Biedriem

Skrējiens “Pape – Rīga”

Melna tumsa, asfalts, esmu viens. Pēdējos 5 kilometros skriešana mijas ar soļošanu – kilometru skrienu, tad pāreju soļos, skaitot līdz trīsdesmit, tad atkal skrienu. Pēc katra kilometra mēģinu vēl iemānīt ķermeni paskriet līdz nākamajam 100 metru stabiņam ceļa malā vai ceļazīmei. Dažreiz sanāk, biežāk tomēr nē. Kur ir mana komanda? Vai tiešām viņi mani gaida nevis pēc plānotajiem 10 km, bet 11 km? Tomēr tālumā pēc noskrietiem 9 kilometriem samanu kaut kādas gaismas. Ir. Nododu stafeti. Ieraušos kemperī, saku nomodā esošajiem komandas biedriem, ka pārģērbšos, paēdīšu un iešu gulēt. Neviens neiebilst. Ieminos, ka sāp ceļgals. Klusums. Pamostos pēc divām stundām. Kāpjot ārā no gultas, asas sāpes labajā ceļgalā. Vairs neskriešu. Vēl nevienam neko nesaku. Apsēžos un klusi vēroju komandas biedrus. Šobrīd trasē skrien Nauris, mašīnā atpūšas Arvis un Miķelis. Arī viņi ir saguruši. Pajautāju Miķelim, vai viņš būtu gatavs skriet manā vietā. Viņš neiebilst. Pēc laika notiek Naura un Miķeļa maiņa. Painformēju arī Nauri. Neviens man neko nejautā, neko nepārmet. No tā gandrīz vai grūtāk. Sēžu pie galda un mierinu sevi ar domu, ka tagad pārņemšu šofera funkciju – tādā veidā atvieglojot dzīvi komandas biedriem. Biežāk apjautājos, vai kāds vēlas karstu ūdeni tējai. Mēģinu būt noderīgs.

Gaismas tumsā.

Gaismas tumsā.

Ir 2019. gada novembris. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā Facebook’ā uzduros informācijai par skriešanas pasākumu, kuru organizē sportiska apvienība “Runglorious Bastards” no Lietuvas. Pasākumam, manuprāt, interesants formāts. Komandas (6-7 dalībnieku sastāvā) skrien no Lietuvas uz Latviju. Kamēr viens komandas dalībnieks skrien, pārējie pavada viņu ar kemperi vai sagaida nākamajā skrējēju maiņas punktā. Pasākumam ir noteikts maršruts, kurš tiek paziņots pēdējā brīdī. Organizatori sola 360 – 380 km, skrienot no Viļņas līdz Brīvības piemineklim Rīgā. Starts piektdienas vakarā, kontrollaiks svētdienas vakarā. Pēc tam ballīte Jūrmalas SPA.

Lietuviešu pasākuma vizuālis.

Lietuviešu pasākuma vizuālā identitāte. Mēģina iebiedēt.

Vairāk par SPA mani pārsteidz tas, ka gluži netīšām pirms pāris nedēļām esmu pamatīgi iedziļinājies ASV notiekošajā “The Speed Project” pasākumā, kuram ir līdzīgs formāts, tikai skriešana tuksneša svelmē pa šoseju malām ~547 km garumā ar finišu Lasvegasā. Laikam jau kārtējā kosmiskā sagadīšanās. Tieši tāpēc nepaiet pat pāris stundas un esmu par lietuviešu pasākumu painformējis skrējējus Noskrien Cēsis čatā, kā arī privāti uzrakstījis cilvēkam, kurš netrenējas, bet nekad nelaiž garām iespēju piedalīties dullā pasākumā. Kā nekā pirms pāris nedēļām kopīgi noskrējām Haanja100. Uzreiz no abiem kanāliem saņemu apstiprinājumu – zaļā gaisma. Laicīgi piesaku komandas, vēl nezinot konkrētu sastāvu, nomā rezervēju kemperi. Tālāk seko COVID-19, komandas biedru nemitīga maiņa, sacensību pārcelšana uz oktobri tikai nedēļu pirms starta šāviena, vilšanās, bezspēks, bet visbeidzot arī samierināšanās. Labi – skries oktobrī.

