Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.
Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.
Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.
Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.
Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!
Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!
Ievas! Nē!
Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.
Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!
Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.
Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!
Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!
Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!
Marķētas distances izcili ainaviskās vietās. Senu mistēriju bagātie meža ceļi un taciņas, garāmskrienot ļaus izbaudīt arī pa kādam kultūrvēsturiskam objektam, neskaitāmiem pauguriem, senču senajām dabas svētvietām, pamestām slēpošanas trasēm, mežacūku vannām un citiem MammasDabas izaicinājumiem.
Nu nedaudz ir atvilkta elpa un karstums noplacis, jāķeras klāt pie tā, kā gāja Ventas ielejas Stirnubuka 30 km Lūša distancē.
To, ka skriešu Kuldīgā garāko distanci, nospriedu pāris nedēļas pirms starta. Īsti jau negribējās tūlīt pēc jāņošanas skriet, tomēr biju izlēmis, ka pēc maratona pagājis gana daudz laika bez sacensībām, un pirms pirmā ultramaratona, kas iecerēts augusta sākumā, jāveic pāris garie taku skrējieni, kā arī jāpārbauda, kā paciešu karstumu (tieši tik daudz grādu gan plānos neietilpa, kaut arī sinoptiķi solīdu siltumu solīja jau krietni iepriekš un, pretēji gaidītajam, īpaši nekļūdījās). Īsti karstā laikā nemaz nebiju rikšojis pat ne treniņos, jo pagājušajā vasarā traumas dēļ tikpat kā neskrēju, šogad vēl liela karstuma nebija un parasti skrienu pavēlu vakaros.
Pirmsjāņu nedēļa tika aizvadīta smagos intervālu skrējienos un svētdienā jau biju galīgi iztukšojies, tāpēc Stirnubuka nedēļā izskrēju tikai vienu reizi Līgo dienā un īpaši spārnots nejutos. Svētkos nenocietos un pieēdu klāt pāris kilogramu svara, arī no alus neatteicos, īpaši gan arī nepārforsējot. Savu artavu šie grēciņi gan noteikti deva.
Starta dienā no rīta laiks vēl likās ciešams, bet Kuldīgā, izkāpjot no auto, jau varēja manīt gaisā ko nelāgu. Nonākot starta zonā un nedaudz iesildoties, sāka likties, ka tūlīt ceptas vārnas no gaisa kritīs. Visi plāni par skriešanu maratona tempā momentā tika atmesti, sadzēros sālsūdeni, paķēru 0,5l pudeli ar elektrolītu dzērienu un 4 elektrolītu želejas, ilgi spriedelēju, skriet ar kreklu vai labāk bez, un tad jau bija jāsāk rikšot. Bet pulss jau pirms starta bija par 20 lielāks nekā ierasts, kas omu neuzlaboja.
Starta pūlī kustējos diezgan lēni, pa pilsētas bruģi arī ātrums nebija liels, un burzmā pie Akekšupītes kāpnēm pat dabūju pastāvēt. Ticis augšā uz tilta un tālāk pa asfaltu ieskrējies, 3.kilometru pieveicot ap 5:06 min/km, nākamais kilometrs arī aizgāja tīri raiti kaut arī lēnāk, jo pulss uzlidoja nepatīkami augstu. Pirmajā dzeršanas vietā vēl jutos tīri labi. Drīz jau varēja manīt pa kādam, kas pārgājis soļos, un pēc 5.kilometra pašam uznāca nepārvarama vēlme to darīt. Mānīju sevi, ka soļojot būs vieglāk padzerties, bet atsākt skriet bija traki grūti. Sāka mākties virsū domas, ka bērnus par bāreņiem nevajadzētu atstāt un labāk mest mieru, bet sakaunējos un spirinājos uz priekšu, pārmaiņus ejot un skrienot. Kustēties uz priekšu motivēja arī fakts, ka pa trasi atpakaļ iet negribējās un telefona nebija līdzi, kur kartē taisnāko mājupceļu atrast. Turklāt viena dāma satraukti klaigāja, ka līdz beigām vairāk dzirdināšanas vietu nebūšot, bet bija slinkums skaidrot, ka vajadzētu tomēr būt. Ap 10.kilometru pamanīju vēkšpēdus apkritušu jaunekli, kuru citi gādīgi apvēdināja ar zariem, un dūša galīgi sašļuka.
