Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos sievieti, tad jādāvina panna. Ja tu gribi iepriecināt opi, tad jādāvina sniega lāpsta. Ja datoriķi, tad peles paliktni. Ja bērnu, kuram nepatīk lasīt, tad biezu grāmatu. Savukārt, tam kuram patīk lasīt, arī lāpsta noderēs. Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos skrējēju, tad jādāvina viņam skrējiensoļojums Rīga-Valmiera.
Apmaksāta dalība, nosegti visi drošības maksājumi, uzsaukts afterparty (ja tāds būs) un transports atpakaļ uz Rīgu. Tieši šādu “dāvanu” Ziemassvētkos es gribētu sagādāt kādam manu problēmu lasītājam. Nu, ar domu, ka dalīta problēma ir pusproblēma.
Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad būs arī daži noteikumi. Pirmkārt, dāvanas pieņēmējam pašam ir jāpiesakās šeit komentāros. Iespējams, ka zem eglītes atradīsies vairāki dāvanu komplekti. Otrkārt, dāvanas pieņēmējs visu komplektu saņem, ja tiek līdz finišam. Pofig, cik ātri vai lēni, bet tiek. Un nekādas “sāp kāja”, “vēders spiež”, “saule pārāk stipri spīd” atrunas nelīdzēs. Līdz kliņķim, vai pašam jāapmaksā visi rēķini. Un, treškārt, nekādi Voļdas, OreMani vai citi, kas pārtiek no ultrām. Prasīšu Andulim pārbaudīt, un dabūs tāds, kurš varējis tikai maratonu pieveikt. Nu, tāds pats kā es.
Savukārt, ja tu neesi tik prasīgs un gribi iepriecināt skrējēju svētkos, bet netiec klāt viņa vēstulei Ziemassvētku vecītim, tad skaties dzeršanas sistēmas virzienā, jo Cēsu Eco Trail skrējienā savs ūdens jāņem līdzi. Noderēs krosa apavi, jo Stirnu buka daudzajos posmos būs kārtīgs mežs. Saules brilles un galvas sega būs vajadzīga ilgajās stundās gar jūru Baso pēdu ultramaratonā. Un aptuveni trīsdesmit skrējēji priecāsies par latviešu-lietuviešu sarunvārdnīcu, jo dosies turēt tempu uz Viļņas maratonu.
Ir tāda dzīves gudrība, ja tev ir trīs bērni, tad vari darīt ko un ar ko gribi. Nu viens mātei, otrs tēvam, trešais dzimtenei un vari “iznākt no skapja”. Man gan ir vairāk bērnu un māte arī nav viena, bet, tieši domājot par Rīgas-Valmieras problēmu, nolēmu būt atklātāks nekā citas reizes. Šoreiz gan atkal par skriešanu.
Kāpēc man vajag skriet uz Valmieru? Kāpēc jel jebkuram vajadzētu skriet uz Valmieru? Tur taču brauc autobuss, vilciens un pavisam kritiskā gadījumā var paņemt tramvaju līdz Julgai un stāvēt ezera krastā ar uzrakstu “līdz kliņķim”. Saprotu, protams, tos, kas skrien maratonus un pusmaratonus. Tur vienmēr ir cerība noskriet ātrāk vai tikt uz olimpiādi. Bet uz Valmieru? Naktī? 107 kilometrus?
Droši vien katrs skrējējs kādā savā dzīves posmā nodomā, kāpēc viņš dara to, ko dara. Viņš skrien, viņš svīst, viņš to ienīst, viņš gūst traumas, viņam besī ģērbt piecas kārtas ziemā, viņš kļūst laimīgs, viņam sāp visas malas, viņš to dievina. Viņš skrient tik traki, ka noberžas tā, ka kājas kopā vairs nevar salikt vai noiet visi nagi. Un pat, ja vairs nenodomā un tikai skrien, tad noteikti kāds no malas uzjautā – kāda velna pēc tu skrien?
Kad es biju jauns, es skrēju, jo gribēju uzvarēt. Skolā biju nūģis – ne mācījos labi, ne meitenēm patiku. Toties varēju ātri un ilgi paskriet. Uzsākot pilsētnieka dzīvi, skrēju, jo tā varēja aizmukt no nepatikšanām. Tumšās vietās un bīstamos rajonos gāju ar pārliecību, ja būs sūdi – vienmēr aizskriešu. Kad sāku patikt meitenēm un prāts risināja visas problēmas, tad vairāk arī neskrēju.
Pirms sešiem gadiem, uzsākot savu noskriet maratonu trīs gados plānu, nedarīju to, jo man gribējās noskriet maratonu vai tālredzīgi izmantoju esošo situāciju, lai izveidotu lielāko skriešanas komandu valstī. Sāku skriet, lai nepaliktu traks. Lai tiktu galā ar greizsirdību, saspringtām attiecībām un trīsdesmitgadnieka krīzi. Un atklāju, ka skriešana mani padara laimīgu. Gluži kā pirms randiņa milzīgais satraukums, tā pirms katra maratona starta tu paliec patīkami nemierīgs, tev galvā notiek dažādi scenāriji un viss tiecas, lai “finišētu”. Un tāpēc es skriešu uz Valmieru. Lai finišētu.
P.S. Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
Blaumaņa teikto par žogu, prātu un jūtām var vienkārši attiecināt uz skriešanu. Lai gan nedaudz papētot Blaumaņa biogrāfiju, viņš nekāds lielais skrējējsoļotājs nebija, bet gan jau viņš zināja, ko runā. Neesmu vieglprātīgs un neticu brīnumiem, tāpēc uzskatu, lai kaut ko izdarītu, ir jātrenējas to darīt. Šoreiz runāsim gan par skriešanu tikai.
Tāpēc es nolēmu pieiet lietai nopietni un trenēties. Vienkāršais plāns bija pavisam vienkāršs. Pa nedēļas vakariem vismaz divas reizes izskriet līdz 11km, atkarībā no slinkuma līmeņa, un brīvdienās skriet vienu reizi daudz, vai divas reizes gandrīz daudz. Nu sākumā 20km vai 15km+15km, bet ar domu, ka tikt līdz 30km vai pusmaratons+pusmaratons. Tā pat apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju. Vēl esmu pieteicies maratonam dažas nedēļas pirms Rīga-Valmiera. Tam visam vajadzētu mani sagatavot aptuveni 50km noskriešanai, tad 50km nezināmā un ar septiņiem kilometriem es jau nu tiktu beigās galā tīri uz emociju rēķina.
