Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.
Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.
Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.
Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.
Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.
Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.
Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.
Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.
Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.
Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.
Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.
Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.
Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.
Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.
Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.
Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.
Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju,tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velosacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju,atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjaspārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.
Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asicsmeža botasar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānjuiepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garrokukreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garrokukreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.
Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķībuno gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudzlietu untad kaut kad vēlāvakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.
Starts.Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultradāmām. Aplis kā jau aplis.Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienulīdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.
Otrais līdz piektais aplis.Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpusesnevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzeklinomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšāesošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjšsniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīgataka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontālipūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup taipretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam.Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.
Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītesne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.
Sestais un septītais aplis.Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčasposmslēnām, bet neatlaidīgipārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzupeļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagāno vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiemir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējienspaliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botasdubļos turasļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčāšoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbuaizmugurē kā reizbrīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderpreseizdomāja saspringt tā, it kā es pirmstam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmja” uzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bettikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.
Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tāsajūta, ka gandrīz viss ir slikti, mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā.Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilātomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties,mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairākkāpiecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiemes izgriezu ūdeni.
Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjosun secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijasneskaitās, tas pasākums bija no citas operas).
Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestjringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.
Velku mugurā Monblānāizbrāķēto lillālietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereniun tas pēc Monblānastandartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelkupieskaņoto lillā bufuun koši oranžoscimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.
Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulčair tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgiskaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušolaiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botāsar gtx,es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēmsiltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanaspunkta neviļus pamanu, ka botāmvirspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanaspunkta ir kaut kāda pretīga, žļukstošazampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.
Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojāsun palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrāskā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manāprātā esošais apļu skaits sakrītar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).
Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.
Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētubūt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgokofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.
Trīspadsmitais aplis.Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garrokukrekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstāslīt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamāapļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir siltiun nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, kaviņas, kā vienmēr,uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.
Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmupievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasēieslēdzu lampu, jo pār Hānjuir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiensno tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīgadubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.
Četrpadsmitais aplis.Tā mulčamani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuroapli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazinkura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst,ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.
Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igaunieteaiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.
Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklīun es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizotrasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrājutakapēdējo reizi. Tas noskrējiensarī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusisavu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos.Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.
Mulčapirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.
Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānjuir izsapņots ar trīs simtiņafinišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjasvienā gadā…
Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manāskriešanas komandā ir spēks.
Kuršu kāpa ir viena no vietām, kur man patīk atgriezties, lai kārtējo reizi aizstaigātu apskatīt pašu kāpu, izietu Raganu kalna taku vai tāpat pastaigātos pa kādu no promenādēm. Tāpēc, skatoties oktobra nedēļas nogaļu kalendārā, sev ar zīmuli ierakstīju Kuršių Nerija Ultra-Trail. Protams, ja pagadās vienā nedēļas nogalē kopā ar Stirnu buka bandu doties uz Tartu, tad pat īsti nezinu kā, bet vārds pa vārdam un kompānija uz šo skrējienu atrasta.
Tā kā naktsmājas mums bija uz Nidas pussalas, tad jau iepriekšējā vakarā pamanīju, ka marķējums ir pat līdz Pervalka, kur mēs dzīvojām, bet no rīta jau pa gaismu marķējums tika manīts arī Juodkrantė pie Raganu kalna. Man jau uzreiz ir skaidrs, ka es te neskriešu, jo mana 21km distance tik tālu neaizvīsies. Starta zona ierīkota pie jaunās pārceltuves. Tāpat nevienā brīdī nav sajūta, ka mēs atrastos Lietuvā, jo visur apkārt dzird latviešu valodu. Tapāt pirms starta nosmejamies, ka te īsti nav kur nomaldīties, jo abās pusēs jūra un vienā galā robežkontroles punkts.
