Ieva Upmace (Ievinja)
Par sevi…
Vispār sevi nekad neesmu uzskatījusi par īpaši sportisku būtni un ilgu laiku tāda arī nebiju. Arī mūsdienās, kad regulāri skrienu, braukāju ar riteni un blandos pa mežiem gan sacensībās, gan tāpat vien ar draugu, arī tagad pati savā uztverē nedomāju par sevi sportista kategorijā. Tas viss vienkārši šķiet kā loģisks un pašsaprotams manas esības turpinājums, bez kura nespēju dzīvot – ja kādu laiku nav sanācis pabūt mežā, tas sāk pietrūkt gluži kā mīļš ģimenes loceklis. Ikdienā, pieaugušo dzīvē visu laiku sanāk sēdēt pie galda, reizēm arī ļoti šaurās telpās, tādēļ laikam likumsakarīgi, ka brīvo laiku alkstu vadīt svaigos plašumos. Bez skriešanas piedalos piedzīvojumu sacensībās, dodos pārgājienos, slēpņoju, un atlikušo laiku, pēc izārdīšanās dabā, pavadu kā tipiska, piezemēta mājsaimniece – gatavojot, tamborējot vai lasot.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Pirms kādiem 3-4 gadiem uzmācās sajūta, ka kaut kas manā dzīvesveidā pašai nešķiet līdz galam pareizi. Abi ar draugu sākām no rītiem reizēm mazliet paskriet ar mērķi noskriet Nordea Rīgas maratonā 5 km, kas tobrīd jau likās kaut kas diezgan traks. Tajā pašā gadā sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās xRace – veicās diezgan vāji, bet āķis bija lūpā un sapratām, ka, ja gribam labākus rezultātus, jāiemācās orientēties. Attiecīgi – sākot skriet pa mežu, arī skriešana pati par sevi aizrāva un pakāpeniski kļuva par regulāru nodarbi.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Atbilde, kādēļ izdomāju skriet uz Valmieru, laikam sākas ar aizpagājušo Vecgada vakaru, ko abi ar draugu (pichonis) nolēmām pavadīt savādāk nekā parasti un doties Noskrien klases ekskursijā uz Sapni par pēdējo nakti. Tur tad arī abi noskrējām savas pirmās ultra distances un sapratām, ka tā lieta tīk. Skrienu diezgan lēni, sprintošana man nekad nav patikusi, tādēļ garie gabali, kur ātrums nav noteicošais man īpaši iet pie sirds. Pēc tam bija pagājušā gada CET, kas atmiņā noteikti paliks kā viens no foršākajiem skrējieniem, kas piedzīvoti, un šī gada Rīga-Valmiera šķita kā labs turpinājums ultra pieredzē. Diemžēl neilgi pēc Ziemassvētkiem draugs iedzīvojās traumā, kas uz 2 mēnešiem liedza viņam skriešanas prieku un līdz ar to pārvilka strīpu šim plānām. Tā kā šo skrējienu plānojām kā kopīgi izbaudāmu pasākumu, beigās tika pieņemts lēmums tad arī kopīgi nepiedalīties. Bet – varbūt nākamgad, tad jau redzēs.
Kādi citi plāni Tev šim gadam?
Plāni, protams, daudz un dažādi. Esmu apņēmības pilna beidzot noskriet visus Skrien Latvija posmus, kas līdz šim nav sanācis. Vēl arī šī gada CET gribas izbaudīt, lai gan tas sakrīt ar piedzīvojumus sacensībām Raid, tādēļ priekšā vēl grūta izvēle. Ir plāns piedalīties pāris Stirnu Buka posmos, jo skriešanai mežā grūti pretoties. Bet laikam jau galvenie plāni šim gadam saistās ar piedalīšanos Pasaules (Somijā aiz Polārā loka), Eiropas (Čehijā) un Latvijas čempionātos rogainingā. Un droši vien ar to vien saraksts veļ nav pabeigts – kamēr ir vēl kāda brīva nedēļas nogale, ir varianti.
