Skriešana ir viena lieliska nodarbe. Labu sajūtu avots rīta agrumā, vakaros vai brīvdienās. Labs iemesls doties uz parku vai pludmali, izpētīt taciņas netālajā mežā un pārliecināties, ka līdz kaimiņu miestam vien nieka stundas skrējiens.
|
||||||
Komandas blogi |
Man kaut kā ir ļoti grūti taku skrējienus uztvert kā sacensības, man tā drīzāk ir dabasskatu baudīšana. Ikdienā cenšos paskriet pa mežiem, purviem un jūrmalu, cik nu sanāk. Mierīgi varu aizmirsties un skrējiena vidū apstāties, lai ar atgāztu galvu pavērotu jūras ērgli, saēstos brūklenes vai gluži vienkārši kā sālsstabs (man nav ne jausmas, kas tas par vārdu, bet bērnībā tāds tika izmantots, lai aprakstītu pilnīgu sastingšanu) stāvētu un ar vaļā muti blenztu kādā neiedomājami skaistā ainavā. Taku sacensībās mēdz būt kaut kas līdzīgs, tikai prāts saka, ka jāturpina skriet, tāpēc es visu laiku norauju uz mutes. Labi, ka mīksts segums un sūnas garšīgas. Ar tādu attieksmi pret skriešanu nav brīnums, ka Zebrus ezera Stirnubukā es nošokējos, atklājot, ka numurs man ir nevis no cipariem, bet no burtiem – kā elites skrējējiem. Skaidri un gaiši mans vārds un uzvārds uzrakstīts. Sāku domāt un izdomāju, ka es tak pēc 2 posmiem esmu kopvērtējumā top10 no sievietēm! Kā es tajā topā esmu tikusi, pati nesaprotu, bet sajūta ar to numuru ir patīkama. Piespraužu un staigāju kā gailis. Beigās izrādās, ka šis numurs un statuss dod privilēģiju startēt no pirmajām rindām. Sajūtos baigi ierakstījusies skriešanas pasaulē un kā knipucītis tur stāvu kopā ar nopietnajiem skrējējiem. Izbaudu pagodinājumu un priecājos par izdevīgo starta vietu, kautrīgi tomēr slēpdamās aiz puišu platajām mugurām. Nav jau tā, ka nav startēts no pirmajām rindām, bet tas ir bijis tādās sacensībās, kur vispār kādas 4 rindas tikai ir pa visiem kopā. Sākot skaitīt sekundes līdz startam, skatos, ka pārējie līderi izliek kāju priekšā un ieliecas celī. Nopietni? Jāskrien tak 30 kilometri, nevis 30 metri! Starts! Trakāk, nekā tad, kad skrien reizē ar maziem bērniem. Visi raujas uz priekšu, un man šķiet, ka mani tūliņ nonesīs. Visi teš garām – ātrie lūši, ātrie buki, ātrie zaķi un vispār visi, kas uzskatījuši par vajadzīgu izlīst pašā priekšā. Saprotu, ka nu nav tas mans temps, bet straume nes līdzi un skrienu ātrāk, nekā būtu skrējusi tad, ja startētu kaut vai no vidus. Nu labi, ja jau man liek tā skriet, skriešu arī! Vismaz izvairos no sastrēgumiem. Kad skriešanas grandi un vienkārši trakie beidzot ir palidojuši man garām, varu sākt skriet normāli, bet nekāda dižā vilkšanās jau nesanāk – arī drusku lēnāk tomēr ir krietni ātrāk par manu plānoto tempu. Sāku bažīties, ka laikam jau tā nevajadzētu. Pēdējā laikā parādās visādi raksti par to, ka skriešanas prieks esot noskriets, ka vajagot skriet ar baudu, ka apnīkot tā lieta… Bet