Par to, ka vēlreiz varētu aizbraukt uz Berlīnes pusmaratonu, es jau kādu laiku domāju, bet tad plānus izjauc skrējiens uz Valmieru, tad tās trakās Kanārijas, un tā es palieku sapņojot, ka kādu pavasari atkal atgriezīšos Berlīnē un tur skriešu pusmaratonu. Man tur patika, jo tur ir ne tikai plakana, skaista trase, bet arī smuka pilsēta. Es, protams, zinu, ka Berlīnē notiek arī viens no top6 maratoniem pasaulē, bet tas, ka es uz turieni varētu braukt skriet, man pat sapņos nerādās. Tā teikt, kad sapņo, tad aizver acis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es taču maratonus neskrienu. Bet, kā gadījās kā ne, tiek izteikts piedāvājums braukt uz Berlīni skriet maratonu, un šo iespēju ir grēks laist garām jau vien tāpēc, ka otras tādas iespējas diez vai man būs. Vēl jo vairāk, ja pie rudens braucieniem esmu ierakstījusi: “Es varbūt varētu gribēt skriet skaistu ārzemju maratonu, bet laikam vairāk gribu braukt uz Lapzemi slēpot”, tad kā lai neskrien? Lai arī labi zinu, ka skriet maratonu divas ar pusi nedēļas pēc Monblāna un nedēļu pēc nobrauktiem 100km nav prātīgi. Bet, kā zināms, prātīgiem vecākiem ir prātīgi bērni.
Berlīne mūs sagaida ar patīkami siltu laiku. Pie viena es priecājos, ka lielo karstumu te sola tikai pēc maratona. Pietiekami lielos ārzemju pusmaratonos esmu bijusi, bet šis maratons pārspēja visas manas iedomas. Jau vien ar tiem cilvēku pūļiem, kas no rīta vēlās milzonīgās starta zonas virzienā, gan arī ar drošības kontroli, ieejot starta zonā, nemaz nerunājot par dalībnieku pūļiem, kas devās uz savu starta koridoru. Man ir G bloks un otrais starta vilnis (par to, ka palaidīs kā trešo, es uzzināšu tikai startā). Tātad viens no smagākajiem (lasīt – lēnākajiem), bet no otras puses skatoties, sākot skriet, man nebūs daudz jādomā, vai nesākšu skriet pa ātru. Nav jau tā, ka dažas dienas pirms starta nebūtu pētījusi iespējamo skriešanas tempu un potenciālo finiša laiku, un nedomātu, ka varbūt vajadzēja rakstīt labāku maratona finiša laiku nekā man ir, bet, ja no otras puses skatās, tad kāda starpība, it īpaši, ja man nav ne jausmas, kā man skriesies un kā uzvedīsies mans vēders (pēc Monblāna finiša viņš uz dažām dienām nedaudz apvainojās uz manām izdarībām un turpināja pa brītiņam protestēt, atgādinot par sevi kopumā vēl kādu nedēļu, tas ir, nedaudz pacīnījos ar caureju un gribu ēst, bet neko nevaru ieēst).
Meitenes dodas uz startu
Brīdī, kad tieku līdz savai starta zonai, tā jau ir manāmi pilna. Nekas. Laika daudz un trase gara. Pacilājoša mūzika, valstu apsveikumi, iepazīstināšana ar elites skrējējiem, viņu starts, pirmā viļņa starts, atkārtota dalībnieku uzmundrināšana, otrā viļņa starts. Un te man pirmais mulsums, ka neesmu otrajā, bet, kā izrādās, trešajā vilnī. Nu neko. Ekrānos elites skrējēji, trase no augšas un jau atkal dalībnieku uzmundrināšana.
Starts. No manas vietas līdz startam – 3 minūtes, tāpat kā Rīgā. No oficiālā starta līdz brīdim, kad šķērsoju starta līniju, – 33 minūtes. Šķērsoju starta līniju un palaižu pulksteni. Maratons ir sācies. Jau pirmajos metros jūtos kā pašmāju sacensību līderis, kas apdzen skrējējus pa apli, jo līkumot garām lēnākiem skrējējiem sanāca daudz un dikti. Iesākumā paskrējām garām Uzvaras kolonai (Siegessäule), tad turpinājām skriet pa plato ielu, līdz nākamajā aplī pagriezāmies pa labi. Pagaidām viss forši. Skrienas labi, nedaudz jau sāk tracināt tie lēnākie skrējēji, kas jāapdzen vai arī tie lēnākie skrējēji, kas kā reiz izdomā izskriet tev priekšā. Nav jau tā, ka es lidotu gaismas ātrumā, bet arī mans ātrums 5:15min/km nav lēns. Tā ik pa laikam pukojos uz kādu, kas man pa priekšu iet. Vai zinājāt, ka labākā vieta, lai tiktu garām ir skriet pa trotuāru, protams, tas ir tādā gadījumā, ja trases malā nestāv atbalstītāji vai arī, ja trase nav norobežota ar lentām. Un atbalstītāji trasē ir visu laiku. Pirmajos 5km viss ir labi, gandrīz labi. Ja neskaita, ka saule kāpj aizvien augstāk un augstāk un to, ka aizvien vairāk sāku nožēlot, ka nepaņēmu trasē līdzi savu ūdens pudeli. Mierinu sevi ar domu, ka ūdens punkti ir daudz, un kaut kur pa vidu vēl ir ‘ielej ūdeni savā glāzē pats’ ūdens punkti. To, ka šie ūdens punkti vismaz sākumā būs slikti pamanāmi un ļoti tuvu pēc lielajiem ūdens punktiem, es nezināju, bet sava expo paņemtā mīkstā ūdens krūzīte man bija līdzi. Ūdens punkts iekārtots pie baznīcas, tā arī nesapratu, vai baznīcas zvani skanēja tāpēc, ka šajā vietā atskrēju apaļā stundā, vai arī visu laiku, lai uzmundrinātu visus dalībniekus. Man jau patika tās zvanu skaņas. Trase tālāk ved pa Berlīnes dzīvojamo māju ielām, zem dzelzceļa, kur pirmo un ne pēdējo reizi redzēšu izkārtu plakātu ar uzrakstu, ka “jūs atrodaties ātrākajā maratona trasē”. Pirmo un ne pēdējo reizi šķērsojam Šprē upi. O, šo vietu es atpazīstu. Te pa labi ir starta zona, nopriecājos par noskrietiem 7km. Tālumā manāms televīzijas tornis, kurā tā arī šoreiz nesanāca uzbraukt. Taisnas, garas ielas, daudz māju, tramvaja sliedes. Nedaudz pukojos uz sevi, ka līkumu paņēmu pa iekšmalu, nevis ārmalu, jo manā pusē vairāk skrējēju. Šis ir jāatceras priekšdienām. Bet tai pat laikā piefiksēju, ka visās vietās, kur trasē ir kāds šķērslis, tam priekšā ir brīvprātīgais, kas ar karodziņu par to norāda. Vispār jau viņi reizēm norādīja arī virzienu pa kuru pusi apskriet šķērsli. Dzeršanas punkts. Atbalstītāji trases malā uzmundrina skrējējus, lasot viņu vārdus no numura, mūzika trases malā, te pūtēji, te dziedātāji, te bungas. Forši. Skrienu garām un aplaudēju. Paldies jums.
Uzvaras kolona (Siegessäule)
Noskrieti 10km. Pie sevis nosmejos, ka ceturtā daļa no maratona jau kabatā. Ja būtu pusīte, tad jau būtu puse, bet kas tev to dos. Pilsētā ainava mainās no vēsturiskām mājām, ielām ar kokiem to malās, grafiti uz sienām, līdz pat blokmājām, parkiem, baznīcām un jaunuzceltām spīdīgām biroja ēkām. Tāda tā Berlīne ir. Te kādā brīdī pamanu rindu ar vienādām mašīnām un pie sevis nodomāju, nez, kas te notiek. Kā, kas notiek? Ūdens punkts. Lai slava tam. Aplī milzu strūklaka. Vispār jau es neatteiktos tur iegāzties un pagulēt, bet laikam nesanāks, jo ir jāskrien, eh… Nopīkst 14km. Nopriecājos, ka trešā daļa jau noskrieta. Tīri neslikti pagaidām skrienas. Paskatos pulkstenī un prātā parēķinu iespējamo izskrienamo pusmaratona finiša laiku, tai pat laikā pie sevis nosmīnot, ka gan jau līdz kādam ātram pusmaratonam ar’ kādreiz tikšu. Vispirms jāpiebeidz šis maratons. Tepat kaut kur pāris kilometru attālumā ir mājas. Vilinoši. Paskrienam garām kaut kādai baznīcai. Visapkārt zaļi koki, vairākkārt izskrienam zem dzelzceļa pārvadiem – tiltiem.
Ilgi gaidītā pusmaratona atzīme. Es te varētu arī finišēt. Man pietiek. Ļoti nemanāmi pēdējos kilometros ir piezadzies nogurums, un sāku prātot par kādas U, S vai H (lasīt tramvajs, autobuss, metro vai vilciens) līnijas izmantošanu. Dalībniekiem šodien transports pa brīvu. Bet, ja tā padomā, es tak gribu to finiša medaļu un finiša rezultātu. Skrien. Apnika, apnika, apnika. Varbūt ne gluži tagad, bet apmēram no šī brīža sākās skrējiens no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam dzeršanas punktam. Tie trīs līdz četri kilometri starp viņiem vilkās kā mūžība. O! Vienā no mājas logiem skan Rammstein – Du hast. Lūk, to es saprotu, tas ir komforts, bet tas neatrisina vienu sasodītu problēmu – ir jāturpina skriet. Nezinu, kā pagāja tie kilometri, bet zinu, ka viņi vilkās veselu mūžību. Es spēju tikai priecāties par apkārt esošo ainavu, atbalstītājiem, no kuriem dažus jau paspēju ievērot arī iepriekš trases malā. Kaut kur trasē dzirdu, ka ir uzstādīts pasaules rekords maratonā. Kruti. Tāpat vienu brīdi mums līdzi skrien viens čalis un uzmundrina ar visādām asprātībām tā, ka jāsmejas. Patīkami. 27.km tieku pie divām organizatoru sarūpētām želejām skrējējiem (varēja jau ņemt, cik grib). Domāts, darīts. Jāapēd. Fu, salda, bieza, lipīga un pretīga. Šī bija pirmā un vienīgā reize, kad trasē uz zemes nometu želejas iepakojumu (tukšās glāzītes neskaitās). Kā vispār tādu iekšā var dabūt bez ūdens? Skrienu un pukojos, ka tagad nezin cik ilgi būs jāskrien ar to pretīgo sajūtu mutē. Nu labi, vismaz domas bija uz ko citu novērst, tas, protams, bija līdz brīdim, kad nedaudz tālāk samanīju tik ļoti ilgi gaidītos plakātus ar paziņojumu par dzeršanas punktu. Ja ļoti sakārojas, tad te var tikt arī pie masāžas, bet pie sevis nosmejos par vakar dzirdēto par to, kā pēc masāžas paskriesi ar lipīgām kājām. Ko es – turpinu ceļu. Drīz arī parādās pirmie plakāti, ka pēc 13km alus. Jā, kāda nu kuram motivācija. Tas liek pasmaidīt.
Vienīgais, par ko es spēju domāt ir – kur ir finišs. Kāpēc man ir tik grūti? Kāpēc man nav spēka? Kāpēc tās sasodītās želejas nepalīdz? Kāpēc man visu laiku tik ļoti gribas dzert? Nē, nu vispār es arī priecājos par to, ka tā sasodītā saule ir pazudusi aiz mākoņiem un, ka mans vēders uzvedas pārsteidzoši labi un ne par ko neprotestē. Kā arī par to, ka trasē aiz kokiem ir ēna. Brīžiem sekoju uz asfalta uzvilktajai zilajai līnijai jeb labākajai trajektorijai, pa kuru skriet. Protams, ik pa laikam pētu luksoforus un pēc tiem mēģinu saprast, kurā vēsturiskajā Berlīnes daļā es tagad atrodos (tie mums ierastie ir Rietumberlīnē, tie otri dīvainākie – Austrumberlīnē). Atkal jau pagrieziens, un trase ved uz leju. Tālumā priekšā skrējēju pūļi, kļavu aleja. Skaisti. Atceries, ka ik pa laikam plakāti vēsta, ka tu aizvien atrodies ātrākajā maratona trasē un, ka, kamēr tu aizvien skrien, jau ir uzstādīts pasaules rekords maratonā, par ko runā atbalstītāji. Ja vien es šo lejupceļu spētu savā labā izmantot. Esmu palikusi ļoti, ļoti lēna. Ja pēc sajūtām šķiet, ka es jau skrienu kādas 6:30min/km vai lēnāk, tad pulkstenis tā nedomā un teic, ka es skrienu apmēram 5:40min/km. Lai jau. Es gribu apstāties, atpūsties, pagulēt. Nez, no kurienes asaras ar’ acīs sariesušās. Jā, man ir tieši tik grūti, ka gribas pat raudāt, bet ko es? Es turpinu piespiest sevi neslinkot, skriet un kustēties uz priekšu kaut vai gliemeža tempā, jo skrienot es tāpat ātrāk nonākšu finišā nekā tad, ja iešu. Paskrienu garām policistiem, kas vāķī kādu kritušu skrējēju. Ja es tagad apstāšos un apgulšos pagulēt, tad ne atbalstītāji, ne brīvprātīgie, ne mediķi to nesapratīs. Bet es tik ļoti, ļoti gribu nedaudz pagulēt, atvilkt elpu, atpūsties, uzlādēt baterijas un tad turpināt skriet. Tāpat kā toreiz, skrienot uz Valmieru, kad gulēju uz soliņa un vēros zvaigznēs. Tas bija tik labi. Skrien, nepīksti. Apēd trasē dabūto želeju. Apēd! Ar otro reizi saprotu, ka tā ir silta tēja nevis silts alus, kas tiek piedāvāts dzeršanas punktos. Ūdens vienā rokā un tēja vai enerģijas dzēriens otrā rokā. Tā no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam.
Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca
Pēdējie 10km ir pēdējie 10km. Viņi ir sasodīti gari un jebkurš nelīdzenums (bruģis, zīles vai tramvaja sliedes) trasē ir papildus šķērslis, tieši tā pat kā jebkurš priekšā esošs lēnāks skrējējs, kas ir jāapdzen un tādu paliek aizvien vairāk un vairāk. Pie sevis gan nosmejos, ka it kā es skrietu ātri, bet laikam jau par šiem skrienu ātrāk. Nezinu, vai man tikai tā likās, bet mūzika palika tikai skaļāka un vairāk. Nē, tu nepāriesi soļos. Tu šo maratonu noskriesi. Tu to vari. Kustini kājiņas, aiziet, aiziet. Nebūs te tev nekādas slinkošanas. Saņemies un skrien. Tas viss bija līdz brīdim, kad es 37km dzeršanas punktā padevos un gāju. Tik daudz es sev tai brīdī atļāvu, lai arī uz sevi pukojos par savu šo pieļauto vājumu, bet vismaz kaut kā nedaudz varēju uz brītiņu atjēgties.
Pēdējie 5km. Tā ir vesela mūžība, tieši tik gara mūžība, kā mēs aizvakar no rīta skrējām pa tuvējo parku. Bet tas bija aizvakar un tas nav šodien. Pēc 2km es padodos otro un pēdējo reizi dzeršanas punktā, jo zinu, ja nekas nenotiks, tas ir, ja turpināšu skriet tādā pat tempā, tad no 4h es izskriešu, un personiskais rekords maratonā šā vai tā man būs. Šo garo, taisno ielu atpazīstu. Drīz jābūt finišam. Vēl viens dzeršanas punkts. Nē, nekādas iešanas. Paņem savu glāzīti un skrien. Nekādas slinkošanas. Es teicu – nebūs. Paskaties, kā viņi iet, tu skriesi, lai arī cik tev pašai liekas, ka ir grūti un nevari. Tu vari noskriet ultru un nevari noskriet vienu sasodītu, plakanu maratonu, smieklīgi. Jā, protams, atradu, ar ko salīdzināt, bet. Nekādas slinkošanas, skrien! Paskrienam garām Berlīnes koncertzālei, Franču katedrālei, Berlīnes operas namam, un tad jau tālumā manāmi Brandenburgas vārti. Tos, kuri pēdējos 2km iet, un tādu ir daudz, uzmundrina ar divtik lielu sparu. Ai, nu labi. Pēdējos kilometros uzmundrina visus un daudz.
Pēdējais kilometrs aizvien velkas kā mūžība. Tajā, ja kādam ir vēlme, var tikt pie alus. Vispār jau alu varēja dabūt arī kaut kur pa ceļam, jo vietējie ar saviem papildus dzeršanas punktiem rūpējās par dalībniekiem. Kāpēc tie vārti ir tik tālu? Jau laicīgi zinu un esmu piefiksējusi, ka manam pulkstenim no oficiālajām kilometru atzīmēm kļūda ir apmēram 300m. Izskrienu cauri Brandenburgas vārtiem, redzu atzīmi 42km, tūlīt, tūlīt ir jābūt finišam. Ar acīm meklēju finiša arku, bet viņa ir tik sasodīti tālu, ka, tik ļoti gribēdama izskriet no 4h un ātrāk sasniegt to sasodīto finišu, pēdējos pārsimts metrus neapzināti, bet ievērojami kāpinu tempu.
Ir finišēts viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš pēc 3h58min53sek. Šis bija mans ceturtais asfalta maratons no sešiem pieveiktiem.
p.s. Lai maratonu skrien tie kam, viņš patīk, es labāk izvēlos ultras, velo, slēpes un kori.
Nu jau pagājis nedaudz vairāk nekā 2 nedēļas, kopš saposos doties uz Tartu maratonu. Izaicinājums nav slikts, 6 nedēļās no pilnīgas bezformas pamēģināt sasniegt ciešamu rezultātu 42km distancē (jūlijā nesaskrēju pat 80km, augustā ap 180km, bet lielāko daļu mēneša otrajā pusē, kad jau sāku domāt par maratonu). Pamazām darbojos un progress manāms, bet rezultātu jau varēs manīt tikai 6. oktobra eksāmenā (nē, es vēlēšanās nekandidēju).
Foto: Vija Vāvere
Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, piedāvājums doties uz Tartu bija negaidīts, turklāt sanācis tā, ka Igaunijā vispār neesmu bijis un ārzemēs neesmu skrējis. Kopumā interese liela, bet arī stresa netrūkst – gan par rezultātu, gan par pašu braucienu uz kaimiņvalsti. Ceļojis līdz šim esmu ne pārāk daudz, un nekad – individuāli. Ja Briseles lidostā pamanījos noklīst no grupas un apmaldīties, ko vēl sadarīšu, būdams viens pats, vai ne? Par laimi, Tartu nav milzīga, un atsauksmes par šo bohēmisko studentu pilsētu esmu dzirdējis labas. Muzeji mani tik ļoti neinteresē, bet vecpilsētā un parkos oktobra sākumā varētu izskatīties gana labi. Laika gan pilsētas pētīšanai nebūs pārāk daudz.
Foto: Ardo Säks
Pēc Šlokenbekas Stirnubuka, kurā es ar lielām mokām tiku līdz galam, nākamā nedēļa pagāja paslinki, tikai svētdien uzrāvu 15x200m intervālus. Un tad bija laiks sākt pašizcepto 6 nedēļu treniņprogrammu maratonam. Pirms programmas sākuma VO2max – 53 (augstākais cipars – 58 – bija maijā pirms maratona).
1.nedēļa 27.08-02.09. Kopā 62km
Pirmdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Otrdiena – brīva.
Trešdiena (6km) – vajadzēja 6x1km intervālus, bet jau uz iesildīšanās beigām uznāca tāds vājums, ka knapi varēju pat lēni paskriet. Pāris reižu gadā tā gadās, vēl neesmu īsti sapratis, kas par vainu. Varbūt cukura līmenis nosvārstās, varbūt galvā kaut kas bremzi uzliek. Pie mājām jau biju tīri ņiprs, bet treniņš izpurgāts. Nolēmu šo darbu pārcelt uz nākamo dienu.
Ceturtdiena (13km) – ne smakas no vakardienas vājuma un darbiņš padarīts. 6x1km zem 4min/km ar 2min recovery pa starpām. VO2max pieaudzis līdz 55.
Piektdiena (15km) – pēc vakardienas intervāliem tāds pastīvs riksis sākumā, vēlāk tīri labi, bet pēdējā trešdaļā jau nācās saņemties, jo sāka trūkt degvielas. Vispār jau biju piemirsis, kā skriet lietū un ciešamā temperatūrā, laikam tāpēc VO2max jau 56.
Sestdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Svētdiena – (16km) – 4×1 km pusmaratona tempā (ap 4.00 – 4.10 min/km) un 3×1 km maratona tempā (ap 4.20-4.30 min/km). Bija iecerēts tā kā 15x1km ap 4min/km, bet jau iepriekš bija skaidrs, ka tik daudz vēl nepavilkšu. Turklāt bezvējā saule stadionā cepināja tīri labi, tā ka nācās procesa gaitā treniņplānu koriģēt.
2.nedēļa 03.09 – 09.09. Kopā 71km
Pirmdiena – brīva.
Otrdiena (12 km) – mierīgs steady riksis, vidējais temps 4:54min/km. VO2max jau 57.
Trešdiena (14 km) – 20x300m ap 3:30-3:40min/km caur 60s recovery. Beigu daļa jau bija pagrūta, nācās pacensties, lai kvalitatīvi treniņu pabeigtu.
Ceturtdiena (18km)- vieglāk bija intervālus skriet, nekā šo garo, lēno (vidējais temps 5:47min/km). Kājas stīvas, spēka maz, saulīte cepina un ūdens ātri beidzās. Vismaz laiciņš jauks.
Piektdiena (5km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Sestdiena (20km) – Gaiziņkalna Stirnubuks.
Velti biju izlielījies, ka šā gada karstās sacensības jau noskrietas, saulīte cepināja tīri labi. Jau iesildoties jutu, ka kājas pasmagas un nebūs viegli. Biju nošāvis greizi ar teipiem, tikai no rīta pirms starta pamanīju, ka esmu nopircis kaut kādus mēslus, kas bija šauri un nelipa kārtīgi klāt. Parasti takās noteipoju potītes, jo tad daudz labāk skrienas pa ciņiem. Nācās šoreiz pamocīt potītes, jo ciņu un dažādu citu potīšu mocītāju netrūka. Jau pašā startā bija jāskrien pret vairākiem kalniem, tas uzreiz kājas piedzina un ilgi nevarēju atkopties. Arī tālāk skriešana nebija vienkārša. Bet distances vidū atkopos, skrienamajos posmos tīri viegli skrēju zem 5 min/km un daudzus apdzinu. Turpināju šā gada tradīciju un nomaucos, tikai pārmaiņas pēc nevis vienu, bet trīs reizes. Kāpšana pauguros diezgan nomocīja, bet līdz finišam veiksmīgi tiku un vecumgrupā 15.vieta.
Foto: Taku skrējējs
Līdz startam Tartu maratonā palikušas vairs tikai 4 nedēļas. Ņemot vērā padomus, piekoriģēju tālāko treniņplānu un laikam Līgatnes kalnos tomēr neskriešu, tā vietā uztaisot kārtīgu asfalta treniņu.
Nu kā jau vienmēr neviena skriešanas sezona nenorit pēc iecerētā plāna. Sāku posties uz ziemas guļu, pirms tam vēl pāris reizes paskrienot Stirnubuka takās un kādā pusmaratonā, bet te pēkšņi kā sniegs uz galvas nokrita iespēja teju par velti piedalīties Tartu maratonā 6. oktobrī. Vispirms piekritu, jo savos 40 mūža gados ne reizi neesmu bijis Igaunijā un vispār nekur ārpus mūsu valsts neesmu skrējis, un tikai tad sāku domāt, kā tikšu galā ar šiem 42 km laimes, jo fiziskā kondīcija 6 nedēļas pirms starta, maigi sakot, nelāga.
Šī man ir trešā aktīvā skriešanas sezona (daži simti lēni notipināti kilometri 2015. gadā īsti neskaitās). Abās pirmajās sezonās cītīgi strādāju ziemā, galvenos sezonas plānus izpildīju jau pavasarī vai vasarā, un pēc tam slinkoju līdz nākamajai ziemai. Arī šogad galvenie darbi bija apdarīti (tiesa, ne gluži tik labi, kā biju sadomājies) – gan sasniegts PB 3:14 Rīgas maratonā, gan par dažām minūtēm uzlabots laiks pirmslīgo 107 km ultrā Rīga-Valmiera. Turklāt biju pamatīgi pamocījis kājas maija beigās 140 km pārgājienā Kolka-Dubulti un jūlija vidū ellīgajā 110 km pārgājienā “Simtiņš”. Pēc ultras jokaini uzvedās celis un intervālos stadionā pamanījos sastiept augšstilba muskuli, savukārt pēc “Simtiņa” pāris nedēļas dziedēju tulznas (Hiēna noteikti mani labi saprot ? ) un iedzīvojos regulārās gūžu un augšstilbu sāpēs. Arī karstais laiks nemudināja aktīvi skriet (jūlijā kopā knapi 70 km), jo vakaros miegs pamanījās atnākt ātrāk nekā daudz maz ciešama gaisa temperatūra, un agros rītos mani nevar dabūt pie skriešanas pat ar koku. Turklāt vēl slinkojot biju sācis piekopt nelāgu dzīvesveidu – smēķēt un rīt krietni par daudz. VO2 max, kas pirms Rīgas maratona sasniedza 58, augusta sākumā nokritās līdz 53, un svars atkal sāka tuvoties 80kg atzīmei. Pilns komplekts formas zaudēšanai.
