Tā slava, tā mulsina. Bet uzmanība ir patīkama. Jā, es varu (lepni)!
[Ikvienam patīk, ka uz viņu skatās, nevienam, ka uz viņu blenž. Mērfijisms.]
Rezultāts 7h35.
72. vecuma grupā + 2 + 21 + 2 = 97. starp vīriešiem.
+5 +3 = 105. Pavisam kopā no 185.
Pa apļiem 1. 2:02:45 2. 2:35:58 3. 2:57:47.
Mērķtiecīgu treniņu nebija. Skrēju savas pusītes šogad kā TT.
Pirms mačiem nebija skaidrība kā skriet. Varbūt ar kādu kopā. Varbūt Rihardu, kurš par to ieminējās Jūrmalā, varbūt Laumu, kura par manu nodomu neko nezināja. Konkurētspējīgu rezultātu parādīt nevaru, tas bija pilnīgi skaidrs. Starts parādīja patiesās tieksmes – skriet savu spēju robežās.
Skrējiens – spēju pārbaudījums. Kaut kur 3. aplī iedomājos, ka Lelde būtu lepna, līdzīgi kā par Laulasmā. Par sevis pārvarēšanu? “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt un uzvarēt” Rainis.
Tātad “Jā, es varu!” vietā: “Jā, es varu vairāk!”
Pirmais prieks un domas par laika apstākļiem. Dienas iepriekšs sola… mākoņainu. Domāju, vai uz tik daudz pozitīvu cilvēku sanākšanu kopā var būt draņķīgs laiks? Bija skaists laiks. Nelielais sals neļāva veidoties pārmēru daudz dubļiem, saule sildīja un priecēja.
Otrais prieks par cilvēkiem. Šķiet visi smaida pirms starta. Cilvēku pozitīvisms ievērojams. Šis ir spēks. Kas palīdz, dod ticību. Ne vien šajā dienā, bet arī vēlāk, ne vien šiem cilvēkiem, bet arī cilvēkiem apkārt.
Morālās problēmas par biedriem.
1. Ar Ilmāru, kurš kādā brīdī vēlējās kļūt par biologu. Teica, lai ejam, bet patiesībā būtu gribējis, lai palieku. Bet neko, pēc iepazīšanās ar Magniju aizskrēja braši.
2. Ar Raineru, pēdējo pusapli skrienam apmēram kopā. Vienu brīdi viņš aizskrien no manis, bet priekšpēdējā nogāzē noķeru. Līdz finiša kalnam skrienam kopā. Saku, ka varam finišēt kopā. Saka, ka nevajagot, ka es ātrāks, lai skrienot pa priekšu.
Saprasts, ka šādā distancē jau laikam nevar skriet kopā, ja vien nav patiešām līdzīgi spēki. Jo šis tāds savu spēku pārbaudījums, un katram savā laikā veras elpa utt.
Startā skrienu kā pašam šķiet normāli. Jau pēc pārdesmit metriem redzu, ka nemaz ne tik daudz cilvēku ir priekšā. Gandrīz vai nožēla, ka nemēģināju skriet uz ātrumu. Tiesa, tur vajadzēja iesildīties. Kad tikts kādās ⅔ kalna jūtu, ka nu jau gana aukstā gaisa savilkts plaušās. Pāris turpmākos km caur siekalām jūtama asins garša. Visu atlikušo sacensības daļu nespēju dziļi līdz galam ievilkt elpu.
Pirmā kalna kāpienā bija vietas domām “vēl tik daudz priekšā, vai man to vajag?”, bet šādā organismā tādas domas ilgi nedzīvo.
Vakarā ārstējos ar “Tērveti” un kokteili “balzāms ar kolu”, pirti, baseinu. Palīdz. Kaut arī nākamajā rītā ir nedaudz sajūta: “alkohols nav priekš manis”.
Pirmo apli skrienu normāli. Būtu forši, ja tā varētu visu. Nav nekāda sajēga, kā sadalīt spēkus, un vai pirmā apļa skriešana lēnāk palīdzētu vēlāk. Beigās esmu gandarīts, ka pirmo apli noskrēju raiti. Otrajā aplī notika laikam jau neizbēgamais – nolūzu. Diezgan pamatīgi. Bet morāle saglabājās augsta visas sacensības garumā, tas priecē. Pat nezinu kam būt par šo pateicīgam.
Nebija ne mazāko domu par izstāšanos pēc 2. apļa. Galu galā distances laiks arī vēl cienījams. Paskaitļojām, ka varēs iztikt bez lukturīša, tā arī izrādās.
Atklāta jauna pārvietošanās poza – slidotājs. T.i. ejot kalnā ar rokām balstīt muguru kā ātrslidotāji.
Atziņa – neskaties tālumā. Mērķis ir un ar to pietiek, paturi prātā. Skaties kā vari nolikt nākamo soli, tas ir tas, kas vislabāk palīdzēs sasniegt mērķi. Vnk palika bail paskatoties kādus kalnus un attālumus pieveicām un bailes jau nav ne padomdevējs, ne palīgs.
Svētdienas vakarā, augšstilbi kārtīgi sāp, ja tiek noslogoti. Otrdienas vakarā augšstilbi joprojām pilni sāpju. Tikai piektdienā sāpes un stīvums augšstilbos beidzās. Nogurums liek sevi manīt vēl pāris nedēļas, īpaši nevelk skriet.
Ir forši, dikti forši, ka ir atbalstītāji, līdzi jutēji. Skrēju 2. un 3. aplī un domāju vai finišā sagaidīs Rolands ar Raimondu. Sagaidīja. Forši.
Pirmajā aplī divi kritieni, pirmais pirmajā pusē tā mīksti ar plaukstām lapās. Otrais beigu galā uz nokalna ledus. Ir tik ciets, ka jau iepriekš slidinoties un klaigājot rodas doma, ja krist, tad uz sāniem, jo muguru un iespējams pakausi sasist būtu trakāk. Jā, ir, krītu. Tātad uz sānu. Bet labais celis mežģās, par laimi ne līdz galam un pēc ½ km jau vairs nejūtu. Labā plaukstas locīgava gan paliek jūtama līdz pat finišam, bet ar to jau neskrien. Tikai plaukstai pašai sevi mazliet grūti noturēt, bet tas ir dzīves sīkums, Paspaidu, palocu, skrienu. Pēc kritiena šķita, ka Frax1s padod roku, bet laikam jau kļūdījos.
Otrajā aplī, kad spēki pazuda ik pa laikam paklūpu aiz labāk kājas purngala, tātad nevaru vairs pacelt labo kāju. Bet vairs nekrītu.
Otrā apļa sākumā dzirdu: “Sveiks, kaimiņ!”. “Uz aklo” neatbildu, jo sveiciens ne gluži ikdienišķs, atskatos, ieskatos – Zigis. Prieks. Jautā, no kurienes izturība, vai no tenisa, saku ka nē. Gluži skaļi nesaku, ka nav jau izturība garāka par pusmaratonu, bet tā viš i, šobrīd. Kur treniņi, tur rezultāts. Man treniņi bija līdz ½ maratonam, tiktāl arī bija rezultāts. Pēc tam plīsiens un… jauns, nebijis treniņš. Pirmo pusotru apli skrēju, tad nolūzu. No tā brīža vairs nevienu neapdzinu, apdzina tikai mani.
Zigis malacis, laikam jau Rogainingu “bērnu” (6h) distancēs satrenējies.
Ceturtajā, t.i. trešajā aplī trases elementi sāk jukt vietām, galvā veidojas kokteilis. Labi, ka trase labi atzīmēta, labi, ka vēl gaišs. Trases tiesnesi lēkā uz ceļa. Es izmantoju ieganstu, ka ir minimāls kāpums un eju. Apjautājas, kā ta i, saku, ka labi. Jautāju viņam, viš sak’, ka labi, tikai ar saules rietēšanu sāk palikt vēsāks. Hmm, pats vēl nepamanu ne vēsumu ne rietēšanu, tātad – paldies par info.
Pirmajā aplī skrienot dūšīgi džemperītis sasvīda, otrajā aplī apgriezienus samazinot pamazām žuva, trešajā aplī uz vēsumu jau bija izžuvis – ideāli.
Karjers jāskrien, tur pūš.
Kad sāk krēslot velku ārā… brilles.
Kāpu finišā un domāju, vai nodot savu personību, vai būt par vēl vienu kalnā kāpjošo. Izvēlējos otro, līdz biju tapis gana tuvu, reizēm pacēlu galvu, līdz atskanēja “tas taču Edgars!”. Tā enerģija, kas tanī brīdī plūda no līdzjutējiem, iespaidīgi. Bet tur pēc tam kaut kā… nu ja, nav jau laika aprunāties kā ta ietās, pateikties, pēc 20 metriem finišs. Paldies GunaiO, minikin, Rolandam, Raimondam, pārējiem.
Galā dod pakavu. Man viņu labpatika saukt par enkuru.