Es skrienu gana regulāri un neregulāri jau sešus gadus un nekad, nekad man nav sāpējusi pēda. Atliek tik visiem piesolīt skriet līdz kliņķim un ķermenis uzliek veto. Pie tam ļoti smalkā veidā. Ja es pārvietojos pa trepēm uz augšu vai baskāju skrējēju iesācēju stilā, tad nesāp. Līdz ko pārvietojos iešanas solī – tā labāk nebūtu darījis to. Daži skrējēji jau uzreiz zināja teikt, ka kaut kas ar iekaisušām saitēm un līdzēt var tikai saldēšana, apgaismošana un citādas burvestības. Profesionāls skrējējs teica – nav ko tik daudz skriet. Citu pieredze – trīs, četras nedēļas iztikt bez skriešanas. Lai arī līdz Rīga-Valmiera ir četri mēneši, nedomāju, ka varu mēnesi vēl neko nedarīt.
Man paveicās. Smērēju sildošu krēmu, daudz nestaigāju un jau pēc pāris dienām jutu, ka būs labi. Vēl vienu dienu iedevu bonusā un pirmo skrējienu nosolīju nepārspīlēt. Solījumu turēju, pēdu jutu, bet skriet netraucēja un pēc skrējiena varēju arī staigāt. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Blaumani, bet teiciens “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā” arī ir attiecināms uz skriešanu. Nepaņēma ar pēdu, ņems ar iesnām, klepu un slimības lapu. Nav ko te izrunāties.
Man pat ir teorija, ka ķermenim nekad nedrīkst teikt, ka šodien jātaisa garais treniņš. Nu tas nekad nedrīkst to uzzināt. No rīta jāceļas kā parasti, jādzer kafija, jāēd neskrējēja brokastis, skaļi jārunā par kādas svarīgas figņas pirkšanu Depo un sporta tērps obligāti jāvelk spoguļa priekšā goroties. Nu ar domu, ka es jau tikai piemēru, vai vēl labi izskatos. Protams, tas brīdis, kad tu uzliec pulsometru un uzvelc kedas ir sarežģīts. Ķermenis saprot, ka ir piemuļķots, bet tā kā tu neiesmērē kājstarpi ar vazelīnu (20km+ problēma) un neņem ūdens pudeli, tad tas vēl ir pārliecināts, ka nu drusku paskries. To jau var. Un skrienot vienmēr domāt vajag par apļa samazināšanu, izskriešanu cauri mežam un nekad, nekad netuvoties mājām. Ķermenis ir reāla pakaļa, kad redz mājas un saprot, ka nebūs nekāda duša un alus. Valmierā būs?
“Nekad, nekad neviens to nezinās, Ko Dievs ar Velnu augšā sarunās.“
Līvi – Nekad
8. marts kā izsenis zināms ir sieviešu diena. Un tā man šogad sākas pie Mildas dodoties uz Valmieru pie Sīmaņa (cerams ne nolikt kedas). Priekšā 107 km un zināms daudzums stundu kurās prātam atpūsties pēc darba nedēļas.
50 drosmīgie ‘gladiatori’ dodas nodot sveicienu Sīmanim no Mildas
Kā tas sākās?
Ideja par koptreniņu un Matīsa vēlme atdzīvināt pirms 20 gadiem notikušu skrējienu. Skrējienu, ko mēdz dēvēt par gladiatoru pastaigu un ko arī individuāli bez atbalsta no trases malas ir veikuši vairāki skrējēji dažādos virzienos un dažādos gadalaikos nemaz nerunājot par laikapstākļiem. Atrodot dzirdīgas ausis un darbīgas rokas pasākums tika organizēts un atradās arī kustīgas kājas (uz kuram balstās gan prātīgas, gan neprātīgas galvas), kas ir neatņemama pasākuma sastāvdaļa.
Kas tad ir A2 un A3? – Autovadītājiem tās ir šosejas, bet skrējējiem … Izaicinājums, piedzīvojums, saprāta trūkums? Ne katrs pusnaktī pēc darba dienas uzvelk kedas, lai dotos uz Valmieru kājām leģendārā skrējiensoļojumā Latvijā. Pirms gadiem simts un vairāk, tā bija viena no pārvietošanās iespējām, tikai kedu vietā tika autas pastalas un virziens un attālumi dažkārt pat bija daudz lielāki, tik skriet viņi visticamāk neskrēja. Piemēram, studēt griboši jaunieši mēroja ceļu uz Tērbatu, kas varētu būt Spartatlona cienīgs izaicinājums tepat Baltijā.
Maršruts
Jau no pulksten 18:00 7. marta vakarā kaimiņos notika pasākuma pirmsballīte. Tika degustētas 4 veidu Cielaviņas un ēsti makaroni. Leģendārie šo pasākumu skrējēji dalījās iespaidos par savu pieredzi pirms 20 gadiem. Un protams arī šoreiz viņi skrien. Vecums nav šķērslis nedz 50, nedz 60 un nedz pat 70 gados. Man personīgi vakars nedaudz miegains un pat ar neizteiktu sajūtu, ka pusnaktī kaut kam grandiozam ir jānotiek. Ap 22:00 jādodas uz mājām sakārtot pēdējās lietas un aut kedas.
No 22:00-23:30 LU galvenajā ēkā notiek reģistrācija un mantu nodošana. Te tad beidzot var noķert to sajūtu, ka kaut kas notiks un notiks pa īstam. Seko obligātā ekipējuma pārbaude: lukturītis, atstarojošā veste, burkāns, 20 eiro iemaksa (evakuatoram, ja pašu spēkiem neizdodas sasniegt Valmieru) un telefons.
8. marta retrospektīva
Šis būs viens no 50 gladiatoru stāstiem. Mans stāsts. Pusnaktī pēc kopbildes tika dots starts un ievērojot CSN sākās ceļojums. Pilsētā ātri vien sanāca sadalīties grupiņās, jo ātrākie skrējēji paspēja krustojumos pārskriet ātrāk, bet citi gaidīja, kad atkal no jauna iedegsies zaļā gaisma. Tā es kaut kur pa vidu grupai un pat vairāk aizmugurē devos cauri pusei Rīgas pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Temps dēļ luksoforiem nevienmērīgs, bet komfortabls man. Tādam gargabalam, gan nedaudz par ātru, bet es vienmēr saku – kamēr vari skrien!
