Kāpēc? Nezināšu teikt. Sajūsma un neliels satraukums. Kas nu būs? Gaidām.
3, 2, 1.. Starts. Beidzot, pēc ilgās gaidīšanas, pārdzīvotā lietus un krusas, tikām palaisti trasē. Un tā simtiem un pat tūkstošiem dalībnieku lauzās uz priekšu, lai tiktu pie sava pirmā šķēršļa.
Starp citu, ja dzirdējāt sprāgstošus balonus, tad ziniet, tie bijām mēs ;)
Pirmajām ūdens bedrēm tikām pāri nemanot, ūdens aukstumu īsti pat nevarēja just. Laikam adrenalīns šeit palīdzēja. Tad nu beidzot bija jāsāk skriet, bet pēc individuālajiem startiem trase nebija palikusi tajā labākajā stāvoklī. Saucamie sausie posmi pat tuvu vairs nelīdzinājās tādiem. Es neteiktu, ka man ir īpašas pretenzijas pret dubļiem, zināju taču uz ko biju parakstījies, bet vietās, kur vispār gandrīz dubļiem nevajadzētu būt, grimšana līdz potītei vai līdz celim patiešām noteica to īsto kustības ātrumu. Jau pirmajā saucamajā krosiņā viegli varēja pazaudēt apavus, tāpēc mērķis bija pavisam skaidrs – finišēt tik pat apģērbtam kā esot startā.
Tikko esmu atgriezies no Stipro Skrējiena un tas ir labs iemesls, lai uzrakstītu mazu atskaiti par šo pasākumu.
Pats piedalījos pirmo reizi. Individuālajā distancē. Grūtākais trasē laikam bija laika apstākļi, spriežot pēc auto termometra, varēja būt ap 6-8 grādiem plusā. Dažas reizes uznāca arī maza krusa. Visi šķēršļi bija pārvarami, bet aukstums bija visgrūtāk pārvaramais. Individuālajā distancē man pie šķēršļiem īpaši gaidīt nenācās, tāpēc daudz nenosalu, bet redzēju, ka komandas, jo īpaši tās, kas uz beigu galu dažviet dabūja gaidīt visai ilgi. Trasē redzēju daudzus ļoti nosalušus cilvēkus. Trase kopumā bija aptuveni tāda, kādu to biju iedomājies. Biju saklausījies stāstus par grūtāko šķērsli – leģendāro „stikla sienu” (ar striķa palīdzību jārāpjas pa virsmu ~45% leņķī), praksē tas bija visai vienkārši. Man pat paveicās, jo šo atrakciju izņēma no trases vēl pirms komandu starta, domāju, ka pat daudzi vīri to nemaz nedabūja izmēģināt, jo stiķi esot trūkuši un cilvēki krituši zemē un traumējušies. Starp citu, es labprāt uzzinātu ātrās palīdzības statistiku, jo redzēju ļoti daudzus cilvēkus ar krampjiem, ļoti daudzus trīcošus un drebošus un ticu, ka kāds arī kaut kur nogāzās un kaut ko satraumēja.
Pēc nedaudz biedējoša sākuma turpināšu. Kad biju beidzis savu distanci, gāju mazgāties uz dušu. Kas, protams, bija auksta (kā jau iepriekš solīts), bet problēma bija tāda, ka dušā nebija ūdens, nostāvēju labu laiku pilinot pa pilei ūdeni no dušas, kas nedarbojās, līdz pēc kāda laika ugunsdzēsēji attapās, ka var pamazgāt cilvēkus no šļūtenēm. Dabūju salt gaidot auksto ūdeni. Tās dušas tā arī laikam vairāk nedarbojās, nekā darbojās. Tas tā nepatīkami. Vēl par organizāciju varu pateikt, ka prasījās norādes par to, kur atrodas reģistrācija, jo atrast nebija viegli. Un runā, ka bija nolaista pamatīga laža ar komandu startiem, jo daudzas komandas startēja stipri pirms starta līnijas. Organizatori to pieļāva. Tas noteikti ietekmēja rezultātus. Uz negodīguma pusi.
