Sestdienas rītā noskanēja modinātājs… Teicu – Labrīt, Aija, šai skaitajā rītā, gatavojamies pēdējam “Stirnu buka” posmam.. Tukumā – kas ir manu vecāku dzimtā puse!
Braucam ar draudzeni, kas piepalīdz, kā brīvprātīgā, tāpēc nepieciešams izbraukt diezgan agri. Tāpēc savācu līdz ko ēdamu, ko dzeramu un modinu meitu, kurai ar jāpaskrien būs, susura distance. Visi kopā esam auto un braucam uz Tukumu pēc smukuma…
Nonākot pie Šlokenbekas esmu ārkārtīgi priecīga, jo ir skaisti, patiešām skaisti… Visi brīvprātīgie strādā kā skudriņas… Un mēs iekārtojamies saulītē ar meitu un gaidam startus. Meita tāda satraukusies, gribot ātrāk noskriet un tad dzīvoties. Liekas, ka pēc neilga laika jau ir starts meitai… Stāvu trases malā un atbalstu meitu – jeee, meita skrien, malacis mans… Noskrien un saņem savu medaļu, kad atnāk secinām, ka viņa ir noskrējusi buka distanci (hi, ātrāk par visiem).
Pēc neilga laika jau atvadamies, sabučojamies ar meitu un arī es varu doties trasē.. Sākumā esmu nolēmusi paskriet kopā ar draudzeni un brīvprātīgo Janu – varbūt (ceru), ka mazliet iedvesmojot paskriet ātrāk… Skrienam un pļāpājam par dažādām tēmām un liekas, ka km iet paši uz priekšu… Apkārtne skaista… Tad nu skrienam tā mierīgi līdz trases sadalās, zaķi aizskrien pa labi, bet lūši un buku taisni… Novēlu draudzenei vieglu tālāko skrējienu un pati paskrienu ātrāk, jo redz spēki ir…
Tā arī turpinu, tā mazliet ātrāk, bet cenšos sev stāstīt, ka vajag mierīgi, lai pietiek spēka līdz beigām… Kaut kā ļoti daudz dzeru, gan punktos, gan arī no savas pudelītes…
Baudu takas, kas aiznes uz priekšu nemanot, jo visu laiku jāpēta, kur jāliek kājiņas… Kad nonākam pie Melnezera avotiņiem, saņemam riktīgi auksto ūdeni no avotiņa… Gards bezgala un brīvprātīgas tik jaukas, prieks tur pabūt, bet jāskrien tālāk, jo esmu atdzesēta kārtīgi…
Sprinta etaps… Saņemu sevi rokās un cenšos visu sprinta etapu skriet augšā… Izdevās… Dažus arī apdzīt, bija laba sajūta augšā saņemt ūdeni un skriet jau tālāk…
Skrienu tālāk un baudu… Skat, Dranķozols… Paskatos uz to un saku… Nedod man vadātāju līdz (Sabijos, kad Rimants stāstīja par šo)… Lai neapmaldos… Un skrienu tālāk… Jo spēks vēl pilnas iekšas.
Tad jau tuvojas vieta, kur sadalās trase – Buki pa labi mēs lūši baidam taku tālāk taisni…. Tālāk skrienot redzam, ka kādam Draņķozols tomēr ir iedevis līdz vadātāju un buki aizskrējuši pa lūšu taku un nāk atkal atpakaļ… Novēlu viņiem vēl izturību un skrienu tālāk.
Pats skaistākais skats, kas man aizrāva elpu bija Jēkaba grava, kur tālu, tālu varēja redzēt mežus… Es mīlu Latviju par šiem skatiem… Sirds pilna prieka!!!
