Es neatklāšu jaunu Ameriku, ja apgalvošu, ka noskriet pusmaratonu 100 minūtēs ir daudzu noskrieniešu mērķis. Šajā sakarā man nāk atmiņā 2008.gada 25.oktobrī notikošais Ozolnieku pusmaratons. Pirms šī pusmaratona www.noskrien.lv diskusijās piedalījās kādi pāris desmit noskrienieši, kuri, maz ko zinot par skriešanu, baudīja, ja tā varētu izteikties, “puķu-konfekšu periodu” savās attiecībās ar skriešanu. Tieši šajās diskusijās diezgan drosmīgu plānu izvirzīja Aivars, kurš tā “ieskrējās” savās diskusijās, ka apsolījās priekšā stāvošo Ozolnieku pusmaratonu noskriet 100 minūtēs. Vīrs un vārds – Aivars izpildīja savu plāniņu ar uzviju – 1:39:16. Tajā periodā es skatīju Aivaru kā savu tuvāko konkurentu skriešanā un tādēļ izteicu diskusijās par viņa mērķi repliku “ka sapņojot vajadzētu aizvērt acis”, taču tas man netraucēja Ozolnieku pusmaratonā “vilkties” Aivaram vismaz 3 ar pusi apļus līdz, tādējādi ar Aivara milzīgu atbalstu noskriet precīzi maģiskajās 100 minūtēs.
Es un Aivars
Atgriežoties no šī vēsturiskā ekskursa, man kā daudziem citiem noskrieniešiem virknē gadījumu noteikti ir nācies izšķirties – vai labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bērnībā es reizēm domāju par šo latviešu tautas sakāmvārdu un īsti nesapratu, kāda velna pēc man vajadzīga zīle vai mednis. Respektīvi, ar ko zīle ir sliktāka/labāka par medni un ko lai es daru ar vienu vai otro. Tā kā manas mammas pirmslaulību uzvārds bija Medne, tad es, protams, zināmā mērā ietiepīgi nenoticēju šim sakāmvārdam, jo mammas autoritāti tajā laikā vēl ar zināmas kritikas devu respektēju.
Nu tad beidzot manā skriešanas hobijā kopā ar manu luteklīti Lauranu bija situsi tā stunda, kad man nācās izšķirties par zīli (pusmaratonu) vai medni (maratonu), jo vietējās nozīmes mednis Lattelekom Rīgas maratons bija jau man un Lauranai parādījis savu “figu” un aizlidojis tālēs zilajās. Es, protams, nepaliku parādā un nolamāju to medni par “nekvalitatīvi izceptu pankūku” (sk. manu iepriekšējo rakstu “Pirmie slīcēni jākucina”).
Samērā spontāni par manu un Lauranas apvienoto zīli es izvēlējos Salaspils pusmaratonu. Šādai izvēlei par labu kalpoja daži mani apsvērumi, jo Laurana savus apsvērumus dziļdomīgi slēpa:
1) tāpat kā Lauranai, arī Salaspilij šis bija pirmais izaicinājums;
2) pretēji Lattelekom Rīgas maratonam tika prognozēti Salaspils pusmaratonā baudīšanai (nejaukt ar mačošanos) labvēlīgi klimatiskie apstākļi;
3) es neesmu dubļu vannu baudītājs, tādēļ Salaspils pusmaratona konflikts ar Stirnubuku neuztrauca;
4) es prognozēju, ka Salaspils pusmaratonā nebūs tik liela burzma, kas traucētu Lauranai skriet savu pirmo pusmaratonu;
5) Salaspils ir ļoti tuvu Rīgai, kas ļauj variēt ar Lauranas iestiprināšanos ne visai īsajai pusmaratona distancei.