Daži secinājumi par ekipējumu. Skrēju garajās biksēs, garajā augšiņā, skriešanas apavos un darba cimdos. Optimāli. Garais ietērps palīdzēja ne pret aukstumu, bet pret saskrāpējumiem un nedaudz pret sasitumiem, skriešanas apavi, manuprāt, ir daudz labāki par kedām, jo stingrāka zole šur tur prasījās un darba cimdi arī noderēja, jo īpaši virvju atrakcijās. Apavu tīšanu ar izolācijas lentu, kā to praktizēja daudzi, gan es nesapratu. Domāju, ka bezjēdzīgi. Sašņorēt pareizi gan vajadzēja.
Redzēju arī daudzus nelaimīgus un pārsalušus cilvēkus, kuri pēc finiša nebija sev nodrošinājuši normālu apgādi ar siltām drēbēm, dvieli un pārtiku un dzērieniem. Stāvēja tādi trīcoši, dubļaini un bezpalīdzīgi. Par tādām lietām gan vajag padomāt. Darbojās arī mantu glabātuve, to izmantoja visai maz cilvēku, bet tas, manuprāt, bija ļoti labs situācijas risinājums. Man noderēja. Daudz arī ziņoja pa mikrofonu par to, ka kaut kādi nosalušie gaida kaut kādus nenosalušos ar mašīnas atslēgām.
Par pozitīvo. Jā, bija arī pozitīvais. Tas, ka tomēr ļoti daudzi cilvēki šo distanci pārvarēja par spīti visām grūtībām. Kā teicis kāds prātīgs cilvēks: „Mīkstie sēž un komentē, stiprie skrien tālāk!” (tas ir citās no organizatoru mājas lapas). Jo īpaši cieņa meitenēm. Varu tikai apbrīnot tās, kas pieveica distanci. Pozitīvi bija arī tas, ka dalībnieki viens otram palīdzēja – pastūma uz priekšu, padeva roku. Neskatoties uz to, ka tomēr formāli visi bija viens otram konkurenti. Pozitīvais atsver visus negatīvos (nu… ja vien tu nesatraumējies).
Pašam gāja labi, pārāk nenomocījos, traumu nav. Ja neskaita mazus uzsitumus un švīkas uz pieres (iebraucu ar seju kaut kādās bezsakarīgās dzeloņdrātīs). Vēl viens secinājums par rezultātiem. Domāju, ka lielāko daļu rezultāta varēja izveidot pirmajos metros un pirmajos dažos šķēršļos. Vēlāk jau iekļāvies plūsmā un vieta būtiski nemainījās. Īsāk – ja gribi labu rezultātu, jāstartē no pirmās rindas un jāskrien kopā ar līderiem – sākumā, jo ātrāk, jo labāk. Starp citu, relatīvi maz noskrieniešu atzīmējušies šajā skrējienā. Redzēju arī daudz svaru zālē trenētu vīru, kuri laikam iedvesmojušies no tā, ka skrējiens ir „stiprajiem”, bet godīgi sakot, lielāks uzsvars bija uz izturību, nevis uz spēku. Tieši tāpēc – pamaz noskrieniešu…
Kopumā man patika, bija interesanti. Ar nepacietību gaidu rezultātus. Jā, bilžu nav, selfiju arī nav, ticiet visam uz vārda!
Mana Stipro skrējiena debija bija pirms gada, kad startēju VSK Noskrien komandā. Bija +15 grādi, spīdēja saule, pēc finiša vēl pagozējāmies un pasēdējām piknikā. Protams, bija grūti! Protams, ūdens vannas bija līdz kaklam tiešā un pārnestā nozīmē, protams, ka vēl pāris dienu nevarējām brīvi pakustēties un bija bail skatīties uz ievainojumiem. Bet tomēr – bija silts un saulains. Un startējām aptuveni no priekšgala, kas nozīmēja, ka nebija īpaši jānīkst rindās. Vārdu sakot – kūrorts!
Šogad savācu pati savu komandu. Izrādījās, ka gribētāju ir maz, bet rezultātā startēju ar 3 puišiem. 1 pazīstu ļoti maz, bet biju droša par viņa fizisko sagatavotību, un par 2 sagatavotību nebiju pārliecinājusies, toties zināju, ka varu paļauties uz viņiem kā draugiem, kas arī ir ļoti būtiski. Varbūt nebija veiksmīgi tas, ka starp stiprāko un vājāko bija liela atšķirība, bet vienalga nogura visi, un nečīkstēja neviens.
