Tā es teicu vakar pēc Siguldas kalnu maratona finiša un atšķirībā no citiem gadiem un sacensībām, pēc stundas, divām un trim, savu sakāmo nebiju mainījusi. Tad radās jautājums – kas šoreiz bija citādi, kā tās citas reizes, kāpēc šoreiz bija tik grūti, ka tiešām gribas teikt “nekad vairs”?
Kā tad tas bija? Gaidīju šo dienu veselu gadu – kopš pagājušā gada Siguldas kalnu maratona. Skrienot trasē grūtajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, centos sev atgādināt: “Tu taču šo dienu tik ļoti gaidīji, nu tad izbaudi! Skaties, kādas skaistas ainavas, kāda migla mežā, kādi dubļi! Pasaka!”. Bet nez kādēļ, nejutos gan kā pasakā. Kājas kā ar svinu pielietas, pirmās sacensības, kurās tik daudz pārgāju soļos līdzenajos posmos. Jutos sevī vīlusies. Un kā glazūra visai šai kūkai bija finišs – savu trešo vietu nosargāju, bet, ja distance būtu vēl pārsimt metru garāka, es to būtu zaudējusi. Pēdējie metri bija izmisuma pilni – kārpījos pa kalnu augšā visām četrām, šķita, ka nekustu ne no vietas, bet konkurente neticamā tempā tuvojas… Trilleris!
Secinājumi
Aprunājoties ar citiem, konstatēju – labi jutās tie, kuri skrēja sev komfortablā tempā. Tātad secinājums skaidrs – nav ko močīt uz rezultātu, tad negribēsies trasē vismaz trīsreiz mirt. Bet kā tas ir? Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu. Tātad – tas jāmācās, vai arī… jātrenējas nopietnāk. Jāpiestrādā pie savu prioritāšu saraksta un jārūda raksturs, lai spētu pie tā arī pieturēties. Jo gan jau savu artavu kāju smagumā deva pirms nedēļas saskrietais personīgais rekords pusmaratonā, nesenā slimošana un gada pirmajā pusē pārpūlētās ceļgalu saites. Plāns tā kā būtu skaidrs, bet ir viens jautājums – vai es to vēlos?
6. septembris 2013. gads. Rīts. Narvesen. 2.20ls. Marlboro Gold. Tieši šādi iesākas manas dienas jau gadus desmit, vienīgais, kas pa lielam ir mainījies, ir cigarešu paciņas cena. Jau divas dienas tiek lietotas “Tabex” tabletes ar kuru palīdzību tiks atmesta smēķēšana, nu vismaz tāds ir plāns. Ar šo paciņu pietiks, lai pabeigtu kursu.
Ok, jau divas dienas bez nikotīna, bet kāds tur iekšā dīdās, nu tik ļoti dīdās. Viss, vairs nevar turēt. Kaut kā liekās, ka skapī jābūt kādai pustukšai paciņai. Lienam pakaļ. Izmeklēju visas malas, bet nav. Mēģinu aiztaisīt durvis, bet neiet ciet, kaut kas traucē – vecā bota.
Bingo – tas ir tieši tas, ko vajag, jāiziet ārā paskriet, tas vismaz novirzīs domas citur.
Skrienas labi, ārā saule, vēja nav, esmu izelpojies un aizmirsies. Brīnumaini, bet tai dienā par cigareti pat vairs neiedomājos. Nākamajās dienās vienkārši gribas atkārtot šo sajūtu un lēni noskrienu pa 4km. Ceturtajā dienā aizrāvos un pārspīlēju – 16km. Nu labi, tik daudz uzreiz skriet pilnīgākajam gurķim nav labi, vairs nekad, nekad tā nedarīšu. Piektajā dienā pirmais pusmaratons – 2:25:00.
Reāli saprotu, ka man ir iepaticies skriet. Pat vairāk nekā vienkārši iepaticies, ļoti iepaticies un process sagādā prieku. Kā arī manas domas ir pilnībā novērstas no smēķēšanas.
Ap šo laiku jau parādās arī interese par šo visu un tiek uziets noskrien.lv. Turpmākās 2 naktīs tiek izskriets cauri visam saturam. Kā arī ievēroju tur kaut kādu „Baso pēdu ultramaratonu”, pievēršu tam uzmanību, jo tas notiek pilsētā kur pavadu vasaru – Rojā. Ok, ir divas nedēļas, lai sagatavotos 33km. Protams visādu citu apstākļu dēļ nesanāk noskriet tik, cik biju plānojis, līdz starta dienai esmu uzkrājis 45km, nu baigais jau nu skrējējs, smiekli nāk.
