Mans vasaras piedzīvojums neskrienot 6 stundas un 12 minūtes, bet to visu vērojot.
21:00 biju pilnībā sapakojies gan pret nelielo lietusgāzi, gan pret ziemas uznākšanu un arī apkāris ar gaismekļiem savu rumaku. Sēdos zirgā un mierīgi devos Biķernieku trases virzienā. Ceļš lietains. Pirms iebraukšanas trasē velo vēl tiek aprīkots ar informatīvu materiālu – “Līderi. VSK Noskrien” un gliemezīša zīmējums. Ar šo velo tiek eskortēts jebkurš dalībnieks trasē. 21:35 Sasniedzu telti aiz kuras tribīnēs čaloja fani, bet teltī jau 4 skrējēji uz koptreniņu sanākuši sēž krēslos. Telts vidū ir galds un zem galda veidojas peļķe, kas, lietum pieņemoties spēkā, kļūs arvien lielāka. Laiks iet un sarodas arvien vairāk tautas. Visi uz galda krāmē visādus labumus un gardumus. Es tikmēr uzvilku savas neoprēna zeķes, kas visu nakti mani sildīs un nelaidīs klāt ūdeni. Pa peļķi sanāks izbrist vairrākkārt. 22:05 Sāku pierakstīt kurš ir ieradies, jo ne visi vaigā zināmi. Ņergu pārstāvji vēl nebija ieradušies pat. Līdz ar Ņergam sekretariātam pievienojās Andrejs, kurš bija apņēmies vismaz pirmo pusi laika trasē nedoties. Seko kopbilde un lietus turpina pieņemties spēkā. 22:20 Starts. Skriets tiek pulksteņa rādītāju virzienā. Trasē dodas 22 cilvēki. Un neilgi pēc tam sāk pievienoties arvien citi skrējēji, kuri neskatoties uz to ka patiešām “gāž” dodas trasē. Tikmēr sadalām skrējējus uz diviem, lai vieglāk sekot līdzi apļiem. Es klasiski sāku vilkt svītriņas, bet ātri vien atklāsies, ka Andreja ierādītā metode ir daudz efektīvāka. Pēc
pirmā apļa priekšā trio – Ainārs, Edgars un Valdis. Nākamajā grupiņā Ainārs un Uldis. Tad seko pārējies, bet ir arī daži, kas skrien paši ar sevi, dabu vai līdzpaņemto mūziku. Dalībnieki turpina ierasties. Skaitam dalībniekus un konstatējam, ka ir jau vienā brīdī 30 dalībnieki no kuriem 8 ir dāmas. Secinu, ka noderētu vēl viena palīdzīga roka sekretariātā. 23:00 Pievienojas Jekaterina. Tiek sniegta telefonintervija par trasē notiekošo. Kaut kur parādās Čingons no Babītes. Ātrākajiem skrējējiem jau 5 apļi pieveikti. Aivars stāsta Inim, ka esot priekšā grafikam par 2 min. Laimonis izdomā, ka pirmais skries pretēji visiem citiem. Trasē aizbrauc Pašvaldības policijas busiņš. 23:30 Pasākuma organizators dodas trasē 6. aplī un skrien pretejā virzienā. Ierodas arī Andulis. Daži pāriet soļos. Jau pirmie divi finišējušie ar 8 un 5 pieveiktiem apļiem. Viņi tiek pierakstīti uz “sienas” ar savu veikumu. Bija noksaidrojies, bet atkal sāk līņāt. Lielākā daļa sāk skriet pretējā virzienā. Pusnakts. Andrejs un Andris dzied skaļrunī – “Varoni gaidot”. Ierodas arvien vēl citi skrējēji un nebūt ne pēdējie. 0:30 Piepulcējas kompānijai arī dot, bet ar velo un neko neskries nakts gaitā, tāpat kā es. Nepiefiksēju cikos tieši, bet kā noslēdzoši pievienojās Edmunds un Kristīne. Tiesa nedaudz vēlāk trasē dosies arī pats Andrejs, lai aizgaiņātu miegu. Uldis no kaut kurienes atnesa ofisa krēslu. Iesēdos tajā ar lietussargu trases malā un turpināju apļu skaitīšanu. 