Pēc šī sāku sajust savu sagurumu, bet tomēr priecājos, ka varu vēl paskriet arī… Poļu kalna dzērienu punkts bija ļoti gaidīts… Kartīgi sadzēros un laidos tālāk… Likās, ka dzērienu punkts deva daudz spēka… Tad nu devos pilna entuziasma… Kāds mani var palabot, bet ja nemaldos tad Āžu kalna rāpiens bija kas kolosāls… Pieskrienot klāt, nemaz nespēju saprast ar ko lai sāk… Izskatījās tik stāvs un augsts, ka nezināju, kā tajā vispār var tikt augšā un jau lejā sapratu, ka tur sēž fotogrāfs… Tas nozīmē, ka augšā jāizsktās ļoooooooooti labi… Tad nu rāpos kā mācēju. Es laikam ļoti gribēju fočēties, jo likās, ka ļoti ātri esmu tikusi līdz fotogrāfam… Bizes un smaids, vēl paprasīju, lai nobildē manu muguru, nav nekur bildēs “Ai-jucis” mugura… Un tad atgūstos no rāpiena, jūtu, ka kājiņas jau tādas jūtīgas palikušas… Neko, vēl jau jāturpina.. Šķiet, ka temps paliek lēnāks, biežāk pa kalniem augšā staigāju… Kaut arī maziņš kalniņš. Ārkārtīgi nopriecājos, kad ieraudzīju zīmīti ar 2 km līdz finišam… Pašai pēc pulksteņa likās, ka kādi 3 palikuši… Nopriecājos un sāku skriet, centos tiešām spēcīgi, es taču varu pēdējos 2 km pacensties. Uzmundrinošais zemessargs ar aplausiem un vārdiem, ka palicis 1 km mani iedvesmoja uz vēl ātrāku skrējienu… Cilvēki, kas atpūtās pie ūdens… Man ar tā gribas, Goda aplis ap Šlokenbekas muižu, kur apkārt staigā jau finišējušie lūši… Ahhhh… Laimīgie nodomāju, jo man tiešām sāpīgi muskulīši… Cenšos ap muižu cienīgi skriet… Fotogrāfe… Jāparāda taču bizes… Un tad jau pa vārtiem iekšā un finišs, kur kārtīgi uzskrienu… Smaids, ka esmu galā.. Kāds gandarījums… Sadzeros, jo nežēlīgi gribas dzert… Super vēss ūdentiņš… Putriņa un tad satieku meitiņu, kas mani apsveic ar finišu un savu veidoto medaļu man… Mana lieliskā meita…
Sarunāju, lai nofotogrāfē mani ar šo lielisko dāvanu…
Un tad… Un tad Putnu balle sāk dziedāt… Man patīk, dziesmas, kurām zinu vārdus un varu dziedāt līdz… Danči var sākties… Un šādi kustoties mūzikas ritmā – nesāp kājas…
Man tiešām patika!!! Viss pasākums bija brīnišķīgs… Paldies, fotogrāfiem, paldies brīvprātīgajiem un paldies liels Rimantam, par šādu baudu!!!!
Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.
Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.
Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!
Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.
Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.
Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.
Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.
Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.
Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?
Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.
Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.
Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.
Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.
Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!
Līga Linuža nu jau kādu laiciņu ir ļoti studentiska studente un cer, ka kādreiz šo statusu mainīs. Pārvācoties dzīvot uz kojām Rīgā, Līga metās iekšā dzīvē ar visu savu brīvo laiku. Par skriešanu lielas intereses viņai nebija, jo līdz šim vienīgais, kas no vieglatlētikas padevās, bija lodes grūšana, bet, lai mazinātu sirdsapziņas pārmetumus par neveselīgo dzīvesveidu, meklēja veidu, kā lēti un ērti izkustēties. Blakus visām studentiskajām organizācijām, kurās Līga sāka darboties, viņa atrada laiku arī skriešanai. Tagad viņai sāk šķist, ka blakus skriešanai sāk arī atrast arī laiku organizācijām.
Līga par savas skriešanas dzimšanas dienu uzskata 2012. gada Nordea Rīgas maratonu, kad no nulles pieredzes pieveica savus pirmos 10 kilometrus. Nākamgad sekoja pirmais pusmaratons, un vēl pēc gada – pirmais maratons. Līdz šim gan treniņos, gan sacensībās Līgai noskrieti daudzi pusmaratona garuma gabali, divas reizes skrieti maratoni un divas – kaut kas garāks. Katrā gadījumā viņa sevi vēl uzskata par iesācēju. Nesen Līga iegādājās jaunus apavus un ir gatava jauniem izaicinājumiem.
Kā skriešana ir mainījusi Tavu dzīvi?
Sāku saprast, kas ir cilvēka augšējā spēju robeža un kā tikt tai pāri. Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka varēšu noskriet ko vairāk par skolas obligātajiem 1,6 km, bet tagad uzlieku sev arvien augstākus mērķus, lai redzētu, vai varu tikt vēl tālāk un sasniegt vairāk.
