Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra. Lasīt tālāk.
Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.
Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.
Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.
Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.
Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.
Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.
Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.
Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.
Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.
Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.
Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.
Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.
Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.
Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.
Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.
Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.
Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju,tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velosacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju,atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjaspārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.
Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asicsmeža botasar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānjuiepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garrokukreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garrokukreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.
Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķībuno gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudzlietu untad kaut kad vēlāvakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.
Starts.Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultradāmām. Aplis kā jau aplis.Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienulīdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.
Otrais līdz piektais aplis.Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpusesnevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzeklinomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšāesošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjšsniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīgataka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontālipūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup taipretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam.Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.
Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītesne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.
Sestais un septītais aplis.Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčasposmslēnām, bet neatlaidīgipārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzupeļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagāno vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiemir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējienspaliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botasdubļos turasļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčāšoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbuaizmugurē kā reizbrīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderpreseizdomāja saspringt tā, it kā es pirmstam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmja” uzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bettikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.
Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tāsajūta, ka gandrīz viss ir slikti, mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā.Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilātomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties,mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairākkāpiecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiemes izgriezu ūdeni.
Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjosun secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijasneskaitās, tas pasākums bija no citas operas).
Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestjringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.
Velku mugurā Monblānāizbrāķēto lillālietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereniun tas pēc Monblānastandartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelkupieskaņoto lillā bufuun koši oranžoscimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.
Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulčair tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgiskaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušolaiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botāsar gtx,es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēmsiltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanaspunkta neviļus pamanu, ka botāmvirspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanaspunkta ir kaut kāda pretīga, žļukstošazampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.
Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojāsun palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrāskā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manāprātā esošais apļu skaits sakrītar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).
Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.
Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētubūt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgokofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.
Trīspadsmitais aplis.Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garrokukrekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstāslīt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamāapļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir siltiun nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, kaviņas, kā vienmēr,uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.
Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmupievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasēieslēdzu lampu, jo pār Hānjuir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiensno tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīgadubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.
Četrpadsmitais aplis.Tā mulčamani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuroapli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazinkura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst,ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.
Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igaunieteaiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.
Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklīun es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizotrasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrājutakapēdējo reizi. Tas noskrējiensarī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusisavu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos.Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.
Mulčapirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.
Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānjuir izsapņots ar trīs simtiņafinišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjasvienā gadā…
Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manāskriešanas komandā ir spēks.
Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.
Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.
Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.
Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.
Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.
Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.
Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.
Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.
Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.
Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.
Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.
Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.
Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.
Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.
Laiks
Spliti
Plāns
Rezerve
min/km
km/h
5 km
00:18:17
18:17
00:18:22
00:00:05
03:40
16.41
10 km
00:36:31
18:15
00:36:44
00:00:13
03:39
16.45
15 km
00:54:51
18:20
00:55:06
00:00:15
03:40
16.37
20 km
01:13:09
18:19
01:13:28
00:00:19
03:40
16.39
Puse
01:17:12
04:03
01:17:21
00:00:09
03:42
16.29
25 km
01:31:38
14:27
01:31:50
00:00:12
03:42
16.22
30 km
01:49:55
18:17
01:50:12
00:00:17
03:40
16.41
35 km
02:08:13
18:19
02:08:34
00:00:21
03:40
16.39
40 km
02:26:43
18:30
02:26:56
00:00:13
03:42
16.22
Finišs
02:34:21
07:38
02:35:00
00:00:39
03:29
17.26
Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.
Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.
Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.
Kad pirms diviem gadiem pieveicu savu pirmo maratonu tīri labā ātrumā 3:24:27 un nejutos pārāk saguris, skaidri zināju, ka nākamais noteikti būs, tikai jautājums bija – cik ātri to pieveikt? Protams, ka būtu vareni izpildīt olimpisko normatīvu 2:45 (visiem jau nav jāsaka, ka tas ir normatīvs sievietēm), tomēr skaidrs, ka līdz tam tikt varētu būt, maigi sakot, pagrūti. Tad nu salasījos dažādus skrējēju rakstus un nospriedu, ka noskriet maratonu zem 3 stundām parastam vidusmēra amatierim skaitītos varen labi. 2017. gadā tā kā sāku tam trenēties, bet trauma pēc ultramaratona Rīga-Valmiera pārvilka treknu svītru visiem plāniem, un gads sanāca tāds – nekāds.
2017. gada rudenī jau sāku trenēties cītīgāk, mēnesī noskrienot ap 200km. Kārtējo reizi saņēmos un decembra sākumā atmetu smēķēšanu, kas gan, protams, atkal noveda pie pamatīga svara pieauguma. Tomēr sāka atgriezties ne tikai apaļā forma, un pirmajā Noskrien ziemu posmā jau varēju paskriet puslīdz pieklājīgi. Janvārī sāku rukāt uz pilniem apgriezieniem, un rezultātus varēja manīt, pieklājīgi noskrienot ultru no Bikstiem līdz Rīgai.