Pēc finiša smadzeņu centrs, kas atbild par informācijas analīzi/domāšanu atslābst. Vairs nav jāsargā potītes no ļodzīšanās, rumpis no krišanas.
Tas stereotipa novēlējums… (pēc VOMax rezultātiem).
Tas Aivara secinājums… Haanja
Bet man vēl ir veselība, kas nav pilni 100%, man vēl ir gribasspēks, kas vēl nav 110%.
Pie upītes visas trīs reizes rausos augšā pa taisno, pa krauju, 3. aplī palīdzēju uzstumt puisi, un viņš padeva man roku.
Veselības sadaļa.
Startēju ar neveselu labo potīti. Kaut kas tajā liedz pēdai saliekties uz augšu cik nākas. Pēc 40-50 km tas rezultējās sāpēs papēdī zem ahileja. Nekas traks, bet veselība tā nav.
Kritienā savainota plaukstas locītava, skrienot pa matu traucēja, jo sāpēja turot roku saliektu elkonī. Bet jau pēc 2 dienām gandrīz vesela.
Pirmajā kalnā sarautais aukstais gaiss neļāva elpot pilnu krūti visu distanci. Bija jautra pieredze ar asins garšu mutē, pirmos pāris km. Vakarā ārstēju ar balzāmu, šķiet apārstēju.
Kad sāka reibt galva vai sirds klapēt tad piebremzēju slodzi.
Labās ziņas:
Traumu nav.
Ceļi šito skriešanu atzina par pieņemamu.
Pēdas lai arī mazliet nospiestas, tomēr ne pār mēru.
Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.
Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.
Aizkraukles pusītes pjedestāls
Ja iepriekšminētais vēl ir likumsakarīgi, tad pārējais gan ne. Ar gariem zobiem nomocīju tempa turēšanu NRM maija svelmīgākajā svētdienā un uz brīdi pret skriešanu (sacensībās) parādījās viegls nelabums. Pamanīju, ka arī mans sacensību gars ir pagalam savārdzis (varbūt saistīti ar Santjago ceļa atklāsmēm?).
Foršs uzrāviens bija Cēsu eco treils, kur sev un citiem par brīnumu tiku līdz galam. Trase bija interesanta, skriet gribējās, peldēt arī. Viss patika, par spīti liekajiem maldīšanās rezultātā iegūtajiem kilometriem, vien nākamajā dienā to gan nevarēja nosaukt par dzīvespriecīgu kustēšanos.
Tīri labi pie sirds man gāja arī Stirnu buks Šlokenbekā. Sacensību rītā neraksturīgi sev šogad teicu, ka viss, ko šodien vēlos, ir ieskriet dāmu trijniekā. Ieskrēju ar’, kā rezultātā tiku pie koka lūša. Vecāki priecīgi par jauno dārza iemītnieku. Tēvs esot noteicis, ka kāds vēl nosperšot, un ienesis istabā.
Lūsis
Vasaras otrajā pusē izvilku vecos treniņplānus un nolēmu sapurināties gada pēdējam nopietnajam pusmaratonam Siguldā. Izturēju nedēļu vai divas. Attiecīgi neko labu vai daudzsološu neizskrēju arī šajās sacensībās. Ja pēdējā aplī līdzbiedrs nebūtu mani burtiski stūmis aiz muguras uz priekšu, es visu distanci nebūtu pievārējusi.
Punkts uz “i” bija Siguldas kalnu maratons, kur garākajā distanacē, pusē tikusi (un tas ir tālu no starta/finiša zonas) sapratu, ka motivācija mani ir pametusi un nespēju atrast nevienu pietiekami labu iemeslu sevi virzīt tālāk pa kalniem un lejām. “Nožēlosi, ka nedabūsi medaļu,” man, garām skrienot, saka Dace. “Nenožēlošu,” kaut kā ļoti pārliecinoši zinu un iekšēji smaidu. Pārliecība bija tik skaidra, ka uz finišu diskvalificēties aizsoļoju pa asfaltēto Siguldas pusmaratona trasi (lai lieki nenomocītos ar atlikušajiem kalniem un lejām). Šajā pasākumā lielāko prieku guvu no aurošanas kalna galā, katram nākamajam kalnu skrējējam tuvojoties finiša līnijai. No viņu smaidiem, kad pamana, ka kāds tur augšā atbalsta un gaida.
Neskrienam jau pirmajā aplī
Ko no tā visa var secināt?
Pārgājieni šosezon ir bijuši mani labākie treniņi. Kā pirms Aizkraukles, tā arī pirms CET nodevos daudziem kilometriem iešus. 24h rogainigs arī bija iešanas meistarklase, kas pie tam trakoti patika.
Sofa time Oravā
Ievērojami ir mainījusies mana vērtību skala – skriešanu no prioritātēm izstūmušas citas lietas (šūšana, kultūra, pašizziņa).
Ir nākusi atziņa, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Kādreiz šķita, ka ir, un arī bija, kam, un bija, ko. Kāds tuvs cilvēks man reiz teica: “Nu ko tu tur ņemies ar to skriešanu, tāpat neko nesasniegsi.” Pēc pavisam neilga laika (2012.g. jūlijs, Liepājas pusmaratons) pirmo reizi ar izbrīna pilnām acīm uzkāpu uz pjedestāla. Nē, ja pavisam precīzi, tad neuzkāpu – jo brīdī, kad mani tur sauca, bezbēdīgi plunčājos jūrā, pat sapņos nerādījās man pjedestāli.
Esmu ieslīgusi sevis mīlēšanā – ja kādreiz varēju sakostiem zobiem turpināt durt uz priekšu pa trasi arī tad, ja piezadzies grūtums, tad tagad ir sajūta, it kā kāds būtu izslēdzis podziņu. Tādā brīdī man ne pa kam vairs negribas turpināt sevi mocīt. Un es to vairs nedaru.
Pirmo reizi dzīvē izstājos no sacensībām. Līdz šim biju tikai prātuļojusi, nez, kā tas ir un vai tad, ja man samestos slikti, es to saprastu un spētu pieņemt pareizo lēmumu. Redz, nemaz nevajadzēja kaut kam sliktam notikt. Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)
Man vairs nepatīk plānot un pakļauties plānam. Sekoju sajūtām un pašā pēdējā brīdī mēdzu nosliekties par labu dalībai vienā vai otrā sporta pasākumā. Treniņu plāns man tagad saistās ar verdzību. Pamodos no rīta agri un ir vēlēšanās – eju skriet. Nav – nu neko, iekārtojos dīvānā ar grāmatu, ar šūnamo pie šujmašīnas vai pie plīts uzmeistarot ko garšīgu vakariņām.
No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.
Ir arī blakusefekts – tie, kas pie plāna turas, man tagad šķiet dīvaini. No šī apsolos atbrīvoties. Tas jau līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu – jau pirmajā dienā, kā netikumam pateicu “nē” uz citiem smēkētājiem lūkojos ar greizu aci. Tas pāriet ar laiku, zinu.
Uz Siguldas kalnu maratonu acis metu jau pirms gada, taču toreiz nobijos. Iemesli nobīties bija arī šogad, taču kā jau pēdējā laikā ierasts, veselais saprāts virsroku neņem un 25.oktobra rītā, nosalis kā prusaks, es stāvu Ziediņu kalna pakājē.
Gatavojies pasākumam īsti neesmu. Patiesībā divus mēnešus pirms starta, pēc tam, kad Āžu kalna skrējienā kādā no nogāzēm aizeju lejā rūkdams un attopos sūnās ar izmežģītu potīti, es mājiniekiem svēti apsolos, ka mežā vairs šogad kāju sporta nolūkos nesperšu. Solījumu gan turu tikai desmit dienas, kad vēl joprojām klibs, ar manāmi uzpampušu potīti un samākslotu bezrūpību sejā dodos Magnēta trasē. Mantkārība pēc Nissana uz šādu nekaunību mājiniekiem liek pievērt acis, bet par SKM gan man tiek īpaši piekodināts – nemaz nedomā.
Bet es domāju gan, oij kā domāju…
Vēl dažas dienas pirms pieteikuma nosūtīšanas mājinieki saņem nākamos solījumus – skriešu lēnām, skriešu prātīgi un kas pats galvenais, potītei tiks iegādāts speciāls aizsargaprīkojums. Uzķeras…
SKM’14
Tā nu es, nosalis kā prusaks, bez aizsargaprīkojuma potītei un bez lielām ilūzijām skriet lēnām, 25.oktobra rītā stāvu Ziediņu kalna pakājē. Izvēle startēt šortos sāk likties ar vien glupāka, bet mierinu sevi ar domu, ka skrienot būs silts un tā arī ir – distancē nenosalstu. Lai arī kādu brīdi pirms sacensībās par to nopietni esmu domājis, šoreiz starta sprintā nolemju ar varenajiem necīnīties. Tā vietā kalnā eju diezgan prātīgi un augšgalā esmu uzreiz priekšā ātrākajai no meitenēm. Izrādās gan, ka liela daļa konkurentu kāpšanu augšā ir veikuši vēl prātīgāk tāpēc serpentīnā un vēlāk arī uz tilta man daudzi steidzas garām. Ar to samierinos, distance ir gara, pirmie kilometri neko neizšķirs.