Tīri fiziski arī atguvu interesi par Latvijas apceļošanu. Pērn uz gandrīz visiem pasākumiem stopēju un pārvērtu sacensības par 2-3 dienu notikumiem ar plānotu un neplānotu klaiņošanu pa skaistākajām Latvijas vietām.
Tev draugi un radinieki skrien?
Neviens no draugiem neskrien. Ģimeni gan esmu apvārdojusi, māsa ar daudz labākiem rezultātiem kā man ir noskrējusi pusmaratonu, mamma trenējas pirmajiem 10 kilometriem pavasarī. Bet nu jau pamazām parādījušies draugi, kas skrien.
Rīga – Biksti. Kāpēc skrēji un kā Tev gāja?
Galvenais iemesls bija tāds, ka man ļoti patīk pirtis! Gāja pārsteidzoši labi un brīžiem ļoti emocionāli. Kāds ik pa laikam centās mani noņemt no trases, bet, ja ir kontrollaiks, tad ātrāk kā tikai pēc kontrollaika no manis nevar atbrīvoties! Un vēl var arī pieminēt, ka pa ceļam pāris reizes apraudājos un sacerēju dzejoli. Bija ļoti interesanti.
Kāds bija līdz šim garākais pieveiktais posms?
Līdz šim biju veikusi SKM 55 km.
Pēc Bikstiem tad jau Valmierai Tu esi gatava?
Kaut kā nepatīk tā apgalvot. Liekas, ka Valmierai nekad nebūšu gatava. Skrējiens ir sevis izaicinājums, un kolektīvi to darīt ir jautrāk.
Kā Tu motivē sevi šādos garos skrējienos?
Tādos brīžos asfalts runā ar mani un liek turpināt! Viena no sajūtām, kas man nepatīk visvairāk, ir puspabeigtība. Ja kādā brīdī iezogas prātā doma, ka nu jau ir gana, tad visu laiku domāju par to, kādi iekšēji pārmetumi būs, ja izstāšos. Grūtības ir pārejošas, bet padošanās mūžīga. Tas laikam arī ir galvenais dzinulis.
Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Cenšos izkustēties vismaz katru otro dienu pa savas puses mežiem. Parasti skrienu cik patīk, kad patīk un kā patīk, pie plāniem nepieturos.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot burvīgās Latvijas izskriešanu pēc iespējas vairāk pasākumos, vēlētos piedalīties arī kādās sacensībās ārzemēs.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Konkrēta mērķa nav. Varbūt vēlētos redzēt, kurš ir tas punkts, pie kura nāksies apstāties. Bet to es nekad neuzzināšu, ja nemēģināšu.
Novēlējums skriešanas biedriem?
Cilvēki man apkārt izturas skeptiski, netic nospraustajiem mērķiem un nemitīgi cenšas atturēt no to īstenošanas. Es uzskatu, ka zaudēju spēku tikai tajā brīdī, kad sāku domāt, ka man tā nav. Daudzi sev uzstāda zemus standartus un mērķē zemu, tāpēc tik vien arī sasniedz, tāpēc domājiet lielas domas, atkārtojiet tās atkal un atkal, līdz tās kļūst par pārliecību!
P.S. Brauciet ciemos uz Rēzekni! Apskriesim apkārt Rāznai un uzskriesim Mākoņkalnā! Bet pirts gan man nav. Jaukus visiem treniņus. Noskrien!
Ja nebūtu bildes telefonā, varētu domāt, ka tas bijis Sapnis vasaras naktī jeb pareizāk tādā pusrudens pusziemas dienā.- Iepriekšējā vakara gatavošanās, līdz pēdējam pārdomājot somas saturu un iespējamās pitstopu vietas un stratēģiju (kā teicis kāds daudz gudrāks par mani – kurpes jāspodrina iepriekšējā vakarā pirms ballītes).
– Starta pārcelšana par vairākām stundām uz priekšu, jo ne atstarojošā veste, ne kārtīgs lukturis nepaglābs no krītošiem un pa gaisu lidojošiem kokiem un to zariem.
– Aizejošās vētras izmantošana par kārtīgu ceļavēju.
– Saulīte dienas vidū un uz ceļazīmes kaut kur nekurienē pirms Valmieras.
– Aiz autobusa braucošs velobraucējs (dullais..), viņš pamāj man un es viņam pretī jeb super īsa sastapšanās ar Velomenu.
