Biedriem

Sākt skriet nav grūti

Līdz 2011. gada pavasarim skriešana bija, manuprāt, vissliktākais sporta veids. Skolā es to nevarēju ciest un tie 1,6 – 3 kilometru skrējieni (otrais variants bija ļoti reti) bija tās pašas sliktākās sporta stundas. Tagad gan domāju, ka viss varētu būt bijis savādāk, ja skriešana skolā būtu bijusi ar kaut kādu sagatavošanos. Nevis vienā reizē pasaka un pēc 1 vai 2 reizēm jau ir skriešanas ieskaite. Bet nu, kas bijis tas bijis.

2011. gada pavasarī, domājot par tuvojošos Nordea Rīgas maratonu, tika nolemts – šoreiz mēs skrējienā ar Bite Latvija komandu varētu uzaicināt arī savus sociālo tīklu draugus (sekotājus). Nu ko, izdomāts un pēc dažām dienām jau skrējēji uzaicināti.

Un tad man vadītājs saka: “Kaspar, you must run with your team!” Es tajā laikā jau strādāju ar sociālajiem tīkliem Bitē. Un tā es sāku skriet. Lai varētu vismaz to piecīti pieveikt.

Dažas dienas pēc šīs sarunas es vienkārši gāju ārā un mēģināju – 3,13 km aptuveni 20 minūtēs. Grūti, bet pirmo trīnīti biju pievarējis. Pēc divām dienām mēģināju nu jau piecus kilometrus, sanāca. Vēl pēc divām dienām – atkal 3 km, tad aptuveni 4, tad 5. Tā pa 3 reizēm nedēļām, pa 3, 4, 5 km, kā kurā reizē, un pēc pāris nedēļām noskrēju 7 km, bet vēl pāris – arī savu pirmo 10 kilometru skrējienu. Joprojām bija grūti, bet man tas bija iepaticies.

2011. gada aprīļa vidus bija arī laiks, kad es tikko biju nopircis savu pirmo īsto viedtālruni (Symbian Nokia par tādu neuzskatu) – HTC Legend. Biju atklājis Endomondo aplikāciju. Un skriešana līdz ar to jau no pirmajām reizēm bija interesantāka – es skrēju nevis vienkārši tāpat, bet es zināju, kā man veicas. Cik daudz jau esmu pieveicis un cik ātri vai lēni.

Maijā turpināju jau pa piecu un reizēm vairāk kilometru skrējieniem, un 22. maijā arī notipināju 5 km distanci kopā ar vēl vairākiem tūkstošiem. Bet jau maija sākumā es zināju – es gribu noskriet pusmaratonu. Es jutu, ka es to varu. Un tāpēc gribēju to izdarīt. Diemžēl sākotnējais mērķis, izdarīt to pēc mēneša, neizdevās, jo jūnijā saslimu un pēc dažām izlaistām nedēļām tā arī tajā gadā vairs neturpināju skriet. Tā tas viss apstājās.

Pagāja nepilns gads. 2012. gada aprīļa beigas, Nordea Rīgas maratons jau pēc mēneša, skriet gribas, bet – 5 vai 10 km? Šaubas pat par to, jo jau atkal gads ir pagājis un nekā neesmu gatavojies. Pieteicos 5 kilometru distancei.

Bet, protams, trenējoties sapratu, ka arī desmitnieku varētu. Nu neko, bet tagad jau atkal sev teicu: “Es gribu noskriet pusmaratonu. Un es to izdarīšu!” Galvā izdomāju plānu, ka to vajadzētu izdarīt jūnijā, vislabāk līdz Jāņiem. Lai svētku laiks un brīvdienas neko nesabojā. Un tā skrēju, skrēju, skrēju līdz 19. jūnijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu – 21,14 km 2 stundās un 7 minūtēs.

Man nebija šaubu par to, sanāks vai nē. Man bija liela gribēšana to izdarīt. Ieplānotajā dienā darbā speciāli paēdu vakariņas, lai esot mājās uzreiz varētu skriet. Bet skriešanas laikā man ar riteni līdzi brauca Una, pie kuras bija ūdens pudele un šokolāde. Diena bija silta, bet padzēros tikai ap 14 – 16 km. Finišs, prieks un gandarījums, ka es to biju izdarījis. Nogurums, protams, arī, un tāds vispārīgs. Gribējās gulēt. Šokolādi apēdu tikai finišā.

