Nevarētu teikt, ka jau kādus pāris pēdējos gadus neskatītos Siguldas kalnu maratona virzienā, bet tieši tāpat nevarētu teikt, ka šogad būtu plānojusi piedalīties šajā pasākumā, bet nefinišētais skrējiens Monblāna pakājē ieviesa neplānotu plānu maiņu. Vispār jau jāteic, ka sākumā nevarēju izvēlēties starp Siguldas kalnu maratonu vai Kuršu kāpas ultriņu. It kā abi vienādi. Kurši vairāk skrienami, bet tur ir tie sasodītie 10km gar jūru. Nebūs, vismaz ne šoreiz. Nē nu, bija jau arī opcija Taisnais, bet tas ir pārāk plakans, vienveidīgs un visu laiku jāskrien augšup.
Pirmais aplis. Nav nekā jauna šajā skrējienā, jo starts aizvien tiek dots no Ziediņa apakšas. Vispār jau brīdī, kad esi ticis augšā, tad prieki ir īsi, jo tūlīt pat pa Pilsētas trasi jāskrien lejā. Jāteic, ka šī bija viena no retajām vietām, kur vējš visu laiku pamanījās zēģelēt. Tā kā man steigties īsti nav kur, jo 70km tomēr ir 70km un vispār es neesmu pārliecināta, ko par šo avantūru teiks mans sēžas nervs, kurš man Monblānā saniķojās, tad lejupceļš pa Pilsētas trasi paiet lēnām un mierīgi. Lai gan jau pašā sākumā paspēju pie sevis nosmieties, ka Siguldas Stirnu bukā te gan tika lidots kārtīgā tempā lejā. Vispār es neesmu noskrējusi pat vienu kilometru, kad saprotu, ka ir auzas. Es pat teiktu, ka pamatīgas auzas, jo laika prognoze mani ir nedaudz piečakarējusi un man ir karsti. It kā jau šodien Siguldā solīja ap +10℃ un lietu, bet no lietus ne miņas. Es pat teiktu, ka kaut kur spīd saule, bet man garroku kreklā jau tagad ir karsti. Bet, kā par nelaimi, līdzi ir tikai vēl viens “ja nu” garroku krekls, vējjaka, lietus jaka un vestīte. Nē, nu, ja būtu tas solītais lietus, tad jau ideāli, bet tagad ne šis ne tas.
Kamēr līdz Bobsleja trasei skrējām pa asfaltu, tikmēr nekas. Dzirdu, ka aiz manis skrienošā kompānija kaut ko runā par Monblānu. Dažās sarunās iesaistos arī es, īsi izstāstot, kāpēc man tik “dikti negribējās finišēt”. Drīz klāt arī Pirtnieka kalns, kurš, kā vēlāk izrādīsies, pilnībā attaisnos savu nosaukumu, jo tajā šaurajā izpļautajā taciņā, kas vēlāk pārtaps šaurā dubļainā taciņā, starp maziem kociņiem bija nenormāla sutoņa. Tāda, ka sviedri tek aumaļām. Šī bija arī vieta, kur jau atkal aizmugurē norisinājās saviesīgas sarunas par nefinišēto Monblāna skrējienu, tik šoreiz par TDS, kuru apturēja, un to sajūtu, ka vajag šoruden ultru un finišu. Protams, kopīgi nosmejamies, ka, kā izrādās nevienam no mums, Siguldas kalnu maratons šogad nebija plānots.
Korde mūs sagaida visā savā godībā, tas ir, dubļaina. Būtu tik viens aplis, tad šļūktu pa taisno lejā uz dibena, bet tagad šo neizskatu kā labāko opciju, jo vēl 60+km ar netīrām un slapjām biksēm negribu skriet. Skatos uz tiem dubļiem un kaut ko pa miglu atceros, ka jāmēģina skriet lejā maksimāli pa kreiso pusi. Pa pusei kāpjot, pa pusei slidinoties, bet lejā veiksmīgi tiku. Jau atkal noķeru Aigaru un Izturības čaļus jeb, kā smejos, savu čaļu kompāniju. Mazā taciņa gar Gauju tiek pavadīta ar nebūtiskām sarunām, bet tai pat laikā skatoties zem kājām, lai neaizķertos aiz kādas saknes vai krituša koka. Pie viena pārrunājām šodienas laikapstākļus un to, ka viņi mani ir apmānījuši un ka man ir sasodīti karsti un es īsti nezinu kā, lai tieku līdz finišam. Protams, tieku pie ieteikuma vilkt nost kreklu. Jā, tādu opciju es esmu apsvērusi, bet tomēr tie 70km mani attur no šīs domas. Lai gan tai pat laikā manā virzienā tiek raidīta frāze, ka, ja neuztrauc skriet čaļu kreklā, tad starpfinišā man var iedot savu, uz ko atbildēju, ka nebūs ne pirmā ne pēdējā reize, kad skrienot mugurā ir čaļu krekls. Galvenais, lai man nav karsti. Jāteic, ka šajā brīdī es vēl nezināju, ka mana runāšana par to, ka man ir karsti, bija tik skaļa un izmisīga, ka man tiks piedāvāti divi dažādi čaļu krekli. Tiesa, ka par to otro īsroku kreklu uzzināšu tikai brīdī pirms ceturtā apļa, kad teltī jau atkal kaut ko meklēju savā kastē un dzirdēju, ka man saka, kāpēc pēc pirmā apļa kreklu nepaprasīju. Kā es varēju pajautāt, ja nezināju, ka man piedāvā. Nosmejam arī par to, ka vajadzēja ņemt līdzi plēves maisiņu vai vismaz plastmasas ābolīti, lai ātrāk tiktu lejā no kalna. Ja tā padomā, man somā ir folija sega. Varētu nobraucienam izmantot to. Tik žēl.
Skatos uz Kaķīti un saprotu, ka ne vella negribu viņā kāpt augšā. Nē, nu varētu, bet pa trepītēm nevis pa taisno. Štrunts, ka pa taisno, bet tur ir sasodīti dubļains un ar katru soli paliek aizvien dubļaināks. Kaut kā lēnā garā es tur augšā tiku. Jāatzīst, ka augšā visus skaļi uzmundrināja čalis no Burkānciema. Neatteiktos, ja šādi būtu katrā aplī. Pavisam īss prieciņš un trase jau atkal jeb pa taisno cauri dubļiem ved lejup. Skrienu prātīgi, jo aizvien nezinu, kā reaģēs mana kāja, bet piebeigt viņu pašā sākumā arī negribu. Ar pāris slidināšanās epizodēm, iestrēgušām nūjām dubļos samērā veiksmīgi tieku lejā. Jau atkal maza taciņa gar Gauju. Garām paskrien viens kungs un jautā, cik kilometrus skrienu. Kā – cik? Visus, protams. Uz ko man novēl veiksmi un prom bija. Es kaut ko minēju, ka man ir karsti? Es aizvien prātoju, kur dabūt plānu īsroku kreklu. Tiltiņi, trepītes, taciņas, saknes un skat, jau pirmais līkums un skaidu kalna augšupceļš uz Laurenčiem. Garš un garlaicīgs augšupceļš. Izmantoju laiku lietderīgi un apēdu želeju. Jau tagad saprotu, ka nūjojams augšupceļš un želejas ēšana nav diez ko labs savienojums. Kalna galā stāv Andris un vēro dalībniekus. Noskrējiens lejā jau atkal pa dubļainu taciņu un skaistām slidenām trepītēm. Viens no līdzskrējējiem atzīstas, ka vienu gadu te ir skaisti ribas skaitījis, tas ir, nošļūcis uz muguras lejā. Izklausās sāpīgi. Lejā brīvprātīgais tur vaļā vārtiņus. Sīkums, bet patīkami. Ok, mēs tagad skrienam cauri ganībām. To var redzēt. Ne jau velti organizators pirmstarta biļetenā rakstīja, ka “govis ir draudzīgas, dažkārt – ziņkārīgas, fano par sportu. Saglabājiet mieru un pieklājīgi atbildiet, ja kāda govs vēlas parunāties”. Skrienam pa dubļaino taciņu un jau atkal ar čaļiem runāju kaut ko par Monblānu. Ai nē, šis lēzenais, dubļainais augšupceļš nav skrienams. Priekš tam mums ir nūjas, daudz laika un kilometru. Pag, bet trase? Kāpēc trase ved uz priekšu, nevis te strauji augšup? Ļoti labi atceros, ka pagājušo nedēļu ar Ingu izskrējām nepareizi, jo neatradām īsto taku, bet tagad tā saucamā neīstā taka ir marķēta. Lai nu kā tur būtu, te man rodas doma, ka ir jāieraksta meitenēm čatā, ka man ir karsti un, ka es būtu dikti priecīga, ja man uz starpfinišu sagādātu plānu īsroku kreklu. Varbūtība jau maza, bet, ja vajag pačīkstēt, tad vajag. Tieši tik, cik ātri telefonā ieslēdzu internetu, tieši tik pat ātri izslēdzu. To, kā viss tika saorganizēts un pie kā atrodas man sūtītie Andas krekli, izlasīšu tikai stundu pēc sava finiša. Kaut kur aiz kazām pirms Laurenčiem man garām paskrien Kristīne. Lai jau skrien. Diena ir gara un vispār es varētu arī nefinišēt. Pasaule no tā neaizies bojā. Ko pati? Mēģinu skriet, jo nu tomēr ceļš prasa skrējienu un aizvien apkārt ir ļoti daudz dalībnieku. Tik daudz, ka es nemaz nemēģinu saprast, kurš ir kuras distances skrējējs.
Ūdens punktā uzturos tieši tik daudz, lai padzertos morsu. Dzēriens pudelēs man ir, tad varu doties tālāk. Un vispār Kristīne ir nedaudz priekšā, bet Baiba tepat blakus aiz muguras. Atminos, ka redzēju kā Ieva jau startā aizskrēja, bet, cik tālu un kur atrodas parējās, nav ne jausmas. Jāskrien. Skrienu lejā pa akmeņiem un kārtējo reizi nodomāju, ka aizvien nesaprotu, kā es te lejā viengad ar velo braucu. Maza taciņa līdz lielceļam. Nu bet, kurš normāls cilvēks te lejā skrien lēnām, prātīgi un pie tā visa vēl sevi apzināti bremzē? Kurš gan cits, ja ne es. Skarbi. Lejupceļā visu svaru nākas uzņemties labajai kājai, jo kreiso taupu un lejup skrējienā to izmantoju mazāk, plus vēl tā nedaudz tizli pārceļu. Nu negribu, lai tas nervs sāk niķoties. Negribu. Jāatzīst, ka esmu sagatavojusies, ja šis sāks nepaciešami niķoties, tad gan visu vai neko. Bet tagad prātīgi. Saķeru savus čaļus, nosmejos, ka šie man pa lēnu un aizskrienu. Tas, protams, līdz Velnalas kāpumam, kuru pieveicam, kopā pļāpādami. Arī visu garlaicīgo mulčas posmu nopļāpājam par nebūtiskiem sīkumiem. Brīdī, kad ieskrienam alejas posmā, mūsu kompānijā sākas sarunas, ka pēdējos piecus gadus Siguldas kalnu maratonā šis posms nav bijis. Es saku, ka Siguldas kalnu maratons te ir gājis, jo esmu te skrējusi. Tiesa, ne pēdējos piecus gadus. Tieši tāpat viennozīmīgi atzīstam, ka vislabākais Siguldas kalnu maratons bija tai gadā, kad iepriekšējā naktī uzsniga un kad tas norisinājās oktobra beigās. Jā, jā, arī tie kritušie koki ir bijuši. Kad neatceros, bet zinu, ka esmu zem viņiem līdusi. Nedaudz balkons gar Mednieku namiņu, trepes, vārtiņi, vientulīga Balonu pļava. Tik ļoti vientulīga jau nemaz nebija, jo bija gan pīkstošais kontrolpunkts, gan priekšā manīju līdzskrējējus. Jau atkal trepes uz augšu. Izdomāju, ka trepes ir laba vieta, kur pastiept savu kāju. Vismaz kaut kāds labums. Augšā jau atkal satieku savu čaļu kompāniju. Tā noskrienam atlikušo daļu pa balkonu līdz serpentīnam, kur es iepalieku, jo man aizvien nepatīk lejupceļš. Vispār jau manai kājai nepatīk lejupceļš, ne man. Hmm, tad, kas viņai nepatīk – lēzens augšupceļš vai jebkāds lejupceļš? Viens ir skaidrs, ka atkal jāskrien tizlā, lēnā solī lejup. Nekas. Tas ir tikai pirmais aplis. Gaujas tilts, serpentīns uz Ziediņš otro reizi. Nevarētu teikt, ka ļoti gribētu rāpties augšā Ziediņā, bet – ko darīt. Plus tagad ir pašai jāmeklē labākā jeb taisnākā trajektorija tai kalnā, jo nav skrējēju čūskas visapkārt. Toties ir gaviles kalna galā.