Jau augusta beigās top skaidrs, ka arī jaunais sacensību datums kritīs zem COVID-19 spiediena. Šoreiz esmu gudrāks, jau pāris mēnešus man ir izlolots rezerves plāns, kuru nevienam nestāstu. Plāns ir šāds – lai vai kas, bet mēs oktobra datumos skriesim. To nekas nevar un nedrīkst mainīt. Kemperis un datumi mums jau tāpat ir rezervēti. Man ir uzzīmēts 400 km maršruts Kurzemes pusē. Pape – Liepāja – Ventspils – Kolka – Rīga.

Plāns.

Plāns.

 

Sāku mentāli apstrādāt potenciālos komandas biedrus. Dažbrīd solu vilinošu, jūrā grimstošu saules bumbu, citās dienās biedēju ar tumsu, slapjumu, nikniem suņiem. Mūsu skrējēji ir kontrastu cilvēki, tieši to viņiem arī piedāvāju. Doma savākt divas komandas. Jau pavasarī tika nolemts, ka dāmām būs sava komanda, nekas viņu apņēmību nav spējis mainīt. Ir nolasīti arī četri vīri, kas gatavi startēt. Pēdējās 20 dienas pirms plānotajiem oktobra datumiem no rītiem ielieku pa kādai bildei vizuālai atskaitei līdz startam. Izskatās, ka ēsma ir apēsta.

Labs noskaņojums.

Labs noskaņojums.

Jūra.

Jūra.

Piektdienas rīts, 23. oktobris. 10:00 klausāmies instruktāžu par kemperu vadīšanu un lietošanu. 11:00 jau ripojam Liepājas virzienā. Mūsu komandā ir Miķelis, Arvis, es un Nauris, kurš ielec visā notiekošajā burtiski pēdējā mirklī, nomainot skrējēju, kurš iekrīt COVID pašizolācijas lamatās un ir spiests atsaukt savu dalību. Dāmu komandā ir Ieva, Vineta, Žanna, Evija un piektā dalībniece Elīna, kurai paredzēts apvienot šofera un šefpavāra pienākumus. Pirms četriem ierodamies uz svētku maltīti jaukā Bernātu kafejnīcā (Dzintariņš), kur tiek cītīgi uzņemtas kalorijas un apspriesti dažādi nākamo dienu scenāriji. Tur par laimi iedomājos apskatīties ieplānotā maršruta gpx failu telefonā, kā fona karti uzliekot LVM karti ar takām, nevis ierasto Google Maps. Sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka pirmie 20 km nebūs jēdzīgi izskrienami un izbraucami, tāpēc ieviešu pēdējā brīža korekcijas un šo posmu aizvietoju ar vienkāršāku grants posmu. Tas protams iedod labu pirms starta uztraukumu. Kāpēc es to nepārbaudīju mājās esot?

Dāmu komanda

Dāmu komanda.

Vīru komanda

Vīru komanda.

18.00 mums ir ieplānots starts no Papes bākas. Ierodamies ar 30 minūšu rezervi, lai paspētu iemūžināt mūsu priecīgās sejas uz saulrieta fona, kā arī lai saģērbtos un izrunātu pēdējos svarīgos sīkumus. Pagaidām esam paredzējuši, ka stafete tiks nodota ik pa aptuveni 10 km, vadoties pēc mašīnas odometra. Tas nozīmē, ka nonullējam skaitītāju, mierīgi braucam 9 km, pēc tam sākam skatīties ērtu vietu, kur novietot auto un organizēt skrējēju maiņu. Pirmo posmu paredzēts skriet man un Ievai kopā. Laikam, lai būtu komandas saliedētības sajūta. Pēc tam plānots, ka vīri un dāmas laiž katrs savā tempā.

Noskrien Cēsis Papē

Noskrien Cēsis Papē.

Fotografējoties Nauris iedomājas, ka stafetes simboliskai nomaiņai vajag kādu priekšmetu. Pludmalē tiek atrasti pāris pretendenti – neliela izmēra oļi. Izvēlamies skaistu un vieglu (tā teikt – karbona versija). Zīmīgi, ka Papes bākas stāvlaukumā pie info stenda ir arī liels elektronisks laikrādis, kas uzbur mums nelielu sacensību sajūtu. Komandas biedri uztaisa atskaiti pēdējām desmit sekundēm un mēs laižam ceļā. Mums priekšā 400 km, ļoti daudz nezināmā, bet šobrīd mums ar Ievu vienkārši jānotipina 12 km. Gluži kā parastajās sacensībās pārķeram startu un pie 2. kilometra jau dzirdama smagāka elpošana. Pārslēdzamies uz kruīza kontroli, ieslēdzam tarkšķēšanas radiostaciju un laižam tālāk.