„Baspēdu ultramaratons”
Sacensību dienā jau trīs reizes esmu pārdomājis par to, vai tas ir vajadzīgs. Vēl lielāks demotivātors ir uznākušais lietus pa ceļam uz startu. Ierodos Kolkas ragā un domāju „ne, nē, nē, griežamies apkārt un uz mājām”, un te pēkšņi viena no organizatorēm saka „ Jūs uz sacensībām?”, „Jā!”, „Tad nāciet man līdzi”. ĀĀĀ, kas man lika teikt – jā? Nu labi laikam atpakaļceļa vairs nav. Jūrmalā piereģistrējos un saņemu nr. Garām paskrien čalis ar gariem matiem īsā maiciņā un pie tam ar plikām pēdām (starp citu es skrēju ar apaviem), kurš jau ir pieveicis 21km un vēl 33km priekšā (OreMan apsveicu ar uzvaru). Trakais! Vējš pamatīgs, mitrums 100%. Nāk paziņojums jādodas uz startu. Starts. Gribas palikt pēdējam, lai pēc tam nevienam nemanot var klusiņām izstāties ap Melnsilu (11km). Uzņēmu savu tempiņu un tie, kas man palika aizmugurē, mani neapdzen. Nu labi. Forumā biju kaut ko salasījies par vienmērīgu tempa turēšanu. Biju ieplānojis, ja man sanāktu noturēties ilgāk trasē, tad varētu skriet pirmos 10km ap 6:00min/km, otros ap 6:30min/km, un pēdējos ap 7:00min/km. Laiks ir mainījies par 360 grādiem un ir palicis saulains un karsts. Un te Edmunds nāk ar savu paziņojumu „one km in 4:49” āāā, nē tas pa ātru, bet šajā tempā jūtos labi. Nodomāju nolaidīšu līdz 5:00 un tā paturēšu kādu laiku. Diezgan ātri pienāk 10.km un pirmais dzirdīšanas punkts. Jātiek vaļā no garā krekla – ir karsts. Nu tagad varētu samazināt tempu, bet ir labi tajās 5:00min/km. Tā arī turu nākamos 10km. Ā, pa vidu bija pirmā upīte kurai nevar pārlekt, nācās brist cauri. Ūdens auksts, botas nākamos 2km par kg smagākas. Pie 21.km lielākā upe maršrutā, bet tajā ir laiviņa ar ko var pārcelties un dzirdināšanas punkts. Bet tieši pirms manis tajā iekāpj dalībniece kurai sekoju jau no starta. Nē, atkal kāpt ūdenī negribas, pagaidīšu laiviņu atpakaļ. Kamēr gaidu, padzeros, uzēdu ābolīšus un dzērvenes. Viss bija labi līdz 30.km, kad redzu Rojas ragu, bet viņš vēl tik tālu un netuvojas. Un tam visam pa virsu vēl sākas lietus, kas pāriet krusā. Šeit vairs meiteni, kurai sekoju no starta, noturēt nevarēju un palaidu viņu prom. Edmunds saka 32km, bet rags vēl patālu un tā kā šo apkārtni pazīstu, zinu ka finišs nav uzreiz aiz raga. Reāls pagurums. Pēdējā km mani panāk viens baspēdnieks un pēc principa „kopā vieglāk” kaut kur atgūstu spēkus un kopīgi finišējam.
Edmunds samērīja 33.94km 3:10:54.
Pēc finiša visus sportistus gaidīja Zvejnieku sēta. Nekad vēl zivju zupa nebija garšojusi tik labi un kūka tik saldi. Un pēc tam vēl viens pārsteigums – izrādās es esmu finišējis 2.vietā 33km distancē ar apaviem.
Paldies organizatoriem par pasākumu. Vienmēr atcerēšos šo sacīksti, jo tā bija man PIRMĀ.
Siguldas 1/2M
Ir pagājušas divas nedēļas. Atkal nav sanācis paskriet tik cik gribētos (32km). Sigulda. Cilvēki miljons, laika čips, par kuru nav ne jausmas, kur jāliek, pavisam citādāk nekā bija Rojā.