man nav apnikusi, man baudījumu sagādā tā lidojuma sajūta, un es lidoju arī! Pilnā augumā uz zemes. “Viss kārtībā?” – “Jā, būs labi.” – “Tu baigi bliez!” – “Ir jābliež!” Un bliežu tālāk, tikai drusku uzmanīgāk. Pirms Pokaiņu meža sākas mušas un dunduri. Ceru, ka tas ir pārejoši, ceru, ka tie metas uz cilvēku, kas skrien man blakus. Ne vella! Mušas ir arī man un gandrīz visu laiku. Bet ar ļaunu prieciņu skatos, ka džekiem tomēr ir trakāk. Izlīkumoju Pokaiņus, baidīdamās kaut kur aizķerties. Sāku čortoties, ka neesmu kārtīgi izpētījusi trasi un nezinu, kuros kilometros ir veldzēšanās punkti. Pēc tiem būtu labi orientēties, bet nospriežu, ka kādiem 15km būtu jābūt. Liela ir mana vilšanās, kad 15km atzīmi ieraugu krietni vēlāk. Tā kā gribas sašļukt, bet mušas neļauj. Tiklīdz apstājos, viņas apstāj mani. Tas nekam neder, jāskrien ātrāk uz priekšu! Ceturtajā dzirdināšanas punktā man saka, ka es esot trešā no sievietēm. Priekšā esot tikai Irīna un Karīna. Es neticu, jo labi zinu, kas man paskrēja garām. Mazgāju seju un rokas no sviedriem, lai mušas tik ļoti mani nekārotu aplaizīt. Kamēr to daru, tikmēr man vēl un vēl saka, ka es esot trešā, uzsit pa muguru un dzen tālāk. Zinu, ka trešā neesmu, bet laikam jau priekšgalā būšu! Sāku censties vairāk un skrienu ātrāk. Ja nu kas, tad lai man pēc tam nebūtu jānožēlo slinkošana! Pēc dažiem kilometriem satieku Artūru, kas ar papardi virza iekšā mežā un saka, ka es labi izskatoties. Gribu paprasīt, kurā vietā es esmu, bet tad pārdomāju – labāk nezināt. Jāskrien pēc sirdsapziņas, tad viss būs labi! Ļoti patīk laipiņas purvainajos Vipēža ezera krastos. Sāk jau gribēties atkal padzerties. Uz viena kempinga galdiņa redzu pamestu ūdens pudeli. Nosiekalojos, bet neriskēju dzert. Mēģinu saprast, vai mana lūša trase jau ir savienojusies ar buku trasi. Nav nekādas apjausmas par to, kurā ģeogrāfiskajā punktā es atrodos, jo es tak to karti neizpētīju! Saprotu tikai to, ka pāri 20 kilometriem stabili ir. Sākas saulains, smilšains augšupceļš. Mušas disciplinē, bet pa druskai tomēr pastaigāju arī. Sāku apdzīt pagurušos skrējējus. Nevaru vien sagaidīt dzirdināšanu. Protams, ka pārdzeros ūdeni, bet klunkšķināt uz priekšu tomēr ir patīkamāk, nekā sausu muti elst. Augšupceļos spēlēju ar sevi skriešanas spēli “3 soļi, vēl 3 soļi, vēl 3 soļi…”, lejupceļos lidoju, jo finišs jau ir tuvu. Negribu slinkot, gribu lidot! Izskrienu pie ezera un saprotu, ka finišs ir kaut kur otrā galā. Zīme “2km līdz finišam”. Jessss! Tas man patīk! Gaidu to Ezerlūķu pilskalnu, jo biju izlasījusi, ka galā esot dzirdināšana. Pilskalns nogalinošs. Nekādas skriešanas, knapa vilkšanās gandrīz četrrāpus. Pff, sprinta etaps nobāl uz šī fona! Mani augšā dzen slāpes, bet augšā ūdens nav. Esmu šokā. Tiešām būtu apmānījuši? Ā, nē, reku ir! Padzeros