Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.
Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.
Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…
Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.
Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.
Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.
ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.
Skaistas dienas sākums… Saule spīd un ar meitu esam gatavas braukt uz mežiem paskriet! Dievinu saulainās dienās skriet… Tās ir kā pasaka… Ir karsti, bet ir kolosāli… Visu gribas baudīt, priecāties…
Papriecājos par meitas startu
un saņemu uzmundrinājumu no meitas savā startā (Būs grūti, bet Tu to vari, mammu!)
Tālāk jau tikai skrējiens un dabas baudīšana!
Starts un čupiņa cilvēku lēnām uzsāk skrējienu. Tiekam līdz mežiņam kur sastrēgums… Bet jauki… Visapkārt superīgākie cilvēki.
Tad turpinam, ātrums jau nu nav nekāds milzīgi ātrais. Bet ir tik skaisti, ka nekur negribas aizmukt.
Kājas šoreiz uzvedas tik labi, kā sen nav uzvedušās, tāpēc šo skrējienu tiešām baudu.. (Gan ar piesardzību, bet baudu) Kādā brītiņā panācu Daci… Nobrīnījos oooo, es gadījumā neskrienu pārāk ātri, ja jau Daci panācu… Biju piemirsusi par tiem 100 km, ko Dace bija noskrējusi nepilnu nedēļu atpakaļ… Kad viņa pateica, bija skaidrs, ka neskrienu nemaz tik ātri.
Pirmais dzeršanas punkts… Super draudzene padod ūdeni… Mmmm.. Labs ūdentiņš… Apleju galvu, lai nav pārāk karsti… Paldies brīvprātīgajiem!!!
Skrienot līdz Pokaiņu mežam liekas, wouw… Cik forši skrienas, viss ir tik superīgi… Skrienot ievēroju, ka jūtu, kā smaržo paprdes un tā smarža bērnību atgādina… Pirms Pokaiņu meža padzeros to rozā dzērienu, prasījās pēc kaut kā salda. Tad uzēdu arī mazliet gurķīšus… Ļoti labi garšoja.
Pokaiņu mežā… Skatos visapkārt… Par ātrumu un steigšanos vispār nedomāju… Pirmkārt ievēroju to, ka “Tēva akmens” ir milzīgi liels un resns, bet “Mātes akmens” tāds tievs un salīdzinot ar “Tēva akmeni” mazs. Interesanti kāpēc tā? Pokaiņu mežā domās stāstu sev: Saņemam enerģiju no šī skaistuma un skrienam atpakaļ…. Un tiešām sajūtas tādas, ka enerģijas tur daaaaaudz.
Brīvprātīgie ar taksīti bija kolosāli… Aplēja manu galvu ar ūdeni… Tad gan likās, ka vēl var skriet un skriet.
Posms pa laipiņām bija superīgs, visu laiku bija puisis aiz muguras, kas dzina uz priekšu… Gribējās viņu palaist garām, lai nav jāčamājas, kā es čammājos… Es viņam uzzsaucu, ja vajag palaist garām, lai saka, palaidīšu… Viņš tā arī nepaprasīja… Tik uz ceļa mani apdzina. Bet viņam paldies, ka neapdzina, bija jāskrien cītīgi…
Mežā skrienot kādam garām, man iedeva nodzerties no pudeles… Tas bija svētīgi.
Vēlāk ir posms pa ceļu, sāk palikt pavisam karsti un pienāk arī grūtums, bet ir tiiiik patīkami… Vienā kalniņā izdomāju paiet… Aiz muguras balss saka, ka vajag saņemties. Saku, ka drīz saņemšos. Šī balss paskrēja man garām. Tad es saņēmos un mēģināju noķert… Noķēru un mani uzcienāja ar īstu apelsīnu sulu… Ahhh, cik labi tā garšoja… Un tiešām deva arī enerģiju! Paldies šim cilvēkam… Es gan nezinu kā sauc, bet tik kolosāli ir cilvēki mums apkārt! Paldies gan pa uzmundrinājumiem, gan par palīdzībām.
Sula man deva spēku un likās, ka diezgan labi skrienas, tad skrēju tālāk…
Arturo jautāja vai man viss labi, ka ne pārāk labi izskatoties! Vai tiešām tik slikti izskatījos? Uhhh… Bija bik grūti un gribējās jau uz finišu… Bet man pašai likās, ka es izskatos normāli. Lai gan cilvēkiem no malas varbūt izskatījās savādāk.