Treniņplānu pildīju kārtīgi, skriešanai ārā netraucēja arī sals un sniegs. Svars arī pamazām tomēr dila, un nākamajos Noskrien ziemu posmos gāja aizvien labāk. Tā nu pamazām trenējos, kamēr aprīļa sākumā pienāca Liepājas pusmaratons, kurā beidzot paskrēju zem maģiskās 1:30 robežas. Tā kā vēl nedaudz rezervju bija un līdz maratonam vairāk nekā mēnesis, sub3h sāka likties reāls.
Šajā laikā trenējos varen centīgi, treniņos laboju veselu kaudzi PB distancēs līdz 10km, Vo2max sasniedza 58, Garmins prognozēja fantastiskus finiša laikus. Nekas īpaši nesāpēja, vienīgais – palaidos svara regulēšanā, un no cerīgajiem 75kg atkal biju pietuvojies 80kg robežai (tā, salīdzināšanai – pie mana 170cm auguma svaram vajadzētu būt ap 65kg, nu, ņemot vērā, ka daudz muskuļu savulaik nevajadzīgi uzkačāts, tad ap 68kg). Sākot pirmsmaratona diētu, svars nedaudz nokritās, bet pēc uzlādes ar saldumiem starta rītā nepielūdzamie svari rādīja 79kg. Ko tur vairs, pašam vien būs tā riepa līdzi jāstiepj. Labi, ka vismaz siltums iestājās krietni ātri un varēja puslīdz aprast ar skriešanu šādos laika apstākļos. Nedēļā pirms maratona nedaudz stresoju, jo sāku apjēgt, uz ko esmu parakstījies, līdz ar to naktīs gulēju ne visai labi, un starta rītā nedaudz sagriezās vēders, par laimi, ne pārāk briesmīgi.
Atšķirībā no pirmā maratona, kurā mani uz katra stūra gaidīja pudeles ar vitargo maisījumu, šoreiz biju bez atbalsta komandas trases malās, kas nozīmēja, ka būs līdzi jāstiepj želejas un jāmēģina skrienot iemānīt iekšā ūdeni mutē no glāzītēm dzeršanas punktos, kas gan ātrumā ap 4:15 min/km bieži vien rezultējas ar aizrīšanos un palikšanu bez vērtīgā šķidruma. Pirms starta uzpildījos ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru 6 želejas, no tām 3 – ar kofeīna piešprici. Droši vien, ka par daudz, bet ļoti biedēja izslavētā “siena”, kurā negribējās atdurties enerģijas trūkuma dēļ. Plāns bija pirmo želeju apēst pēc 10. kilometra, un tad pa vienai ik pēc 5km.
Tāds nu arī 20. maija rītā devos uz startu. Pāris km iesildījos, satiku “Mans pirmais maratons” absolventus Andu, Arni, Aivaru un Māri, uzmundrinājām viens otru un ieņēmām starta pozīcijas. Pieredzes mācīts, pielavījos iespējami tuvu elites koridoram, lai nebūtu jārausta temps, vēlāk dzenoties pakaļ tempa turētājiem.
Pēc starta rikšoju vienā tempā ar Aivaru, kurš skrēja pusmaratonu, sarkanie TT baloni vēl bija kaut kur aizmugurē. Pēc kāda gabaliņa gan Uldis un Reinis mūs apdzina, un mēs iekārtojāmies vajadzīgajā pozīcijā. Pirmie 5km pagāja tīri ok, 5. kilometrs pat tika noskriets visātrāk – 4:10. Pēc tam jau sāka palikt grūtāk, īpaši vietās, kur spīdēja saulīte un nebija vēja. Laiks no rīta likās pat tīri dzestrs, un grādu bija mazāk nekā iepriekšējās dienās, tomēr uzreiz varēja sajust saulītes iedarbību.
Kaut kur drīz burzmā pazaudēju Aivaru, domāju, ka viņš aizskrējis ātrāk, bet izrādījās, ka diemžēl izstājies. Saulīti jau labi sajutu Ķīpsalā, tāpēc sāku ātri lakt ūdeni un laistīties. Atgriežoties uz Vanšu tilta, jau sāka palikt grūtāk un temps nokritās par pāris sekundēm, kā ierasts, pēc 7. km sāku prātuļot par izstāšanos. Tomēr baloni vēl turpat vien bija, un turpināju rikšot. Turpat netālu arī skrēja “Mans pirmais maratons” kolēģis Raimonds, kurš veica pusmaratona distanci, un varēja manīt, ka viegli viņam neiet.
Pamazām siltajos trases posmos jutu, ka temps sarūk, arī vējš, kas labi dzesēja, arī nedaudz pūta atpakaļ. Pie Akmens tilta baloni jau bija pamukuši nedaudz prom. Uz AB dambja saņēmu uzmundrinājumus no Reno un brīdinājumu, ka tālāk būs grūti, kas tā arī bija. Posms pa Mūkusalas ielu līdz Salu tiltam bija īsta cepešpanna, kas arī nokāva manas izredzes vēl turēties līdzi baloniem. Kādu brīdi vēl temps turējās ap 4:20, bet tad jau spēju vien pavilkt uz 4:35. Tuvojoties pusmaratona finišam, vienu km noskrēju uz 4:26, bet tas bija arī viss. Pusmaratons tika pieveikts 1:32 (mans otrs labākais pusmaratons). No plāna atpaliku jau 2 minūtes, un bija skaidrs, ka tās atvinnēt vairs nevarēšu. Nu bija iemesls palaisties slinkumā un ķerties pie plāna B, kas nozīmēja – noskriet PB un neļaut, ka noķer TT 3:15 baloni Konstantīna vadībā.
