodos uz Baldoni uz attālināto velo gonku, kā biju plānojusi, bet braucu pie Zanes un Ģirta, lai tālāk dotos uz Vilkaču mežu un Ģirtam izrādītu trasi. Vispār jau mēs tā īsti nemaz netikām līdz startam, jo pirmajos metros uz takas satikām labāko Vilkaču trases gidu – Šoko. Ar sarunām, jokiem un daudz smiekliem trīs Vilkaču apļi paskrēja nemanot. Nē, nu vispār jau nepaskrēja gan tik ātri. Štrunts, ka katrs aplis gana izaicinošs un pēdējā šie divi mani atstāja vienu, bet tie dunduri… Nopietni, kāpēc viņi te ir tik daudz? Kāda vēl skriešana, ja visu laiku vienīgā doma ir – kā no viņiem atgaiņāties. Tu cilvēks tā jau +25°C mēģini tikt augšā tajās sasodītajās saules pielietajās nogāzēs, bet ko dunduri? Kā tāds mušu bars tev visapkārt un pat tad, kad esi veiksmīgi ticis augšā, šie neatiet no tevis ne soli pat noskrējienā! Ok, nedaudz gan priecājos, ka nūjas šodien nav paņēmušās līdzi un rokas ir brīvas, lai no šiem atgaiņātos, bet cik var tos sasodītos dundurus. Kā, lai paskrien? Kāds vēl Vilkacis pēc nedēļas, ja tagad visa enerģija aiziet, kaujoties ar tiem nezvēriem? Un vispār – šodien tie ir tikai trīs apļi Vilkaču mežā ar tiem negantniekiem, bet kas būs pēc nedēļas? Es viņus, tos sasodītos dundurus, toč pēc nedēļas negribu redzēt. Simtu gadu man viņus nevajag!
Piecas dienas līdz Vilkacim. “Būt vai nebūt? Skriet vai neskriet? Pārdot vai nepārdot Vilkaču maratona dalību, kas būs pēc nedēļas? Tāds ir jautājums… p.s. dunduri bez komentāriem…” jeb man šodien prātā tikai viena doma. Atbildes ilgi nebija jāmeklē, tas ir, jāgaida: “Pietiek slinkot, velcies augšā!” “Šitik čīkstulīgu Laumu redzēju pirmo reiz,” teica Sadistic Coach. “Es pāršķirstīju sarakstu un secināju, ka tur ir diezgan daudz dalībnieku, kurus gribās satikt. Nācās pieteikties. Ko es ar to gribēju teikt? Pamēģini tikai nebūt.” “Visi zin Tavu lēmumu!” “Tiekamies pēc nedēļas!” “Ai, nu izbeidz, cik tad grūti tas varētu būt!” “Ir, kas pērk? Es arī esmu skeptisks par savu varēšanu, bet vienreiz taču jāpamēģina,” – bāc… gribēju jau tev piedāvāt, bet pats jau ar tur pieteicies. “Tu jau nespētu finišēt.” “Ja vēlies šogad Alpus, tad “vilkacis” būs noderīgs,” – Sasodītais Monblāns. p.s. jau gaidīju, ka kāds šo pateiks: “Priekš tam ir uzticami draugi.”
Vilkacis. Lai vai kā tur bija, bet rīta cēliens jau atkal tiek pavadīts, klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai”. Lai arī iepriekš biju sarunājusi sev palīgā Zani, bet neilgi pirms starta izlemju, ka savu bāzes vietu tomēr labāk gribu iekārtot aiz finiša līnijas, jo tur gandrīz blakus ir arī lielais uzkodu galds un šo palīga pienākumu uzticu Lindai. Īsi izstāstu, kas ir manā maisiņā un cik dzērienu tabletes jāiejauc pudelē. Savu krūzīti atstāju uz koplietošanas galda. Pirmie trīs apļi. Vilkaču maratons kļūdas nepiedod. Startu uzsāku lēnām, cik nu vispār lēnām var uzsākt skrējienu ar kopēju startu. Vispār jau īsti nekas šajos apļos nenotika, ja neskaita faktu, ka pirmo apli atskrēju kā pirmā no dāmām. Labi, ka pēc starpfiniša viss mainījās un varēju beidzot uzelpot, ka manā virzienā vairs netiek vērsta frāze “pirmā dāma un re kur arī otrā un trešā”. Otrā apļa beigās foršajā taisnītē tieši pirms finiša arkas man ausī ielidoja dundurs. Nopietni, šo neliešu limits pēdējās nedēļas laikā nav jau izsmelts? Bet, vai esat redzējuši zemu lidojošu laumiņu? Es esmu, jo trešā apļa pirmajā noskrējienā pa pludmales smiltiņām man kaut kas samisējās un attapos garšļaukus uz takas. Es pat nepaspēju attapties no kritiena, kad aizmugurē skrienošie jau bija klāt un ar jautājumu “vai viss kārtībā?” mani jau bija pieslējuši augšā un nūjas iespieduši rokā. Lūk, tas tik bija serviss. Jau atkal apskrambāts kreisais celis. Vispār krītot pie sevis nopriecājos, ka nūju rokturos vēl nebiju paspējusi ielikt rokās. Bet kā tur bija tajā pēdējā Supervaroņu podkāstā par to negribēšanu skriet un domāšanu, lai atsienas kurpe… Eu, bet ideāls iemesls, lai izstātos. Tā arī nākamajā aplī, skrienot garām Andrim pasaku, ka man ir plāns un paldies par ģeniālo ideju.