01:32 Viss ir tik mierīgi. Retu reizi kāds paskrien garām un ātri vien ir iespējams iereģistrēt viņam noskrieto apli. Ir jau noskrieta puse paredzētā laika. Jau tuvāk plkst. 2:00, kad nakts ir vispiķiskākajā melnumā kāda vien tas šajos platuma grādos vasarā ir iespējams, nododu savus pienākumus Lindai. Tikmēr veicu pastaigu pa trases daļu, kura netiek skriets. Gaisa temperatūra ir ap +16 grādiem un praktiski nelīst. Vien retu reizi kaut kas no gaisa rasina. 2:30 Izvelku no velostūra savu velo un dodos kopā ar dot izbraucienā pa trasi uzmundrināt treniņa dalībniekus. Ar velo līdz saules ausmai pēc noliktā pulksteņa laika vēl veikšu kādus 2-3 apļus. Vienā no apļiem ar Artūro tiks apspriestas rudens izklaides Karēlijā un uzzināšu, ka trasē gadījies gandrīz saskrieties. Linda tikmēr viegli tiek galā ar visu dalībnieku noskrieto apļu reģistrēšanu. Laiku pa laikam uz “sienas” pievienojas jau finišējušie dalībnieki. 3:30 Ņergas izņemot Artūro dodas mājup pēc saldā miega. Pareizi ir nav ko. Aust gaisma un ar lukturīti trasē skrien vien retais. Artūro ar skaļruni dodas tribīnēs atbalstīt skrējējus. Otra fanu kompānija, kura dziedāja dziesmas devusies mājās. Jā, fani bija nedaudz pirms sākuma un tad nedaudz pirms beigām un pilnīgi nekā a mums nesaistīti. 4:15 Tiek iereģistrēti visu dalībnieku noskrietie apļi. Pievienojas vēl viens fotogrāfēt gribošs un varošs biedrs. Arī skriet viņš var un grib. 4:32 Padsmit dalībnieki dodas saules godināšanas aplī. Tiek apkopota statistika. Tiek fiksēti kopā noskrieti 532 apļi jeb 1170,4 km. Dokumentējam ciparus un pierakstus. 1 aplis ir 2,2 km. 5:00 Dalībnieki nokopj galdu, pako mantas, individuali vai kopistiski dodas māju virzienā. Nojaucam telti. Tiek arī spriests par pasākumu dažādību, tiek piedavāti dažādi ekstrēmi plāni nākotnei. Dzīvosim noskriesim. Un beidzot dodos mājup. Pilsēta mostas. Daži tāpat kā es aizvadījuši vētrainu nakti. Uz velo celiņa manāma rudenīga ainava. 6:20 Esmu mājās. Taisu tēju. Uzrakstu pusi no piedzīvotā, kāmēr vēl viss atmiņā dzīvs. Miegs dara savu. 7:10 Miegs ir salds.
No rīta pārskatot pierakstus un bildes secināju, ka Andrim biju vienu apli mazāk saskaitījis. Brīdī, kad skaitīju apļus atmiņā bija piefiksējies cits skaitlis un likās, ka kāds kļūdījies pierakstos. Pārskatot papildmateriāļus tad aspruds finišējis ar 6 nevis 5 apļiem. Ar ko kopejā statistika tad ir 533 noskrieti apļi. (Neviens pēc nolikuma punkta par pretenzinām 20 Ls gan par šo rindkopu nav iemaksājis. Ceru vismaz uz kādu alu par to.)
Bija mums arī baskāju skrējēji. Trases malā esot redzēts ezītis. Valdim esot bijis par iedvesmu personīgais koncerts no kāda putna trases malā. Tādas lietas varēja redzēt un dzirdēt ritausmā BKSB. Visi visu laiku apzinājās, ka tas ir koptreniņš un man prieks, ka neviens pasākumu neizvērta par sacensībām. Varbūt tikai ar sevi. bet laika bija gana, lai sevi nemocītu, bet izbaudītu. Sekretariātā fiksējām arī daļai dalībnieku ierašanās un finiša laikus, bet šo informāciju atturēšos izpaust. Tāpat ir skaidrs, ko mēs darījām naktī.