Sekundes līdz startam.

Sekundes līdz startam.

Pēc 1. maiņas

Pēc 1. maiņas

Pirmā maiņa. Mūs sagaida ar ovācijām, viss ir nopietni. Nododu stafetes oli Miķelim. Dāmām nākamā ir Vineta. Mūsu komandā sākotnēji ieplānots, ka enkurus (mani un Arvi) miksēsim ar raķetēm (Miķeli un Nauri). Iekāpju kemperī, ir jocīga sajūta, jo aptuveni 3 h varu atpūsties un neko nedarīt (nosacīti). Tam seko 10 km pārbrauciens un 2. posma finišētāju sagaidīšana. Redzam, ka tuvojas gaismu komplekts, kas nozīmē, ka Miķelis nav lidojis un ir džentlmeniski pagaidījis Vinetu. Nākamie laiž Evija un Arvis. Viņus sagaidīsim Nīcā. Miķelis ieminās, ka varbūt pa divi jāskrien līdz pašām beigām, nav jau sacensības un tā ir drošāk. Neviens neiebilst.

Romatiskais kemperis.

Romatiskais kemperis.

Maiņa tumsā.

Maiņa tumsā.

Procesā.

Gaidot skrējējus.

Nākamās stundas paiet skrienot, guļot, ēdot, pārģērbjoties, stūrējot. Izskrienam cauri Liepājai – pēc vairākām stundām tumsā pa lauku ceļiem, šis ir teju kultūršoks – pilsēta pilna, dzīva, izrādās, ka notiek gaismas festivāls. Pēc Liepājas – pāris ciemi un viens neliels meža ceļa posms, kurā ir 4×4 elementi un iespēja palikt bez autotransporta. Pilnais stāsts šoreiz, lai paliek kādam vakaram pie ugunskura. Pārbijušies, bet tomēr tiekam cauri. Pāvilosta. Užava. Lemberga hūte un Ventspils promenāde. Miķelis un Žanna nolemj paņemt pusmaratona posmu, paspīdzināt sevi un iedot papildus atpūtas laiku pārējiem.

Skaistie Kurzemes rīti.

Skaistie Kurzemes rīti.

Aiz Užavas.

Aiz Užavas.

Ventspils.

Ventspils.

Pēc tam sākas taisnie, priežu ieskautie posmi Kolkas virzienā. Ja 10 km nogrieznī trāpās 3 līkumi, tad tas jau ir bijis piedzīvojums. Brīžam uzlīst, brīžam uzrodas kāds vadītājs, kuram obligāti uz tukšas šosejas jānobrauc ļoti tuvu skrējējiem. Brīžos, kad neskrienam, haotiski rosāmies pa kemperi. Brīvais laiks paiet nemanāmi, un jau atkal jāskrien.

Dzīve kemperī.

Dzīve kemperī.

Rakstu tabulā kilometrus un finiša laikus.

Rakstu tabulā kilometrus un finiša laikus.

10 min atlūziens. Līdz gultai nav vērts iet.

10 min atlūziens. Līdz gultai nav vērts iet.

Nonākam Kolkā un dāmas mūs paaicina uz savu auto, lai pastāstītu, ka paņems pāris stundu miega pauzi, mums atļaujot skriet individuāli, pēc tam pievienosies. OK. Man sanāk pirmais solo posms no Kolkas. Bāc. Kāpēc pēkšņi tik grūti paskriet? Laikam pierasts pie sarunām un kompānijas. Arī kilometru ziņā šo posmu pavilku mazliet par garu. Ķermenis ātri sāka protestēt par katru soli virs ierastajiem 10 km. Komandas raķetēm tā ir iespēja izlādēt savu enerģiju, paskrienot ar tempu zem 5 min / km (pirms tam stabili skrējām virs 6 min / km). Pa kempera logu redzu, kā aiztraucas Miķelis. Drošībai vienojamies kopīgot lokācijas vietas, lai skrējējs zina, kur būs kemperis un kempera iemītnieki nojauš, cik tālu ir skrējējs. Liela migla, nakts klusums. Pļavā pa kādam kaķim, reizēm ceļu pārskrien stirnas.