Dažādi fakti:

Līdz pat 2012. gada maijam, līdz Nordea Rīgas maratona dienai, man nebija nekā speciāli skriešanai. Pat botas bija parastas, vairākus gadus vecas. Samainīju pret Adidas skriešanas botām, kuras vizuāli patika un kuru cenu apmierināja (~30 Ls). Ar tām skrienu joprojām.

Skriet ir grūti arī pēc vairākiem mēnešiem, arī skrienot īsākus gabalus pēc tā, ka esi skrējis 20+ kilometru skrējienus, tā tomēr ir fiziska piepūle. Bet pie tās pierod un, kas vēl foršāk – tā iepatīkas. Var teikt, ka tā rada atkarību, kad gribas iziet ārā un noskriet vismaz to piecīti.

Tas, ko es sev galvā bieži vien atgādināju, īpaši sākumā: “Skrien, Kaspar, skrien, kaut vai pavisam lēni, jo iet būs ilgāk.”

Esmu skrējis ar mūziku, tad bez mūzikas, tad atkal mēģināju ar un likās, ka tas ir šausmīgi, kā tā var. Pēdējos mēnešus skrienu bez mūzikas.

Nu jau esmu skrējis arī pilno maratonu un pavasarī domāju to atkārtot, bet par to nākamreiz.

Padalies ar savu pieredzi – kā tu sāki skriet?

Pārpublicēts no www.kasparsmisins.lv

Kā es sāku skriet…

“Ja vēlies sasniegt noteiktu rezultātu, tad jabūt gatavam izpildīt treniņa plānu, ja velies skriet ar prieku un izzināt savas robežas, tad jabut gatavam uz jebko.” Tā pēc 2012. gada sezonas saka Dzintars.

Bija 2011. gada marta sākums un aiz loga valdīja ziema. Kā jau ierasts, es malkoju savu ikrīta kafiju (kafiju vairs nedzeru) un veicu ikdienas darbus pie datora. Tipisks ofisa darbs. Kāds draugs iekš skype tajā rītā pasvieda ideju par Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratona noskriešanu. Ņemot vērā, ka ziemā divus mēnešus ar diezgan lielu neregularitāti apmeklēju sporta zāli vispārēja tonusa uzturēšanai nevis skriešanai un kopumā vasaras sezonā prieka pēc uzspēlēju futbolu, ideja tika uzreiz akceptēta un bija skaidrs, ka tuvākie 3 mēneši būs jāvelta skriešanas treniņiem. Bijām uz šo pasākumu 3 draugu kompānijā parakstījušies un neviens sacensībās skrējis neko īpaši garāku par 10 km nebija, tā kā debija pilnīgi visiem.
Pēc pirmā 5km treniņa uz lentas diezgan smagi saaukstējos un uz trīs nedēļām treniņi bija jāatliek. Bet viena lieta, ko sapratu pēc šī liktenīgā treniņa – jāiegadājas īsti skriešanas apavi.

Pēc atveseļošanās ziema jau bija atkāpusies un devos uz veikalu Maratons, lai pārbaudītu savu pronāciju. Tas beidzās ar to, ka no veikala izsoļoju ar aktuālās sezonas jaunākajiem Aditas Supernova Sequence 3 skriešanas apaviem par 100 Ls un skriešanai paredzētām zeķēm, kur uz katras ir pa burtam L (kreisajai kājai) un R (labajai kājai). Es tad vēl pie sevis jokoju, ka skrējēji laikam tāda dumja tauta, ka pat zeķes jāiezīmē, lai uzvelk pareizi kājās. Bet patiesībā tie burti ir tur tapēc, ka katra zeķe ir speciāli piemērota katrai kājas pēdai, lai tā būtu komfortabla tieši uz tās kājas uz kuras uzvilkta. Tad arī piereģistrējos noskrien.lv, par kuru man pastāstīja dzīvokļa biedrene, kura tajā gadā piedalījās akcijā “Uzdrošinies noskriet” un gatavojās savam pirmajam pusmaratonam Nordea Rīgas maratonā. Jāteic, ka par skriešanu vienīgo infromāciju tad arī uzzināju no dzīvokļa biedrenes un parunājot ar dažiem draugiem, bet par noskrien.lv uz kādu laiku aizmirsu.