Pirmajā reizē augšā pa serpentīnu esmu stariņā – esmu atradis perfektu vietu, kur kādreiz varētu atbraukt patrenēties. Jūtu arī, ka šī ir vieta, kur es jūtos patiešām spēcīgs – apdzenu daudzus tiešos un netiešos konkurentus – dzīve ir skaista. Sekojošais mazais aplis pa mežu gan man īsti pie sirds neiet, segums daudz kur neliekas stabils, tāpēc drošības labad pārsvarā izvēlos kāpnes. Tas izrādās lēnākais variants un daļa dalībnieku, ko esmu apdzinis serpentīnā atkal man ir priekšā. Nekā darīt, nevaru atļauties trakot.
Nonākot uz garās taisnes atkal varu uzņemt ātrumu, taču pārāk neforsēju tāpēc nav pārsteigums, ka taisnes galā mani panāk un apdzen divi konkurenti. Kristapu es jau pazīstu, bet otrs, lai arī redzēts, pēc vārda līdz šim nav zināms (izrādās Andis). Drīz jau visi trīs sasniedzam dzirdināšanas punktu, kur iestiprinos ar tēju un tad jau arī pirmo reizi iešana pa baļķi. Savam līdzsvaram īpaši neuzticos tomēr pāri tieku bez problēmām, baļķis vēl ir sauss. Ik pa laikam no Kristapa un Anda noskrējienos vai tehniski sarežģītākās vietās atpalieku, bet kāpumos cītīgi velku klāt tāpēc nekur tālu viņi netiek. Sevišķi grūti iet pēdējos divos noskrējienos, Kaķīškalnā zaudēju sekundes 20, kuras atkal izdodas atgūt nākamajā kāpumā, kur mani kolēģi aizķeras aiz 15km veicējiem, bet īpaši nepatīk pēdējais noskrējiens aplī, kur vietām ir ledus, bet vietām ir dubļi. Arī šeit zaudēju daudz laika, bet taisnēs līdz Ziediņu kalnam visu atgūstu.
Šeit gan mani Kristaps morāli sagrauj, pats skriet Ziediņu kalnā gatavs neesmu, bet viņš to dara atstājot mūs ar Andi ierīt putekļus. Līdz kalna galam tikt ir grūti, bet palīdz skatītāju atbalsts, kurš lai arī nav man, tāpat mudina uz priekšu. Neilgi pirms virsotnes dzirdu arī tekstu par to, lai paeju malā, jo redz Andis nākot, bet savācos un savu bērnībā labi trenēto leksiku paturu pie sevis. Pašā spicītē gan vienu “sarauj Droppy” saņemu un tas palīdz pēdējos soļus kalnā veikt skriešus, laiks doties otrajā aplī, bet pirmais piebeigts ar rezultātu 1:39:33. Cienīgi!
Jau no paša apļa sākuma esmu palicis viens, Kristaps ir aizskrējis uz neatgriešanos, Andis ir palicis aiz muguras. Skrienot lejā no serpentīna gan uz mirkli tieku atkal noķerts, bet tiklīdz ir taisne atkal atraujos, šoreiz arī es uz neatgriešanos. Serpentīns augšup vairs tik ļoti pie sirds neiet. Uzskrienu gan diezgan labā tempā, bet mežā iekšā dodos ar smagām kājām. Ar vien biežāk sapņoju par nākamajiem kāpumiem, jo nosacīti tie ir kā atpūta no skriešanas. Garajā taisnē ātrums vairs nav tik skaists kā bija pirmajā aplī, taču tas netraucē man apdzīt dažus spēcīgus skrējējus no 36km distances. Jūtos pacilāts un dzirdināšanas punktā ieskrienot smaidot pieprasu gan tēju, gan sporta dzērienu, gan pēc kāda pārdomu mirkļa vēlreiz tēju. Baļķis šajā reizē jau ir nedrošāks, bet nekādu lielo aizķeršanos nav.
Pirmās problēmas sākās karjerā. Kalniņš, kas jāpievar, lai tiktu ārā no šī smilšainā veidojuma tiek nominēts kā riebīgākais visā trasē. Nepalīdz arī mazais kikerītis, kas seko uzreiz pēc tam. Nedaudz jau sāku sagurt, bet tad uz asfaltētā ceļa posma es priekšā ieraugu vienu no līderiem, kurš pārvietojas ejot. Karma man par šo noteikti kādreiz atspēlēsies, bet paskrējis viņam garām es klusībā pie sevis smaidu. Ļauni, bet es taču nevienam neapsolīju, ka būšu labs.
Vēlme smaidīt gan diezgan drīz atkal pazūd, trases beigu daļa ir visgrūtākā. Uzmanīgi noklenderēju no Kaķīškalna, bet fonā jau redzu, ka man ir sekotājs. Uz mirkli tas motivē, bet jau nākamajā noskrējienā Kordes trasē, pēc tam, kad esmu pirmo reizi nolicies uz pakaļas un esmu bijis ļoti tuvu tam, lai atkal palielinātu potītes izmērus, es tieku noķerts. Nepatīk man šis kalns.
Savam konkurentam (vēl vienam Kristapam) noturu līdzi līdz pat Ziediņu kalnam, bet galvā maļās nelāgas domas par pāragru finišu. Nogurums ir milzīgs, nedaudz velk uz sliktu dūšu, arī kājas izrāda protestus. Lielas izvēles gan man nav, mašīna neapdomīgi ir atstāta kalna augšgalā.
Viegli neiet, bet augšā tieku. Atbalsta no skatītājiem nav, taču fonā, no kalna augšas, dzirdu komentētāja tekstu par to, ka 4. vieta dodas pēdējā aplī. Klusībā pie sevis šo vīru apsaukāju nesmukos vārdos, vai tad tiešām nevarēja paklusēt un ļaut man mierīgi izstāties? Skaidrs, ka uzzinādams, ka esmu iespējams top5 pozīcijā, es vairs ārā nestāšos, tas nebūtu attaisnojami. Lai nu kā, bet otrais aplis pievarēts 1:49:07, bet kopējais laiks ir labāks par plānoto 3:28:40.
Ēdināšanas punktā piekrāmēju pilnas rokas. Grābju visu, ko varu panest. Nākamo kilometru es nodarbojos ar negausīgu ēšanu, ko pabeidzu tikai nokļūdams uz Gaujas tilta. Enerģija ir nedaudz atgriezusies, taču nedaudz sāk durt sānā – tas par negausību.
Serpentīnu trešo reizi skriešus pievarēt neizdodas – noriju rūgtumu un soļoju. Meža aplī gan cenšos neslinkot un saņēmis pāris uzmundrinājumus no tiesnešiem un trases baudītājiem, šo daļu pieveicu pārliecinoši. Garajā taisnē iet grūti. Cenšos skriet, bet ik pēc 200 metriem uz pāris mirkļiem pāreju soļos. Atpūtas mirkļi nav gari, tāpēc uz priekšu es tieku diezgan raiti. Galvā tiek skaitīti kilometri, kad to ir palicis nedaudz virs desmit, cenšos sev iestāstīt, ka nu jau vairs tāda treniņdeva vien palikusi. Pats gan šīm muļķībām nenoticu. Nedaudz gan priecē fakts, ka esmu veicis divus ātrus pirmos apļus, pat, ja pāriešu soļos, 6 stundās vajadzētu ierakstīties.
Dzirdināšanas punktā vēlreiz kārtīgi padzeros, meitenes smaida, bet es vairāk neko par dažām neloģiskām skaņām izdot nevaru. Nogurums ir milzīgs. Sasniedzis baļķi, novērtēju to kā ļoti slidenu, bet labāku variantu nav. Uzkāpdams uz baļķa gandrīz tikpat ātri noveļos no tā lejā – labās kājas augšstilbs tiek sarauts krampī. Mirkli palokos sāpēs, bet uz baļķa noturos un pēc mirkļa tieku arī pāri. Izveļos cauri māla dubļiem, tieku zālītē un tad krampī sarauj arī otras kājas augšstilbu. Vārda vistiešākajā nozīmē esmu nospiests uz ceļiem. Par manu leksiku, kas seko pēc krampjiem vēsture klusē, bet ilgi uz ceļiem es nepalieku. Malēnieši esot spītīgas radības un arī es tāds esmu. Ceļos un veļos, bet par krampjiem aizmirstu.
Turpinājums nav viegls taču, lai arī lēnākā gaitā, tomēr diezgan efektīvi tieku galā ar dažiem grūtiem kāpumiem, pat karjers vairs neliekas tik nepievarams. Ar noskrējieniem gan iet ar vien grūtāk un Kaķīškalnā Garmins rāda 7:00min/km, jūtos nožēlojami. Arī nākamajā kāpumā pēc Kaķīškalna iet grūti, jau kalna sākumā esmu spiests uz mirkli apstāties, bet atgūstu elpu un tālāk jau iet vieglāk. Kordes trases noskrējienā atkal ir problēmas, vispirms saplēšu cimdu pret zariem un tas atlikušo distanci ir jānes rokās, bet mirkli vēlāk slaidi noliekos uz pakaļas. Nepatika pret šo kalnu sāk pārvērsties par kaut ko lielāku.
