Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plāno apmeklēt šīs sacensības – līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuveni 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet, tā kā es ceļoju bez auto, man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas, un, kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.
Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogalē bija diezgan intensīva ar Stirnubuka posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!
Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāšķērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr.915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu Nr.44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns – atlikušos 10km veikt ar kājām. Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!
Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i., trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kāpumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutināja, kā jau Skotijas rudenī, bet, tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgala priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!
Pirmā kāpuma augšā.
Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunning ultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujienieti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!
Pirmais kāpums sacensību dienā.
Dodoties uz Devils ridge.
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.
Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens, līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt “līdzeno” trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tiešo aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki, laižot garām skrējējus, nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā, un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7′ aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Spānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m… Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks, un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevis uz priekšu, bet gan uz augšu, un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un, to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild – welcome back to the ridges!
Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12’!
Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores, īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti, virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju, ir jāskrien vēl aptuveni 30′. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīgs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku Isostar Actifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet, paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turoties astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!
Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara? Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur taču ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju – You looking good, keep going…! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5′, tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!
Am Bodach – Mamores ridge – 0:06:04 (61.v.); T=3:39:50, 72.v. (CP7)
Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru atlikušo sporta dzērienu. Nu ko, pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtējos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5′, tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.
Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir viena problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāšķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15″, bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogrieznim, pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30″ ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8′ ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.
Finišējis!
Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet.
Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6′ ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan…) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!
Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distancē!
Inventārs – OSveikals.lv Inov-8 produkcija;
Apavi – Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);
GPS pulkstenis un sirds ritms – Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;
Sporta uzturs distancē – 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzēriens no – Isostar Latvija;
Fizioterapija un VFS – Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;
VFS – supervaroņu treniņi pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna kāpnēm ar uzsvaru uz kājām!
Šobrīd atlicis tikai nobeigt sezonu ar pēdējo StirnuBuks posmu Līgatnē un Siguldas kalnu maratonu, kurā skriešu pusmaratona distanci (35km+).
Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.
km 
-