Bija prieks redzēt vaigā vairākus virtuālos biedrus. Daži no skrējējiem vēl nav sadūšojušies par tādiem kļūt, bet varbūt pēc šī pašakuma, vai varbūt kāda cita to izdarīs. Īpaši nevienu izcelt negribās, jo visi ir varoņi ar 1, 2, 3, 4 … 27 noskrietiem apļiem.
15:33 Sestdiena beidzot var sākties … jāaizskrien uz servisu pēc velo.
Nu jau pāris nedēļas nodarbojos ar eksistenciālo jautājumu, kurš laikam jau pienāk katra gargabalnieka (cik skaļi vārdi) mūžā – vai ir dzīve pēc maratona? :) Nordea Rīgas skriešanas svētki aizvadīti, treniņu dienasgrāmata noslēgta, vasara pašā plaukumā – kas tālāk? Tālāk – tik uz priekšu… Ar lielāku vai mazāku regularitāti padalīšos ar pēcmaratona dzīves ainiņām, tad nu šoreiz 1.sērija – CVC (Carnikava-Vecāķi-Carnikava) basais pludmales pusmaratons 2.jūnijā!
Jāsāk ar nelielu lirisku atkāpi – kā nonācu pie lēmuma skriet pusmaratonu pludmalē. Lieta tāda, ka 1.jūnijā Mežaparkā norisinājās gada stilīgākais skrējiens – Zelta keda, kurā biju nolēmis beidzot sacensībās izskriet 10km uz rezultātu… Acīm redzot neesmu morāli noturīgākais tips un nedrīkstu piedalīties „brīvās distances” jeb „skrien cik gribi” pasākumos – pēc veikli noripinātiem 3km sāku sajusties saguris un apsvērt domu kāpēc un vai vispār man to vajag. Sevis žēlošana rezultējās ar labās malas ieņemšanu finiša taisnē un finišu pēc pirmā apļa (attaisnojumam – arī 5km nebiju skrējis un uzstādīju personīgo pirmrekordu šajā distancē). Finiša taisnē pat nesaņēmos, lai nosargātu pozīciju pret mazpadsmitgadīgu puisi – šamanis vinnēja mani par pāris sekundēm (noteikti viņam lielāks prieks kā man būtu pretējā gadījumā). Tā redz es izmantoju „skrien cik gribi” priekšrocības… ja būtu vienkārši 10km distance, tad gan jau noskrietu līdz galam, bet šādi – likumīga iespēja sevi pažēlot :) Nu re, ēdot pēcfiniša saldējumu, nosolījos nākamajā dienā pieveikt pusmaratonu (lai nedēļas kilometrāžu kaut cik cienīgu saskrietu un dotu sev iespēju dzīvi pārdomāt).