Nepatika gan ātri izgaist, jo tuvojas finiša kalns. Jau pirms tā garajā taisnē esmu pārliecinājies, ka man neviens aiz muguras nav, tas ir svarīgi, kalnā nebūs jātrako. Ziediņu gan tas vieglāku nepadara un apsaukādams to par Dēmonu kalnu es lēnām raušos augšā. Jau kalna vidū redzu, ka kalna galā beidzot ir ieradušies arī mani atbalstītāji. Tas nedaudz uzmundrina, lai arī temps ir pašvaks un brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu atpakaļ. Vēl desmit metrus pirms virsotnes noliektu galvu un sakostiem zobiem cīnos ar sevi, bet tad saņemos, uzlieku uz sejas smaidu un dodos augšā. Patiesu smaidu gan ārā dabūju tikai pēc tam, kad kāds no līdzjutējiem grib mani aizsūtīt vēl vienā aplī. Lepni smaidīdams noliedzoši kratu galvu – nu nebūs. Pēc šī jau līdzjutēju atbalsts ir lielāks, tieku skubināts paskriet un to arī daru līdz pat finišam. 5 stundas, 31minūte un 55 sekundes ir mans finiša laiks, kas gala rezultātā man dod 5. vietu un milzīgu lepnumu un gandarījumu par paveikto. Uz Ziediņu gan vairs neatskatos, mūsu draudzība ir galā.
Nākamo stundu gaidot rezultātus pārsvarā kratos drebuļos. Pēc tam, kad nepalīdz ne karstā tēja, ne karstā zupa, tieku ievietots siltā mašīnā ar pledu uz pleciem un tas lēnām atgriež man dzīvību. Tā pa īstam silti gan paliek tikai Rīgā, pēc tam, kad visu ceļu mašīnas krāsniņa ir rūkusi uz pilnu klapi. Tas gan man neliedz visu ceļu lepni smaidīt.
Pēcvārds
Ir pirmdienas rīts, kad sēžot pie brokastu galda čekojot e-pastus pamanu, ko interesantu:
Congratulations! Your name was chosen at random from the 1908 pre-registered athletes to The North Face® Lavaredo Ultra Trail 2015.
Sirsniņa salecās no priekiem, bet kājas zem galda gan noburkšķ ko nesmuku. Nav gan tā, ka viņām ir kāda teikšana, nāksies vien skriet. Bet Siguldā, Siguldā es nākamgad atgriezīšos pieredzējušāks, izturīgāks un drošāks – man te patika!
P.S. Spēles ar uguni (medaļu) – jeb adrenalīna ķeršana Līmes gaumē.
Ja pērn Siguldas kalnu maratons bija pierunāts pasākums, tad šogad jau tas bija viens no 4 šī gada must – do saraksta skrējieniem (Rīga-Valmiera, NRM, Valmieras maratons un SKM). Pagājušogad ierados uz Ziediņkalna pakāji kā melnais zirdziņš, bet šogad jau biju kā Kalna Karaļa reitinga līderis. Plāni vienkārši: A 5h30m, B finišēt ne vairāk kā 30 minūtes aiz Anda Rumbenieka, kurš ir galvenais konkurents uz Karaļa titulu, un māsai tiek dots uzdevums viņu vaktēt.
Gatavošanās kalniem:
Pērnā gada skriešana noslēdzās ar pašam negaidīti augsto 7. vietu, tātad treniņu proces ir bijis pareizs un arī šogad skrienam pa Siguldas Pampaku Stadionu. Varētu teikt, ka oktobrī Siguldā bija manas otrās mājas. Protams, ka neiztika bez nu jau tradicionālā skrējiena Rīga – Sigulda, kur pērnā gada rezultāts tika labots par vairāk kā 30 minūtēm. Jaunums šogad bija, ka pirmoreiz izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu, kur 3 dienas cenšas vispār neēst ogļhidrātus, bet nākamās trīs ēd pārsvarā tikai ogļhidrātus. Pirmajās dienās bija grūti tikt galā ar to sajūt, kad esi paēdis, bet gribas tik un tā ēst. Piektdienas vakarā varētu teikt, ka iebraucu otrā grāvī, jo pēc gandrīz vienatnē notiesātās mokas vafeļtortes ieslēdzās Sugar rush un nevarēju mierīgi aizmigt.
Sacensību rīts:
Tā diena ir pienākusi un mostos īsi pirms astoņiem. Tiek apēstas tradicionālās sacensību rīta brokastis, nedaudz pasteidzināta māsa un jā, tikai tagad sāku krāmēt somu. Izdevās salīdzinoši maz ko aizmirst (tikai otru zeķu pāri). Tad jau arī zvanīja GunaO, kura bija apņēmusies mani ar māsu nogādāt uz Siguldu. Pa ceļam uz klāja uzņemam Lindams un Dona Varanasi albuma pavadījumā, dodamies iekarot kalnus. Sasniedzot svētku laukumu, viss ir jauki līdz brīdim, kad jākāpj ārā no mašīnas, jo ārā ir tik velnišķīgi auksts. Nu labi jādodas pēc numura, 5140 šogad ir manējais. Īsas sarunas ar sastaptajiem noskrieniešiem un dodamies atpakaļ uz mašīnu [lasīt – siltumu] saposties skrējienam. Tā kā māsa šogad neskrien, tad nolemju ziemas jaku paturēt līdz startam un tad viņu atdot māsai. Tā stunda tuvojas, tiek pēdējo reizi pārdziedāta Dona – Pāriet bailes un ir jāsāk iet uz startu. Šoreiz pat tas izdodas nesasmērējot drēbes, jo zeme sasalusi un pirmo reiz es pa Ziediņkalna nogāzi pārvietojos, kad tur nav jāslidinās pa dubļiem. Lejā ejot var arī nedaudz sasildīties. Lejā atrādām numurus tiesnešiem un aizvadām pēdējās pirmsstarta sarunas. Atdodu jaku māsai un dodos ieņemt startu. Tā kā nav vēlmes cīnīties par apaviem, tad nostājos 2. rindā.10…5.4.3.2.1
STARTS!