(Tās tādas ārpus skriešanas domas. Vēl kaut kādā brīdī, atvairoties no dunduriem un mušām, domāju.. Kāpēc tie lido plaukstās… Tad ienāca tāda smieklīga doma galvā, ka viņi vēlas apskauties. Bet ja es viņus patiešām apskautu, laikam jau viņi vairs neko nevēlētos. Pašai sanāca smiekli!)
Kāpiens lielajā kalnā un lejā un tur gaidīja dzērieni… Pirms finiša dzērieni, superīgs serviss.
Tālāk bija daudzo dubļu zona. Paskrēju, pārkāpu, paskrēju, pārkāpu. Tad jau sāku dzirdēt lielu čaboņu – cilvēki… Eeee, jeeee tūlīt finišs… Skrienu, skrienu… Bet nekā tie, ir peldošie cilvēki, kas jau beiguši savu distanci. Vēl kāds brītiņš jāpaskrien. Saņemos, saņemos un re, var redzēt finišu…. Bet tipināšana tāda diezgan lēna sanāca uz to, šķiet…
Finišs… Ar pozēšanu fotogrāfam. Nezinu kādas sanāca, bet jutos kolosāli… Un visbeidzot… Mana mīļā meita uzlika man kaklā medaļu.. Pat asara iemetās acīs aiz prieka…
Tas bija tiiiiiik skaisti!!! Tiešām skaisti!!!
Paldies organizatoriem, paldies brīvprātīgajiem un paldies skrienošiem kolēģiem, kas dažādi uzmundrina, kas palīdz, kas aprunājas…
Senāk nemīlēju, pat vēl trakāk. Vēl trīs gadus atpakaļ, kad es nebiju skrējējs, es no meža baidījos. Baidos nedaudz arī tagad, bet kopš tā brīža kad trīs gadus atpakaļ rogaininga ietvaros mežā pavadīju savas pirmās 24h mūsu attiecības ir krietni uzlabojušās un tagad jau ir pavisam tuvas.
Pagājušajā gadā, kad Stirnu buks norisinājās pirmo reizi, no pasākuma negaidīju neko. Iznākumā gan biju patīkami pārsteigts un par pasākumu varēju teikt tikai pašu labāko. Toreiz gan Stirnu bukam paliku parādā. Vispirms trīs reizes nomaldījos, bet mirkli pēc tam, kad kārtējo reizi biju aizcīnījies atpakaļ līdz 3. vietai, man sacensības beidzās ar rūcienu lejā pa kalnu un klibošanu uz civilizāciju. Stirnu Buks 1 – Droppy 0.
Stirnu buks 2014
Pagāja vairāki mēneši, atveseļojos, pievarēju savu pirmo SKM un briedu nākamajai sezonai. Lēnām parādījās baumas, ka Stirnu buki nākamajā sezonā būs pieci. Labas ziņas, jo iespējas izlīdzināt rezultātu būs vairākas. Jau ziemā to uzstādu kā vienu no galvenajiem 2015. gada sezonas mērķiem. Visu ziemu gan pavadu uz asfalta, tomēr pāris reizes aizbraucu arī līdz Siguldas kalniņiem un vienreiz pat līdz Garkalnei. Esmu gatavs.
Sacensību rītos parasti mostos pirms modinātāja, bet šoreiz iet grūtāk. Pieķeru sevi 10 minūtes pēc otrā modinātāja un ar piespiešanos ceļos augšā. Piecēlusies ir arī Līme, lielā mērā tāpēc, ka svētdienas rītos šāda agra kustība ir aizdomīga, iespējams arī tāpēc, ka modinātājs stāv uz viņas dzīvokļa jumta un tas rīb ne pa jokam. Līmes skatiens ir nikns, tomēr kaķa sirds atmaigst pēc pāris glaudieniem. Kopumā gan viņai ir grūti saprast kāpēc saimniekam kaut kur ir jādodās – brīvdienas taču ir kaķu dienas.