Vēsturiskajām hronikām uzreiz vēlos minēt – neesmu ortodoksālais baskājis, pat īsti minimālists neesmu. Basām kājām skrienu, lai pēdu vingrinātu; savukārt nosacītos minimālajos apavos (ECCO sandalēs) – lai lieki kājas botās nesviedrētu :) Nupat paskatījos – pagājušajā sezonā garākais basais pludmales skrējiens bijis 13km (ar komentāru – noberzu pēdas), īsāki (līdz 10km) gan bijuši vairāki un bez piezīmēm par smilšu kaitīgo iedarbību uz pēdām. No šī spriežot (un loģiski padomājot) – uzreiz mesties skriet pusmaratonu pa baso gan jau nebija prātīgākā ideja manā mūžā, bet – cilvēki dara arī daudz dullākas lietas…
Skrējiens sākās Carnikavas pludmalē ar virzienu uz Vecāķiem (maršruts zināms un vairākkārt izprovēts dažādos variantos). Pamatdoma – stundu skrienu uz Vecāķiem, tad griežos riņķī un skrienu atpakaļ uz startu. Ekipējums – cepurīte ar kakla sargu (kā NRM), saulesbrilles, mobilais (ar SportsTracker), pudele ūdens (0.65l), peldbikses (īsās). Pakārtotais mērķis – apsauļot savas kailās miesas, lai izlīdzinātu skrejamdrēbju iedegumu…
No starta paņēmu vienmērīgu tempiņu gar pašu ūdens malu, seklākās vietās skrēju pat pa ūdeni (ļaujot šļakatām atsvaidzināt apakšējās ekstremitātes), izmetot līkumiņus uz pirmo sēklīti (paldies Ziemeļvējam – līcī bija sadzīts vēsais ūdens no Igaunijas piekrastes). Ja nebradāju pa ūdeni, tad pārvietojos pa mitrajām/stingrajām smiltīm, priecājoties par savu soli, piezemēšanos uz pēdas priekšdaļas, sauli, meitenēm uz dvielīšiem… Par meitenēm (un arī večiem), jāatzīst, ka cilvēki tomēr ir bara dzīvnieki – iznāk līdz jūrai un uzturas apmēram 20m garā posmā iepretim celiņam, pa kuru iznākuši…tādas kolonijas pretī Carnikavai, Garciemam, Kalngalei, kur izskatās kā filmās par Antarktīdas pingvīniem, kuri pulcējas baros… Savukārt starpposmi – gandrīz izmiruši, atsevišķi cilvēki (veči vientuļnieki), kuri izmanto nosacīto privātumu un izrāda saulei un jūrai parasti piesegtās ķermeņa daļas (nezinu, tā ir kāda varenības pazīme vai kas, bet vairāki šādi vientuļnieki iebriduši jūrā uz pirmo sēklīti, izgāzuši gurnus uz priekšu un demonstrē lielajiem sāļajiem ūdeņiem savu mantību – izskatījās pēc „pied..žu jūru” pozas :D). Nekas, man jau nekādu pretenziju, kamēr virsū negāžas (bija par ko padomāt tālākajā skrējienā). Skrējienā sastapu vienu „iesvaidīto” sektantu (melnos šortos un krekliņā, šķiet arī apavos), kā arī vairākus pludmales basos skrējējus – prieks par visiem, ka neesmu viens putekļu cēlējs.
Aiz Kalngales izskrēju cauri saules vannu pieņēmēju masveida pludmalei (tur gan nebiju iepriekš iemaldījies), neko – viss pieklājības robežās, žēl tikai, ka pamatā saules vannas pieņēma veči 40+ ar kundzēm Balzaka vecumā nevis meitenes. Stundas robežu sasniedzu tieši pēc Rīgas robežas šķērsošanas – Vecāķos. Uz apgriešanās/sazvanīšanās brīdi pārgāju soļos un… un sajutu, ka slapjā smilts ir nodarījusi pāri manām maigajām pēdiņām… Tā kā smiltīs asiņainas sliedes nepalika (skats no vairākām filmām par vientuļiem bridējiem tuksnesī), tad nolēmu postījumus nepētīt, bet rikšot vien atpakaļ uz startu. Pašsaglabāšanās instinkts lika atpakaļceļam izvēlēties ne vairs nogludinātās, stingrās un mitrās smiltis, bet liedaga mīkstās… mmm nedaudz svilinošas sajūtas un bauda sajust kā strādā potītes saites un Ahillejs, lai pārvietotos daļēji iegrimstot smiltājā… :) Nekas, pagriezu saulei pakaļpusi un lēnākā riksī tipināju atpakaļ (nu gan nācās vairāk piedomāt, lai nepiezemētos uz papēža, bet izdevās). Interesants novērojums – kamēr veicu apgriešanos, kādi entuziasti bija dzeltenās ģērbtuves (orientierus) pārvietojuši un arī pašu pludmali pastiepuši garāku – vienvārdsakot – atpakaļceļš bija grūtāks (vēl arī vējš sanāca sejā – pilns komplekts).
