VSK Noskrien

Kā jau solīju – šoreiz par dažām jaunām lietām – svara pieaugumu, Magnētu un jaunām sajūtam gurnos.

Par svara pieaugumu

Gandrīz visas sievietes, īpaši sievietes-skrējējas, mani sapratīs, kad teikšu, ka svara izmaiņas ikdienas dzīvē man ir lielais BŪ. Protams, lielāku reakciju vienmēr izraisa svara pieaugums, tomēr, gatavojoties maratonam vai kam garākam, mēdzu diezgan uzmanīgi sekot arī svara kritumiem, lai noteiktu, vai garo skrējienu laikā ir uzņemts pietiekami daudz šķidruma un nav iestājusies dehidratācija. Mans ideālais skrējējas svars, ko centos uzturēt puslīdz konstantu, ir 56kg, kas ultru gatavošanās laikā mēdza nokrist līdz 55kg, bet tad es jau sāku izskatīties pēc tādas, ko vajadzētu pabarot ar varu. Ap grūtniecības iestāšanās laiku gan jau biju uzņēmusi nedaudz lieko kilogramu un par starta punktu uzskatu 57.5kg. Tā kā, ārstējot traumu, pirms grūtniecības skrēju maz, centos par tiem pāris kg pārāk nestresot, ar domu – sāksies aktīvāka skriešanas sezona, pazudīs paši. Līdz ar grūtniecības iestāšanos skriešanas/diētu plāni svara zudumam aktualitāti zaudēja.

Kopējais pieļaujamais svara pieaugums grūtniecības laikā ir atkarīgs no sievietes sākotnējā svara – jo mazāks ir BMI (body mass index), jo lielāks ir pieļaujamais svara pieaugums. Tas veidojas no (skaitļi uz grūtniecības beigām):

• bērna svara – 3-3.5kg,
• placenta, augļūdeņi, lielāka dzemde – kopā 3 līdz 4.5kg,
• lielāks asins apjoms (pieaugums esot līdz 50% no pirmsdzemdību apjoma) – 1.5-1.8kg (ā, re kur rodās tas treniņefekts pat sēžot uz dīvāna – sirdij tik daudz papildus asiņu dzenāt apkārt!),
• krūšu pieaugums – ap 1kg (hmm, tas laikam man ir pagājis secen),
• tauku uzkrājums turpmākai bērna barošanai – 2 līdz 4kg (iedomājaties manu skrējējas paniku pirmo reizi ieraugot šos ciparus!)

Tomēr kā brīdina ārsti, vecmātes un literatūra – neceriet, ka tagad ēšanā ir atļauts viss un varēs ēst par diviem (kas to būtu domājis, un kā tad mani sapņi par kūkām, šokolādēm un citiem saldumiem bez ierobežojumiem?). Papildus kaloriju daudzums, kas pieļaujams dienā, ir 200-250kcal, nemaz ne tik daudz, cik varētu likties. Turklāt, ņemot vērā organisma papildus prasības pēc vitamīniem un minerālvielām, to kaloriju piepildījumam jābūt “gudram” (gandrīz citāts).

Svara pieauguma regulēšana ir viens no iemesliem, kāpēc sievietēm iesaka grūtniecības laikā saglabāt aktīvu dzīves veidu. Jāsaka kā ir, vēlme uzēst kaut ko neveselīgu, kalorijām bagātu, saldu/miltainu rodas ik pa brīdim, un, cik esmu paklausījusies citās sievietēs, kas ir gaidībās, tā ir visām. Esmu ļāvusies šim grēkam pāris reizes – nu tā no sirds – kūciņu kalni, siermaizīšu šķīvji vai brokastu pārslu nakts uzdzīves. Regulāra skriešana ir palīdzējusi tam visam neuzkrāties pārāk stipri ap vidukli, lai gan arī no tā, protams, netiku pasargāta.