Startā kautrīgi nostājos beigu galā, bet secinu, ka priekšā skrienošie ir mazliet par lēnu un sāku līkumot tiem cauri. Kā arī pieļauju pamatīgu kļūdu, pārķeru tempu un 1km@4:08. Bāc, gribu to samazināt līdz plānotiem 4:55, bet septītajā km pārkrītu tam pāri un netieku atpakaļ. Pēc otrā apļa jūtu, ka ir piezadzies nelabais un klusi čukst: „pietiek, stājies malā”, bet līdzjutēji ar vārdiem hop hop hop un skaļiem aplausiem viņu aizbiedēja (viņi gavilēja līderiem, kuri man gāja garām pa apli) . Bija grūti, bet liels gandarījums par savu pirmo 1/2M medaļu. 1:51:13
Ozolnieku 1/2M
Pagājusi nedēļa. Un šajā nedēļā sanāca paskriet tieši tik cik vēlējos (34km).
Laiks ir daudz vēsāks, kā pirms nedēļas Siguldā, bet man tas patīk, neesmu liels siltummīlis.
Cilvēku daudz mazāk, viss vienkāršāk, bet tā kā esmu no laukiem, arī tas man patīk. Jūtu ka būs laba diena un varētu mazliet uzlabot pirms nedēļas sasniegto rezultātu. Iesildos un visi kolektīvi mazā riksīti tipinām uz startu, kurš ir mežā vienu km no finiša zonas. Pēdējie vārdi, starts! Šeit mani Edmunds riktīgi pievīla, nevarēja atrast satelītus pirmos 3km. Skrienu lēnām ap 5:00min/km, lai neatkārtotu Siguldas kļūdu. Un tad es ieraugu motivātoru. Meitene zaļajos svārkos, kurai karājos astē gandrīz visu baspēdu skrējienu, skrien man 100m priekšā. Tiek pieņemts lēmums atkal iesēsties astē un šoreiz noturēt līdz galam. Skrienam bariņā kādi pieci skrējēji, kuram lokomotīve un vadonis ir VSK Noskrien skrējējs „dot”. Pēc laiciņa ir pieslēdzies un darbojas adekvāti Edmunds. Temps ir lielisks – ap 4:45, kas ir mazliet ātrāks par plānoto, bet jūtu, ka šodien var. Kilometrs pie kilometra liekas viegli un meitene ar netiek atlaista. Bet vienubrīd „dot” sāk no viņas attālināties un saprotu, ka varu turēt viņam līdzi. Tā arī noturējos līdzās „dot” līdz finišam, viņš ir lielisks tempa turētājs. Sajūtas lieliskas un finiša laiks arī 1:43:27, labots nedēļu vecais PB par gandrīz 8min. Un par 42min mēneša veco.
Silta tēja, putra, diena atkal izdevusies.
Siguldas Kalnu Maratons
TBC
Lūk cik daudz emociju un prieka nieka 250km.
P.S. 22. oktobris 2013. gads. Rīts. Joprojām Narvesen. Joprojām 2.20ls. Tikai nu nāku ārā ar jogurta paciņu, belvita cepumiem, svaigu kruasānu. Noskrien!
Lēmums par to, ka Siguldā skriešu savu pirmo oficiālo pusmaratonu tika pieņemts pēc veiksmīgi aizvadītā īsā skrējiena Valmierā. Lai arī Valmieras 5,8km mani bija pilnībā nobeiguši, šaubas par to, ka varu kvalitatīvi noskriet pusmaratonu neradās ne mirkli – kopš pavasara darbs treniņos bija ieguldīts pietiekami, lai spēka pietiktu arī 21 kilometram ar astīti.
Paralēli lēmumam par dalību tika pieņemts arī lēmums, ka Siguldai mērķtiecīgi negatavošos, jo tas šoreiz nemaz nebija iespējams. Aktīvās cīņas par vietu Magnēta kopvērtējumā nozīmēja, ka lielākā daļa darbdienu vakaru paies cīnoties pa mežu, bet nedēļas nogalēs jau bija ieplānotas xRace sacensības, rogainings un citas maznozīmīgākas sacensības.
Tas viss gan nenozīmēja, ka uz Siguldu braucu skriet treniņrežīmā. Jau laicīgi sev uzstādīju mērķi izskriet zem 1:20 un sākotnēji arī ticēju, ka tas ir reāls mērķis, jo kādā no treniņiem vasaras vidū biju izspiedis 1:24:30. Manu optimismu gan nedaudz iedragāja tempa treniņš piecas dienas pirms starta, kura laikā biju nolēmis noskriet 8 kilometrus pusmaratona tempā. Noskrēju, bet laba pēcgarša nepalika, jo treniņu pabeidzot neradās sajūta ka šādā tempā varētu izturēt 21 kilometru.