Bieži piedalies sacensībās?
Pēdējās pāris sezonās sacensību ir bijis daudz – vasaras mēnešos gandrīz katrā nedēļas nogalē, taču te gan pieskaitu arī piedzīvojumu sacensībās. Tīri skriešanas pasākumos drīzāk baudu atmosfēru, kopā skriešanas sajūtu, īpaši neiespringstu uz diži lielu sacensību.
Patīk skriet ārzemēs?
Ārzemēs līdz šim nav sanācis piedalīties sacensībās. Noteikti gribas uz kādu skrējienu aizdoties, jo no daudziem dzirdēts, ka tas ir pilnīgi savādāks piedzīvojums nekā pašmāju sacensības.
Kā Tu plāno savus treniņus?
Atzīšos, ka striktu treniņu plānu vismaz šajā sezonā neesmu izstrādājusi. Pa darba nedēļu skrienu 3 reizes pa 5–10 km, nedēļas nogalē izskrienu garo 20+ km skrējienu un reizēm aizdodos arī uz Magnētu. Paralēli cenšos 3-4 reizes nedēļā arī nodarboties ar jogu – gara un spēka stiprināšanai.
Bērnībā sportoji?
Tā ne pārāk. Skolas laikā trenējos tenisā, bet tā savādāk ar sportu manas attiecības nebija diez ko tuvas. Būt ārā un pēc iespējas vairāk pārvietoties ar kājām gan man vienmēr ir paticis, taču kopumā attieksmi pret sportu uz diezgan ilgu laiku izbojāja skolas fizkultūras stundas. Diemžēl nepatika pret sportu, kas radās šo stundu dēļ, pārgāja tikai pēc teju 10 gadiem, kad nolēmu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē mainīt un atklāju, ka sports var arī sagādāt patiesu prieku un baudījumu, nevis tikai negācijas un mokas.
Ja tā padomā, tad ļoti reti kuram skolā patika sportot, bet tagad skrien kā traki.
Nu, jā – mūsu izglītības sistēmā ar sporta mācīšanu ir stipri daudz ko uzlabot un principā būtu jāmaina visa pieeja pēc būtības, ieaudzinot kustību prieku, nevis uzstādot nereālus rezultātus par normu.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Par mērķiem runājot, varbūt izklausās naivi, bet galvenais mērķis laikam ir – lai būtu prieks. Protams, gribas jau arī pārbaudīt, cik liela distance ir man pa spēkam, un šī latiņa attiecīgi ar laiku tiek pārbīdīta. Patlaban mērķis ir 100 km, jo tik daudz vienā skrējienā (neskaitot 24 h orientēšanās sacensības) vēl neesmu pieveikusi. Šogad arī gribētos klasisko maratonu pieveikt 4 stundās, vai vismaz pietuvoties tam (līdzšinējais ātrākais laiks man ir 4:15). Šogad beidzot gribu noskriet Siguldas Kalnu maratonu, kas nav izdevies jau divus gadus: 2013.g. bija problēmas ar cīpslu kājā un nemaz nestartēju, savukārt pagājušajā gadā skrēju, bet 1. apļa beigās nācās uzzināt, ka skrienot var salauzt rokas pirkstu.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Esmu rīta skrējēja. Reizēm gan ir grūti izlīst no gultas, it sevišķi jau ziemas tumsā un aukstumā, bet kad tas ir izdarīts, tad sajūta skrienot rīta tukšumā un klusumā ir lieliska. Gaišākā laikā vispār rīta skrējieni ir ideāli – it īpaši, kad redzi kā nakts beigu migla mijas ar saullēktu un jauno dienu. Un, ja diena uzsākta ar paskriešanu, tad arī uzreiz visa diena šķiet tāda foršāka..
Noslēguma vārds…
Skrieniet mežā – tā ir pasaule bez rūpēm (ja vien nesalauž pirkstu).
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Priecīgas Lieldienas!
Noskrien!
km 
-