Pie t/c Alfa Linda uzmundrina, ka nu jau vairs tikai 100 km palikuši. Pēc Juglas pie kanāla pārkārtojamies uz ceļa kreiso pusi un pa veloceliņu jāturpina uz Berģu pusi un tālāk jau uz Garkalni. Vēl pirms pilsētas robežas šķērsošanas nedaudz pēc pulksten 1:00 jāieslēdz arī lukturis. Izdziestot pilsētas gaismām, piezogas arī pirmās pārdomas par to, ko gan es te tagad viens nakts melnumā tā skrienu. Vienīgās gaismas oāzes bez apdzīvotajām vietām ir skrienošie biedri un kontrolpunkti, kuros brīvprātīgie nodrošina ar uzkodām un siltu tēju. Satiksme uz Siguldas šosejas vēl ir diezgan intensīva. Sava luktura gaismā beidzot pamanu priekšā skrienošo vestīšu atspīdumu. Pēc kāda laika arī noķeru divus priekšā skrienošos – Anduli un Aigaru ar kuriem, tad tuvojamies Garkalnei, kur pie 22 km ir iekārtots pirmais kontrolpunkts.
Pārsvarā pirmajos kontrolpunktos ir saldāka pārtika – banāni, apelsīni, rozīnes, cepumi. Kaut kas no tā visa nedaudz tiek apēsts un atri vien dodamies tālāk. Nekāda noguruma vēl nav un ķermenis nemaz neizrāda nekādas noguruma pazīmes un miegainību, jo ir diezgan spirgts laiks. Ir daži grādi plusā.
Otrais kontrolpunkts ir pie 35 km. Uz to aizskrējām kopā ar Aigaru un pēdējos km pieaicinot līdzi arī Almu. Nekas tāds ļoti interesants pa ceļam nenotiek. Notiek sarunas un laiks paiet. Pēc leģendas otrais kontrolpunkts tiek arī sasniegts pēc B plāna, kas man paredz finiša laiku uz 11:30-12:00 stundu robežās, kas gan ir diezgan optimistisks plāns. Šeit es sāku ļoti intensīvi dzert diezgan daudz tējas, jo sistēmā esošais sporta dzēriens ir par saldu un šķebina. Uzkavējos te 10 minūtes un iestiprinos kārtīgi. Aigars ar Almu negaida kamēr sāks salt un dodas projām ātrāk. Es vēl izmantoju brīdi un apmeklēju zaļo pieturu. Te kontrolpunktā ierodas arī Ņergu četrotne, kas tikai palēnām kāpina tempu. Viņiem tad pievienojos uz nākamajiem kilometriem un Murjāņu kāpuma pieveikšana notiek tādā tempā, ka šķiet, ka asfalts un šoseja skrien pretīm gluži kā melnā bante sporta klubos. Pirms KP3 noķeram arī Aigaru un Almu.
Trešais kontrolpunkts Raganā ir diezgan tuvu salīdzinoši ar iepriekšējo (9km) – jau 44 km pieveikti. Kontrolpunktā pieejami arī SiS batoniņi un kafija, kā ekstra pie jau minēta galda satura. Te atkal ieturamies. Ilgi gan nevar, jo ilgāk par 5 minūtēm dīkstāves un sāk salt, jo bez kustības nav siltuma, kuru izstrādā organisms. Paņemu līdzi tukšajā pudelītē tēju, lai ir ko pa ceļam padzerties, bez sporta dzēriena. Tēja arī labi aizdzen miegu. Un tad nākamais kontrolpunkts atkal tikai pēc 20 km apmēram pie 63 km Braslā. Temps mūsu piecotnei diezgan raits un mērķa rezultāts ir 12 stundas. Kilometri tiek pieveikti, un sāk jau aust gaismiņa. Es modrībai beidzot izvelku mp3 playeri un piekabinu pie mazās tumbiņas, lai mūzika tiek visiem. Tā arī labāk, jo var arvien dzirdēt apkārtējās skaņas. Ap septiņiem jau var droši izslēgt lukturi. Kamēr čammājos Ņergas ir atrāvušies un nākas iedzīt viņus, līdz ar ko aizrit 2 ātrākie kilometri trasē – zem 5 min/km. Te arī paskrienu garām dažiem skrējējiem un dāmu līderei. Ar Artūro atceramies skaistā saullēkta vietu stafetes veida duatlonā 2012 gadā, kad šo maršrutu jau vienreiz veicām. Klāt ir arī jau 60 pieveiktie kilometri un kaut gan tempu turēt varu asfalta stampāšana manas kājas ir diezgan pabeigusi, tāpēc atvados no kompānijas un pāreju uz soļojuma daļu. Uzvelku siltākus cimdus un džemperi. Vējš no mugurpuses šķiet ir pieņēmies spēkā un nemaz nav patīkami silts. Dažus kilometrus līdz kontrolpunktam ejot mani apdzen daži vēl arvien skrienoši dalībnieki, kuri nesen tika apsteigti. Pirms paša kontrolpunkta uz Braslas kaislīgs bļitkotājs vēl urbj āliņģus, kaut arī ledus kārtu klāj jau krietna ūdens kārta. Beidzot kontrolpunktos skrējēji tiek ietīti segā, lai siltām, kamēr viņi uztankojas. Pēdējie 3 kontrolpunkti jau ar maizīti un marinētiem gurķīšiem. Uzpildu savu tējas pudelīti un šķietami pienācīgi paēdis dodos tālāk, pat neņemdams līdzi neko no tā satura, ko nosūtīju uz šo kontrolpunktu, jo vēl nebiju apēdis visus somā esošos batoniņus. Trasē jau pavadītas 7,5h un priekšā vairs tikai maratona distance jāpieveic, kas gan lielākoties tiks soļota un ar vēl priekšā esošajiem diviem kontrolpunktiem aizņems vēl teju 6,5h. Tikai doma par distances garumu un trasē pavadāmo laiku mani nemaz nenomoka.
Straupes baltaļas. Jo brūnaļas vairs tur nav.
Soļojumā ir silti un sāk uzmākties miegs. Redzu pazīstamas vietas no 2012 gada pasākuma, kā arī dažas esmu salicis nepareizā secībā. Tā es izmisīgi gaidīju Straupes gotiņu, kuras tur nemaz vairs nebija, bet bija divas citas. Straupē uz brīdi piestāju autobusa pieturā, lai noģērbtu džemperi, jo nelielais lietus šķita mitējies un biju apņēmies ik kilometru paskriet un tādā kombinācijā bija gana silts. Man nedaudz priekšā bija pirmā dāmu līdere Dace ar kuru labu laiku mainoties vietām mērojam ceļu no 4 līdz pat 6 kontrolpunktam.