Otrais aplis. Brīdī, kad esmu tikusi gandrīz kalna galā dzirdu, ka manā virzienā tiek raidīta frāze, ka zinot, ka man ir karsti un ka es varu izvēlēties no diviem krekliem maisiņā. Dzīve tomēr ir skaista. Ina piesakās palīdzēt. Jā, vajag. Fiksi izstāstu, kur teltī atrodas mana kaste, ka tai blakus ir Ingas kaste un ko man vajag no kastes atnest, tas ir, pāris želejas, trīs dzēriena tabletes, plus sajaukt dzērienu pudelēs. Tai pat laikā man tiek jautāts, kuru kreklu es vilkšu. Jūs ko – nopietni? Es un rozā. Tiešām, tiešām? Fu, fu, fu. Beidzot dzīve ir skaista. Īsais krekls un šorti. Ok, pusgarās bikses jau iepriekšējā apļa sākumā tika uzlocītas par īsajām. Ideāli.
Viss bija gandrīz ideāli līdz brīdim, kad tiku līdz Pilsētas trases noskrējienam, jo tajā brīdī iepūta sasodīti auksts vējš un piedevām no debesīm lejup gāzās kaut kas lietum līdzīgs. Un, ko es? Es nupat novilku savu garroku kreklu un uzvilku pavisam plāno Stirnu buka īsroku krekliņu. Te ļoti sailgojos pēc vestītes. Vispār jāatzīst, ka, piepildoties sliktākajam scenārijam, ka nekādi netieku pie īsā kreklu, biju jau izdomājusi, ka skriešu vestē. Tas pats īsroku krekls jau vien būtu. Brr. Bet tas vējš visu lejupceļu zēģelēja un mēģināja ielīst jebkurā vīlītē. Noskrējiens ir palicis vēl slapjāks un slidenāks. Tagad ne tikai ir jādomā, kā prātīgi tikt lejā, bet arī jāskatās, kur labāk likt kāju, kur nepaslīdēt. Tāpat no mugurpuses dzirdu, ka čaļi teic, ka seko manās pēdās un lai es izvēlos labāko lejupceļu. Skaļi smiekliņi no mums visiem. Lejā uz īsā asfalta posma parādījusies dzīvība. Nav jau brīnums, jo ir dienas vidus. Skrienu, kaut ko domāju. Pie ieejas Bobsleja trasē mūs sagaida smaidīgi brīvprātīgie. Jau atkal aizraujošs kāpiens Pirtnieka kalnā. Vispār par šo kalnu es atceros tieši tik daudz, ka esmu skrējusi pa viņu lejā. Tik neatceros, vai tas bija manā pašā, pašā pirmajā Siguldas kalnu maratonā, kad pieveicu 22km distanci divos 11km garos apļos, vai arī tas tomēr bija jau gadu vēlāk, kad pieveicu savu pirmo Siguldas kalnu maratona 55km distanci. Tagad daudz vairāk dubļi un mazāk dalībnieku. It kā no vienas puses vieglāk, bet no otras – aizvien te ir bezgaiss, sauna un sasodīti liela dubļu jūra. Mazā taciņa uz Kordi nav diži mainījusies, ja neskaita, ka tagad nav maza taciņa, bet jau gan iemīta ziloņu taka. Tās koka paletes zem pacēlāja man aizvien neizraisa uzticību, tāpēc labāk pasperu kādu lieku soli tām apkārt, nekā mēģinu pārbaudīt, cik labi uz viņām slīd. To slīdēšanu tūlīt varēšu izbaudīt dubļainajā Kordē. Stāvu pie lielā Kordes slīpuma un nesaprotu, kuru pusi šoreiz testēt. Kamēr domāju, kā labāk, divas dāmas dodas lejup pa labo pusi. Es nemanot sekoju viņām, ja to var nosaukt pa sekošanu. Ar nelielu izslīdēšanu, turēšanos pie zariem un balstīšanos uz nūjām jau atkal veiksmīgi tieku lejā. Viena gan mācēs teikt, ka, ja iet pilnīgi pa labo pusi, tas ir, pa downhill trasi, tad var labi tikt lejā. Ok, šo es piefiksēšu nākamajam aplim. Ak, jel. Man tak vēl divi sasodīti gari apļi.
Kaķīša dubļi
Mazajā taciņā gar Gauju ik pa laikam samainos ar citiem skrējējiem. Tādu nav daudz, jo trasē ir palikuši tikai tie, kuri skrien visus kilometrus, un tie, kuri 35km, jo prātīgākie jau finišējuši. Pieskrienu pie Kaķīša. Paskatos vienreiz uz viņu, paskatos otrreiz un saprotu, ka nemaz nevelk mani pa tiem dubļiem kārpīties augšup. Kā būtu, ja šo posmu izlaistu, m? Tāpat pa otru pusi jāskrien lejā. Ideja jau laba, bet ir tikai viens bet… Tur augšā ir pīkstošā laika kontrole. Neraža! Būs vien jākārpās augšup. Tieši tāpat redzu, ka Kristīne jau ir gandrīz šo posmu noskrējusi lejā. Ja es teiktu, ka te dubļi ir palikuši mazāk, es melotu. Jo augstāk, jo vairāk dubļu. Tik ļoti daudz dubļu, ka brīžiem ir jāpieliek pūles, lai noturētos un nenoslīdētu dažus metrus uz leju. Augšā aizvien pūš vējš. Lejupceļš viens vienīgs dubļu ceļš. Varētu mēģināt skriet lejā bez nūjām, bet nūjas palīdz neizslīdēt un noturēties, bet ir cita problēma. Tās nūjas ik pa laikam iestrēgst dubļos un ir ar spēku jāvelk laukā. Tai pat laikā katru reizi dzirdēt, kā viņas notikšķ, velkot laukā, nav diez ko forši. Bet, ja man ir jāizvēlas noturēties kājās vai dzirdēt to sasodīto skaņu, tad es izvēlos pirmo. Vispār jāatzīst, ka bija dažas reizes, kad izpildīju akrobātu cienīgus līdzsvara vingrinājumus, bet kurš gan šajā noskrējienā tādus neizpildīja. Nepietiek, ka te ir dubļi visā noskrējiena garumā, tad gandrīz pašā apakšā ir kaut kāda plēve, kuru vēlams apskriet pa kreiso pusi, jo ir sasodīti slidena.
Jau atkal taciņa gar Gauju. Tik atšķirībā no iepriekšējā apļa šoreiz šis augšupceļš nav skrienams. Eju un prātoju, bet Baiba… kāpēc viņa ir man tik tuvu aiz muguras? Kāpēc es nekādi nevaru no viņas atrauties? Nē nu es saprotu, ka, lai arī es jūtos tīri labi, bet pirms mēneša noskrietie 117km pa kalniem ir noskrieti 117km pa kalniem un pa vidu nobrauktais Apes simtiņš mani ir vēl patukšojis, bet ko Baiba dara man tik tuvu aiz muguras? Tātad es šeit redzu tikai vienu variantu – es esmu lēna un Baiba ir satrenējusies. Eh, vairs jau neko. Turpinu skriet. Tiltiņi, trepītes, grava pa kreiso pusi un jau atkal sasodīti daudz saknes. Tā nemanot ir atkal pienācis skaidu augšupceļš pie Laurenčiem. Sajūsmas nekādas. Kā jau visur, arī te viss ir kļuvis dubļaināks. Lēnām velkos augšup. Pag, kā tur bija ar to nefinišēšanu? Man tiešām vajag tos 70km. Man ir karsti (aizvien), apnicis, grūti, tā kāja… Pag, kas tur bija ar to ideju par ultru šoruden un finišu tajā? Bet, ja es nefinišēšu, pasaule no tā neaizies bojā. Tāpat nebūtu jau pirmā reize, kad Siguldas kalnu maratonā dikti negribējās finišēt. Būtu skaisti 35km pieveikti. Un? Kamēr prātoju par to, vai tomēr šodienai jau nepietiks skriet, skaidu kalns pieveikts. Lejup taciņa ir palikusi ļoti dubļaina, tik dubļaina, ka pamanos nedaudz izslīdēt. Uzsaucu aizmugurē skrienošajai, lai uzmanās – slidens. Trepītes, vārtiņi, pļava. O! Sveikas manas draudzenes jeb govis ir panākušas tuvāk takai. Es drošības pēc viņām prātīgi paeju garām un tikai tad atsāku skriet. It kā šīs ir pieradušas pie cilvēku klātbūtnes, bet no otras puses tās ir govis un es negribu tikt sabadīta. Protams, dubļi šajā posmā, kā jau visur, ir dubultojušies, bet tāpat pamanos izskriet cauri sausām kājām. Ko biju aizdomājusies vai aizskatījusies – nezinu, bet zinu, ka gāju pa taciņu, skatījos uz uzpūsto marķējumu uz kokiem un nevarēju saprast, kāpēc man ir sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā arī bija – es biju veiksmīgi pagājusi garām pagriezienam. Labi, ka mana čaļu kompānija bija tepat blakus un ātri atsauca atpakaļ. Līzdama pa taisno caur kokiem, smējos, ka bija sajūta, ka kaut kas nav tā, bet nevarēju saprast – kas.