Es sev biju sastādījis treniņa plānu – divas reizes nedēļā noskriet pa aplim gar Skanstes virsotnēm. Tad man vēl pat nebija pulsometra un attālumu mērīju googles kartē. Skanstes virsotnes bija vistuvākā un samērā zaļākā skrienamā zona tuvāk centram. Viegli jau nebija un apļa laiku mērīju ar telefonu. Skrēju uz izjūtām. Pēc kādām divām nedēļām iegādajos arī Sigma pulsometru un baltu cepurīti, jo jau biju sapratis, ka no saules jāslēpj tumšie mati. Ta nu ar diviem skrējieniem nedēļā, kuri robežojās ar 5 km noskriešanu un vēlāk ar 8 km noskriešanu zīmīgais datums tuvojās.
Viens no likteņa biedriem dzīvoja pie Biķernieku trases un divus pagarākus treniņus aizvadījām kopā. Trīs nedēļas pirms pusmaratona mierīgā solī pieveicam 3 apļus (16,5 km) un nebija nemaz tik traki. Nedaudz braukāju arī ar velo, tāpēc arī laikam kaut kādā fromā tomēr biju salīdzinot ar nekā nedarīšanu.

Uz Ventspili devāmies dienu iepriekš. Izņēmām numurus, apēdām piešķirto pastas bļodiņu un pamanījamies nopeldēties pa pliko nūdistu pludmalē. Sarunājām no rīta taisīt putras ēšanas kopīgās brokastis, tāpēc diezgan savlaicīgi devāmies arī gulēt. Pusmaratona rīts neko saulains nebija. Starts 12:00, bet līdz pat 11:30 gāza kā ar spaiņiem. Nekāda atpakalceļa jau vairs arī nebija. Atdevām atbalstītajiem malā savas želejas (tas arī bija diezgan drosmīgi uz pirmo sacīksti jau ņemt līdzi želejas, kad par pašu skriešanu sajēgas tik cik kā kājas jāliek uz priekšu un jādara tas pec iespējas ātrāk) un vēl klausoties pilsētas mēra uzrunā pamanijamies ātri izstāvet rindu uz tualeti. Un tad jau atskanot lielgabala šāvienam devamies trasē. Idejas autors neskatoties uz nelielo skriešnas treniņu bagāžu nofinišēja ar laiku 1h:47m:13s. Mēs ar otru biedru līdz pat 19 kilometram turējāmies kopā, kad ļāvu viņam pacensties ieskriet vēl 2h robežās (2h:00m:56s finišā). Pie 16 km jau bija iestājies manāms lūzuma punkts, kad skriešana šķita viegli pārtraucama, pārejot ātros soļos. Pēc lietus tomēr parādījās saulīte un divdesmitajā kilometra pie brīvprātīgā ventspilnieka dzeršanas punkta arī pārgāju soļos uz kadiem 200-300 metriem. Tajā brīdī arī pirmo reizi sapratu kāpēc Signis skrien ar baloniem un kāpēc uz tiem rakstīts “2:00″, un kāpēc viņi mani apdzen. Nebija todien iekšā turēt līdzi, tāpēc mierīgi turpināju un nofinišēju ar laiku 2h:02m:19s.
Pēc skrējiena nedaudz pastaipījāmies, aigājām uz mūsu naktsmītnēm sakopties un vēl paguvām uz pusmaratona apbalvošanu pēc kuras tad devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Tad es ievadīju noskrien.lv lapā savu pirmo skrējienu un sāku to darīt regulāri. Izvirzīju arī par mērķi Valmierā (aptuveni pēc trīs mēnešiem) noskriet savu otro pusmaratonu un uzlabot savu, uz to brīdi vienīgo, pusmaratona rezultātu sacensībās. To arī izdevās izdarīt ar krietnu uzviju. Pa vidu tam pamanījos noskriet arī Kuldīgas pusmaratonu pēc kura pieveikšanas ar par 2 minūtēm lēnāku laiku neka Ventspilī, sāku nopietni pieiet treniņu procesam un skrēju jau trīs reizes nedēļā. Diezgan regulāri arī lasīju noskrien.lv forumu un izglītojos skriešanas lietās. Sezona noslēdzas ar to, ka biju iepazinies ar jauniem cilvekiem un noskrejis 4 pusmaratonus, Valmierā noskrejis savu labāko pusmaratonu ar laiku 1h:46m:38s. Te var likt punktu, jo uz diviem mēnešiem ieslēdzos sporta zālē un skrēju tikai pa lentu, līdz 31. decembrī noskrēju āra koptreniņā 26 km un sapratu, ka skriešu ārā arī ziemā. Uz lentas neesmu bijis kopš 2011. gada decembra.