1.aplis: Sākumu neforsēju un apmēram 3m30s uzkāpju Ziediņkalnā un tālāk jau cenšoties nenoraut galvu pret starpfiniša telti aizcilpoju uz topošo serpentīnu. Lēnā starta dēļ jāapdzen liela daļa skrējēju un tiek skriets pārmērīga riska režīmā ārpus taciņas. Viens šāds izgājiens beidzās ar saplēstiem cimdiem un asfalta slimību uz ceļiem un kreisā elkoņa, jo redz mežā zem lapām arī esot saknes. Neko darīt, jāskrien tālāk. Izskrējis uz ceļa turpinu skriet visiem garām, kad pēkšņi ieraugu, ka priekšā no meža lien ārā skrējēji. Nu WTF tik atklāti īsināt trasi, kā tā drīkst utt., bet tad ieraugu marķējumu un saprotu, ka idiots esmu es un, skrienot līdzi baram, esmu aiznesies ārpus trases un paķēris liekus 500m. Lielisks sākums! Turpinājumā līdz serpentīnam apdzenu jau vairākus skrējējus pa otram lāgam. Dažs jau izmet jociņu, ka pa apli apdzen pirmajos km. Serpentīna virsotnē noķeru savu tiešo konkurentu uz troni, bet kaut kā plāns skriet kopā ar viņu ir no galvas izslīdējis un aizskrienu projām Krimuldas cilpiņā. Taciņu vietām klāj ledus, jauki. Vietas, kur pāris dienas atpakaļ bija dubļi virs potītēm, ir sasalušas un sīkie kukuržņi duras cauri apaviem. Gaidāma pāris stundu masāža pēdām. Tiek sasniegtas trepes un, lai gan otrdien teicu, ka skriešu lejā blakus trepēm, tomēr pieņēmu Vančuka ieteikumu un skrēju pa trepēm, tā tomēr ir drošāk. Tiesnese uzstājīgi liek griezties pa kreisi kalnā, nu labi, ko padarīsi. Turpinu pret kalnu apdzīt vairākus skrējējus. Temps ir labs, diezgan pārliecinoši iekļaujos 5:30 plānā. Atpakaļ no Vikmestes pilskalna un seko ilgais kāpiens kalnā uz Krimuldas pilsdrupām. Šurpu turpu jācilpo un jālec pāri visādām gravām un jālien caur pārkritušiem kokiem. Pērn nekā tāda nebija. Virsotne sasniegta un tālāk sekos ļoti garš pārskrējiens. Krimuldā uz koka tiltiņa beidzot ieraugu ņerdzīgāko baneri ever, kuru gan es kāroju redzēt startā, bet nekas, labi ka vispār ir. Seko lēciens uz šī paša tiltiņa un aiznesos uz Krimuldas sanatoriju. Pirmajā apli sanatorijas vārtiņi ir ciet, tik noskatos, ka tiesneša krēsls ir iekšpusē un sekoju baram, kurš skrien apkārt. Sanāca atkal nedaudz pagarināt trasi. Garajā posmā mani noķer Andis un es atgriežos pie sava sākotnējās ieceres skriet aiz viņa. Viņam gan tas lāga pie sirds negāja. Šī var teikt ir trases garlaicīgākā sadaļa, jo ir tikai jāteš. Garmins izmet km laiku 3:45, hmm feini skrienam. Noskrējienā uz gājēju tiltu pamanu pāris feinus ledus placīšus, no kuriem der uzmanīties. Kājnieku tilts un tad jau dzeršanas punkts. Glāze tējas un atpakaļ trasē. Trases tiesnesis ļoti rūpīgi atsijā visus 15km skrējējus lai šie i nedomā pabaudīt trasi otrpus Lorupei. Labā ziņa ir, ka ūdens līmenis ir krities un var smuki pa baļķi pārlīst pāri nesamērcējot kājas. Atkal jāsāk skriet. Ar nepacietību gaidu stāvāku kalnu, kad varēs pāriet soļos. Paugurs tālu nav jāgaida un var nedaudz atvilkt elpu. Seko skrējiens uz vējaino karjeru un tad jau ceļi ved uz veco Lorupes gravas šoseju. Īsi pirms tās gan ir diezgan stāvs noskrējiens, un es nopriecājos, ka nelīst, jo tad būtu nāvīgi baisi doties lejā. Seko atkal pārskrējiens uz Laurenču slēpošanas trasi, pa kuru gan sanāk paskriet visai minimāli. Nu labi, atbrauks ziemā paslēpot. Tālāk sekojošajā noskrējienā nepamanu ledu un pāris metrus pašļūcu uz sēžamvietas, ietriecu kājas zemē un ar inerci pieslienos kājās. Saņemu vaicājumu vai viss ok, uz ko atbildu, ka jā, jo tanī brīdī domāju, ka nekas nav nobrāzts un arī nekas nesāpēja. Sasniedzam vietu kur trase saplūst atkal kopā ar 15km skrējējiem. Šeit sākas problēmas, jo 15km skrējēji ir krietni lēnāki, bet trasē nav daudz vietas, kur paiet garām tā, lai kāds no mums nenoveltos pa krauju. Sasniedzot kalna augšu, jau var brīvāk skriet visiem garām. Skrējiens tālāk ved gar 2.vsk un tad lejā pa kalnu uz apšaubāmas kvalitātes tiltiņu. Taciņa ir šaura, bet jāpamanās vēl apdzīt lēnākos skrējējus. Seko kāpiens uz Ķeizarkrēslu, no kura ved ceļš uz Kaķīškalnu, kura avotu pilnā nogāze ir sasalusi un pārmaiņas pēc nav jāslidinās pa dubļiem. Paskriet pa leju gan nesanāk ilgi, jo tūliņ pat izmetot loku gar dīķi jārāpjas atpakaļ augšā. Kāpiens sanāk ilgs un atkal esam aizķērušies aiz 15km veicējiem. Jā, varējām jau bļaustīties, lai laiž garām, bet kaut kā bijām pieklājīgi, jo tomēr par apli nevienu nedzinām. Tālāk nolemju vairs Andim uz nerviem nekrist un pa sekojošo Kordas trasi aizsteidzos viņam garām. Tālāk jau pa taciņu mazu gar Gauju, vai pasaulē, tfu, uz Ziediņa kalnu. Šim kalnam man ir atzīme līdz kurienei obligāti ir jāuzskrien, kas arī izdodas, un tad raitā solī uz starpfinišu. Atliek māsai nokliegt manu vārdu, lai liela daļa no pūļa to turpinātu kliegt līdz es uzkāpju kalnā. Pirmais aplis pieveikts 1h38m53.67s prātā gan Garmina rādītais cits skaitlis, bet iespējams ka pārskatījos.
2. aplis: sākas ar gandrīz galvas noraušanu starpfiniša teltī. Izdzeru glāzi tējas un dodos uz šī krasta serpentīnu. Nolemju rūpīgi skatīties marķējumu, lai nav vēlreiz lieks gabals jāskrien. Kļūdainā vieta ir atrasta un šoreiz ceļš uz priekšu ir aizsiets ar lentu. Kļūdīties neiespējami. Tagad jau sanāk skriet vienatnē, jo Andis jau ir atpalicis labu gabalu atpakaļ. Pāri Gaujas tiltam un tik uz serpentīnu. Serpentīnā lūzti vai plīsti, bet ir jāuzskrien līdz augšai, bez atrunām. Jūtu, ka ir biki pa ātru tas izdarīts un sekojošajā noskrējiena skrienu ar inerci, līdz sajūtu, ka šķelda vairs nav sasalusi un sāk rūgt. Visai interesantas sajūtas, ka negrimsti dubļos, bet šķeldā, plus vietām vēl ir saglabājies ledus. Lejā pa trepēm un sadalošajā posma tiesneši prasa, vai es skriešu 5 apļus. Ha, ha – gribētu gan. Atkal esmu atkāpies no sākotnējā plāna, jo ir sajūtas, ka var paflirtēt ar palīšanu zem 5h. Skrienu visos kalnos, kuri nav pārmērīgi stāvi. Mazā cilpiņa beidzas un atkal seko kāpiens uz Krimuldu. Kalna galā ieraugu Voļdu, kurš velta manā virzienā pāris uzmundrinošus saucienus, neesot viņam šodien skrienamā diena. Biju domājis, ka būs man kāds, kas patur tempu garlaicīgajā pārskrējienā, bet nekā. Seko lēciens uz koka tiltiņa (šoreiz vislabāk sanāca) un tad jau uz sanatoriju. Grasos jau atkal skriet apkārt, bet šoreiz tiesnese uzaicina skriet cauri vārtiņiem. Seko garš garlaicīgs pārskrējiens uz kājnieku tiltu un dzeršanas punktu. Šoreiz iztukšoju 2 glāzes tējas un dodos tālāk. Pāri Lorupītei tiku veiksmīgi pāri, tikai nedaudz pārbaudot savas spējas turēt līdzsvaru. Tālāk iedomājos, ka braucu ar rallija mašīnu un nesos cauri pa taciņu, tikai uzskrējis kalnā saprotu, ka šeit varēju pāriet rogaininga solī. Nu, neko darīt, turpinu braukt/skriet. Seko noskrējiens uz karjeru, ko veicu ar visu tramplīnu. Šoreiz karjera pagriezienā vairs nestāv tiesnesis, bet ir sazīmētas bultiņas. Viss ļoti saprotams un līkumā ierakstos bez kļūdām. Uz karjera kraujas mani sagaida liels melns suns, vismaz es domāju, ka tur bija suns. Lejā uz veco šoseju un tad jau jūtu kā kājām nepatīk asfalts, nekas, pāri pusei esmu, pārējo piecietīs. Slēpošanas trase un šoreiz to noskrējienu pēc viņas skrienu ar īpašu uzmanību. Tiesnese atgādina, ka jānogriežas pa labi un tad jau seko ilgi gaidīts atelpas kāpiens. Paskrienu garām kaziņām un tad jau pie jaunās lapenes griežos uz skolas pusi. Aiz skolas noskrējienā iepozēju Raselam, kurš gandrīz noripo pa krauju lejā, tātad būt fotogrāfam ir bīstamāk kā skrējējam. Atkal apšaubāmais tiltiņš un baisais kāpums uz Ķeizarkrēslu. Seko skriešana lejā pa Kaķīškalnu un tālāk jau atkal kāpiens augšā uz Kordes trasi, kura laikā man viena par apli apdzenamā nūjotāja aizrāda, ka HOP! saka tikai slēpotāji. Nu labi nākamreiz teikšu Tudiš-Pīp. Kordes trasē tiesnese saka, lai uzmanās no dubļiem. Šo aizrādījumu es ignorēju un nesos lejā. Pārējā nogāze ir sasalusi, tik ieraugu vienu tādu slapjāku/dubļaināku pleķīti un sekunžu tūkstošdaļās izdomāju, ka tur varētu būt drošāk likt kāju nekā uz apledojuma. Drošāk bija, jo kāja neizslīdēja, tikai iegrima līdz pus ikram un sekojošs zaķa ķēriens. Nu ja, sen nebiju kritis. Ceļos kājās un turpinu priecāties par apaviem, kuriem gan atlīmējās zole vaļā, turēju īkšķus, lai nākamajā kreisās kājas kurpe nepaliek bez zoles. Uzskrienu uz taciņas, kura ved gar Gauju un apdzenu 36km distances 3. vietu. Pie sevis nodomāju, re, šajā distancē man būtu pjedestāls. Ziediņkalns sasniegts un izdodas uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Neliels rūgtums parādās, kad neredzu māsu starpfinišā. Nu ok, gan jau aizgājusi uz mašīnu sasildīties. Uzkāpju kalnā, visi aplaudē, SM72 kaut ko man saka, bet man nav ne jausmas, ko viņš man pateica, kaut gan es palūdzu atkārtot. Otrais aplis finišēts 3h19m32.64s (1h41m39s).