Šoreiz Laurenču ūdens punktā izvēlos kolu, olīvas ar sāli, varētu jau ņemt banānu, bet tad man neder kola, bet no kolas neesmu gatava atteikties. Ā, čipsi arī bija gardi. Vispār tur bija daudz garšīgu lietu. Tā, ko vēl te varētu labu izdarīt? Derētu iztukšot kabatu no tukšajiem želeju iepakojumiem, jo nav ko lieku smagumu nest līdzi. Tā, kaut ko grauzdama, aizgāju tālāk aplī. Taciņā pļāpāju ar Inesi par trasi un skriešanu. Jau atkal saprotu, ka tūlīt sekojošo noskrējienu uz Kājinieku tiltu nevaru normāli lejā noskriet. Kaut kur fonā nedaudz īd tas nervs. Uz Kājinieku tilta laipni tiekam palaisti garām. Kārtējo reizi Velnalas kāpumu nopļāpāju ar čaļiem. Lai arī plus mīnus visu laiku skrienam kopā, saprotu, ka man un čaļiem ir atšķirīgi plāni par finiša laiku. Nē, nu ar jums ir forši, bet par visu naudu es šogad neesmu plānojusi finišēt. Gribētos plus mīnus ar tumsu ierasties finišā. Un vispār, es tak visu vasaru priekš Monblāna trenējos. Šie gan ies pa visu naudu. Jau atkal pļāpājam par visādiem sīkumiem un lēnām virzāmies uz priekšu līdz pat lielceļam. Es laiku izmantoju lietderīgi un saloku savas nūjas, jo tagad šajā plakanajā posmā man viņas traucē. Iesākumā gan šīs piestiprinu somai priekšpusē, bet pēc pāris noskrietiem metriem saprotu, ka šīs tur pārāk kratās un reāli traucē man skriet. Lai gan Prāgā tā noskrēju cik tur tos kilometrus un viss bija labi. Skaidrs, ja soma ir tukša, tad šādi neder. Bet vai tad man somai kabatas ir par maz. Domāts – darīts. Likšu aizmugurē, lielajā kabatā, kur jau skaisti kopš starta maisiņā guļ folija sega ar elastīgo saiti un otrā maisiņā iztikas minimums ar zālēm gadījumam, ja viss ir slikti. Ar nelielu piekārtošanu, lai nūjas netraucē grozīt galvu, esmu sakārtoju somu. Rokas brīvas. Varu skriet. Pag, bet, kas tur bija ar to zaļo pauzi? Vajag, kamēr ir mežs. Mulčas posms aizvien garlaicīgs. Aleja priecē. Kritušie koki aizvien sit laukā no ritma. Vismaz zinu, ka dažus var apskriet pa maliņu. Kāpjot šiem pāri, labāk nepaslīdēt, bet, lienot zem – neaizķerties. Taisnīte aiz līkuma, kur atvilkt elpu. Lielceļu šķērsoju, pārejot soļos. Skatos uz garo trepju noskrējienu un saprotu, ka tā taciņa blakus ir dikti vilinoša. Viņa ir ne tikai vilinoša, bet arī laba priekš noskrējiena. Balonu pļava tukša un klusa. Pirms nākamajām trepēm tieku pie uzmundrinājumiem. Uzsaucu, ka man skauž viņa Monblāna cepure. Ne jau tāpēc, ka nefinišēju, jo man tāpat būtu bijusi veste, bet gan tāpēc, ka to cepuri tik ļoti vēlējos iegādāties, bet tās piešķīra finišā pavisam īso distanču finišētājiem. Es jau teicu, ka trepes ir ļoti laba vieta, kur apēst želeju, jo neko prātīgāku te tāpat nevar darīt. It īpaši, ja abas rokas ir brīvas. Vēl daži metri pa balkonu, tad serpentīns augšup. Ai, kā es būtu gribējusi skriet lejā un pa taisno uz finišu.
Kad nedēļu atpakaļ ar Ingu skrējām Siguldas kalnu maratona trasi, tad B cilpa palika neizskrieta. Nekas, būs pārsteigumi. Tāpat runā, ka tā esot vieglāka nekā A cilpa. Lai nu tā būtu. Maza taciņa gar Krimuldas pilsdrupām. Šo posmu atminos, ka esmu skrējusi – tikai pretējā virzienā. O, sen nav bijušas trepītes. Šīs nevarētu teikt, ka skrienamas, bet jēdzīgi pievaramas. Priekšā skrienošais dalībnieks laipni mani palaiž garām un noteic, ja jau es viņu noķēru, tad esmu ātrāka. Uz ko atbildēju, ka man šis tikai otrais aplis atšķirībā no viņa pēdējā apļa. Un prom biju. Tad atkal augšā uz Vikmestes pilskalnu. Nevarētu teikt, ka skrienams gabals, bet kaut kur tāpat pamanos uzskriet arī tos lēzenos augšupceļus. Šo taku izteikti rotā kritušās rudens lapas. Skaisti. Otrpus noskrējiens arī skrienams, ja neskaita vienu posmu, kuru izdomāju, ka prātīgāk ir šķērsot caur mežu, jo nošļūkt pa māliem lejā aizā es noteikti negribu. Eu, bet šeit man patīk. Lai arī trepītes, tiltiņi, augšupceļi, bet viss ir samērā skrienams. Tā priecādamās izskrienu visu Vikmestes taku. Pa ceļam pamanoties apdzīt vēl kādu vidējas distances skrējēju. Jau atkal trepes, šoreiz augšup uz Taurētājkalnu. Te arī laika ņemšanas iekārta un brīvprātīgais, kurš uzmundrina. Vai es teicu, ka prieki par to, cik labi skrējās, bija īsi. Ja trepes kā trepes un tam sekojošais augšupceļš vēl tīri ciešams, tad nākamais augšupceļš man nepatika. Tik ļoti nepatika, ka nācās sevi pierunāt nevilkt nūjas laukā no somas, lai pievarētu šo posmu, jo pēc tam man noteikti būs slinkums viņas locīt un likt atpakaļ somā, bet skriet līdz Ziediņam pa taisni ar nūjām rokā – neparocīgi. Tā arī bija. Līdz pat tālākajam noskrējienam plats, skrienams ceļš. Lidojams lejupceļš, trepes un esmu lejā uz asfalta pie šosejas. Es kaut ko minēju par to, cik tas asfalta posms bija garlaicīgs? Cik ļoti man viņš nepatika? Cik nevarēju sagaidīt, kad viņš beigsies? Cik, cik, cik… Šajā asfalta posmā man pa priekšu skrēja kungs ar vienu nūju. Hmm, nav neērti, ja tev ir tikai viena nūja? Gribējās, garām skrienot, pajautāt, bet noklusēju savu jautājumu. Garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi. Tā, ko es varētu sakarīgu padarīt šajā garlaicīgajā posmā, m? Nūjas izņemt no somas un salikt tā kā pa agru, priekš tam ir domāts kalns uz Gaujas tiltu. Neko prātīgāku, kā izdomāt, ko man vajag izdarīt kontrolpunktā izdarīt, neizdomāju. Tāpēc nolēmu, ka man no kastes ir jāpaņem trīs, četras, trīs, nē tomēr četras želejas, lai būtu vismaz viena visu laiku rezervē. Varbūt pat jāpaņem līdzi tā mazā želeja ar kofeīnu. Dzēriena tabletes arī no kastes, jo tās, kuras somā jāatstāj brīdim, kad nebūs spēka iet līdz kastei. Un, protams, jāapēd divas sāls tabletes. Tad jāsadzeras labi daudz tējas, jo pāris pēdējos kilometrus dzeramais līdzpaņemtajās pudelēs ir palicis pavisam maz, bet dzert ļoti gribas. Ā, vēl jāatrod uz galda kas ēdams. Vispār, ja tā labi padomā, tad seju arī vajadzētu nomazgāt. Un obligāti no somas ir jāizzvejo mazais mini zāļu maisiņš, jo tas nervs tāds aizdomīgs un es labāk savas pretsāpju zāles nolieku pa rokai, ja nu viss ir tik slikti, kad viņas vajadzēs. Vēl vairākas reizes prātā pārcilāju darāmo lietu sarakstu, vai neesmu kaut ko aizmirsusi un vai kaut ko nevajag pamainīt. Nē, tā būs labi. Un gadījumā, ja būs kāds, kurš pieteiksies palīgā, es uzreiz varēšu pateikt, ko man vajag. Gaujas tilts pienāca nemanāmi. Vēl nemanāmāk pienāca serpentīns un, protams, jau atkal pats Ziediņš. Paskatījos uz augšu, nedaudz pastiepu muguru, atbalstoties pret nūjām, un lēnām jau atkal rāpos augšup.
Trešais aplis. Kalna gals diezgan tukšs un kluss, ja neskaita dažus līdzjutējus, kuri gaida savējos finišā. Ātri saprotu, ka šoreiz būs jātiek galā pašai. Tātad pirmais darbs – tikt iekšā teltī pie savas ar uzlīmēm aplīmētās kastes. Kamēr no mājās ērti sapakotajiem maisiņiem jeb viss pa rokai vienuviet ņēmu laukā nepieciešamās lietas, tikmēr izmantoju laiku lietderīgi un pastaipos. Viss jau forši, bet, kā cēlos augšā, tā nedaudz sareiba galva. Hmm. Ārā ir pavēss un vēl tas vējš, kas te neiztrūkstoši zēģelē. Nē, seju nemazgāšu, iztikšu. Ātri uzpildu pudeles, izmetu tukšās želejas paciņas. Sāls tabletes jau teltī apēdu. Tagad tēja un uzkodas. Kamēr rosos ap tējas bunduli, pie manis pienāk viena dāma un jautā vai nezinu, kur apmēram atrodas Aivars, ar kuru kādu brīdi skrēju kopā, tas kuram lente ap galvu. Es skatos uz to dāmu un cenšos neizrādīt, ka man nav ne jausmas par kādu Aivaru man viņa jautā. Tieši tai pat laikā es saprotu, ka es nevienu Aivaru nepazīstu. Uz manu jautājumu, kas viņam bija mugurā, saņemu atbildi, ka Izturības krekls. Ā, tie čaļi man ir aiz muguras. Izgāju no starpfiniša un atcerējos, ka gribēju palūgt, lai man no somas izķeksē zāļu maisiņu, tagad nekā. Labi, ka soma tukša un staipīga. Ātri pati tieku pie sava mini zāļu maisiņa, lai būtu pa rokai vajadzības gadījumā un netraucētu vai drīzāk nepazaudētu trasē, nolemju to ielikt bikšu aizmugurējā kabatā. Tomēr kabata ar rāvējslēdzēju.