Plāns ir skriet un izbaudīt trasi, bet tāpat startā aizlienu pietiekami tuvu priekšā, jo nedaudz mulsina pēc maza brītiņa priekšā esošā šaurā taka. Manas šaubas bija veltas, jo šaurā taciņa augšup starp priedītēm pēcāk pārvērtīsies platā meža ceļā un pēc tam tieši tik pat platā ceļā lejup, kur, ja labi ieskrienas un nepamana marķējumu, tad var aizskriet labu gabalu nepareizi. Ir noskriets tikai pirmais kilometrs, kad es jau sevi pieķēru pie domas, ka man ir karsti. Nav jau tā, ka man mugurā nebūtu īsais krekls, bet, skatoties laika prognozes, kuras solīja pa dienu ap +8C un, iespējams, uz beigām arī nedaudz lietu, es biju paņēmusi līdzi, tā teikt, siltāku īso kreklu. Kamēr domāju un ceru, ka organisms pielāgosies, man garām elsdams paskrien čalis, nopakojies garajās skriešanas biksēs, kreklā, cimdos un bufā. Lai jau. Mežs kā jau mežs – burvīgs, gandrīz plakanas, platas takas, zem kājām sakritušas koku lapas, tad daži pāri pārkrituši koki, kaut kur pavīd mušmires. Varētu tā skriet un skriet. Ieskatos pulkstenī un saprotu, ka laikam esmu nedaudz ieskrējusies un varbūt vajadzētu nedaudz piebremzēt, tomēr 21km jāskrien un nevar zināt, ko organizatori būs mums te sarūpējuši. Štrunts, ka skrienu par ātru, mani vairāk nodarbina doma, ka man ir karsti. Un tāpēc visu laiku izmisīgi domāju, ko darīt ar kreklu. Varētu vilkt nost, bet rokās nest negribu, jo maz ticams, ka izdosies apsiet to ap vidukli. Varbūt atstāt 4km dzeršanas punktā (kurš ir uzzīmēts uz numura, bet nebija pieminēts aprakstā) un pēc tam savākt finišā? Kamēr skrienu un prātoju, man no mugurpuses pieskrien Ivars. Brīdī, kad viņš šaurākā takas posmā paskrēja man priekšā, ieraudzīju, ka viņam ir soma. Man divreiz nebija jāsaka un, īpaši nemazinot ātrumu, es savu kreklu ieliku viņa somā. Ivars gan bažīgi pajautāja, kad man to kreklu vajadzēs atpakaļ, uz ko atbildēju, ka tikai finišā. Tā paskrējām garām pirmajam dzeršanas punktam, kas bija norādīts uz numura, bet reāli bija tikai 9km distances veicējiem.
Gandrīz izcirtums
Izskrējām cauri kaut kādam klajumam, tad vēl nedaudz pa mežu, līdz mani ne pirmo reizi pasauca atpakaļ, jo taka aizvijās pa labi augšup pa smilšainu ceļu. Izcirtums, lai dzīvo izcirtums! Nenovākti koku zari, centimetrus piecus no zemes apzāģēti sprunguļi un tā apmēram puskilometrs. Marķējums pamīšus piesiets pāri pa lauku. Brīdī, kad skrēju un skatījos, vai nav atpakaļ jāsauc priekšā skrienošais čalis (taisnības labad jāsaka, ka to čali pasaucu gan atpakaļ), Ivars no aizmugures sauc, lai skatos zem kājām, jo nokrist te nebūtu forši. Nebūtu gan, bet piedod, manas kājas šādu segumu māk atpazīt. Brīdī, kad izskrienam no tās šausmonības uz piejūras takas, tad marķējums pavīd akurāt pāri kāpai jūras virzienā. Tā, tā. Kāpēc man atkal ir jāskrien pa pludmales smiltīm, kāpēc? Nu nav taisnības, nav. Mierinājumam pludmale ir pietiekami cieta un tie bija tikai 2km pa pludmali, atkāpei – 44km skrējējiem pēc tam bija vēl 10km pa pludmali. Bet tas nemazināja manu vēlmi ātrāk tikt no šejienes prom. No jūras pūš neliels vējš, saule arī kaut kur aiz mākoņiem aizslēpusies. Pludmale pieder mums – skrējējiem. Kā taisnāks posms, tā atkal ieskrējos, bet mani tas vairs neuztrauc, ja skrienas ātri un viegli, tad tā arī ir jāskrien.
Kaut kāda smilšaina kāpa augšup, kuru atzinu par neskrienamu, un vienīgo reizi visas distances laikā pārgāju soļos. Otrā pusē ir foršs, smilšains, mīksts noskrējiens. Uzsmaidu fotogrāfam un turpinu tipināt augšup. Tam kalnam neredz ne malas, ne galu. Bet tur augšā ir dzeršanas punkts. Tai pat laikā pulkstenis nopīkst, ka laiks ēst. Lai jau, lepni noignorēju un turpinu ceļu augšup. Vēl neesot pie dzeršanas punkta, nopētu, ka aiz tā nav miskastes un, tā kā es gribu padzerties, man būs jāapstājas. Pēc dažiem noskrietiem metriem redzu, ka zemē samestas vairākas glāzītes un pie sevis nopukojos, ka es arī tā varēju izdarīt. Bet, ko nu vairs. Man pretī skrien viens dalībnieks un kaut ko jautā par to, kur jāskrien. Es, protams, rādu savu virzienu, bet viņam tas neliekas pārliecinoši, līdz man aiz muguras viena dāma rāda uz dzeršanas punktu. Ahā, tātad pēc apmēram 5km es atgriezīšos šajā pašā dzeršanas punktā. Foršs noskrējiens lejup caur koku zariem, tā teikt – kā reiz, lai uz mana plikā vēdera atstātu kādu svītru. Mani tas uztrauc? Nē. Vēl nedaudz uz leju pa sūnām noklātu meža taku. It kā jau man ir vienalga, vai Ivars skrien aiz manis, vai neskrien, bet intereses pēc atskatos, cik tālu viņš no manis ir. Tas nekas, ka es praktiski visu laiku skrienu pa priekšu, tomēr kopā skriet ir foršāk. Brīdī, kad izskrienam no meža, ceļš pagriežas pa kreisi uz uzartu smilšainu meža stigu. Forši. Marķējums uzlikts uz kaut kāda paugura, uz kura uzskrienot saprotu, ka tie bija lieki augstuma metri un, ka varēju skriet arī pa leju, tāpēc to tā arī parādu aiz sevis skrienošajiem. Tālākais bija līkumošana un labākas trajektorijas jebšu cietākā seguma meklēšana uz takas, pa kuru skrējām. Tā kāds puskilometrs.