un laižu tālāk. Ak, dubļainās taciņas un sīkie strautiņi, un glumie akmenīši! Visu ceļu sausām kājām noskrēju, bet te iežampājos melnajos dubļos. Paskriet īsti nevar, nu tad atpūšos, cik nu var. Sāku dzirdēt periodiskas ovācijas un saprotu, ka finišs ir tuvu. Izskrienu pie peldvietas, kur mani sagaida ar saucieniem, dod pieci un visādi citādi priecājas kopā ar mani. Nuja, kas ta te – augšā pa kalnu un finišs klāt! Kā tad! Taka turpina aizvīties tālumā… Vēl viens traks kalns, kurā knapi rāpjos. Saņemu komplimentu par auskariem. Paldies, čalīt, pati taisīju! No kraukļa un ķīra spalvām. Uzrāpjos pa to kalnu un skrienu pa pēdējo līkumu, kur visi izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Vairs nevaru paskriet, gribas staigāt, bet te jau vairs nevar! Visi skatās! Līdzjutēju ovācijas kā rociņas no muguras stumj mani uz priekšu. Ir! Finišs! Man saka, ka es esmu 5.vietā no sievietēm. Grandiozi! Šāds sasniegums man vēl nekad nav bijis! Varbūt tas līderu numurs mani pamudināja uz ātrāku skriešanu? Kad atgūstos, eju ar māsu nopeldēties. Cik labi ir atbrīvoties no sviedriem! Cik labi ir redzēt citu cilvēku finišus, kad es jau esmu savu darbiņu padarījusi! Stīvām kājām sēžu festivāla centrā un redzu, ka Krišjānis skrien finišā. Basām, nevarpaskrienošām kājām nesos pa to nopļauto pļavu šķēršām pāri laukumam, lai pie beigām varētu Krišjāni uzmundrināt! Man liekas, ka viņš ir priecīgs. Es arī. Festivāla gaisotne. Draugi nāk man klāt un domā, ka es būšu grupā kādu vietu izcīnījusi. Zinu, ka neesmu, jo visas ātrās skrējējas jau tieši manā grupā arī ir. Priecājos par citu cilvēku sasniegumiem un, pie velna, 5.vieta šādās sacensībās ir kaut kas nereāli, neticami sirdi sildošs! Pavasara sākums ar pusmaratonu Itālijā manī atgrieza sen zudušu prieku par skriešanu sacensībās. Skrējiens padevās viegls un ar kaifu, prieka un foršu emociju pilns. Rezultāts arī nebūt nebija peļams. Nākamais pieturas punkts bija Garkalnes Stirnu bukā, kur, noraugoties apbalvošanā, blakus stāvošajam Signim teicu, ka man arī gribētos alus kausu balvā kādreiz saņemt (turklāt no paša Miķeļa rokām). Un viņš nevis pagrozīja pirkstu pie deniņiem, bet gan noteica, ka tad vajagot ieskriet trijniekā. Sēkla bija iesēta un sezonas mērķis tapis – tikt pie alus kausa kādā Stirnubuka posmā. Garkalnē paliku piektā no dāmām, 81.no visiem skrējējiem. Pēc brīža sekoja Lattelecom skriešanas ballīte, kur skrēju pusīti, gāja man varen viegli, lai gan pirms pāris dienām biju staigājusi basām pār karstām oglēm, asiem stikliem un ko tik vēl tikpat prātīgu un aizraujošu sadarījusi. Priecājos visu distanci, patika tik daudzās vietās redzēt pretīm skrienam pazīstamos un nepazīstamos ar smaidiem un visādām citādām sejas izteiksmēm. Tik dikti sapriecājos, ka no latvietēm finišēju desmitā.  