Pilsētas trase nav ne par kripatiņu labāk palikusi skrienama. Es teiktu – tieši otrādi, ka nu jau arī šeit tūlīt vajadzēs plēvi vai plastmasas ābolīti, lai ātrāk tiktu lejā. Asfalta posms, Bobsleja trase, Pirtnieka kalns tukšs un kluss. Te pēkšņi man nāk atklāsme, ka es tak Laurenču ūdens punktā varu papildināt savas ūdens pudeles un man nav jātaupa dzeramais uz visu garo apli. Labrīt, kur tu biji iepriekšējā aplī, m? Tieši tā, ja gribas dzert, tad ir jādzer. Riktīga čība. Nepietiek ar to, ka tev pirmajā aplī bija karsti, otrajā centies atjēgties no iepriekšējā apļa karstuma, tajā tev vēl gandrīz beidzās ūdens un starpfinišā nesanāca padzerties tik daudz, cik gribētos… Bet par to, ka pa vidu ir viens dzeršanas punkts, kurā var arī uzpildīt pudeles, ne tikai padzerties, tu atceries tikai tagad. Nopietni? Turpinu kāpt augšā pa Pirtnieku un aizvien domāju, kā es tā varēju neiedomāties par dzeramā papildināšanu. Nu bet kā!!! Eh, it kā pirmo reizi skrietu ultru. Lai nu kā tur bija, bet ar katru nākamo apli Korde sāka žūt un es atradu, ka Korde ir skrienama vairāk pa labo pusi un tad pa vidu. Kaķis gan kā dubļains, vējains bija, tā arī palika. Tieši tāpat arī tā pļava ar govīm. Tieši tāpat zināju, ka šajā ūdens punktā tomēr ir jānoskalo seja, jāizmet želeju iepakojumi un, protams, ka jāuzpilda gandrīz pilnībā izdzertās pudelītes. Nepilnos sešos kilometros izdzert litru ir jāmāk, bet, ja ļoti gribas dzert, tad ir jādzer. Vēl aizvien nesaprotu, kā es varēju tā neaizdomāties, it īpaši, ka ūdens punktos viena no galvenajām lietām ir papildināt ūdeni un iziet ar pilnām ūdens pudelēm. Man tā līdz pat finišam būs mistika. Ūdens punktā aprunājos ar vienu citu skrējēju, kurš Vilkačos finišēja tieši aiz manis, bet kuru nebiju dzirdējusi skrienam sev aiz muguras un, līdz neredzēju bildes no tā maratoniņa, man šķita, ka tā sistēmas kļūda, ka kāds ir finišējis aiz manis. Jebkurā gadījumā saņēmu novēlējumu arī šoreiz finišēt pirms viņa. Nez, nez. Tik ļoti ātrāka jau nemaz neesmu un trešajā aplī aizgāju es aizgāju daudz vēlāk. Kārtējais noskrējiens, Kājinieku tilts, Velnalas kāpums, skaistā aleja – viss viens. Alejas beigās laika ņemšanas punkts un jau kuro apli neiztrūkstoši tiek skandināti zvani. Jau atkal līšana pāri un zem kokiem, daļa balkona, trepes, Balonu pļava. Pag, kaut kas nav. Man gribas ēst. Tā, kāpēc man gribas ēst, ja želejas tiek ēstas pēc plāna, hmm. Tā sarunājam. Līdz trepēm jāaizskrien un tad apēdīšu batoniņu, kurš ir paņemts līdzi šādam gadījumam. Apēdu gan tikai pusi batoniņa, jo nebija pārāk garšīgs, bet, ja gribēsies vēl ēst, tad atlikušo pusi atradīšu, kur apēst. Tā kā mācos no savām kļūdām, tad atšķirībā no Monblāna man līdzi ir ne tikai sāls kapsulas, ar kurām mielojos starpfinišā, kuras šoreiz iet lejā bez aizķeršanās, bet arī mazās sāls paciņas. Un, ja reiz man gribas sajust to sajūtu, kad tiek apēsts daudz sāls un viss organisms nošķebinās no sāls daudzuma, tad palutinu sevi ar trīs mazajām sāls paciņām. Brr. Vispār, ja par kļūdām runājam, tad Monblāna neapēstās želejas tagad arī iet uz urrā.
Vēl mazs mirklis un jau atkal B cilpa. Eju augšā pa serpentīnu un aizvien graužu batoniņu. Ok, pa taciņu apkārt Krimuldas pilij var paskriet, tik īsti nesanāca, jo viena dāma rāda karti un prasa, kur ir serpentīna ceļš. Tiesa, ar otro reizi saprotu, ko no manis grib. Ok, ja karti sagriež šādi, tad serpentīns ir tur lejā, kur caur koku lapām spīd laternu stabi. Uz otru jautājumu, par kaut kādu taku gan nemācēju atbildēt, jo tā arī godīgi pateicu, ka piedalos sacensībās un skrienu pa marķētu trasi. Ar Vikmestes taku bija tā, ka tā arī nesapratu, kuras vietas šajā aplī atzinu par ejamām un kuras – jau par skrienamām, bet zinu, ka bija daudzas vietas trasē, kur iepriekšējā aplī gāju un otrādi. Pie Taurētājkalna brīvprātīgajam nosaku, ka es šeit šodien pēdējo reizi un novēlu izturību sagaidīt visus dalībniekus. Pie sevis jau atkal nosmejos, ka tūlīt, tūlīt sekos tas augšupceļš, kuru man ērtāk būtu pieveikt ar nūjām, bet labi zinu, ka arī šajā aplī viņas laukā no somas tik ātri nevilkšu. Nezinu kā, bet šoreiz tas kalns nelikās tik briesmīgs kā iepriekšējā aplī, toties tālāk gan viens lēzens augšupceļš nekādi negribēja padoties skriešanai. Kas tur bija ar to zaļo pauzi, kad mežs ir tukšs un kluss? Kārtējais noskrējiens lejup. Mani gan augšējā noskrējienā palaiž atpūtnieki, gan arī vēlāk, kad skrēju pa maliņu gar trepītēm. Sīkums, bet patīkami. Asfalts ir sasodīti garš. Te nonāku pie atziņas, ka šis aplis man patika labāk un patika labāk tāpēc, ka es gandrīz visu laiku skrēju viena. Jau kārtējo reizi stāvu Ziediņa pakājē un skatos augšup.
Ceturtais aplis. Esmu gandrīz uzrāpusies pašā Ziediņa virsotnē, kad Guna man pasaka, ka esmu ceturtā no dāmām. Kristīne ir apmēram desmit minūtes man priekšā un viņa plīst nost. Uz ko atbildu, ka desmit minūtes ir pietiekami daudz. Guna steidz labot savu teikto un saka, lai es aizmirstu, ko viņa man teica. Nē, nē. Es beidzot uzzinu, kura es esmu. Eh, kā šī informācija būtu noderējusi vismaz iepriekšējā aplī. Desmit minūtes, desmit minūtes. Tas ir sasodīti daudz, bet nav arī maz. Hmm, kā būtu, ja es pamēģinātu Kristīni noķert? Ja arī nenoķeršu, tad būšu mēģinājusi. Skaidrs, plāns uz vakaru kārtībā. Kamēr domāju labāko stratēģiju un klausos, kā Ilona mani apbrīno, ka skrienu 70km un pārrunājam citus nebūtiskus sīkumus, tai skaitā, vai man nav auksti. Nē, nav. Jāatzīst, ka drošībai somā ieliku vesti, ja nu līdz ar tumsas iestāšanos pēkšņi mežā paliek vēss un esmu tikai īsā, slapjā krekliņā un pusgarajās biksēs. Ok, folija sega, bet tā ir gadījumam, ja viss ir slikti un vajag, lai siltums nepazūd. Augšā aizvien zēģelē vējš. Es drošības pēc šortus pārtaisu atpakaļ par pusgarajām biksēm. Jāatzīst, ka brīdī, kad būšu tikusi lejā uz asfalta, es nožēlošu šo savu lēmumu, jo tāpat nāksies apstāties un tās salocīt atpakaļ uz šortiem. Tā, šajā aplī iestāsies ātrāk vai vēlāk tumsa un man vajadzēs lampu. Tik man to lampu īsti nav kur somā ielikt. Eh, neko darīt, smieklīgi jau tagad izskatīsies kamēr gaišs, bet skriešu jau ar uzliku uz galvas. To, ka pie obligāti izdarāmām lietām biju ierakstījusi nomazgāt seju, atcerēšos tik jau esot lejā uz asfalta.
Pilsētas trase pēdējo reizi. Šeit gan noskrienu prātīgi, jo aizvien slīd. Uz asfalta taisnītes neļauju sev slinkot līdz pat Pirtniekam, kur uz brītiņu piestāju un tieku galā ar savām biksēm un karsti. Augšā aiz Pirtnieka brīvprātīgo meitene novēl veiksmi, es viņai izturību sagaidīt pēdējos skrējējus. Korde ar katru apli sausāka un skrienamāka. Uzdrīkstos nedaudz riskēt un šoreiz ne tikai prātīgi nokāpju pa labo pusi, bet pusi pamanos pat noskriet. Kaķis aizvien slidens un dubļains. Ar to prātīgi un pa labam. Ai, aiz Kaķa gar Gauju bija smuka taciņa, kur varēja atpūsties. Kāda atpūta. Nūjas rokās un skrien augšup. Es zinu, ka tu vari. Tieši tāpat tu vari tā uzskriet arī to lēzeno augšupceļu pirms skaidu kalna uz Laurenčiem. Vispār brīdī, kad es pagriezos uz to pirmo Laurenču taku, Kristīne otrpus noskrēja lejā un ieskrēja pļavā. Es teiktu – ideāli. Tā, cik pulkstenis? Kas tur bija ar to augšupceļu, m? Ā, izrādās, ja ļoti vajag un ir plāns, tad te augšā var tikt ātri, sparīgi nūjojot. Protams, neaizmirstot, ka aiz muguras jau ir 60km un augšupceļš kļūdas nepiedos. Bet toties lejā var skriet un ir jāskrien, jo taupīt man vairs nav ko. Es domāju, ka vairs nav ko taupīt savas kājas. Tā teikt – visu vai neko. Brīdī, kad es pa vārtiņiem ieskrēju pļavā, pulkstenis teic, ka Kristīne man priekšā ir astoņas minūtes. Ja tā ir taisnība, ka viņa plīst nost, tad, vai ar astoņām minūtēm man pietiks? Varbūt viņa visu laiku man priekšā bija tās astoņas minūtes un es to nezināju? Lai vai kā, es to neuzzināšu. Tā, kas tur bija ar to dubļaino pļavas taciņu. Šķiet es tai pļavai pārlidoju pa taisno pāri. Dubļos neiestigu un kājas nesaslapināju. Ja iepriekš līdz vārtiņiem gāju, tad tagad nūjas rokās un skrien. Skrien! Arī otro kāpumu uz Laurenčiem var ātri uznūjot. Opā, kas tad tas? Tieši šaurākajā vietā pie kazām man pretī brauc trīs velobraucēji. Nu labi. Varu paskriet arī pa slīpo maliņu. Ieskrienu ūdens punktā un pirmais, ko vēlos izdarīt, ir beidzot nomazgāt seju un tad visu pārējo. Nosmejos, ka jau pāris apļus uz sevi pukojos par aizmāršību nomazgāt seju. Iedzeru tēju ar kolu, uzkožu čipsus un pie viena pajautāju, cik tālu ir priekšā skrienošā dāma. Uz ko man atbildēja, ka nupat aizgāja. Paga, paga. Pēc manas saprašanas “nupat aizgāja” es varu piekabināt tam kungam, kurš izgāja no šejienes brīdī, kad es atskrēju. Eh, ne šis, ne tas. Lai viss būtu kā parasti, pēc dažiem metriem atcerēšos, ka aizmirsu izmest tukšos želeju iepakojumus. Ko nu vairs. Nav jau tā, ka tie ļoti traucētu skriet. Tā – pāri akmeņiem prātīgi, bet tālāk gan tikai un vienīgi skriešus. Ok, to stāvāko daļu fiksi ar nūjām augšā. Eu, beidzot lejupceļš ir skrienams uz pilnu klapi. Un ir tik labi, ka nav jātaupās un jādomā, kā labāk likt soli, lai nervam netraucētu. Vispār jāatzīst, ka kopš brīža, kad zāļu maisiņu ieliku aizmugurē bikšu kabatā tas nervs nav iepīkstējies un izrādījis jebkādas pretenzijas pret skriešanu. Laikam saprata, ka šoreiz joki mazi un, kā es smiedamies pēc finiša teicu, ka nebūtu domājusi, ka pretsāpju zāles var iedarboties arī šādi. Taisnē pirms Kājinieku tilta noķeru kungu ar vienu nūju un apjautājos, vai ir kāda nojausma, cik tālu no viņa ir dāma, kura viņam ir priekšā. Šis teica, ka tālu. Neraža. Es savukārt izstāstu, ko man teica ūdens punktā. Nospriežam, ka laiks ir relatīvs lielums. Un es turpināšu cerēt, ka man izdosies noķert, jo man ir plāns.