Krietni sabāru sevi, kārtējo reizi atmetu smēķēšanu un augusta vidū sāku nedaudz vairāk skriet. Līdz Šlokenbekas Stirnubukam jau nedaudz atkopos, lai varētu pieveikt sev tik “mīļos” paugurus, un biju nolēmis tā mierīgi patrenēties līdz rudenim, lai tad ar pilnu sparu gatavotos “Noskrien ziemu” posmiem un nākamajam Lattelecom Rīgas maratonam. Un tad nu uzkrita uz galvas Tartu maratons.
Gatavošanās process maratonam man nav nekas svešs, trīs reizes jau to ir gadījies darīt (noskrēju gan tikai divus, jo pērn pamanījos sabojāt celi). Tikai problēma tajā apstāklī, ka to sāku vismaz 16 nedēļas pirms starta un man bija pieejama trenera Meldera kopīgā grupas treniņprogramma. Tagad atlikušas vairs tikai nieka 6 nedēļas un jāmēģina plānu saķīmiķot pašam.
Turklāt nav viegli izdomāt, uz kādu rezultātu iet. Lēnām maratonu notipināt varētu jau bez nopietnas gatavošanās, bet tādu gabalu dzīties, lai slinkotu, arī īsti negribas. Nāksies vien rikšot fiksi, lai igauņu brāļu priekšā nepaliktu kaunā. Mēģināšu labot PB un palīst zem 3:14 ?
Kā nu plāns sanācis, tā sanācis, ja kāds vieds prāts palabotu kļūmes un dotu padomus, būtu tikai pateicīgs. ?
Cik nu atradu atsauksmes internetā un kā informēja pieredzes bagāti avoti farmaceitu aprindās, trase varētu būt pauguraina. Organizatori saka, ka kopējais kāpuma metru daudzums trasē varētu būt 250-300 metri, tostarp ap 40. kilometru nedaudz nopietnāks paugurs 5,5% slīpumā un 250 metru garumā. Tā kā jebkurš paugurs mani izsit no ritma un esmu slinks Grīziņkalna kāpņu treniņu apmeklētājs, noteikti jāpiestrādā pie vingrošanas, uz ko tik grūti saņemties.
Bet oktobrī Tartu varētu izskatīties tīri labi. Laiks ideāls skriešanai, protams, ja nepūtīs un nelīs par traku. Un man patīk, ja nav jāskrien apļi – šī ir tāda trase. Jāsāk tik strādāt un tad manīs, kas sanāks. ?
Iepriekšējo ultramaratonu skrēju tieši pirms diviem gadiem. Pēc tam ar vīru sadomājām, ka gribam bērniņu, un to sadomājumu arī realizējām, tāpēc ultru skriešanai pienāca pauze. Kamēr gaidīju mazo, turpināju skriet, bet tās bija īsas distances. Sacensībās grozījos, bet tie nebija ne pusmaratoni, ne maratoni, par ko garāku pat nerunājot, bet ļoti, ļoti gribējās atgriezties tajā “īstajā” pasaulē, kurā jūtos labi. Kad bērniņš piedzima, bija skaidrs, ka gribu gada laikā noskriet vismaz maratonu. Lai justos atkal kā cilvēks.
Par pēcdzemdību izjūtām daudz nerakstīšu, jo tad sanāks nevis par skriešanu, bet par pēcdzemdību depresiju, māmiņžurnālu dedzināšanu un asiņojošām rokām. Bija traki. Cita starpā man likās, ka pēc smagām dzemdībām nevajag ar fizkultūru aizrauties, un sākumā pat likās, ka nemaz to nespētu. Slimnīcā likās baigā netaisnība, ka man, kam tik bieži vajag vilkties pa gaiteni pie bērnu māsām pēc padoma un palīdzības, ir tikusi pati tālākā palāta. Biju palaidusi garām ārsta ieteikumu nesēdēt un apkārt nevazāties, tāpēc ar bērnu uz rokām, asarām birstot, kustējos pa gaiteni turp un atpakaļ. Pēdējā dienā ievēroju, ka citas māmiņas nenes mazos rokās, bet stumj tajos vāģīšos, kuros viņiem sākumā jāguļ. Njā, man nebija ienācis prātā, ka varētu tā darīt… Bet kustības lika justies labāk. Pat tad, ja tās sagādāja mokas.
Desmit dienas pēc dzemdībām ārsts man teica, ka vajagot pēc iespējas vairāk kustēties. Tas nav divreiz jāsaka! Izroku no kastes sporta tērpu, aizšņorēju botas, iedodu bučas vīram un dēlam, un dodos pa rajonu skrējienā! Nedaudz vairāk par diviem kilometriem, nedaudz ātrāk kā 7 minūtes kilometrā! Es lidoju! To brīvības sajūtu vēl tagad atceros, tas bija kaut kas neaprakstāms! Spēka nav, pakustēties īsti nevar, bet nekas arī nesāp, tikai visu jūt. Vairs nav jāsatraucas par aizķeršanos, par cilvēku skatieniem, par neko! Saprotu, ka skriešana man ir īstās zāles pret visām tām drausmām un pārgurumu, ar ko man jātiek galā. Skrienu, kad vīrs atnāk no darba, skrienu, kad mamma atbrauc paauklēt manu bērniņu. Spēka pietiek tikai dažiem kilometriem, bet tas ieguvums ir neatsverams!
Drīz vien piesakos svētku skrējienam “Patriots”. Jāskrien 10km, tāpēc sāku mērķtiecīgi trenēties. Pati pie sevis smeju, ka nu gan laiki pienākuši – man jātrenējas, lai noskrietu 10km. Nevis noskrietu ātri, bet vispār noskrietu. Ir rudens, man patīk rudens, man patīk kastaņi, lapas, rudens smarža un peļķes. Mazulītim ir 6 nedēļas, viņš tiek nodots vecmāmiņas gādīgajās rokās, un mēs ar vīru braucam skriet “Patriotu”. Pirmo reizi 6 nedēļu laikā esam divatā, jūtos kā randiņā. Tik priecīgi! Izbaudu skrējienu un to, ka es jau atkal skrienu sacensībās. Ar nevienu gan nesacenšos, bet tomēr beigās ir kaifs par to, ka esmu noskrējusi ātrāk par daudziem pēc skata spēcīgākiem cilvēkiem.
Nākamais sportiskais piedzīvojums ir Rīgas rogainings. Tie, kas mani pazīst, zina, cik ļoti man “patīk” rogainingi, bet, tā kā dalība tika uzdāvināta manam dēliņam uz piedzimšanu, man ar vīru nekas cits neatlika, kā vien doties līdzi distancē. Mazulītis slingā, mēs visi kopā 2h distancē. Vīrs neļāva brist pāri grāvjiem, jo neesot jau nekāds maija mēnesis, un mums klāt ir bēbītis. Labi, vienam grāvim apkārt, otrā tomēr nācās vienu kāju drusku saslapināt. Sargājot bērnu no žagariem, man pašai rokas ir saskrāpētas, ir skaidrs, ka laikā paspēt mēs vairs nevaram. Ejot uz kārtējo punktu, es kartē redzu, ka ejam nepareizi, bet esmu tik ļoti “labā” omā, ka neko nesaku un ceru, ka vīrs tomēr ir gudrāks kartē. Nē, nav. Esam pie grāvja un apkārt negrasāmies doties. Vīrs brien pa priekšu un izlūko grunti, es paņemu koka gabalu atbalstam un brienu pāri. Tajā brīdī sāku smieties un izbaudīt pasākumu. Mēs joprojām esam tie paši cilvēki, kas agrāk! Mēs joprojām varam novembrī brist pa grāvjiem! Tomēr ir kaut kāda taisnība pasaulē!
Decembrī sākas “Noskrien Ziemu” seriāls. Vīrs saka, ka laidīšot mani uz visiem posmiem. Lai būtu motivācija, piesakos komandā. Skrienu īsās distances (ap 10km). Sējas posmā jāskrien caur purvainiem apgabaliem, un es jau atkal esmu ekstāzē. Nekāda skriešanas jauda vēl joprojām nav parādījusies, bet bauda gan ir. Kā man patīk!
Nolemju, ka janvārī ir pēdējais brīdis, lai sāktu trenēties maratonam. Sāku audzēt treniņos noskrietās distances. Pirmajā janvārī kopā ar Divplākšņiem ieskrienu Jaunajā gadā ar 17 kilometriem. Jūtos tā, it kā jau būtu to maratonu noskrējusi. Gribētos visu dienu laiskoties gultā, dzert alu un ēst čipsus, bet, protams, ka tas nav iespējams, jo jārūpējas par dēlu. Te arī saprotu, ka man mājās ir trenerītis. Nekādas gulšņāšanas! Ja kaut kas nenotiek viņam pa prātam, sākas brēkšana. Laikam ejot, pamanu, ka dēliņš mani tiešām ir uztrenējis – es nejūtu, ka viņš kļūtu smagāks, lai gan aug griezdamies. Cik es viņu varēju paaijāt mēneša vecumā, tikpat varēju arī pēc pusgada. Šķiet, ka tā uztrenējas arī kājas – es katru dienu pastaigā eju ar bērnu slingā. Dažs labs personāžs man piesienas, jautājot, kad beidzot es nopirkšot bērnu ratus. Es atbildu, ka tad, kad man kļūs grūti nest viņu slingā vai ergosomā. Nez, pēc 10 mēnešiem vēl nav kļuvis grūti. Treniņa jautājums? Laikam. Skriešana arī ir treniņa jautājums – distances aug. Katru reizi, noskrienot vairāk kilometru, nekā varēju agrāk, es no priekiem lektu vai gaisā, ja varētu. Kad bērnam ir gandrīz 4 mēneši, noskrienu pusmaratonu. Ārā ir slapjš, līst lietus, ir slidens ledus un vispār baigais draņķa laiks, bet tādā tieši vislabāk skrienas. Mazā uzvara!
Kad mazulītim ir četrarpus mēnešu, es pirmo reizi sajūtu patiesu enerģiju. Ir “Noskrien Ziemu” Priekuļu posms, ir sniegs un aukstums, un es gribu kārtīgi izskrieties. To arī daru. Lēkāju no priekiem, skrienu kalnā augšā, aizķeros un apmetu kūleni, bet viss ir tik lieliski, ka es skrienu smiedamās. Beidzot! Beidzot es kārtīgi, enerģiski izskrējos! Atkal jūtos kā uzvarētāja!
Treniņš pēc treniņa, sacensības pēc sacensībām, un pienāk atkal kārtējais patiesā prieka brīdis – pirmais pjedestāls. Tas notiek purvu skrējienā “Maltuve”. It kā mazs skrējiens, dalībnieku maz, bet to sajūtu man vajadzēja.
Rīgas maratons. Gribēju tikai noskriet, bet sagadījās, ka pirms skrējiena manas spējas novērtēja lēnāk nekā uz 4h15min. Lai gan man pašai aptuveni tā arī likās, ka varētu noskriet, tas mani sadusmoja. Mani tik švaki novērtē! Nekā nebija! Būs 4 stundas! Un bija arī – 3:57. Ha! Pie tam noskriets ar baudu un bez pārmērīgas nomocīšanās. Īsti nesaprotu, kādas šogad ir manas spējas, bet sajūta ir laba. Šķiet, ka ir iekšās. Uz karstām pēdām Olaines apļos iegūstu trešo vietu grupā un labas balvas. Beigās izrādās, ka 3 sekundes pietrūka līdz kopvērtējuma pjedestālam un naudas balvas. Hm, iekšās tiešām ir. Nobriest doma, ka vajag šogad arī ultramaratonu. Bet kuru? Cēsīs baigi daudz jāskrien, grūti arī. Daugavpils simtnieku vai piecdesmitnieku? It kā varētu, bet tur nekad nevar saprast, kā būs, un vai vispār būs. Neiespējamais skrējiens? Pati gada nogale, gandrīz vai pēdējā iespēja. Nē, tik ilgi negribu gaidīt. Tomēr Cēsis? Negribu skriet 80km. Izlasu nolikumā, ka tikai 76. Nu labi! Beigās gan izrādās, ka tā tomēr laikam gan ir tā pati ~78km garā trase, tikai nosaukta citādi, lai neviens nepīkst, ka nav to 80km.
Ar treniņiem ir, kā ir. Karstā laikā grūtāk, stipri traucē arī tas, ka nevaru skriet, kad gribu – bērns ievieš savas korekcijas. Kad nu mani kāds palaiž skriet, tad arī skrienu, bet tas ne vienmēr sakrīt ar to dienu, kad jūtu, ka būtu dikti labs treniņš. Naivi ceru, ka Cēsīm satrenēšos Stirnu buka lūšos. Nu, vismaz ap 30km un pa kalniņiem ir. Vēl, kā ik gadu, piedalos orientēšanās daudzdienās “Kāpa”. Visa ģimene kravājam mantas, bērna vecvecāki aukļu lomās līdzi, un tešu pa mežiem. Joprojām nesaprotu, vai varu paskriet pa takām un apvidu. Ai, ta’ jau redzēs, kā būs!
