Pieņemu, ka būsiet pamanījuši, ka skriešana nu jau kādu laiku ir mans hobijs. No palēnas čāpošanas tālajā 2010. gadā līdz šodienai ir pagājušas 6 skriešanas sezonas, un katru sezonu esmu mēģinājis celt sev latiņu un izvēlēties arvien ambiciozākus mērķus, jo atkal skriet to pašu veco labo 5km distanci vairs nav ne prieka, ne azarta.
Tā kā esmu VSK Noskrien biedrs, un ļaudis forumā bieži vien dalās ar elpu aizraujošiem skrējieniem vairāku stundu garumā pa dažnedažādiem pasaules nostūriem, tad ik pa laikam arī manī mostas piedzīvojuma gars pamēģināt vairāk. Salasījies pāris biedru rakstus par augustā notikušo Cēsis Eco Trail, sajutos kunga prātā un pieteicos Siguldas kalnu maratona 2016 70km distancei.
Līdz šim garākā distance, ko esmu skrējis, ir maratons (42km), un tiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs – Siguldas kalnu maratonam izvēlētā distance bija par 28km vairāk, kas man tobrīd nudien nelikās būtiski. Saka, ka cilvēks vislabāk mācās no savām kļūdām, tad nu, lūk, pāris manu atziņu, ko tomēr der paturēt prātā, skrienot garākus gabalus.
1. Garāka distance prasa vairāk ekipējuma
Parasti, dodoties distancē, man nekas vairāk kā endomondo, austiņas un labs garastāvoklis nav bijis vajadzīgs, taču šoreiz bez parastā skriešanas ekipējuma, līdzi bija arī:
cimdi un jaka, ja nu pienāk nakts un paliek auksti (pienāca, palika);
13 gab. enerģijas želejas (reāli izlietoju 10);
muskuļu sildāmā želeja (jo kaut kad tak viņa ir jāizlieto);
2 magnija ampulas (krampji parasti nerauj, bet placebo efekts motivē);
rezerves somā pēc pirmā apļa biju sagatavojis zeķes, jaku, apakšbikses (ja nu dažādu apstākļu dēļ tās paliek slapjas).
2. 10km pa ielām nav tas pats, kas 10km pa kalniem un mežiem
Der pieminēt, ka visu laiku esmu pavadījis, bizojot pa pilsētas ielām, trotuāriem un sliktākajās reizēs saticies ar mauriņu vai bruģi. Skriet to pašu distanci pa nedaudz pauguraināku apvidu ir daudz izaicinošāk, jo:
a) visu laiku ir lieliskas iespējas apsist kāju purngalus un pakrist aiz saknēm/akmeņiem, ko ik pa laikam izmantoju;
b) lai arī Latvijā īstu kalnu neesot, tie paši pauguriņi sagādā nopietnu slodzi dažādiem muskuļiem, par kuru eksistenci ikdienā nemaz nenojaut. Tā kā neesmu īsti šosezon īsti pa kalniem dzīvojies un lielākoties visus Stirnu bukus esmu laidis garām (apsolu – labošos), tad šoreiz sagatavotā SKM trase likās murgs. Ilgi pie sevis pukstēju un ņurdēju: “Nez, kuram ģēnijam ienāca prātā pēdējos 5km iekļaut 3 slēpošanas trases?!?”. Sajūtu ziņā un slodzes ziņā, noskrienot 35km, biju vairāk izpumpējies kā pirms mēneša skrietajā SEB Tallinn Marathon. Un vēl viens aplis taču vēl priekšā.
Sejas izteiksme pauž manu milzīgo entuziasmu par ideju skriet ultramaratonu
3. Īpašas distances prasa īpašu treniņu
Viena no lielajām gudrībām, ko iesaka trenējoties garākām distancēm, ir tā saucamie back-to-back long runs. Normālā cilvēku valodā – divas dienas pēc kārtas skrien garo treniņu, lai otrajā dienā varētu sākt sevi morāli un fiziski pieradināt pie skriešanas ar nogurušām kājām. Tā kā sestdienās bieži vien patīkamāk ir izgulēties, tad šādu treniņu manā gatavošanās plānā bija maz (ja atradīsi vienu, cepums Tev). Parasti mana skriešanas rutīna ir bijusi itin vienkārša – skrien, un, kad sāk nogurt kājas, parasti ir izskrieti 20+ km, var iet dušā un mest mieru. Šoreiz pēc 35km līdz mieram, dušai un pusdienām bija tālu. Pēc aptuveni 4:30h biju pievarējis pirmo apli un nonācis finiša zonā. Ļoti daudzi 35km distanci noskrējušie cilvēki laimīgi našķojās ar vīnogām, šokolādi, cepumiem un dzērieniem, ko organizatori bija sarūpējuši, bet man vēl puse bija priekšā.
Un tad iestājās mans pirmais lūzuma punkts. Kamēr pārkrāmēju somā želejas krājumus un centos saņemt sevi rokās, ar vienu aci cerēju, ka pēkšņi radīsies kāds iemesls, kāpēc būtu racionāli izstāties. Pagrābt sauju apelsīnu un sauju gumijlācīšu un pateikt sev, “Jāskrien tālāk!”, iespējams, bija grūtākā lieta, ko ar sevi esmu sarunājis. Neēst saldumus, neēst čipšus un nelietot alkoholiskus dzērienus uz šīs sarunas fona liekas pavisam vienkārši uzdevumi.
4.Apaviem ir nozīme
Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā
Ja skrienot ziemā un vasarā pa tam pašām Rīgas ielām nav baigā atšķirība tajā, kas tev kājās, tad šoreiz sajutos pagalam priecīgs par saviem Salomon skriešanas apaviem. Skrējiens ir galā, un visi mani nagi ir vietā, un tulznas īsti uz kājām nemana, kas man ir retums. Kad Kristaps no Salomon Latvia stāstīja par to, cik parocīga ir quick lace šņorēšanas sistēma, ar lielu skepsi uztvēru viņa ideju. Bet ātrā kurpju izkratīšana no gružiem un uzvilkšana atpakaļ šajā skrējienā bija viena no lietām, kas patiešām sagādāja prieku (daudz tādu nebija). Bet tā kā 80% skrējēju bija kārtīgas kalnu kurpes, laikam saprotu, ka arī man būtu vēlams pie tādām tikt, citādi riskēju izskatīties nenopietni.
5. Nūjas, vot tā ir štelle
Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju
Ja pašam liekas, ka biju visu sakrāmējis perfekti, tad skrējiena laikā guvu atziņu, ka kungiem un dāmām ar nūjām kaut kā raitāk iet uz priekšu – gan pa kalniem, gan lejām. Arī lasot cīņu biedru rakstus no tuvām un tālām sacensībām, pavīdēja nūju jautājums, ko pats laimīgi biju laidis gar ausi. Tad nu, būdams praktiskais latvietis, pirms katra lielākā kalna ar skatienu skenēju tuvāko apkārtni, lai sameklētu kādu piemērotāku koka gabalu, kas varētu atbalstīt mani cīņā ar kāpnēm. Ohh stairs, my old nemesis! Lai arī cilvēki ar nūjām pa gabalu izskatās tā dīvaini, esmu izdomājis, ja nu nākamreiz pieteikšos uz kaut ko šitik traku, no radiem un draugiem vismaz kāds Rimi nūju komplekts būs jāaizņemas.