Piektajā kontrolpunkta atkal sega, tēja. Beidzot uzēdu arī maizi. Tad medu ar maizi. Tā ēšana arī notiek pēc sajūtām. Kaut ko apēd, pagaidi, apēd vēl kaut ko. Steigas nekādas man nav. Tad pēc tādas atpūtas iekusties un kādu brīdi var nosoļot diezgan raitā solī. Kontrolpunktos varēja arī atsēsties krēslā, no kura gan piecelties jau bija pagrūti.
Šo bildi sarūpēja vietējie, kuri arī savulaik mērojuši šo distanci.
Sestais kontrolpunkts tika sasniegts jau pēdējos 5 km soļojot kopā ar kādu nedaudz vairāk sagurušu likteņa biedru, kuram šis bija pirmais tik garas distances izaicinājums. Sasniedzot kontrolpunktu sieviešu līdere jau bija gabalā, mani noķēra arī otrās vietas īpašniece, bet es saģērbos atkal siltāk, jo pēdējos 13 km biju apņēmies ļoti raitā solī tikai soļot. Šajā kontrolpunktā vēl apēdu vienu no pieejamajiem Cielavas gabaliem. Bieži pa ceļam uzpīpināja garām braucošās automašīnas. Tur bija gan trases tiesneši, gan vienkārši atbalstītāji. Kļuva arī saulaināks un tad jau noskaņojums uzlabojas. Lai arī labā kāja jūtas vairāk samocījusies, tad tomēr sāku rēķināt kādā tempā jāturpina, lai finišētu vēl zem 14h atzīmes.
Pie Kocēniem pat piedzīvoju satraucošu ainu. Man priekšā autobusa pieturā apstājas auto, kas pēc krāsas un formas gluži kā kontrolpunktā esošais. Un no mašīnas izlec vīrietis, kas tērpies šortos, t-kreklā un cepurītē. Prāts ir noguris un nedomā loģiski līdzi, tāpēc es nodomāju, ka Babītes Čingons būs nolēmis dažus pēdējos kilometrus man piebiedroties un paskriet. Tāds patiesi satraucošs moments, bet nu pietuvojoties viņiem sapratu, ka kāds bija atvests uz autobusu un ar mani tam nav nekāda sakara. Varēju vismaz uzelpot, jo varēju arvien mierīgā solī turpināt savu soļojumu.
Pēc aprēķiniem sapratu, ka pēdējie 3-4 km būs tomēr jāskrien. Kā tad neskriesi, ka esi pilsetā un cilvēki skatās. Kaut gan īstenībā Valmierieši sagaidīja ļoti klusi, pat finiša tiesneši tik pēdēja brīdi pamanīja manu ierašanos un leca ārā no krūmiem. Un tā šajā aprēķinu drāmā pilsetā ieejot uz staba pamanīju reklāmu ar saturu “Būt vai nebūt”. Tas lika pasmaidīt par likteņa ironiju. Arī mūzikas atskaņotās uz to brīdi bija izvēlējies tādu iedvesmojošāku dziesmu. Pēdējais km tāds uz emociju fona, kā pie mana pirmā maratona finiša taisnes. Tā ka pat asaras riešas acīs par to, ka beidzot esi sasniedzis finišu. Finišs notiek ar roku pieskaroties baznīcas durvju kliņķim, ko izdarīt man atgādināja tiesneši.
U meņa vse dokumenti v parjadke
Finišā atdodu GPS sekošanas iekārtu un atgūstu iemaksāto evakuatora naudu. Uzreiz tika man pasniegta strūdele un Piena Spēka kefīrs. Strūdele tika ātri vien iznīcināta, bet kefīrs nedaudz vēlāk nočūkstēja uz ‘sakarsētajam oglēm’. Tā kā finišā starp tiesnešiem ir liepājnieki, tad arī šodien Valmierā ļoti vējains. Uzreiz arī tiku aizvizināts uz Baiļiem (3km no centra), kur varēja ieiet dušā un pārģērbties un dalīties iespaidos ar finišējušajiem dalībniekiem un sagurušajiem brīvpratīgajiem. Visi cīnījās ar miegu. Cits guļot, cits vēl nomodā esot. Gaidījām 18:00 paredzēto apbalvošanas ceremoniju. Kaut kas tika apēsts, bet ierastās vēlmes apēst jebko pat tā īsti nebija, kā tas pēc garajām ultrām ir pieredzēts. Iespējams savlaicīga informētība bija ļāvusi organismas laicīgi uzkrāt rezerves, jo nosveroties secināju, ka kaut kur ir pazaudēts tikai 1kg, kas gan meklēšanā izsludināts netika. Tā vēl turpināja arī ierasties līdz apbalvošanai vēlīnākie finišētāji. Jāteic, ka vislielākā cieņa ir pret tiem, kuri trase pavadīja vēl vairāk laika un sasniedza finišu neskatoties pat uz 22h.
Apbalvošanā, katram tika pa diplomam ar foto no reģistrācijas un finiša laiku un vietu, kā arī uz diploma ir trases ātrākais laiks un tā īpašnieka paraksts.
Organizatoriskā puse.
Lieliski noorganizēts pasākums. Varbūt tāpēc, ka organizēja un brīvprātīgo lomu pildīja paši skrējēji, bet priekš šāda gargabala jutos, kā gliemezis pieczvaigžņu viesnīcā. Ja ņem vēra kontrolpunktu esamību, tad var domāt arī par daudz labāku finiša laiku.
Ekipējums un proviants.
Ir vairāki faktori, kas jāņem vērā. Sākot jau ar apģērbu, kas piemērots laika prognozei uz konkrēto datumu, faktam ka var nākties pariet soļos. Tāpēc ir jādomā, kā jebkurā situācija justies komfortabli un saudzīgi pret veselību.
Otrs faktors ir uzturs. Gada sākumā garajos (30-40km) treniņos esmu izticis ar graudu batoniņiem, tāpēc arī šoreiz bija doma dzīvot uz tiem, taču organizatoru piedāvājums bija tik dāsns, ka neapēdu pat pusi.
Svarīgs aspekts arī tam, cik kg domājat staipīt līdzi. Mana soma svēra 6 kg pirms es pārskatīju tās saturu un 5 kg pēc satura pārskatīšanas. Tas tāpat ir daudz. Izvērtējot iespējas trasē var teikt, ka svaru varēja samazināt līdz pat 2-3 kg apjoma, kas ir diezgan būtiski. Arī no līdzpaņemtajiem 2,5 l dziras biju pamanījies izdzert tikai nedaudz vairāk par 1l.