Diena pirms Cēsu eco trail. Vīrs paņem mazo un aizbrauc pie saviem vecākiem, lai es varu atpūsties. No atpūtas gan nekas nesanāk, jo es nenormāli nervozēju. Pati nezinu, par ko. Tak negrasos ne uzvarēt, ne uzstādīt savus rekordus, tikai noskriet. Noskriet, lai varētu atkal sevi saukt par ultramaratonisti. Jau piektdienā dodos uz Cēsīm, izņemu numuru un dodos gulēt uz dienesta viesnīcu. Nopriecājos, ka ir iespēja izmantot naktsmītnes. Izpreparēju pirms divām nedēļām Simtiņā iegūtās tulznas. Simtiņš ir tāds pārgājens, kur diennakts laikā jānoiet 101km ar vismaz 10% sava svara uz muguras, bonusā vēl ēdamais un dzeramais. Līdz galam netiku, pievīla tulznas. Pēc 70 noietiem kilometriem metu mieru. Dīvainā kārtā tas nesamais svars pat īpaši netraucēja. Nebūtu tās tulznas sametušās, būtu tikusi līdz galam. Tad nu tā, smukajām tulznām smuki nogriežu visu lieko, apakšā ir normāla, rozā āda. Pusdeviņi, liekos gulēt, bet aizmigt nevaru. Ierodas istabas biedrene, drusku parunājamies un cenšos gulēt. Elīna kaut ko vēl čabinās, un tad sākas trakums – es sapņoju, ka esmu nomodā. Man liekas, ka viņa vēl arvien čabinās, mani tas sāk kaitināt, es skaidri redzu visu, kas notiek istabā, un redzu, ka ienāk brūns, īsspalvains vidēja auguma suns. Skaidrs, tas ir sapnis. Neviens jau sen nečabinās, es varu mierīgi gulēt. Nākamā doma – tas ir Dmitrija Ničipora suns, tātad, tā ir īstenība. Nākamā doma – kāds vēl Dmitrija suns? Es pat nezinu, vai viņam ir suns, un vispār – kāds sakars? Guli! Nomaini bērnam autiņbiksīti un guli! Mainu bērnam autiņbiksīti, līdz saprotu, ka tas atkal ir sapnis – bērns tak ir ar tēti! Tādā garā paiet nakts. No rīta esmu neizgulējusies. Uz izpreparētajām tulznām uzlīmēju labos tulznu plāksterus, bet vienam drusku iekrunkojas maliņa. Nekas, būs labi! Cēsīs valda naktsdzīve, es nervozēju pirms starta un gribu jau finišu. Būs jānopelna! Tieši pirms starta no aizkustinājuma gandrīz apraudos. Es atkal skrienu ultru!
Startā cenšos nenesties pārāk ātri. Lai draugi skrien pa priekšu! Ja es būšu stiprāka, tad vienalga viņus noķeršu! Ja stiprāki būs viņi, tad tiksimies pēc finiša! Pēc dažiem kilometriem novācas bariņš, ar ko skrienu vairāk vai mazāk kopā. Man patīk! Runājamies, skrienam ērtā tempā. Pēc kādiem 10km pa kalniņu uz leju mani apdzen Guna. Izpleš rokas kā spārnus un aizlido. Tik skaisti! Viņai līdzi aizlido arī pārējie, un es palieku viena. Ko viņi visi tur nupat apēda? Tak nevar būt, ka es pēkšņi esmu kļuvusi tik lēna! Nu labi, lai skrien, es vilkšos, man nekur nav jāsteidzas! Pēkšņi labās rokas rādītājpirksta pašā galā sajūtu asas sāpes. Skuja iedūrusies? Paskatos – bite! Bite! Es pat neatceros, kad man pēdējoreiz būtu iedzēlusi bite! Nopurinu viņu nost, uzmanīgi izvelku dzeloni un skrienu tālāk. Pirksts sāp un pulsē. Man nepatīk. Kājās dzeļ nātres. Man nepatīk. Priekš kam man vispār šito visu vajag? Man nepatīk! Uzmundrinu sevi ar domām par to Dmitrija suni. Tas bija rēcīgi. Gaidu tradicionālo slapjo pļenčku, kur mūždien samērcēju kājas, un ceru, ka sausā vasara darīs savu. Sausā vasara tiešām ir darījusi savu, un nopriecājos, ka var tikt pāri sausām kājām. Var, bet es iebrienu ar vienu kāju dubļos. Velns! Labi, ka tas neradīja nekādas sekas tālākajā skrējienā! Uzvelkos kalnā uz ēdināšanu. Bites dzēliens traucē uzpildīties un izdarīt visas lietas. Drīz vien punktā ieskrien mazā Inta. Es zinu, ka viņa ir uztrenējusies, bet man vienalga kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt ātrākai par viņu. Es tomēr neesmu? Drūmām domām taisos prom.
Ērgļu klintīs spēlē akordeonu. Pārāk ātri, lai tā būtu halucinācija. Dīvaina sajūta. Klintis ir garām, var skriet. Pirms divām nedēļām te vilkos to Simtiņu, bet tas bija pa taisno. Šeit jāskrien zigzagā. Tā gribētos vilkt pa taisno! Pārsteidzošā kārtā es pa lēzeniem uzkalniņiem varu paskriet un pat kādu apdzīt. Tīri laba sajūta. Kur nevar paskriet, tur ēdu. Es vispār esmu izdomājusi, ka ne retāk kā reizi stundā obligāti jāēd. Iestumju galvā sporta batoniņu. Kā par viņiem var naudu maksāt? Vē. Nu, vismaz ir apēsts, nav līdzi jāstiepj. Kalkulēju laikus. Pašsajūta ir tīri laba, apjaušu, ka man tomēr patīk skriet. Es atdzīvojos? Varbūt es pamostos, jo nāk rīts? Klāt nākamais barošanas punkts, satieku draugus, pačaloju, paēdu, uzpildos, uzlieku galvā lakatiņu, jo sāk jau karsēt, un laižu prom. Kādi 45km tikai. Drusku vairāk par maratonu.
Pirmo reizi CETā skaitu nevis kopējo garumu, bet arī posmus starp kontrolpunktiem. Izrādās, ka tā ir vieglāk! Ceļā uz Amatas tilta posmu noķeru Natāliju un Jāni. Dažreiz viņus apdzenu, bet pārsvarā viņi ir priekšā man. Lai skrien! Sākas upju un strautu šķērsošana. Vienam pāri sausām kājām, otram – iemitrām, bet visumā veiksmīgi. Rokas ir klātas ar smiltīm, jo jārāpjas krastā augšā. Ideāli! Kad vajag pakasīt, var tikai nobraukt ar roku pār niezošo vietu, smiltis izdara visu kasīšanas darbu. Vienā upē tomēr nākas iebrist dziļāk. Neveiksmīgi uzlīmētais plāksteris atlīmējas un kaut kur aizslīd. Nolemju, ka to nomainīšu, kad visas upes beigsies. Jūtos labi, paskriet varu. Nekur baigi nesteidzos, jo esmu apņēmusies baudīt. Šeit jau ir tā, ka var paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai iet. Es zinu, ka neiešu visu atlikušo gabalu, tāpēc mierīgi varu pastaigāt tad, kad to vēlos. Es necīnos ne ar sevi, ne konkurentiem, ne laiku, ne kontrolpūķi – es vienkārši baudu distanci! Pie Amatas tilta joprojām jūtos labi. Miķelis piedāvajas palīdzēt. Labi, lai aiztaisa manu somu! Kamēr daru kaut ko citu, redzu, ka soma joprojām nav aiztaisīta. Sanāk smiekli, jo neviens nekad ar to netiek galā. Labi vismaz, ka es pati māku! Satieku Oskaru. Dodamies tālāk kopā un jūsmojam par to, ka var nesteigties, bet baudīt skrējienu.
Amatas taka! Manā atmiņā tā ir briesmu epicentrs. Skrienu, bet kaut kā tās briesmas nav tik trakas. Sausā vasara pie vainas? Varbūt tas, ka nesteidzos? Teciņiem skrienu un baudu to, ka varu skriet teciņiem. Nav grūti, un īsti nesaprotu, par ko tad es rakstīšu stāstu, ja viss ir labi? Kādu apdzenu, kāds apdzen mani, skrienu, tikai saknes traucē. Pāris reižu aizķeros un noplivinos, bet pa zemi neizsmērējos. Labi. Kājā iekož skudra. Kas tas, kāpēc man kož skudra? Uzkalniņš pēc uzkalniņa, solis pēc soļa, un es sāku saprast, kāpēc man nepatīk Amatas taka. Tāpēc, ka, pie velna, te ir sasodīti grūti tikt uz priekšu! Sākas! Pareizāk sakot, nebeidzas. Nu cik var? Amata un Amata, agresīvi augi, saknes, kaut kāds ugunskurs… Atceros, ka te kaut kur bija tūristu tualete. Sāku gaidīt. Nevajag, bet apņemos ieiet profilaksei. Sāk jau likties, ka nekādu tualeti nesagaidīšu, kad tomēr ir. Kamēr tupu iekšā, tikmēr pa dēļu spraugām redzu, ka daudzi paskrien garām. Nākas atkal viņus pa vienam vien apdzīt. Tālāk gaidu to slaveno lielo kalnu. Gaidu, gaidu, nav. Ir viens cits kalns, kas signalizē, ka nav vairs tālu. Nu, kur īstais? Tikai tūristi kaut kādi velkas pretī! Dzirdu tālumā bungu skaņas. Tas būs Kalns, nekas cits tas nevarētu būt! Un ir arī. Brīnumainā kārtā nebija tik traki, kā gaidīju. Atmiņā stāv, kā pirms 3 gadiem, kad šeit vēl nebija trepju, ar Edgaru, Rimantu un Viktoru vilkāmies augšā, cits citu aiz dibeniem stumdami un rokām vilkdami. Tagad nekā tāda. Kaut kā liekas, ka augšā varētu būt Vāverrieksti, bet nav. Toties ir kaut kāds ansamblis. Arī labi! Pēc Kalna jau drīz vien jābūt kontrolpunktam. Ir arī. Surikati laipni palīdz ar visu, ūdens, ēdamais, lakata saslapināšana, jādodas tālāk. No kontrolpunkta aizskrien Jānis un Natālija. Visu laiku viņi ir drusku man priekšā. Lai ir!
No Surikatu punkta aizskrienu kopā ar Viktoru. Aprunājamies, atceramies citu gadu sacīkstes, un man sagribas šoreiz būt ātrākai par viņu. Pēkšņi sajūtu durošas sāpes pēdā uz katra soļa. Saprotu, ka tās zeķes tomēr jānovelk. Izrādās, ka tai kājai, kur tas plāksteris aizslīdēja, rūpīgi preparētajai tulznai maliņā tomēr vēl āda drusku atmiekšķējusies un ir tāda kā kabatiņa, un tajā kabatiņā ir ielīdis kaut kāds auga dzelonis. Izčakarēju ārā, nomainu zeķi, bet jaunu plāksteri nelīmēju – cik ta te vairs palicis? Kāds pusmaratons apmēram. Tāpat uz slapjas kājas ideāli uzlīmēt nevar. Vienu mirkli ienāk prātā doma nemainīt otru zeķi, bet tad sasmejos – es ietaupīšu dažas minūtes? Un? Pārvelku abas zeķes, sataisos un vicoju tālāk. Rūpīgi uzmanos no dubļiem un esmu laimīga, kad beidzot ir klāt šoseja. Pienācis gan ilgi gaidītais sīko taku gals, bet paskriet īsti nevar, jo saule sāk spiest tā pamatīgi. Pats dienas vidus. Kur ēniņa, spiežu sevi skriet, jo negribu visu ceļu vilkties. Pienāk riebīgais meža posms. Orientēšanās valodā runājot, zaļais un vēl ar strīpiņām. Ir vieglāk skrienams, nekā pirms diviem gadiem, bet vienalga pārlieku nesteidzos. Priekš kam? Beidzot pienāk ilgi gaidītā grantene. Skrienu. Kur augšupceļš, tur eju, bet visumā brīnos, ka tiešām vēl varu paskriet. Gaidu Rakšus, jo atceros, ka kartē tur bija iezīmēti 66km. Nav un nav… Pēc katra pagrieziena šķiet, ka nu jau jābūt, bet nav! Nu, cik ilgi vēl? O, beidzot! Priekšā atkal vīd Jānis un Natālija, un vēl kaut kādi cilvēki, kurus nepazīstu. Uz leju skrienu, uz augšu eju, līdz vienā brīdī saprotu, ka nupat no manas atmiņas ir izkritis posms. Tie jau ir apziņas traucējumi! Sabīstos un apņemos turpināt vēl prātīgāk. Ir svelme, ir ultramaratons! Tikai mierīgi! Tiec līdz galam un viss! Jāuzskrien trīs slēpošanas kalnos un tad jau, cik tur vairs paliek… Ik pa laikam mūsu trases marķējumam pa vidu jaucas velosacīkšu marķējums, bet tas tieši palīdz koncentrēties un meklēt īsto. Velosipēdisti jau iemēģina trasi un pa Vāļukalna serpentīnu brauc pretī. Nejūtos jauki… Vāļukalns pievarēts bez pārliekas nomocīšanās, bet lejupceļš gan neiepriecina… Augšā bija vieglāk. Ja augšā, tad augšā – rāpo Ozolkalnā! Saēdos, sadzeros, uzpildos. It kā jau vairs nevajag stibīt līdzi pilnu ūdens sistēmu, bet labāk, lai paliek pāri.