3. aplis: Starpfinišā izdzeru 2 glāzes tējas un dodos tālāk trasē ar domu, ka jāpacenšas pēdējais aplis noskriet 1h40. Serpentīnā mani sagaida fotogrāfs Kārlis un tik dzirdu kā noklaudz kamera.
Serpentīna lejā satieku Bataru ar Vizbulīti, kuri man stāsta, ka esmu pirmais. Es gan šiem atbildu, ka es tā nedomāju, bet solis palika vieglāks. Atkal jau pāri Gaujas tiltam un, izskrienot cauri pamežam, Agnese pasaka, ka es esmu otrais. Opā! Iekšēji jau tiek korķēti šampanieši, bet reāli saprotu, ka vēl 16km ko skriet un jāsāk tie ar serpentīnu. Bez jebkādām atlaidēm skrienu augšā. Tik feini bija serpentīna vidū satikt māsu un Ivčiku, ka pat aizmirsu, ka ir grūti. Šie gan mēģināja mani nobildēt, bet beigās laikam nesanāca. Pēdējo reizi arī pievarēts serpentīns un nesos uz Vikmestes pilskalnu. Trepes uz leju, pāris tiltiņi, serpentīna trepes uz augšu, pa vidu egle, kurai vairs lāga nejaudāju pārvilkties pāri. Gandrīz pašā apakšā satieku Inu, kuru cenšos cik vien spēju uzmundrināt. Aptuveni km tālāk satieku Solveigu, apmaināmies laba vēlējumiem un turpinām ceļu katrs savā tempā. Atkal seko tiltiņi pāris sakrituši koki un atkal jāvelkas augšā uz Krimuldu. Skatos pulkstenī, ka eju jau nedaudz ārā no 5h plāna, bet domāju ka vēl garajā pārskrējienā to pagūšu atgūt. Jūtu, ka sāk prasīties pēc kaut kā ēdama, bet ēšana būs tikai pēc ~4km. Uzvelku savu pēcpusi kalnā un dodos uz tiltiņu, šoreiz bez baigās iedvesmas, bet tomēr uz tā uzlecu. Izskrienu cauri sanatorijai un gandrīz nogriežos nedaudz par ātru pa kreisi, bet situāciju izglābj tiesnesis, kurš uzvirza mani uz pareizā ceļa. Seko atkal garš pārskrējiens, kura laikā man katrs, kuru es apdzinu, stāstīja, kurā pozīcijā es esmu. Variācijas bija no 1. līdz 4. Visvairāk es ticēju prognozei, ka esmu otrais. Eees vēl mani informēja par aptuveno attālumu no līdera un solīja aizkavēt sekotājus. Jūtu, ka vairs nav ātruma un zem 5h nepalīdīšu, lai gan vidējā ātruma rādītāji ir vēl pieļaujamības robežās, bet saprotu, ka sekojošos kalnus neizskriešu tādā tempā un nolemju, ka pēc pēdējā dzeršanas punkta atslābšu. Izdzeru 2 glāzes tējas un paņemu siera gabalu, ko iemānīt rūcošajam vēderam. Siera gabalu tā arī nespēju sev vēderā iemānīt un pārdesmit metrus tālāk to izspļāvu. Pārlīdu pāri Lorupītei vēl apšaubāmāk kā iepriekš, bet ūdeni tomēr neizvēlos, tik pēcāk pa krauju vairs sevi uzvilkt augšā nespēju, nācās līst apkārt. Nometot no sevis spiedienu par iekļaušanos 5h skriet palika vieglāk, varbūt arī sajutu jau finiša tuvumu. Šoreiz jau pus kāpumā pārgāju soļos. Uzlīdis virsotnē ieraudzīju savu TNT un SSV cīņu biedru Egnz, kuram uzsaucu, lai tik mūk prom. Klāt ir arī karjers, kas ir arī tālākais trases punkts, var jau saost finišu. Augšā pa krauju, tikmēr tiesneši trenkā suni, kaut kā jau arī viņiem ir jāsasildās. Klāt ir šoseja. Atmetu visas domas par pēdām un tik skrienu uz priekšu. Tālāk jau seko Laurenču slēpošanas trase, un tad jau sāku skaitīt, cik kāpieni ir atlikuši. 3 + finiša kāpiens. Ar katru kāpienu jau sajūtu medaļas tuvumu. Uzkāpis pie Ķeizarkrēsla, satieku Tāli un kā izrādās esmu viņu iedvesmojis turpināt skriet. Pēdējais noskrējiens pa Kaķīti “trakais”, “ķertais” izsaucienu pavadībā un nemanot jau pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šeit es satieku Agnesi un Jāni Kokinu. Laicīgi jau pamanu šaubīgo dubļu plaņčku un izvēlos skriet pa sasalušo zāli. Var teikt, ka jau ir sasniegta finiša taisne, palikusi tikai taciņa gar Gauju. Saņemu vēl uzmundrinājumu no Ilzes un Raimonda, kurus nu it nemaz no muguras neatpazinu. Taciņai ir pienācis gals un jau redzama Ziediņkalna pakāje. Šoreiz gan neizdevās uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Kad esmu sasniedzis jau pusi no kalna, dzirdu, ka kādu tur sagaida ar baigām ovācijām, tik pēc finiša uzzināju, ka tas bija Rumbenieks un mūs finišā šķīra tikai pus kalns. Tālāk jau pūlis pievērsās arī man un aicināja lieki nekavēties uz rāpties tik augšā. Finišs tika sasniegts ar kopējo laiku 5h07m28.88s (1h48:56s) un otrā vieta kopvērtējumā. No pirmās vietas atpaliekot 1m52s. Var jau runāt, ka, ja es būtu zinājis, es būtu Arni noķēris, bet domāju, ka drīzāk viņš būtu mani ieraugot krietni tālāk aizbēdzis.
Finiša spurts
Finišs
Saņēmis kāroto medaļu dodos pie māsas un tad jau uz starpfiniša telti iedzert siltu tēju, kur satiekam Lindams un Veipaskundzīti. Tiek saņemti apsveikumi gan par otro vietu, gan par Kalnu Karaļa titula izcīnīšanu. Atrādu, cik smaga ir medaļa, lai ir iedvesma doties pēdējajā aplī. Aizcilpojam uz mašīnu pārģērbt nedaudz siltākas drēbes. Pārģērbšanās laikā no sirds dziedu Dona – Pāriet bailes, jo šī dziesma skanēja galvā visu skrējienu. Dodamies ieturēt lanču un tad jau atgriežamies Ziediņkalna virsotnē sagaidīt citus skrējējus. Skaļā bļaustīšanās gan bija uz brīdi jāpārtrauc, jo sekoja uzaicinājums ierasties uz apbalvošanu. Goda pjedestāls skriešanā bez kāda Kristapa laikam nav iespējams un šoreiz pat ir divi.
Ar autora atļauju pārpublicēts no http://kriss240188.blogspot.com/.
Iesākums likās ārkārtīgi daudzsološs. Ziediņā uzkāpt protams likās grūti arī pirmajā reizē… Tālāk kalns uz leju stāvot garā rindā, kā pēc desām.
Skrienot pirmo apli pētu visu, kur skrienu… Tās tomēr manas bērnības takas, kur skraidelēts daudz un dikti. Brīžiem gan liekas… Hmmm… Kur gan es esmu.. Bet aiz pagrieziena… Aaaahhh… Šite, laikam nebiju atnākusi vēl nekad… Ļoti patika posms, kas bija pēc pirmā ēdināšanas/dzirdināšanas punkta, jo tās ir vispazīstamākās vietas man un pilnas atmiņu… Bet kāpšana pāri Lorupītei… Uhhh… Tas tik bija pārdzīvojums, jo bailes iekrist bija tik milzīgas… Paldies puišiem, kas bija tik izpalīdzīgi un iedeva roku, lai justos drošāka. Skrienu un priecājos par laiku, par kompāniju, par atmiņām… Karjera… Kā nu mēs bērnībā tur spēlējāmies, ne tā, kā tagad bērni smilšu kastēs… Mums bija vesela karjera ar smiltīm :D Garām skolai, kurā mācījos… Ah, ķeizarskats, kurā tika sēdēts pēc pirmās mīlestības salauztās sirds… Tā vieta ir brīnišķīga… Pirmais aplis bez cīņām jauki pavadīts.