6. Ja skrējiens plānojas 10h, paņem līdzi lampiņu
Skrējienu uzsākām 10:00, bet finišu es sasniedzu nedaudz pirms 20:00. Tāda reāla tumsa ārā sāka iestāties ap 19:00. Lai arī man līdzi bija mans uzticamais Samsungs, nebiju ar mieru riskēt, ka baterija izlādējas (jo kurš gan ticēs, ka varu noskriet 70km, ja Endomondo nebūs ieraksta).
Tā kā drošībai tomēr gribēju būt sazvanāms, ja nu ironiskā kārtā izdodas paklupt tumsā un sasisties, tad gaismu tā arī iekšā neieslēdzu. Mēģināju skriet uz čuju, ņuhu un poņu. Sanāca. Bet nākamreiz noteikti ņemšu līdzi kādu gaismas objektu (vai arī centīšos finišēt ātrāk).
Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.
Sausais atlikums. Pēc Endomondo domām esmu pieveicis 74km nedaudz zem 10h. Siguldas zelta rudeni un kalnus vēl kādu laiku negribēšu ne tuvumā redzēt. Gribētos teikt, ka nekad vairs neskriešu tik garu distanci, bet jau šobrīd niez pirkstiņi.
Par uzvaru es uzskatu 1. vietu savā vecuma grupā V40. Pagājušajā gadā man izdevās sasniegt pjedestāla otro pakāpienu. 2015. gada raksts šeit!
Ja man kāds jautātu, kas es esmu par skrējeju, tad noteikti atbildētu: taku ultramaratonists. Par spīti tam gada plānā ierakstās Biksti 81km, Rīga Valmiera 107km, pusmaratons un maratons, lai novērtētu progresu, Cēsu Ecotrail 80km, UTMB CCC 101 km, Siguldas Kalnu maratons 70km. Kādā brīdī parādās vēlēšanās arī uzkāpt uz pjedestāla, un ka es uzvarēšu SKM!
Biksti.
Garais aerobais treniņš un pašpietiekamības pārbaude.
Ārā ir -14°C grādi. Sasnidzis plāns sniegs, diezgan nepatīkams, jo uz katru soli izslīd kājas. Mani apavi nav īpaši piemēroti šādam segumam. Nedaudz sāp žoklis, kožot sasalušos batonus. Ūdens atliekas pudelē ir sasalušas. Toties lampa uz galvas nespiež un sēž labi. Esmu noskrējis 51km bez apstāšanās dzeršanas punktos. Labs treniņš Monblāna skrējienam! Neviens neteica, ka Monblānā nesnigs.
Beidzot. Kaut, kur pēc dažiem simtiem metru ieraugu mašīnu. Mašīnai tuvojoties saprotu, ka nekad pilnvērtīgi neesmu izmantojis atbalsta punktus. Šāda laime katru dienu negadās! Savus ēdināšanas un dzeršanas pakalpojumus piedāvā Kristaps un Dainis (skrējēju pasaulē pazīstami kā Cukuriņš un Trakais, abi lieliski skrējēji un bieži viesi gan uz pjedestāliem, gan kā tempu turētāji). Piedāvātais sortiments ir dievīgs. Kola, tēja, lāčuki, rozīnes izkūst mutē! Tagad saprotu, ko es zaudēju sacensībās, kad jāskrien uz pilnu klapi! Atlikušie nieka 30 km tiek mierīgi noripināti.
Biksti, Rosols, medījuma Soļanka un dodamies uz mājam. Ballīte tiek palaista garām! Viena no gada lielākajām kļūdām.
Gripa.
Viņa atnāk neaicināta. Un ievieš korekcijas visa gada plānos. Mana attieksme pret to ir sekojoša. Slimība un sāpes ir Dieva dāvana. Tās mums liek atpūsties, ja mēs vēl iepriekš neesam sapratuši, ka mums ir jāatpūšas vai dzīvē kas jāmaina. Diemžēl neklausu savai attieksmei. Pēc gripas komplikācijas, blaknes no medikamentiem. Starpribu nervu iekaisums. Kas var būt skaistāks par šo?!
Rīga – Valmiera atceļas. Martā sajūtas, ka jāmācās staigāt un elpot. Vienīgais, kas mierina – slimība arī ir treniņš. Slimošanas laikā ķermenim ir slodze cīnoties ar infekcijām, vīrusiem un visiem citiem, kas vēlas iemājot organismā bez saskaņošanas ar mums. Ja labi atjaunojies pēc slimības, tad izturību nezaudēsi.
Marta otrajā pusē sāku kvalitatīvus treniņus. Rīgas Rogainings garajiem treniņiem tieši laikā. Ar Valteru Freidenfeldu nonāku uz pjedestāla kopā ar triatlonistiem brāļiem Cimermaņiem un Latvijas jauniešu izlases orientieristiem. Parādās motivācija trenēties!
Svars.
Maijā konstatēju, ka man ir 8 lieki kilogrami. Esmu uzēdies līdz 80 kg. Ielādēju svara vērotāju aplikāciju, konsultējos ar dietoloģi, mēneša laikā samazinu svaru par 8kg. Svara samazināšanas principi – ēst vairāk (biežāk), ēst sabalansēti, ēst tīru un svaigu ēdienu, apēst mazāk nekā noskrien. Dažreiz vakaros jāēd klāt papildus ar varu, lai uzņemtu nepieciešamo daudzumu kaloriju.
Stirnu Buks!
+32°C Kuldīga. Man labāk patīk skriet karstumā, nevis aukstumā. Laika prognozes saka, ka Monblānā šogad varētu būt karsti. Šāds stirnu buks būs labs, lai iemēģinātu ekipējuma darbību karstumā, kā mans ķermenis reaģē uz ēšanas plānu, kā tam patiks jaunā tomātu sula. Visu 35km distanci turu 80 km tempu, nekautrējoties pasmelt ūdeni no tilpnēm un dzesējoties.
Kaut kur pēkšņi man garām pašaujas Guna (Bembelāts) un Miķelis Zumbergs. Kādā brīdī panāku viņus. Pēc brīža uzsāku jaunās tomātu sulas reklāmas kampaņu un piedāvāju cīņu biedriem testa proves. Jo sulas man ir daudz. Atzīstam par garšīgu. Vienā brīdī Guna nosaka, ka neesot viņas diena un norauj rokasbremzi. Mans Nokrautais Kuģis 80 km tempā peld uz Ventas rumbas pusi.
Cēsu Eco Trail!
Pēc pagājušā gada iegūtās 3.vietas V40 āķis lūpā. Cīnīšos par vietu uz laktas. Kādā brīdī, izlasot nolikumu, saprotu, ka V40 grupas šogad nav. Nu tad nolemju, ka skriešu Cēsis treniņrežīmā. Pārbaudīšu visu ekipējumu, ar kuru došos uz UTMB CCC. Konsultējos ar Andri (Droppy) par ēšanas plānu. Izmēģināšu praksē. CET skrienu prātīgi, bet jau sākumā pamanos divreiz nomaldīties.
Tas ir sods par to, ka šogad neesmu bijis uz nevienu magnētu! Vai arī, ka neesmu apguvis kartes ielādi Garminā. Visticamāk šeit labi redzams, kā dzīve pati mūs pieregulē un sagatavo svarīgākajiem notikumiem! Ekipējums strādā labi. Nekas lieki neberž. Taču kļūdas, no kurām nemācāmies, maksā dārgi. Skaistākais no CET ir iepazīšanās ar daudziem jaukiem cilvēkiem: Andi Gesti, Aināru Kumpiņu, Aigaru Lūsi un Normundu Lauci (vienu no sirsnīgākajiem un vienkāršākajiem cilvēkiem, ko esmu saticis).