Pirms sacensībām vinnēju Rosmes treniņtērpu, kurā man bija jāskrien. Tas sastāvēja no sporta krūštura un biksēm. Labi, ka bikses tādas diezgan caurspīdīgas, ja pietupjas, kas nozīmēja, ka jau uzreiz zināju, ka jāvelk šorti pa virsu. Augšā visi uzvilkām Spaidermena T-kreklus. Kad sapratu, ka ir nenormāli auksti, uzvilku arī džemperi. Un vēl, kad komandu starts tika atcelts, sildījāmies mašīnā un ākstoties uz galvas uzvilkām T-kreklu noplēstās piedurknes. Tā bija laba ideja – nekrita mati acīs. Prieks, ka tas treniņtērps izturēja!
Dodoties uz starta zonu, izdzirdējām, ka vēl 3 vai cik tur tās minūtes palikušas. Lieliski, var paspēt uz tualeti! Kā tad! Uzreiz arī starta šāviens, un sākām no pašām beigām. Sākumā vēl nekas, bet tad ieskrējām kārtīgā sabremzējumā garajā meža posmā. Tur vēl nebija auksti, bet uz priekšu kustēšanās nenotika. Rūga zeme, rūga iztvaikojošās drēbes, rūga arī prāti, kas sāka kurnēt par šādu stāvēšanu. Tikām ārā no meža, vējš atvēsināja ādas un prātus, un metāmies ūdeņos. Kalnos un ūdeņos, dubļos un ūdeņos, visur kur un ūdeņos. Vējš, lietus, krusa, mākoņi… Vēlāk uzzinājām, ka laikam +4 grādi esot bijuši. Kad trasei pāri gājuši 6 tūkstoši, slapji bija arī sausie posmi. Pa sākotnēji normālajām meža takām bridām gandrīz līdz ceļiem. Auksti, auksti, auksti.
Lūzuma punkts bija aptuveni trases vidū, pie 3 baļķu sienām. Man bija ārprātīgi grūti tikt pāri tam augšgalam, jo bail novandīties lejā. Trešajā sienā man tuvāk bija 2 striķi – viens gatavojās plīst pušu augšā, otrs bija jau pārplīsis pa vidu. Tiesnesis brīdināja, ka tur ir bīstami. Cilvēki prasa, ko darīt. „Neko. Ja plīsīs, nu tad jums nāks 70kg uz galvas.” Uzlīdu pa sienu līdz tai pusvirvei un ar citu palīdzību tiku pāri. Salstot pie šī šķēršļa, arī radās doma, ka drīkst jau arī izstāties, ja nu kas. Kārdinājums milzīgs, bet neviens negribēja būt tas viens, kas saka: „Labi, stājamies ārā!” Es, personīgi, nodomāju, ka tāpat būs grūti aizvilkties līdz mašīnai, bet prātā atķeksēju, ka, ja paliks par traku, tad atpakaļceļš būs.
Brīnišķīgi, ka cilvēki palīdzēja viens otram. Saskaitīt nevaru, cik reižu pateicu: „Paldies!” Viens čalis bija iestidzis dubļos mežā. Negribēju, lai viņš paliek par Cūkausīti, un izvilku ārā. Vienai meitenei uzstutēju kāju uz drošāka atbalsta, kad viņa paniski līda pāri sienai. Citiem padevu roku. Pretī saņēmu to pašu.
Jo tālāk, jo grūtāk. Patiešām izbaudījām pazemes tuneļus. Seja pa dubļiem, ceļgali pa akmeņiem, bet toties dubļi siltāki par ūdens vannām. Un aizvējš. Gandrīz vai gribējās tur arī palikt, bet spītīgi devāmies tālāk nu jau tuvā finiša gaidās. Pie pēdējiem šķēršļiem jau bija kārtīgs nespēks – nostājies kāpšanas pozīcijā un viss. Netiek. Nevar. Es tiešām nesaprotu, kā, bet tikām līdz punktam, kad vārgulīgi sadoties rokās un kā leopardiem ietenterēt finišā.
