VSK Noskrien

Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.

Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.

Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.

Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.

Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.

Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.

Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.

Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.

Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.

Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.

Smagākais (jo reāli mani izbesīja) Gaiziņkalna buks.

Vieglākais Zilokalnu buks.

Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.

Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.

Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.

Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.

Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.

Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.