Cepešpanna
Tālāk skrēju jau tempā ap 4:35-4:45 min/km. Būtu sācis šādā ātrumā, tad jau nekas, bet pirmā trases puse bija nogurdinājusi, saulīte cepināja un pretvējš spīdzināja, tāpēc īpaši viegli nebija. Bija jau arī pienākusi nomācošākā trases daļa – Skanstes plašumi, tomēr kaut kā steberēju uz priekšu. 32. kilometrā pirms Vanšu tilta apdzinu Ludriku, kurš sākumā skrēja varen ātri un vēlāk bija nolūzis, bet Ķīpsalā ūdens uzpildes punktā noķēru Valdi, kurš gan tūlīt aizmuka, bet pēc brīža nolūza un tapa apdzīts. Ātrums gan brīžiem jau bija gandrīz 5 min/km.
Plāns “Noķer Andri” izpildīts
Uz Vanšu tilta man pa priekšu skrēja viens vācietis, kuram viņa līdzjutējs vizinājās pa priekšu uz velo bļaustoties un uzmundrinot. Tas mani kaitināja, arī pabļaustījos vāciski, dabūju otro elpu un 4km pirms finiša sāku skriet nedaudz naskāk. Tomēr maratons paliek maratons, drīz kājas kļuva kā no koka, un pēdējie pāris km nebija viegli. Pašā finišā vēl mēģināju pasprintot, jo viens nesās garām, tomēr čalis pamanījās pašā pēdējā brīdī aizšmaukt pirmais.
Gala rezultāts 3:13:50, 184. vieta kopvērtējumā, 20. vieta vecuma grupā. PB uzlabots par 11min.
Secinājumi? Ar vienu ātru 1:29 pusmaratonu laikam nepietiek sub3h maratonam. Jānoskrien vismaz kāds pārītis ap 1:26 – 1:27. Un jārij mazāk.
11 mēneši pagājuši kopš pēdējā raksta no manas puses, un pamazām ir sakrājies, ko pastāstīt par manām skrienamgaitām. Daudzas detaļas man pašai laika gaitā jau piemirsušās, bet tā varbūt arī ir labāk – laiks ļauj izsijāt nevajadzīgo un atcerēties būtisko. Grasījos arī rakstīt, ka neesmu jau nekāda čempione, lai katru mēnesi lielītos par saviem sasniegumiem, bet, pag, nē, esmu gan čempione! Bet nu visu pēc kārtas.
Pēdējais mans raksts bija lasāms 4. jūnijā, kad pastāstīju par to, ko daru, kad neskrienu. Kopš tā laika esmu gan produktīvi neskrējusi, gan spītīgi skrējusi. Kopumā pagājušajā sezonā noskrēju septiņās sacensībās, no kurām sešas – Latvijā. Man patīk skriet dzimtenē – lēti un ir iemesls apciemot savējos. 2017. gadā pieveikti četri Skrien Latvija posmi, LRM pusmaratons, Līgatnes Stirnu buks un Helsinku pusmaratons.
Par sezonas pirmajām sacensībām – Liepājas pusmaratonu un LRM – jau rakstīju.
Trīs nedēļas pēc Rīgas skriešanas svētkiem ar Reini skrējām Helsinku pusmaratonu cerībā uz mierīgu, lēnu (pus)maratontūristu skrējienu. Iepriekšējā dienā diezgan nostaigājāmies un noskrējāmies pa zoodārzu un pilsētu, līdz ar to pusmaratona dienā gāja smagi. Pirmā puse vēl kaut cik pieklājīgā tempā, otrā gan vairs nē. Finišs 1:54:38. Ne vienmēr lēni skriet ir vieglāk. Kājas bija piedzītas, skati trases malā pusi ceļa lika vilties, jo skrējām pa dzīvojamo māju rajoniem un gar dzelzceļu. Kopumā (to saku 11 mēnešus vēlāk) skrējiens nepalika atmiņā kā lielisks skriešanas piedzīvojums.
Jūnijā paredzēju sākt gatavoties Kuldīgas SL posmam ar nodomu skriet pusmaratonu. 7. jūlijā pilnīgi mistisku iemeslu dēļ sāka sāpēt pēda. Neskrēju nekādus sevišķos ātruma treniņus, lielākoties mierīgi skrēju 3 reizes nedēļā 8…15 km. Tieši tajā laikā iekrita arī sesija, uz ko vairāk koncentrējos, un skriešana tika nostumta otrajā plānā. “Nostumta” šajā gadījumā nozīmē – nepievērsu tik lielu uzmanību pēdas sāpēm, lai kaut ko darītu lietas labā (neskrietu), bet gan nākamajā nedēļā turpināju lēnā garā skriet to pašu apjomu. Pēdas sāpes neatkāpās, tāpēc turpmāk līdz jūlija beigām skrēju vienreiz nedēļā lēnām pa meža celiņu vai mulčas taciņu cerībā, ka tas nepasliktinās situāciju, kas arī bija mana kļūda. Atskaitot pašu skriešanas brīdi, pēda nesāpēja, tāpēc nelikās, ka ir tik nopietni, taču katrā skrējienā pārliecinājos par pretējo, tādejādi trauma vilkās līdzi nedēļām. Pie ārsta iet negribēju. Bija skaidrs, ka nekāda personiskā rekorda Kuldīgā nebūs, kur nu. Arī pusmaratona nebūs. Nomainīju distanci uz 10 km un 12. augusta rītā, Reiņa noteipota, noskrēju bez nekādām ambīcijām.