Nedaudz aiz Garciema izdzēru pēdējo ūdeni un noslēdzošajos kilometros uz priekšu kustējos tikai ar domām par to, ka finišā mani gaida lielā ūdens pudele, dvielis uz kura atlaisties un ka pēc tam vairs nebūs jāskrien… Pie pašas Carnikavas saņēmos (cilvēki taču skatās) un finišēju diezgan slaidā riksī… Pusmaratons pieveikts, esmu vienā gabalā (jūtu sevi līdz pat kāju pirkstiem) un dzīvs :) Bojājumi: uz katras pēdas priekšdaļas pa 3 tulznām (divas pie īkšķa un viena pēdas ārmalā) kā arī uzberztas cisku iekšpuses (mea culpa – nebiju sasmērējis ar burvju ziedi vazelīnu). Tulznas vakarpusē (mājās) sašuvu pēc labākajiem ieteikumiem un šodien jau vairs netraucē, bet uzberzumus apstrādāju ar nomierinošu alvejas smēri – būs gājēji.
Dažas atziņas:
– Nav melots ieteikumos par to, ka basā distance jāaudzē pakāpeniski – lai paspēj pierast gan saites un muskuļi, gan norūdīties pēdas;
– Tāpat patiesība ir stāsts par to, ka pirmais signāls par pārspīlēšanu būs no pēdām – āda nodilst ātrāk nekā samokās saites vai kas cits, tā ka pa baso pārtrenēties ir visai neiespējami;
– Cepurīte, ūdens un sauļošanās krēms ir labi sabiedrotie saulainiem pludmales skrējieniem;
– Pirms skriet minimālā apģērbā, jāatceras par ciskām – berze, berze, berze, kuru nepiesedz šortu audums…
– Domāju, ka pie tulznām vainojama bradāšana pa ūdeni un skriešana pa mitrajām smiltīm; nākamreiz izskriešu tikai pa mīkstajām, lai par to pārliecinātos;
– Varbūt tomēr izvēlēties rikšošanu īsākās distancēs/apļos, lai nav situācija, kad kaut kas nav īsti labi, bet atrodos tālākajā punktā no mašīnas (atpakaļ taču jātiek un skriet ir ātrāk kā iet)…
Rīga – Sigulda. Šis maršruts mani vilināja kopš pagājušā gada rudens. Tobrīd viena mēneša laikā dažas reizes biju nostaigājis pa aptuveni 30 kilometriem un likās, ka Rīga – Sigulda varētu būt labs nākamais gājiens. Tomēr, izdevās atrast labas atrunas.
Ir jau diezgan auksts. Gājiens var sanākt aptuveni 10 stundas garš un līdz ar to ir jau arī pārāk tumšs laiks. Un vēl citur lasītie komentāri, ka šosejas mala vispār neder iešanai, par šo plānu toreiz lika aizmirst.
Līdz pagājušajā nedēļā, skrienot jau kādu 8. vai 9. dienu pēc kārtas (biju izdomājis skriet 10 dienas pēc kārtas un tas arī sanāca), iedomājos, varbūt kādā no tuvākajām brīvdienām aizskriet uz Siguldu? Kāpēc gan nē? – uzreiz skanēja manā galvā.
Variantu nebija daudz. Tā kā jau pēc aptuveni 20 dienām braucam uz Spāniju, lai dotos dažu simtu kilometru gājienā, un pēc atgriešanās jau vairs būs tikai pāris nedēļas līdz Nordea Rīgas maratonam, tad tas bija jādara pēc iespējas ātrāk. Viss skaidrs – 5 dienas atpūšos, skrienu tikai nedaudz un sestdienā skrienu uz Siguldu.