Rapsī Nu jau pavisam reāli sāku sevi iztēloties ar alus kausu rociņās. Līdz Abavas senlejas buciņam divas nedēļas, bet fīlings varen labs, pacilātība un laba enerģija. Ar vienu aci skatos pirms diviem gadiem ģenerētajā pusmaratona plānā un cenšos 50% no tā izpildīt. Ar savu mērķi skaļi gan baidos dalīties, lai gan daži sakās šo to pirms tam jau no manas mutes dzirdējuši. Pāris dienas pirms liktenīgā datuma ieskatos reģistrēto dalībnieču sarakstā. Divas meitenes (Karīnu un Irīnu) uzreiz izslēdzu kā varen ātras un “neņemamas”, bet divas citas, kas man arī bija priekšā Garkalnē, apsveru, ka varētu mēģināt pieveikt (Martu un Daci). Labi, ka es vēl nezinu, kas ir Laura. Ir vēl kāds procents šaubu, bet zinu, ka mēģināšu cīnīties. Lai uzsvērtu savu nodomu nopietnību, izroku no krājumiem divas vecas želejas, kas varētu distancē noderēt, kad šausmīgi sagribēsies ēst. Iepriekšējā dienā klausos Florence + The Machine – Dog Days Are Over un noskaņojos. Šo dziesmu sev iztēlē apņemos atskaņot, kad trasē radīsies tāda nepieciešamība. Labs ritms un dzied par ātru skriešanu. Uz Abavu ekipāža nokomplektēta pilnībā – trīs ģertrūdieši un māsa. Pirms Kandavas apdzenam Oreman mašīnu un nosmejam, ka nebūtu slikti arī trasē kādreiz viņu noķert. Pa ceļam aprunājam plānus un ar Dzintaru vienojamies vismaz sākumu pamēģināt kopā. Nebūs jau pirmā reize. Pirms starta cenšos iekārtoties tuvāk starta līnijai. Redzu abas ātrākās meitenes. Esmu satraukusies, priekšā garš ceļš mērojams. Pie debesīm cepina dienvidus saulīte. Pirmos kilometrus bliežam diezgan ātri, viens iegadās pat zem 4:30. Pulss ir augšā un man jau bailes klāt, ka šitā ilgi nevarēs. Drīz redzu Martas muguru, paejam tai garām. Marta šodien skrien mierīgi. Skrienam tālāk. Kādā brīdī dzirdu, ka tuvojas Ainītis un Sominens – Ainīša vārīšanos nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Es sev esmu pieņēmusi, ka esmu šobrīd trešā no dāmām. Kādu brīdi skrienam kopā. Vienā no dzirdināšanas punktiem dzeršanas glāzīti pasniedz Vilmārs. Patīkami. Ap kādu 13.kilometru atskatos atpakaļ, lai ievērtētu, kāda situācija ar lūsenēm aiz muguras, un pamanu tālumā Daces oranžo krekliņu. Vienā momentā dūša sašļūk papēžos, saku Dzintaram, ka Dace parasti uz beigām ir ātrāka, bet man savukārt beigās nekad īsti vairs nav spēka. Ka nav te ko ņemties, tāpat nesanāks. Viņš tik nosaka, ka lai mierinu pulsu un skrienam tālāk. Kādu kilometru ņemos ar putniem galvā un te atkal sanāk daži varen ātri kilometri. Dzirnavu dambis, pie muižas restorāns ar ūdeni no glāzes uz kājiņas un pie tam vēl uz paplātes. Karaliski. Nopriecājos un iestāstu sev, ka es taču atbraucu izpriecāties, ka arī, ja netikšu trijniekā, es zināšu savus spēkus un ar ko man vēl jāstrādā. Atlaiž un cilpojam tālāk. Kaut kur apdzenam arī Oreman.