Augšupceļā aiz Kājinieku tilta iepalieku, jo, lai arī pēdējais aplis un viens no pēdējiem nopietniem kāpumiem, nebūtu prātīgi to pārķert. Tieši tāpat kā iepriekš saloku nūjas un ielieku somā, jo tās līdz jaunajam serpentīnam man nebūs vajadzīgas. Ar to ielikšanu somā gan pamocos, jo veste traucē. Kāpēc vesti ņēmu līdzi, aizvien nesaprotu, bet ko nu vairs. It kā gaisma ir pietiekoši un es vēl kādu brīdi varētu skriet bez lampas, bet jūtu, ka krēslā uz zemes esošās raibās rudens lapas sāk taisīt ballīti un man ir sajūta, ka, ja es neieslēgšu lampu jau tagad, tad man tās raibās lapas sāks sist laukā korķus un taisīt karuseli gar acīm. Paldies, man pietika ar vienu tādu ballīti Prāgas simtiņā. Mulčas posma sākumā apdzenu kungu ar vienu nūju. Kur skaties, tur spīd trases marķējums. Pagrieziens izgaismots tā, ka garām nepaskriesi. Ja arī paskriesi, tad, skatoties uz leju zem kājām, ātri sapratīsi, ka kaut kas nav tā, jo nav izmīdītas ziloņa takas.
Aleja, tās galā spīd lampiņas. Brīvprātīgie. Garām skrienot, lūdz nosaukt savu numuru. Gribējās jau pajautāt, cik tālu ir priekšā skrienošā dāma, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Nosaucu savu numuru un ieskrienu kritušo koku posmā. Dzirdu un nedaudz arī redzu, ka priekšā ir vairāki skrēji. Visapkārt ir tumsa un neko nevar saredzēt. Redzu tikai tik daudz, ka spīd somas un atstarotāji. Kas man ir priekšā, nesaprotu. Jo tuvāk skrienu, jo vairāk gūstu pārliecību, ka es redzu to, ko redzu un ka mans plāns sāk īstenoties. Tas nekas, ka man vēl ir jāizlien kokiem pa apakšu, kas tumsā ir vēl izaicinošāk kā gaismā, bet visiem vienāda trase. Čali apdzenu jau pirms pagrieziena augšupceļā. Dzirdu, kā Kristīne dod viņam padomu, ka līdz finišam var arī aiziet, ka nav daudz palicis. Tas tiesa, finišs ir dažu kilometru attālumā, nu labi – piecu kilometru attālumā. Skrienu un skatos uz priekšā skrienošo Kristīni un domāju. Nopietni, mežā ar mūziku pilnā skaļumā. Tiešām, tiešām? Es saprotu, ka, iespējams, viņai vajag motivāciju, bet kāpēc jāklausās mūzika pilnā skaļumā pa visu mežu? Ok, tumsā, mežā uz austiņām nebūtu prātīgi klausīties, bet nu labi, ir lietas, ko man nesaprast. Brīdī, kad es jau biju apdomājusi labāko vietu, kur paskriet garām, Kristīne jautā, vai palaist garām. Protams, ka palaist. Paldies. Tā, tā. Tagad man ir jālaižas, jo, ja nu man iesēžas astē. Īsti nesamazinot ātrumu, varbūt pat pieliekot soli, es laidos lapās, tumšā mežā. Tai mūzikai bija viena pozitīva lieta. Es labi varēju noteikt, kā attālums starp mums strauji palielinās, jo mūzika man aiz muguras palika klusāka un klusāka. Tas labi. Bet tas radīja jaunu problēmu, jo, šķērsojot lielo ceļu, es nevarēju atpūsties, man bija jāskrien. Toties, ja tā labi padomā, tad drīz būs trepes un varēs atpūsties. Pa taciņu gar mednieku namiņu noskrēju, acis nepamirkšķinot. Trepes gan tā prātīgāk, jo izdomāju, ka šī varētu būt laba vieta, kur apēst pēdējo želeju. Garlaicīgā Balonu pļava šoreiz nebija tik garlaicīga. Nosaucu savu numuru un kārtējo reizi klausos kā čips nopīkst kabatā. Kāpēc kabatā, bet ne uz rokas – jo brīdī, kad šajā aplī biju gandrīz pieveikusi kāpumu aiz Kājinieku tilta, mana čipa stiprinājums atlīmējās un čips atradās uz zemes. Jāteic, ka es ļoti priecājos, ka viņš atlīmējās tieši tur, kur atlīmējās, jo nez, ko es darītu, ja tas notiktu dubļainajā pļavā, uz Kājinieku tilta vai kādās no trepītēm, kur, būsim reāli, čipu atrast būtu nereāli vai pat neiespējami. Lai nu kā tur bija. Es, skrienot pa Balonu pļavu, izbaudīju tumsu un lampiņas gaišumu. Nedaudz jau žēl, ka pa tumsu man sanāca tik maz skriet, bet no otras puses – varbūt pat labi. Kāpjot augšā pa trepēm, redzu, ka man ir kāds priekšā un skatās atpakaļ. Vispār jau, skrienot pa Balonu pļavu, arī es atskatījos vairākkārt, lai pārliecinātos, ka man gaismiņas neseko. Atlikusī balkona daļa jau atkal skrienama. Tas uz tumsas rēķina. Serpentīns lejup lidojams. Brīdī, kad Emīlam skrēju garām, šis man prasa, kas man noticis. Nu kā. Beidzot man nav karsti, varu skriet, ir tumsa, gribu finišu un vispār es esmu trešā dāma. To pateikusi, pazudu aiz līkuma. Jaunais serpentīns tik tumšs un kluss. Klusumu pārtrauc tik nūju skrapstoņa.
Stāvu Ziediņa pakājē un skatos uz augšu. Šodien jau piekto un pēdējo reizi. Smaidu. Tur augšā ir finišs. Tukšs un kluss. Tik dīvaini un neierasti, jo ir pierasts, ka augšā ir jautrība, līdzjutēji, bungas. Vismaz es tādu atceros finiša brīdi no citiem gadiem. Tagad nekas no tā. Tik miers un klusums. Nevajag arī. Varu arī uzkāpt klusiņām, nevienam nemanot. Nevienam nemanot, īsti nesanāca, jo brīdī, kad bija palikusi kāda ceturdaļa kalna galā, saradās līdzjutēji un gaviles arī bija.
Nobeiguma vietā. Ir finišēts mans piektais pilnais Siguldas kalnu maratons. Ir piepildījies Ilmāra pirms starta novēlējums stāvēt uz kāda no pakāpieniem. Tāpat arī ir piepildījies sapnis par vienu mazu ultriņu šoruden un finišu tajā.
Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmības pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posmi, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.
Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet, tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš – sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš – četri apļi: 15km – 20km – 20km – 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).
Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu “sazīmēju” Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max. variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums, Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības – trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem, satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1′ pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku – apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases man klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal “ietu” prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē.
Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem
Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3′ priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km – līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica – nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara – jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmelādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2′. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tūlīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts… Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir praktiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3′.
Pēc Kaķīškalna pievarēšanas
Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir – saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais, ko darīju, – devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienācis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5′ bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamēr pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīvas, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5′, pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5′ (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!
Pieveicot trešo apli. Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.
Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5′, tad pirms 4.apļa – gandrīz 2.5′ un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km. Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteikti noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!
LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem
Aināram beigās biju zaudējis veselas 30′, bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7′ un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20′ aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids, kā mācīties, ir darot! Tiekamies takās!
Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35 km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70 km+), jo tā vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.
Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETālika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus – distanci noskriet 3 h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris – 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2 h 45 min – 2 h 50 min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, tomēr reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to darīt maksimāli ilgi.
1. aplis – 15 km, 1:15:24
Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, zināju, ka varu to pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet, atšķirībā no lielas daļas apkārtējo, uzreiz spēju kāpināt tempu uz sev vēlamo un, noskrienot lejā pa Pilsētas trasi, jau biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visiem 15 km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP 3 distancē 35 km+. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl neesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir stāvāki (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau tā beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir “tīra”. Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties viņam es vairs nespēju. Interesanti, ka konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps jau sacensību sākumā bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc tā sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra muguru augšā vairs neredzēju.
Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un ir sajūta ka teju stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, šim posmam nedaudz būtu palīdzējis, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2 mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatika man šie 2 km līdz tiku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu – tur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze darīja savu un uz trepēm vispār nekāpu, jo zināju, ka tās mēdz būt ellīgi slidenas un nokrist uz mutes/muguras ir elementāri, tāpēc maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzēros tikai ūdeni, jo manā mugursomā bija 1,0 l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņoja, ka Andris ir priekšā 1 min, kas realitātē bija gandrīz 2 min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrēju distances ātrāko kilometru, kas vienlaikus bija arī otrs km zem 4:00 min/km visā distancē.
Pieskrienot pie Ziediņkalna, redzēju, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, tā nu bija skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3 min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20 km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos lejup un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15 km distances skrējējs, vai arī kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākamais check būs Kaķīškalnā.
Ziediņkalna iekarošana.
2. aplis – 20 km, 1:52:40; T=3:08:04 un 35 km
Dodoties otrajā aplī jutos labi un pēc maniem aprēķiniem joprojām ierakstījos savā laika plānā, atlika tikai tāds sīkums kā otro apli noskriet 1 h 45 min. Līdz Kordes kalnam – nekādu problēmu, bet dodoties kāpumā sapratu, ka šodien esmu īpaši švaks kāpumos un labāk skrienu lejup nevis augšup. Situācija atkārtojās Kaķīškalnā un arī kāpumā uz Laurenčiem. Tiekot augšā Kaķīškalnā, atskatījos – pakājē bija tas pats skrējējs, kurš Ziediņa lejā, – un kļūdaini noturēju viņu par Modestas melnā skriešanas tērpa dēļ. Aprēķināju, ka mans pārsvars ir kādas 3′, tātad būs ko iespringt, lai to noturētu. Tikai pēc rezultātu un starplaiku publicēšanas sapratu, ka redzēju Artūru Vadzi nevis Modestas. Līdzenajā posmā man atsāka sāpēt kreisā gūža, kura mistiski sāka īdēt 2 dienas pēc Līgatnes StirnuBuka. Ātrums atšķirībā no pirmā apļa bija savas 10″ uz km lēnāks. Kāpumu pēc Kājinieku tilta piespiedos uzskriet, jo šajā skrējienā gribēju uzvarēt! Tālākie notikumi līdz Gaisa Balonu pļavai bija neinteresanti, ja neņem vērā, ka tie bija gana mokoši. Dzirdināšanas punktā atļāvos uzprasīties uz Colu, kur saņēmu atbildi, ka Colas nav…, bet ir Pepsis! Kāda runa, tas man der.