– Atsvaidzinošs sniegs ar lietu kkur aiz Straupes un tilta remonts ar luksoforu – labs ātruma treniņš.
– Skaisti izgaismota Rubenes baznīca gandrīz pašā ceļa malā (kontrol jeb atbalsta punkta protams nav, tāpat kā neviena iepriekšējā).
– Nebeidzamā baltā lenta ar pilnīgu telpas un laika zudumu, kad paliek tikai ceļš un kārtējais km stabiņš.
– Nebeidzamie pēdējie km pa bedrainu ceļa apmali (var saprast kāpēc Rīga-Valmiera tiek saukts par skrējiensoļojumu).
– Sen gaidītā Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca un tās klinķis ir klāt.
– Sajūta, ka tūlīt varētu arī novelties un turpat arī atlūst, bet vēl jātiek līdz brengulim.
– Zvans draugam un nokļūšana ballītē Brenguļos.
– Neliels atelpas brīdis pirtiņā un dejas līdz vēlai naktij – nezin kur atkal parādījusies milzu enerģija, varbūt Brenguļu veselības dzēriens pie vainas.
– Mājupceļš līdz Rīgai – Omnibuss, omnibuss, iebauc manā dārzā kluss.. ..gribējās jau gan, bet…
– Divplākšņu koptreniņš svētdienas rītā 3:30 – nezin kāpēc neviens cits bez manis nav ieradies.
– Lēns, nedaudz nežēlīgs, bet nepieciešams atsildināšanās treniņš – slidināšanās mājās stundas garumā.
– Karsta tēja ar medu un ilgi gaidītais miedziņš ir klāt.
– Pamošanās svētdienas pusdienlaikā ar domu – varbūt tas viss bija tikai Sapnis.
Esmu diezgan veiksmīgs. Man ir daudz veselīgi bērni un darbs, kas patīk un ļautu vēl pie pārīša tikt. Esmu smuks un nekādas beigās kaites nav, ja neskaita slinkumu un uzmanības pievēršanas klepu. Loterijās miljonus un mašīnas neesmu vinnējis, bet jūs jau zināt, ka veiksme ir jānopelna un tad, kad tā pagriež visu ne tā kā tu gribētu, tad neko darīt.
Man šķita, ka skriešanā visu esmu sasniedzis. Pusmaratonu varu noskriet bez apstāšanās, ar maratonu tikt galā un “kalnainos” mežos, un smilšainās pludmalēs skrienot spēju pavisam nenomirt. Sevi uzskatu par skriešanas baudītāju un skrienu kad gribu, cik gribu un neskrienu, ja negribu. Tā pat šī skriešanas baudīšana man ļauj pāriet soļos, ja paliek pa grūtu, vai pat izstāties, ja nu saule spīd pārāk ļoti. Tā pat nepievērst ne mazāko vērību ēšanai, dzeršanai un uzdzīvei pirms sacensībām. Vai pienācīgiem treniņiem.
Reitinga apbalvošanas balle manu skriešanas baudīšanu pacēla citā līmenī. Tas nav ļauns joks un es tiešām esmu vinnējis wild card vai apmaksātu dalību skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera nākamā gada marta beigās. Un no Rīgas līdz Valmierai ir 107km. Un esmu nolēmis to izdarīt.
Savā ziņā atgriežos pie brīža, kad pirms sešiem gadiem izdomāju, ka gribu noskriet maratonu un viena tādā “maratonu noskriet gribošu” lempju grāmatā izlasīju – “ja gribi noskriet maratonu, pasaki to visiem.” Nu ar domu, ka tie “visi” tevi bakstīs un ik pa laikam apvaicāsies par to, kā tad tev iet ar to superīgo plānu.
Bet, protams, man ir arī slēptais plāns. Pat skriešanas mīļotājiem un lemjiem negribas palikt pēdējiem. Pateicu savam skriešanas draugam par savu “veiksmi” loterejā un viens āķis jau ir lūpā. Tā pat esmu dzirdējis baumas, ko kāds ir teicis Rīga-Valmiera sakarā – “ja jau Signis var, tad es arī varu.” Mans slēptais plāns jau strādā. Jo vairāk būs skrējēju, jo mazāk pamanīs tādu nabadziņu kā mani.