Brīdī, kad atkal pagriežamies pa kreisi, garo distanču marķējums aizved taisni. Man nav žēl un šajā brīdī saprotu, ka mēs lēnām, bet pagriežamies atpakaļ finiša virzienā un tai pat laikā lēnām tuvojamies dzeršanas punktam. Protams, pirms tam ir gara taisne augšup – lejup un aiz nākamā pagrieziena tāds burvīgs lēzens augšup skrējiens. Man tur patika. Sūnas un ķērpji zem kājām. Takas malā zemās priedītes, bet tālumā spīd jūra. Es kaut ko minēju par sēnēm? Kāpēc mums pretī skrien čalis? Viņš nav kaut ko sajaucis? Pēc kāda laika es sapratīšu, ka viņš šajā cilpā visticamāk ir ieskrējis otrādi, jo marķējums bija uz abām pusēm. Jau kādu brīdi ķeram un apdzenam citus dalībniekus. Jau atkal šaura taciņa ar koku zariem, kurus veiksmīgi atvairu ar rokām, līdz man tas apnika un caur vienām eglītēm izskrienu tāpat.
Šoreiz dzeršanas punktā esmu stingri nolēmusi pārbaudīt, kādas tad ir manas attiecības ar kolu skrējiena laikā, jo pēc Monblāna un tam sekojošā MTB100 es no tās izvairījos kā velns no baznīcas. Ieskrienot dzeršanas punktā, priekšā bija daži skrējēji, izrādās viena latviešu dāma, tikai tagad ies tajā cilpā, no kuras mēs nupat izskrējām. Viņa nesteidzās, uz ko atbildu, ka tur ir skaisti. Atrodu kolas glāzi – atgāzēta, padzeros un nolieku atpakaļ, jo tik daudz man nevajag. Dzirdu, ka Ivars noteic, ka mums vēl 4km līdz finišam, uz ko nokomentēju, ka vispār 7km, un prom esmu. Ceļš atkal ved augšup, šoreiz nemaz neatskatos, vai Ivars seko vai nē, bet tikai pēc brītiņa jūtu, ka mana ēna ir atpakaļ.
Un tad mēs ieskrējām mežā, kur kājas iegrimst zaļajās sūnās, kur marķējums līkloču izvietots starp kokiem, kur vienā pusē ir mazi izrakumi – grāvīši, un trase visu laiku ved uz leju. Jā, es gribu tādu mežu nākamgad Stirnu bukā, tās lēzenās meža takas, nu labi arī tās kāpas, pludmali, izcirtumu, un… Beidz sapņot un skrien. Tagad prātīgi, jo trase šķērso lielceļu pie Alksnynė maksas kontroles punkta, protams, policijas darbinieki apstādina satiksmi un gādā par mūsu drošību šķērsojot lielceļu.
Pāri pa pļavu, tad pa mazu taciņu gar jūru. Tā aizskatījos uz taku, kur likt kāju, ka atkal nepamanīju marķējumu un gandrīz aizskrēju taisni uz priekšu, ne augšā kalnā. Pirms tam gan nopriecājāmies par burvīgajiem skatiem, jo otrpus ūdenim slējās ostas piestātne un aiz tās dūmakā tītā Klaipēda. Vispār nav jau brīnums, ka, ja cītīgi skatās zem kājām, var nepamanīt marķējumu, ja tās baltās bultiņas uz blāvi zilā fona vēl var ieraudzīt, tad to brūngani dzeltenīgo lentu ar sarkanajiem uzrakstiem rudenīgajā mežā brīžiem bija izaicinājums ieraudzīt. Atkal nopīkstēja pulkstenis un paziņoja, ka jāēd. Atkal es to ignorēju un kārtējo reizi secināju, ka želeju lieki nostaipīju līdzi. Tai pat laikā priecājos, ka vēders par iepriekš iedzerto kolu neizrāda nekādas pretenzijas. Augšā kalnā skatu platforma, uz kuras fočējas daži čaļi. Es jau kādu laiku ceru, ka Linda, kas skrien aiz mums, uztaisīs kādu bildi no trases. Jāatzīst, ka cerības bija veltas, jo viņa pēcāk finišā atzīsies, ka, ja skrien, tad nebildē, ja nūjo – tad gan. Žēl. Varētu jau pati uztaisīt kādu bildi, bet kurš tad iedomājās šajā skrējienā paņemt līdzi telefonu.
Noskrieti 16km un es sāku prātot, cik tad gara distance bija – 20km vai 21km. Nekādi neatceros. Bet tas neliedz sekot priekšā skrienošajiem čaļiem, kuri, kā izskatās, izklaidējas skrienot. Grantene uz leju pa diezgan platu un foršu skrienamu grants seguma taku. Kilometri pīkst aizvien pieklājīgā ātrumā, ko nu vairs – drīz finišs. Tad marķējums rāda, ka jāskrien augšup zem elektrolīnijas pa kaut kādām smiltīm un jau atkal pa kreisi uz mazākas takas. Attālums starp mani un tiem čaļiem lēnām, bet sarūk, līdz viens no viņiem pamana manu straujo tuvošanos un paziņo par to pārējiem. Labi, ka priekšā ir vēl viens skrējējs un man nav tik ļoti jāskatās marķējums. Šis prieks uz šīs mazās taciņas gar kāpas malu bija īss, jo vienā no mazajiem kalniņiem es viņam paskrēju garām. Un tad sākās. Taka aizvijās augšup caur kokiem, tad mainīja virzienu un tad es apmulsu, jo nevarēju ieraudzīt to sasodīto marķējumu, kurš jau kārtējo reizi bija saplūdis ar rudens lapām. Grozīju galvu uz visām pusēm un nospriedu, ka droši vien ir jāskrien pa asfaltu uz leju, jo, ja jau būtu jāskrien iekšā mežā, tad kaut kas par to liecinātu. Tā arī bija, pēc brītiņa tālumā plīvoja marķējuma lenta. Es kaut ko minēju, ka šis bija vienīgais brīdis, kad man sagribējās uzvilkt kreklu? Nav jau brīnums, ja noskrieti 18km un tad jau visādas domas galvā maisās.
Ja visa distance vairāk vai mazāk forši skrienama ar tādiem lēzeniem augšup, lejup vai taisniem gabaliem, tad tagad nekādi vairs nevaru sagaidīt finišu, kuram tūlīt, tūlīt jābūt, un man šķiet, ka es jau kādu laiku dzirdu finiša atmosfēru. Tad taciņa, kā reiz, aizvijas līkumu līkumos un pilna ar mikro reljefu. Nu ja, labāko ballīti atstāja uz beigām. Saprotu, ka distance tomēr būs 21km, bet, cik liela ir pulksteņa samērītā kļūda? Es gribu finišēt. Pretī nāk čalis ar medaļu kaklā un kaut ko saka par to, cik līdz finišam. Cik? 100 vai 200 metri. Ir finišēts – 1h58min48sek.
Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plāno apmeklēt šīs sacensības – līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuveni 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet, tā kā es ceļoju bez auto, man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas, un, kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.
Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogalē bija diezgan intensīva ar Stirnubuka posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!
Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāšķērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr.915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu Nr.44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns – atlikušos 10km veikt ar kājām. Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!
Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i., trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kāpumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutināja, kā jau Skotijas rudenī, bet, tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgala priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!
Pirmā kāpuma augšā.
Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunningultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujienieti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!
Sacensības – Pasaules čempionāts skyrunning distancē SKYRing of Steall skyrace 29km ar 2500 vertikālajiem metriem, laika plāns 4h20min, laikapstākļi perfekti, lai skrietu Skotijas kalnos!
Starts – Sgorr an lubhair – 0:56:16, 78.v. (CP1)
Tā kā neesmu elites atlēts, tad starta koridorā iekārtojos maksimāli tuvu elites koridoram, jo prognozēju, ka pēc pirmā kilometra pa asfaltu, sākoties kāpumam, veidosies sastrēgumi, kas neizbēgami atspoguļosies uz rezultātu. Starts skotu dūdu pavadījumā, un mans kārtējais piedzīvojums ir sācies. Pirmo kilometru nesačkoju, bet tā kā visi skrien ātri, tad īpaši izrauties uz priekšu neizdodas. Labi, ka esmu šo posmu veicis treniņā un zinu, kas mani tur sagaida. Mana prognoze piepildās un, sākoties kāpumam, veidojas sastrēgumi, līdz ar to man nākas tēlot orientieristu un veikt apdzīšanas manevrus ārpus trases robežām, anyway tas neizdodas pietiekoši efektīvi un divās vietās arī man nākas pastāvēt, jo šāda veida trakošana starta kalnā var dārgi maksāt vēlāk distancē. Jāatzīst, ka tā arī visu pirmo kāpumu nespēju ieiet savā ritmā, jo ik pa laikam nācās iestrēgt aiz kāda lēnāka censoņa muguras, gala rezultātā pirmo kāpumu un kontrolpunktu sasniedzu 3min vēlāk kā biju plānojis. Nekas, viss vēl priekšā un pozitīvais ir tas, ka man priekšā nav nevienas dāmas!
Tiklīdz pie sevis esmu nodomājis par dāmām, tā man garām palido Tove un vēl viena censone! Damn it! Tā kā augšā valda briesmīgs vējš un migla, bet skriešana šobrīd notiek pa Devils ridge (kalna kori), kur solis nost no takas var maksāt ar dzīvību, tad manī ieslēdzas saudzējošais režīms un ir nedaudz bail, jo no kalna kores var arī nopūst… ne par velti organizatori pirms uzkāpšanas uz kores izkliedz frāzes – stay low…stay low! Godīgi sakot, es neko tādu nebiju gaidījis, jo lielākoties šis posms ir tāda kā lēkāšana no akmens uz akmeni un rāpšanās, bet ne skriešana. Tagad es saprotu, kas tas par zvēru – skyrunning! Posmu veicu plānotajā tempā, līdz ar to joprojām laika plānam zaudēju 3min.
Pirmais garais noskrējiens, kura laikā jānoskrien viss, kas pacelts kāpumā. Sākotnējā kalna daļa pa akmeņu šķembu lauku, kur ātrākie skrēji iedzinuši pamatīgu vagu, līdz ar to lejā šļūkt ir samērā forši. Pēc šī posma sākas bobslejs, jo uz leju iet šaura taka, kura ir apmēram līdz ceļgaliem un lejup ved līkločus. Sliktākais ir tas, ka taka ir mega tehniska un cieta, tāpēc es labprāt izmantoju organizatoru atļauto paņēmienu – skriet no karodziņa uz karodziņu pa skotu slapjo purvu, mēģinot nogriezt asos takas pagriezienus. Lejā skriešana īsti nevedas un cietās takas dēļ sāk durt mugurā, līdz ar to nākas nedaudz vēl piebremzēt. Nav grūti, bet apnicīgi, jo nevaru skriet tādā ātrumā kā gribētos, šādi noskrējieni ir jātrenē. Visticamāk, ja iepriekš būtu apskatījis šo noskrējienu, tad lejā skrietos daudz raitāk. Dažus apdzenu, daži apdzen mani, bet kontrolpunktā ierodos jau 7′ aiz sava nospraustā laika plāna. Šis ir vienīgais kontrolpunkts, kurā organizatori piedāvā kaut ko ieēst un iedzert, visam pārējam distances laikam ēdiens un dzēriens jānes līdzi vai arī jāuzpilda kādā kalna strautā. Nedaudz jāsaņemas, jo tagad priekšā būs aptuveni 30min līdzenais trases posms ar sekojošu otro milzīgo kāpumu!
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.
Glen nevis – An Gearanach – 1:18:34 (80.v.); T=2:55:27, 75.v. (CP4)
Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens, līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt “līdzeno” trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tiešo aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki, laižot garām skrējējus, nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā, un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7′ aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Spānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m… Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks, un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevis uz priekšu, bet gan uz augšu, un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un, to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild – welcome back to the ridges!
Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12’!
Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores, īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti, virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju, ir jāskrien vēl aptuveni 30′. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīgs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku IsostarActifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet, paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turoties astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!
Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara? Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur taču ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju – You looking good, keep going…! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5′, tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!
Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru atlikušo sporta dzērienu. Nu ko, pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtējos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5′, tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.
Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir viena problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāšķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15″, bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogrieznim, pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30″ ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8′ ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.
Finišējis!
Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet.
Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6′ ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan…) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!
Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distancē!
Apavi – Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);
GPS pulkstenis un sirds ritms – Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;
Sporta uzturs distancē – 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzēriens no – Isostar Latvija;
Fizioterapija un VFS – Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;
Jau vairākus gadus Rīgā notiek Šri Činmoja mācekļu rīkotais “Pārspēj sevi” 6 stundu skrējiens, bet šogad ir jaunums – iespēja skriet 12 stundu no vietas. Jau sen gribējās pamēģināt paskriet šādā formātā, bet visu laiku sakrita ar kaut ko kārdinošāku, arī šogad 6h skrējiena vietā izvēlējos orientēšanos. 12h sacīkstes ne ar ko labāku nesakrita, tāpēc nolēmu mēģināt.
Domāju, ka par šīs vasaras karstumu komentāri ir lieki. Paši izjutāt, cik ļoti gribas trenēties. Tā kā man mājās ir zīdainītis, tad pat tās reizes, kad it kā varētu iet skriet, ne vienmēr sakrita ar laiku, kad kāds cits ir gatavs padzīvoties ar mazuli, lai es varu patrenēties. Garie skrējieni – Rīgas maratons pavasarī, Stirnu buka nomocītie lūši pa vidu un Valmieras maratons (4:03:08) nedēļu pirms 12h skrējiena. Man stāstīt, cik ģeniāla ir tāda trenētība? Jā, man pašai trūkst vārdu.
Pirmsstarta vakarā saņemu e-pastu ar pēdējo informāciju. Skatos, kam vēl ir izsūtīts. Dalībnieku ir maz, skaitu sievietes – četras. Četras! Man nav nekas pretī būt divdesmitajai no divdesmit, bet es negribu būt ceturtā no četrām! Tas nozīmē, ka nāksies cīnīties. Divpadsmit stundu no vietas. Man bail. Izpētu konkurenšu rezultātus. Aija ir stiprāka par mani, bet ar Zani un Ivetu esam līdzīgos spēkos. Traki.
Skrējiena rītā pamostos, sataisos. Ārā pūš stiprs vējš, bet grādus rāda 17. Drusku par siltu, bet nu tad jau redzēs! Eju uz startu pie Māras dīķa, trīcu no satraukuma. Izrādās, ka esam tomēr 5 skrējējas, bet Indra nav reāla konkurente, to saprotu ātri. Ar pārējām runājamies par mērķiem un sapņiem, es neizliekos, ka “skriešu, kā sanāks”, “galvenais ir izturēt” utt. Mans mērķis ir tikt uz pjedestāla. Pirmo reizi uz ultras startu es izeju ar tādu domu, un dūša ir papēžos.
Gāž lietus. Dalībnieki stāv zem telts, tiesnesis ir izgājis lietū un saka, ka mums nu būtu jāsāk skriet. Mēs visi joprojām stāvam teltī. Tiesnesis gaida, kad iziesim uz celiņa. Stāvam teltī. Tiesnesis saka: “Starts! Jums jāskrien uz to pusi!” Beidzot izkustamies. Daudziem, arī man, mugurā lietusjakas, jo tiešām gāž. Sākumā skrienas ļoti brīvi. Necenšos bremzēties, bet arī nedodu virsū – ir tikai pats sākums. Dažu pirmo apļu laikā izkārtojamies secībā – Aija, es, Zane un Iveta. Aija konstanti attālinās, ķert negrasos. Apļi iet ātri, laiks arī – četri apļi (1,37km garumā katrs) iet mazdrusciņ ilgāk par pusstundu. Ik pēc pusstundas esmu apņēmusies apēst vai nu želeju, vai kaut ko no galda, un pie tā arī turos. Pirmās kādas divas – divarpus stundas paiet nemanot. Iveta jau ir apdzīta par apli, bet viņa nez kāpēc ar Rolandu pastaigājas. Viltīgie liepājnieki!
Kaut kādi padsmit apļi aiz muguras, rēķinu, ka noskriets pusmaratons, tad jau kādi 25 kilometri. Iet ļoti labi. Arī Zane ir apdzīta par apli, Indra par vairākiem, nemaz neskaitu. Turos stabilā 2.pozīcijā. Trases malā uzrodas mana mamma un tur arī paliek līdz beigām, ja neskaita, ka aiziet uz veikalu pēc smalkmaizītēm, no kurām atsakos. Uzrodas arī mans vīrs ar dēlēnu. Man prieks satikt savējos! Gaisotne ļoti pozitīva, jauki ir gan skrējēji, gan tiesneši un uzkodu galda darbinieki. Atbalstītāji dzīvojas trases malā, ir tik viegli riņķot ap Māras dīķi! Ikdienā tur ir briesmīgi pat 5 apļus apskriet, bet šoreiz tie salasās nemanot. Redz, jau 31 aplis – maratons! 4 stundas un kādas 5 minūtes. Oho, tas tik ir ātrums, ņemot vērā, ka pirms nedēļas es tieši maratonu arī noskrēju līdzīgā laikā! Pašsajūta lieliska. Turos pie uztura plāna, skrienu un skaitu, par cik apļiem es apdzenu Ivetu un Zani. Zane pastaigājas, laikam būs viss. Kaut kādā brīdī man nojūk, par cik esmu viņai priekšā, un pārtraucu skaitīt. Pieņemu, ka noskriešu vairāk. Uz diviem apļiem man piebiedrojas tiesnesis, grib mani filmēt un intervēt. Paldies, nē! Man nepatīk tās filmētās intervijas, kur nu vēl ar mani galvenajā lomā! Ja grib interviju, lai slēdz iekšā diktofonu un pārraksta uz papīra! Runājamies tāpat. Viņš man prasa, vai man ir svarīga izcīnītā vieta. Gribu jau atbildēt ar kaut kādu “pareizo” frāzi no sērijas “galvenais ir noskriet”, bet tad tomēr atbildu godīgi – jā, man ir svarīga izcīnītā vieta. Ja es esmu izdarījusi visu, ko varēju, un esmu ceturtā, tad ir labi arī tā, sevi nešaustu. Ja esmu ceturtā un skatos, ka tomēr varēju drusku piespiesties un noķert trešo vietu, tad ir “škrobe”.
37 apļi, 50km. Skatos laiku un domāju, ka kaut ko esmu sajaukusi – nav vēl pagājušas pat piecas stundas. Apjautājos pie tiesnešiem, cik tad apļu esmu noskrējusi, un izrādās, ka viss sakrīt. Nopietni? Es skrienu tik ātri? Kā tas var būt? Tādā paša garā arī turpinu. Drīz vien Zane sēž trases malā, Iveta un Rolands fotografējas, saprotu, ka otrā vieta man būs. Lietus jau sen ir beidzies, nu uzspīd arī saule un vienā momentā pēkšņi trase piepildās ar atpūtniekiem. Ģimenes, suņi, riteņbraucēji, smēķētāji… Trakākais, ka ratu mammas un ratu tēti centīgi brauc pa līkumu iekšmalām. Kāpēc viņi tā dara? Pie kādiem 70 kilometriem kļūst grūtāk. Esmu izvilkusi uz uzlikusi uz galda špikeri ar sarēķinātām apļu un kilometru attiecībām. Kāpēc es rēķināju ik pa 10 apļiem? Prasītos ik pa 5, jo kļūst grūtāk, gribas zināt, cik tad jau noskriets. Kaut ko galvā rēķinu. Mans mērķis ir noskriet 100km un tad tālāk jau skatīties, kas būs. Plīstu nost. Iekšās ir, bet kājās nav, sāku ik pa brīdim pastaigāties. Tas man nepatīk, jāskrien taču vēl 5 stundas! Tas ir daudz! Aija arī plīst. Visu laiku skrējām vienā aplī, tagad es viņu apdzenu. Vēl pēc dažiem apļiem esmu apdzinusi par apli. Un vēl pēc tam viņa guļ uz soliņa! Esmu jau par diviem apļiem priekšā! Man pacēlums. Rēķinu, ka līdz simtniekam 25km, tas tak nekas nav! Un tad es plīstu pavisam. Mokos, daudz staigāju. Pēc laiciņa skatos, ka Iveta ir sākusi desot un dara to nopietnā ātrumā. Eh, pēkšņi viss ir sagriezies kājām gaisā! Vienā brīdī skatos pulkstenī, ka mans lielais plīsiens ir sācies tikai pirms pusstundas. Man likās, ka tik daudz notikumu jau noticis pa to laiku! Bet nē, pusstundā tādas mokas! Tādā paša garā nocīnos vēl stundu un tad gan viss. Es vairs nevaru paskriet. Nevaru un viss! Kājas pinas, nevaru tās pacelt no zemes, ik pa dažiem soļiem sāku staigāt. Tā nav skriešana. Vēl trīsarpus stundu. Es nevarēšu. Joprojām divarpus apļu Aijai priekšā, bet viņa negrasās padoties, žiperīgi skrien un dara to arvien žiperīgāk līdz pat pašām beigām. Bet man ir patiešam viss, nevaru vairs. Ja šis būtu 9 stundu skrējiens, es uzvarētu, bet ar trim ceturtdaļām uzvarēt nevar, jāskrien ir viss.