Viena diena, otra diena, vēl un vēl, sestdiena jau tepat un arī kalendārā rakstīts, ka esot jau aprīlis, bet ārā putina sniegs. Piektdienas vakarā, ejot pa pieputinātajām Rīgas ielām, es zināju, ka skriešu, lai tur vai kas. Lai ir sniegs un ledus, lai putina. Nu vienīgi, lai tikai nelīst. Bet še tev – pamostos sestdienā un ārā spīd skaista saulīte. Tā kā īstā pavasarī. Lieki laikam teikt, ka noskaņojums līdz ar to arī priecīgāks.
Paēdu brokastis, palasīju grāmatu, saliku mugursomā visu līdzi ņemamo, kas bija nopirkts jau iepriekšējā vakarā, un ap 12:00 gāju ārā. Līdzi man bija musli batoniņi, vafeles, piparmētru tēja (aptuveni 0,5 l) un 0,5 kola.
Un tad bija ceļš. Brīžiem pavisam sauss un ceļmala gana plata, lai blakus skrietu piecatā. Brīžiem slapjāks. Brīžiem mašīnas brauca viena pēc otras, īpaši pirmos 20 kilometrus, bet brīžiem varēju izbaudīt arī pilnīgu mieru un klusumu. Pēc aptuveni četrām stundām ceļā palika grūtāk un es izdomāju jaunu taktiku – 300 metrus skrienu, 200 metrus savā ātrajā solī eju, un tā tik uz priekšu. Tas bija arī laiks, kad ceļa stabiņi kļuva man par labiem draugiem. Es zināju, ka starp stabiņiem ir tieši 100 metri. Un tā es 3 stabiņus skrēju, 2 gāju, ik pa laikam apšmaucot sevi un 3 vietā noskrienot 5, 7, 10 vai vairāk.
Un tad, un tad, jā, tādas zīmīgās vietas kā Sēnīte, ceļa zīme “Sigulda 5″, Aeorodium. Līdz beidzot es ieraudzīju savu ieplānoto finišu – tirdzniecības centru Šokolāde. Finišs. 5 stundās un 43 minūtēs biju pieveicis 47 kilometrus.
Atziņas:
speciāla mugursoma ar dzeršanas sistēmu noteikti ir laba lieta (man tādas nav),
ja esi viens, ir rūpīgāk jāpadomā par līdzi ņemamo (dzeramo un ēdamo) – lai nav par smagu un galvenais lai pietiek,
viss kas ir izdarāms, ja arī “galva saka”, ka varbūt nevajag. Tā man bija pirms pirmā maratona un arī tagad. Bet, protams, ir jāzina savas spējas. Un tev to ir patiešām jāgrib, tam ir jāpatīk. Ja nē, tās būs mocības.
Matīss uz stāstīšanu nav ilgi jāmudina. Viņš pirms vairāk nekā nedēļas kopā ar draugu Laimoni aizskrēja no Rīgas uz Salacgrīvu, kur norisinājās mūzikas festivāls “Positivus”. Izdzirdējusi par šo nodomu, nogrozīju galvu un nodomāju – traki cilvēki. Man jau tad bija skaidrs, ka gribēšu par šo ieceri un tās realizāciju uzzināt vairāk. Lasīt tālāk.
Mana sacensību diena sākas pussešos no rīta, uz dīvāniņa, kaut kur Manhetenas viducī. Draudzenes brālis žēlsirdīgi atļāva pārnakšņot savā smalkajā 42. ielas dzīvoklī, pašlaik viņa mazais kaliko šķirnes kaķis laiza manu elkoni, bet modinātājs ārdās, lai mani pamodinātu. Lasīt tālāk.
Bieži vien sacensībās viss notiek tik ātri, ka nemaz nemani kuru apdzen, kurš apdzen tevi un kā tev trasē ir gājis. Protams, ja tev ir labs sporta pulkstenis, tu savu skrējienu vari apskatīt no simts un viena skatu punkta. Bet ja nav? Mēs piedāvājam apskatīties uz iepriekšējo Rīgas pusmaratonu un salīdzināt sevi ar citiem skrējējiem – sievu, vīru, draugu, komandas biedru vai pat Aigaru Fadejevu vai Daci Linu. Noskrien Rīgas pusmaratonu vēlreiz.