Pirmajā trimestrī svara pieaugums man gandrīz nebija vērojams – toksikozes dēļ ēstgribas nebija. Otrajā trimestrī ēdu jau daudz dūšīgāk, tad notika arī tās pāris uzdzīves, līdz ar to – svars stabili sāka kāpt uz augšu. Kamēr tas kāpa līdz robežai, no kuras es kādreiz sāku gatavoties savam pirmajam maratonam – 64kg, tikmēr man nebija nekāds psiholoģiskais stress – šī ir tā robeža, no kuras ir skaidrs, kā pēc tam nokāpt atpakaļ. Man likās, ka tiklīdz pārkāpšu tai, tā man sāksies panika, bet nepaspēja – uz to brīdi mans vēders jau sasniedza palielu apjomu un es beidzot pieņēmu ar sirdi un dvēseli – esmu topošā mamma. Līdz ar to uz trešā trimestra sākumu mans svars bija gandrīz 65kg (normāls pieaugums no ārstes un vecmātes viedokļa). Zemāk arī attēls, kā tas laikā mainījās – pilnīgākam ieskatam. Par to, kā man ar svaru veiksies trešajā trimestrī, uzrakstīšu, kad tas būs pagājis.

Par Magnētu un kā tas kļuva par jauno ģimenes sportu

Magnēta vilinājumā gandrīz ar pilnu atbildību ir vainīgi kluba biedri GunaO un Rasels, abi aktīvi musinātāji, bet Guna – lai teorētiska pierunāšana neiet zudumā, veica mums ar Lindu arī “ātro” praktisko apmācību pusotru stundu garumā Mežaparkā, ņemot par palīgu vasaras Magnēta karti. Jāsaka godīgi, šī nebija mana pirmā iepazīšanās ar orientēšanos, mana laba draudzene – aktīva orientieriste – mēģināja ievilkt mani šajā pasaulē jau Viļņā. Tur man gāja kā pa celmiem – kamēr skrēju draudzenei līdzi, likās, ka visu saprotu, tiklīdz sāku darīt to pati, regulāri nevarēju atrast ne tikai kontrolpunktus, bet arī starta/finiša vietu, regulāri izskrēju ārā no distances kartes un mēdzu aizmaldīties tik ilgi, kamēr noņēma kontrolpunktus. Tāpēc atsākt bija bailīgi, bet nu ļoti gribējās.

Uz pirmo posmu aizbraucām kopā ar Lindu un Gunu, mēs ar Lindu piereģistrējāmies, nolēmām, ka pirmo reizi – drošs paliek nedrošs – iesim kopā un sāksim ar pirmo distanci (1-3km, no orientēšanās viedokļa ļoti vienkārši). 12 minūtēs bijām jau galā, ar sajūtu, ka bija par īsu. Nākamajā reizē es aizbraucu viena pati, un pat izkļuvu ārā no meža otrajā distancē (3-5km), maldoties ilgāk par stundu. Trešajā reizē iedomājos, kāpēc gan braukt vienai pašai, un piedāvāju pamēģināt savam draugam. Tā aizsākās ģimenes sporta būšana. Vēl pāris nedēļas mēs te braucām, te nebraucām, dažreiz kāds no mums, dažreiz abi. Bet tad pienāca laiks, kad ievilka mūs orientēšanās tā kārtīgi un kļuvām par pastāvīgajiem apmeklētājiem. Rezultātā no uz šo brīdi notikušajiem 47 posmiem, esmu piedalījusies 41.

Kas man patīk Magnētā? Pirmām kārtām, tas ir pamatīgs intervālu treniņš – te tu tes, ko kājas nes, pret kalnu, te atkal jāpastāv (vai jāpaiet) un jāpadomā, kur īsti tu tes un vai vispār uz pareizo pusi? Otrām kārtām, segumi ir ļoti dažādi, kas palīdz stiprināt saites, cīpslas un muskuļus, kas ikdienas skriešanā uz asfalta varbūt nemaz neieslēdzas. Te jāmin arī, ka orientēšanās pavisam plakanā mežā notiek ļoti reti. Man kā slinkam skrējējam ļoti patīk, ka kāpas un pauguri Magnētā tiek pasniegti uz paplātes, protams, ja neskaita to, ka katrreiz jābrauc uz citu mežu. Kas pēc būtības arī ir pluss slinkajiem skrējējiem – iespēja apskatīt dažādas vietas. Trešām kārtām, segums gandrīz vienmēr ir mīksts – sūnas, vecas lapas, zemes ceļi un sniegs ziemā. Grūtniecības laikā seguma jautājums kļūst īpaši aktuāls, literatūra iesaka iegādāties šim laikam apavus ar lielāku amortizāciju. Tas saistīts ar to, ka organismā notiek hormonālās izmaiņas – lai rastu papildus vietu augošam bērnam un sagatavotu sievieti dzemdībām, kļūst mīkstākas un neizturīgākas saites, cīpslas, arī citi saistaudi. Man kā minimālo apavu piekritējai opcija ar lielāku amortizāciju nelikās gana pārliecinoša, tāpēc nolēmu nomainīt segumu un no asfalta turēties pa gabalu. Pāris pirmās nedēļas man bija nedaudz tramīga viena potīte – šķiet, biju to pastiepusi mežā, bet pēc atpūtas dienām tā parasti pārgāja, un pēc tam man netraucēja vispār.