Atšķirībā no Helsinkiem, Kuldīgas skrējiens, neskatoties uz traumas esamību, palika atmiņā kā pozitīvs, patīkams pasākums. Ģimene arī bija atbraukusi atbalstīt, trasē skrējām kopā ar Topiņu. Pirms sava starta stāvēju tilta galā un fotografēju pusmaratonu – redzēt citus pazīstamos skrienam vienmēr ir interesanti un uzmundrinoši. Pēda, pateicoties teipam, nesāpēja.
Nedēļā pēc Kuldīgas neskrēju vispār, lai beidzot pilnīgi liktu mieru pēdai. 21. augustā, 4 nedēļas pirms Valmieras pusmaratona, kurā sezonas sākumā (pēc Liepājas pusmaratona) cerēju uzstādīt PB, sāku apzināti gatavoties pusmaratona distancei. Ar uzsvaru uz “distance”, jo bija skaidrs, ka tik īsā laikā pēc gandrīz divu mēnešu ilgas traumas nekāds rekords nebūs. Arī konkrētu plānu nesastādījām, jo nebija drošības, ka pēc pārspīlētiem treniņiem neatgriezīsies pēdas vaina. Skrēju pēc sajūtām tempus un intervālus. Pēda it kā bija saārstēta un skrējienu laikā nesāpēja, tikai pēc tam joprojām bija jutīga. Treniņus līdz ar to neforsēju un samierinājos, ka Valmiera būs jāskrien mierīgi.
Septembra sākumā izlūkošanas nolūkos devos svētdienā uz stundas brauciena attālumā esošo Magdeburgu un izskrēju (gandrīz) pusmaratona trasi. Tas bija vienīgais garais skrējiens kopš 2. jūlija – 19,2 km. Jā, tik “gatava” es biju skriet pusmaratonu. (Neatkārtojiet to mājās, neskrējēji! Tas nav stilīgi, un tā nevajag darīt.) Dažos pusgaros tempa skrējienos izdevās sagatavoties 5:05 min/km tempam – tā, lai nebūtu kauns skriet, bet 20 s/km lēnāk, kā sezonas sākumā biju iecerējusi.
Pirms Valmieras starta – atradu manis “pārstāvētās” valsts karogu
Apspriežot izredzes vēl šogad mēģināt Siguldā atkārtot PB mēģinājumu, nolēmu Valmieru izmantot kā treniņu. Mērķi arī izdevās izpildīt: pirmos 15 km skrēju ar 1:50 TT, un pēdējos 5 km nedaudz kāpināju tempu, kā rezultātā pēdējais splits ātrākais, un finišs 1:49:46 (nu nekur tālu jau no 1:50 neaizbēgu, bet tomēr). Valmiera bija vienīgais posms, kuru jau biju skrējusi iepriekšējā gadā, un interesanti, ka trasi šogad noskrēju (neapzināti) tieši 4 sekundes ātrāk kā 2016. gadā. Pēc Sportlat datiem, pakāpos no 34. uz 28. vietu sieviešu konkurencē vecuma grupā šajā posmā, salīdzinot ar 2016. gadu.
Nedēļu pēc Valmieras posma devāmies uz Līgatni paskriet pa mežiņu: mans pirmais Stirnu buks. Biju sajūsmā – takas šķita daudzkārt interesantākas par plakanu asfaltu. Līdz šim pieredze kalniņu un mežiņu skriešanā bija no Harcas dabas parka izbraucieniem, kur kalniņi ir ievērojami lielāki, bet šīs bija manas pirmās taku sacensības. Paveicās, ka biju piedzimusi pareizajā gadā, jo ar savu rezultātu 2:46:57 ierindojos 3. vietā jauniešu grupā dāmu konkurencē buka distancē. Pilnīgi neplānoti, neapzināti un pēkšņi. Uz apbalvošanu nepalikām, un par savu sasniegumu uzzināju tikai vakarā no citu komentāriem. Ai, ai, palaidu garām savu pirmo pjedestālu…
Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē
Topiņa kompānijā divas nedēļas Rīgā turpināju trenēties Siguldai. Klusībā cerēju noskriet vismaz zem 1:45, bet 7. oktobris nebija veiksmīga skrienamā diena, un galu galā Siguldu noskrēju vien 1:49:24. Kājas bija smagas jau no sākta gala, lietus un peļķes arī nepalīdzēja. Skrējiens sagādāja vilšanos. Gan tāpēc, ka gribējās sacensību sezonu noslēgt uz pozitīvākas nots, gan tāpēc, ka apziņa, ka cītīgie treniņi palīdzējuši vien noskriet par 22 sekundēm ātrāk kā Valmieru. Acīmredzami kaut kas visā manā treniņu procesā nav līdz galam pareizi, vai arī vienkārši gadās arī neveiksmīgas sacensības.