UTMB CCC.
Vislabākais, kas ar mani ir noticis manā skrējēja karjerā. 101 km distance ar 6100 kāpuma metriem, garajiem noskrējieniem, +30°C skrējiens lieliski gan psiholoģiski, gan fiziski sagatavo Siguldas kalnu maratonam. Sigulda protams ir skaista, bet kur šeit ir kalni?
Chamonix apmeklēju Ultra izturības konferenci, kurā medicīnas profesori-ultramaratonisti dalījās zināšanās par to, kas ar mums notiek skrienot Ultramaratonus. Konference no mana skatu punkta bija vērtīga, jo uzzināju, kā aprēķināt uztura daudzumu slodzes laikā, atjaunošanās laikus, kas ir plaušu nogurums, kādas īpašības piemīt Ultramaratonistiem uzvarētājiem. 30 Eur par dalību atmaksājas kaut vai kafijas un kruasānu dēļ!
Zinātniskie pētījumi liecina, ka labi trenēta sportista ķermenis atjaunojas 2 nedēļu laikā pēc Ultramaratona. Tātad zinātnieki saka, ka Siguldas kalnu Maratonu varēšu noskriet. Sagatavoties kā speciāli gan vairs nesanāks vaļas.
Septembra vidus. Heijā! Mani sauc vīrusiņš. Vienu nedēļu iztieku ar viegliem treniņiem. Jo SKM vairāk tuvojas, jo mana pārliecība sāk uzdot muļķīgus jautājumus!
Paldies Dievam nedēļu pirms kalnu maratona Jūtos lieliski.
Kopsavilkums.
Šogad gada sākumā slimoju, garie treniņi veikti salīdzinot ar gadu iepriekš maz. Svars jau samazinājies līdz 70 kg.
Siguldas Kalnu Maratons 2016
Pēdējā diena pirms starta mierīga. Noskaņojums kaujiniecisks. Esmu definējis, ka jāņem jack pot. Nākošgad grupā nāks Andis Rumbenieks, tad iespējas mazināsies. Izrēķinu galvenos konkurentus. Iespējams arī Melnais Gulbis. 2 par mani ir ātrāki. Taču no teorijas un prakses zinām, ka ultramaratonos ne vienmēr uzvar ātrākie. Fotogrāfijā redzam, kas nosaka sportistu sniegumu Ultramaratonos.
Jo garāka distance, jo ātruma nozīme mazinās. Sacensību rezultātu ietekmē veiksme, ekipējums, psiholoģiskais stāvoklis, ezotērika, sāpju noturība un daudzi citi faktori. Jo garāka distance, jo citi faktori gūst virsroku!
Pirms starta kaujiniecisks noskaņojums. Kā stratēģiju izvēlos neizmantot atsvaidzinājuma punktus, skriet pašpietiekami. Mīnuss – viss jānes līdzi, pluss – viss ir pa rokai un kad nepieciešams.
Starts. Uzrāpjos Ziediņkalnā, sāku skriet lejā pa serpentīnu. Aizskrienu garām visiem konkurentiem. Monblāna prakse noskrējienos. Zinu, ka pa līdzeno viņi mani apdzīs. Tā arī ir. Tātad mana priekšrocība ir noskrējieni. Ar visu to, ka bremzēju sevi, saprotu, ka pulss ir augstāks nekā gadu iepriekš. Par dabasskatiem nerakstīšu. Lai baudītu to skaistumu, aizbrauciet, kamēr var baudīt zelta rudeni.
Sekoju grupai skrējēju, pēkšņi šamējie apstājas un sāk skatīties apkārt. Bāc, sāku skriet atpakaļ un pagriežu tos, kas seko man. 3 minūšu līkums pirmo reiz. Labi, ka mani pārliecina mans ātrums. Mierinu sevi, ka 3 minūtes nav daudz. Turpini cīnīties līdz galam, sev nosaku. Apdzenu skrējējus. Dusmu dēļ uzkāpinu tempu, pieskrienu pie Andra (ALX). Nokrekšķu, ka šogad esmu maldīšanās čempions. Domāju paskriet ar viņu kopā! Bet Andris neskrien lejā no kalna. Panāku arī Leldes brāli Matīsu. Dzirdu Medokas elpu. Arī nošņācu sāpi par apmaldīšanos un pievienojos grupai, kas kāpj kalnā. Rūgtums izplēn gaisā. Sanāk laba kompānija ar Andi Gesti. Man patīk viņa kompānija. Ir forši klausīties stāstus par viņa vecpuišu ballīti un kāzām. Lai viņam veicas laulības ostā, taču es esmu nerunīgs. Jo atcerējos no konferencē dzirdētā par plaušu nogurumu. Pēc brīža Andis pazūd, un pietuvojos citai skrējēju grupai. Šeit arī Valdis Ņilovs, kurš viegli atpūšoties, šūpolēs šūpojoties, neiespringstot pavada laiku. Pārāk līdzens viņam. Skrienu kopā ar kādu puisi, līdz pamanu priekšā Lietuvieti un kādu puisi. Ha, nopriecājos. Arī šie ir nomaldījušies. Džeki, Jūs kādu 2km cilpu esat nogriezuši. B….. Griežamies atpakaļ. Satieku Valdi jau kādu 3. reizi. Panāku atkal Matīsu un jau trešo reizi Valteru Kaminski. Labi arī, ka šī kļūda bija tikai uz 3-4 min. Labi, nekas nav zaudēts, Lietuvietis kādas 15 min priekšā. Jāiet līdz galam. Kad jāskrien lejā no kalna, ne Matīss, ne Valters to nedara. Noripoju lejā. Paskatos uz augšu, šie tikai pusē. Nu, atliek uzkāpt kalnā, jāiet otrajā aplī. Cīņa tikai tagad sāksies. Paķeru jau sagatavoto tomātu sulu un laižos lejā pa serpentīnu. Otro apli skrienu viens. Domas šādas: Cīnies līdz galam! Tu vari ātrāk! Citi arī var apmaldīties. Citiem arī var gadīties trauma, piemēram, lietuvietim. Kādā brīdī, šādi domādams, es jūtu, ka manas kājas zaudē saķeri, un es guļu uz kādas koka laipas. Galva vesela, tikai celis nobrāzts, ceļos un skrienu tālāk, bet jau uzmanīgi. Un tad Tu saproti, ka katra tava sliktā doma eksponējas uz Tevi pašu. Nepārprotiet mani, es nevienam neko sliktu nevēlu, taču runa ir par to, ka viss kas var gadīties. Sāku domāt labās domas. Ok, lietuvietis ir ātrs. Lai jau uzvar stiprākais. Ziniet, tajā brīdī atlaida. Un es sāku cīņu ar sevi. Līdzko bija neķītra doma, tā pats bams uz acīm. Uzmundrinu sevi ar labām domām. Pirms finiša kalnā redzu 3 vīrus finišējam. Tas nozīmē, ka kādus 3 gandrīz esmu noķēris. Kāpjot kalnā, redzu Mihailu. Dodu viņam pieci.