Neliela atkāpe. Bērnībā varbūt mammas pamācības par siltu cepuri tiešām bija liekas, jo katram pašam jāsaķer iesnas, jānokrīt no koka, jānobrāž ceļi un jāizbauda pārējās sekas, kas rodas, ja neklausa mammu. Bet varbūt tas viss ir vajadzīgs tieši mammām, lai viņas precīzi zinātu, kā palīdzēt saviem pieaugušajiem bērniem, kas ir lieli, gudri, stipri, paši visu var un ir iedomājušies, ka ir prāta darbs sniegā, lietū un krusā vārtīties pa dubļu peļķēm. Šoreiz, kad finišā mamma aplika ap pleciem segu, nebija vis spītīgs „Man nevajag!”, bet gan mīļš „Paldies!” Pie ugunskura kaltējām dubļus un dzinām prom drebuli, lai var saņemties tikt līdz mašīnai. Un dzērām dzērveņu dzērienu, ko arī atnesa mamma (man patīk komandas biedra „Ak Dievs! Mums arī?”). Nemazgājāmies. Pie mašīnas pēdējā saņemšanās uz striptīzu, sausas drēbes un somu restorāns.
Nākamajā dienā kopā ar 1 komandas biedru 9 ūdeņos dārzā mazgājām savas lupatas, līdz tās sāka izskatīties pēc drēbēm, ko var likt veļasmašīnā, ēdām dārzeņus, dzērām sulas, apcerējām nākamā gada stratēģiju, taisījām vaļā vārtiņus, kuriem parasti kāpjam pāri, un skatījāmies citu valstu saudzīgos stiprinieku skrējienus, pēc katra video nosakot: „Ha! Nīkuļi!” Ak, šie mazie dzīves prieciņi!
Man bieži jautā – kādēļ Tu dari šo vai citu lietu.
Ko, lai atbildu?
Gribās teikt, ka tādēļ, ka GRIBU!
Bet vai es gribu lekt ar gumiju, rāpties pa trosēm augstu kokos? Vai es tiešām gribu – vienmēr pārvarēt pamatīgas bailes, uzveikt savu iekšējo „nevaru”?
NEZINU.
Tādēļ nejautājiet man – Kādēļ es piedalījos Stipro skrējienā. Es nezinu kādēļ un pateikt, ka tādēļ, ka dikti gribēju, laikam nevarēšu.
Atbraucām uz skrējienu savlaicīgi – varēja vismaz par stundu vēlāk, bet tā kā biju līdz 4:00 rīta dejojusi, tad pārrodoties mājās nespēju uztvert, ka apstiprinu piedāvājumu uzlikt modinātāju uz 6:20. Pati savu biju uzlikusi uz 8:00, bet nez kādēļ par to nevienu nebiju painformējusi un nācās piecelties daudz par agru. Ieradāmies Cinevillā, kad starp mākoņiem cerīgi centās izlauzties saules stari. Saņēmām numurus un devāmies uz auto mēģināt izgulēt manu miegu. Un tad sākās -lietus, krusa, laukā +4. Un tā kādas divas stundas no vietas. Miega vietā pa galvu klīst doma – Vai man to vajag? Kas mani dzen? Vai tas punktiņš izdarāmo lietu sarakstā tiešām ir šo laikapstākļu vērts?
Par laimi pirms meiteņu starta lietus norimās un saules stari sāka atkal atgriezt manu gribasspēku pareizajās sliedēs.