2. daļa
Raksta pirmajā daļā sacīju, ka mana 2017. gada skriešanas sezona līdz ar Siguldas pusmaratonu oktobrī bija noslēgta. Gluži precīzi gan tas nav sacīts, jo patiesībā īstā jautrība tikai sākās.
Uzreiz pēc Siguldas atgriezos pie bāzes treniņiem un sāku gatavoties līdz šim visneprātīgākajam izaicinājumam savās skriešanas gaitās. Vienmēr esmu teikusi, un joprojām saku, ka negribu skriet maratonu. Nekad nav šķitis aizraujoši skriet 4+ stundas no vietas (un es apšaubu, ka spētu noskriet ātrāk, vismaz pagaidām), taču ultra… ultras, tas jau ir cits stāsts. Ultra manā prātā bija tas mistiskais skrējiena tips, uz kuru parakstās tikai galīgi ķertie un citādi garlaikotie, kam ir daudz brīva laika, jo kuram normālam cilvēkam tad ir laiks un saprāts trenēties skriet 42++ kilometrus?! Tā nu es laikā, kad visi “normālie” skrējēji atpūšas no aizvadītās sacensību sezonas, sāku skriet līdz 70 km nedēļā (četras nedēļas biju 2. divīzijā!), lai 31. decembrī būtu gatava Pēdējās nakts sapnim: 12 stundu ultras sacensībām Igaunijā – jāskrien pa 1 km apļa veida trasi mežā, vācot iespējami vairāk kilometru. Drīkst apstāties, cik tīk, drīkst taisīt pusdienu vai atpūtas pauzes, tiek ieskaitīti visi veiktie apļi šo 12 stundu laikā. Laba iespēja izmēģināt, cik tad īsti ir iekšā, jo gadījumā, ja pēc maratona es vairs nespētu kustēties, līdz “finišam” nebūtu tālu.
Iesācēja secinājumi par gatavošanos šādiem skrējieniem – treniņi prasa ne tik daudz fizisko sagatavotību kā morālo pacietību. Viss treniņu process tagad man asociējas ar garlaicīgiem, šķietami bezgalīgiem skrējieniem vēlos vakaros, tumsā, nereti salā un lietū. Mans mērķis nebija noskriet 12 stundas uz ātrumu, mans mērķis bija spēt kustēties 12 stundas no vietas, tāpēc arī trenējos nevis skriet ātri, bet gan ilgi.
Bieži atgriezos mājās dubļaina
Arī lietus netrūka
Visā visumā pamanījos arī novājēt
Mans gatavošanās process noritēja Braunšveigā, tikai neilgi pirms Ziemassvētkiem devos uz Latviju. 30. decembrī sēdāmies Noskrieniešu autobusā, lai dotos uz Tallinu, un 31. decembra rītā braucām uz Laulasmaa aizsargājamo dabas teritoriju, kas atrodas Igaunijas ziemeļrietumos, Somu līča krastā.
Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā
Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas
Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…
Galu galā 31. decembrī izdevās patiešām skriešus veikt maratonu (līdz ar to mans pirmais neoficiālais maratons 4:27:55) un vēl 30 km pārmaiņus nūjojot, ejot un tipinot. Kopumā 72,2 kilometri 11 ar pusi stundās. Ja nebūtu tikusi pie ļoti sāpīgām tulznām, būtu noskrējusi vēl vismaz 10 km, par ko liecināja arī tas, ka nākamajās dienās pēc skrējiena es nemanīju nekādas muskuļu sāpes. Tas arī pierāda, ka šāda tipa skrējien-soļojumi ir grūtāki galvā, nekā kājās, ja vien esi puslīdz kaut kādā skrējēja formā (ja spēj bez pārlieku piepūles noskriet pusmaratonu). Ar dāmu komandu „Izšautais korķis“ uzvarējām komandu sacensībā un tikām pie jaukām krūzītēm.
Iesākumā vēl tīri raiti tipināju
Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām
Pasākums kopumā atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, gan jau arī pateicoties draudzīgajai “klases ekskursijas” kompānijai – Noskrieniešu dalībniekiem, ar kuriem kopā braucām autobusā. Arī uz vietas atmosfēra bija patīkama: lieliska uzpildīšanās telts trases malā ar visādiem gardumiem, un, ja apnika skriet un palika auksti, bija iespējams pasildīties apkurinātā teltī (to gan nedarīju). Bet vai es brauktu vēlreiz? Laikam gan tomēr nē. Mani interesēja izmēģināt, kā tas ir, bet otrreiz desmitiem reižu apļot vienu un to pašu kilometru īsti negribas. Ar to gan nesaku, ka vairs nekad neskriešu ultras. Joprojām interesē izmēģināt kādu kalnu skrējienu.