Tomēr otrajā dzeršanas vietā kārtīgi salējos ar ūdeni no iekšpuses un ārpuses, ierāvu dubultkafijas želeju un radās spēki turpināt. Tas gan nebija ilgi un atkal ik pa brīdim pasoļoju, bieži apsverot iespēju saīsināt trasi un nogriezties uz Stirnubuka distanci (kas bija par kādiem 8 km īsāka), īpaši ik palaikam sadzirdot “ātro” sirēnas vai uzmetot aci purpursarkanajām kolēģu sejām. Mežā ēnā vēl likās ciešami, bet uz lielajiem grants ceļiem bija īsta cepeškrāsns, saule burtiski spieda pie zemes, un kājās bija betona čībiņas. Nākamajās dzeršanas vietās lējos, cik varēju, un biju milzīgi pateicīgs vietējiem cilvēkiem, arī bērniem, kas pie mājām nesavtīgi piegādāja izslāpušajai ordai dzīvības veldzi. Par ātrumu bija sen jau aizmirsts, urdīja tikai vēlme kaut vai rāpus, bet tikt līdz galam. Sprinta posmā pat nemēģināju skriet, saņēmos, un uz Stirnubuka trasi nenogriezos.
Lūša distances turpinājumā gaidīja patīkams pārsteigums, Riežupītes ūdenskritums. Tam pāri sausām kājām tikt nevarēja, kurpes nost vilkt negribējās, tāpēc kopā ar citiem iemērcos brīnumjaukajā SPA. Pēc šīs peldes atkal atgriezās dzīvība un nākamos 5 kilometrus jau vairāk skrēju nekā gāju, un kurpēs žļurkstošais ūdens īpaši netraucēja.
Dažus km pirms finiša satiku paziņu, kura nūjoja un nejauši bija nomaldījusies, pieķerot klāt dažus liekus km. Tā nu gabaliņu pļāpājot pagājāmies kopā, līdz sirdsapziņa sāka mocīt un pēdējos km līdz finišam daudzmaz godīgi noskrēju, pilsētā vēl no gādīga vietējā saņemot brīnumjauku spaini auksta ūdens uz galvas un šortiem.
Finišā ieskrēju slapjš un laimīgs, kaut arī rezultāts graujošs – 3:40:17, tikai 114.vieta (vecuma grupā 58.), un laiks par stundu ilgāks nekā Riekstukalna bukā. Un sasniegts augstākais pulss, kāds jebkad bijis – 198.
Secinājums – nāksies vien treniņus pavadīt iespējami karstākā diennakts laikā, citādi karstajos mačos sanāks vien pastaigas.
Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.
Pirms nepilniem diviem gadiem viņa pēkšņi parādījās nez no kurienes un uzreiz kāpa uz pjedestāliem, tādējādi pārsteidzot ne vienu vien konkurenti. Izskatīga blondīne, gariem matiem – kas viņa tāda ir, droši vien ne viens vien vērotājs pie sevis un tuvākajiem jautāja. Nu jau viņu redzēt uz pjedestāla skriešanas sacensībās ir ierasta lieta. Šogad jau vienu skriešanas seriālu pieveikusi kā uzvarētāja – bijusi labākā starp dāmām “Noskrien ziemu!” garajā distancē. Spēcīga skrējēja, kas, kā izrādās, skrien savam priekam, jo nopietni trenēties nav laika! Mēneša skrējēja martā – VViva jeb Viviana Kirilova.
Tā saka, ka labs nākot ar gaidīšanu. Ziniet, tā arī ir! Augusts jau stipri otrajā pusē, bet mēs “laižam tautiņās” vēl jūlija mēneša skrējēju. Bet tam ir ļoti pamatots attaisnojums – kronēt šoreiz izvēlējāmies tādu kandidātu, kurš teica, ka mums jānāk līdzi mežā viņu intervēt (beigās gan apžēlojās un tikām cauri ierastajā kārtībā).
Ja esi bijis “Stirnu bukā”, tad arī viņu, droši vien, esi manījis kvadracikla mugurā dzenājamies pa un ap trasi. Ja Tev patīk “Stirnu buka” trases, tad zini, ka viņš ir pie vainas. Viņu var vainot arī tad, ja Tev tas šķitis par grūtu… RimantaL labā roka “Stirnu buka” trašu gatavošanā, arī laika posmā, kad gatavojām interviju, atrunājās, ka jādodas vēl darbos pie pēdējā “buciņa”. Cilvēks, kurš dara un arī tipina – Gints Konošonoks jeb mūsu portālā atpazīstams kā GintsK.
km 
-