Līmes dzīvoklis
Garkalnē esam laicīgi, noparkojamies, ejam uz startu un ieraugam reģistrācijas būdu. Pāris sekundes meklēju, kur ir rinda un tikai tad pamanu, ka turpat blakus jau vien ir – gara kā uz PSRS gaļas veikalu. Šeit pavadu turpmākās 50 minūtes, turklāt esmu ātrākais no mūsu ekipāžas. Slapjš, izbesījies un nosalis atgriežos auto un uzģērbju visu, kas paņemts līdz, bet tā nav daudz. Iesildīšanās aplītim apņemšanās ir nepieciešama lielāka kā ierasts, tomēr pēc brīža saņēmies to sāku darīt. Paskraidu, kārtīgi izstaipos un esmu gatavs atbrīvoties no džempera, bet tad uzzinu, ka starts būs pēc pusstundas. Ka tevi velns un septiņi pērtiķi!
Pirmie starta metri gan ļauj iesilt vēlreiz, līdzīgi kā SKM, jābliež uzreiz kalnā. Kalns gan mazāk iespaidīgs, bet gana smilšains un izaicinošs. Tikšanā augšā dominē esošie vai bijušie orientieristi. Fonā tik dzirdu kādu šosejnieku norūcam: “Nu jā!” Diezgan ātri ieriktējos trešajā vietā, bet priekšā aiziet abu distanču nākamie uzvarētāji. Aiz muguras palikuši pārsteidzoši daudz kvalitatīvu skrējēju, kurus biju paredzējis sev redzēt priekšā, bet es… Es izbaudu mirkli.
Pirmo kilometru noskrienu nedaudz virs 4:00min/km, otro nedaudz zem un tad pa kalniņiem atkal nedaudz virs. Jūtos pārsteigts, ka joprojām turos diezgan augstā vietā, daži stiprie laikam ir sākuši lēnāk. Septīto kilometru nobliežu uz 3:38min/km, tomēr tad sākas taisne ar glaunu pretvēju un es atkāpjos uz piekto vietu. Pametu vēl acis atpakaļ un pamanu, ka mani drīz apdzīs vēl. Prieki galā, game over, atpakaļ realitātē, spēka nav un priekšā vēl 20km. Malacis Andri, Tu esi nonācis tur kur vienmēr – spēku izsīkums pēc 1/4 distances.
Laimīgā kārtā gan kājas ir pieradušas neklausīties galvas pesimistiskajās domās un turpina darīt savu darbiņu tik pat efektīvi kā sākumā. Apzinos, ka skriešana pa taisniem, labi iebrauktiem ceļiem nav mana priekšrocība un ar nepacietību gaidu kāpumus. Atgūstos gan nedaudz ātrāk un pēc vairākiem kilometriem, kad distancei pieslēdzas Zaķa distances dalībnieki esmu jau atkal ceturtais. Zaķa skrējēji man īstenībā ļoti palīdz, koncentrējoties uz nepārtrauktu slalomu, nedaudz piemirstās, ka ir grūti. Šādā garā ātri vien atkal noķeru 2. un 3. vietu, esmu pacilātā noskaņojumā, jo šos vīrus es vairs necerēju ieraudzīt.
Ērti iekārtojies aiz 2. vietas
Sprinta etaps pienāk negaidīti, principā ja meitene kalna galā nepateiktu, ka ir sācies sprinta posms, noteikti to nepamanītu. Lejā lidoju prātīgi – no meža ir jābaidās. Augšā lidoju agresīvāk – rezultāts ir jāizlīdzina. Pusceļā gan pirmo reizi esmu spiests pāriet soļos, bet konkurentiem iet vēl sliktāk un sprinta etapu pabeidzu jau otrajā vietā. Ir gan arī sliktas ziņas, kājas vairs neklausa un katra skrien uz savu pusi, bet prāts sāk savu ierasto dziesmiņu – “met mieru – nav vērts!” Ātri gan saprotu, ka tas nozīmētu tikai vienu: “Stirnu Buks 2 – Droppy 0″. Tas palīdz, noskurinos un turpinu skriet.
Kaplējam augšā
Pēc dažiem kilometriem nonākam uz asfalta – kājas priecīgas, sāncensis manī ne visai. Fakti ir skumji – es esmu noguris un vēlmi skriet ātri esmu zaudējis jau pirms krietna laika. Tam visam papildus, man blakus ir monstrs, kurš skrien pusmaratonu apmēram 8 minūtes ātrāk par mani un pārsimts metrus aizmugurē ir vēl viens gandrīz tāds pats monstrs, kura lielākā vēlme ir izstumt mani no godalgotā trijnieka. Zinu, atkārtoties nav stilīgi, bet… Ka Tevi velns un septiņi pērtiķi.
