Ar janvāri sākas jauns gads. Ar jauno gadu mēs bieži vien kaut ko apņemamies – vairāk strādāt, mazāk raizēties, (at)sākt sportot, utt., katrā ziņā kaut ko tādu, kas mūsuprāt mūs padarīs par labākiem un veselākiem cilvēkiem. Lai apņemšanās noturētos, nepieciešams gribasspēks un pozitīva motivācija. Mēs jums piedāvājam iedvesmu. Piemēru. Kā sapņot vareni, kā mērķēt augstu un kā tiekties uz saviem mērķiem. Sapņiem ir jābūt lieliem. Pirms pusotra gada kāds latviešu puika teica, ka latvietis varot uzvarēt Spartatlonā. Tas bija jau pēc viņa paša finiša šajā distancē, kur toreiz tas vēl neizdevās. Pagājušajā gadā viņš meta izaicinājumu Ginesa rekordam un pārspēja to. Šogad viņš plāno atgriezties Grieķijā, lai pieveiktu leģendām apvīto distanci no Atēnām līdz Spartai. Apņēmības pilns, mērķtiecīgs un ar lieliem sapņiem. Spartatlons nevienu nesaudzē, kā šoreiz veiksies Edgaram, ar interesi sekosim līdz. Lasi interviju ar Edgaru Simanoviču un iedvesmojies. Un mēs piekritīsim, ja teiksiet – “Sen jau vajadzēja!”
Atgriezties otrreiz un finišēt. Spartatlons. Leģendas un mīti. Dažu (vai daudzu) skrējēju sapnis (vai murgs). Pirmajā reizē kontrollaika tuvums ietekmēja psiholoģiski, tāpēc nācās atgriezties vēlreiz. Un viņš tur atgriezīšoties vēl 9 reizes vismaz. Pēteris Cābulis ir viens no nedaudzajiem latviešiem, kas pieveicis Spartatlonu, pierasts kadrs vietējas un kaimiņu nozīmes ultramaratonos, nu jau arī standarta “seja” tempa turētāju aprindās. Dažādu skriešanas pasākumu kolekcionārs, regulārs Baltijas ceļa skrējiena dalībnieks, nupat saņēmis atzinību kā viens no pavisam nedaudzajiem, kas pieveikuši visus 10 Valmieras maratonus. VSK Noskrien viņu pazīstam kā Lielkuili.
Pārdomas par Grieķijas braucienu sākotnēji tika paredzētas glabāšanai ģimenes arhīvā, tāpēc jau iepriekš brīdinu, ka formāts nav pateicīgs ātrai lasīšanai un ieteicams tiem, kuri ir patiesi ieinteresēti, kā skrējiens pa vēsturiskajām takām izskatās no atbalsta komandas skatu punkta. Lasīt tālāk.
Jau otro reizi mūsu pieredzē gadījums, ka mēneša skrējēju statusā pāris. Ja tiek nominēts viens, tad nevar nepieminēt otru, tā arī šajā gadījumā – janvārī Kvaki bija visvairāk kilometrus saskrējusī starp dāmām. Vēl pagājušā gadā forumā varēja lasīt viņas ierakstus par cīņu ar vēzi, pārciešot ķīmijterapiju un starošanu. Bet par Kvaki nevar runāt nepieminot Regulatus – sacensībās jau būsiet arī viņu pamanījuši. Īpaši spilgti atmiņā abi, iespējams, palikuši 2013.gada Viļņas 100nieka dalībniekiem, kur Kvaki, pati noskrējusi savu stafetes posmu, noskrēja vēl ~50km atbalstot savu dzīvesbiedru, kurš izaicināja savu varēšanu 100km distancē. Tā nu viņi kopā skrien, strādā un atpūšas – Kvaki un Regulatus jeb Indra un Rihards Vālandi. Lasīt tālāk.
Skrējiens Rīga – Valmiera notika piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam*. 107km vajadzēja veikt 24 stundu kontrollaikā, tamdēļ šo skrējiensoļojumu mēdza dēvēt arī par gladiatoru pastaigu. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem organizatoriskie pienākumi tika sadalīti pavisam vienkārši, proti, katrs lielais Valmieras uzņēmums uzņēmās atbildību par savu 10km posmu distancē, kā arī vietējie iedzīvotāji šosejas malā dalījās ar ūdeni un cienastiem. Klīst leģendas, ka Rubenē pie 100km atzīmes varoņus sagaidījusi brīvdabas viesnīca, kur varēts gan pagulēt, gan saņemt tik nepieciešamo masāžu. Lasīt tālāk.