Es esmu datoriķis un problēmu “Rīga-Valmiera” risināšu ar saltu aprēķinu. Vai es varu noskriet 107km? Nē, es pat maratonu noskriet nevaru. Vai ir opcija skriet līdz Juglai un tad salauzt kāju? Nē, man nekas nelūzt (izņemot gribasspēks). Vai es jebkad esmu kājām veicis 107km? Nē, vienu reizi esmu 100km nobraucis ar riteni. Kā tad es taisos tikt no Brīvības pieminekļa līdz Sīmaņa baznīcas klinķim?
“Saulrietā klusi, klusi kūp zeme pielijusi, ir vasara.”
Mēnesis tāds, ka nevar nebaudīt pretīm skrienošos kilometrus. Baudīti ir dažādi formāti, dažādi segumi, bet šoreiz vairāk par to, kā kilometrus bauda citi jeb par 2. skrējienu no saulrieta līdz saullēktam, kas jau otro gadu pēc kārtas norisinājās Biķernieku trases mazajā, 2.26km garajā, aplī. Un šogad akurāt iekrita tieši saulgriežos, kad baudījām pēdējo pavasara nakti 6h un 9min garumā. Pasākuma formāts ir gluži vienkāršs. Nekādas dalības maksas – tikai kāds cienasts, ar ko pacienāt sevi un citus skriešanas draugus 6h garajā piedzīvojumā.
Orgkoms
Jau diezgan savlaicīgi zināju, ka vēlos pielikt palīdzīgu roku un prātu pie pasākuma organizēšanas. Nevar tak visu laiku tikai skriet. Ir jāredz arī medaļas otra puse. Tāpēc SSV komandierim devu ziņu par to, ka esmu gatavs pakalpot. Ilgu laiku bija klusums, līdz man jau radās sajūta, ka būs steidzīgi jāmetas klāt pie pasākuma uzstutēšanas. Otrdien e-pastā saņēmu jautājumu, vai mani var minēt kā pasākuma galveno tiesnesi. Teicu, ka var gan. Tai pat laikā noskrien.lv kalendārā lasāma ziņa no komandiera, ka noskrieniešiem izsludināta vispārēja mobilizācija. Pēc dažām stundām un vēl dažiem e-pastiem biju jau oficiāli iekļauts pasākuma Organizatoriskajā komitejā (OrgKom), kopā ar vēl 3 entuziastiem. Pirmās idejas ir e-pastā un tad organizatoriskās lietas tiek pārceltas uz gūgles izklājlapas kopdarbības dokumentu, kurā tika precizētas pasākumam nepieciešamās lietas. Vēl tika iesaistīti daži noskrienieši, kuri bija izteikuši tādu vēlmi palīdzēt, un jau ceturtdien tika sadalītas atbildības, lai jau piektdienas vakarā to visu realizētu dzīvē.
Šogad ērtības labad un arī dalībniekiem par prieku visiem tika piešķirti numuri, kas arī kalpoja kā piemiņas diplomi. Arī uzskaites lapas tika savlaicīgi sagatavotas un tika nolemts izmantot jau iepriekšējā gadā apgūto skaitīšanas sistēmu. Kā jau nopratāt, tad viss notika organiski un bez stresa. Tikai Aivars piezvanīja ceturtdien un teica, ka viņam esot divas ziņas no kurām viena bija, ka numuri nebūšot gatavi uz piektdienu. Pēc nelielas pauzes noskaidrojās, ka tie būs gatavi jau ceturtdienas pēcpusdienā.
Pirms saulrieta.
Pasākuma oficiālais starts ir paredzēts 22:21. Orgkoms norunājis tikšanos 20:30. Pēc darba devos mājās, lai sakrāmētu nepieciešamo un ar velo un lielu somu dotos uz Biķernieku trasi. Trase vaļā un, iebraucot no Biķernieku ielas puses pa dienvidu vārtiem, atceros, kā pirms gada laiks bija sadrūmis un lija nepaguris. Šogad saulains. Ierodos trases krustojumā, kurā paredzēts celt teltis, un veicu sākotnējo izpēti. Šogad starpfiniša zona no ierastās Biķernieku pusmaratona starta līnijas pārcelta uz krustojumu pavisam tuvu pasākuma oficiālajai autostāvietai, kurā šogad esot saskaitīti ap 37 spēkratiem.