Ceturtais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, neatceros, bet atceros vienu, ka pirmais kalns atšķirībā no pirmā apļa vairs nebija skrienams. Lēnām saule parādījās uz otrā augšup kalna un tur, diemžēl, parādījās arī manas pagājušās nedēļas draudzenes, tfu, tie sasodītie dunduri. Ok, viņi tur šoreiz bija daudz mazāk, jo a) bija vēlāks vakars; b) nebija tik karsts; c) ā, man bija mugurā krekls, bet viņas tur bija un pietiekami daudz. Otrais noskrējiens kā otrais noskrējiens. Vēl aizvien atceros, kā es tajā vienu gadu ar velo izklājos pludmales smiltiņās. Spīganu kalns visā savā godībā spīdēja un laistījās, tas ir, pavadīja ar skaļām ovācijām, uzmundrinājumiem un, protams, ar katru apli palika aizvien stāvāks un stāvāks. Aiz viņa skaists noskrējiens un šīs cilpas pēdējais riebīgais kāpums. Tad jau atkal taisnīte, tad lejup, tad nedaudz augšup pa aizaugušu taciņu, tad Āžu kalns, kurš jau no pirmā apļa nebija skrienams, tad vēl kāds skrienams augšup gabaliņš ar nūjām un tad jau drīz aiz pagrieziena finiša taisne. Un tā aplis aiz apļa. Pa vidu gan mani apdzina, gan es kādu apdzinu. Bet čaļi, neesat kaktusi, ja dzirdat, ka jums no mugurpuses tuvojas kāds ātrāks skrējējs – lūdzu, palaidiet viņu garām.
Nē, nu vispār jau starp apļiem bija tik ilgi gaidītās atpūtas, ēšanas un dzeršanas pauzes. Ok, vienā finiša taisnē bija nelielas pārrunas ar vēderu, ka jāiztur šie pārsimts metri un tad eko sirsiņmājā piesēdīšu uz brītiņu apdomāt turpmāko apļu pieveikšanas stratēģiju. Jā, jā. Garmins saskaitīja, ka visas distances laikā uz vietas esmu stāvējusi veselas 40 minūtes. Tik daudz? Nē nu, jā. Es daudz ēdu, dzēru un labi pavadīju laiku pie lielā ēšanas galda. Biju arī tik izvēlīga un aizmāršīga, ka vispirms Linda nevarēja manā ēšanas maisiņā atrast vienu mazo želeju, jo kurš gan atceras, ka tieši to želeju es ieliku sev svārku kabatā, lai būtu līdzi trasē. Bet šo faktu pati atcerējos tikai nākamā apļa vidū, kad priecīgi pēc apļa notiesāju tieši šo ilgi un dikti meklēto želeju. Un to, ka Inga, labu gribēdama, attaisīja pirmo želeju, ko paņēma, bet es dubultā kofeīna želeju biju paņēmusi līdzi ar domu, ka to mēģināšu ēst, ja viss būs slikti. Taisnība jau vien ir, ka kaut kas ir jāziedo miskastes dievam un kāpēc, lai tā šoreiz nebūtu tikai attaisīta, pilna dubultā kofeīna želeja. Bet “viss ir slikti” tā arī nepienāca. Man nekas nesāpēja un pat nebija grūti. Man nebija to drūmo domu, ka jāstājas laukā. Pat ne to domu, kāpēc man vajag šo sasodīto maratoniņu. Pat plīsiena nebija. Nekā no tā. Nekā, nekā. Pilnīgs tukšums apli no apļa. Es tikai skrēju un skrēju. Ā, nē, bija gan. Pēc ceturtā apļa man apnika. Nu tā, ka ļoti, ļoti, ļoti apnika. Manuprāt, tas ir vēl trakāk nekā, ja viss būtu slikti.