Otrajā aplī ieskrienu ar domu, nav tik traki, ir pat ļoti jauki… Lejā vairs nevajag rindā stāvēt… Domāju, ka varbūt būs ātrāks aplis nekā pirmais… Nesos lejā… Skrienu… Viss ir jauki… Ap karjeru sākas problēmas ar kājām… Sāk raut krampi… Sazvanu atbalstītāju komandu un saku, ka vajag magniju atvest, citādi nepabeigšu distanci… Karjerā izskrienu uzkāpju augšā… Krampis sarauj tā, ka nevaru pakustēt… Četrāpus tupu zemē un domāju… Bāc nu kāpēc tā. Tik skaistā vietā, tik forši viss, bet šitā… Nākošā liksta piemeklē nedaudz vēlāk… Sāk sāpēt galva… Ak Dievs, laikam būs jāizstājas (pie sevis domāju… Tā jau ir, ka neesmu trenējusies tik labi, kā vajadzētu), nebūs man medaļa. Ahh… Jau sāku gatavoties tam, ka nevarēšu pabeigt distanci… Netālu no bobslejtrases zvana mana atbalsta komanda un jautā, kur mani satikt, lai var iedot man magnija devu un kaut ko pret galvas sāpēm… Saku, ka laikam jau tikai starta finiša taisnē varēs, citur nekur nevarēs tā piebraukt… Uz otrā apļa beigām, pie Ziediņa kalna, vēl piemetas nelabā dūša… Domāju, nu viss ar mani ir beigas, tūlīt vēl izvemšos un iešu finišā…
Neskriešu tālāk… Tad, mans vīrietis nonāk līdz pusītei Ziediņa kalnā pretī iedot man padzerties, kaut kā tieku augšā līdz kalna galam… Saku viņam, ka viss vairs nevarēšu izturēt… Viņš saka, ka spēšu.. Iegāju uzpildes punktā paēst, iedzert silto tēju… Tad man iedeva manu magnija devu + ibumetinu (kā vēlāk uzzināju, ka to vajadzējis aizvietot ar kādu citu pretsāpju līdzekli, skrienot neesot labi, dzert ibumetinu) un dzērienam bija piejaukta glikoze… Kalns uz leju, diezgan lēnā tempā, jo vēl arvien moka nelabā dūša… Kad kalns uz leju pievarēts, sliktā dūša pazudusi, jēeee sāku jau priecāties, ka neesmu tomēr ieskrējusi finišā un atteikusies no pēdējā apļa… Pēc kāda brīža sāk palikt labāk arī ar galvas sāpēm… Un kājas ar var sākt pacilāt… Tas ir paskriet (Domāju, oho… Ko dod atbalsta komanda) Mans vīrietis skrēja man līdz, jo teicu, ka man ļoti bail par to Lorupes pāri tikšanu… Ja nu neviena vairs nebūs? Es netikšu pāri. Tad nu, viņš skrēja man līdz visu pēdējo apli (Milzīgs paldies manam lieliskajam vīrietim). Apmēram pie Lorupes palika pavisam tumšs, kad savajadzējās gaismu… Un tad nu nācās izmantot telefonu, jo mīļotais vīrietis bija aizmirsis man atnest pieres lampiņu, bet nekas, iztikām ar telefonu lampiņām. Ik pa laikam paskrienot un paejot bijām jau pie Ziediņa kalna… Es tomēr tiku tik tālu… Wouw… Tūlīt man būs medaļa… Tūlīt… tikai vajag uzvilkties augšā pa kalnu. Un tur meita mana un mamma turēja plakātu, ka es esmu varone. Paldies visiem par tik milzīgu atbalstu…
Beigās zupa un rinda uz siltajām tikko izkaltajām medaļām.
Tas tiešām bija grūti, bet tas bija to vērts… Tās skaistās vietas, tās atmiņas… Paldies Sigulda!!!
Pēc kārtējā skrējiena Ozolniekos pus pa jokam atkal tiek liktas likmes par finiša laiku Siguldas kalnu maratonā. Tāpat atbilstoši plānam tiek izvēlēti finiša laiki. Bet viens ir zināms Sigulda aizrauj! Mani jau nu noteikti. Šogad priecē samērā labie laikapstākļi. Nelīst kā pagājušo gadu, bet es gribu siltu un +10C, sauli kā sen senos laikos. No rīta pilsētas laukumā ir auksts un pūš vēl aukstāks vējš. Brr. Tāpēc piemeklējot atbilstošākos aksesuārus skrējienam tiek nolemts par labu siltajiem skriešanas cimdiem un cepurītei.
Starts kā jau ierasts – Ziediņkalna pakājē. IngaK saka, jāiet tuvāk startam, jo pēc tam negribēsim pirmajā serpentīnā stāvēt rindā (te man atmiņā uzplaukst Monblāna sastrēgums sašaurinoties taciņai uz vismaz 5 minūtēm). Uzrāpots Ziediņā pirmo reizi ir. Atbalstītāji dzirdami. Caur starpfinišu pa kreisi uz pirmo serpentīnu. Es vēl pagaidu Ingu, jo kopā jautrāk. Protams, tas bija uz pāris minūtēm, jo šī pamanījās veiksmīgi izlavierēt un aizskriet pa priekšu. Zosu gājiens/skrējiens lejā. Tā te segums ciešams. Tas nekas, ka nākošajos apļos bija gan vairāk dubļi, gan slidenāks, gan sagāzušies koki augstāki palikuši. Gaujas tilts. Te pagriezienā kā trases tiesnesis stāv Agnese. Ceļš ved uz Krimuldas serpentīnu. Vēl skrienams, par pārējiem apļiem vēsture klusē. Aiziet Krimuldas cilpa. Jaunās trepītes uz leju. Mīksts segums. Ledus arī. Aktīvi trases tiesneši. Jipī. Pirmās trepītes uz augšu. Kā kādreiz sen, senos laikos SKM. Šim kokam var mierīgi pārkāpt, bet šim vai nu jālien pa apakšu vai pieturoties pie zariem jālien pāri. Skrienama taka uz leju. Te gan prātīgi sasalis, slīps, mālains un vēl apzāģēti celmiņi. Slīd. Tiltiņš pāri upītei. Atkal tas foršais mīkstais segums. Jā tur nedaudz uz priekšu un pa kreisi ir Gūtmaņala, bet mums pa labi kalnā augšā. Priekšā ejošie nosmejas, ka šai gravai tumsā būs forši lekt pāri, jo uzreiz seko stāvs kāpiens augšup. Tākš šo piefiksēju. Tā, tā. Šo koku es atceros kam jālien pa apakšu jeb acu priekšā parādās ainiņa no sniegotās Siguldas. Vēl viens pārkāpjams koks. Vēl nedaudz uz augšu un ilgi gaidītā Krimulda. Parciņš. Tiltiņš bez trepītēm. Sanatorija. Pāris kilometru atelpas skrējiens pa „balkonu” līdz pat Kājnieku tiltam. Kājnieku tilts pirmajā aplī forši šūpojas. Uzreiz pa labi pāri sasalušajām peļķēm. Dzeršanas punkts. Man vēl negribas un lepni paskrienu garām. Dzirdu no cita skrējēja, ka „īsti ultras jau ēšanas punktus neizmanto”. Bet ko darīt, ja kārtīgas brokastis paēstas un ar sistēmu vēl pietiek, bet uzkodas vēl negribas. Pat siltu tēju nē. Krustojums. Apzinīgie pa kreisi, dabas baudītāji pa labi. Aiziet papildus cilpa. Sen neredzētā un nesatiktā upīte, kur pagājušo gadu ar katru apli ūdens līmenis palika ar vien vairāk un vairāk. Šogad nekas nav mainījies. Iesākumā lēciens, tad pastaiga pa baļķi. Un tālāk. Pirmajā aplī man palīdzēja pa stāvo krauju tikt augšā. Pastiepu roku pretī, lai aiz manis arī raiti tiek augšā. Nedaudz skrienams augšup, gandrīz līdz galam. Spēki jātaupa. Trase iet pa kreisi, pa lapām sabirušu taciņu. Ir. Karjers. Pūš auksts vējš. Ja sākumā lejā prātīgi jānokāpj, tad pēc tam prātīgi jāuzkāpj. Pļava. Vēl nedaudz uz augšu. Elektrolīnija. Sajūta, ka esmu te bijusi. Vienugad trase gāja uz otru pusi, bet pa šo taku ir braukts ar velo. Stāvs uz leju. Asfalts? Tiešām? Kur es atrodos? Vecais Lorupes asfalts un, protams, augšup. Skrienams. Laurenči. Pirmo reizi ieraugu kāda tad tā trase izskatās dzīvē. Trasē vizinās daži ar rullīšiem. Mums, protams, trase iet augšā lejā pa maliņu. Piebraucamais ceļš uz leju. Skrienu un atceros, kā Monblāna neilgi pirms finiša man franču valodā skaidroja un rādīja, ka jāskrien pa labāku segumu bez akmeņiem. Trases tiesnesis. Pagrieziens pa labi. Superīga sasalusi grubuļaina taciņa. Pamanījos aizķerties aiz kukuržņiem un gandrīz samīļot zemi. Nedaudz dublīši. Ilgi gaidītais kāpiens augšup. Grūti. Apnika. Bet tas ir tikai pirmais aplis. Nedaudz skrienama taisna taciņa. Augšup. Šīs mājās pagalmā ir manītas ganāmies kazas. Ķeizarskats. Ir iespēja atvilkt elpu. Noskrējiens uz leju. Tiltiņš. Apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Mani mierina, ka vakar viņš bija ar ledu. Uzmundrinoši. Atkal augšup. Šis šķiet kaut kas pazīstams. Jā, te skriet uz leju ir daudz vienkāršāk. Te pēkšņi no aizmugures nāk piedāvājums uzdziedāt. Jā, jā. „Vilks kazu aizvilka…” Ķeizarkrēsls. Kaķīškalns. Sasalis. Pamanījos nedaudz paslidināties. Skaidrs. Jāmeklē dubļi jeb vismaz mīkstāks segums, lai tiktu lejā. Pie sevis nodomāju, ka te tumsā būs jautri. Te mani apdzen Alma, tik nosmeju, ka „Deviņas kazas gani ganīja…”. Lejā mūs sagaida grants segums gar ezeriņu, meža taciņa ar dublīšiem, kur pamanījos atkal aizķerties. Bet tas pie lietas piederas. Kārtējais kāpiens uz augšup. Stāvāka siena. Grava, kura jāpārvar. Atkal jākāpj. Tad tikai augšup. Pirms lejā kāpšanas tiesnesis brīdina, ka tur ir dubļi, lai meklējam labāko apiešanas ceļu. Labajā pusē tā mazāk. Nedaudz paslidinos pa sasalušo trasi. Te mani noķer Linda ar Gunu, un prom ir. Mūs vēl pabrīdina, ka kreisajā pusē ir ledus. Es, protams, pamanos atrast vienīgo vietu ar māliem un ar kreiso botu iestigt. Skaisti. Dzeltena bota. Daudz jau zālē noslaucīt nevar, bet mierinājums būs. Vismaz kājas sausas. Kordes trase arī pieveikta. Meža taciņa gar Gauju. Piezogas arī doma, ka būtu forši skriet tikai vienu apli, bet viņas dīvainā kārtā ātri pazūd. Asfalts. Pilsētas trase. Ziediņkalns – otrreiz. Tēja. Siers. Cepumi. Tēja. Siers. Vīnogas. Cola? Nav.