Starta rītā
Pieceļos laicīgi un mēģinu kaut ko sagrabināt ledusskapī. Ingrīda jau pāris dienas ir prom laukos pie vecākiem, tāpēc izsalkums ir sakrājies paliels. Nopriecājos, ka iepriekšējā vakarā neesmu spējis pievarēt Rimi gaļas salātus un mantkārīgi tiem uzklūpu.
Nedaudz sevi iekšēji lamāju, ka iepriekšējo dienu McDonalds, Deli Snack un tostermaižu diēta man noteikti trasē bonusus nedos. No otras puses stresam nav pamata, tas jau sen zināms, ka veselīga ēšana nav mans lauciņš, turklāt Ingrīda uz laukiem aizlaižās pirms katrām lielajām sacensībām. Ja jau pēc tostermaižu diētas izturēju 24h rogainingu, tad pusmaratons tāda viegla pastaiga vien būs.
Beidzis mieloties ar salātiem vēl pēdējo reizi izeju cauri savam stratēģiskajam plānam. Pirmais aplis ar ātrumu 4:05, otrais ar 4:00, trešais ar 3:55, ceturtais ar 3:50. Kopā tas man dod aptuveno laiku 1:23. Nav gluži tas, uz ko es sākotnēji cerēju, bet ir personīgā rekorda ietvaros, līdz ar to nospriežu, ka pirmajai reizei pietiks, jo pēc dabas neesmu īpaši mantkārīgs.
Kristaps, kurš godprātīgi nolēmis līdz Siguldai nogādāt gan mani, gan Salvi, gan arī manu darba kolēģi Viesturu kā ierasts kavē norunāto laiku tāpēc no Rīgas izbraucam nedaudz vēlāk kā plānots. Panika gan netiek celta.
Siguldā
Siguldā iebraucam 11:30 jeb pusstundu pirms starta, bet Kristaps mierina, ka starts tāpat diez vai sāksies laikā, jo pirms gada esot bijusi 15 minūšu kavēšanās. Pirmā iesildīšanās sākās jau skrienot uz reģistrēšanos, jo līdz tās beigām palikušas vien 10 minūtes. Piecpadsmit minūtes pirms starta esmu veiksmīgi ticis pie sava numura, bet vēl ir kilometra skrējiens līdz mašīnai, pārģērbšanās, numura un čipa uzlikšana un nokļūšana līdz startam. Stresa gan nav, jo starts jau kavēsies.
Ceļā uz startu vēl ieskrienam vietējā kinoteātra labierīcībās un tad jau vieglā riksītī dodamies uz startu. Kristaps, kurš reģistrēšanos un pārģērbšanos veicis ātrāk jau ir startā, bet es, Salvis un Viesturs paļaujamies uz faktu, ka starts kavēsies. Tuvojoties startam no saviem biedriem nedaudz atraujos, lai labāk iesildītos, bet esot pavisam tuvu startam atskāršu ko pavisam nelāgu – esam nokavējuši startu…
Startā bez mums
Esmu simts metrus no starta, bet tobrīd starta līniju šķērso tie, kas tajā dodas kā vieni no pēdējiem. Visa rūpīgi izplānotā stratēģija šajā brīdī sabrūk mazos gabaliņos un iestājas panika, kuras rezultātā es skrienu krietni ātrāk nekā biju paredzējis. Pirmos divus kilometrus dažādiem veidiem cīnos ar pūļa apdzīšanu, brīžiem esmu uz trotuāra, brīžiem skrienu apkārt krūmiem, brīžiem pārvietojos nevis uz priekšu, bet sāniski. Ātrums ir labs, pirmo kilometru noskrienu 3:35min/km,otro 3:43min/km, bet atlikušo apli noskrienu uz 3:47min/km. Pēc pusotra kilometra noķeru arī Kristapu, kuram parādu dusmīgu kulaku, bet pretī saņemu uzmundrinājumus un veiksmes vēlējumus. Vēlāk arī pretī skrienot redzu Salvi, kurš smaidīgs bļauj manu vārdu, bet vēl pēc mirkļa gandrīz nepamanu bijušo studiju biedru un xRace konkurentu Tāli.