Pēdējais aplis. Jau kādu brīdi saprotu, ka apli skrienu daudz ilgāk kā 30 minūtes. Tas mani vairs neiepriecina, jo lēnām atpalieku no sava skaistā grafika un vienā brīdī saprotu, ka apaļā stundā vai pusstundā neierodos starpfinišā, kā tas bija sākumā. Te palieku arī tramīga, jo, lai arī laika ir daudz, finišu nokavēt negribu, bet to, ka varu finišēt, zinu, jo, ja jau vienreiz finišēju, tad arī šoreiz to izdarīšu. Aizejot pēdējā aplī, Riekstu čaļi nosauc, lai noķeru Viktoru. Kā tad. Kā lai noķeru cilvēku, kuru neesmu redzējusi vairāk kā pusdistanci. Te gan jāteic, ka rezultātu lapa rādīs, ka man, aizejot pēdējā aplī, atstarpe bija 15min, bet finišā tik nepilna minūte. Varbūt čaļiem bija taisnība un es varēju viņu noķert. Pēdējais aplis tāds kluss un tukšs. Pamanos noķert vēl kādu no skrējējiem. Vienā no noskrējieniem nosmējos, lai palaiž garām zemu lidojušu laumiņu un prom biju. Arī pēdējā aplī Āža kalns nav skrienams. Nu nav. Bet šķiet, ka Durbes muižu gan pirmo reizi ieraudzīju.
Nobeiguma vietā. Ak, jā. Man atkal bija sasodīti skaista, forša un galvenais – grandioza vārda dienas pēc ballīte.  Finiša zona agrā rīta stundā. Foto: L.Loce Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km. Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.  Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.  Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50  Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.
Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.  Foto: fotodyta Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.  Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.  Preilas promenāde
Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.  Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.  Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus objektyvas
Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?  Taciņu un marķējumu redzi?  Marķējumu redzi? Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.  Raganu kalnā. Foto: fotodyta Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.
Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.  Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas  Degušais mežs  Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.  Finišā ar vācieti Birte Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.
Stokholma mūs sagaida ar neraksturīgi kastu vasaras dienu, bet tas nemazina mūsu prieku, ka varēs izskrieties pa takām. Pirms starta, protams, jāiesildās – paguļot uz soliņa. Tā pat no organizatoriem drīz uzzinām, ka esam otrā visvairāk pārstāvētā valsts šajā skrējienā. Neiztrūkstoši pēdējās instrukcijas pirms starta par marķējumu un esam gatavi doties trasē. Starts. Kā tāds savā vaļā palaists putnu bars, aizklīstam pāri pļavai tālāk trasē. Andris (tas, kurš fotogrāfs) jau priekšā un smaida, fotoaparātu rokās turēdams. Diži tālu nekur neesmu tikusi, kad aizmugurē dzirdu Stirnu Buka bandu, tas ir, Gintu un Rimantu, runājam par to, ka, lai nebūtu “kā iepriekš”*, jāturas Laumai aizmugurē. Es gan pie sevis nosmejos, ka gan jau būs “kā iepriekš”, un laipni atļauju sekot manām botām. Kā tad. Otrais kalniņš un banda lēnām pazūd no mana redzes loka. Lai jau. Dzirdu tālumā šos nosmejam, ka neies jau skriet ar 7min/km.
Kā man patīk skandināvu daba – meži, akmeņi un takas. Skrienu un izbaudu taciņu gar jūru. Kamēr pirmos piecus kilometrus jūsmoju par dabu, man garām aizskrien arī trešais no Stirnu buka bandas – Aldis. Es jau neko, bet viena mana plāna daļa pajūk. Jau samierinos, ka esmu pēdējā, un turpinu skriet. Kad izlienu no meža uz asfaltētā celiņa pie vienas no ostas piestātnēm, saule smīnēdama turpina darīt savu nekrietno darbu. Cauri mazam dzīvojamo māju rajonam tik uz priekšu. Zied ceriņi. Saprotu, ka saule un augšupceļš šodien nav mans sabiedrotais, un turpinu soļot augšup pa asfaltēto ceļu, līdz manu monotono soļošanu iztraucē brīvprātīgais, kas mani uzmundrina ar tekstu “Tu esi stipra!”. Lai jau tā būtu. Atkal vienā pusē mežs, otrā ūdens. Tā vairāki kilometri. Cauri tuneļiem tiek šķērsotas pilsētas maģistrāles.