Tā, trešais kalns – Žagarkalns. Pēdējais tāds lielais. Redz, kur augša, atceros, ka te gar maliņu bija uz Cīrulīšiem un viss. Bet gar maliņu redzu, ka marķējums smuki aizvijas lejā, un uz Cīrulīšiem ir jāvelkas augšā. Nopietni? Es nebiju gatava ceturtajam kalnam šeit! Augšā cilvēks uzmundrina un rāda, kur skriet, un saka, ka nu jau vairs tikai piecītis palicis. Tikai? Tikai piecītis? Noskrien pats 70km un tad pasaki, ka piecītis tikai! Tā, nu vairs nav ko taupīt kofeīna želejas. It kā jau neesmu aizrāvusies ar šo sporta pārtiku, bet, ja jau man mājās bija, tad jāēd tik nost. O, apelsīnu garša! Labais! Nevarētu gan teikt, ka baigais turbo režīms būtu ieslēdzies, bet nu jau skatos pulkstenī, ka finišēšu ātrāk par 11 stundām. Tīri tā neko, ja man mērķis bija tikai finišēt un viss! Steidzos, lai būtu vēl ātrāk. Sagribas būt ātrākai par Viktoru. Man laikam tomēr patīk sacensties. Ja ne ar citiem vai sevi, tad vismaz ar laiku. Velkos pa kaut kādu ceļu, skatos, kas tad tas priekšā – vīrs ar dēliņu! Atbraukuši mani uzmundrināt! Ar vīra muti dēliņš saka: “Noķer tos divus, kas pa priekšu skrien!” Es atbildu, ka kādus 50km jau nevaru viņus noķert, bet man saka, lai es beidzot slinkot un sākot skriet! Aha, lai paši pamēģina! Jūtu finiša tuvumu. Tā, Meža skola, te jau vispār nekas vairs nav palicis, un skatos, ka “tie divi” pastaigājas. Eu, bet varbūt tiešām noķert? Skrienu garām. Ceļš uz leju, patīkami, nu tik vajag vālēt, cik var! Tā arī daru. Sīkāks ceļš, kur citos apstākļos būtu gājusi, bet te es skrienu, cik var. Aiziet, uz priekšu! Augšupceļā atceros, ka man ir vēl kaut kāda esktra turbo plus kofeīna želeja. Loku iekšā. Kad tad, ja ne tagad? Aizrijos. Fui, nu to vajag mācēt – ar želeju aizrīties! Izkrekšķinos, padzeros to pretīgo ūdeni, kas sistēmā žampājas, un tešu tālāk. Slavenais augšupceļš uz Cēsīm – tas ar to bruģēto ietvi gar malām, starp mežu un pļavu. Pirmo reizi piecu CETu vēsturē es pa to kalnu uzskrienu augšā visā garumā un vēl pie tam pilnā ātrumā. Ātrāk! Ātrāk! Atpūtīsies vēlāk, tagad jāskrien lejā. Pļava un viss, viss, tūliņ jau būs viss! Saprotu, ka no Jāņa un Natālijas esmu aizbēgusi. Trepes. Līdzjutēji sauc un uzmundrina. Ieraugu Vāverriekstus, prieciņš, viņi tomēr ir šeit! Kaut kādi cilvēki bļauj, lai es skrienot ātrāk, tad viens ierauga, kādu distanci es skrienu, un viss bariņš apklust. Finišē arī 42+km skrējēji. Pēdējā trepe, man acīs asaras. Jā! Es būšu noskrējusi ultramaratonu! Es varu saukt sevi par ultramaratonisti! Es esmu atpakaļ! Es esmu atpakaļ! Emocionāls finišs, Andris mani uzreiz nofotografē. Man iespiež rokās ūdeni un nullītes alu. Dzeru ārā, eksistēju un skatos, kā vīrs dod dēliņam biezeni ēst. Man ir tik forši vīrieši! Viņi mani savāc. Skatos debesīs, staipu kājas, runājos ar draugiem… Jā, man patīk skriet garos! Būs vēl!
Bet ar to nekas nebeidzas. Paēdu, pagrozos, dzirdu, ka tūliņ būs apbalvošana. Jāpaskatās, kurš uzvarējis! Man sāk teikt, ka man arī jāraušoties uz pjedestāla. Ko? Ko viņi tur stāsta? Trešā vieta grupā. Nopietni? Man nekad nevienā ultramaratonā nav bijusi godalgota vieta! Tas nu gan ir kaut kas! Tirpiņas pārskrien pār muguru, saprotot, ka šo trešo vietu es izcīnīju pāris kilometru pirms beigām, aizdesojot garām Natālijai. Un es nemaz nezināju! Viņa arī neesot zinājusi. Spriežam, ka labi vien ir – ja būtu zinājušas, tad pusi distances būtu mocījušās. Bet šitā sanāca baudāms skrējiens. Un vienai no mums arī baudāma apbalvošana. Tā, kura datumā nākamais Cēsu eco trail?
Nemāku teikt, kāpēc es skrēju tik daudz. Tas nav no vieglākajiem jautājumiem. Svarīgākais ir, ka biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man tas noteikti ir jādara.
20.05.2017 – Ungārija, kaut kur pie Balatona ezera. Lēnām lieku soli uz priekšu, tad nākamo. Ir karsts, tik tiešām karsts. Saule mani cepina, un es jūtu, kā manas rokas sūrst, mana seja tāpat. Liekas, ka vēl skrienu, bet īsti saprast nevaru. It kā uz priekšu kustos, bet cik vēl ilgi. Tā saule mani nobeigs. Ak, Didzi, kā Tu tā varēji… Tik jauns, tik vieglprātīgs, tik drosmīgs, bet tik dumjš. Kāja pusbeigta, ķermenis apdedzis, pats pusdzīvs, nomocīts. Un nav kur noslēpties, tā saule, tie asie, dedzinošie stari. Katrs ēnas nostūris ir kā paradīze, kurā tā gribētos uzkavēties ilgāk, bet nevar, jo laimes un prieka brīžiem laiku neesmu ieplānojis. Ir sasniegta 110 kilometru atzīme. Sūtu ziņu saviem atbalstītājiem, cik tālu esmu ticis. Kā atbildi saņemu ziņu, ka puse distances jau ir veikta un atlicis tikai ceļš uz mājām. Šajā brīdī saprotu, ka nekāda mājupceļa nebūs. Es nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Cenšos domāt pozitīvas domas, bet manā galvā visu laiku laužas tās ilgās stundas un nebeidzamie kilometri, kurus pavadīšu pusdzīvs, svešā zemē, cīnoties par jau zudušu mērķi. Jūtu, kā liesma, kas manī vienmēr degusi, sāk dzist. Saule ir rietējusi, un gaismu nomaina tumsa. Uz priekšu vēl kustos, bet liekas, ka esmu vairāk miris kā dzīvs. Jau ievērojami biežāk esmu sācis pāriet soļos, līdz saprotu, ka vairs nesaprotu, uz kuru pusi jāskrien. Vienā no krustcelēm skrienu virsū brīvprātīgajam, kurš neizpratnē skatās uz mani, līdz paceļu galvu un apjēdzu, ka dodos nepareizā virzienā. Tās domas, kas manā galvā, tās mani beidz nost. Viss, par ko spēju domāt, ir silta gulta un miegs. Šīs domas no savas galvas izmest nespēju, un šajā brīdī, man pašam vēl īsti neapzinoties, cīņa ir zaudēta. Liesma ir dzisusi. Pēc 148 kilometriem piekliboju pie viena no brīvprātīgajiem un saku, ka man pietiek. Kad ar mokām iesēžos mašīnā, tikko ticis pie segas, izjūtu atvieglojumu, kādu nebiju jutis sen. Ierodoties savās pagaidu mājās, novelku sporta drēbes, lai beidzot varētu nomazgāties. Aplūkojot sevi spogulī, saprotu, cik ļoti esmu apdedzis. Ķermenis ir pamatīgi cietis, un rokas tiešām neizskatās labi. Lēnām ierāpjos gultā, apsedzos ar segu, tad sāku trīcēt. Nevaru saprast, vai man ir auksts, vai karsts. Manu ķermeni pārņem drebuļi. Aizmigt arī tā īsti nevar, jo muskuļu sāpes un apdegumi to neļauj. Kad beidzot ir pienācis rīts, sāku pārdomāt visu notikušo, līdz saprotu kādu ļoti nozīmīgu faktu. Šī bija pirmā reize, kad tiku apturēts. Šeit nepietika tikai ar pliku gribasspēku un apņēmību. Lai veiktu šādu distanci, vajag arī ko citu. Nedaudz smadzeņu un vēlmi mācīties no savām kļūdām. Tā, kas man vienmēr ir pietrūcis. Man gan bija nepieciešamas tikai dažas dienas, lai pateiktu sev, ka es šeit atgriezīšos. Būšu vēl sīkstāks, vēl apņēmīgāks, un pats galvenais – nākamreiz es būšu gudrāks. Kad visas šīs īpašības tiks apvienotas, es kļūšu neuzvarams. Es atgriezīšos šeit, Ungārijā, pie Balatona ezera, lai paveiktu savu darbu līdz galam.
27.02.2018 – Kaut kur uz Daugavgrīvas šosejas. Jau atkal vēderu griež kā ar nazi. Ir jārīkojas, turklāt ātri, bet ir tik sasodīti auksts. Soma tiek iemesta sniegā, cimdi uzmesti tai virsū. Kabatā sameklēts papīrs, tad žigli, žigli bikses nost un viss notiek. Galvenais – jāmēģina tajā neiekāpt, vai vēl ļaunāk – netrāpīt sev virsū. Velns, katru reizi vienā un tajā pašā vietā un laikā, jau kuru treniņu pēc kārtas. Varbūt jāiegādājas pamperi? Cenšos darboties, cik vien veikli varu. Tagad ātri, ātri papīrs tiek likts lietā, bikses kājās, soma plecos, cimdi rokās. Nolāpīts, cik auksti! Viss, telefons neiztur aukstumu un izslēdzas. Mani roku pirksti ir nākamie, tos pakustināt tikpat kā nevaru. Vajag tikt siltumā, turklāt nekavējoties! Bet kur lai liekas? Viss apkārt ir tik tumšs. Vienīgo gaismiņu dod sniegs un blāvais pieres lukturis. Mēģinu atsākt skriet un, cik vien iespējams, kustināt roku pirkstus, bet nepalīdz. Iedomājos par sabiedrisko transportu, bet ir tik agrs, ka tas vēl nemaz nekursē. Tāds nu es tur biju. Viens pats tumsā un salā. “Nekas, Didzi, nekas. Kad atkal būsi nokļuvis ellē, Tu šo aukstumu vēl atcerēsies.” Nospļaujos un turpinu ceļu. Nav vērts stāvēt uz vietas, salt un smirdēt. Vēl paspēju pie sevis nodomāt, ka tad, kad būs vissliktāk, es šo un pārējos rītus atcerēšos. Ticiet man, būs vēl grūtāk.
Kāds otrdienas vai ceturtdienas rīts plkst. 04:30. Jau atkal skan modinātājs. Ar grūtībām pieslienos sēdus. Zinu, ja atkal atgulšos, uzreiz aizmigšu, jo gultā ir tik silts. Tur ir tik labi, tik patīkami. Iegrimt dziļi, dziļi spilvenā, doties tālu sapņu valstībā. Tā vietā man galvā ir viena doma – izturēt. Izturēt šo visu līdz galam, jo manā pasaulē vietas vājumam vairs nav. Es jau sen kā dodos karā. Katrs agrais rīts, katrs tālais ceļš ir daļa no mana kara. Būšu sīksts un nelokāms. Mani neviens nesalauzīs. Tieši tāpēc ar grūtībām ceļos, lai vilktu sporta tērpu. Tā arī pagāja mans gatavošanās posms. Ceļoties agri, lai skrietu tad, kad ielas ir pilnīgi tukšas un pilsēta vēl cieši aizmigusi. Tā nu tas bija. Celties ar domu – izturēt! Izturēt līdz galam! Ejot gulēt vienmēr nodomāju, ka vairs nav atlicis daudz, bet tagad jābūt stipram. Tieši šīs domas man skrienot palīdzēja visvairāk. Izturēt un būt stipram. Nežēlot sevi, jo vājumam vairs vietas nav. Ne šeit, ne šajā pasaulē. Ne šajā skrējienā, ne šajā karā.