Šķērsojot starta līniju pēc pirmā apļa tablo rāda 20:30, kas ir gandrīz tā, kā bija plānots pirms sacīkstes, tik nebiju ņēmis vērā faktu, ka nokavēšu 1:40minūtes. Labā ziņa ir tā, ka trase priekšā ir diezgan tukša un vairs nav jāuztraucas par to kā tikt visiem garām, sliktā ziņa ir tā, ka spēka vairs nav atlicis daudz, bet veikta ir tikai 1/4 no kopējās distances.
2. aplī
Mērķi 2. apļa sākumā ir pavisam vienkārši:
1. Noķert kādu no priekšā esošajām grupām
2. Iesēsties viņiem astē un nomierināties
3. Veiksmīgi noturēties šajā grupā līdz finišam
Realitātē gan piepildās tikai pirmais punkts. Noķeru vairākas grupas, taču brīdī, kad esmu pavisam tuvu klāt jūtu, ka šī grupa man ir par lēnu un turpinu distanci jau viņiem pa priekšu.
Otrā apļa vidū, kad pretī sāk skriet visi līderi sāku skaitīt savu aptuveno vietu trasē. Skaits vairākas reizes sajūk, taču tieku līdz 30-40 dalībniekiem, kas ir ātrāki par mani. Īpaši iedvesmo sieviešu līderes Daces Linas grupa, kas ir apmēram 30 sekundes priekšā. Klusībā ceru, ka šai grupai tuvojos, jo ticu, ka šajā grupā būtu izcili skriešanas apstākļi tam, lai noturētos šajā grupiņā līdz pat finišam.
Apļa otrajā pusē trases malā redzu Kristapu, kurš jau ir finišējis un Viktoru, kurš atbraucis mūs atbalstīt ar velosipēdu. Jau laicīgi signalizēju, ka labprāt atdotu savu telefonu, kuru veltīgi esmu nonēsājis jau 10 kilometrus. Sākotnēji mans neviedtālrunis bija paredzēts kā hronometrs, lai labāk kontrolētu ātrumu, bet starta steigā viņš tika noignorēts un vēlāk vairs viņam pielietojumu neatradu. Ticis vaļā no sava telefona un saņēmis veselu kaudzi ar uzmundrinājumiem otro apli noslēdzu ar kopējo laiku 40:30 minūtes. Vidējais ātrums ir krities un šajā aplī tas vairs ir tikai 3:55 min/km, bet pašsajūta ir laba, puse jau ir aiz muguras.
3. aplī
Lai arī optimistiski uzsāku trešo apli, emocijas ātri norimst un sākās pamatīga cīņa ar sevi un ātrumu. Priekšā trase ir pilna ar cilvēkiem, taču nevienu no konkurentiem tur nemanu. Arī atpakaļskata spogulī nekā interesanta nav – esmu pamests viens. Nedaudz atgūstos brīdī, kad trase iet lejup no kalna un liekas, ka ir atgūta otrā elpa, taču izrādās, ka tā ir tikai ilūzija. Sākot skriet augšā kalnā, saprotu, ka lejā esmu skrējis ar vēju mugurā, bet tagad tas diezgan aktīvi man pūš sejā.
Sāku jau apsvērt dažādus atkāpšanās scenārijus. Pirmajā no tiem sevi mierinu ar tekstu, ka šis aplis vēl jānoskrien godam un tad ceturtajā varēšu nomest tempu un atpūsties, citā scenārijā apsveru domu sagaidīt kādu, kas man ir aiz muguras un mēģināt izmantot šo labo cilvēku kā vilcēju. Rezultātā šķiet, ka noticu savai pasaciņai par atpūtu nākamajā aplī, pārkāpju sev un ātrumu manāmi nesamazinu.
Apļa beigās nedaudz uzmundrina Kristapa, Viktora un nu jau arī Salvja uzmundrinājumi, bet es pretī tikai spēju pakratīt galvu – nebūs. Šķērsojot līniju tablo vēsta 1:01:00, ja gribu personīgo rekordu, atslābt nedrīkst.
4. aplī
Jau no apļa sākuma iegūstu savu personīgo pavadītāju, man blakus ir Viktors ar savu velosipēdu. Pirmajā taisnē atsaku visam, ko viņš man piedāvā. Izsmeļošas atbildes sniedzu tikai galvā, bet skaļi atbildu ar elpas saraustītiem nē. Piedāvājumā ir gan šokolāde gan arī želejas, bet nekas no tā mani tajā brīdī neinteresē, neesmu pat piestājis pie ūdens stendiem.