Pārdomas pēc …
Šķiet, ka fiziski es būtu izturējis, bet kājas teica, ka labāk viņas taupīt un daļu distanci tomēr veikt soļojot. Vairāk jāpiedomā ko un kurā brīdi uzēst, jo bieži bija tādi kā enerģijas uzplaiksnījumi un tiklīdz vēders tukšs tā arī rodas doma, ka jāuzpildās un kādu brīdi jāpakustas mierīgākā tempā.
40 h no miega līdz miegam ar mērenu fizisko slodzi. Arī tas ir iespējams. Nedomāju, ka ieteicams.
Kā tas beidzās?
Svētdienas rīts pēc kārtīgas miega devas baudot tēju no krūzītes pēc kuras es aizskrēju. Katrs kilometrs, katrā malkā ik dienu. Ārā spīd saule, ir jūtams pavasaris. Laiks kustēties aktīvāk un jau pēc mēneša satikties Rēzeknes pusmaratonā.
Skrienu, jo vienkārši patīk skraidīt. Šogad jāgatavojas Eiropas čempionātam rogainingā, kas būs Igaunijā, kā arī doma, ka derētu pamēģināt noskriet kādu simtnieku vienā piegājienā. Pa ausu galam dzirdēju, ka šogad Daugavpilī PČ simtniekā, jāpaskraida vairāk, varbūt tad izdodas to pieveikt, vienīgi baida tā riņķošana. Tā arī daru – februārī paskraidu sirsnīgāk, paņemu tam brīvu nedēļu no darba, lai var izvērsties. Tā skraidu neko nenojauzdams un tad pēkšņu feisītī ienāk uzaicinājums uz skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera – kā reiz nedaudz pāri simtam un no punkta A uz Bē. Pēc aptuveni četru stundu pārdomām nospiežu to džoinu, saprotu, ka reāli tas nenozīmē, ka jau piedalos, bet sajūta, ka nāksies vien piedalīties un, lai nepārdomātu, drošībai piesakos oficiāli ar. No šā brīža prātā iestājās agrāk nebijusi sajūta, saprotu, ka to varu, bet bailes lielas, tikai nezinu no kā. Ja neskaita Siguldas pasākumus, vairāk par 50km no vietas skriets nav, tāpēc plānā pamēģināt kā tas ir. Tā vienu piektdienas vakaru dodos no darba ar līkumu uz mājām, sanāk 51km un viss ir normāli. Uzzinu ka Daugavpils pasākums atcelts, tātad Valmiera kā reiz un nevajadzēs augustā riņķot. Galvā visu nostāda savā vietā Valtera K. skrējiens no Valmieras uz Rīgu naktī uz pirmo martu. Kļūst skaidrs, ka būs labi. Ja bija doma distanci pievarēt 12 stundās, tad pēc Valtera veikuma liekas, ka to varu arī 11 stundās. Darbā paņemu brīvu piektdienu, lai to var bez stresa nodirnēt, ko arī veiksmīgi izpildu. Sakrāmēju somu skrējienam un uz vilcienu prom.
Pasākums
Pirms starta
Ierodoties reģistrācijā pilnīgs miers, sajūta, ka viss būs pa labo, tautas daudz, gaisotne ideāla. Formalitātes, sakasīšanās un uz startu. Somā četras želejas, nulle-septiņi sporta dziras, nulle-divdesmitpieci ūdens, ja vēl vajadzēs, pa ceļam gan jau ko pasmels. Tātad plāns tikt līdz Braslai līdz gaismai ~6:30 un tad jau finišā ap vienpadsmitiem būs.
Etaps viens
Starts feins un pirmais stop pie pirmā luksofora. Tālāk jau aiziet, jo ~ zinu kā tie darbojas uz Brīvībenes, lai būtu zaļais vilnis. Patreiz doma tikt no Rīgas ārā un, tad jau puse līdz pirmajam KP Garkalnē. Turos kopā ar vēl dažiem censoņiem, lai nav garlaicīgi. Vēders ik pa brīdim protestē, bet sarunāju, ka līdz KP jāiztur. Garkalne, tūlīt pauze, saprotu, ka ir nedaudz pa ātru un pauzē pieņemu lēmumu atdalīties un turpināt vienatnē, tad varēšu kustēt kā pašam patīk. Izdzeru divas krūzītes tējas un uz priekšu.
Etaps divi
Turpinu viens, pēc brīža mani apdzen, kā beigās izrādās trešās vietas ieguvējs. Līdz nākamam KP tāds vienmuļš skrējiens, bet tumsā ir ok, galvā domas – kā ir saskraidīts pa apkārtnes mežiem. Etapa sākumā tāds kā plīsiens uznāca, it kā miegs ar nāk, bet nepievēršu tam uzmanību gribas tikai ūdeni un rumpim to neliedzu. Pieveikta trešdaļa distances, tūlīt klāt arī nākamais KP ar Čingonu. Padzeru ūdeni un tēju, pieleju mazo pudelīti ar ūdeni un var doties tālāk, saprotu, ka nākamais etaps īss un kādas sajūtas būs tajā, tad tādas būs arī tālāk (tā ceru).
Etaps trīs
Atkal viens. Murjāņos pamanu ka priekšā kāds kust, pasveicinu, apdzenu (Viktors Suborins). Līdz Raganai etaps ir viegls, braucot ar auto tie kāpumi likās stāvāki. Ragana pienāk ļoti ātri. Īsais etaps pieveikts, atkal tēja, ar medu šoreiz un nu var turpināt. Tikko uzsākot nākamo “garlaicīgāko” etapu apdzenu Dimu, kurš tai brīdī soļo. No šī brīža dalībniekus vairs nesatiku līdz finišam.
Ceturtais etaps
Zinu ka šis ir garākais un garlaicīgākais, ja tas būtu gaismā, bet tumsā peizāžu tāpat neredz, tā kā viss galvā mierīgi un garlaicības nav. Sadalu posmu uz pusēm, pirmā puse gan sanāca garāka -11km, kad atceros, ka jāapēd kāda želeja ar, nav ko lieku smagumu stiept līdz. Lai būtu iemesls apstāties, daru to pieturā, kur var izmest atkritumus. Nu vairs atlikusi “mazākā” puse un jāpaspēj ar gaismas iestāšanos līdz Braslai. Aust gaisma un jau redzams Pīļezera mežs. Sajūtas joprojām labas. KP ierodos nedaudz pirms plānotā laika, tātad viss kārtībā un tālāk gan jau arī būs labi. Labākais KP, ideāla apkalpošana, papļāpāju, padzeros tēju, saka ka esmu ceturtais, bet īsti tam nenoticu. Ielieku lukturi somā, lai nemaisās un atkal var turpināt. Sajūtas, ka jau viss gandrīz padarīts. Nu ļoti patika Braslas KP.