Trase caur karaliskiem vārtiem mūs ieved Ulriksdal pils pagalmā, kur caur glīti apcirptām liepiņām tālumā spīd krāšņa ēka. Skaisti. Cik ātri ieskrējām, tik ātri izskrējām laukā no pagalma. Uz gājēju tilta sev priekšā pamanu Aldi. Skrienot garām, šis saka, ka gaidīja mani ātrāk apdzenot, bet es jau nesteidzos. Hmm. Prātoju, cik tālu priekšā ir pārējie no bandas. Dikti daudz laika nav prātot, jo šajā posmā ir jāuzmanās no mašīnām un cilvēkiem, kas ieradušies atpūsties Överjärva dārza kafejnīcā, tas ir, paravēt kādu dobi, pastaigāties ponija mugurā vai tik tiešam laiski padzert kafiju. Mežs, kā es dievinu mežu, jo šeit ir ēna un nav tik karsts. Kamēr slapstos pa krūmiem, tikmēr Aldis atkal garām. Nav jau slikti, vismaz pašai nav marķējums jāmeklē. Protams, aizskatījos gan uz zirgiem, gan uz priekšā skrienošo Aldi, līdz attopamies, ka marķējums pazudis. Nav liela skāde, bet daži lieki metri gan. Skrienu pa akmeņainajām taciņām un jau ar acīm meklēju krūmus, kur trešo reizi ielīst. Vispār jau nepietiek ar to, ka neesmu īsti nakti gulējusi, jo bija ne tikai karsti, bet man gulta šūpojās, kad gribēju gulēt bez spilvena, un tam kā bonuss piedevām visu laiku uz tualeti vajadzēja skriet. Tad arī tagad jau pāris kilometrus nepamet sajūta, ka visu laiku vajag krūmus, bet ārā nekas netek. Skriešana arī nekāda, kad visu laiku spiež vēderu un domas raisās tik ap krūmiem, nevis par skatu zem kājām uz takas. Aldis ir neizpratnē, ka apdzenu viņu jau kuro reizi. Nekas, ja vajadzēs, noķeršu un apdzīšu vēl kādu reizīti. Lēnām man apkārt vai priekšā veidojas skrēju grupiņa, ar kuru tā arī plus mīnus visu laiku blakus turamies. Apdzenu vienu, otru. Ar acīm jau redzu nākamo. Tas, ka man kāds sēž astē, neuztrauc. Trase ir gara, lai jau atpūšas. Mežs, aizaugusi šaura, sakņaini – akmeņaina taciņa, mētras gar malām. Pie sevis nosmejos, ka pagrieziens tā nomarķēts, ka skriedams garām neaizskriesi. Atkal jau tā pati dārza kafejnīca, tilts, tik šoreiz nevis atpakaļ uz pili, bet pa labi augšā kalnā.
It kā noskrieti jau 17km, bet dzeršanas punktu neesmu manījusi. Man atmiņā bija palicis, ka jābūt ap 16. kilometru, bet nebija. Bet tā gribas padzerties ūdeni vai vismaz seju nomazgāt. Raušos augšā tajā kalnā un skatos uz priekšā ejošā zilajām zeķēm, un domāju, kad es viņam tikšu garām. Taisnības labad jāsaka, ka mēs vēl kādus nākamos padsmit kilometrus mainīsimies vietām, līdz viņš iepaliks. Nē, tikai ne sauli. Tikai ne asfaltu gar lielceļu. Kur palika ēna? Te ir tik sasodīti karsti. Un jā, es gribu finišēt, tik manu plānu iztraucē fakts, ka metro biļete ir finišā. Varbūt izpeldēties? Normāli cilvēki tā arī dara sestdienā. Tā, ir jau 20km, bet, kur ir tas sasodītais dzeršanas punkts? Nevarētu teikt, ka man sistēmā dzēriens beidzies, bet man viņu vajag psiholoģiski – mierinājumam. Tā teikt – ķeksītim. Acīmredzamais neticamais, jeb ielas galā ir. Kola, čipsi, gurķi, ūdens un uzreiz dzīve kļūst košāka. Ar citiem skrējējiem nosmejamies par laikapstākļiem, par finišu un visi lēnām pazūdam tālāk trasē. Te arī jāteic, ka tieku pie kompānijas, kas finišā vēlāk pateiksies par tempa turēšanu trasē.
