Jā un nē, bet pirms stāstīt detalizētāk, ir jāprecizē jautājums – vai man palīdzēja tas, ka esmu garo distanču skrējēja? Viss, kā izrādās, ir atkarīgs no dzemdību fāzes. Kontrakcijas, kas manā gadījumā ilga 10 ar pusi stundas ir ļoti līdzīgas garajam vai ultragarajam skrējienam – neliela (vismaz sākumā), bet ļoti regulāra sāpe, kas ir jāizelpo. Te ļoti palīdz jogas nodarbībās/skriešanā iegūtā spēja kontrolēt elpošanu un elpot dziļāk nekā ikdienā, noteiktā ritmā, veidojot garākas ieelpas un īsas, intensīvas izelpas. Otrs moments, kas ir jāmin, ir fiziskā izturība, kas veidojas skrienot. Lai arī vecmāte pēc mana pirmā zvana ieteica vēl iet pagulēt, man ar savu trauslo miegu to neizdevās realizēt, jo ik pēc 5-8 minūtēm modināja sāpju vilnis. Tāpēc lielāko daļu no tā laika es pavadīju uz kājām – padarot kādus mājas darbus un, kad tie beidzās, vienkārši mērot istabu un koridoru perimetrus. Kopumā, ja neņem vērā pašas beigas, šis posms bija krietni vieglāks, kā es to biju iztēlojusies, un es ticu, ka skriešana nospēlēja ne pēdējo lomu. Padoms citām meitenēm: elpošanas prakses. Vai tā būtu joga, vai apzināti elpošanas vingrojumi, vai skriešanas laikā uztrenētā kontrolētā elpošana (es, savulaik, izmantoju šajā rakstā minēto metodi), droši vien starpības nav.
Spiešanas fāzē process ir vairāk līdzīgs sprintu intervāliem – sāpe ir liela, to nedrīkst izelpot, tā ir jāizdzīvo, un tā arī nāk periodos. Šim es nebiju gatava, tāpēc sākumā man gāja ļoti grūti (bet tas esot ļoti individuāli, kā katra sieviete šo pārdzīvo, citām tas liekas vieglākais dzemdību periods). Iepriekš lasītais, ka sports grūtniecībā palīdz dzemdībās, šķiet, šajā posmā tā īsti nerealizējās. Arī vecmātes pieredze ar sportistēm liecina, ka dzemdības viņām paiet grūtāk kā nesportistēm. Vecmātes komentārs bija sekojošs – muskuļi ir uztrenēti, bet ne tie, kuri vajadzīgi, turklāt, sportistes māk sasprindzināt muskuļus, bet nemāk atslābt. Padoms citām meitenēm: tad nu no manas pieredzes varu teikt tā: ja man būtu spēcīgākas kājas, tas man lieti noderētu, bet kājas man, kā izrādās, ir vājas. Tāpēc trenējiet arī spēku kājās. Papildus nepieciešami spēcīgi iekšējās preses muskuļi, tie, ko sauc transversus abdominis, tie ir muskuļi, kas strādā visaktīvāk. Un jā, jāmācās atslābināt muskuļi – tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Nākamajās dienās pēc dzemdībām man sāpēja arī tricepsi/bicepsi, es domāju, ka tāpēc, ka rokām bija jākompensē kāju vājums.
P.S. Pēc organisma izsīkuma pakāpes skriešana (pat ultradistanču) ne tuvu nestāv dzemdībām. Gan pēc diennakts skrējiena, gan pēc 100km Viļņā es varēju paiet pati. Bet kad vairākas stundas pēc dzemdībām mēģināju apmeklēt labierīcības, līdz kurām bija precīzi 5 soļi, tad turp es tiku (pieturoties gar sienu). Bet atpakaļ… Nekad neesmu ģībusi, bet bija lielas aizdomas, ka pirmā reize ir pienākusi. Labi, ka atcerējos, ka tādos gadījumos jāapsēžas, jānoliec galva starp ceļgaliem un jāgaida. Bet arī pagaidot es sapratu, ka pati galā netikšu. Atpakaļ vecmāte lika rāpot četrāpus ar tekstu, ka tās garās meitenes jau ir tās neizturīgās. Ļoti atsvaidzinoši to dzirdēt, esot četrāpus un tajā brīdī atceroties kausu, kas man stāv mājās uz plaukta, un saņemts par Baltic Cup 100km čempionātu.
P.P.S. Ak, jā – pašu galveno arī piemirsu – meita Hanna piedzima 23.maijā, kārtīgs ķipars (gandrīz 3700g un 54cm). Dzemdības sākās naktī pēc kādas aktīvākas orientēšanās – Garkalnes kāpām, laikam meita nolēma, ka nākamreiz grib piedalīties Magnētā pati, ne mammas vēderā :)
km 
-