Starts. Pirmie 2km saulītē, dubļu un ūdens vannas, lai arī ir ledaini aukstas, tomēr nešķiet nepaveicamas. Tu lēnā garā skrien – Tevi stumj laukā no grāvja, Tu stum citus – sadarbība lieliska. Un tad viss sākās – saulīte pazuda, atkal lietus, krusa, ledains vējš. Šķērslis, kad pa virvi jārāpjas pāri sienām (Aerodium 3 sienas). Pirmā pievarēta, otrā pievarēta un tad trešā – roku sildīšana padusēs nelīdz – pirksti nosaluši, jau tā ar savām vārgajām rociņām man pat siltā laikā grūti sevi kaut kur uzvilkt – vienmēr puišiem jāceļ mani pāri žogam, bet ar sasalušiem pirkstiem tas vispār ir neiespējami. Tad nu pārkāpjam savam lepnumam un saņemot 30 soda minūtes apeju šķērsli. Tālāk dubļu, ūdens vannas, riepu kalni – to visu es varu. Protams, ar katru metru ķermenis vēl vairāk atdziest, pirkstus vēl mazāk jūt. Un tagad es zinu, kas var salauzt manu „es varu”, kas var likt man padoties šķēršļa priekšā – gribās teikt, ka tas ir saprāts, kas cenšas mani pasargāt no pārlieku lielās organisma atdzišanas, bet, ja godīgi, tas ir parastais sievišķīgais vājums, kas padevās aukstuma priekšā. Pie Ramirent čūskas man gribējās sev pateikt – pietiek, man nevajag tos atlikušos 2km, man ir auksti un lieciet mani mierā! ”Bet tie ir tikai 2km”- čukstēja kāda balstiņa. Pieņemsim, ka pārvarēju savu vājumu, bet atlikušos km es cīnījos ar šķēršļiem, ko var pārvarēt jebkura – riepu krava, kārtējā ledainā ūdens vanna, kur ūdens līdz kaklam un tik auksts, ka liekās pat paelpot grūti, bet tas viss ir pārvarams. Bet es nespēju (negribēju) cīnīties ar tiem šķēršļiem, kas man liktu papūlēties, aizkavēties, pārvarēt sevi – Stikla kalns, ar savu stāvēšanu rindā, citu meiteņu kārpīšanos, LDZ dēļu sienas – es negribēju kārpīties, negribēju vēl vairāk salt. Lūk tāds ir mans izslavētais gribasspēks, tas kaut kur paslēpās ieraugot aukstuma radītās grūtības. Es finišēju, es nepaliku trases vidū nosalusi un ietīta follija segā vai mokoties ar krampjiem kājās, bet vairs neviens nevarēs man teikt – „Tu tak vari visu, Tev ir liels gribasspēks, Tu esi stipra!” Tagad es zinu, ka ir lietas, ko es tomēr nevaru un pat pārāk nepapūlos, lai pierādītu sev pretējo.
Bet man ir liels gandarījums par ko citu – es redzēju, ka visi viens otram palīdz, atbalsta pazīstamos un nepazīstamos un zemessargi finišā bija vispār lieliski. Biju tik nosalusi, rokas tā trīcēja, ka iedotā tēja visa izšļakstījās no krūzītes. Organizētājiem vajadzēja parūpēties par siltām dušām un follija sedziņām finišā. To nebija, bet jaukie zemessargi iedeva man savu jaku, nekalusoties manus iebildumus, ka tā būs dubļaina no manām drēbēm, iesēdināja savā siltajā busiņā un apgādāja ar silto tēju līdz es biju kaut cik atsilusi, lai spētu aizkļūt līdz savām sausajām, siltajām drēbītēm. Man ir gandarījums, ka neskatoties uz zilumainajiem ceļgaliem un sāpēm visās maliņās es vakarā atkal biju deju laukumā un dejoju līdz 4:00 rītā. Un nieks ar tām nepārvarētajām sienām – es bez tām varu iztikt (nu vismaz es sev cenšos to iegalvot).
Šis būs ļoti garš stāsts, jo tas nav stāsts tikai par to, ka es biju Atēnās un tieši savā 25. dzimšanas dienā noskrēju savu pirmo maratonu – distanci no Grieķijas pilsētas Maratonas līdz Atēnām. Tas ir stāsts ar daudz un dažādām emocijām un notikumiem, kas visi noveda pie tā, ka es to izdarīju. Man šo stāstu bija jāuzraksta kaut vai pašai sev, bet, ja Tu vēlies uzzināt par to, kā es līdz tam nonācu un kā man gāja, tad esmu vairāk kā priecīga dalīties ar savu Maratona stāstu! Lasīt tālāk.
20.jūlijā Viļņa iekrāsojās dzeltena, jo VSK Noskrien klasesbiedri bija ieradušies līdz šim vērienīgākajā kluba klases ekskursijā ārvalstīs – vairāk kā 60 skrējēji, viņu ģimenes locekļi un līdzjutēji. Kaut ko līdzīgu bija pieredzējuši vien igauņi pašu rīkotajā 12h Vecgada skrējienā “Dream of the Final Night”, kad pie ziemeļu kaimiņiem ieradās nedaudz vairāk kā 40 ekskursantu. Igauņi to nav aizmirsuši, un to apstiprina vienīgā Viļņā sastaptā igauņa teiktais: “Marta, you did it again…” (tulk. – Marta, Tu izdarīji to vēlreiz…). Lasīt tālāk.
km 
-