Nē, nē, nē. Es tur negribu rāpties augšā. Kaut kāds kalns. Un tā saule, kas savu nekrietno darbu dara aizvien vairāk un vairāk. Tā kāpju augšā, precīzāk sakot – velkos augšā pa taku un pie sevis brīnos, kāpēc viņi tik dīvaini to zāli pļauj. Nevis gar takas malu, bet tā tālāk, nostāk no takas. Dīvaini, dīvaini. Bet, ja tā padomā, tad diezgan loģiski, ka viņi tos latvāņus gar takas malu nepļauj… Ātrā solī mani apdzen kāds garās distances skrējējs. Mežs, takas, mežs. Es dzirdu mūziku? Tik tiešām, Haga parkā Copper tent mēģina kaut kāda grupa, skan jau labi. Laikam vakarā būs koncerts. Ieskrienot parka biezokņos, acīm paveras maza miniatūra spēļu māja ar visu lapeni. Iespaidīgi. Labajā pusē krūmos aizaugusi pamesta akmens būve. Kas tad tas? Pretī skrien prāvs dalībnieku pulciņš. Nomaldījies. Šeit? Te tak viss ir tik labi nomarķēts. Izmantoju izdevību un takā ieskrienu kā pirmā. Jūs zinājāt, ka Stokholmai visapkārt ir ūdens? Es arī. Bet nebiju domājusi, ka tas tik daudz un, ka tik daudz ūdenim mēs garām skriesim. Sen jau esmu pārgājusi uz taktiku, ka augšā eju (ātrāk vai lēnāk), bet visur citur skrienu. Un kā reiz tagad 3km pa grants taku apkārt ūdenim un ir jāskrien. Kā es gribētu būt atpūtnieku vietā un laiski vāļāties zālītē, vai arī tagad sēdēt laivā un irties pa ūdeni, nevis tik nožēlojami vilkties kaut kur pa Stokholmas pievārti. Ai, labi, var jau arī atrast labo un skaisto, piemēram, es apdzenu nevis mani apdzen.
26km jau noskrieti, bet priekšā manu pazīstamu ēku – Universitātes metro staciju. Tālāk ceļš tāpat kā no rīta – gar universitātes ēku, tad pāri pļavai un starta zona jau ar roku aizsniedzamā attālumā. Brīdī, kad vēlos atkal pāriet soļos, Andris ķer fotoaparātu, protams, kādi soļi. Smaids pa visu seju, viegls – gaisīgs solis un skrienu augšup. Matīss ar turpat vien ir un visu šo pamanās filmēt. Kontrolpunktā vienīgā vēlme ir pēc ūdens, nomazgāt seju, uzēst kādu čipsi un aizvāciet to sauli kāds. Šajās nedaudzajās atelpas minūtēs uzzinu, ka Andrejs 16km distancē ir finišējis kā pirmais, Rimants ar Gintu man ir apmēram 20 minūtes priekšā, bet viņi iet. Sigita apmēram tikpat daudz aiz manis, bet viņa skrien garo 80km distanci. Matīss jautā, vai varēšu to bandu noķert. Īsti nezinu. 20 minūtes nav daudz, bet nav arī maz, bet es aizvien vēl skrienu.