Distanci turpināju nedaudz labākā garastāvoklī, kas ātri beidzās, jo pēc noskrējiena pa serpentīnu labprātāk būtu devies uz finišu, nevis papildu 5 km cilpā. Treniņā šo cilpu biju skrējis pretējā virzienā un man personīgi likās, ka šādi cilpa ir grūtāka. Aprēķināju iespējamo finiša laiku un sapratu, ka nespēšu ierakstīties 3 h, tā nu pārgāju uz plānu B – 3 h 10 min!
Pēc kāpuma uz Turaidu sekoja mans vienīgais apmulsuma mirklis distancē – uz grants ceļa bija pazudis marķējums. Nedaudz paminstinājos, bet nolēmu, ka jāskrien vien taisni – tālumā redzēju māju, gar kuru biju skrējis treniņā. Viss OK, marķējums bija noplēsts un mētājās zemē. Labi, ka šis trases posms tomēr bija jāveic šādā virzienā un lēzenais kalns uz Vikmestes gravu bija uz leju nevis augšup. Tas man patīk un nu jau motivācija bija tikai finišs, līdz kuram atlikuši mazāk par 5 km un vairs tikai 2 kāpumi, t.sk. viens no tiem – Ziediņkalns. Janka saņemies! Kāpums uz Krimuldas pilsdrupām un sekojošais noskrējiens, līdzenais posms un nu jau klāt bija mans pēdējais kāpums uz Ziediņkalnu šajā skrējienā. Augšā pa gabalu redzēju Zani, kura mani sagaidīja pēc finiša savā distancē. Tas man lika pasmaidīt, sasparoties un neļāva nīkuļoties. Jau kādu laiku iekšēji svinēju uzvaru, konkurentus distancē netiku manījis, tāpēc finišā izbaudīju sava veida gandarījuma sajūtu. Atbalsts tajā bija lielisks, par to rūpējas “Riekstu” bungas un skatītāji. Jāsaka godīgi – vismaz šajā gadā noteikti labākais Latvijā taku skriešanas atbalsts finiša!
Finišs sasniegts 8′ vēlāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā, kādas sajūtas ķermenī parādījās pēc 20 km noskriešanas un sāpošā gūža bonusā, tad rezultāts bija optimāls un cerēju uz saviem 740 ITRA punktiem. Vēlāk tik uzzināju, ka otro vietu esmu pārspējis par 25′ un tajā ir Gints, nevis Modestas, kuram šis skrējiens nebija izdevies.
Apbalvošana.
Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, sacensību atmosfērai un trasei, t.sk. marķējumam, varu teikt, ka SKM ir jādzīvo, jo šis pasākums ir super! Sajūta kā nelielā, bet feinā taku skrējienā, kur nav jācīnās ar lēnāko skrējēju apdzīšanu, jo apļa garums ir ļoti liels, tāpēc veidojas atstarpes un tik tiešām var skriet, un kur viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs esi Tu! Protams, ir neliela vilšanās, ka neizdevās būt konkurētspējīgam ar Andri abus apļus, tas būtu noderējis mums abiem. Papildu prieciņš par Zanes debiju drusku nopietnākā taku skrējienā un 4. vietu savā grupā. Galu galā skrējiens tika novērtēts ar 738 ITRA kotācijas punktiem un savu absolūto Performance index esmu uzlabojis uz 722punktiem.
Sezona ir galā, laiks nelielai atpūtai, lai jau novembrī varētu sākt gatavoties nākamajam gadam un paralēli kalt plānus, kuras takas iekarot!
Ievadam
Kad trīs ar pusi nedēļas pirms starta Saulīte pajautāja, vai nav pēdējais laiks sākt gatavoties Siguldas kalnu maratonam, uzjautāju Andrim. Diemžēl viņš teica, ka būs neliels hardcore, bet viss ir iespējams.
Pirmie treniņi tiek pavadīti endorfīnu pavadībā, jo skriet taču ir forši. Tad pavingroju un nedēļu nevarēju paiet – vingrot nav forši. Lai nu kā – divreiz pat pabiju Siguldā un viss ritēja pēc plāna, līdz trīs dienas pirms sacensībām saaukstējos. Naktī uz piektdienu man bija auksti un karsti vienlaicīgi, sāpēja galva un gulēju precīzi stundu. Piektdienā deguns tek kā krāns un vakarā atkal ik pa laikam krata drudzis. Dodu sev 1%, ka vispār startēšu, bet sestdien pamostos un jūtos jau labāk. Pavisam izlaist rudens klasiku negribu, tādēļ nolemju aizbraukt līdz Siguldai un vismaz veikt vienu aplīti.
1.aplis (1-15 km)
Mērķis viens – noskriet pirmo apli un tad skatīties, kas notiek tālāk. Starta kalnu sāku konservatīvi, un Saulīte aizskrien pa priekšu. Švaki. Vai arī ļoti labi – atkarībā, no kuras perspektīvas skaties. Uzskrienot pa taisno, komforta temps turas ap 6:40, kas ir daudz lēnāk kā parasti, un saprotu, ka šī būs gara diena. Saulīti noķeru kalnainās daļas beigās, nedaudz uzskrienam kopā, bet taisnajā posmā viņa atkal no manis aizskrien. Ļauju viņai to darīt un čunčinu savā tempiņā. Pašsajūta uzlabojas un apļa otrajā pusē jau saprotu, ka būs arī otrais aplis. Ēšanas punktā satieku arī Saulīti, bet aizsūtu viņu pa priekšu, jo pēdējie kilometri kārtīgi jāatstrādā.
2.aplis (16-35 km)
Labā omā, ka sacensības var turpināties, pirmo – kalnaino – apļa daļu pieveicu ātrāk nekā pirmajā aplī, jo nav sastrēgumu. Arī turpinājums nāk viegli un ik pa laikam apdzenu kādu skrējēju. Ap 30. kilometru Krimuldas privātmāju rajonā pie sevis nodomāju, ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Pēc viena kilometra mežā mani apdzen Andris. Es esmu noskrējis 31 km – viņš 51. Piecdesmit vienu! Uzjautāju, kā viņš jūtas. Esot viss slikti. No shit, Sherlock – tādā ātrumā, nomaucot piecdesmitnieku, nevar justies labi. Andra uzmundrināts un labi jūtoties, pastrādāju abos kāpumos pie Krimuldas pils un Ziediņam līdz pusei, tad pēkšņi ļoti sagurstu.
3.aplis (36 – 55 km)
Sacensību centrā uzkāpu jau tukšs – zināju, ka šis kalns vienmēr iztukšo, bet tas parasti atiet. Šoreiz gan bija savādāk – noskrienot lejā līdz Gaujmalai, sapratu, ka paskriet vairs nevaru. Lai kā negribētos, nācās sākt iet ar kājām. Tas bija daudz par ātru. Visu otro pusi nosoļot jau var, bet tas prasītu mežonīgi daudz laika. Tiku līdz Kordes kalnam, un šeit mans dzinējs pilnīgi apstājās: kalna pusē es vairs nevarēju pakustēties uz priekšu. Sākās karstumi, svīšana un domāju, ka tās ir maratona beigas. Bet stulbi ir veikt 38 km, kas pat nav pilna klasiskā maratona distance, un izstāties, tādēļ nolēmu, ka, lai vai kas, bet es tikšu līdz 42. kilometram. Lai vai kas manā gadījumā bija staigāšana līdz pat Ķeizarkrēslam, kur jutu nedaudz atgriežamies spēkus un varēju atsākt skriet. Pie 42. kilometra sapratu, ka jātiek vismaz līdz 50 un tad domāsim tālāk. Ja kājas ar mani tagad draudzējās, tad kuņģis domāja savādāk. Ēšanas punktā pēc 46 kilometriem, kad man vajadzēja apēst kārtējo želejas devu, to neizdarīju, jo jutu, ka nebūs labi. Pavilku neēšanu garumā vēl pāris kilometrus, bet zināju, ka ilgi tā vis nevarēs. Atcerējos arī Andra sacīto, ka slikti ir visiem – tam vienkārši jātiek pāri, tādēļ Krimuldas serpentīna apakšā iespiedu mutē atlikušo pusi no ābolu želejas un riju to nost. Kuņģis teica: “Say what!” un pēc pāris brīžiem turpat zālītē izklāju skaistu želejas BOA (izrunājiet pāris reizes skaļi šo vārdu un sapratīsiet, ka tā šoreiz nav čūska). Kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi, bet tagad neviens nevar teikt, ka necentos. Neskatoties uz šo nelielo atgadījumu, kopējā pašsajūta bija laba un šajā brīdī sapratu, ka būs arī pēdējais aplis. Tagad mazās cilpas kalnos pietaupījos, lai neatkārtotos iepriekšējā apļa scenārijs un sasniedzu apļa beigas gana smaidīgs.
4.aplis (56-70 km)
Starpfinišā jau gaidīja Saulīte, kas iepriekš apsolīja ar mani kopā veikt pēdējos 15 kilometrus. Tas viņai jau otrais SKM piecpadsmitnieks dienas laikā – nav slikti. Tāpat satiku Andri un apsveicu viņu ar uzvaru Latvijas čempionātā. Izskatījās saskumis par savu 6 h 18 min rezultātu. Pro sports nav viegls. Lai nu kā, iedzēru buljonu, uzēdu apelsīnus, paņēmu Haribo un devāmies pēdējā aplī. Želejas palika somā – nē, paldies! Zināju, ka jāiztur Korde un Kaķīškalns – pārējais pēc tam būs sīkums. Vieglāk zināt nekā izdarīt. Saulīte aiz muguras tik runāja un runāja, nešķirojot taisnīte vai kalns – perfekts distances beigu kompanjons, kas neļauj tik daudz domāt par to, ka viss ir slikti. Pāris reizes visa apļa laikā es arī pateicu pa teikumam, bet tas, pa lielam, arī bija viss. Apļa vidū taisnītes vairs nebija pilnībā skrienamas un gāju jau palielus gabalus. Sapratu, ka tas no ogļhidrātu neuzņemšanas, bet šajā brīdī tam vairs nebija lielas nozīmes – jātiek vienkārši līdz finišam un par pareizo stratēģiju jādomā nākamo reizi. Pļaviņā pie Gaujas jau cēlās migla, padarot distances beigas nedaudz spokainas – man gan šī sajūta ir pierasta, jo pilno SKM distanci gaismā tā arī nekad neesmu pabeidzis. Sasniedzot serpentīnu, kļuvu dzīvīgāks, jo sapratu, ka, par spīti visam, tas tomēr būs izdarīts. Vēl 3 serpentīna nogriežņi, taisnīte gar ceļu, pāri Gaujas tiltam, neliels pampaks pa ceļam uz Tarzānu un esam jau pie finiša kalna. Kalnā kāpjot, nesteidzos un izbaudu mirkli. 70 kilometri, 2500 kāpuma metri, 11 stundas un 25 minūtes. Normunds spiež man roku un pasniedz finišētāja medaļu.