10.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:31. Līdz sezonas galvenajām sacensībām palikušas divas dienas. Dodoties rīta skrējienā pa pilsētu, nejauši uzduros uz asfalta uzkrāsotam ciparam un burtu salikumam “UB 205 KM”. Ļoti tuvu manām mājām. Nesteidzīgi skrienu tālāk, un nodomāju, ka ir ļoti karsti. Es esmu tam gatavs.
11.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:18. Vēl diena līdz startam. Līdz dienai, ko es gaidīju tik ilgi. Man ir pamats justies par sevi droši, jo daudz kas ir mainījies kopš pagājušā gada sacensībām. Esmu gatavs karstumam un saules stariem. Pirmkārt, Solomon cepure aizsargās ne tikai manu pieri, bet arī vaigus. Otrkārt, Adidas skriešanas jaka aizsargās manas rokas, lai iepriekš pieļautās kļūdas neatkārtotos. Treškārt, kājas un citas neaizsargātās ķermeņa vietas aizsargās pats stiprākais pirms sauļošanās aerosols. Izklausās labi, vai ne? Pašam liekas neticami, ka esmu tā sagatavojies. Kārtīgi sagatavoties cīņai pret karstumu bija tikai viens no maniem uzdevumiem. Atceroties pagājušo gadu, jau pēc veiktiem 30 kilometriem jutu nepatīkamas sāpes potītē. Tāpēc apņēmos uz starta līnijas stāties pilnīgi vesels. Arī tas veiksmīgi izdevās, jo sapratu, ka nevaru skriet vairākas dienas pēc kārtas. Manas potītes šādu treniņu režīmu neatzīst. Nācās skriet nedaudz retāk, veicot garākus skrējienus. Uzdevumu uzskatu par izpildītu, jo potītes un ceļgalus izdevās nosargāt. Pirms sacensībām pat biju zaudējis nedaudz liekos kilogramus, sverot vairs tikai 96 kg. Liekas, ka visi priekšnoteikumi, lai finišētu, ir izpildīti, bet, kā jau mēs visi zinām, šajā pasaulē ir cilvēki, ar kuriem vienmēr kas atgadās.
Mierīgas rīta rosmes laikā izjūk mani vienīgie skriešanas apavi. Tie iepriekš bija nedaudz ieplīsuši, bet dienu pirms sacensībām no labās kājas apava rēgojas trīs lieli pirksti, bet kreisās kājas apavam ir sākusi atdalīties zole. Diezgan komiska situācija, kurā daudzi būtu krituši panikā, bet ne es. Jau iepriekš, gatavojoties skrējienam, zināju, ka šajās sacensībās būs daudz brīžu, kad skriešana ne tuvu nebūs galvenais. Skriešana kļūs par sekundāru faktoru, jo galvenais būs izturēt. Turēties kājās līdz pašam galam un nesalūzt. Ar mierīgu sirdi paņemu visizturīgāko leikoplastu, ar kādu savas dzīves laikā esmu saskāries, un ne pārāk meistarīgi salīmēju savus apavu pāri. Kā jaunas gan neizskatās, bet kurš tad uz mani tur skatīsies. Tāpat neviens nepamanīs manas caurās zeķes. To, ka man ir cauras apakšbikses, arī neviens nezinās, ja vien es neveikli neapsēdīšos, jo arī maniem šortiem ir divi milzīgi caurumi tieši tajās vietās, lai skats kļūtu pagalam nepieklājīgs. Tāda nu ir mana kombinācija. Cepure un skriešanas jaka ir pirmā svaiguma, kamēr apakšbikses, zeķes, šorti un botas turas kopā uz pēdējiem diedziņiem. Bet ko darīt, ja tas ir apģērbs, kurā jūtos visērtāk? Man būs jādodas cauri ellei. Es būšu slapjš un sasvīdis. Es smirdēšu, nolāpīts. Tajā brīdī nevienu neinteresēs, kā izskatos. Visvairāk jau mani pašu, jo mans mērķis nav labi izskatīties. Mans mērķis ir finišēt.
12.05.2018 – Balatonvilagos, Ungārija. Plkst. 08:00. Ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Noskaņojums ir ļoti pacilāts. Neizplūstu garos atvadu vārdos, tikai pasaku to, kas man pašam ir svarīgi. Vājumam vietas vairs nav. Tieši ar šiem vārdiem dodos kaujā. Zinu, kas mani sagaida un cik smagi būs. Jābūt stipram. Pirms starta tiek sveikti Ultrabalaton ilggadējie dalībnieki un drīz pēc tam tiek dots starta signāls. Ceļš sākas šeit, un, ja viss izdosies, tad šeit būs arī mans finišs. Trases malā gaida daudzi riteņbraucēji, kuri pavadīs savus skrējējus. Ja jūs zinātu, cik ļoti es vēlāk apskaudīšu tos, kuriem bija šāda iespēja veikt distanci ar pavadošo riteņbraucēju. Iespējams, ka kāds arī būtu piekritis, bet es šādu domu pat neapsvēru. Šis ir mans skrējiens. Es šajā karā dodos viens. Lai arī cik grūti tas būs, es vēlos visu šo smagumu nest uz saviem pleciem, lai beidzot būtu brīvs. To nevar paskaidrot vārdiem. Varbūt kāds, kurš jutis ko līdzīgu, mani sapratīs. Man no šīs nastas ir jātiek vaļā. Man jākļūst brīvam.
Veicot sacensību pirmo kilometru, katrs skrējējs tiek pavadīts ar aplausiem, bet visskaļākos aplausus izpelnās kāds vīrs, kurš skrien ar diviem lieliem karogiem. Viens no tiem, protams, ir Ungārijas. Nodomāju, ka veikt 221 km ar diviem lieliem karogiem rokās ir gandrīz vai neizpildāms uzdevums, bet šis cilvēks lika man noticēt, ka viņš no sirds ciena savu karogu un valsti. Ja viņš ir izvēlējies šādi apliecināt savu spēku, savu mīlestību pret valsti, tad es šādu izvēli cienu.
Skrienot pirmos kilometrus, neizbēgami pienāk domas par skaistu finišu. Tas, par ko nevajadzētu domāt, nāk prātā jau pašā sacensību sākumā. Šoreiz pat necīnos ar to, bet ļauju sev nedaudz pasapņot. Laikam labsajūta par to, ka man ir iespēja šeit atrasties, lai cīnītos man tik nozīmīga mērķa labā, ņēma virsroku pār mani. Par finišu nevajadzētu domāt tajos brīžos, kad ir grūti. Tajā brīdī vēl viss bija skaisti, lai arī es ne brīdi necentos sevi mānīt. Lai tiktu līdz galam, man vajadzēs paveikt teju neiespējamo.
Izmantoju katru iespēju lūkoties uz ezeru. Tas ir apbrīnojami skaists. Tā ūdens ir kristāldzidrā krāsā. Cik ļoti kārdinoši būtu mesties tajā iekšā viļņu apskāvienos. Ne bez pamata mans prāts tiek pārņemts šādām domām. Sāk kļūt karsti. Sviedri pār pieri jau līst aumaļām. Mana laimīgā idille tiek izjaukta, jo es atrodos pie brīnumu ezera, kuram galu diemžēl neredzu. Domas par vēso ezera ūdeni izkūp gaisā kā nebijušas. Laiks atgriezties realitātē. Lai tiktu apkārt šim dabas brīnumam, man būs jāēd un jādzer. Jāapgādā savs ķermenis ar šķidrumu un barības vielām. Būs jāēd arī tad, kad negribēsies. Tieši tāpēc es izmantoju katru iespēju ko apēst. Kontrolpunkti un dzirdināšanas punkti ir izvietoti ik pēc 2 – 7 kilometriem. Cenšos dzert kādu garšīgu sporta dzērienu. Tas ir brūnā krāsā un liekas ļoti atsvaidzinošs. Ar divām glāzītēm pietiek, jo somā ir ūdens. Bez tā šoreiz nekur. Šajā karstumā sevi bez ūdens neatstāšu. Pametot kontrolpunktus, vienmēr paķeru sauju ar rozīnēm, ko iemetu mutē, lēnām tipinot tālāk. Tomēr gandrīz visos kontrolpunktos ēdu tomātus ar sāli. Tas notiek tā – uz galda ir šķīvis ar tomātiem un šķīvis ar sāli. Tomāti ir sagriezti četrās vai vairākās daļās. Netīrās un lipīgās rokās tiek paņemta tomāta šķēle un tiek pamērcēta sāls šķīvī. Sanāk vareni labs un sāļš. Tik sāļš, kādu ikdienā nekad neēstu, bet šī nav parasta diena. Šodien būs ne tikai jādzīvo, bet arī jāizdzīvo.
Brīžiem trase ved gar šosejas malu, tad pa kādiem vientuļākiem ceļiem. Te pēkšņi jau skrienu cauri skaistai pilsētai, kurā viss liekas tik sakopts. Tūristi ar skatieniem pavada skrējējus, kamēr pilsētas iedzīvotāji ir savās ikdienas gaitās. Tam visam pa vidu var atrast arī mani. Esmu šeit bijis iepriekš, šo pilsētu pat atceros. Zinu, ka drīz sāksies viens no sarežģītākajiem trases posmiem. Ceļš mani vedīs prom no ezera, augšup kalnos. Pirms gada šeit klājās grūti. Šogad noteikti nebūs vieglāk. Ne jau no kāpumiem vai nogāzēm šeit baidos, bet gan no karstuma. Jābūt taupīgam ar ūdeni. Tas lieti noderēs. Tālumā sāk ducināt pērkons, debesis pārņem tumši mākoņi. Pirms divām dienām jau saskāros ar negaisu. Tādus pērkona grāvienus savā dzīvē vēl nebiju dzirdējis. Likās, ka zibens ir spēris ar tādu spēku, ka uz pusēm varētu pāršķelt viscietāko akmeni. Pats Tors, nokāpis no debesu valstības, zveļ ar savu āmuru, cik vien spēka. Nodomāju, ka to piedzīvot vēlreiz gan negribētu, līdz saprotu, ka mans ceļš ved tieši tam pretī. Tieši vētrā, pašā kaujas dziļumā, kur tā savus varoņus gaida.
12.05.2018 – Aszófő, Ungārija. Plkst. 12:45. Veikti 50.3 km. Liekas, ka esmu ticis cauri sveikā. Tumšie mākoņi izrādījās man un pārējiem skrējējiem draudzīgi. Sāk līt, bet šajā karstumā lietus palīdzēja kaut nedaudz atsvaidzināties. Ūdens pudelēs iemetu C vitamīna tabletes. Tas ir viens no maniem mīļākajiem dzērieniem, tāpēc liku cerības, ka tas palīdzēs grūtos mirkļos arī šoreiz. Līdz ar pirmajiem kāpumiem atgriežas saule un lietus mitējas. Augšup pāreju soļos, jo zinu, ka spēki ir jātaupa. Sacensību dalībnieki rindiņā kāpj viens aiz otra. Jau vairākas reizes trasē samainos ar vīru, kuram uz krekla ir rakstīts “Samurai”. Katrā reizē, kad samurajs mani apdzen, man ir sajūta, ka viņš skrien par ātru šādam skrējienam. Es zinu, ka cilvēka izskats var būt maldīgs, tomēr liekas, ka viņš ir pārvērtējis savas spējas. Nedaudz vēlāk ar samuraju vietām samainījos jau piekto reizi, un viņš beidzot palika man aiz muguras. Tā izrādījās pēdējā reize, kad redzēju šo apaļīgo, mazā auguma vīru. Samurajs nebija vienīgais, ar kuru nācās mainīties vietām. Agrāk šāda mētāšanās, apdzenot, tad atkal atpaliekot, būtu likusies kaitinoša, bet ne šoreiz. Pārāk bieži esmu bijis šādās situācijās. Laikam esmu sācis pierast. Ja samurajs bija ar gariem, brūniem matiem, kuri sniedzās pāri plecam, tad mans nākamais skriešanas sabiedrotais bija manāmi jaunāks vīrs ar īsiem, sprogainiem matiem. Kamēr es centos skriet vienmērīgā tempā, šī censoņa taktika bija kontrolpunktā pavadīt vairāk laika, atgūt spēkus, lai trasē varētu doties raitākā solī. Tik bieži redzot šo skrējēju trasē, nejauši pievērsu uzmanību viņa šortiem. Izskatās kā džinsu šorti, bet patiesībā nav. Tie tomēr ir sporta šorti, tikai ar interesantām kabatām un dizainu. Tad uz brītiņu atjēdzos, lai saprastu, ka es tik tiešām skatos uz cita džeka šortiem, domājot, no kāda materiāla tie ir taisīti. Velns, laikam tiešām manām smadzenēm karstumā ir grūti. Šķiet, ka esmu sācis jūgties nost. Kad jau kārtējo reizi esam apmainījušies vietām, sasniedzu kādu no kontrolpunktiem. Šajā punktā ir ne tikai atspirdzināšanās, bet arī iespēja atpūsties. Ēnā izvietoti mīkstie spilveni. Skrienot garām, redzu to pašu sprogaino jaunekli džinsu šortos. Aplējis savu seju ar ūdeni, mierīgi atlaidies uz muguras. Rokas sakrustotas zem galvas. Varētu būt forši tā mierīgi pagulēt, jo skriets ir jau daudz, apmēram 80 kilometri. Šī nebūs pirmā reize, kad uz kādu skatos ar skaudību. Man iespēja apgulties vai apsēsties būs liegta vēl garas stundas. Tomēr es šo iespēju būšu liedzis sev pats. Tā ir mana izvēle – turpināt ceļu, jo es nedrīkstu būt vājš. Kad ziemas aukstumā tajos agrajos rītos, kad vēl ārā bija tumšs, skrienot gar jūras malu, vienmēr nodomāju, ka vājumam vairs nav vietas. Cik gan labi, ka man bija iespēja piedzīvot tos tumšos rītus. Tie man deva spēku, kas kādam citam šeit pietrūka. Jā, es arī gribēju atlaisties ēnā, bet to nedarīju. Labi vien ir, jo, kamēr citi sēdēja mīkstajos spilvenos, es devos tālāk. Tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju šos džinsu šortus. Es nezinu, kas ar šo vīru notika tālāk, bet es savu izvēli izdarīju. Kad tas notika, vismaz uz brīdi varēju justies lepns par sevi.