Atgriežamies pie pirmās šī raksta rindkopas. Nevaru paskriet. Izstājos. Biju sakrājis aptuveni 80 km. Dzīve turpinās. Komandas biedri cītīgi skrien. Žanna kopējā čatā iemet statistiku no Noskrien Cēsis Stravas kluba kopsavilkuma par šo nedēļu. Viņa uz mana rēķina var tikt top3. Nomierinos, izdomāju, kas varētu būt vainīgs pie ceļgala sāpēm. Pārpūlēti kvadricepsi, saites savilkušas uz augšu kaut ko no ceļgalu ieskaujošajām sastāvdaļām? Jāstaipās. Izlienu no kempera. Taisu vingrinājumus. Atgriežos kemperī, atbrīvoju gaiteņa eju, staipos. Drošības labad pa virsu divi ibīši. Pasaku komandas biedriem, ka esmu gatavs atgriezties spēlē. Ielienu rotācijā starp Miķeli un Arvi.

Pirms Kauguriem.

Pirms Kauguriem.

Migla.

Migla.

Svētdienas rīts.

Svētdienas rīts.

Kaut kādā maģiskā veidā jau esam gabaliņu pirms Kauguriem. Arī dāmas jau kādu laiku atpakaļ paspējušas mums pievienoties un jau atkal skrienam pa divi. Gaisma un civilizācija dod jaunus spēkus. Arī sauss sporta tērpa komplekts. Laižam līdz Asariem. Ceļgals mēdz iepīkstēties, bet tas ir sīkums, salīdzinot ar nakts izgājieniem. Akvaparks. Jūrmalas veloceļš. Imantas dzelzceļa stacija. Balasta dambis. Jāsaka, ka Rīga pārsteidz – pēkšņi pretī skrien vietējie skrējēji, sveicina un smaida. Arī mums sejā arvien plašāks smaids – neviens jau nezin, ka mēs te tā skrienam jau no Papes un jau kopš piektdienas.

Imantas stacija.

Imantas stacija.

Pēdējo 1,5 km skrienam visi kopā. Galamērķis – AB dambis, kur joprojām kāds nejaudā uz lielā masta uzvilkt skaisti plīvojošu Latvijas karogu. Nejēgas. Šoreiz mums pietiks ar skatu uz vecpilsētu. Mēs to esam paveikuši. 400 km (dāmām 340 km), 43h, 8 skrējēji, 2 komandas, 1 šoferis & šefpavārs.

Paldies Galaxy

Paldies Galaxy Z Fold2 5G par atbalstu. + leģendārais olis.

Karogs ir.

Karogs ir (sagriezts otrādi).

Karogs nav.

Karoga nav.

Nododam kemperus, paēdam Lido. Dodamies mājās. Daži jau pirmdien ir ierindā uz kalnu treniņu, pārējiem emocionāla bedre. Trešdien vakarā uz treniņu ir gandrīz visa banda. No bedres esam izlīduši.

Kopsavilkums. Lielisks formāts – iesaku arī citiem. Iespēja draugiem paskriet kopā, papildus ekskursijas elements, jo var veikt lielu attālumu. Kamēr neskrien – kemperī valda mērena ballīte. Ļoti jācer, ka COVID situācija kādā brīdī atslābs un leiši beidzot varēs uztaisīt savu pasākumu, lai ir iespēja šim formātam pievienot arī sacensību garu un pacīnīties ar citām komandām. Bet ja nē? Būs atkal jātaisa savs pasākums. Šoreiz varētu mēģināt starp maiju un septembri. Vairāk gaismas un mazāk siltā apģērba. P.S. Abas komandas bija lieliskas – pārbaudījumu izturēja uz 110%. Kārtējo reizi prieks, ka Noskrien Cēsis klubā ir dzirdīgas ausis, kurās čukstus pilināt idejas, kuras būtu bail izteikt skaļi.

Tiekamies nākamgad. Bet kur?

Tiekamies nākamgad. Bet kur?

Garais stāsts par īso skrējienu.