Tajā mirklī es sajūtu, ka mani atlaiž. Man ir piedots par manām grēcīgajām domām pagājušā gada CET. “Ti devjatij”, Mihails saka. Es saku, Da mnje njekuda spešitj. Nu nākamās balsis sauc: Jāni, te Tev nav nekāds Monblāns. Augšā esmu. Sajūta tīra, brīva. Medaļa, apelsīns, daudzi apelsīni un silta tēja. Pēkšņi pie manis pienāk skrējiena moderators un lūdz sniegt interviju. Man pieredze pēc Monblāna ir. Tur man vajadzēja kaut ko vietējai televīzijai atbildēt.
Moderators uzdod jautājumu, kā gāja. Piedodiet, bet slikti, divas maldīšanās, divi kritieni. Vai esmu speciāli šim pasākumam gatavojies. Saku, ka labāk sanāca sagatavoties Monblānam, nevis šīm. Ļoti jau gribēju labi sagatavoties. Moderators pasaka, ka esmu viens no V40 līderiem. Sajūta man ir, ka man ir trešā vieta, kāds Melnais Gulbis tomēr. Padzeros un kopā ar Normundu Lauci, ļoti vienkāršu, jauku un sirsnīgu cilvēku, V50 grupas uzvarētāju ejam pārģērbties un baudīt maltīti. Kamēr pļāpājam un ģērbjamies, ienāk viens puisis un saka, ka viņam 3. vieta V40. Man matemātika neiet kopā. Izrādās lietuvietis ir kritis, sasitis celi un izstājies. Man 1.vieta V40 grupā. Vēl uzzinu, ka sacensību uzvarētājs ir Andis Rumbenieks. Otrajā vietā Trakais. Kurš arī vēlas noslēgt vienu pagājušā gada lietu. Ļauju viņam sev iekniebt … Visi parādi nokārtoti.
Laimīgie vīru grupu uzvarētāji!
Secinājumi.
Lai uzvarētu, ir vajadzīga gribēšana, darbs un veiksme. Bet, kas veido veiksmi, lai par to strīdas zinātnieki.
Mans rezultāts kopvērtējumā – 9. vieta. Ja nebūtu maldījies, tad būtu 6. (kas būtu, ja būtu). Ātrums varētu būt audzis par 10 minūtēm, ņemot vērā stāvāko distanci šogad. Nekas diži neizklausās, bet bija pietiekoši, lai dabūtu augstāko vērtējumu savā grupā!
Paldies Normundam Lisovskim par pasākumu! Siguldas Kalnu Maratons tiešām ir kā odziņa sezonas noslēgumā!
Paldies sievai Baibai, paldies Jurim Beļinskim par plānu, paldies manai komandai un treniņu partneriem Andžejam, Līgai, Andrim, masierim Dmitrijam. Paldies Dainim un Ilzei Limanāniem. Paldies brīvprātīgajam. Paldies Matīsam un Droppy par padomiem un konsultācijām. Paldies visiem, kas bija tik pacietīgi un izlasīja līdz beigām.
Ziediņa kalnā ir uzskriets. Vai arī uzkāpts. Vismaz divas reizes. “Skrien Latvija” sezonas pēdējais posms ir noskriets. Varbūt arī noslēguma ballē ir pabūts. Un, iespējams, Ozolniekos ir noskriets šī gada ātrākais skrējiens. Skriešanas svētku sezona tuvojas noslēgumam.
Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā. Lasīt tālāk.
Lai lasītājiem nerodas iespaids, ka manas, jaunās māmiņas, skriešanas gaitas ir apsīkušas, padalīšos progresā.
Pāris nedēļas atpakaļ Hannai ir apritējis pusgads. Mammas (un noteikti tēti arī) sapratīs manas divējādas jūtas – pusgads reizē ir tik daudz un tik maz! Hanna mainās un mācās burtiski pa dienām, tajā pašā laikā joprojām esam ļoti cieši saistītas, kas, protams, ietekmē arī skriešanu. Par zīmīgām lietām šajos pēdējos divos mēnešos uzskatu:
Siguldas kalnu maratonu,
aerobo treniņu uzsākšanu (beidzot!),
Rīgas rogainingu,
kā arī pusmaratona distances sasniegšanu.
Ha, pusmaratons pusgadu pēc dzemdībām – nav slikti, ne? Bet par visu pēc kārtas.
Oktobrī mani uz dažām nedēļām noķēra kas līdzīgs pēcdzemdību depresijai. Kas līdzīgs, nevis depresija, jo savā apātijā, vēlmē norakties no pasaules un sava bērna zem segas un nenākt ārā nenonācu līdz kliņķim. Zem segas nerakos, vienkārši biju īgnāka, nogurušāka, nesabiedriskāka par sevi parasto. Diezgan ātri arī sapratu, ka nedarot neko, tālu netikšu. Sāku ar garām pastaigām (skriet, protams, pavisam negribējās), izdomājot visvisādus (dažreiz visnotaļ mākslīgus) iemeslus. Kā piemēram, kaķiem beidzas sausā barība. Nekādu problēmu, Arkādijs saka, paķeršu rīt pa ceļam no darba. Nē, nē, tā tās lietas neies, kaķiem barību vajag šodien (lasi – man sevi kaut kā no mājas ir jāizvelk)! Krauju bērnu ratos un pa iespējami garāko ceļu caur mežu (8km pret 4km pa šoseju) ejam uz Depo. Un tā gandrīz katru dienu ar jaunu iemeslu. Palīdz. Palīdz arī atzīt sev, ka neesmu “supermamma”, ka man var būt slikts garastāvoklis un ir tiesības šad tad justies nogurušai un pažēlot sevi. Un teikšu jums vēl kas palīdz – kārtīgas sacensības!
Siguldas kalnu maratonā dalību šogad laimēju loterijā, ko veica organizatori starp iepriekšējā gada atkritumu vākšanas koptreniņa dalībniekiem. Droši vien, lieki teikt, ka piedalīties pirms izlozes netaisījos, kalniņiem trenējusies nebiju, tik tikko plakanajā asfaltā sasniedzu 15km attālumu treniņos. Bet nu liktens piedāvā piedalīties, vīrietis atbalsta un sola doties ar bērnu supergarajā uz nez-cik-stundām pastaigā, kamēr es finišēšu. Nestāstīšu par trasi, laika apstākļiem utt, to visu jau ziniet no pašu dalības un citu komandas biedru rakstiem un blogiem. Priekš manis šīs sacensības bija ļoti grūtas, īpaši posmi uz augšu. Kājas bija galertā jau pēc pirmajiem 5km, pēc 11km es vairs nevarēju kāpt kalnos bez apstājas un daudz laika zaudēju atpūšoties, nemaz nerunājot par finiša kalnu, kurā rāpos 9 minūtes. Bet tā sajūsma un runners’ bliss! Kā galvenā motivācija man bija izbadējies un noilgojies bērns finišā, tāpēc pa nogāzēm uz leju un plakanajos gabalos spiedu sev skriet līmenī “komfortablais diskomforts” – grūti, bet var paciest. Un izrādās, te tas prieks arī aprakts! Un es atcerējos, ka esmu skrējēja, ka esmu brīva, kad skrienu, ka esmu es pati. Ne mamma, ne draudzene, es pati!
Siguldas KM finišs. Kārļa Pakārkļa foto.
Iegūtie endorfīni un atmiņas mani silda joprojām. Protams, uznāk kādreiz tumšākas dienas, bet tās ir individuālas, retas un pa vienai. Skriet pamazām turpinu, cenšoties maksimāli daudz treniņu aizvadīt aerobajā zonā. Lasu P. Maffetone The Big Book of Endurance Training and Racing, pārējiem pagaidām neiesaku (un varbūt neieteikšu). Drīzāk gan man ieintriģēja raksts par Larisa Dannis, šī gada ASV čempioni 50 jūdzēs, kas trenējoties stingri pēc Mafetona metodes. Es zinu, ko teiks pieredzējušie un skeptiķi – ka nav jau jābūt Mafetona ideju sekotājam, lai zinātu par aerobo treniņu efektivitāti etc etc. Un nav jau arī. Bet mani pirms tam nekas nespēja nomotivēt skriet tik lēni (uzsākot mans temps bija 8:30-9:00 min/km). Un ja minētā metode mani motivē vilkties gliemeža gaitā, tad esmu autoram parādā vismaz izlasīšanu un veselīgu kritiku. Nesen samērīju, ka tagad jau varu pie tiem pašiem pulsiem vikties ap 8:00-8:10min/km. Ir cerības līdz pavasarim kaut cik ātrumu iegūt.
Izņēmumi aerobajiem treniņiem man tomēr mēdz būt diezgan daudz, kas visticamāk palēnina aerobās bāzes iegūšanu. Pirmkārt, tās ir visas orientēšanās. Ne es tajās prātīgi iesildos un atsildos, ne arī skrienu aerobajā zonā. Mežā, kā jau mežā, skrien tik ātri, cik ātri var, lai galva vēl joprojām strādā. Otrs izņēmums ir periodi, kad pulsometrs nav pie rokas. Biju aizdevusi savējo Garmin Laumai Montanejos Trail 55km skrējienam, pretī saņemot viņas pulsometru, bet tāpat kā Laumai bija interesanti momenti ar manu elektronisko draugu, tā arī man lielas draudzības ar viņas Garmin nesanāca jeb lielāko daļu skrējienu šajā laikā aizvadīju bez pulsometra.
Stipri pēc sacensībām pulsa ziņā izskatījās arī Rīgas Rogainings. Pēc tam, kad Arkādijs bija iemēģinājis savus spēkus Vaidavas rogainingā, nolēmām, ka es varētu izmēģināt pilsētvidē – daudz vienkāršāka loģistika ar bērnu un arī 2h ir kā radīts man. Kādu laiku likās, ka nesavākšu komandu, bet tad vienlaicīgi pieteicās Guna un Andulis. No Anduļa saņēmām veselu lērumu ar iespējamiem komandas nosaukumiem, mums ar Gunu atlika vien izvēlēties un piereģistrēt “TT 2h” komandu. Sacensību dienā nolēmu, ka rogainings jau nebūs ātrs, tāpēc došos uz Alfu kājām/skriešus un tur pēc otro brokastu ieturēšanas gan jau nebūs problēmu turpināt skriet. Ar plānošanu jau viss forši, ar izpildījumu – kā vienmēr. Kaut ko nepareizi sarēķināju, pēc otrajām brokastīm ieskriet veikalā nepaspēju (ļoti kārojās Rimi Spēka rikas – tāda forša sēklu maizīte), savukārt, nokļūdījos arī distances samērīšanā un atskrēju par ātru. Vismaz laiks, ko izstāvēt rindas, bija pietiekams. Tad sekoja visādi organizatoriski darbi kā – izņemt numurus, pabarot bērnu, nodot bērnu pieskatīšanai tētim un vecmammai, un tad jau – distances plānošana. Vai es minēju, ka nekad nebiju piedalījusies rogainingā, tāpat kā mani komandas biedri? Nu nekas, pieņemot par konservatīvu ātrumu 12:00min/km, sazīmējām trasi. Sākumā mums gāja kā pa celmiem – pirmo punktu (26.) atradām ātri – pēc cilvēku bariem. Šķiet, ka arī nākamos divus (45. un 38.) varētu tāpat, bet nomaldījāmies pie abiem divās priedēs un zaudējām daudz laika. Pēc tam jau ar orientēšanos gāja vieglāk, šķiet, visi beidzot pamodās. Ar skriešanu starp punktiem arī bija tīri labi, skrējām man komfortablā tempā, brīžiem, kad likās par ātru, pārgāju soļos. Pēdējā pusstundā man sāka ļoti salt rokas, skaidrs, beidzās enerģijas krājumi (trasē neēdām un gandrīz arī nedzērām). Pēdējos punktus ņēmām Biķernieku mežā un bija šaubas, vai paspēsim, bet Andulis nosolījās, ka izvedīs pa īstajām taciņām. Vēl skrienot, runājām, kā nu kurš dosies mājup (man bija plāns ķert rokā savu ģimeni un uzreiz arī pazust), ka gan jau nekādi pjedestāli tādiem lēniem iesācējiem tāpat nespīd, ha-ha. Man patika, ka neskatoties uz maldīšanos, izskrējām skaisti pēc plāna, paņemot visus plānoos punktus un ieskrienot vien minūti pirms beigām. Atradu ģimeni un devos mājup. Liels gan bija mans prieks un pārsteigums, ka pjedestālu tomēr bija iespējas ieraudzīt – mix grupā ieguvām trešo vietu, kopā savācot 38 punktus un otrajai vietai zaudējot laikā, bet ne punktos. Varbūt rogainingā (pilsētvidē) esam cerīga komanda! Ja vien Andulis un Guna piekritīs, varētu kādreiz izmēģināt arī mežā.
Rīgas rogaininga karte
Un kur tad pusmaratons, lasītajs jautās. Nu gluži vienā gabalā vēl nav mēģināts. Bet kopā vienā dienā gan – uz rogainingu man sanāca 6.5km un rogainingā savācām 15.5km. Ņemot vērā, ka laiks starp skrējieniem bija mazāk kā 2h, man ir pārliecība, ka pusīti jau varu noskriet. Neatkarīgi no tā, ka nezinu, cik ātri (lēni) tas sanāktu, šī doma ļoti silda un ceļ pašapziņu. Līdz 100km atlikuši vien 78km.
“Nāk rudens apgleznot Latviju…” un Lauma atkal jau aicina pieteikties Siguldas kalnu maratonam, rūpējoties par komandas pieteikumu – “Rudenīgi skarbi laikapstākļi, asfalta vietā – dubļainas takas, iespaidīgi kalni un krāšņi Gaujas senlejas skati… Pārbaudījums – 54 km, un baudījums – 14 km!” Aizmirstu pērnajā gadā izteikto frāzi, un jau trešo gadu pēc kārtas piesakos garākajai distancei. Nekur jau nav teikts, ka nevar baudīt pārbaudījumu – šoreiz 54.7km un 2224 augstuma metri.
Dzīve jau nebūtu interesanta, ja viss notiktu tā, kā plānots. Pēdējā laikā viss ir pārāk… Pārāk maz skriets, pārāk maz gulēts un pārāk daudz strādāts… Gribas kā lācim ielīst ziemas migā, saritināties uz snaudu un kādu laiku nelīst laukā… Nekā nebija! Sestdienas rītā jādodas uz Siguldu.