Pirmais uzdevums ir uzcelt abas teltis. Ar draugu Isostar telti viss norit raiti, bet otrā telts ir neliels konstruktora izaicinājums. Tomēr arī tā tiek uzslieta. Laura iekārtojas lielākajā teltī, bet sekretariāts tiek iekārtots mazajā teltī. Ierodas vēl palīgi un pirmie skrējēji, kuri tiek reģistrēti. Tiek ievilkta elektroinstalācija, pārbaudīts elektroģenerators, uzstādīti Daces atvestie prožektori, klāts galds. Laiks arvien patīkams un saulains. Tiek arī pirmajiem 60 dalībniekiem pieškirtas individuālās dzeršanas glāzes ar numuru. Pārējiem nācās pasākuma gaitā atrast sev tīkamu dzeramo trauciņu. Teikšu godīgi – nebijām gatavi tik necerēti lielam dalībnieku skaitam. Par galdiņu ūdens traukiem tiek izmantotas riepas no trases malas, kuras pēc pasākuma saliksim atpakaļ, kur tām jābūt.
No saulrieta …
Uz startu 22:21 ir reģistrēti jau 72 dalībnieki. Kuri tad tiek uzrunāti, izstāstot par skriešanas virzienu (skriešana notiek pulksteņa rādītāja kustības virzienā), un pēc pagaras runāšanas ar pusminūtes nokavēšanos tiek dots starts koptreniņam. Arvien ierodas kāds skrējējs, kuram jau netiek oficiālais numurs, bet gan ar roku rakstītais. Pasākumam tika sadrukāti 70 numuri un vēl palika rezervē 30 baltas veidnes. Šķiet, ka intuīcija bija pareizi novērtējusi pasākuma magnitūdu, neskatoties uz to, ka vēl nedēļas vidū laika prognoze uz koptreniņu tika solīta diezgan lietaina, taču nolēmām, ka tomēr drukāsim 70 nevis 100 numurus.
Pirmās 10 minūtes ir mierīgas, līdz parādās līderu trio – kaimiņš Kristaps, Maikijs un Voļda. Tālāk jau seko vēl lielā barā skrienoši skrējēji, kas diviem tiesnešiem ir īsts izaicinājums un tikai turpmāko apļu gaitā izdosies precizēt precīzu noskrieto apļu skaitu. Jau nedaudz vēlāk, kad skrējēji izretojās un sadalās pa mazākām grupiņām ir viegli piefiksēt noskrieto, jo jau ir pamanīts, kurš ar kuru skrien kopā. Turpmāk zināmos biedrus zināsim arī pēc šī pasākuma numuriem.
Apmēram 40 minūtes pēc starta ir laiks piedarbināt ģeneratoru. Uz to laiku skaitīšanas pienākumus uzticu Lindai, kura veiksmīgi visas nakts garumā ar teicēju un pašu dalībnieku dalību tiks ar skaitīšanu galā, tikai nedaudz man piepalīdzot un arī Čingonam. Sastrēguma brīžos skrējēji pat tiek apturēti uz starpfiniša robežas skriešanai derīga numura pārbaudei. Bet ar ģeneratoru viegli nebija. Gandrīz jau pielecis startera mehānisms nolēma vairs nekontaktēt vistiešākajā mērā. Jeb problēma ar to, ka “ausis” kuras uzķer kontaktu un ļauj uzkurbulēt ģeneratoru neķeras. Īpašnieks vien noplāta rokas un teic, ka tā nekad nav bijis. Esot jārausta. Talkā tiek ņemts Signis un 10niece atslēga un vēl 48. numurs trasē. Konsultācijas, atskrūvēts startera mehānisms un leņķa maiņa starterim atļauj ģeneratoru piekurbulēt un top gan gaisma, gan tejkannā var sākt uzsildīt ūdeni. Ir arī prīmusi, bet gaisma tomēr noder. Noder arī fototehnikas lādēšanai.
Pirmās 2h stundas pagājušas nemanot un nelielā stresiņā. Beidzot ir laiks iedzert no termosa “kapiju”, uzvilkt siltāku jaku un cimdus, kā arī uzlikt lukturi galvā, lai apžilbinātu pasākuma dalībniekus. Uzlīst kāds drūmāks mākonis, kurš ilgi cieties, bet tas ir nieks un drīz vien jau atkal nelīst. Nepamanu to mirkli, ka ģeneratoram sākotnēji nav bijis iekšā daudz degvielas, līdz ar ko tas uz brīdi noklust un nākas uzpildīt ģeneratora bāku, tam no 5l ūdens pudeles sameistarojot uzpildes piltuvi. Ar kaimiņa Kristapa palīdzību ģenerators tiek piestartēts – šoreiz uz palikšanu līdz rītam.
