Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Barselona aiz kalniem

Lai arī kartē skaidri redzams, ka Barselonu no Rīgas šķir vismaz trīs nopietni kalnu masīvi, nemaz nerunājot par pauguriem un pauguriņiem, bet maratona puses skatoties, man jau vajadzētu skriet piecdesmit kilometrus nedēļā ar pusmaratonu nedēļas nogalē, kā garo skrējienu. Un, paldies Dievam, ka ir tāds 1. janvāra skrējiens un komandas koptreniņš, citādi mana gatavošanās maratonam nemaz neiesāktos. Lai gan pēdējās trīs dienas, es no tās 20.13km skriešanas vairāk līdzinos robotam – sāp visas malas burtiskā nozīmē, skaidri parādot, ka, ja es gribu izdzīvot līdz vasarai, tad treniņos jāskrien un jāskrien. Bez Barselonas maratona, man ir paredzēta tempa turēšana pašmāju lielākajā skriešanas notikumā Nordea Rīgas maratonā.

Tieši tāpēc es šovakar četru nenormāli garšīgu alus vietā izvēlējies iet ārā lietu un tumsā skriet. Lielākoties skrienot treniņos es domāju par alu. Par to kā noskrējis es to dzeršu un cik tas būs garšīgs un cik viss kopā būs veselīgi. Ja nu ne veselīgi, tad neveselīgi nu točna tas nebūs.

Šoreiz gan viss izvērtās savādāk, jo domas klīda tikai un vienīgi par cieņas cīņu. Man ir savādāka domāšana, bet pēdējās diskusijas un vārdu apmaiņas liecina, ka visi nedomā kā es. Dēļ uzvaras es kilometru vairāk nenoskriešu, jo skriešu tieši tik daudz cik gribēšu. Ne speciāli domāšu par ātrumu, īsiem, pusgariem vai gariem skrējieniem. Bet es saprotu jūs, kuriem vajag uzvarēt pa katru cenu un gribu piezīmēt – skriešanai ir jārada prieks un, kā saka mans brālēns skrējējs, tad neviens treniņš nav traumas vērts. Nemaz nerunājot par šādu spēli. Vai pavisam virtuālām nozīmītēm.

Bet es izdomāju kaut ko vērtīgu. Cieņas cīņā vajag ieviest jaunu epizodi. Pareiza skriešana. Liela daļa skriešanas grāmatas saka, ka nedēļas apjoms nedrīkst pieaugt vairāk kā par 10%. Tad nu šeit tu iegūtu punktus, ja spēj iekļauties šajos plus mīnus desmit procentos. Kā arī skrējienu skaitam uzskatīt, ka nedēļā ir vajadzīgi divi īsie, divi pusgarie un viens garais skrējiens. Ja tev ir viens garais un tavam pretiniekam ir desmit garie, tad tas ir neizšķirts. Ko sakāt par tādu “pakaļas saudzēšanu?”

Atskriešanās līdz Barselonai

Lai noskrietu maratonu, ir jāskrien. To neapšaubīs neviens. Kad izlasīju Nordea Rīgas maratona vadītāja un iedvesmotāja Aigara Norda “500km līdz Tokijai,” atcerējos par savu neseno neprātu un pieteikšanos Barselonas maratonam. Man vēl bārda nav nodzīta kopš Ņujorkas maratona, bet jau trīs nedēļas būtu jāskrien nākamajam. Un gandrīz trīs nedēļas neesmu skrējis.

Lasot Aigara treniņa piezīmes, šķiet, ka viņš taisās uzvarēt Tokijas maratonā. Pulsu līdz 150, 6x400m, pietupieni “līdz krēslam,” noslēgt ar 158. Protams, dzīves baudītājiem vajag arī skriešanu izbaudīt, bet vai tur kaut kas ir no skriešanas un baudīšanas? Atskriešanās ir tas kas vajadzīgs, lai izbaudītu skriešanu. Nevis sekundes, rekordi, uzvaras, pulss, sviedri līdz sāpēm.

Savam pirmajam maratonam es gatavojos gluži varbūt ne kā Aigars, bet “no grāmatas” burtiskā nozīmē. Treniņu grafiks – otrdiena, trešdiena, piektdiena un brīvdienu garais. Sniega un aukstuma laikā pa lentu sporta klubā, dažus grūtākos treniņus kopā ar VSK Noskrien izpalīdzīgākiem biedriem. Līdz riebumam apnicīgi sev un nemaz par ģimeni nerunājot.