Protams, nav labumu bez sliktumiem, bet manā gadījumā tie drīzāk ir tādi materiālie punkti. Orientēšanās tomēr prasa speciālus apavus – galvenokārt, slīdamības dēļ. Iespējams, neesot stāvoklī, šim punktam nepievērstu tik lielu uzmanību, bet esot tas ir moments, ar ko negribēju riskēt. Sākumā skrēju ar Merrell Trail Glove, kam saķere ar virsmām nebija slikta, tomēr virskārta izrādījās neizturīga. Otrajā pusē – ar Vivobarefoot Neo Trail, par kuriem esmu visnotaļ augstās domās – vēl plānāka zole, ļoti laba saķere ar sūnām, sniegu un citām virsmām, plats purngals (kā man patīk), izskatās, ka arī gana izturīgas. Otrs mīnuss – aizaugušos mežos / mežos ar militāriem objektiem un dzeloņdrātīm var viegli tikt vaļā no tik iemīļotā apgērba, es pamanījos uzplēst savas mīļākās bikses. Bet salīdzinot ar plusiem, manuprāt, tā nav pārāk liela cena.

Par gurnu muskuļiem un citiem traucēkļiem

No otrā trimestra sākuma mani sāka vajāt viena un tā pati kaite – likās, ka visa skriešana notiek priekšējos gurnu muskuļos (tajos, ko angļu valodā pieņemts saukt par hip flexors). Tam varētu būt divi iemesli – augstāka kāju cilāšana / citāda gaita orientējoties mežā, gan arī gaitas izmaiņas, augot manam vēderam. Grūtniecībā ir vērojama diezgan lielas gaitas izmaiņas – solis kļūst platāks (uz sāniem) un īsāks, līdz ar to, iespējams, ka sāk strādāt citi muskuļi. Man palīdzēja papildus jogas stiepšanās – gan turpinot iet uz skrējēju jogas nodarbībām Labo Sajūtu laboratorijā, gan veicot tos pašus vingrojumus mājās. Līdz pat trešajam trimestim šie gurnu muskuļi ir vienīgie, ko vispār pēc skriešanas jutu un kas man dažreiz traucēja, ja neskaita bērna kustības skrējiena laikā. Paša vēdera lielums līdz pat otrā trimestra beigām man skriet netraucēja, dažreiz gan vilka vēdera apakšā muskuļus, tad pietika pāriet soļos uz dažām minūtēm, lai varētu turpināt skriet. Dažreiz skrējiena laikā arī bērns mēdza pagriezties tādā pozā, ka kļuva neērti vai nepatīkami skriet. Pamatpadoms šai situācijai ir mesties četrāpus, lai gravitācijas ietekmē bērns mainītu pozu, jāatzīstās, es skrējiena laikā to ne reizi neizmantoju – iedomājaties, skrien sieviete, nepietiek ar to, ka stāvoklī, bet tad vēl nometas četrāpus. Ko nez cilvēks parastais padomātu? Tāpēc es izmantoju to pašu pasoļošanas metodi. Vienreiz nācās iet pat gandrīz kilometru pirms varēju atsākt skriet, bet parasti tas notika krietni ātrāk.

Nākamreiz – pēc Darjas pasūtījuma – par piepampumu, muguras sāpēm, izmaiņām ēdienā :) Ja kādai(-am) interesē vēl kādas specifiskas tēmas, miniet komentāros, centīšos dalīties pieredzē.