Ir jau ap 1:00. Visu laiku ir kādi darbi ko darīt. Pa laikam arī kaut kas tiek uzēsts ēdināšanas teltī. Mazie sāļie krekeri ir mans favorīts. Pie ēdināšanas telts drūzmējas kādi 3-4 dalībnieki un tikpat atrodas arī teltī. Mazajās lietus pauzēs visi kā pingvīni kopā saspiedušies teltī tika novēroti arī vairāk dalībnieku. Jau ap 20 dalībniekiem uz vieniem bija finišējuši, bet bija nākuši klāt jauni dalībnieki. Kooperējoties ar dalībniekiem-atpūtniekiem tika izcelta liela dziesmu klade, kas uz pusstundu ieskandināja starpfinišu ar latviešu tautas dziesmām un tautas zināmāko mākslinieku skaistākajiem un skanīgākajiem gabaliem. Skrējēji ir arī labi dziesmu pazinēji. Pēc daža koris ilgojas, bet dažiem pēc šī pasākuma koris noteikti ir izsapņots sapnis.
Trasē nenogurstoši riņķo izturīgākie un dažiem nemanāmi top rekordi, par kuriem vēl runās ilgi un tālu pēc šī koptreniņa norises. Andulis, piemēram, ar savu spožo lukturi un virziena maiņu žilbināja ne vienu vien dalībnieku. Daži dalībnieki pārgāja soļos un pat apļa laikā mēroja kādu stiprinošu un ierūgušu graudu dzērienu. Tika novēroti arī baspēdotāji. Lai arī 2.26 km garo apli var pieveikt diezgan ātri, tomēr dalībnieki izvēlas sev kompāniju, lai apli baudītu kopā. Citam citu uzmundrinot, jau tuvojas tas laiks, kad svīst gaismiņa. Pārtikas krājumi nesarūk. Retu reizi pārņemu Lindas pienākumus. Tumsā ir interesanti, kad ar lukturi paspīdinu uz trasi, kur tuvojas skrējēji – tur vienmēr kā izsalkušu šakāļu acis spīd atstarojoši elementi, kas raitā solī tuvojas ēdināšanas zonai. To var novērot naktī tikai vienu reizi gadā, Biķernieku trasē.
Pēdējo stundu pavadu sēžot “klubkrēslā” šķirstot dziesmu kladi un ar atbilstošu dziesmu, to piemērojot skriešanas tēmai, sagaidu vai pavadu starpfiniša zonā esošos skrējējus. Šķiet izdevās aizbaidīt miegu ne vienam vien skrējējam un ievadīt nākamajā aplī arīdzan.
… līdz saullēktam
Tas laiks nav tālu. Finiša laiks 4:29 tuvojas par ko savlaicīgi tiek informēti gan tie, kas tikko ieskrējuši starpfiniša zonā, gan tie, kuri vēl var paspēt nofinišēt vienu aplīti. Seko atraktīvi finiši. Finiša spurts, finišs ar palēcienu, kas dokumentēts foto. Un tad jau tiek paziņots par oficiālo finišu. Neliela tirināšanās pauze, kamēr katrs atrod savu dzelteno skrienamkreklu vai pārvelk zeķes un ar dziesmu varam doties godināt sauli. Imants intervē dalībniekus. Arī tiesneši beidzot dodas trasē. Aplis tiek skriets pretējā virzienā. Saskaitu 31 dalībnieku pārredzamā zonā, bet vēl 5 finišēs nedaudz vēlāk, tāpēc var teikt, ka 36 dalībnieki pagodināja sauli. Skrienot apli dalos ar savam aplamajām atmiņām par pērnā gada apli. Šogad vismaz saulains un saule tiešām mūs sveica. Pirms gada esot bijis apmācies.