Šogad kaut kā nesataisījos skriet We Run Riga. Es pat nezinu, kāpēc, bet jau biju iedomājusies, ka tā diena man būs brīva, lai laiskotos vai darītu citas lietas. Otrdienas vakarā man atraksta baskājainais Edgars un piedāvā skriet PaBaso komandā stafeti. Aah, ko? Pa asfaltu ar basām kājām? No vienas puses, gribas. Nekad neesmu skrējusi stafeti, bija jau iepriekš ienākusi prātā ideja kādu sacensību pamēģināt noskriet minimālajos apavos (šeit jau tiek piedāvāts nākamais līmenis), jūtos arī pagodināta, ka man piedāvā skriet tieši šajā komandā. No otras puses, man šogad ir ļoti švaki rezultāti, esmu jūtami salēninājusies. Pa asfaltu pēdējoreiz bez apaviem skrēju kaut kad pērn. Šogad tikai trīs reizes pa pludmali. Pārējie komandas biedri ir titulēti basskrējēji, tāpēc nejūtos īsti cienīga skriet ar viņiem kopā. Godīgi atzīstos Edgaram, ka esmu lēna un neesmu skrējusi basām kājām – lai meklē kādu ātrāku! Ja neatradīs, tad esmu ar mieru aizpildīt robu un kaut kā censties noskriet. Man sola nedusmoties par lēnumu, un atliek lēmumu līdz nākamajai dienai.

Nākamajā dienā kopā ar vīru eju ~40km pārgājienā pa ceļiem, bezceļiem, apvidu, odiem, briežutīm, purviem, mežiem un tamlīdzīgām brīnišķīgām, bet nogurdinošām vietām. Neviens nekādas īsziņas neraksta, tāpēc atviegloti nospriežu, ka ir atrasts kāds ātrāks skrējējs. Vakarā ielienu viesnīcas palagos un smejos par savu gigantisko, uz pēdas uzberzto tulznu. Nu, kā var pārgājienā tāda liela, trekna tulzna uzmesties? Ilgi gan smiekli nenāk, jo man atnāk starta saraksts – 1.etapu skries Edgars, 2.Līga, 3.Gunta, 4.Pēteris. Koooo? Bet man ir tulzna! Man tiek pateikts, ka līdz svētdienai jāsaārstē, citādi būšot grūti! Esot jāuzlīmē labais tulznu plāksteris.

Pēc izgulēšanās un visu sāpīgo vietu palocīšanas uz manas treknās tulznas tiek uzlīmēts mans vienīgais labais tulznu plāksteris, kas lāgā nemaz to tulznu nenosedz. Pārgājiens turpinās – kaut kā jau mājās jātiek! Sākumā viss ir forši, varu uz tulznas šūpoties kā uz bumbiņas, bet tad tā sāpīgi plīst, šķidrums gar plākstera malu tek ārā un viss ir slikti. Dīvaini, jo parasti tieši pārplīšana atvieglo sāpes. Pēc tam pierodu.

Paiet pāris dienas, kuru laikā es nesaprotu, kā es to stafetes posmu noskriešu. Sāku mēģināt atcerēties, kāds vispār Mežaparkā ir asfalts. Nevaru atcerēties. Ja nu briesmīgs? Tad neko, skriešu, zobus sakodusi, un centīšos sāpes, asinis un asaras atbīdīt līdz finiša līnijai! Mazajai Nāriņai Andersena pasakā arī katrs solis bija kā uz nažiem, un neko, cieta! Ceru, ka tik traki nebūs, sestdienas pašā vakarā vēl nopērku labo tulznu plāksteru asorti, un galīgi bez entuziasma dodos gulēt.

Svētdienas rītā ir priecīgs satraukums. Laikam esmu emocionāli nestabila, bet, kamēr vēl pirms sacensībām ir priecīgs satraukums, viss ir kārtībā! Vīrs uzlīmē uz manas tulznas lielo plāksteri, uz otras kājas preventīvi tiek uzlīmēts tāds pats, jo vēl ir redzamas veco tulznu paliekas. Vīrs saka, ka es galīgi neprotot ar sevi apieties, jo jau ir izķērnāti divi labie plāksteri. Man vienalga, apauju sandalītes un braucu uz otru Rīgas galu.