Soma tiek sakrāmēta jau vakarā, lai no rīta nebūtu steigā vēl kaut kas jāmeklē pa māju un varētu vēl dažus mirkļus atvēlēt miegam. Naktī, šķiet, ka guļu itin labi, kaut vairākas reizes pieķeru sevi acīm vaļā, raugoties tumsā, un klausoties vēja gaudošanā. Pirmais darbiņš no rīta ir izbāzt snīpi laukā un apostīt gaisu. Nojauta nepieviļ… Ir vēss! Un vējš – tik nemīlīgs…brrrr… Lielā krūze kafijas, brokastmaizes ar upeņu zapti… Un braucam!
Neteikšu, ka Sigulda sagaida neviesmīlīgi – tāda sajūta, ka gaiss trīsss lielā notikuma gaidās, taču rokas pašas ielien cimdos, un kapuce aši uzslīd galvā, jo pēc siltā auto ir mazliet vēsi, un arī vējš diezgan nebēdnīgi rotaļājas pa Svētku laukumu. Visi tādi pacilāti un mazliet satraukti. Bez liekas gaidīšanas tieku pie sava numura. Aizeju vēl uzmest aci pāri malaiuz Ziediņa kalnu. Tur jau tas ir! Lepns un gana iespaidīgs! Šķiet, ka pat mazliet iedomīgi izgāzis savus sānus – klusē un gaida, kad varēs pārmācīt pārgalvīgākos… Vēl īsu mirkli apskatu trases turpinājumu jeb nākamo Siguldas serpentīnu un dodos uz auto. Jāpārģērbjas.
Mazliet raizes sagādā pareizā apģērba kombinācija – lai nebūtu par karstu un nesaltu. Laukā ir mazliet zem 0. Sīkums! Ja vien nebūtu tas vējš… Kamēr prātoju un galvā pārcilāju variācijas, tikmēr vēderā pazūd banāns. Šajā mirklī psihologi droši vien piesauktu emocionālo ēšanu – uztraukumā mute kust. Taču mani šoreiz tas neinteresē! Diena būs gara! Labs, kas vēderā. Enerģija noderēs. Lēmums ir pieņemts! Labāk tomēr, lai ir silti, jo novilkt lieko varēšu jebkurā mirklī, taču, ja sals – tad soma ar drēbēm būs padsmit km jeb viena apļa attālumā.
Ir laiks… Sistēma uz muguras, soma, ko atstāt starpfinišā, uz pleca, numurs, čips… Šķiet, ka viss ir! Nu tad… Drēgni… Somu atstāju aplokā jeb starpfinišā pie pārējām. Somā flīša jaciņa, sausi cimdi un zeķes, biezāka virsjaka un iesākta kolas pudele. Jādodas lejup – uz startu. Izmantoju jauno serpentīna noskrējienu – pa līku loču taciņu esmu lejā, Ziediņkalna pakājē. Trinos un priecājos, ka man ir rokās divi cimdu pāri, vismaz nesalst. Čalas visapkārt un tūlīt jau būs…
STARTS! AIZIET! Tā kā pēc jauniem apaviem netīkoju, apzinoties savas spējas, startā esmu bez maz vai pašās beigās. Nav jau arī kur steigties, kā nekā priekšā gana daudz km. Mazliet gan uztrauc ieviestais 2 apļu kontrollaiks, bet viss ir pašsaprotami, ir sarēķināts temps un tam tik jāseko līdzi. Ja nepalaidīs pēdējā aplī…nu, nebija lemts… Daži soļi skriešus, un tad jau krietni mierīgāk kā pērn, lai nesadzītu pulsu nevajadzīgos augstumos un nebūtu jāpūš un jāelš, arī es kāpju kalnup. Viss ir kārtībā! Solis pēc soļa, un še tev – augšā esmu! Tālāk pa serpentīnu jādodas lejup. Aha! Mans mierīgais kāpums atspēlējas – tur rinda kā senos laikos veikalā pēc sviesta un desas. Pat mazliet priecājos, sākums nebūs sasteigts. Brīžam stāvot un gaidot, brīžam paskrienot, tomēr arī lejupceļam un rindai pienāk gals. Pirmais km pieveikts pa 16:47min., par ko mazliet nošausminos, jo šādā tempā kontrollaikā iekļauties nebūs lemts. Mierinu sevi ar domu, ka taisnajos gabalos temps būs ātrāks, un tad jau iekavēto varēs atgūt. Cerams… Asfalts uz Gaujas tiltu, tam pāri un uz serpentīnu. Serpentīns, protams, augšup. Skriešus līdz pirmajam līkumam, tālāk pāriešanu soļos savai aizstāvībai attaisnoju ar izģērbšanos. Skrienot tomēr ir gana silti, un arī vējš mežā nav tik jūtams. Virsējā cimdu kārta un sejas maska pazūd somā. “Līderis! Līderis!”, atskan no labās malas. Tas jau Aivars703! Blakus gājējiem viņš tiešām arī ir līderis! Vieglā riksītī aiziet visiem garām kā stāvošiem (nu labi! – ejošiem). Ko Tu jaunam un ātram padarīsi? Serpentīna augšā pagrieziens pa labi zem tiltiņa un dodamies Vilkmestes cilpiņā. Šķeldota taciņa, kāds ledus izbrīns un vietām trepītes. Lejup, tad augšup, lejup un atkal augšup… Skrējēji vēl nav īpaši izretojušies, tāpēc kalnup ir mirkļi, kad gājiens apstājas. Mirklis. Un atkal augšup… Šeit arī pāri takai pārkritis koks… Kāds mēģina pa apakšu, bet tad jālien gandrīz uz vēdera. Es vismaz šoreiz pa augšpusi – spēks vēl ir. Apkārt Vilkmestes pilskalnam, lejup…pāri tiltiņiem un mūs pagriež atkal kalnup. Labi, labi – ir taču kalnu maratons! Šeit pāris viltīgas vietas, kuras tumsā varētu būt interesantas – graviņa, stāvs kāpums ar strauju pagriezienu… Jāiegaumē! Kalnā kāpjot, secinu, ka man ir mazliet par karstu – uzrāpšos, un tad būs jānovelk jaka. Kalna gals, Krimuldas pilsdrupas, tiltiņš un tad jau klāt serpentīns.