Biju ievērojis plānu par vairāk nekā nepieciešamiem astoņdesmit procentiem, skrējis testa skrējienus sacensību apaviem un galvā jau iezīmēju savu finiša laiku. Un tieši maratons, uz kuru gatavojos visvairāk, man riebās visvairāk. Vēlamais ātrums tika nokauts pirmajos desmit kilometros, un otru distances pusi pavadīju, domājot kāda velna pēc. Līdz galam tiku tikai un vienīgi tāpēc, ka biju apsolījis tā izdarīt. Mokas ķermenim un prātam.

Bet kāpēc Barselonas maratons būs man būs jau ceturtais? Tāpēc, ka man patīk skriet. Man patīk tā satraucošā sajūta nedēļu pirms maratona, starta pūļa kopējā sajūsma, nogurums distances vidū, grūtums, piespiešanās un finišs. Lielākā daļa tik laimīgi. Un atkal pēc kāda laika viss no gala.

Savu otro maratonu es noskrēju, pēc vispārējiem uzskatiem negatavojies. Jā, biju noskrējis pāris pusmaratonus kā tempa turētājs, piedalījies komandas koptreniņos un izgājis pēc darba izskriet nogurumu. Bet nekādas mērķtiecības un nekādi plāni. Nekādi obligātie treniņi un diētas. Vienkārši skrēju sava prieka pēc treniņos un tieši tāpat maratonu. Rezultāta tiku pie 42km tīras baudas un līdz finišam tiku pat ātrāk nekā pirmo reizi. Starp citu, trešo maratonu noskrēju līdzīgi. Pie sevis pat smējos, ka otrais man kalpoja par treniņu trešajam. Un atkal ātrāk. Vienkārši ņemot visu kopā vairāk biju skrējis treniņos.

Man bija paredzēts jau šogad noskriet savu ceturto maratonu un uz to, lielākoties trenējos skrienot ar baloniem. Protams, ceru, ka mana baudpilnā attieksme pret treniņu procesu nebija par pamatu, kāpēc viss ar šo maratonu iznāca tā kā iznāca. Amerikā gan tiku pie sacensībām. Un apstiprinājuma savai skriešanas teorijai.

Pusmaratonā, kurā piedalījos, laika limits bija četras stundas. Lēnākie tempa turētāji skrēja ar paredzēto finiša laiku trīs stundas. Skrēja gan ātri un tievi sportisti, gan tādi paši skriešanas mīļotāji kā es. Finišā ar savu standarta tempu pusmaratonā 2h15min biju ātrāks par vairāk nekā pusi no astoņiem tūkstošiem skrējēju. Kuldīgas pusmaratonā skrienot tādā pašā ātrumā ar baloniem, es biju viens no pēdējiem.

Pie mums skrien tikai sportisti un lēna skriešana nav cieņā. Ne no lielākās daļas citu sportistu, ne no sacensību organizētājiem. Galvenais ir uzvarēt un pie putras tiek ātrākie. Latvijas garo distanču skriešanas sacensības nekad nepiesaistīs tūkstošus, jo visi nevar būt pirmie. Visi nevar uzlabot personiskos rezultātus vai noskriet pusmaratonu ātrāk, nekā kenijiešu maratonu. Visi nevar un nemaz negrib skriet četras reizes nedēļā, pārspēt rekordus, alus vietā dzert pulvera ūdeņus un želejas brokastīs. Bet maratonu viņi var noskriet. Tieši tāpat kā visu pārējo dzīvē – nesteidzoties un izbaudot. Ticiet man, ja tāds kā es varu, tad jebkurš var.

Bet nevajag “pulsu līdz 150, 6x400m, pietupienus un noslēgt ar 158.” Lai noskrietu maratonu, vajag tikai skriet un ieklausīties sevī. Un sāc šodien, jo pat Nordea Rīgas maratons vairs nav aiz kalniem.

Nordea Rīgas maratons

Šis nedēļas uzdevums – labi gulēt, labi ēst un labi atpūsties. Laika prognoze nedēļas nogalei ir iepriecinoša. Mērens ziemeļu, ziemeļu rietumu vējš, plus piecpadsmit un bez lietus. Radio liek izvēlēties savu distanci, aktieri būs gatavi un šajā nedēļas nogales agrā rītā tiks dots starts gada lielākajam pašmāju skriešanas notikumam  – Nordea Rīgas maratonamLasīt tālāk.

Sajūtu skriešana

Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas – kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem. Lasīt tālāk.