Otrais aplis. Viss tas pats. Tikai serpentīns lejā skrienams. Asfalts uz Gaujas tiltu skrienams. Krimuldas serpentīns, ja nav tad nav. Ja būs spēks tad nākošajā aplī uzskriešu. Krimuldas cilpā nekas nav mainījies. Tik pamanījos tai slīpajā, ar māliem sasalušajā vietā paslīdēt un ar labo plaukstu uzgāzties uz celma, štrunts par sasisto celi, bet plauksta. Tagad skaists zilums rotājas. Aiz manis ejošie puiši apjautās vai viss kārtībā. Spēju atbildēt, ka gandrīz. Sāp. Bet te uz leju jāskrien, bet man sāp. Un abas rokas vajadzīgas līdzsvaram. Kāpjot augšā sajaucu aiz muguras ejošos nūjotājus, bet onka teic, ka priecājas, ka viņam pēdējais aplis, bet man novēl veiksmes, jo numurs tāds. Skrienot pa balkonu panāku Lindu ar Gunu. Palūdzu, lai dāmas palaiž. Uz ko Guna atbild, ka pirmo reizi redz man tādus ātrumus. Es arī. Pašai nedaudz bail. Jā, un tev vēl Ozolnieki. Uz ko nācās atbildēt, ka Ozolnieki bija plānoti, bet Priekuļi gan bija pārsteigums. Prom biju. Kājnieku tilts. Dzeršanas punkts. Ballīte. Tēja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izķeksē želejas paciņu. Tagad viņa sāks noderēt. Upīte. Karjers. Asfalts. Laurenči. Interesantais tiltiņš. Kaķīškalnā mani panāk Inese un prom ir. Interesantā cilpa. Ziediņkalns trešo reizi. Cik? Viens. Cik? Vēl vienc. Tagad gan tikai pieveikt apli, kaut vai rāpus. Laiks atliku likām. Uzmundrinājumi jau no kalna vidus. – Esi čalis vai neesi? Uznes mani kalnā! Nākošajā aplī pati uzrāpošu. Nevienas dzirdīgas ausis neatradās. Bet ovācijas kalna galā un puskalnā milzīgas. Tēja. Tēja. Batoniņš. Cepumi. Apelsīni. Banāni. Želeja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izņem lukturīti un tur ieliek cepuri. Cimdus gan vēl atstāju sānu kabatās, ja nu savajadzēsies.
Trešais aplis. Kā jau trešais aplis. Pēc Gaujas tilta panāku Gati ar kompāniju. Šis smej, ka Lauma iet pa visu naudu. Tā kā ir iespējas finišēt līdz ar kontrollaiku. Es gan nebūtu tik pārliecināta, ka šoreiz tā izdosies. Līkumā Agnesei pajautāju cik tālu ir Inga. Tālu. Nu labi. Serpentīns skrienams, nē, protams. Ja man būtu nūjas, es gan mācētu viņas izmantot, nevis kā puiši iet un nes viņās rokās. Kad tikusi pašā augšā redzu kā Inga pārskrien pāri tiltiņam. Tātad viņa ir kādus 4km man priekšā. Krimuldas cilpa bez piedzīvojumiem, bet ar ļoti aktīviem trases tiesnešiem. Taisnais skrienamgabals, kurā pamanījos vairākas reizes aizķerties aiz visādām saknēm un gandrīz samīļot zemi. Kam negadās. Dzeršanas punkts. Tēja. Siers. Batoniņš. Siers. Banāni. Tējā. Želeja. Cik līdz finišam? Jā to mēs jautājām tiesnešiem. Pašiem grūtības ar rēķināšanu. Cilpa ar upīti, kur ar labo botu pamanījos iestigu mālos. Līdzsvaram dzīvē jābūt. Karjers ar vēju un skaisti rietošu sauli. Viens no mazajiem plāniņiem izpildīts – šeit ierasties pa gaismu. Kaķīškalns. Skatījos pulkstenī cik atlicis skriet, bet saņēmu uzmundrinājums no trases tiesneša, ka līdz finišam jau nav tālu. Tāpat pajautāja vai ir lampa. Ir. Somā kaut kur mētājas. Uz ko atbildēja, ka paspēšu vēl pa gaismiņu finišēt. Nu, ja. Ja TO cilpu iziešu tad Ziediņkalns elementāri. Kordes tiesnesis arī jautāja vai ir lampiņa. Ir. Gaišs taču! Taciņa gar Gauju patumšāka, mežs, koki kā nekā, bet var redzēt pat ļoti labi. Priekšā pāris skrējēju. Izrādās viens no tiem Aivars, kurš izbauda garo apli. Paskrienam kādu brīdi kopā. Izstāsta, kas man priekšā ar kopā skrējis, bet secina, ka mans uzņemtais temps tomēr pa ātru. Var jau būt. Es sajūtu finišu. Asfalts.
Un viņš – Ziediņkalns. Ceturto reizi – tagad kaut vai rāpus. Līdzjutēji kalna galā, kurus var dzirdēt pa gabalu. Puskalnā dzirdu „Lūdzu identificē sevi!”. Manu atbildi viņi gan nedzirdēja, bet atbalsts tā vai tā. Tik dzirdu, ka tiek noteikts, ka „Šis ir tavs skaistākais skrējiena brīdis”. Jā tā ir. Finišs strauji tuvojas. Kalna galā gan atpazīst un pavada finišā ar skaļām ovācijām.
Piektais finišētais Siguldas kalnu maratons no sešiem, bet ceturtais garajā distancē. Ar ātrāko finiša laiku 54.7km un 7h48in38sek. Izpildīts plāns A finišēt pa gaismu jebšu līdz ar tumsu arī skaitās. Pēc finiša Artūrs teic, ka es jau trasi parasti izbaudu pa visu naudu. Jā, tā kaut kā sanāca. Tagad nezinu, ko ar tām divām liekajām stundām darīt.
Nobeiguma vietā:
Nav jau tā, ka pirmo reizi ar pīpi uz jumta:
2009.gadā biju izlūkos 22km ar finiša laiku 03h36min55. +7C.
2010.gadā pamainīja distances un kāroto 44km vietā noskrēju/nogāju 55km ar finiša laiku 8h11min8sek, kas man deva tobrīd neko neizsakošo 1p (tiesa līdz Ziemassvētkiem) un piedzīvojumus nākamā gada augustā Francijā. +10C, saule.
2011.gadā garā distance un 9h17min21 ar siltu laiku un pastaigu pēdējā aplī. +8C.
2012.gads nebija mans skriešanas gads vispār, tāpēc arī ailītē rēgojas DNF, toties bija sniegs. +5C, sniegs.
2013.gads – lietus gads, garā distance un 9h38h57 ar daudz pastaigām un Turaidas apli tumsā. +10C (līst).
km 
-