Laiciņš estrādē ir saulains, mūsu komanda arī. Pirmsstarta uztraukums pārņem mani savā varā. Tiek runāts, ka derētu pa visiem kopā iekļauties 40 minūtēs. Tās ir 10 minūtes uz katru. Saskumstu, jo es nevaru 2,5 km noskriet 10 minūtēs. Galīgi negribas pievilt komandu, bet es tiešām nespēju paskriet tik ātri! Arī ar botām kājās ne. Iesildāmies, tirināmies, līdz startam palikušas 7 minūtes. Mēs ar Līvu gribam vilkties starta virzienā, bet puiši kaut ko bremzē. Labi, ka Alīna nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un aizdzen savu Edgaru uz startu, jo pats jau viņš neiedomātos, ka tur jāiet! Tā, kur ir stafetes kociņš? Nav! Kur to var dabūt? Nezinām! Āaaaa! Jautājam cilvēkiem, katrs saka kaut ko citu. 2 minūtes līdz startam. Kur palicis Edgars? Āaaaa! Mēs ar Pēteri ieraugām, kur dod tos sprunguļus, bet kur tagad ir Līva? Āaaaa! Skrienam uz sprunguļiem, tur mums saka, ka esot jau paņemts. Ļoti labi, skrienam uz startu skatīties, vai Edgars stāv savā vietā. Jā, stāv, kāds atvieglojums! Iespraucies pašā pirmajā rindā starp sīkajiem. Skats komisks – apkārt bērni, bet pa vidu liels, bārdains onkulis. Startā aiznesas kā vējš. Līva ieņem savu vietu 2.etapa koridorā, mēs ar Pēteri ejam skatīties sacīkstes. Edgars skrien sestajā pozīcijā. Labi! Līva pārņem stafeti, es eju savā koridorā. Lielākā daļa vēl nav aizskrējusi 2.etapā, bet drīz jau nāks pirmās vietas, tāpēc līderu komandu 3.etapa skrējējiem ļauj ieņemt vietas maiņas koridorā. Es eju uz koridoru, man tiesnesis nostājas priekšā un stingri atgādina, ka tagad iet tikai līderi. Jā, mana komanda pirms apļa bija 6.vietā, mēs esam līderi! Tas nekas, ka es pēc tādas neizskatos! Patirinos, drīz jau skrien Līva, izskatās galīgi noskrējusies. Nez, kā ies man?

Paņemu sprunguli un skrienu. Pagaidām nekādu emociju, tikai saprotu, ka jāskrien tik ātri, cik var. Nav laika slinkošanai, distance ir īsa! Ar prieku sajūtu, ka asfalts ir tīri labs. Nebūs jāasiņo. Kaut kāds čalis man paskrien garām. Atbalsts trasē ir lielisks, komentētāji pamana, ka ir basas kājas, un par to runā: “Skrien arī komanda ar basām kājām! Iedomājieties, viņi ir priekšā lielākajai daļai pārējo! Viņiem ahillejs darbojas pavisam citādi!” Kaut ko vēl viņš tur turpināja, bet es centos pēc iespējas ātrāk aizskriet prom. Apdzenu čali, kas man paskrēja garām sākumā. Īsti nevaru saprast, ko es tur īsti apdzenu, jo ļoti daudz komandu vēl ir otrajā aplī. Man trūkst gaisa. Elsoju, mute jau sausa. Mēģinu saražot siekalas, izdodas. Visu laiku sev atgādinu, ka jāskrien vēl ātrāk. Kāds kilometrs ir noskriets, man jau gar acīm zvaigznītes, bet saprotu, ka šādā distancē jāskrien ar visām zvaigznītēm, jo stafete ir atbildība. Skatos, ka vairāki cilvēki staigā. Nopietni, ir pagājis 1 kilometrs no 2,5, un viņi staigā? Sajūtos tīri labi par to, ka man tīri labi skrienas salīdzinājumā ar citiem, un skrienu tik tālāk. Uznāk lūzuma brīdis, kad notiek pamatīga cīņa galvā, kur es pati sev bļauju virsū. Šoreiz ir tā – kājās ir, galvā ir, bet iekšās nav. Tieši tajā brīdī pretī nāk Edgars. Cik labi! Kad komandas kapteinis skatās, nav vietas lūzuma brīžiem, ir jāsaņemas uz pēdējo uzrāvienu, kas ir pusdistances garumā. Ar izbrīnu jūtu, ka ar pēdām viss ir kārtībā. Varbūt apziņa gluži vienkārši ir izstūmusi visas sajūtas, kas nāk no apakšas? Paelpot es nevaru, sirds tūliņ salauzīs ribas, sviedri tek pār deniņiem, bet kājas ir tādā kā bezapziņas kūniņā, kur nav nekā… Tā, pietiek pievērst uzmanību pēdām, sāks vēl sāpēt! Kaut kāds pagrieziens, tad jau tūliņ būs stadions! Nē, vēl nav. Līderi aizskrien pēc savas uzvaras, ka nav ko redzēt! Ne es līdzi varu pavilkties, neko, tikai elsoju un cenšos iztukšot galvu no ķermeniskajām sajūtām. Kad tuvojos beigām, atceros, ka man jāmeklē Pēteris, kam nodot to sprunguli. Redz, kur jau ir! Ņem to koku un skrien, skrien prom! Viss, man ir viss. Ne parunāt varu, ne paelpot, saņemu medaļu un maisiņu, un mēģinu iet pie savējiem.

