Vēl pirms mēneša nezināju, ka braukšu uz Sporta laboratoriju testēties. Bet tad sarunās ar ramseju un Rolandu sapratu, ka būs jābrauc. Pats pieteicu, pats braucu, visi testējāmies. Bikstos paēdām brokastis, cik nu kurš, pēc tā arī izdomāju skriešanas kārtību, kas mazāk paēdis, skrien pirmais. Puišiem iebildumu nebija, tā nu skrējām: vispirms ramsejs, tad Rolands, tad es.
Uztraucos, staipos, jāsāk skriet. Līdz 8 km/h iešus, atmiņās Igaunijas soļošana ar Matīsu. Tad lēnāks skrējiens, atmiņās lēnie skrējieni ar leldi, Agy, Gliemezīti. 10 -12 km/h, sāp apakšstilbu priekšējie muskuļi no nepierastās slodzes, domāju, ka šie ir ierastie 6:00min/km, 5:00 min/km tempi un nemaz nav tik lēni. 13.,14.,15… domāju, ka jāiztur vismaz tik cik puiši. Muskuļu sāpes mazinās. Skatos uz minūšu rādītāju, kas atšķirībā no km/h rādītāja iet mazumā ik sekundi. Māsiņa sāk jautāt: “Vai šī būs pēdējā minūte?” un es sāku atbildēt: “nē”. Sāku atsaukt atmiņā Ozolnieku 5km skrējienu pirms gada. Domāju, ka tas gan bija savādāks, bet tur bija jāskrien ātri jau no paša sākuma, tā kā šeit pat vieglāk. Iztēlojos kā skrienam kopā ar Milddu un skriet kļuva vieglāk. Reiz gan mani gribēja paķert un ierastā jautājuma vietā jautāja: “Vai skriesi vēl?”, bet neapmulsu un teicu: “Jā”. Bez brillēm nav tā labākā redze un vienubrīd pārskatos un liekas, ka atlikušas vēl 8 minūtes, kad minūšu rādītājs pārlec un saredzu 4, paliek vieglāk. Pa ausu galam dzirdu sarunas par to cik nedaudzi šo testu pabeidz un kā jāiestellē tests, ja grib lielāku slodzi dabūt. Ir jau sasniegts maksimālais 17 km/h un jūtu, ka pamazām tiek celts skrejceliņš uz augšu. Atlikušas 3 minūtes, tātad vēl pēdējais km. Pēdējie 600 m… . Kājas un elpošana vienlaicīgi sajūt vājumu, bet ir jāturpina, kurš tad izstājas pēdējā kilometrā!? Pie reizes patrenēšu gribasspēku, sacensībās noderēs. Pēdējās 2 minūtes, ārste vēl uzmundrina: “skrienam, skrienam!” Pēdējās minūtes laikā mani pabrīdina, ka pie 20s samazināšot tempu un viss. Uz kājām nostāvēt varu, reiboņi virsū nenāk, jūtos labi. Uz jautājumu kas bija grūti atbildēju:”gan elpošana, gan kājas”. Jāsaka, ka līdz galam uz “miršanas” elpošanu katrā solī nepārslēdzās, bet tuvu tam bija. Elpošanas frekvence 28. minūtē – 45, 30. – 50, 30:41 – 56.
30 minūtes sabūts uz skrejceliņa. 17km/h un 6% slīpuma sasniegti. Slodzes pārtraukšanas iemesls – beidzās testam atvēlētais laiks. Maksimāli iespējamie 470 vati sasniegti. Muskuļu maksimālās darbaspējas uz kilogramu manā gadījumā (71,2 kg) ir 6,6 vati. Vērtējums – labi. Trenēts. Maksimālais pulss – 192. Kad redz finiša līniju, ir vieglāk saņemties skriet.
Aerobais slieksnis Ae 148 pie 10,5 km/h (5:43 min/km), un anaerobais slieksnis An 177 pie 17 km/h (3:32 km/h) pirmās minūtes.
Sliktāks rādītājs bija sirds funkcionālais indekss pie pulsa 170, jeb tā sauktais PWC170 – 3,65 w/kg lai gan pēc tabulām tas joprojām skaitās augsts. Jautājot kāpēc, atbilde – pusaudžu gados maz aerobās slodzes. Ko ar šo darīt – nesapratu.
VOMax 64, 3 sasniegts testa 30. minūtē. Maksimālais skābekļa patēriņš no 3296 ml/min 2009. gadā palielinājies līdz 4575 ml/min. Sirds izsviede mierā samazinājusies no 6,1 l/min 2009. gadā līdz 5,7 l/min tagad.
Ārsta norādes: lēnāk iesildīties. 1. km pa 8min/km, 2. pa 7min/km. Un tad jau arī sanāks Stereotipa pieminētās 15 min.
Kardiogramma jocīga, bet ne vairāk. Varbūt maz guļot.
Joprojām (arī 2009.gadā) labi būtu uzņemt kāliju – žāvētus augļus.
Diagramma parādīja, ka ir pulsa lēciens pie sākšanas skriet.
Atsildīties ar pulsu 100-125.
Treniņa pamatdaļā drīkst lietot pulsu no 131 līdz 192.
Adaptācija fiziskai slodzei pazemināta, atjaunošanās periods – pagarināts. 4 kā arī 6 minūtes pēc testa pulss bija 129. Lai arī slodze bija liela.
Mani pašu mazliet mulsina, kāpēc komfortabli jūtos skrienot ar pulsu 135-140, bet aerobais slieksnis ir 148.
Gandarījums, lepnums un prieks, ka noskrēju testu līdz galam. Rolands un ramsejs arī savus sliekšņus un robežas noskaidrojuši, varam mierīgi doties mājās.
km 
-