Asfalts gan neizrādās liktenīgs, turos blakus savam kolēģim un pat jūtu kā atgriežas spēks. Temps gan priekš šosejas nav nekāds grandiozais, bet laikam arī citi ir noguruši. Taisnes galā ūdens dzirdināšanas punkts un desas ēšanas punkts, tiesneši steidz uzlikt čipa nolasīšanas paklājiņu, priekšā smiltīs redzamas tikai vienas pēdas, bet aizmugurē horizonts ir tukšs. Pulkstenis rāda 18.5km, bet pēc pirmsstarta info man atmiņā ir palicis, ka pēdējais dzirdināšanas punkts ir pēc 21km. Esmu laimīgs, tas nozīmē, ka līdz finišam ir 7km un tas vairs galīgi neizklausās traki.
Par laimi nezinu, ka tie ir meli un patiesībā līdz finišam ir 9km. Divatā turpinām skriet, vispirms kolēģis izglābj mani un atgriež trasē, kilometru vēlāk X zīmi priekšā pamanu es un atgriežu mūs atpakaļ distancē. Katru reizi, kad parādās kāds īsāks vai garāks kāpums, jūtu, ka cīņa par otro vietu ir uzvarama, jo izskatās, ka pretiniekam iet smagāk. Nolemju, ka kādā no tuvākajiem kāpumiem man ir jāriskē un jāmēģina aizbēgt. Vienā no kāpumiem pat nedaudz izdodas dažus metrus tikt prom, bet kalna galā augšstilbu muskuļi deg elles liesmās un tieku ātri noķerts. Kā izrādās vēlāk, šī ir mana pēdējā pretestības izrādīšana.
2km pirms beigām esmu samierinājies, kolēģi palaižu priekšā un strauji atpalieku. Par laimi aizmugurē nevienu neredzu, bet drošs neesmu, jo mūsu distancei ir pievienojušies Stirnu buka skrējēji un galva strādā apšaubāmi. Noķeru pāris pazīstamus bukus un saņemu uzmundrinājumus, bet pretī neko sniegt nevaru – tikai ņurdu. 500 metrus pirms beigām sasniedzu savu zemāko punktu visa skrējiena laikā, uzkāpju pēdējā kāpumā un apstājos – spēki mani ir pametuši. Lai atgūtos ir nepieciešami pāris dziļi elpas vilcieni un tad jau noskaņoju sevi kvalitatīvam finišam. Vizualizēju kā parādīšos finiša kalnā, pacelšu gaisā rokas un velšu kūleņus. Realitātē gan tam visam spēka nepietiek. Finiša taisni pieveicu bez cirkus trikiem un uzreiz pēc finiša veļos zemē, lai uzzīmētu pāris enģeļus smiltīs. 1:46:25 un trešā vieta jeb 0:13:35 ātrāk par uzstādīto mērķi un divas vietas augstāk par maksimāli iespējamo, ko es sev piešķīru dienu pirms starta.
Pēc finiša ātri sasalstu un loģisks ir lēmums pavadīt laiku mašīnā, kur uzbrūku gotiņas konfektēm. Tik mirkli vēlāk atceros par atsildīšanos un šeit uzstādu jaunu antirekordu – apaļi 60 metri, pēc kuriem dodos atpakaļ uz mašīnu. Izrādās, ka pa tām piecām minūtēm kamēr es ēdu gotiņas, man kāds ir noskrūvējis kājas un vietā ieskrūvējis koka bluķīšus. Rezultātu gan tas vairs nemaina: Stirnu Buks – Droppy 1:1
Stirnu Buks – Droppy 1:1
Bet mežu, mežu es mīlu vēl vairāk!
P.S. Es visaugstāk novērtēju Miķeļa alu un gotiņas, bet Līme, bez pārsteigumiem, visaugstāko atzīmi sniedz desai.