Apzinos, ka esmu noskrējusi draņķīgāk par visiem pārējiem, bet mana sirdsapziņa ir tīra – es izdarīju, ko varēju. 11 minūtes un 29 sekundes. Komandas biedri dod pieci un tiešām neizrāda dusmas par to, ka es tā vilkos. Bet kas tad tas? Skrien Pēteris, un izskatās, ka sanāks iekļauties tajās 40 minūtēs! Skrienam lejā uz trasi, aurodami, cik var, lai viņš skrien, cik var. Izdodas! Ir! Esam iekļāvušies 40 minūtēs un visi esam tīri priecīgi. Vēlāk izrādās, ka laiks ir 39:16, kas ir devis mums 10.vietu no 126 komandām. Ja atskaita nost skolu stafetes dalībniekus, tad esam 8.vietā.

Gozējoties mauriņā, noplēšu vienu plāksteri, kas tāpat ir sagriezies grīstē. Otrs gan lielo tulznu ir pasargājis. Kaut kas ir uzberzts no jauna, kaut kur ir uzberztas tās pašas vietas, kas uzberžas parasti, bet vispār esmu patīkami pārsteigta par savu pēdu stāvokli. Un vēl esmu patīkami pārsteigta par stafetes sajūtām kā tādām. Bija labi!

24h stafete

24h stafete

Mēneša skrējējs. EdGars

EdGars_Titul

No Mēneša skrējēja izvēles aizkulisēm:

“Tie, kas viņu pazīst, zinās teikt, ka nav lojālāka un draudzīgāka noskrienieša. Vecbiedrs, skrējējs ar pieredzi. Milzīgs atbalsts mums visiem Kurzemē – sagādā naktsmājas, vienmēr noorganizē Rietumkrasta koptreniņus, kad viesojamies pilsētā”.

“Fantastiska labestība un dzīves prieks no viņa staro pastāvīgi. Pozitīvais biedrs – jauks, smaidīgs, izpalīdzīgs, atsaucīgs.”

Martā kā brīvprātīgais bijis neatsverams atbalsts skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera organizatoriem darbojoties vairākos posteņos, tostarp arī sagaidot skrējējus pie baznīcas, kad pats negulējis nakti piereģistrēja visus finišējušos, veica visas nepieciešamās formalitātes un “bija formā”. Mūsu liepājnieks – EdGars!

Lasīt tālāk.

Dzo godināšanas stafete

dzo

Tā Dzo iesāka savu stāstāmo: „Ir daudz un dažādi veidi kā cilvēki mēdz pārbaudīt savu spēju robežas. Skrējējiem viens no šādiem izaicinājumiem ir 24h distance. Jā, jā, zinu, ka ir arī 48h un visādas kalnu ultras, bet par to šobrīd pat iedomāties nav vēlmes.”

Īsāk sakot: „Ja šodien vai rīt redzi pilsētā skrienam ar baloniem, tad zini – tur VSK Noskrien mēģinat pārspēt Latvijas rekordu 24h skriešanā. Droši pievienojies.” Lasīt tālāk.