Esam atgriezušies, lai mazliet atpūstos taisnajā posmā, kas ved cauri Krimuldas sanatorijai un tad tikai pa platu taku jeb celiņu uz priekšu līdz pat noskrējienam uz gājēju tiltu. Skrienas viegli, pretējā Gaujas pusē dzird komentētāja balsi, var redzēt bobsleja trasi un ik pa laikam dzirdēt pērkonam līdzīgus dārdus. Tie dzirdami visas dienas garumā, un tā arī netieku gudra, kas tas ir? Jaku tā arī nenovelku, jo šeit mazliet jūt vēju pakausī, un ir labi tieši tā, kā ir. Noskrējiens un tilts jau klāt. No skrējēju soļiem tilts šūpojas, pāreju soļos… Nē, mani nebiedē šūpošanās, man no tās mazliet palika šķērmi ap dūšu. Ejot tomēr bija labāk. Vēl tikai laukā no meža un jau var manīt dzeršanas punktu. Mazliet silta tēja, marmelādes bumba, banāns un dodos tālāk. Ir pieveikta aptuveni puse no pirmā apļa. Šeit skrējēji tiek sadalīti. Īsās distances veicēji dodas taisni, bet pārējie – pa labi – tālāk piedzīvojumos. Puiši, kas dala skrējējus, priekšā skrienošajai meitenei saka, ka meitenes skrienot taisni. Labi! Es ar`! Man ar` taisni, jo es taču esmu meitene… Kas Tev deva? Laidīšot mani citiem līdzi, esot karjera jāapskata. Ja nu bez tā nu nekādi nevar, paklausu ar`… Slaids lēciens un priekšā upīte. Tai pāri koks, bet uz koka rinda. Viena meitene kustas ļoti lēni, laikam jau bail. Otra sēdus, trešā rāpus… Visas grib nokļūt otrā krastā sausām kājām. Skats visai amizants! Aivars703 ir galants! Viņš palaiž meitenes pa priekšu un vēl padod roku… Paldies! Es ar` esmu pāri! Kalniņš augšup, līklocis pa krūmāju un karjera jau klāt. Kalniņš lejup, vēl viens, cauri karjerai un augšup – šeit jau kāpiens gandrīz kā pa trepēm, katrai kājai sava vieta, kur nolikt. Feini! Vēl tikai gabaliņš un esmu uz asfalta. Vecais Siguldas ceļš… Nost no asfalta un pēc brīža esmu šķeldotā virāžā, tad asfaltētā kalniņā lejup un augšup. “Tā taču Laurenču slēpošanas trase! Būtu jauki te uzslēpot!” Laikam jau tomēr šo biju pateikusi balsī nevis domās, jo blakus skrienošais puisis mazliet neizpratnē paskatījās uz mani un noburkšķēja: “Trakā! Pa kurieni te braukt? Te taču nav kalnu! Tie ir Siguldas centrā…” Katram jau savs… Skaists, garš noskrējiens lejup un esam vietā, kur satiekamies ar īso distanci. Tālāk dodamies kopā. Garš un grūts kāpums augšup, ik pa gabaliņam kāds atpūšas, atstutējis muguru pret koku. Zinu, ka tā ir jauki, bet tā nedrīkst, ne tagad – jau pirmajā aplī – es taču varu! …un augšā esmu! Ķeizarskats! Mirklis un atkal lejup. Te gan tā prātīgi, izskalota krauja vienā pusē, krituši koki, kur jāpieliec galva, interesantas uzbūves rūtots tiltiņš – prātīgi? Solis. Nē, neslīd… Skrienam!
Augšup… Kāpiens ir garš. Trepēm trūkst pakāpienu, lai nebūtu jāliek pārāk garš solis, lieku kāju tā, it kā pakāpiens tur būtu – tā vieglāk, sanāk ritmā. Kāp, kāp! Tu vari! Ķeizarkrēsls! Kaķītis šoreiz uz leju. Sasalis. Vietām, kur avotiņi izspiežas virspusē, arī ledus. Krist nav nekādas vēlmes – būs zilumi. Veiksmīgi tieku līdz kalna lejai. Tālāk mazliet pa gludu virsmu, līdz dīķītim, tam pa maliņu – tur mazliet mitrs, tāds kā kūdrains, mīksts dublītis, un atkal augšup…augšup…augšup… Likās, ka tas nekad nebeigsies. Nu, nepatika man šis kāpums augšup, iespējams, ka sava slīpuma dēļ pa nogāzes malu, arī atkritumi bojāja skatu – skumji. Galā izmetu loku un, klausoties tiesneses brīdinājumos par dubļiem, dodos lejup. Kaut kādas vicas – iespējams, ka avenes, krūmi, gara, cieta zāle un tad jau arī Kordes trase ir pieveikta. Tagad jau tik pa taciņu gar Gauju uz pēdējo kalnu šajā aplī. Ziediņkalns ir klāt… Citu iespēju jau nav – jākāpj! Un kāpju ar`! Nav jau nemaz tik traki! …vēl tikai pāris soļi un ir! Pirmais aplis ir galā! 2:42:10…
Mazliet sāp galva. Iedzeru siltu tēju. Pajautāju tīru ūdeni – nomazgāju muti. Tik labi! Vēl tēja, apelsīns, banāns, marmelāde. Nodzeru savu galvassāpju tableti un dodos prom. Vēl tikai divi apļi… Līdz serpentīna noskrējienam eju soļos, pa to laiku arī mute ir izēsta – marmelādes bumba ir manā vēderā, un lejup var skriet. Rindas vairs nav. Nav ne jāgaida, ne kāds jāapsteidz. Trase ir tikai mana! Gaujas tilts, serpentīns… Cītīgi soļoju augšup. Vismaz pagaidām viss ir lieliski! Ielieku ausī mūziku, un tā tikai piedod enerģiju. Serpentīna augšā atkal pagriežos zem tiltiņa un tad ūdens gulta – zem šķelda laikam ir kāds avots, zeme dīvaini nošūpojas. Pirmajā aplī nejutu – vai nu bija vēl sasalis, vai arī neuzkāpu… Jautri! Aidā, tik uz priekšu! Trepes un kalniņi tiek pieveikti uz urrā! Arī ar koku problēmu nav – viena roka uz zara, otra roka uz zara, palēciens un pāri esmu. Vilkmestes cilpa paiet nemanot. Tagad atpūtas pārskrējiens līdz gājēju tiltam… Garais noskrējiens un tilts… Šoreiz pāri skriešus, jo viena, izrādās, ka nespēju to iekustināt. Aiz tilta jau atkal gaida silta tēja, marmelāde, banāns un siers – sāļš – gards! Kapucē noslēpies, gandrīz nemanot garām aizslīd līderis, viņam jau pēdējais aplis – nieka 9km līdz finišam. Kāds nosaka, ka viņš laimīgs – viņam tik maz vairs atlicis. Man nu gan ar` nav par ko gausties, man arī labi, puse jau pieveikta, un ar katru soli pieveiktais gabals tagad būs lielāks par atlikušo. Vairs tikai 27km. Jādodas tālāk! Lorupītes šķērsošana problēmas nerada, koks savā vietā un aši tieku pāri. Tik tas pirmais lēciens nez kāpēc, šķiet, ka bija jālec tālāks kā pirmajā reizē. Kājas sausas – tas taču pats galvenais! Kalniņš, karjera, asfalts… Vējš pūš sejā… Tiesnesis jau pa gabalu saožams – viņš smēķē, un dūmi, vēja nesti, ir sajūtami jau krietnu gabalu pirms pamanu vaininieku. Tas nu nemaz nav tas, ko tagad vēlos, un cenšos pēc iespējas ātrāk pieveikt atlikušos asfaltētos metrus, lai varētu nogriezties uz Laurenču slēpošanas trasi. Garais noskrējiens pirms kāpumiem ir patīkama atpūta. Zinu, ka tūlīt sekos kāpums, kas nebūt nebūs viegls. Nez, kāpēc es staipu līdzi tos “rezerves kg”? Varētu taču kādreiz atstāt tos mājās – būtu daudz vieglāk. Kāp, kāp – nečīksti! Kāp… Ķeizarskats ir klāt! Tagad būs uz leju – pāri rūtainajam tiltiņam, tad atkal augšup… Laikam jau iepriekšējā kalnā visu enerģiju neiztērēju, jo domās skaitot:”Kāp, kāp! Tu vari! Vari!”, pamanos kalnu pieveikt visai raiti. Ķeizarkrēsls. Piesēst? Nē, nevēlos… Kaķītis – katrs solis pret sasalušo zemi rada sajūtu it kā kāju sistu pret betonu, tas nu man galīgi nepatīk. Tāpēc izvēlos mazliet citu noskriešanas veidu – ik pa laikam, mainot kājas, lejup skrienu sāniski. Tā trieciens sanāk mazāks un tikai vienai kājai – vismaz man tajā brīdī tā liekas krietni ērtāk. Šādā stilā tiek pieveikta arī Kordes trase, un nu jau vairs tikai gludais posmiņš līdz Ziediņkalnam, un otrais aplis būs galā. Te nu tas ir! Varens… Bet es taču vēl varu! Kāpju… Varu! …un pat Ziediņkalns vairs nešķiet tik varens, tas ir pieveicams! Gandrīz ar stundas rezervi ierodos starpfinišā – manas bailes ir bijušas veltas. 5:35:55 Tikšu arī pēdējā aplī!