1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā
Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta
Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma
Bija pienācis jauns gads, jauni mērķi. Garie vēlo vakaru skrējieni uz to brīdi bija apnikuši, un bija skaidrs, ka priekšā stāvošos divus kursa darbus un maģistra darbu nesavienošu ne ar kādiem tagad-es-trenēšos-3-stundās-noskriet-maratonu treniņiem, tāpēc nepieteicos nedz SL, nedz SB posmiem, nedz arī kādiem eksotiskiem maratoniem. Tomēr kaut kas taču ir jādara, lai neierūsētu un neiestigtu pavisam dīvānā. Latvijas simtgade kaut kā jānosvin, un kā labāk vēl to atzīmēt, ja ne ar savu tautu izbaudot kopības sajūtu lielākajos Latvijas skriešanas svētkos – LRM – turot tempu? Par tempa turēšanu sapņoju jau kopš sava pirmā pusmaratona Rīgā. Sacensībās gandrīz vienmēr pati izmantoju TT palīdzību un vienmēr apbrīnoju šo cilvēku uzdevumu – „upurēt“ savu rezultātu citu labā, skriet lēnāk, kā pats būtu spējīgs, lai palīdzētu citiem tikt pie sava mērķa, atbalsītu, uzmundrinātu. Tā nu man šogad būs tas gods pievienoties Noskrieniešu balonu komandai un skriet 21 km uz 2:00.
Svētki gan tikai maija vidū, bet bija janvāra sākums. Sacīju, ka man bija apnikuši garie, lēnie ziemas treniņi, un gribējās izlocīt kājas. Kopš patiešām regulāriem ātruma treniņiem bija pagājis vesels gads, un skrējēji ātri aizmirst, cik grūti iet kādos treniņos. Tā nu, kolīdz Braunšveigā sporta zālē parādījās plakāti, ilgi nedomāju un pieteicos savas universitātes 10 km mačam un sāku gatavoties. Tā teikt, nav jau maratons, cik tur tā darba…
Gatavošanās periods bija 8 nedēļas. Topiņš asistēja treniņu plāna sastādīšanā un deva daudz vērtīgu padomu. Šoreiz nekādas traumas nepiemeklēja, bet 5. un 6. treniņu nedēļā saslimu un neskrēju. Pēdējās divās nedēļās saņēmos, un centos izdarīt, cik bija manos spēkos. Papētot iepriekšējo gadu rezultātus un šī gada dalībnieku sarakstu, uzstādīju sev šādus mērķus:
A: <46:30 min
B: uzlabot oficiālo PB 10 km
C: tikt uz pjedestāla
Treniņos dominēja stadiona īso intervālu treniņi, kādus īsti nopietni nekad nebiju skrējusi. 100, 200, 300, 400 metru intervāli. Jau kopš skolas laikiem šādi sprinti man riebušies, un arī tagad nereti man nācās ļoti, ļoti piespiesties, lai tos ietu skriet. Tik ļoti, ka nereti atliku treniņus par 1, 2 dienām, līdz ar to visā treniņu gaitā bija tāda kavēšanas sajūta. Pēc 5. un 6. nedēļas vispār šķita, ka mani plāni ir kosmiski un nereāli. Pēdējie treniņi tomēr izdevās diezgan veiksmīgi, un atguvu cerības. Nedēļu pirms sacensībām noskrēju 5 km paredzētajā tempā, izdevās 23:10 min, kas bija labs uzlabojums kopš treniņu sākuma.
Divas nedēļas pirms sacensībām pēkšņi ieradās pavasaris, atnesot līdzi ievērojamu siltumu. Palaimējās, ka tas notika tieši tad, nevis trīs dienas pirms sacensībām, kā Reinim tas bija ar Hanoveres pusmaratonu. Bija laiks ja ne pierast, tad vismaz kaut nedaudz patrenēties karstumā, ja +20 grādus var saukt par karstumu. Gaisa temperatūra ir mana vājā vieta: dzīvojot Vācijas augšdaļā, nevar teikt, ka te lielākajā gada daļā būtu īpaši silti. Salīdzinot ar Latviju, kopumā ir siltāks, bet ne pietiekami, lai pieradinātu sirdi. Man vairāk izdodas rūdīties, skrienot ziemā vienā apģērba kārtā, kas liek ātrāk par citiem vāciešiem novilkt jaku un uzvilkt šortus, braucot ar riteni, bet tā gan nav priekšrocība, kad jāskrien sacensībās, jo tad vairs neko daudz vairāk novilkt nevar.
Dienu pirms sacensībām izgāju paskriet pēdējo riksi ar dažiem izrāvieniem, jutos pārliecināti un droši. Paredzētajā sacensību tempā 4:39 min/km spēju skriet brīvi un komfortabli. Labi izgulējos, laikus piecēlos, lai lēnām apēstu brokastu putru, bet vairāk par pusi iekšā nespēju iedabūt. Pirmsstarta satraukums iedarbojās uz kuņģi, un doma par tālāku ēšanu lika sajusties nelabi. Nu ka nē, nē. 10 km jau nav ultra, gan jau pietiks enerģijas.
Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties
Laikus devos uz sacensību vietu, pārģērbos bez burzmas, iesildījos. Sajutu, ka neskrienas gluži tā, kā vajadzētu – ne tā, kā skrējās pirms nedēļas pārbaudes skrējienā, un ne tā, kā iepriekšējā vakarā. Pēc sajūtām skrēju vajadzīgajā tempā, bet pulkstenis rādīja vien 4:55 min/km – par vairāk kā 10 sekundēm lēnāk nekā vajadzētu. Sāku bažīties. Negaidīti pie starta satiku paziņas, tas mazliet uzmundrināja. Aplējos ar ūdeni, jo bija kļuvis jau diezgan karsts, un devos uz startu. Pirmo reizi mūžā stāvēju tik tuvu starta līnijai. Pavēros apkārt, lai noskatītu, kādas vēl dāmas te sastājušās. Redzēju aiz manis stāvam vienu ar 5 km numuru, vienu – 10. Otrā pikti pablenza uz mani, un es beidzu grozīties. Tā arī bija pēdējā reize, kad tajā dienā viņu redzēju.
Visvairāk pirms skrējiena bažījos par pārāk ātru startu. 5 un 10 km skrējieni tika startēti vienlaicīgi, un, kā jau bija paredzams, lērums vīriešu pēc starta signāla aiznesās pilnā ātrumā, mani apdzenot. Tālāk no starta stāvēt gan arī nebūtu prātīgi, jo pjedestāla rezultātam tika skaitīts bruto laiks, un startā jau pazaudēju 3 sekundes. Manas bažas par pārāk ātru startu, iespējams, mani arī iegāza, jo vēlāk skatoties kilometru tempus, redzēju, ka pat pirmo kilometru es noskrēju par 4 sekundēm lēnāk nekā biju ieplānojusi, lai izpildītu plānu A. Tālāk temps tikai kritās. Jau no pirmajiem soļiem nespēju uzķert vajadzīgo ritmu, kas vēl vakar likās tik pierasts un nemaz ne tik neiespējams. 4:46, 4:45, 4:58.
Trase sastāvēja no diviem apļiem un veda pa līkumainiem universitātes pagalmiem un šaurām ieliņām. Kā minēju, startā daudzi mani apdzina, un es pazaudēju jebkādu priekšstatu par to, cik sievietes skrien pirms manis. Pat ja būtu viņas saskatījusi startā mani apdzenam, man nebija iespēju saprast, vai viņas skrien 5 vai 10 km. Numuri uz vēdera.
Ceturtais kilometrs ved gar dzelzceļu pa grantētu ceļu. Bezvējš, karstums, uznāk pirmais grūtums. Neziņa par to, kurā vietā esmu, apgrūtina spēju saņemties. Nākas skriet vienai, tuvākie skrējēji manā tempā ir kādus 50 m pirms manis. 5 km skrējēji saņemas un viens pēc otra apdzen mani ievērojami ātrākā tempā, nevienam astē iesēsties nevaru.
Apskrienu pirmo apli gar finišu, kur laimīgi finišē 5 km skrējēji, man neviens nepievērš uzmanību. Netālu redzu stāvam paziņas, jautāju, kura pēc kārtas sieviete es esmu, saņemu atbildi, ka nezina. Tātad gan jau pirms manis ir vēl lērums, nodomāju. Nav jau arī nekāds brīnums, ja tik lēni skrienu. Uz vidējo tempu cenšos neskatīties, jo ir skaidrs, ka plāns A šodien nebūs izpildīts. Skrienot gar finiša arku, redzu laiku 23:40 – jau kavēju 20 sekundes. Cīņasspars pirmā apļa beigās saskrien papēžos, vienīgais, kas mani šajā brīdī uzmundrina, ir fakts, ka pēdējo reizi oficiālus 10 km sacensībās „uz ātrumu“ es skrēju Rīgā 2016. gadā ar rezultātu 52:25 min. To jau nu es šodien noskriešu.
4:52, 4:57. 5. un 6. kilometrs joprojām daudz par lēnu, īpaši censties arī negribas. Neviena sieviete mani nav apdzinusi kopš starta. Sestajā kilometrā kādus 50 m sev priekšā ievēroju apmēram manā tempā skrienošu meiteni. Viņa nosacīti skrien grupiņā ar vēl 2 vīriešiem, es joprojām skrienu viena. 5 km apdzinēji ir prom, trase paliek krietni tukšāka. Skrējēji ik pēc 20 – 30 metriem.
Trases līkumos stāv brīvprātīgie „pieskatītāji“, kas vēro, lai neviens neizdomā nogriezt kādu no daudzajiem līkumiem. No visiem 22 cilvēkiem visas trases garumā tikai trīs brīvprātīgie skrējējus arī uzmundrina. Pārējie saīguši tup un gaida, kad šis skrējiens beidzot būs galā. 7. kilometra sākumā malā atrodas divi cilvēki – pavecāks kungs un meitene. Atšķirībā no citiem, šie brīvprātīgie tiešām ir sekojuši līdzi skrējienam, un kungs nokliedzas: „Du bist die Zweite!“ (Tu esi otrā.) Momentā pamostos un atskatos – 100 metrus aiz manis skrien trešā meitene kopā ar puisi. Tā, kura 6. kilometrā skrēja pirms manis, nekur nav pazudusi, un uz mazu brīdi apsveru viņu ķert rokā, lai nav jāskrien vienai, bet acīmredzami viņa arī sasparojas un nedaudz kāpina tempu. Visu atlikušo ceļu es ne tik daudz skatos pulkstenī, kā viņai mugurā. Divi skrējēji, ar kuriem viņa turējās kopā pirms brīža, pamazām atraujas, un abas skrienam vienas, tikai trešā meitene aiz manis skrien kopā ar pavadoni. Laimīgā.
Astotais kilometrs atkal gar sliedēm. Atkal daži vīriešu dzimuma skrējēji sasparojas un apdzen. Diviem cenšos iesēsties astē, bet abi skrien pārāk ātri. Viens, kuram burtiski sāku mīt uz papēžiem, sabīstas, domā, ka es taisos apdzīt, un paskrien malā. Saku, lai turpina skriet, un kādus 200 metrus tā noturos, bet viņš ir daudz garāks par mani, ar gariem soļiem, un man neizdodas ilgāk turēties līdzi. Ik pēc brīža atskatos, vērojot trešo meiteni. Līdz 9. kilometram situācija nemainās – priekšējā skrien apmēram 60 metrus pirms manis viena, trešā vieta tādā pašā attālumā – aiz manis.
…Un tad sākas sacensības. Es esmu labprātīgi samierinājusies ar otro vietu, kas jau ir labāk nekā cerēju, priecājos, ka tūlīt viss būs galā, kad pēkšņi izdzirdu, ka tā aiz manis strauji tuvojas. 200 metru laikā viņa ar savu tempa turētāju ir mani panākusi. Negrasos pilnībā padoties, un kādus 200 metrus viņu nelaižu garām. Abas kāpinām tempu, viņi mani ielenc no abām pusēm. Neesmu draņķe, priekšā viņai neskrienu, un viņi mani apdzen. Atlikuši 400 metri. Pēdējais posms diezgan līkumots, un pirmā sieviete acīmredzot mūs neredz. Aiz nākamā līkuma redzu, kā trešā vieta ar savu peiseri burtiski dažās sekundēs panāk pirmo skrējēju, un viņas skrien blakus. Izskatās, ka pirmā ir šokā. Visa skrējiena laikā viņa īpaši cītīgi neatskatījās, un, domāju, ka neredzēja, ka aiz manis ir vēl kāda, savukārt es nekādas apdzīšanas ambīcijas nevienā brīdī neizrādīju. Finišs ir futbola laukumā, un ar neērtu līkumu pa vidu. 70 m taisni, tad 340 grādu cilpa, un atkal kādi 70 m līdz finiša arkai. Trase norobežota ar lentu, skatītāju pamaz, un es redzu, kā abas skrējējas pirms manis sacenšas viena otru apdzīt. Notiekošais mani vairāk uzjautrina, kā skumdina. Vismaz kaut kas interesants šajās – citādi diezgan klusajās sacensībās. Visu finišu neredzu, jo man pienācis laiks griezties, un jāskatās zem kājām. Zāle paliek zāle, un būtu nelāgi dažus metrus pirms finiša nolikties garšļaukus. Tā kā aiz manis nevienas nav, es necenšos īpaši sprintot. 46 minūtes tāpat sen jau garām, un pjedestāls ir sasniegts. Finšēju ar oficiālo laiku 48:02. Trešā vieta mani pilnīgi apmierina, un finišā paspiežu roku tai, kas visu ceļu skrēja aiz manis, bet beigās mani un pirmo vietu apdzina. Viņa izskatās par to izbrīnīta. Laikam domāja, ka es būšu dusmīga. Nebiju. Respekts viņai par stratēģiju, ja man būtu bijis tempa turētājs, kas visu ceļu skrien plecu pie pleca, un ja es jau pirmajā aplī nebūtu mentāli padevusies, gan jau darītu tāpat. Varbūt būtu arī uzvarējusi, vai vismaz padarījusi tām pārējām abām viņu uzvaru nedaudz grūtāku. Bet kas to lai zina, kā būtu, ja būtu.
Ar šo finišu tad nu arī pirmo reizi uzkāpju uz pjedestāla, dabūju kausu un dāvaniņas – iekaramo šūpuļtīklu un dvieli. Mūsu “ģimene” varēs drīz atvērt dvieļu un neglītu skriešanas kreklu veikalu. Prieks par trofejām, jo īpaši tāpēc, ka citi finišētāji nedabūja pat medaļas. Bet nu ko gan citu var gribēt no skrējiena, kurā pirmā sieviete uzvar ar laiku 47:35 un dalības maksa studentiem ir EUR 1,77.
Kopējās atziņas: 10 km uz ātrumu noskriet ir daudz grūtāk nekā 72,2 km lēnām, un arī lēnie skrējēji var kādreiz uzvarēt, tikai jāizvēlas pareizās sacensības.
km 
-