Piektais etaps
Lieliskā noskaņojumā turpinu ceļu un domāju kā atlikušo gabalu “sadalīt”. Vēl trīs etapi visi aptuveni līdzīgi, tātad dalu katru uz pusēm un pa vidu apēdu želeju. Prātā turu domas tikai par nākamo KP. Straupe, Plācis un re, Stalbe klāt, varēs atkal pasēdēt. Tēja, šoreiz pārmaiņas pēc ar hematogenu, bet daudz to nevar dabūt iekšā. Un atkal var turpināt vēl tikai pēdējais KP Rubenē.
Sestais etaps
Noskaņojums un sajūtas nemainās. Skatoties pēc apkārtnes salikās, ka Rubene būs daudz tuvāk, jau pēc desmit kilometriem, bet tā bija tur, kur tai bij jābūt. Parādās satiksme, patīkami, ka auto apbrauc ar līkumu, izņemot dažas fūres, un daudzi uztaurē un/vai gaismas mirkšķina – tas priecē. Kaut kas nāk no gaisa, bet tas galīgi nesatrauc, manis pēc kaut vai purga tur vai lietus spaiņiem gāztu, pie tā visa pierasts. Vējš ar visu laiku mugurā, tas procesu atvieglo, ja visu laiku pūstu ģīmī – būtu “interesantāk”. Un tur jau ir – no paugura lejā un KP klāt un atkal Čingons. Te labi iesēžos, meitenes tik labi aprūpē, ka prom vairs negribas.
Etaps pēdējais
Nedaudz pa ilgu pasēdēju, tāpēc sākumā jāiekustas, lai var turpināt skriet. Labi ka ceļš ved uz augšu – neliels attaisnojums soļošanai. Tā nu tipinu tālāk. Piestāj viens auto nobildē mani un aizbrauc, tad piestāj nākamais. Tas, kā izrādās, ir 90tā gada Valmieras skrējiena dalībnieks, uztaisām kopbildi. Un tā jau klāt arī Kocēni, kas nozīmē, ka palikusi tikai aste. Valmierā kopš 2002-rā gada nav sanācis pabūt, pilsēta kļuvusi stipri sakoptāka un smukāka. Uz īsu brīdi pāris kilometru pirms finiša man piebiedrojas Didzis, nu jau noskaņojums kļūst pavisam priecīgs. Krustojumā auto piestāj un palaiž mani pie sarkanā, tas arī priecē. Un tur jau ir Sīmanis, finišs, totāls pārsteigums, ka ceturtais, tas ir izdarīts un nemaz tik traki nebija.
Pēc…
Liekas, ka rogainingā tomēr grūtāk, bet tur ir dažādība. Bažas, ka būs garlaicīgi un būs jācīnās ar visādām domām, nepiepildījās, izdevās pareizi noskaņoties – nedomāt par finišu, cik tāls gabals vēl priekšā un vēl visādām muļķībām, kas nāk prātā. Grūtākais brīdis bija ap 22.km-24.km, tālāk jau viss bija konstanti – te labāk, te sliktāk, bet viss normas robežās. Kontrolpunktu esamība psiholoģiski arī krietni palīdzēja. Ar kādu kopā skriet protams ir jautrāk, bet vienatnē skrienot tomēr visu pats varu regulēt ko kā darīt un nav jāsatraucas, kā ir citiem. Procesa gaitā brīžiem likās, ka prāts atdalījies no rumpja vērojot un regulējot to tā kā no malas. Doma, ka šito vairs nekad, arī nav, tas pārsteigums, jo parasti pēc finiša (garajos pasākumos) pirmā doma viss, šis ir pēdējo reizi, bet tas parasti ātri pāriet – pēc stundas divām. Ko tālāk? Tad jau manīs, kas “uzkritīs”, tas arī būs. Par Valmieru nākamgad ar’, ko tur plānot, kā saka – nāks tuvāk, tad manīs.
Ilgi cīnījos ar domām, ka man nekas nav jāraksta, jo visi kas gribēja izbaudīt ceļu no Rīgas līdz Valmierai to ir izdarījuši un lieliski atceras katru kilometru, bet pārējie jau noteikti ir uzzinājuši visu, kas viņus interesē. Tomēr šis piedzīvojums nelika man mieru un ļoti vēlējās tikt uzrakstīts. Tad nu neliels atskats uz šo skrējienu no manas puses.
Pamudinājums piedalīties bija stāsts „Sīmaņa vilinājums”. To izlasījusi nospriedu, ka ja kaut kas tāds tiktu rīkots tagad, piedalītos nedomājot. Ne jau tāpēc, ka būtu kāda ultra garo distanču cienītāja, vienkārši tas izklausījās gana traki, lai pamēģinātu un gana pārdroši, lai mestu izaicinājumu savām fiziskajām iespējām un raksturam. Ārkārtīgi sapriecājos uzzinot, ka skrējiens tiešām notiks un pieteicos jau pirmajā dienā. Tad sakās aktīvais gaidīšanas un gatavošanās laiks, kas ietvēra sevī tādas nodarbes kā dienu skaitīšana, piemērota apģērba izvēle, somas satura pārdomāšana un tāda kā skrējiena plāna sastādīšana. Tā saucamais „Skrējiena plāns” bija pavisam vienkāršs – es uz to netaisījos skatīties kā uz 107km skrējienu – tas taču ir tik briesmīgs cipars, bet kā uz atsevišķiem maziem skrējieniem, kas paši par sevi nav nekas īpašs. Piemēram, 1.skrējiens 22km no Mildas līdz Garkalnes dzelceļa pārbrauktuvei – nu kas tad to nevarētu noskriet? Pēc tam, ja tā padomā, kāpēc gan nenoskriet vēl kādus 13 kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam? Pēc tam pavisam maziņš gabaliņš, nieka 9km līdz Raganai, pēc šī varētu pāriet soļos un atpūtināt kājas – nu kaut kā tā. Tālāk pēc Braslas kontrolpunkta, plāns jau kļuva tāds izplūdušāks, nevarēju paredzēt kurus posmus varēšu iet, kurus mēģināšu skriet, kuros izplūdīšu asarās un gribēšu pie mammas, kā tas gadījās Pēdējās Nakts Sapņa ballītē Igaunijā.