Vēl joprojām mazliet sāp galva. Vaininieks zināms, bet pašlaik novērst iemeslu vai censties izvairīties no tā nevaru. Nodzeru vēl vienu tableti. Tēja, siers…apelsīns, marmelādes bumba aiz vaiga un jādodas tālāk – pēdējā aplī. Vairs tikai 18km… Serpentīns lejup, Gaujas tilts… Krimuldas serpentīns augšup… Jūtos labi! Pretēji plānotajam, Vilkmestes cilpa tiek pieveikta pa gaismu. Tas ir labi! Gaismā tomēr krietni vieglāk skriet. Vēl tik tiltiņš un dodos atpūtas pauzītē jeb gludajā posmā līdz gājēju tiltam pār Gauju. Skrienas raiti. Pirms tiltiņa panācu puisi, kuram bija pievienojušās divas meitenes uz pēdējo apli. Jauki! Kompānijā gludais posms paiet nemanot un, skat, jau klāt Gauja. Tiltam pāri un ierodamies dzeršanas punktā. Tēja, banāns, siers, gardā marmelāde… Esmu slinka, nav vēlēšanās ņemt nost somu un vilkt laukā lukturi, taču vajag… Mana vilcināšanās tiek pamanīta un ar laipnas rokas palīdzību, nenoņemot somu, tieku pie luktura. Vēl jau nevajag, bet tūlīt, tūlīt… Esmu pateicīga un, iemetot vēl vienu marmelādi aiz vaiga, dodos tālāk. Palikuši pēdējie, bet nebūt ne vieglākie 9km… Lorupīte. Lēciens…nu, knapi! Taču kājas sausas. Nogurums vai ūdens šķērslis paliek platāks? Laikam jau abi, jo ar katru lēcienu jau tomēr katrs to baļķēnu pakustina… Koks mazliet noslidināts, bet pāri tieku veiksmīgi. Tagad tik augšup un pa taku uz karjeru. Strauji paliek aizvien tumšāks, it sevišķi tas jūtams mežā. Karjerā vēl tīri gaišs, iztieku bez luktura. Kalniņš (ar citu skrējēju iecirstiem pakāpieniem smiltīs) augšup… Laikam būs jāslēdz lukturis. Kamēr slēdzu slēdzi un mēģinu saprast, kā labāk – ar vai tomēr bez luktura, pamanos uz elektrolīnijas aizķerties aiz zara. Mirklis un sajūtu asas sāpes. Ceļgals ir saskrējies ar zemi. Acīs sariešas asaras. …arī plaukstas ir apskādētas. Daži soļi – nē, viss ir labi! Sitiens bija sāpīgs, bet skriet var. Plaukstas gan mazliet smeldz. Izslēdzu lukturi, un lejup no kalna noskrienu. Klāt asfalts… Šeit var mazliet atvilkt elpu. Laurenči… Nu gan tālāk bez luktura nevar. Noskrējiens lejup, lai dotos atkal augšup… Kalnā manāmas vairākas lampiņas. Neesmu viena. Augšup iet diezgan raiti, vai kājas jūt tuvojamies finišu, vai atvērusies kāda enerģijas krātuvīte – nezinu, bet aiz līkuma noķeru vienu lampiņu, tālāk, augšup, vēl divas. Ķeizarskats ir klāt! Skrējiens lejup, un pamanu signāluguni, mirgojam tumsā. Kas tas? Pie rūtainā tiltiņa stāv trases tiesnesis un gandrīz kā bāka raida brīdinājuma signālus tumsā. Veiksmīgi esmu pāri un varu atkal doties augšup… Solis pie soļa un esmu kalnā. Nez, kur ir radusies tā enerģija? Ķeizarkrēsls… Kaķītis ir iegrimis tumsā. Kalna pakājē manāmas pāris lampiņas. Man vēl viss kalns lejup. Mazliet jūtu savu sasisto celi. Ne tagad! Tikai ne tagad… Domās cenšos sarunāt, ka tagad sāpēt nevar – labāk rīt, ja jau ir tāda vēlme. Laikam jau celis saprata un vairs neapmierinātību neizrādīja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka arī nākamajā dienā tas uzvedās rāmi un paklausīgi. Atlicis vairs tikai pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šis nu gan liekas bezgala garš… Nu, vai tad tiešām tas nekad nebeigsies? Vēl un vēl…augšup…augšup… Beidzot. Apskrienu dubļus pa kreiso pusi un dodos lejup. Uz mirkli vicās un garajā zālē pazaudēju marķējumu – taču šeit jau tikai lejup… Ir! Kalns ir galā. Taciņa gar Gauju un uz finišu. Izskrienu uz asfalta, pretim brauc puisis uz vello, apmet loku un līdz finiša kalnam man ir pavadonis. Nākas skriet, nedrīkst taču izrādīt savu vājumu, un kopā arī solis vieglāks. Viņš apjautājas – kā patika trase, stāsta, ka reiz starta dienā bijis sniegs… Zinu, zinu, es arī tad skrēju… Un tur jau tas ir! Viņš atvadās, novēlot veiksmi un spēku pēdējā kāpumā. Tūlīt būs viss! Aiz muguras tik daudz km, bet spēki nav galā. Jākāpj! Ar katru soli pietāte pret kalnu top mazāka, bet drosme lielāka. Es to varu! Vēl tikai pāris soļi… Finišs! 8:41:30 Gandarījums ir milzīgs! Smaidu… Kaklā uzkar medaļu. Smaga gan…
Tieku pie bezgala gardas dārzeņu biezzupas. Tēja un bulciņa… Pasakos par gardo zupu un dodos uz auto, paliek vēsi, jāpārģērbjas. Pa ceļam gan vēl jāpaņem soma. Kamēr tieku līdz auto, šķiet, ka vējš jau izpūtis dvēseli – man ir auksti. Ģērbties negribas – auksti. Kamēr iesilst auto salons, tikmēr pāris īsziņas un telefona zvans, ka esmu finišā, pie pilna saprāta un jūtos lieliski. Sāk palikt patīkami silti. Vairs nesalst un beidzot var arī pārģērbties. Ceļš mājup… Svēta lieta ir paņemt Straupē lielo krūzi melnas kafijas ar pienu un četriem cukuriem. Jā, jā…ar četriem, kaut ikdienā kafiju dzeru sūru. Šodien taču drīkst! Un šobrīd tieši to arī vajag… Galva pateicībā pārstāj sāpēt, un tagad tikai mājup…
km 
-