Ap 20.km ūdeni pasniedz ežu Edgars un saka, ka esmu malacis, jo ceturtā. Man rieva pierē un neapmierinātība – kā ceturtā? Es gribu būt trešā! Nu trešā vieta ir kādu minūti man priekšā. Te situācija nedaudz pamainās, jo es no bēdzējas kļūstu par ķērāju. Joprojām neticu līdz galam, ka trakā iecere var izdoties, bet duka ir un plēšam tālāk. Manu prātu nodarbina domas par to, kas ir tā vēl viena meitene, kas man priekšā? Te beidzot sākas īstais tesiens. Šķiet, ka ap kādu 24.km pamanu Irinas muguru. Dzintaram ir viltīgs plāns – noķert, paskriet aizvējā, atgūties kādu brīdi un tad plēst garām. Ģeniāli vienkārši. Realitātē bija tā – pieskrienam, nenormālā tempā pa brikšņiem apdzenam un tešam tālāk. Kaut uz brīdi, bet trešā! Apdzenot dzirdu komentāru, ka man viegls solis. “Kā tad, tūliņ atdošu galus,” padomāju, bet uzturu šo ilūziju vēl kādu brīdi, uztešot vēl vienā kalniņā, kura galā ir dzirdināšanas punkts, apstājos un nekustu ne no vietas. Jāsaņemas. Dzintars mudina turpināt. Turpinām. Kādā brīdī viņš saka, ka es varētu elpot klusāk. Tiešām, elsoju kā tāds tvaikonis. Prātā spēlēju Dog days are over un ik pa brīdim atceros ainiņu ar sevi uz pjedestāla un kausu rokās. Tas palīdz neatslābt. Pašai galva negrozās, tamdēļ prasu, kas notiek aizmugurē. Tur viss esot kārtībā. Ik pa brīdim nesaprotu vairs, kurš no mums abiem ir vairāk beigts, jo Dzintars arī nekāds dzirkstošais vīns vairs neizskatās. Finiša “spurts” augšup Zviedru cepurē ir kaut kas līdzīgs zombija gājienam. Lejā toties kratos kā pustukšs kartupeļu maišelis, ļaujot inercei sevi nest. Pamanu māsu, kas ir tik pārsteigta, ka neko īsti nevar pateikt, bet smaids gan līdz ausīm. Ieraugu finiša vārtus un sāku vicināt rokas un kājas pa gaisu un bezsakarīgi spiegt, sauksim to par prieka deju. Izdevās! Turkāt iefinišējām arī ātrāko trīsdesmitniekā. Ak, prieks un laime!
Secinājumi. Vēlēties ir svarīgi. Ļoti svarīgi. Tā jau ir trešā daļa no izdošanās. Vēlmei ir jābūt ticamai. Ticība, ka tas ir iespējams, ir otra trešdaļa. Pēdējā un ne mazāk svarīgākā ir – darīt. Tikai ar gribēšanu un ticību tālu netikt. Jāapzinās, ka var arī ar pirmo nesanākt, un tās nebūs dzīves beigas. Iztēle ir varens instruments. Vairākas dienas pirms starta iztēlojos apbalvošanu. Ļoti precīzi redzēju, kā tas notiek un izskatās, ka turu rokās kausu. Šis moments tika atgriezts iztēlē visgrūtākajos brīžos trasē un līdzēja savākties. Motivācija ir ne mazāk būtika. Tā iet roku rokā ar prieku. Tik banāls motīvs kā alus glāze arī var strādāt. Noskaņošanās. Pēdējo nedēļu pavadīju noskaņojoties. Atradu jaunu spēka dziesmu, atkal un atkal iztēlojos pjedestāla ainu. Skrienot treniņā, priecājos par gaidāmajiem panākumiem. Sajūtu anatomijas pārzināšana, sajūtu konstruēšana. Izdevās noķert to brīdi trasē, kad sašļuku un pārslēgt domas, no bēdzējas kļūstot par ķērēju. Atbalsts ir svarīgs. Tuviem cilvēkiem stāstīju par savu ieceri un saņēmu atbalstu to īstenot. Atbalsts brīdī, kad uz brīdi pazaudēju ticību sev, atbalsts trasē, pēc tam apbalvošanā. Tā ir nenovērtējama bagātība un enerģijas resurss. Lai kaut ko darītu ar sekmēm, tā lieta jādara ar prieku un mīlestību. Ja prieks nodzerts, jāmet uz laiku miers. Miķeļa alus ir garšīgs. © https://gunao.wordpress.com |
2024. gadā: noskriets - 377412.84 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5481.72 km skrējuši - 173 biedri skrējieni - 513 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-