VSK Noskrien

Uz Valmieru devos ar vienu domu: noskriet savu pēdējo 5. posmu īsākajā 4-6km Tautas skrējiena klasē, lai sanāktu ieskaite sezonas kopvērtējumā. Uz Siguldu visticamāk došos ar pavisam citu mērķi. Tā kā jau pats nosaukums Tautas skrējiens vedina domāt, tad konkurence, maigi izsakoties, te ir vismazākā no visām distancēm, par ko norāda kaut vai tas, ka visos posmos pusmaratona uzvarētājs vai pat vairāki pusmaratonisti 1. apli jeb ceturtdaļdistanci ir noskrējuši ātrāk par Tautas skrējiena uzvarētāju. Tad nu, ņemot vērā mazo konkurenci, tā nu ir sanācis, ka pat man ir izredzes tikt sezonas kopvērtējumā TOP6, kurus apbalvo. Mājās jau biju sarēķinājis, ka man ir nodrošināta 5.-8. vieta kopvērtējumā. Atkarīgs no tā, vai tie 3 skrējēji, kuriem ir 3 no 5 posmiem, skries pēdējos 2 posmus. Kā izrādījās, tad viens no viņiem Valmierā neskrēja. Savukārt, otrais skrējējs ir galvastiesu pārāks par mani. 3. skrējējs ir man bijis priekšā 2 posmos, tomēr pilnībā izgāzis Rēzeknes posmu, kas man dod cerības.

Pirms skrējiena.

Kādu skrējiena taktiku izvēlēties? Ņemot vērā to, ka distance ir par gandrīz 1 km garāka nekā citos posmos, un pirms finiša gaidāms kāpums, tad sapratu, ka šoreiz sākt ar 3:22-3:25min/km (kā vēlāk izrādījās, ar šādu tempu varēja pat tikt trijniekā), kā tas ir bijis dažos citos posmos, galīgi nebūtu prāta darbs. Rēķinājos ar vidējos tempu 3:30. Valmieru gan nepazīstu, tā ka īsti sajēgas par trasi nebija. Galu galā, ja beigās labi jutīšos, varēšu uzkāpināt. Ņemot vērā mīcīšanos startā un pirmajos pārsimts metros, tad 1. km bija plānots dažas sekundes lēnāks par 3:30. Patīkami arī tas, ka starts nav kopā ar pusmaratonistiem un maratonistiem. Uzskatu, ka starta laikus vajadzētu nodalīt visos posmos, lai būtu mazāka burzma startā. Pie tam dažos posmos sākums ir pašaurs, vietas visiem īsti nepietiek. Galu galā pusmaratons/maratons ir pamatdistance, tā ir prioritāte, un tas galīgi nav labi, ka startā priekšā salien visādi tautas skrējiena dalībnieki, kuriem tur nebūtu pēc rezultātiem jābūt. Labi atminos, kā 1. Skrienlatvija posmā 2011. gadā pamatdistance bija nodalīta no īsākās distances, kaut toreiz tur pat bija ne vairāk kā 200 pusmaratonisti.

Sākam!

Šoreiz starts bija vienkārši ideāls. Kāda čupa ar skrējējiem aizskrēja man pa priekšu, bet nebija pārāk jāpatērē enerģija lēnāku skrējēju apdzīšanai. Varēju uzreiz skriet savā ritmā. 1.km noskrieti pa 3:34min. Aptuveni tā, kā ieplanots. Visi skrien smuki rindiņā, tā ka varēju pamazām kādu baru apdzīt, pārāk neaizkavējoties. Puiši mani tik ļoti neinteresē, bet nedaudz nervozu mani darīja tas, ka abas sieviešu līderes vēl 2. kilometrā bija priekšā. Parasti es tām abām finišā esmu par 1-2min priekšā. Par laimi. 2.km gluži nebija finišs, un, kā vēlāk izrādījās, arī šoreiz finišā biju ap 1:30min priekšā. Bet panervozēt dabūju gan. Galu galā vislēzenākajā un taisnākajā posmā noskrēju 2.km pa 3:24min. 3.km vairs tik viegli negāja ar tām apdzīšanām, bet turpināju iesākto. 3.km pa 3:32min. 4.km jau sākās īstā cīņa, kur pavisam lēni tuvojos tiem, kas man nedaudz priekšā. Interesanti, ka liela daļa atskatījās, izdzirdot sev aiz muguras  manu skaļo apavu plīkšķēšanu, zolei triecoties pret asfaltu. Protams, tiem, kas pie tā jau pieraduši, neatskatās. Tāpat jau zināms, kas par skrējēju tur aiz muguras tuvojas. 4.km 3:28. Ar lielām mokām apdzinu vēl dažus skrējējus. Laikam, to neapzinoties, kaut kur šai brīdī arī savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā apsteidzu.

Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels, liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā…

Un priekšā paveras drūma aina: tālu tālu priekšā grupa ar skrējējiem, tai skaitā visi tautas skrējiena kopvērtējuma līderi. Bet tuvāk neviena ņemama skrējēja vairs nav. Un te nu drīz vien sākās nepatikšanas: man uznāca plīsiens. Nezinu, cik tālu biju atrāvies no aizmugurē esošajiem un vai vispār biju atrāvies (savu skaļo apavu dēļ aiz muguras nevienu parasti nedzirdu), bet pēc kāda laika 3 pēdējie apdzītie skrējēji man sāka skriet garām. Te tev nu bija! Kaut kā nebūt pa pusei nosprādzis centos turēties aiz muguras. Kā vēlāk izrādījās, skatoties video, tad mans tiešais konkurents sezonas kopvērtējumā bija uzreiz aiz manis. Tā nu mēs tur četratā skrējām, drusku šad tad apmainoties ar pozīcijām. Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais kāpums pirms finiša. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu savu plīsienu! Šajā posmā manāmi atžirgu, vēlreiz paskrēju tiem 3 skrējējiem garām, un biju jau aizmirsis par savu lūzienu. Problēma gan bija tā, ka es īsti nezināju, kur tas finišs ir, cik vēl tālu jāskrien. To vajadzēja pirms starta rūpīgāk izpētīt. Nu nav man īsti ko daudz stāstīt par savām beigām, jo neko daudz tur vairs neatceros. Taču ātri vien attapos galīgi aizelsies pēc finiša, sēžot uz soliņa. Apakšā mans nedaudz tizlais finišs (seemyrun ir interesanta spēļmantiņa).

Pārsteigums pēc finiša jeb kā es uz brīdi kļuvu par Bistrovu.

Analizējot skrējienu pēc finiša mājās, beigās izrādījās, ka mans vidējais temps bija aptuveni 3:27-3:29, atkarīgs no precīzā distances garuma. Pat drusku labāk kā ieplānots. Tātad pēdējos 2 km galu galā tomēr būšu noskrējis pat nedaudz ātrāk, neskatoties uz manu plīsienu. Tomēr labākais vēl tikai sekoja.

Sākotnējie beigu rezultāti

Apskatot piespraustos rezultātus uz dēļa, nācās secināt, ka tāds Ozoliņš nemaz nav skrējis. Skatos, meklēju, nu nav! Viņa tur nemaz nebija! Toties bija Vadims Bistrovs ar līdzīgu rezultātu kā man. Un pat ar manu numuru! Pie tam vēl godalgotajā 6. vietā. Šo pārpratumu gan man izdevās novērst. Beigu beigās izrādījās, ka es savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā finišā esmu apsteidzis par 9s, un situācija sezonas kopvērtējumā nu ir kļuvusi pavisam nokaitēta, jo vidējais punktu skaits mums ir faktiski vienāds, dalot 6-7. vietu. Tad jau redzēs, kā konkurents savu pēdējo posmu noskries Siguldā. Izbrīnīja, ka 1. reizi uzvarētājam zaudēju mazāk par 1min, precīzāk, 49s. Iepriekš atpalicība bija daudz bezcerīgāka: 1:18-1:38min, kaut tie paši jau vien pārsvarā skrēja man pa priekšu. Un laikam jau tas, ka tiem pašiem līderiem šoreiz zaudēju krietni mazāk ir tas lielākais gandarījums, jo apzinos, ka 6. vieta ir ne visai pelnīta, un arī iegūtajiem cīsiņiem īsti nav vietas manā vēderā. Atliek tikai turpināt smagi trenēties, lai nākamgad atstarpi sadeldētu vēl vairāk.

Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte