Sāp. Ir secinājumi un ir aptuveni skaidrs, kā būtu jārīkojas, bet gribas visu ātrāk. Gribu skriet sacensībās, gribu savu pirmo maratonu, gribu krāt kilometrus, piedalīties koptreniņos, skriet pa mežu, smiltīm, pauguriem, iziet vientuļajā brīvdienu skrējienā uz vismaz trim stundām, nogurt no skrējieniem, sajust muskuļu sāpes pēc kārtīga treniņa… Gribu, gribu, gribu. Kā niķīgs bērns. Bet reālā situācija rāda, ka šobrīd to nevaru un vismaz šodien ir pārņēmušas šaubas, vai tik drīz to varēšu. Kādam nepārprotami šķiet, ka man ir jāiemācās būt pacietīgai. Gribas tam pretoties, kaut ar prātu saprotu, ka tādējādi varu iedzīvoties vēl lielākās traumās. Jau pāris reizes esmu pārkāpusi tam pacietības un prātīguma slieksnim un sajutusi, kā tieku atmesta pāris soļus atpakaļ. Vai tas bija tā vērts?
Man šķita, ka esmu prātīga, bet acīmredzot man jākļūst vēl prātīgākai. Pagaidām ir tikai viens jautājums – Kāpēc?
km 
-