Visu trešo apli tā arī nesaticis nevienu konkurentu, ceturtā apļa sākumā beidzot vienu priekšā sev ieraugu. Lai arī jaunietis ir manāmi saguris, salīdzinot ar atpalicējiem temps ir cienījams. Lēnām ticis viņam garām lēni arī attālinos, bet tad pēkšņi dzirdu soļus aiz muguras, kuri tikpat pēkšņi atkal attālinās – žēl, bet jāturpina vienītī.
Pēdējā reize garajā kāpumā ir pamatīga cīņa, ieliecos izteikti uz priekšu un cenšos tikt augša ar visu, kas man ir atlicis. Atkal jau mānu sevi, ka pēc kalna varēšu atpūsties, ka tad būs vieglāk. Viktors ik pa laikam ziņo par vidējo ātrumu – tas nepalīdz.
Izskrienot garajā finiša taisnē spēki pazūd vēl pēdējo reizi, bet nu jau sevi pārliecināt, ka jāsaņemās ir salīdzinoši viegli – finišu taču var jau redzēt. Gribās uzprasīt Viktoram, vai kāds konkurents nav tuvu aiz muguras, bet pārdomāju – ja nu tiešām būs, tad būs jāskrien ātrāk un pret to ir viss mans ķermenis. Jau tuvāk finišam Viktors vēl mudina uz sprintu un to pašu no malas bļauj arī Salvis ar Kristapu, bet es tikai kratu galvu – nebūs. Viktors gan ir nepiekāpīgs un nelietīgi palielina ātrumu uz ko es brīnumainā kārtā reaģēju un pēdējos simts metrus noskrienu kārtīgā sprintiņā.
Finišā esmu ieradies ar laiku 1:21:32, esmu pārguris kā zeķe un ilgu laiku turoties pie margām atelpojos, bet prieks iekšā ir manāms. Saņemu medaļu, paņemu ābolu, noņemu Viktoram jaku un smaidīgs piebiedrojos draugiem uz bildi.
Kopsavilkums
Optimistiskais mērķis pirms sacensībām bija paskriet zem 1:20, kas ir izdevies, jo čipa laiks rāda 1:19:57. Noteikti, ka nedaudz vieglāk tas viss pasākums būtu izvērties, ja es startētu kopā ar visiem pārējiem, ticu, ka sākumā būtu nostiprinājies kādā grupiņā un tur arī turētos līdz galam. Tas gan nenozīmē, ka rezultāts, man būtu bijis labāks, bet pilnīgi noteikti nozīmē, ka skrējiena dinamika būtu bijusi sakarīgāka. Ņemot vērā visus apstākļus ar rezultātu esmu apmierināts un pozitīvi skatos arī nākotnē.
Arī kluba biedri Kristaps un Salvis sacensības var pamest ar paceltām galvām. Salvis, kurš sāka skriet pirms nepilna mēneša ievērojami uzlabojis savu iegūto Valmieras rezultātu, bet Kristaps ievērojami uzlabojis savu iepriekšējā gada rezultātu.
Kas tālāk?
Mana skriešanas sezona līdz ar to oficiāli ir beigusies, jo vairāk sacensībās dalību ņemt neplānoju. Tas gan nenozīmē, ka skriešanas apavi tiks kārti vadzī. Tieši otrādi, tagad ir paredzēti kārtīgi treniņi 6 mēnešu garumā, lai pavasarī jau būtu citā kvalitātē un ar citām spējām.
Īpaši runīgs viņš nav, acīmredzot ir viens no tiem, kurš sevi parāda ar darbiem. Jāpiezīmē, ka visnotaļ izteiksmīgi. Savu pirmo maratonu šī gada Nordea Rīgas maratona ietvaros noskrējis ātrāk par trim stundām. Vēl pavisam nesen kādā no Krimuldas serpentīna koptreniņiem, kas tika rīkoti, gatavojoties Siguldas kalnu maratonam, viņš tika uzrunāts, uzslavējot viņa tempu, skrienot augšup pa serpentīna bruģēto taciņu. Atbilde bija pieticīga: “Citi skrien vēl ātrāk…” Nezinu gan, ko viņš bija domājis ar tiem “citiem”, bet Siguldas kalnu maratonā (SKM) ātrākais garajā distancē bija tieši viņš – Mārtiņš Puriņš.
km 
-