Uz reģistrēšanos ierados tik laicīgi, ka paspēju nogurt no gaidīšanas vien. Biju ārkārtīgi satraukusies. Vēroju pārējos dalībniekus, visi šķita tik pārliecināti, un apņēmīgi, sāku nojaust, ka laikam atkal esmu izdarījusi kaut ko pagalam muļķīgu, bet ko nu tur vairs –numurs piesprausts, lampiņas savās vietās, milzīgā atstarojošā veste sastiprināta ar mugursomas palīdzību, kurā iepakota lietusjaka, flīsa pulovers, kārbiņa ar apelsīniem, 1 enerģijas batoniņš, pusotra enerģijas želeja un dzēriena pudele.
Skrējiens sākas un beidzas… pie luksofora, lai sāktos atkal un atkal. Tā tas turpinās kaitinoši ilgi. Luksofors aiz luksofora uz katras ielas, nez kādēļ visi sarkani. Skrējēji strauji izretinās. Biju apņēmusies turēties līdzi Maikijam, jo pēdējais, ko man gribētos izbaudīt, ir attapties pilnīgi vienai melnā naktī kaut kur starp Rīgu un Valmieru. Tā nu skrienam pa Rīgu, laiku pa laikam kādu apsteidzot, vai palaižot garām. Noskaņojums lielisks. Aiz Juglas mums pievienojas Alma. Manī iedegas sacensību lampiņa, apžēliņ – no kurienes tad tas, smieklīgi. Pie Berģiem pievienojas Negantais Sānā Dūrējs. Un šis no kurienes? Izmisīgi skaitu izelpas, tiešām, neesmu to darījusi jau mēnešiem! Ko nu? Negribas piebremzēt un palikt vienai. Turpinu sparīgi izelpot. Pa laimi, kādu gabaliņu aiz Tallinas apvedceļa šis atstājas. Ceļš paliek garlaicīgs, viss, ko iespējams redzēt ir lampiņas izgaismotais ceļa fragments priekšā un, laiku pa laikam, pretīm braucošo mašīnu gaismas. Apkārt melna tumsa. Tomēr mērķis ir tuvu, nav nekāda noguruma sasniedzot 1. kontrolpunktu. Padzeru tēju, un kopā ar Maikiju veicam rituālu – sadedzinam lapiņu ar pirmā ceļa posma aprakstu. Šis skrējiens ir beidzies, tagad varētu paskriet vēl mazliet. Hm, kāpēc gan ne tos 13km līdz nākamajam kontrolpunktam? Skrienās diezgan viegli, daži apdzīti, daži palaisti garām, bet īpašu atmiņu par šo posmu nav, tāds kā nogulēts sanācis.
Kur gadījies, kur ne klāt jau 2. kontrolpunkts. Atkal siltā tēja, ieēst gan neko nespēju, gluži tāpat kā iepriekšējā punktā. Gaidot Maikiju, kam arkārtīgi patīk šīs pieturvietas izbaudīt, pamanos kārtīgi nosalt. Lai šo sajūtu padarītu vēl spilgtāku, atspirdzinamies ar benzīntankā iegādātu ledus aukstu kolu. Veicam lapiņas dedzināšanas rituālu un metamies pretī kalnainajam 9 km posmam, kas izrādās tāds viltīgs. Lai trāpītu uz A3 šosejas, jāskrien kaut kur pāri ceļam, jāmeklē kaut kādi pagriezieni, tas tumsā liekas ļoti sarežģīti. Varu vien atviegloti nopūsties, ka esmu kopā ar Maikiju. Viena pati noteikti būtu aizskrējusi kaut kur šķērsām, ne jau velti mani dēvē par topogrāfisko kļūdu. Reljefs šajā posmā ir jūtams. Spēku taupīšana gan būtu nevietā, jo pēc šo kalniņu pievarēšanas mums ieplānota atpūta, pastaigājoties līdz Braslai. Kalnainais posms iet uz beigām, te pat jau 3.kontrolpunkts, kur gaida Veipa kungs ar manu silto jaku un koka kolu – cik patīkami! Izlemjam, ka soļot visu 19 km posmu būtu par traku, tādēļ palūdzam viņu nogādāt mūsu somas apmēram 10km tālāk. Atstājam 3.kontrolpunktu neveikuši nekādus dedzināšanas rituālus. Ai, ko nu tur ākstīties, jātaupa enerģija!
Soļošanas posmu biju apņēmusies veltīt ne tikai atpūtai, bet arī beidzot piespiest sevi kaut ko ieēst, kas nebūt nenācās viegli. Enerģijas batoniņš šķita tik ciets, sauss un nenorijams, vieglāk gāja ar iepriekš sagatavotajiem apelsīniem, ar Maikija palīdzību izdodas pievarēt pusi no tiem. Šajā posmā mūs apsteidz daudz skrējēju, kaut kur pa vidu garām panesas arī Ņergas, kam pa pēdām seko Dzintars, interesējoties cik sen mēs viņus esam redzējuši. Vispār viņi vēl ir saskatāmi, bet tumsā jau visas atstarojošās vestes ir vienādas. Beidzot sāk palikt gaišāks, šķiet arī spēki sāk atgriezties, varētu tā kā paskriet, interesanti, cik tālu ir Veipa kungs ar mūsu somām? Viņš, kā izrādās, mēģinājis apgriezties uz kāda lauku celiņa un iestidzis tajā ar savu busu līdz pat durvīm. Lieliski, kad sasniedzam iesprostoto busiņu ir jau tik gaišs, ka no pieres lukturiem var atbrīvoties – ak, cik viegla galva uzreiz! Tiek atstāti arī atlikušie apelsīni un kola. Priekšā vēl 10km līdz Braslas kontrolpunktam, tad nu skriešus dodamies tam pretī. Galvu augšā, arī visgarākie 10km ir tikai 10km!
Melno tumsu beidzot nomaina vienmuļi pelēka ainava, kas tomēr ir vismaz kaut kāda patīkama pārmaiņa. Arvien uzstājīgāk sevi liek manīt nogurums, kam izlēmis piebiedroties arī mans Negantais Sānā Dūrējs. Brīžiem pārejam soļos. Kaut kā neliekas, ka Maikijs tādu vilkšanos ilgi izturēs. Pagalam sapriecājos pamanot Braslas uzrakstu, jā, tur priekšā jau tas ir – 4. kontrolpunkts!