Tā nu 2015.gada 30.maija rītā Laurana paņēma līdz abus savus mīļotos vecākus uz Salaspils pusmaratonu, lai vienu no tiem izmantotu kā stūmēju (ar cerībām iestumties 100 minūtēs), bet otru kā iestiprināšanās operatoru (diemžēl, Isostar vēl neražo zīdaiņiem atbilstošas pudelītes, kā arī diez vai šobrīd meitiņai varētu garšot Isostar enerģijas želejas). Īsi pirms pusmaratona Laurana iestiprinājās un ērti iekārtojās ratiņos, jo kumosam ir jānolodā. Ratiņi savukārt kustējās uz Salaspils pusmaratona starta koridoru.
Mācoties no savām Lattelekom Rīgas Maratona kļūdām, lepni iekārtojos jau laicīgi kopā ar Lauranu Salaspils pusmaratona pirmajās rindās, par ko daži startētāji izteica neizpratni, ka viņiem būs jāsamērās ar bēbi. Vēl lielāks bija viņu pārsteigums un varbūt pat atvieglojums, ka bēbis rullēs pusmaratonu un būs ārpus viņu konkurentu loka, jo viņi gatavojās skriet “čiriku”. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, viena puiša no viņiem acīs redzēju nolemtības sajūtu un viņš teicās, ka tā jau viņam likās, kad otrajā aplī lepnībā snaudošā Laurana pabrauca viņam garām.
Starts
Pēdējais, ko es sadzirdēju no Lauranas satrauktās mammas pirms starta šāviena, zinot manu ugunīgo raksturu: “Piesprādzē taču Lauranu pie kulbas!”, ko steidzīgi es vēl paspēju izdarīt, jo Salaspils pusmaratona starts bija izdzīvošanas vērts. Šī skrējiena sakarā varētu teikt, ka grūtākais bija tieši starts un, ja to pārdzīvo, tad skrējiens būs viens liels kaifa iemiesojums. Starta spurts man lika sajusties drošāk, jo Chicco aktiv 3 ratu kulba ir aprīkota ar klipša sprādzējumu bērnam, kas dod iespēju droši šo zīdaiņa kulbu lietot zīdaiņa pārvadāšanai pat automašīnā, ko pagaidām aktīvi piekopju.
Skrējiens tiešām izvērtās ļoti pozitīvs, ko radīja apkārtējo, pretī skrejošo un līdzjutēju smaidi un uzmundrinājumi, ka man jāpacenšas, lai es varētu apdzīt Lauranu, ko man loģiski līdz pusmaratona beigām tā arī neizdevās – meitiņa par diviem soļiem finišēja ātrāk. Pozitīvu noti skrējiena laikā ienesa arī citu pusmaratona dalībnieku rīcība trasē, no kuriem gandrīz visi uzmundrināja, bet pusmaratonists no Polijas lielāka pretvēja vietās iekārtojās ratiņiem priekšā, lai ne visai mazais vējš tik ļoti nebremzētu ratiņus, par ko es viņam pateicībā piedāvāju iestiprināties ar Isostar enerģijas dzērienu, jo organizatori piedāvāja tikai H2O. Ārkārtīgi aizkustinoši bija skriet vairākas reizes caur starta koridoru, kur pusmaratona komentētāji profesionāli uzmundrināja Lauranu, nodēvējot mūsu tandēmu par “divi vienā”, un piedēvēja Lauranai rekordistes godu savā vecuma grupā.
Salaspils pusmaratons
Līdz ar to varu, liekot roku uz sirds, apgalvot, ka šī pankūka ir pilnībā izdevusies, neskatoties uz zīļu, nevis medņa pildījumu, kā tas pienākas man un pagaidām Lauranai kā veģetāriešiem, jo:
1) Lauranas pirmais pusmaratons ir ieskriets/iestumts 100 minūtēs;
2) pusmaratons ir norisinājies fantastiskā gaisotnē un brīnišķīgi noorganizētā pasākumā;
3) Lauranas mammas Lattelekoma Rīgas maratonā uzdīgusī skepse ir izravēta.
km 
-