Tālāk mani šajā ceļā pavada spēcīgi saules stari un sāļi sviedri, kuri tek manā mutē. Es skrienu pa šauru šoseju, kurā nav ne mazākās vietiņas, kur noslēpties no karstuma. Apņēmīgi turpinu ceļu, līdz smilšains ceļš ved mani iekšā mazā, gleznainā pilsētiņā. Skrienot gar vienu no mājām, ieraugu zālājā četrus mazus sunīšus. Nu gan jauki, pie sevis nodomāju. Tie mierīgi pastaigājās gar sētas malu. Kad esmu tiem pietuvojies, saprotu, ka tie nav sunīši, bet gan vistas. Mierinu sevi, ka būs jau labi. Tās vēl nav halucinācijas. Šādi kļūdīties varētu daudzi cilvēki, vismaz es tā ceru. Domājot par vistām un karstumu, esmu ticis līdz Vargas vīna darītavai. Droši kāpju pa trepēm lejā, jo zinu, ka tas būs īss brīdis patīkama vēsuma. Vīna aromāta pavadīts, jau atkal esmu ārā, karstumā. Uz priekšu dodos gana apņēmīgi, līdz piekto reizi savā dzīvē sasniedzu gana zīmīgu noskrieto kilometru robežu.
12.05.2018 – Badascony, Ungārija. Plkst. 19:28. Veikti 101.6 km. Trase ved caur nomaļām, bet skaistām pilsētiņām. Arī cilvēki šeit ir atsaucīgi. Ar kādu vīru sanāk īpaši draudzīga tikšanās, kurš ar savu pacelto dūri atbild manai, nenolaižot to, kamēr pazūdu no viņa redzesloka. Liekas, ka viņš saprot, kam eju cauri un kas mani vēl sagaida. No mājām saņemu laba vēlējumus. Cilvēki virtuāli seko man līdzi uz katra soļa. Uz brīdi pat rodas sajūta, ka neesmu viens. Attālums, kas mūs šķīra, bija liels, bet, lasot uzmundrinošos ziņojumus, iedomājos, kā visi šie cilvēki ir šeit pat blakus, aplaudējot un uzmundrinot mani. Viņi mani pavada šajā kaujā. Es nedrīkstu viņus pievilt.
Jo tālāk es skrienu, jo nepacietīgāk sāku gaidīt tumsas iestāšanos. Pa tumsu skriet nav viegli, bet karstums sāk kļūt tiešām apgrūtinošs. Cik vien varu, mēģinu slēpties no saules vai atvēsināt savu sakarsušo galvu. Beidzot pienāk brīdis, kad gaismu nomaina tumsa un nākas vilkt galvā pieres lukturi, jo redzamība zem kājām ir zudusi. Par nožēlu, gaismiņa ir ļoti vārga. Laikam vajadzēja iegādāties jaunas baterijas, kamēr vēl bija tāda iespēja. Būs jāskrien uzmanīgi. Jāļauj, lai vismelnākā tumsa man rāda ceļu uz gaismu. Apstājoties tālākajos kontrolpunktos, kļūst grūti noturēt līdzsvaru. Kājas jau zaudē savu koordināciju, ķermenim grīļojoties, tomēr kājās turos. Skrienot cauri tumsai, varžu koris, kurš dzīvo ezera malā, kļūst pavisam skaļš, atgādinot smagus bungu dārdus. Cik interesanti, ko gan noguris vīrs var sadzirdēt. Veikti jau vairāk kā 120 kilometri. Sāku domāt, cik ļoti gribētos būt siltumā. Siltā gultā, mierā un klusumā. Nekur vairs nebūtu jāskrien. Ja tā padomā, noskriets jau ir daudz. Ne kurš katrs to varētu. Vai tad tiešām atpūta nebūtu nopelnīta? Labi, ka spēju šajā brīdī attapties un sapurināt sevi. Velns, kas te tagad notiek? Es apsolīju, ka nežēlošu sevi. Tev ir jānoskrien vēl par 100 km vairāk. Es nedrīkstu sevi žēlot. Tiklīdz, kā tas notiks, cīņa būs zaudēta. Atceries, Didzi, atceries par vājuma brīžiem. Tiem šajā skrējienā nav vieta. Jābūt stipram, jāturpina kustēties. Par laimi, šim brīdim izdevās veiksmīgi tikt pāri. Nevaru teikt, ka gribēju izstāties, bet nācās pamatīgi saņemties. Lēnām, skrienot cauri tumsai, jau sāku pietuvoties maģiskajai 148 kilometru atzīmei. Vairāk savā dzīvē nekad neesmu noskrējis. Atrodoties 145. kilometrā, saņemu pēdējos laba vēlējumus no savas atbalstītāju grupas, līdz arī pēdējais no viņiem dodas pie miera. Šāda ekstra man ir liegta, bet ne par to saskumstu. Šajā brīdī iestājās pilnīgs klusums. Nav neviena, kurš varētu pateikt ko uzmundrinošu. Vairs nav neviena, kurš sekotu līdzi sarkanajam punktiņam trasē. Ir tikai tumsa un pilnīgs klusums.
13.05.2018 Balatonmáriafürdő 2, Ungārija. Plkst. 02:41. Veikti 150.8 km. Ar grūtībām ieraujos iekšā tualetē. Būtu forši, ja vajadzētu tikai pa vieglo. Nekā, vajag pa riktīgo. Sēsties nedrīkst, jo var gadīties, ka nebūs spēka piecelties, turklāt tāpat jau īsti neredz, kas uz poda malas atstāts. Kad atvieglošanās beigusies, smagi izveļos ārā. Beidzot svaigs gaiss. Lēnām soļoju uz priekšu un domāju. 150 kilometri. Tik tālu no mājām nekad neesmu bijis. Cenšoties atsākt skriet, pienāk viens no skaistākajiem mirkļiem skrējiena laikā. Uzmanīgi mēģinot sakopot kopā visas domas, izskaitļoju, ka līdz finišam ir palicis tikai 71 kilometrs. Šajā brīdī pirmo reizi visa skrējiena laikā saprotu, ka tas tik tiešām ir iespējams. Man šī distance būs pa spēkam, ja vien būšu nesalaužams. Uz brīdi strauji kāpinu tempu, jo emociju ir tik daudz. Vēl nodomāju, ka ar lielu emociju palīdzību var veikt pēdējos 3 kilometrus, arī tad, ja spēka nav nemaz. Man pašam tas vairākkārt ir izdevies. Diemžēl 3 kilometri nav gluži tas pats, kas 71. Pavisam drīz jau atkal atjēdzos realitātē. Finišs vēl joprojām ir tālu. Netrako, esi pacietīgs. Ap 158. kilometru beidzot skrienu gar paša ezera malu. Liekas, ka ezers ne reizi nav bijis tik tuvu. Cauri tumsai redzu mazas gaismiņas, kuras spīd gan tajā ezera krastā, kurā jau biju, gan tur, kur vēl jānokļūst. Apzinos, ka ceļā nāksies pavadīt vēl garas stundas. Katrs solis prasa arvien vairāk spēka, bet to nevarēs salīdzināt ar to, kas mani sagaidīs vēlāk. Tāpēc domāju tikai par to, lai sasniegtu nākamo kontrolpunktu. Par finišu neuzdrošinos pat sapņot. Lēnām un prātīgi esmu sasniedzis pilsētiņu, kuras nosaukums man jau iepriekš likās interesants. Fonyód, 162 km. Neaudz atgūstu spēkus un jautāju kādai brīvprātīgajai, kā tad lai īsti izrunā šīs pilsētas nosaukumu? Atbildē saņemu nesakarīgu “ņ”, “jū”, “ō”, sajaukumu. Enerģijas un veselā saprāta taupīšanas nolūkos, atkārtot nemaz nemēģinu. Kamēr mēģinu sakārtot domas, ieraugu, ka kāds puisis smagi klibo. Viņam iet tiešām grūti. Var redzēt, ka kāja ir smagi traumēta. Ar visu to šis puisis vēl turpina kustēties. Skatoties no malas, varētu teikt, ka viņam nav nekādu izredžu finišēt, bet liekas, ka viņš ir apņēmies cīnīties. Skumjš, bet tajā pašā laikā skaists un iedvesmojošs mirklis. Pēc neilga laika man nākas nokļūt līdzīgā situācijā. Pienāk laiks grūtākajiem 3 kilometriem manā skrējēja mūžā. Pirmo reizi skrējiena laikā ķermenis atsakās sadarboties ar manu prātu. Paskriet vairs nevaru. Katrs solis nāk ar milzu mokām. Liekas, ka potītes uzsprāgs. Mēģinu nožēlojami klibot uz priekšu. Man ir jārīkojas, turklāt steidzami. Dzeru un ēdu visu, kas pa rokai, bet nepalīdz. Trīs sāpju pilni kilometri. Saprotu, ka man ir jātiek pāri šim brīdim. Šis ir lūzuma punkts. Tādi pienāk skrējienā. Iedzeru pretsāpju tableti un cenšos raitāk soļot uz priekšu, līdz visbeidzot atgūstos un atkal varu skriet. Pirmā nopietnā krīze ir pārvarēta. Esmu soli tuvāk uzdevuma izpildei.
Nākamie kilometri paiet svīstot un cenšoties iedabūt mutē ko ēdamu. Tomātu un sāls kombinācija tiek likta mutē, tad plauksta priekšā tai, lai pievemtu plaukstu, nevis uzkodu galdiņu. Ik pa laikam sūtu ziņas uz mājām, stāstu, kā man iet. Mana atbalsta grupiņa regulāri mani uzmundrina un slavē. Viņi mani šobrīd neredz. Neviens nezina, cik grūti man iet, bet viņi noteikti var iztēloties. Mans nogurums ir labi dzirdams balss ziņojumos, kuros stāstu par situāciju trasē. Lai cik smagi būtu, cenšos uzturēt sevī možu un kaujiniecisku garu. Sasniedzot 189. kilometra kontrolpunktu, piedzīvoju vienu no labākajiem mirkļiem šā skrējiena laikā. Patiesībā, ne tikai šajā skrējienā, bet ņemot kopā visus iepriekšējos. Skrienot uz kontrolpunktu, skatītāji ir izvietojušies pa malām. Cilvēku pūlis, kurš sastāv no atbalstītājiem, citiem skrējējiem, kuri piedalās stafetē un gaida savus komandas biedrus. Viņi visi mani sagaida ar aplausiem. Es šādu atbalstu ļoti novērtēju, tāpēc tūliņ paceļu sažņaugtu dūri, lai viņi redz, ka es vēl cīnos. Šajā brīdī aplausiem pievienojas pamatīgas ovācijas. Nolāpīts, paldies viņiem! Es nevaru atcerēties, kad vēl savas dzīves laikā kāds mani būtu tik skaļi sveicis. Es saņemu neiedomājamu enerģijas lādiņu. Zinu, ka tas nebūs ilgs, bet es to izbaudu. Padzeros, iemetu mutē riekstus, lai varu uzreiz doties tālāk. Vēlreiz tieku pavadīts ar gavilēm, kuras man liek vēlreiz celt savu dūri. Nezinu, vai šie cilvēki to apzinājās, bet viņi man neiedomājami palīdzēja. Ja man būtu tāda iespēja satikt viņus visus vēlreiz, es paspiestu roku un pateiktos katram no viņiem.