Nobeiguma vietā
Paldies Rita Saulīte par atbalstu treniņos un jo īpaši pēdējā aplī. Paldies Andris Ronimoiss par kara zibensplānu. Paldies raid.lv par tradicionāli kvalitatīvajām sacensībām. Paldies ķermenim par liktajiem šķēršļiem. Ceru, tu saproti, ka nav vērts – tāpat būs jāiet līdz galam.
Un vispār – kārtējo reizi pierādās, ka sports nav priekš manis.
Pārdodu lietotas Salomon botas.
Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu, un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu.
Ja nebūtu tauriņi vēderā, kā gan citādi zināt, ka tuvojas kas svarīgs? Pirmssacensību mandrāža man nav sveša, un pārsvarā esmu iemācījusies to izmantot savā labā. Pirmo reizi to sajutu jau kaut kad nedēļas vidū, un kopš tā brīža īsas uztraukuma epizodes mani apciemoja līdz pat sestdienas rītam. Un kā nu nebūs satraukums – esmu gatavojusies, man pašai ir augsti mērķi, taču arī citi sagaida zināmu rezultātu, un tas pēdējais pa nerviem spēlē pat vairāk. Ar draugiem pat taisījām totalizatoru, vai pulss būs augstāks kā pirms PČ, bet nekā – pilnīgs miers. Tādā pat mierā pamodos sestdienā, saliku mantas mašīnā un braucu uz Siguldu. Cik neinteresanti. Vien pirms pašas Siguldas, ieraugot šosejas malā trases marķējumu, notrīcēja rokas, bet nācās ātri savākties, jo man tūlīt jātaisa kreisais pagrieziens un tad man trīcošas rokas nevajag.
Smaidīga komanda pirms starta.
Noliku mašīnu pie paša sacensību centra un zināju, ka vēlāk vakarā to ļoti novērtēšu. Tālāk viss kā jau ierasts sacensībās – paņemt numuru, uztaisīt bildi ar komandu, saģērbties, nolikt mantas starpfinišā, instruēt atbalsta komandu, nokāpt lejā pa Ziediņu, patipināt ar Veroniku un Ingu, un tad jau bija laiks stāties uz starta līnijas. Kas ir satraukums? Nezinu tādu. Zinu tikai to, ka priekšā gara, aizraujoša diena, un jūtos gatavam visam, ko tā piespēlēs. Izņemot tuneli.
Aiziet! Starts ir dots, un skrējēju bars sāk kustību augšup. Apzināti nelīdu pašā priekšā, lai nevajadzīgi nepavilktos līdzi pašiem ātrākajiem, taču izrādījās, ka daudzi priekšējie ir krietni vārgāki, un tad nu sparīgi kāpu viņiem garām, taču īpaši aizelsusies nebiju. Laikam jau tomēr vajadzēja startā būt pašā priekšā, tomēr pat ar visu bremzēšanu Ziediņu pieveicu kā trešā meitene. Vairs tikai trīs reizes palikušas! Starpfinišā nometu jaku, un tad jau sākusies arī skriešana. Pirmais noskrējiens gan tāds šķietami neveikls, citi maisās pa kājām un pati vēl nevaru atrast ritmu, taču tieku uz asfalta, šo ceļu esmu skrējusi daudzkārt un ir pavisam cita lieta. SKM ir sācies.
Neesmu pat tikusi līdz tiltam, kad par līdzskrējēju piesakās Kaspars Adijāns, un pirmo apli tā arī kopā noskrienam. Par kompāniju nesūdzos, var pārmīt kādu vārdu, priecāties par pirmajiem 2km, pēc 10km pajokot, ka nu jau vairs tikai 70km palikuši līdz atpūtai, un pasmaidīt par līdzjutējiem, kas skubina skriet ātrāk, lai gan pulkstenis pēc noskrējiena tikko nopīkstējis 4:13/km. Solis ir viegls un ātrs, sajūtas tik lieliskas, ka pat uzņemtais temps nebiedē. Noskaņojums ir tieši tik labs, lai brīdī, kad uz balkona dzirdu kādu tuvojamies un ieraugu, ka tas ir neviens cits kā Andris Ludriks, atceros par #noķerAndri, un nolemju šo pakaitināt, un iegūstu tieši to reakciju, ko gaidīju. Laimīga. Pēc brīža gan viņš nolemj pamest manu un Kaspara kompāniju, un kā punktiņu uz i atvados ar vārdiem, ka spēle ir sākusies.
Krimuldā pirmo reizi satieku Andri un Spaidiju, kuri mani ir ieraudzījuši vēl ilgi pirms pamanu viņus. Nevar taču viņu priekšā slinkot, līdz ar to kāpumu pabeidzu spēcīgi. Nākamreiz viņus ieraugu dzirdināšanas punktā, kur varu tik atbildēt, ka viss ir labi un nekas nesāp, un turpināt ceļu. Priekšā ir trases jautrākā daļa. Dzelzceļam tieku pāri bez liekiem kavējumiem, tā ka palikušas tikai divas reizes, ko kāds vilciens varētu izbojāt. Pēc tam viens noskrējiens tāds, ka savu sajūsmu paužu arī skaļi. Pirmo reizi gan tur lejā tieku samērā veikli, un tad var gan sadzirdēt, gan arī ieraudzīt tuneli. Abi ar Kasparu arī uzreiz dodamies tā virzienā, taču tiesnesis aizsūta atpakaļ. Nu neko. Nākamajā aplī tā vieta jau ir nomarķēta, lai būtu grūtāk šādu pašu gājienu atkārtot. Tiekam pāri upītei ar vienu slapju kāju, jo tiltiņa vēl nav, un spriežam, ka tas palīdz noskaņoties tunelim. Tieši pirms stāva, slidena un kopumā riebīga kāpuma kāds skrējējs paskrien garām un saka, ka jāpieliek solis, jo otrā meitene jau ir tepat aiz muguras. Tik tiešām – uzkāpju augšā, paskatos atpakaļ, un Linda turpat vien ir. Neko darīt. Nav prāta darbs tagad sākt kāpināt tempu, bet atslābt arī nevar. Šis pavērsiens vismaz novērš domas no tuneļa, kas gribot negribot tuvojas. Priecājos, ka man te ir parādījusies kompānija, un vismaz pirmo reizi nebūs tas jādara vienai. Ūdens ir traki auksts un dziļāks nekā gribētos. Slidināmies cauri, vairākas reizes pārbaudot līdzsvaru, aiz muguras dzirdami Lindas spiedzieni, pēdas jau vairs nejūt… It kā gaisma tuneļa galā ir, bet tuvāk tās beigas nenāk. Briesmīga vieta, bet arī ne tik šausmīga kā likās. Visbeidzot esmu ārā, varētu sākt skriet, bet kājas ir tik nejūtīgas, ka tas īpaši nesanāk. Pirmajā reizē gan tas ātri pāriet, un drīz ātrums ir atgūts.
Pie šosejas jau atkal satieku atbalsta komandu, kuriem var pasūdzēties par nosalušajām pēdām un skriet tālāk. Pa veco šoseju augšup skrienas gaužām viegli, un drīz jau klāt Laurenči, aiz kuriem noskrējienā saplēšu apavus. Vismaz atrisināta problēma par to, kā izmantot vinnēto dāvanu karti, arī labi. Esmu tikusi līdz kāpumiem, kas, lai arī nebūt nav viegli, man tomēr padodas. Vajag tikai turpināt strādāt. Satieku tos pašus līdzjutējus, ko pie kājnieku tilta, un šoreiz viņi jau ir iemācījušies manu vārdu, vairs neesmu Agate. Arī atbalsta komanda turpat ir, atkal pamanot mani pirmie. Efekts gan tam ir vēlamais un neļauju sev slinkot, jo nekad nevar zināt, kad kāds vēro.
Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā… Apļa beigas ir nudien skarbas. Linda turpat vien ir, brīžam pat tik tuvu, ka var parunāties, bet jūtos labi un skrienu savā tempā. Pirms pilsētas trases mani jau sagaida Andris, noskaidro KP vēlmes, un man paliek tikai pēdējais lejā-augšā, pirms var ievilkt ķeksīti pie pirmā no trim apļiem. Ziediņā arī iegūstu lielāku pārsvaru pār Lindu. Starpfinišā viss jau ir sagatavots, uzlieku somu, atdodu tukšo pudeli, pēc atgādinājuma izmetu tukšos želeju iepakojumus, un aiziet otrajā aplī. Jūtos tīri labi, tāpēc ilgāk uzkavēties nav vajadzība, arī apkārt daudz neskatos, kas laikam izskaidro to, kāpēc nepamanīju visus tos, ko šajā brīdī apdzinu.
Pirmais aplis paiet viegli un ar smaidu. Fonā arī 1. apļa TT Kaspars.
Asfalts sagaida ar smagākām kājām, ko varu izskaidrot vien kā kāpienu sērijas sekas. Varētu tā kā sevi pažēlot, bet man itin nekas nesāp, tāpēc aizmirstu par slinkošanu un tikai kustos uz priekšu. Gan pāries. Tas palīdz, drīz kājas atdzīvojas un atceras, kā ir skriet pa līdzenu zemi. Pēc Vikmestes takas sāku kāpt augšā uz Krimuldu, esmu jau kādu gabalu uzkāpusi, kad ieraugu, ka Linda tikai skrien kāpumam klāt. Tas dod pārliecību, jo ar katru soli jūtos labāk. Uz balkona joprojām spēju palīst zem 5min/km, apdzenu vairākus 40km dalībniekus, no kuriem saņemu uzmundrinājumus, un kopumā noskaņojums ir labs.
KP ir, bet atbalsta komandas nav. Liekas mazliet aizdomīgi, bet tā kā arī Lelde cīnās ar 80km šodien, tad pieņemu, ka visur paspēt grūti. Neko vairāk par morālo atbalstu gan man tāpat no viņiem šobrīd nedabūt, un arī šo funkciju lieliski izpilda kāds no KP cilvēkiem, kurš izteiksmīgi paziņo, ka esmu pirmā meitene, pasaku paldies, uz ko viņš atbild, ka paldies varu teikt tikai pati sev. Pasmejamies, apēdu kādu apelsīnu, papildinu pudeles un ar smaidu pametu viņus.
Tuvojos dzelzceļam un dzirdu, ka nepārprotami tuvojas vilciens. Tad tomēr… Taču, kamēr tieku līdz pašām sliedēm, vilciens kā reiz tikko ir aizgājis un neaptur mani pat ne uz mirkli. Skrienu tālāk, ar koku palīdzību noslīdu no kalniņa, tieku pāri upītei ar vienu slapju kāju, uzkārpos atkal augšā un tuvojas savam mīļākajam trases elementam – tunelim. Šoreiz gan esmu gudrāka, pirms tā atrodu koku, ko izmantot kā atbalstu. Tas tiešām palīdz, un arī vienai tajā tunelī nav nemaz tik bailīgi. Pēdas gan ir atsalušas, un šoreiz jau vajag mazliet vairāk laika līdz tās atkal jūtu. Vēl tikai vienu reizi būs tas jāizdara, tikai vienu!
Trase aizved līdz lielajai šosejai, taču šoreiz iztieku bez pirmā apļa pārsteiguma, kad man un līdzskrējējiem uz mirkli radās šaubas, vai tiešām būs jāskrien pāri šosejai. Šoreiz aso pagriezienu zinu, drīz jau kāpnes un tur jau arī abi divi atbalstītāji. Īsa vārdu apmaiņa, viss kārtībā, jūtos labi, turpinu ceļu.
Arī šoreiz kāpumu pa veco šoseju pārvaru bez problēmām, taču tas tāds vājš mierinājums pirms visa tā, kas vēl sagaida pirms otro apli var saukt par pabeigtu. Šķiet, ka kāpšana nekad nebeigsies. Nepatīk man tie pakāpieni. Arī hamstringi sāk izrādīt savu nepatiku, tas laikam ir pirmais brīdis, kad kaut kas iesāpas. Īsām kājām gan neko nepadarīs, jākāpj vien tālāk. Kad satieku Andri un Spaidiju, daru to viņiem zināmu, un man tiek piesolīts putu rullis. Esmu gandrīz tikusi galā ar kāpumu uz Ķeizarskatu, kad panāku Zani, kura veic 40km distanci. Viņa paskatās uz mani un noprasa, kas te tā par staigāšanu, jāskrien taču! Atbildu, ka es vēl tikai mirklīti, aizskaitu līdz trīs un aizskrienu. Reizēm nemaz daudz tai motivācijai nevajag.
Drīz jau atkal esmu starpfinišā. Jūtos kā F1 – Spaidijs rullē hamstringus, Andris apgādā ar želejām, ūdeni un visu pārējo, man atliek tikai atvilkt elpu, noskaņoties beigām un pārmīt kādu vārdu ar Miķeli, kuru šeit arī apdzenu. Nūjas sākumā biju paņēmusi līdzi tāpat vien un nebiju domājusi, ka tik tiešām izmantošu, taču otrā apļa beigas ir mainījušas manu viedokli. Te gan tāda maza piebilde – ar nūjām vēl skrējusi neesmu. Gan jau ne pārāk prātīgi, bet paļaujos, ka mācos ātri un slēpošanas pieredze palīdzēs. Esmu gatava, cik nu tas ir iespējams, un ar domām par Monblānu tieku aizsūtīta trešajā aplī. Trāpīgāk laikam nevarēja pateikt.
Pirmo reizi uz brīdi soļos pāreju jau pie tilta. Pati esmu mazliet pārsteigta, bet uz priekšu neiet. Atgādinu sev, ka tas viss ir pārejoši, arī iepriekšējā aplī iekustējos un aizgāja tā lieta. Vajag tikai skriet un neļaut sev pārāk daudz domāt. Teorijā vienkārši, tomēr prakse vēl pieklibo. Velo trases kāpums, kas šķita viegls, kļuvis grūts un nebeidzams. Arī ahils sācis īdēt un sāpēt ejot, lai gan skrienot neko nejūt, un tas ir spēcīgs arguments skriet visur, kur vien iespējams. Precizitāte gan ir uzdevuma augstumos; vairākas reizes iespraužu nūjas precīzi starp pakāpieniem un nākas apstāties tās izķeksēt. Mācos gan ātri un vairāk to neatkārtoju.
Līdzens! Skrienu. Pretī nāk latviešu bariņš un jautā, uz kuru pusi ir Turaida. Vai tiešām es savos treniņos Siguldā nebūšu palīdzējusi gana daudz tūristiem orientēties, lai vismaz sacensībās man liktu mieru? Pēc iespējas pieklājīgāk nobubinu, ka nezinu, un skrienu tālāk gar spēka āboliem, gar vientuļo puiku, ka tik neapstāties.
Priekšā ir atradusies kompānija, kam turos līdzi, taču pēc kāda brīža attopos uz trases viena. Uzkāpju Krimuldā, satieku Andri un Spaidiju, kuriem godīgi pasaku, ka cīnos ar bedri, velk ahilu, taču būs labi, tikai jāturpina kustēties. Man jautā, vai esmu kādu apdzinusi, un tas ir vēl sarežģītāks jautājums par to, kur ir Turaida. Jā, nē, nezinu… Patiesi, nav ne mazākās nojausmas, kur palicis kompanjons, un ar to mīklu nodarbinu sevi kādu brīdi. Pašai liekas savādi, ka var tik ļoti nepiefiksēt to, kas notiek apkārt.
Balkons, kas iepriekš tik ļoti patika, trešajā aplī ir rakstura pārbaude. Daudz un bieži tiek izspēlēta viena saruna ar sevi. Tev kaut kas sāp? Nē! Tad skrien! Skrienu un spēju izspiest kaut cik cienījamu ātrumu. Pēdas virspuse sāk sāpēt kā nospiesta arī noskrējienā, kas kopā ar redzes miglošanos lēcu dēļ sagādā diezgan asas izjūtas. Pēc kājnieku tilta palaižu apavu vaļīgāk, taču nevarētu teikt, ka tas palīdzētu. Par laimi, priekšā atkal līdzens, un var skriet. Pārbaudu, cik labi esmu iemācījusies trasi, jo saskatīt marķējumu un kādu retu sakni zem lapām jau ir izaicinājums. Tas izdodas veiksmīgi, taču ne tik ātri, kā gribētos. Jo lēnāk kustos pati, jo ātrāk skrien laiks. Kā var būt pagājušas jau gandrīz septiņas stundas? Patiešām neliekas, ka es tik ilgi jau skrietu. Jo vairāk cīnos ar sevi, jo vieglāk galvā nāk uzmācīgas domas par to, ka šādi velkoties mani tūlīt panāks un apdzīs kāda meitene. Vien ēšanas plāns ne reizi nav pievīlis, tad nu želejas ēdu jau biežāk, jo galvai to cukuru šobrīd vajag vairāk. Viena kāja priekšā otrai un tik uz priekšu.
Pēdējoreiz ieskrienu KP. Sen kola nav tik labi garšojusi. Andris informē, ka piektā vieta tepat priekšā ir, jānostrādā līdz beigām un tad varēs atpūsties. Izspiežu informāciju arī par to, ka par Lindu satraukties nevajag, kas dod mazliet miera. Es to varu! Lai arī grūti, kaut kāds ritms atkal ir atrasts. Savukārt vilciena nav, un arī upītei parādījies palešu tilts, līdz ar to siltas kājas garantētas vēl kādu mirkli. Kad esmu uzkārpījusies augšā dubļainajā kāpumā, kas kļuvis tikai slidenāks, trases tiesnesis jautā, vai šis man ir pēdējais aplis, ko mans sagurušais prāts iztulko kā zīmi, ka laikam izskatos gana noskrējusies. Te nu bija visi tie komentāri, ka es skrienot neizskatos nogurusi, ha.
Tunelis vairs emocijas nesagādā. Bakstos ar nūjām un brienu tik uz priekšu. Salst. Pēc kādas mūžības beidzot esmu ārā, un izdomāju, ka jāpaskatās atpakaļ, ja reiz šeit esmu pēdējo reizi. Sev par lielu pārsteigumu, no šīs puses nav nekādas gaismas tuneļa galā, un novērtēju, ka nav šis posms jāveic pretējā virzienā.
Atsākot kustību pa sauszemi, secinu, ka ahils ir pilnīgi sasalis un ilgi negrib sasilt. Alpu zvans motivē, taču tik un tā vecā šoseja prasa trīs piegājienus. Knapi esmu tikusi slēpošanas trasē, kad atkal dzirdu zvanu. Tā noteikti nebūs 40km veicēja, ko apdzinu pēc tuneļa, kuras dēļ skan zvans, līdz ar to tās ir sliktas ziņas man. Pēc nākamajiem tiesnešiem zvans aiz muguras noskan vēl tuvāk. Jāstrādā! Skrienu kur skrienams un sparīgi kāpju pārējās vietās. Cik labi, ka ir nūjas.
Noklumpačoju lejā pa Kaķīškalnu, pēc kura palaidu apavu vēl vaļīgāk, jo tas nekam neder, ja pat lejā skriešana tāda nosacīta. Tas palīdz, taču pārsvars rūk. Kāpjot Kordē pēkšņi parādījās avantūriskas domas, un nolēmu mēģināt pārkāpt pāri kokam, kam visus iepriekšējos apļus biju mierīgi izlīdusi pa apakšu. Lieki teikt, ka ideja bija slikta un ātri attapos sēžot uz koka un nesaprotot, tieši kāpēc man tas bija jādara. Skaidrs, ka pēc astoņām (jau!?) stundām trasē domas ir visādas, un visām noteikti nevajag klausīt.
Pēc Kordes arī esmu panākta un drīz vien arī apdzīta. Tagad vismaz ir kāds, kam turēties astē, un tas veiksmīgi izdodas gandrīz visu priekšpēdējo kāpienu. Finišu jau var sajust, un tas dod spēku. Skrienu gar slimnīcu, tūlīt jau pilsētas trase… Pretī nāk divi puiši, virpinādami pirkstos atslēgas. Vienam tās izkrīt, un viņš manāmi sašutis sūdzas, ka vēl jāliecas tām pakaļ. Iesmejos, taču no sava komentāra viņu pasargāju.
Skrienu pa pilsētas trasi lejā, un jau dzirdu, ka man ir atbalstītāji. Viktora balsi zinu, taču Uldi gan atpazīstu vien tad, kad esmu viņam gandrīz blakus, jo tieši tik skaidri redzu. Puiši glaimot māk un aizelsušies stāsta, ka paši šeit tik ātri nebija skrējuši. Atbalstītāju un bungu rīboņas pavadījumā atlicis tikai Ziediņš. Ceturto un pēdējo reizi. Kāpju un pazūd domas, ka ir grūti, ka kaut kas sāp, ka trešais aplis ir prasījis daudz. Es būšu to izdarījusi. Abi Rieksti aizelsušies spriež, ka vajadzēja Ziediņu sadalīt uz pusēm, un man gribas pasmieties, bet jākāpj. Novērtēju, ka man palīdz atrast labāko trajektoriju. Uzmundrina. Vēl mazliet. Pēdējais solis pāri malai, finiša spurts un viss. Viss! 8:43:14.
Laime, ilgi gaidītais finišs un komanda, kas ir klāt un atbalsta ik uz soļa.
Mirkli pasēžu, taču ilgs tas prieks nav. Jāceļas kājās, tieku pie jakas, medaļas, īsas intervijas, daudz apskāvieniem un garda malka alus. Apkārt ir mana komanda, kas atbalstījusi un ticējusi man visu šo laiku, pilnam komplektam trūkst tikai Andris un Spaidijs, kuru diena vēl nav galā, jo trasē ir Lelde. Grūti noticēt, ka es to tiešām esmu izdarījusi. Visi treniņi, visas reizes, kad serpentīns ir gandrīz bijis stiprāks par mani, viss ir bijis tā vērts. Ar pamatīgu pārsvaru finišēts pirms meitenēm un tikai 6 puiši palaisti priekšā, lai gan pirms nedēļas Andra plāns par top10 likās patiesi izaicinošs. Pilnai laimei trūkst tikai iekļaušanās 8h30, tomēr zinu, ka izdarīju visu, ko tajā dienā ar tā brīža spējām un pieredzi varēju izdarīt. Tāpat arī zinu, ka tas nebija viss, uz ko biju spējīga, un šī vieta izaugsmei motivē strādāt tālāk.
Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.
Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).
Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.
Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.
Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.
Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.
Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.
Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.
Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.
Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.
Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.
Foto: Jānis Andersons
Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.
Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.
Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.
Foto: Jānis Andersons
Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.
Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.
Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.
Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.
Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.
Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.
km 
-