Par sevi…
Vispār sevi nekad neesmu uzskatījusi par īpaši sportisku būtni un ilgu laiku tāda arī nebiju. Arī mūsdienās, kad regulāri skrienu, braukāju ar riteni un blandos pa mežiem gan sacensībās, gan tāpat vien ar draugu, arī tagad pati savā uztverē nedomāju par sevi sportista kategorijā. Tas viss vienkārši šķiet kā loģisks un pašsaprotams manas esības turpinājums, bez kura nespēju dzīvot – ja kādu laiku nav sanācis pabūt mežā, tas sāk pietrūkt gluži kā mīļš ģimenes loceklis. Ikdienā, pieaugušo dzīvē visu laiku sanāk sēdēt pie galda, reizēm arī ļoti šaurās telpās, tādēļ laikam likumsakarīgi, ka brīvo laiku alkstu vadīt svaigos plašumos. Bez skriešanas piedalos piedzīvojumu sacensībās, dodos pārgājienos, slēpņoju, un atlikušo laiku, pēc izārdīšanās dabā, pavadu kā tipiska, piezemēta mājsaimniece – gatavojot, tamborējot vai lasot.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Pirms kādiem 3-4 gadiem uzmācās sajūta, ka kaut kas manā dzīvesveidā pašai nešķiet līdz galam pareizi. Abi ar draugu sākām no rītiem reizēm mazliet paskriet ar mērķi noskriet Nordea Rīgas maratonā 5 km, kas tobrīd jau likās kaut kas diezgan traks. Tajā pašā gadā sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās xRace – veicās diezgan vāji, bet āķis bija lūpā un sapratām, ka, ja gribam labākus rezultātus, jāiemācās orientēties. Attiecīgi – sākot skriet pa mežu, arī skriešana pati par sevi aizrāva un pakāpeniski kļuva par regulāru nodarbi.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Atbilde, kādēļ izdomāju skriet uz Valmieru, laikam sākas ar aizpagājušo Vecgada vakaru, ko abi ar draugu (pichonis) nolēmām pavadīt savādāk nekā parasti un doties Noskrien klases ekskursijā uz Sapni par pēdējo nakti. Tur tad arī abi noskrējām savas pirmās ultra distances un sapratām, ka tā lieta tīk. Skrienu diezgan lēni, sprintošana man nekad nav patikusi, tādēļ garie gabali, kur ātrums nav noteicošais man īpaši iet pie sirds. Pēc tam bija pagājušā gada CET, kas atmiņā noteikti paliks kā viens no foršākajiem skrējieniem, kas piedzīvoti, un šī gada Rīga-Valmiera šķita kā labs turpinājums ultra pieredzē. Diemžēl neilgi pēc Ziemassvētkiem draugs iedzīvojās traumā, kas uz 2 mēnešiem liedza viņam skriešanas prieku un līdz ar to pārvilka strīpu šim plānām. Tā kā šo skrējienu plānojām kā kopīgi izbaudāmu pasākumu, beigās tika pieņemts lēmums tad arī kopīgi nepiedalīties. Bet – varbūt nākamgad, tad jau redzēs.
Kādi citi plāni Tev šim gadam?
Plāni, protams, daudz un dažādi. Esmu apņēmības pilna beidzot noskriet visus Skrien Latvija posmus, kas līdz šim nav sanācis. Vēl arī šī gada CET gribas izbaudīt, lai gan tas sakrīt ar piedzīvojumus sacensībām Raid, tādēļ priekšā vēl grūta izvēle. Ir plāns piedalīties pāris Stirnu Buka posmos, jo skriešanai mežā grūti pretoties. Bet laikam jau galvenie plāni šim gadam saistās ar piedalīšanos Pasaules (Somijā aiz Polārā loka), Eiropas (Čehijā) un Latvijas čempionātos rogainingā. Un droši vien ar to vien saraksts veļ nav pabeigts – kamēr ir vēl kāda brīva nedēļas nogale, ir varianti.
Bieži piedalies sacensībās?
Pēdējās pāris sezonās sacensību ir bijis daudz – vasaras mēnešos gandrīz katrā nedēļas nogalē, taču te gan pieskaitu arī piedzīvojumu sacensībās. Tīri skriešanas pasākumos drīzāk baudu atmosfēru, kopā skriešanas sajūtu, īpaši neiespringstu uz diži lielu sacensību.
Patīk skriet ārzemēs?