Šādi skrējieni ir pilni ar pozitīvām emocijām, tomēr visspilgtāk parasti atceros tieši grūtos brīžus. Nākamos četrus kilometrus skrienot, jūtos labi, bet te pēkšņi spēki tiek no manis izsūkti. Viss notiek tik strauji. Šī ir otrā reize šī skrējiena laikā, kad mani pārņem izmisums. Papildus tam, čurāju kādu sarkanīgu šķidrumu. Atgādina rūsu, kas tek no krāna, kad tiek veikti kādi remontdarbi. Paskriet vairs nevaru. To nevar aprakstīt, cik ļoti sāpēja potītes. Nespēks mani ir pārņēmis pilnībā. Varētu teikt, ka arī paiet vairs nevaru. Es priekšā jau redzu kontrolpunktu. Tur varēs padzerties ko garšīgu, nevis to sūdu, ko dzeru jau visu ceļu, un no kura nāk vēmiens. Tiklīdz kā esmu nožēlojamā gaitā aizklibojis līdz kontrolpunktam, saprotu, ka tagad gan ir nepatikšanas. Ķermenis ir sabrucis. Man vairs nav spēka parunāt. Ziniet, uzskatu, ka ungāriem ne pārāk patīk runāt angliski. Arī brīvprātīgajiem kontrolpunktos. Es turos pie galda, atbalstījies pret to ar abām rokām. Vēl nedaudz un kritīšu tam virsū. Ja iepriekš izaicinājums bija censties skriet, tad tagad tādas pašas grūtības sagādā noturēšanās kājās. Brīvprātīgie danco man apkārt, runājot man nesaprotamā valodā. Es nemaz nepūlos viņiem ko skaidrot, jo jūtu, ka tas būs pārāk grūti. Domāju tikai par to, kā nenokrist, kā noturēties kājās. Balsis skan man apkārt, un brīvprātīgie turpina savu deju. Liekas, ka viņi ir maza auguma, pat ļoti maza. Visiem ir sarkanas acis un zaļa āda. Kādam pat aug ragi. Atgādina mazus, zaļus troļļus. Nodomāju, ko tie sūda goblini grib no manis? Viens no tiem man dod kādu dīvainu dzērienu. Auksta kola ar citronu un ledu. Ledus gabaliņi gāžas ārā no glāzes, kad lieku to pie lūpām, līdz viens no tiem nokrīt uz galda. Nolieku glāzi un paceļu ledu, lai pieliktu to pie pieres. Beidzot kāds mazs prieciņš šajā elles karstumā. Nākamajā mirklī ledus ir pie manām vēnām, un vesels ledus maiss ir uz mana kakla. Viņi visi man ir apkārt, lai palīdzētu. Vēl joprojām neesmu atguvis runas spēju, bet liekas, ka viņi apspriež manu starta numuru, uz kura ir Latvijas karogs. Pēkšņi visi apklust, jo saprot, ka man ko teikt nav jēgas. Tā mēs tur stāvējām. Laika izjūta jau sen bija zudusi, bet liekas, ka šādi stāvam ilgi. Kad esmu nedaudz atguvies, cik vien saprotami varu, saku, ka man laiks doties. Izrādās troļļi nemaz nav troļļi, sarkanās acis un asie zobi arī ir pazuduši. Viens puisis ir garāka auguma par mani, un kāda ļoti izpalīdzīga meitene ar mani sarunājas angliski. Viņi visi par mani uztraucoties, pat piedāvājot pavadīt. Nē, es došos ceļā viens. Ar līdzi paņemto ledus maisiņu rokās kliboju tālāk. Papildus tam, ka nespēju noiet taisni un sāp visas maliņas, sāk prasīties arī tualetes apmeklējums, turklāt pamatīgs. Nolāpīts, it kā tāpat nebūtu grūti. Pēc pieciem smagiem kilometriem beidzot tieku mazmājiņā. Es nezinu, cik cilvēku šeit ir bijuši pirms manis, bet es noteikti neesmu pirmais, un liekas, ka neesmu iekļāvies arī pirmajā piecdesmitniekā. Grūti, protams, tā noteikt, bet gan jau sapratāt. Tālāk seko vecais, labais stāsts. Ar pirkstu galiem turos pie sienām, lai neiekristu podā. Jaukajam aromātam klāt ir nācis karstums. Svīstu nevis no tā, ka kaut kas nenāk ārā, bet no tā, ka te smird, te ir sasodīti karsts, un pēc 26 stundu skrējiena esmu iekrampējies visur kur vien varu, lai vien neiekristu sūdos. Kad tas beidzot ir galā un esmu atrāvis vaļā tualetes durvis, cenšos ieelpot svaigu gaisu, bet tā vietā ievelku rīklē vēl karstumu un sviedrus. Labi, tagad vismaz tik traki nesmird. Ir jau arī gaišās puses, jo nevajadzēja to darīt publiski, un galu galā, bikses arī tā īsti nepieliku. Nemaz nav tik slikti. Šobrīd, protams, par šo visu situāciju varu pasmaidīt, bet tajā brīdi gan smiekli nenāca. Lai vai kā, ceļu es spēju turpināt.
13.05.2018 Siófok 1, Ungārija. Plkst. 10:42. Veikti 204.5 km. Esmu sasniedzis maģisku robežu. Pirmo reizi esmu veicis vairāk kā 200 kilometru. Pacietīgi tuvojos mērķa sasniegšanai. Atlicis mazāk par pusmaratonu, bet katrs solis no manis prasa ļoti daudz. Beidzot esmu aizskrējis līdz pilsētai, kurā palieku ceļojuma laikā. Jā, beidzot tā 205 kilometru zīme, kuru ieraudzīju rīta rosmes laikā. Manas mājas ir rokas stiepiena attālumā, es tās redzu. Šajā brīdī ir jānorij siekalas, ja tādas vēl ir, un jāsaņemas. Ir ļoti, ļoti smagi. Domāju par to, kā likt nākamo soli, kā kaut nedaudz pakustēties uz priekšu. Šajā brīdī iedomājos par skolēniem, kad viņi turējās balstā uz elkoņiem, jeb visiem labi zināmajā “plankā”. Uzdevums bija turēties, cik ilgi var. Bērni trīcēja, viņi raudāja, bet lielākā daļa klausīja mani un turējās līdz pēdējam. Teicu viņiem, lai domā par to, kā noturēties vēl sekundi vairāk. Nedomāt par minūtēm, stundām, bet gan par sekundēm. Man jādomā par nākamo soli, jācīnās par to. Tieši tāpat kā toreiz viņi cīnījās par sekundēm.
Soma spiež plecus. Kājām klāt ir piesieti akmeņi. Liekas, ka atrodos siltumnīcā. 215 kilometri. Vai šis viss reiz beigsies? Vairs nesaprotu neko, pat ne to, cik garu distanci skrienu. Jau apsveru iespēju rakstīt uz mājam, lai pasaka, cik daudz vēl jāskrien. Es zinu, ka esmu tuvu. Lai cik grūti nebūtu, ar katru mokpilno soli tuvojos finišam.
13.05.2018 Balatonvilágos, Ungārija. Plkst. 12:57. Veikti 217.8 km. Is this the last one? Is this the last one? Atkārtoju to divas reizes. Jā, šis esot pēdējais. Tas ir neticami. Sūtu ziņu uz mājām, ka mēs uzvarējām. Sajūta ir fantastiska, un, lai arī cik dīvaini tas neliktos, skrienu savus ātrākos kilometrus visas sacensības laikā. Skrienot vēl paspēju iedomāties, cik daudz laika zaudēju kontrolpunktos. Man nebija pavadošā riteņbraucēja, kas padotu ēdienu un dzērienu. Nekāda atbalsta, nevienas pazīstamas sejas, tikai es pats. No visas sirds vēlējos veikt šo skrējienu vienatnē. Atceros, ar kādu skaudību skatījos, kā citus skrējējus gaidīja mašīnas, kurās atradās viss iespējamais. Ūdens, limonādes, ledusskapis, maiņas apavi. Kamēr man bija soma uz pleciem, saplīsuši skriešanas apavi un cauri šorti. Tomēr visiem tiem cilvēkiem, kuriem neizdevās veikt distanci līdz galam, nebija tā, kas pieder man. Neiedomājama spītība. Sīkstums, lepnums, spīts. Es zināju, ka šajā skrējienā finišu sasniegs tas, kurš ir apņēmies iet līdz galam, līdz pašām beigām. Lai ko tas prasītu. Mašīnas taurē, cilvēki man māj, sveikdami mani atgriežoties. Rūc motocikls, un tā vadītājs, ģērbies melnā ādas jakā man rāda paceltu dūri. Viņš man lēnām pabrauc garām, un es savu dūri turu, cik vien ilgi varu, jo zinu, ka viņš mani vēl redz savā spogulī. Tieši tā, nevis muļķīgas pirkstu kombinācijas, bet sažņaugta dūre, kura man nozīmēja ko vairāk par vienkāršu žestu vai sveicienu. Tas bija mans kaujā saucējs, mans gribasspēks.
Esmu sācis pēdējo kilometru. Droši zinu, ka finišēšu, tāpēc beidzot no somas tiek izvilkts Latvijas karogs. Nesu to somā visa ceļa garumā, ne uz brīdi to nenožēlojot. Aizveru acis un paceļu to virs galvas. Es vēlējos to izdarīt jau pirms gada, bet neizdevās. Es atgriezos un paveicu darbu līdz galam. Protams, priecājos par to, bet vislielākais lepnums bija par tiem brīžiem, kad bija vissliktāk. Man izdevās rast sevī spēku, lai saņemtos un spētu piecelties. Saņēmos brīžos, kad vairs nevarēju pāri lūpai pārspļaut un tas arī bija mans galvenais spēks.
13.05.2018 Club Aliga, Ungārija. Plkst. 13.17. Finišs 221 km. Skrējējs no Latvijas, Didzis Brauns. Finiša laiks 30:17:19. Ieņēmu 44. vietu no 79 finišētājiem. Veseliem 117 sacensību dalībniekiem nācās izstāties. Tas pierāda to, cik grūts šis skrējiens bija. Pirms paša finiša gandrīz atkal aizskrienu nepareizi. Esmu tik noguris, ka varētu apmaldīties savā guļamistabā. Kopā ar medaļu saņemu arī savu uzvarētāja lenti. Tieku fotografēts un sveikts ar finišu. Pavadīju ceļā vairāk kā 30 stundas, un tagad varu izbaudīt vissaldāko sajūtu pasaulē. Varu beidzot apsēsties. Nezinu, vai spēšu piecelties, bet sajūta ir fantastiska. Nekad nesēžu sacensību laikā, jo tā ir lieka laika tērēšana un pēc tam ir ļoti grūti atsākt skriet. Nākamā lieliskā sajūta pēc 221 km veikšanas seko, novelkot sporta apavus. Tad novilkt zeķes, lai varētu nobīties no tulznām un piepampušajām kājām. Tādās vietās man tulznas vēl nekad nav bijušas. Starp šiem prieka mirkļiem pienāk laiks arī kādam skumjam brīdim. Saprotu, ka mani Adidas Solar RNR ir jāatstāj šeit. Paldies, Jums, mazās, par visiem skaistajiem brīžiem un kilometriem, kurus veicām kopā. 2373.47 kilometri ir liels skaitlis. Centos tās bez emocijām iemest melnajā maisā, bet sāpīgi jau bija. Ir laiks doties mājās.
Iznākot no dušas, ķermeni pārņem drebuļi. Ārā ir tik karsts, bet man ir auksti. Es trīcu un tieku paslēpts zem divām segām. Ik pēc brītiņa mostos, jo nevaru ilgāk nogulēt. Sāp visas maliņas. Sāpes neļauj man aizmigt. Mutē tiek iestumta vēl kāda spēcīga pretsāpju tablete. Ceru, ka tās ilgu laiku nevajadzēs lietot. Negribu tās pat redzēt. Nākamajā rītā pieceļoties, ir dīvaina sajūta. Vairs netrīcu, bet paiet, protams, grūti. Tā būs vēl dažas dienas. Domājot par skrējienu, liekas, ka esmu izdarījis neiespējamo, bet tā nav. Viss ir iespējams, ja cilvēks to no sirds grib. Patiesībā izdarīju to, ko vajadzēja izdarīt, lai atkal varētu doties tālāk. Biju sīksts līdz kaulam. Nevienam neko neskaidroju, bet darīju ar nelaužamu pārliecību, jo zināju, ka tā vajag. Mana sirds bija droša, tā teica, ka daru pareizi, un viņa man rādīs ceļu arī tumsā, kad liksies, ka izejas nav. Es ticu, ka pienākot šim mirklim, es atkal spēšu saņemt spēkus, lai nepadotos. Bet kā nezinātājs pateiks, ka vēl cīnos un neesmu padevies? Viņš redzēs sažņaugtu dūri.
Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!
Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.
Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!
Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.
Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte… 18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!
Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.
Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!
Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!
Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!
Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!
Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.
km 
-