Atkal pāri pļavai, atkal pa meža taciņām. Skrienu un prātoju, kā distance gāja no rīta. Cenšos aizdzīt domas, ka organizatori nav pārsējuši lentes uz finišu. Lai vai kā, trases malā pastaigājas pīles ar visiem mazuļiem. Tālāk, kad būs jāskrien pa saules apspīdēto grants ceļu, aiz nožogojuma ganīsies zirgi un pirms tam pļavā ganījās aitas. Mežs, ēna, takas ne uz ilgu laiku, jo jau ap 30. kilometru jāvelkas augšā kalnā, kura galā izveidota tramplīnlēkšanas sekcija. Toties no augšas paveras skaists skats uz pilsētu. Atkal meža takas un ēna līdz brīdim, kad izskrienam uz ielas, kur satiksmi regulē brīvprātīgā latviešu meitene. Meža prieki bija īsi, jo ar skaļām ovācijām tiekam pavadīti pāri gājēju pārejai, un pie katra pagrieziena starp dzīvojamām mājām mūs pavada brīvprātīgie. Tik tiešām, tagad daži kilometri ved cauri māju pagalmiem. Pag, bet šī ir tā pati pļava, kurai vakar Latvijas kontūras skrējiena laikā skrējām cauri. Tātad netālu ir ostas piestātne, un es jau kaut nedaudz sāku orientēties, kur atrodos. Tas nozīmē, ka pa taisno līdz centram ir daži kilometri, bet pulkstenis uzstājīgi rāda, ka man tie ir vēl vismaz 13 sasodīti gari kilometri. Gājēju pāreja un dzeršanas punkts klāt. Novērtēju, ka sistēmu man vairs nevajag uzpildīt, bet no ūdens un banāniem gan neatsakos. Labi, labi. Čipsi arī bija garšīgi. No dzeršanas punkta aizskrienu kā pirmā, es domāju, kā pirmā no tiem, kas jau bija man priekšā, kad ierados. Pēc brītiņa savam kompanjonam – zviedram nākas paskaidrot, ka es taisos apciemot krūmus, un ka viņš aiz manis skrien pareizi. Mežs. Atkal takās parādās akmeņi. Aizvien dievinu šīs takas. Brīžiem takas pāriet glītos pastaigu celiņos, un soliņi ceļa malā vilināt vilina piesēst. Bet es jau atkal gribu finišēt. Tā vienā brīdī pastaigu taka pāriet asfalta celiņā, un, kad esmu tik labi ieskrējusies uz leju, secinu, ka skrienu zem 6min/km, tad pilnai laimei pēdējā brīdī pamanu, ka trase strauji pagriežas pa labi mežā. Mežā tas vēl ir maigi teikts – drīzāk kaut kādā meža biezoknī – džungļos, kur neviens savu kāju nav spēris, tas ir, tu cilvēks lien zemu saliecies zem kaut kādiem kritušiem kokiem slīpumā uz augšu. Nepietiek ar to, ka saule dara savu nekrietno darbu, tu trasē esi pavadījis vairāk nekā četras stundas, tagad tev vēl ir kaut kur gandrīz četrāpus jālien. Tālāk jau nebija labāk – “taku” var atrast tikai pēc marķējuma, jo līdu cauri kaut kādiem aizaugušiem krūmiem un priecājos, ka viena neuzmanīga kustība un zari ar skaļu blīkšķi atsitās pret tavu seju. Vispār jau man patika šis posms. Tālākais arī, kad kārtējo reizi skrējām pa sakņaini – akmeņaino taku augšup. Jā, šī par brīnumu bija pat skrienama, lai gan es uz augšu sen jau vairs neskrienu. Tiltiņš, mežs, pļavas, ūdens, mežs, gājēju pāreja, kurai tik vien kā marķējums rāda kā pareizi jāšķērso iela, tas ir – nevar pa taisno diegt pāri, bet ir jāaizskrien līdz gājēju pārejai un tad jāskrien pāri. Mežs. Drīz vien atkal noķeru skrējēju kompāniju, kura mani uzmundrina, un dzirdu, kā zviedrs pārējiem stāsta, ka es esot no Latvijas. Brīdī, kad taciņa pagriežas pa 180° nosmejos, ka te jau varēja nogriezt līkumu, ja vien pirmīt būtu redzējusi marķējumu. Tāds neliels zigzags vien bija.