Kontrolpunktā visi ir tik bezgala laipni un izpalīdzīgi! Tieku sasegta ar segu, ak nē, man jau tā ir tik karsti, es taču šo gabalu skrēju biezajā slēpošanas jakā! Izrādās, ka tiešām esmu priekšā visām meitenēm. Tas labi, tāds bija plāns, galu galā pirmā no meitenēm taču dabūs jaunas kedas! Kam gan nevajag jaunas kedas? Silta tēja, to arī vajag, pievēršu uzmanību ēdamlietu piedāvājumam. Apelsīni – fui nē, ar tiem jau ir pārdozēts, banāni – jāmizo, kaut kāds slinkums, gurķīši – jā, vienu šķēlīti var! Pēkšņi Kristaps paziņo, ka tuvojas Alma. Ak nē, jādodas tālāk, nu cik tas Maikijs var čammāties! Kad izskrienam no kontrolpunkta Alma jau skrien tajā iekšā.
Skrējiens turpinās, minimāli mainoties apnicīgi pelēkbrūnajai ainavai. Jau pavisam drīz saprotu, ka nespēju vairs turēt līdzi Maikija tempam, man jāpāriet soļos, kaut tikai uz 100 metriem, tādēļ saku viņam, ka atpalikšu. Apzēliņ, es jutos kā nožēlojama nīkule, redzot viņu attālinoties tik ātri! Tagad, kad man vairs nav sarunu biedra, ir ļoti jācenšās izvairīties no domām par attālumu, kas vēl jāpārvar. Par laimi līdzi taču ir obligātajā aprīkojumā paredzētais mobilais telefons. Sāku zvanīt visiem pēc kārtas. Tas kādu brīdi palīdz. Noķeru Dzintaru. Tad atkal viņš noķer mani. Šķiet, mēs tā kādu laiku maināmies, vai arī man vienkārši iestrēga filma… Tā vien liekas, ka Stalbes kontrolpunkts nekad nepienāks. Šis posms laikam ir visgrūtākais. Nākas izdomāt dažādus veidus, kā piespiest sevi paskriet, pie kam darīt to regulāri – piemēram, noskriet līdz tam kokam, tad iet līdz tam stabiņam. Izturēt skriešus līdz tam mežiņam, tad atkal piekāst visu un vienkārši iet, bet tikai līdz tur tai zīmei. Censties iet ātrāk un skriet lēnāk, lai maksimāli taupītu enerģiju. Izmantot reljefu, skrienot lejupceļā un soļojot augšupceļā. Kaut ka tā ņemoties, ļoti gaidīts, pienāk arī Stalbes kontrolpunkts. Šeit atļaujos apsēsties. Kājas sāp nežēlīgi, tādēļ jau otro reizi tiek ielietots ibumetīns. Starp nemizotajiem banāniem ieraugu vienu nomizotu, tas ir tik kārdinoši, ka pat palicis atmiņā. Notiesāju to, un, protams, iedzeru lielisko tēju. Saprotu, ka manā mugursomā nekā tāda īpaši svarīga nav, tādēļ, dodoties prom, to atstāju. Tas uzreiz liek justies labāk.
Tenterējot gar šoseju beidzot atļaujos ielietot enerģijas želeju. Īsti nezinu vai palīdz, bet garšīga gan. To taupīju uz pasākuma beigām, kas šķiet sākušas tuvoties. Sajūtas sāk palikt arvien nereālākas. Tāds dīvains reibonis, tāda kā vate galvā. Arvien grūtāk ir pierunāt sevi paskriet. Atkal Dzintars mani panāk. Šķiet kādu brīdi skrienam kopā. Noķeru kādu puisi, kas jau labu laiku ir bijis man priekšā un iekritis acīs ar saviem skriešanas-soļošanas intervāliem. Piedāvāju ibumetīnu, viņš neatsakās. Pļāpāšana īsina laiku, līdz atkal jau parādās Dzintars. Tad gan es atraujos, lai viņus līdz finišam vairs nesatiktu. Sasniedzu Rubenes kontrolpunktu un, sev par pārsteigumu, satieku tur Maikiju, bet viņš jau soļo prom.
Siltā tēja neizpaliek arī šajā kontrolpunktā. Kāds manā krūzītē šķīdina milzīgu karoti medus, apkārt rosība un tādi jauki cilvēki, ka nemaz arī negribas nekur doties. Viņi pat sāk mani steidzināt. Beidzot šķiros no savas biezās slēpošanas jakas, jo pēdējos kilometros nekas nedrīkst mani traucēt. Uzlieku Garminu pa nullēm un dodos pie Sīmaņa. Noķeru Maikiju. Izlemju, ka varu vēl pacīnīties un klumpačoju tālāk, iztēlē jau pielaikojot jaunās kedas. Kilometri kūst neiedomājami lēni. Šķiet, ka spēku vispār vairāk nav. Pirms Valmieras mani noķer vecāki un Veipa kungs, kas dodas mani sagaidīt finišā. Cenšos izskatīties sīksta un tēloju, ka skrienu. Tikko mašīna izgaist skatienam, atkal velkos soļos. Tālumā pamanu MāriT. Varbūt man vajadzētu viņu ķert? Nē, lai ķer tie, kam ir spēks, man ir atlicis tikai viens malciņš enerģijas želejas un tā man ir vajadzīga, lai nesabruktu pirms finiša.
Valmiera. Valmiera! Vai tas var būt? Šis skrējiens tiešām varētu arī beigties? Forši, bet ātrāk es nevaru. Lēnām tiek pievarēti pēdējie kilometri. Kāpēc to baznīcu vēl neredz? Vai es skrienu pareizi? Sarkanā gaisma luksoforā – kas var būt labāk, var taču pastāvēt! Vēl pavisam nedaudz, vēl mazlietiņ… Tur jau tā ir! Nu gan ir jāskrien! Pēdējie 100 metri! Lecu no prieka, bet saprotu, ka to manas kājas neturēs, labāk tā mierīgi, skriešus. Durvis! Durvis, durvis, durvis!
Sajūtas finišā bija neaprakstāmas. Šo sajūtu dēļ zinu, ka skriešu vēl. Tās man liek justies dzīvai, izrauj no ikdienas rutīnas. Tās liek pārskatīt Noskrien kalendāru atkal un atkal, meklējot visādus sapņu pasākumus, par kuriem prātīgāk būtu nemaz nezināt.
km 
-