Ārzemēs līdz šim nav sanācis piedalīties sacensībās. Noteikti gribas uz kādu skrējienu aizdoties, jo no daudziem dzirdēts, ka tas ir pilnīgi savādāks piedzīvojums nekā pašmāju sacensības.
Kā Tu plāno savus treniņus?
Atzīšos, ka striktu treniņu plānu vismaz šajā sezonā neesmu izstrādājusi. Pa darba nedēļu skrienu 3 reizes pa 5–10 km, nedēļas nogalē izskrienu garo 20+ km skrējienu un reizēm aizdodos arī uz Magnētu. Paralēli cenšos 3-4 reizes nedēļā arī nodarboties ar jogu – gara un spēka stiprināšanai.
Bērnībā sportoji?
Tā ne pārāk. Skolas laikā trenējos tenisā, bet tā savādāk ar sportu manas attiecības nebija diez ko tuvas. Būt ārā un pēc iespējas vairāk pārvietoties ar kājām gan man vienmēr ir paticis, taču kopumā attieksmi pret sportu uz diezgan ilgu laiku izbojāja skolas fizkultūras stundas. Diemžēl nepatika pret sportu, kas radās šo stundu dēļ, pārgāja tikai pēc teju 10 gadiem, kad nolēmu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē mainīt un atklāju, ka sports var arī sagādāt patiesu prieku un baudījumu, nevis tikai negācijas un mokas.
Ja tā padomā, tad ļoti reti kuram skolā patika sportot, bet tagad skrien kā traki.
Nu, jā – mūsu izglītības sistēmā ar sporta mācīšanu ir stipri daudz ko uzlabot un principā būtu jāmaina visa pieeja pēc būtības, ieaudzinot kustību prieku, nevis uzstādot nereālus rezultātus par normu.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Par mērķiem runājot, varbūt izklausās naivi, bet galvenais mērķis laikam ir – lai būtu prieks. Protams, gribas jau arī pārbaudīt, cik liela distance ir man pa spēkam, un šī latiņa attiecīgi ar laiku tiek pārbīdīta. Patlaban mērķis ir 100 km, jo tik daudz vienā skrējienā (neskaitot 24 h orientēšanās sacensības) vēl neesmu pieveikusi. Šogad arī gribētos klasisko maratonu pieveikt 4 stundās, vai vismaz pietuvoties tam (līdzšinējais ātrākais laiks man ir 4:15). Šogad beidzot gribu noskriet Siguldas Kalnu maratonu, kas nav izdevies jau divus gadus: 2013.g. bija problēmas ar cīpslu kājā un nemaz nestartēju, savukārt pagājušajā gadā skrēju, bet 1. apļa beigās nācās uzzināt, ka skrienot var salauzt rokas pirkstu.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Esmu rīta skrējēja. Reizēm gan ir grūti izlīst no gultas, it sevišķi jau ziemas tumsā un aukstumā, bet kad tas ir izdarīts, tad sajūta skrienot rīta tukšumā un klusumā ir lieliska. Gaišākā laikā vispār rīta skrējieni ir ideāli – it īpaši, kad redzi kā nakts beigu migla mijas ar saullēktu un jauno dienu. Un, ja diena uzsākta ar paskriešanu, tad arī uzreiz visa diena šķiet tāda foršāka..
Noslēguma vārds…
Skrieniet mežā – tā ir pasaule bez rūpēm (ja vien nesalauž pirkstu).
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Mums patīk skriet, mums patīk piedalīties sacensībās, mēs no tā gūstam prieku. Mēneša skrējējs ir tas, kurš spēj iedvesmot un šis mēneša skrējējs to noteikti pieprot – viņš ne tikai iedvesmo, viņš rada un vairo mūsu prieku. Pērn viņš mūs uzveda Āžu kalnā. Šogad būs no laimes jāspiedz, jo ir tapis seriāls – pieci taku skrējieni dažādos Latvijas mežos, kuru organizēšanas pilnveidošanai pat notiek pieredzes un ideju gūšanas ceļojumi uz ārvalstu pasākumiem. Pats sevi nesauc vairs par atkarīgu, bet pat jau par slimu. Inficējies un inficē arī citus – gan pārnestā nozīmē, gan arī tiešā. Mēneša skrējējs februārī RimantsL jeb Rimants Liepiņš. Lasīt tālāk.
Taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. Lasīt tālāk.
Taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. 
km 
-