Izskrienu no meža un pēkšņi attopos starp labiekārtotam puķu dobēm. Izrādās – jāskrien cauri Rosendals dārzam. Šo skaistumu īsti nespēju novērtēt, jo prātā tikai viena doma – cik vēl līdz finišam. Aizvien vairāk trasē parādās atpūtnieki – ģimenes, draugu kompānijas, cilvēki uz velo vai cilvēki, kuri tāpat laiski atlaidušies zālītē. Skauž, jā, man skauž. Vismaz beidzot ir kur acis piesiet. Atkal vienā pusē ir ūdens, jahtas. Segums zem kājām nemainīgs – grants ceļš. Lai arī palikuši tikai daži kilometri, pulkstenis viņus skaita tik lēni. Noķeru un apdzenu vienu skrējēju, vismaz mazs prieciņš. Bet kāpēc vajadzēja šo līkumu, ja tur pa augšu varēja izskriet taisnāk? Skrienu un pie sevis priecājos, ka tādā ļaužu pilnā vietā kā šī, viss marķējums ir savās vietās ar nenovērtējamu precizitāti. Rododendri jau no tālienes priecē acis. Tik nelaime, ka man vairs nav spēka izvilkt no somas priekšējās kabatas telefonu un viņus nobildēt, jo vairs nevienu lieku soli negribu spert. Tilts, hmm. Beidzot aptveru, ka arī šī vieta ir pazīstama, jo saprotu, ka esmu izskrējusi no tautās zināmās muzeju salas.
Brīdī, kad man viss ir vienalga un galvā rēķinu cik palicis līdz finišam, priekšā pamanu Rimantu. Nopietni?! Tā, tā, bet kur ir Gints? Lai nu ko, bet viņu jau vairs negaidīju un ar diezgan lielu pārliecību biju pieņēmusi, ka šie abi jau ir finišā un atpūtina kājas. Jāatzīst, ka man Rimanta pamanīšana bija kā bullim sarkana lupata, un tai pat laikā manīju sevī pamostamies mazu velniņu. Atkāpei gan jāsaka, ka Rimants pēc finiša atzīsies, ka neilgi pirms es viņu apdzinu, viņam jau bija vienalga, vai es viņu apdzīšu vai nē. Bet, kā izrādās, mana pēkšņā parādīšanās viņu atkal sagrāva, tāpat kā nomaldīšanās no trases. Tāpat jāsaka, ka, lai arī Gints finišā teica, ka nekas jau nebūtu, ja arī es viņu būtu noķērusi, varēja redzēt, ka apkārt staigāja tik lepns, tik lepns, jo šoreiz nebija tā “kā parasti” (pēc maniem aprēķiniem, man pietrūka divi līdz trīs kilometri un arī Gintu būtu noķērusi). Izskatās, ka Rimants mani neredz, jo kurš gan galvu ceļ uz augšu, skrienot apakšā zem tilta. Bet pie nākamā pagrieziena, kad jāizskrien uz veloceliņa, viņš mani pamana. Uz jautājumu, kā man iet, spēju tikai vārgi pacelt roku un parādīt, ka apmēram labi. Runāt – tas jau ir par daudz no manis prasīts. Ja jau iepriekš saule savu nekrietno darbu darīja meistarīgi, tad tagad viņa to dara ar dubultu sparu un pie tam vēl atklāti smīnot. Rimants no mugurpuses saka, ka turēsies man astē līdz finišam, bet es tai brīdī skatos, ka pulkstenis rāda, ka mēs skrienam 5:30min/km. Kā tad, kā tad – Tu man skriesi līdzi, pie sevis nosmīnu. Tai pat laikā, cenšoties samazināt savu skriešanas ātrumu, jo šis ātrums plus saule nebūt nav tā labākā kombinācija. Apdzenu dažus skrējējus uz veloceliņa un, jo tuvāk nāk ēkas, jo vairāk ar acīm meklēju zaļo zonu jeb parku. Es tik ļoti gribu finišēt. Nezinu, ko domāja tie brīvprātīgie, kas regulēja satiksmi un centās mani uzmundrināt, bet atdodiet man finišu. Aizvien jūtu, ka man kāds seko. Atskatīties nav spēka, tad jau laikam Rimants turas man astē. Šeit gan kļūdījos, jo šis finišēja nedaudz pēc manis. Nopietni, vēl pa bruģi uz augšu? Nē. Labi, to dāmu gan es varu apdzīt augšupceļā. Pulkstenis teic, ka drīz jābūt finišam. Kaut kāda mūzika skan un arka arī ir, tik neizskatās pēc mūsējās. Lai vai kā, tur pat blakus parkā ir arī mūsu finišs. Nez no kurienes izlaužas enerģija un finišā ieskrienu tādā tempā it kā šodien nebūtu skrējusi vispār. Finišs – 5h 23min 8sek.
* Purvu – mežu maratons Igaunijā, kad Gintu noķēru un apdzinu pusdistancē.
15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā. Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.”
|
2024. gadā: noskriets - 379155.65 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5572.98 km skrējuši - 182 biedri skrējieni - 523 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-