4:45 – Pēc finiša seko izēšanās un B vitamīna dzēriena atkorķēšana. Ne visi sataupījuši, ne visiem tāds vajadzīgs. Sarunas, atvadīšanās un koptreniņa Tērvetē reklamēšana, kurš notiks jau pēc nedēļas. Visi tomēr grib sava miega izgulēt(i), tāpēc ballītes vieta diezgan ātri tiek atstāta un orgkoms ar palīgiem kārto mantas, pako teltis un arī pošas uz mājām. Vēl tiek saņemti zvani no dalībniekiem par pazudušajām mantām. Viss atrodas un nekas nav zudis, tik vien kā kalorijas, kuras tā arī neizdevās atrast. Visa pārtika nonāk manā namā, kur vakarā tiks sarīkota neliela pēcballīte zaudēto kaloriju atgūšanai. Veco vietā tiks izsniegtas jaunas.
5:49 – pēdējais skats uz vietu, kur vēl pirms stundas slējās divas teltis. Biķernieku trasē tukšums, no trases izbrauc divas automašīnas, Linda ar savu velo jau devusies majās un es ar dodos. Pirms gada laiks bija rudenīgāks nekā šogad.
Pēcvārds un statistika
Pasākums šogad saņēma necerētu publicitāti. VSK noskrien kalendāra notikums, Facebook notikums, ziņa LSM.lv. Arī konkurss, kurā par precīzu prognozi noskrieto aplu skaita varēja iegūt savā īpašumā skriešanas kreklu.
Uz starta laiku bija reģistrējušies 72 dalībnieki, bet kopā pasākumu apmeklēja 97 dalībnieki. Pēdējie dalībnieki ieradās vēl pat pēc pulksten 3:00, kad jau pa trasi varētu būt, ka riņķoja tikai puse no kopējā dalībnieku skaita.
Kopā piedalījās 97 dalībnieki pieveicot 1273 apļus jeb 2876.98 kilometrus. Bija arī viens nereģistrēts velobraucējs tumsā, kurš pirms gaismas arī nozuda. Ražīgakais vīrs noskrēja 28 apļus, bet izturīgākā dāma 21 apli.
Skatot dalījumu pa dzimumiem:
Sievietes – 44 (45.36% no visiem dalībniekiem) veicot 499 apļus jeb 1127.74 km
Vīrieši – 53 (54.64% no visiem dalībniekiem) veicot 774 apļus jeb 1749.24 km
Es tik secinu, ka teiciens – “Trakajiem pieder pasaule” jau sen kā novecojis. Pasaule pieder pilnīgi “normālajiem”! Jūs bijāt lieliski! Mēs to izdarījam, jūs noskrējāt!
Secinājumi:
Pasākums varētu būt, ka ir sasniedzis savu maksimumu. Lielākai kapacitātei nepieciešami vēl 2 tiesneši un vēl labāka uzskaites sistēma, kas, protams, koptreniņam ir simboliska, bet nepieciešama. Var jau būt, ka reiz starta finiša zonā izklāsim sarkano paklāju un katram dalībniekam pieškirsim pa čipam. Augt jau kur vēl ir, neskatoties uz šajā gadā pacelto latiņu.
Šogad tikai daži dalībnieki izvēlējās koptreniņa gaitā mainīt virzienu un veikt retrogrādo kustību, taču pirmais secinājums bija, ka ēdināšanas un atpūtas telts ierīkojama aiz starpfiniša, sekretariāta telts. Tas dēļ fakta, ka ar roku skaitot dalībnieku pieveikto viņi nāca pieteikt noskrieto apli, bet pēc tam devās uz nezināmu laiku paēst, kas savukārt tiesnešiem radīja grūtības ar uzskaiti, jo nebija skaidrs, vai dalībnieks ir jau piefiksēts vai nē tajā brīdī, kad tas atkal devās trasē – garam sekretariātam. Tas gan tika atrisināts, bet turpmākai ērtībai telšu secība trasē būs jāievēro.
Un tagad fināla kredīts (kā filmās) iesaistītajiem un līdzatkarīgajiem:
Kuks – idejas autors un trases sarunātājs, kurš nesavtīgi lietošanā nodeva pasākuma frančīzi, tās realizācijai OrgKomam
Signis – VSK Noskrien šefs, telšu pilsētiņas patrons un cilvēks, bez kura daudzi no mums nebūtu satikušies
Linda – Trases tiesnese, galvenā sekretāre un atrasto mantu biroja administratore, numura dizaina skices autore
km 
-