Bet to otro vietu es tomēr gribētu. Un simtnieku! Es gribu simtnieku! 10 apļu līdz 100km. Soļoju ātrā tempā. Rēķinu, ka paspēšu vēsā mierā, bet pēc šādiem kilometriem nedrīkst paļauties pat uz sevi, tāpēc soļoju sparīgi. Parunājos ar Georgu, kurš arī soļo. Stāstu, ka gribēju pamēģināt stundu formāta skriešanu. Viņš saka: “Sacensības ir labs veids, kā to pamēģināt! Uz savu galvu tak tu nemūžam to nenoskrietu!” Taisnība. Trasē parādījusies Antra, kura skrien kopā ar Aiju. Uzmundrina mani, bet mani šobrīd uzmundrinājumi kaitina. Mēģinu apklusināt savu mammu, kura katrā aplī kaut ko piedāvā un neņem vērā manu rīkojumu neko nepiedāvāt. Uh, kā kaitina visi cilvēki! Mēģinu pat paskriet, bet uzreiz celis sāk īdēt. Pēc brīža pamēģinu vēlreiz, atkal celis pīkst. Nu nē, celi man tomēr vēl vajadzēs! Tālāk tikai eju. Pie apvāršņa atkal parādās vīrs ar dēlu, mani mīļie mīļumi, kuru parādīšanās mani priecē pat tad, kad viss cits kaitina! Ejam kopā. 5 apļi vēl, tad 4, un tad man sākas pēcultramaratona “lomkas”. Nevar paiet, grīļojos, reibst, gribas vemt, locīties un mocīties, nevaru parunāt, viss ir slikti. Bet sacīkstes vēl nav beigušās! Pie velna, tos 100 kilometrus es nostaigāšu! Sporta pārtiku es jau sen vairs netērēju, bet parasto ēdienu gan ņemu. Izdomāju apēst banānu – pietiekami svaigs, lai varētu iedabūt iekšā, un pietiekami gruntīgs, lai tas būtu paēdiens. Pus banānu kaut kā iestumju galvā un atdodu vīram – gribu vemt. Apsēžos uz soliņa un gaidu, kad kļūs labāk. Pagaidu un eju tālāk, ja to streipuļošanu vispār var saukt par iešanu. Vēl 3 apļi, vēl 2. Tiesneši rīko ovācijas katram, kurš pabeidz apli. Vīrs aiziet pabarot bērnu, es velkos. Vēl 1 aplis. Viss, ir simtnieks! Nopriecājos, bet vēl ir gandrīz stunda, ko iet! Eju. Pati īsti neticu, bet es eju! Nezinu, cik apļu noskrējusi Iveta, būtu stulbi zaudēt kaut kādu vienu apli tikai tāpēc, ka grūti paiet. Kustos līdz pat beigām. Kāda ģimene prasa: “Jūs arī piedalāties tajā nenormālajā skrējienā?” Jā, piedalos. Jā, normāli tas nav. Bet man patīk! Pēdējā aplī paņemu krītu un ceru, ka īsāk būs atnākt atpakaļ uz startu, nevis iet apkārt dīķim tālāk līdz finišam, jo tualetes ir šitajā galā. Mana vēlēšanās piepildās, tiesnešu svilpe atskan tad, kad esmu veikusi 76 apļus un vienu trešdaļu apkārt Māras dīķim. Man nebija ne jausmas, ka es spēju tik ilgi un tik daudz riņķot šim ūdenim apkārt. Ar mokām pieliecos, novelku līniju, uzrakstu savu vārdu un bariņā velkos uz apmetnes pusi.
Visiem tiek iedots ēdiens. Kārtīgs, normāls krišnu ēdiens, man garšo. Priecājos, ka tā nav standarta putra. Var ēst uz vietas, var ņemt līdzi, tiek pabaroti arī visi skatītāji. Tik jauki! Apņemu ap pleciem spīdīgo plēvi, sēžu un ēdu. Kaifs! Ļoti patīk, ka visiem tas atvieglojuma mirklis ir pienācis reizē. Reizē beidzam kustēties, reizē atlaižamies, reizē ēdam, pārrunājam sacīkstes. Ļoti, ļoti patīk! Ir skriets no rītausmas līdz krēslai, diezgan traka sajūta. Ir padomāts pat par transportu līdz dušām un apbalvošanai, kas ar gudru ziņu notiek telpās. No pārslodzes ir drebeklis, tāpēc visi priecājamies nonākt siltumā. Duša, mmm… Atlaišanās mīkstos sēdekļos, kāju sacelšana gaisā… Apbalvošanas zālē puslokā izkārtoti krēsli. Mans dēliņš tiek palaists rāpot pa grīdu, viņš izkontrolē, vai visi ir ieradušies, pierāpo pie katra, paskatās augšā, pieceļas kājās. Priecājos, ka viņš skrējējus uzskata par savējiem! Katrs skrējējs tiek apbalvots ar piemiņas medaļu un diplomu, kur uzrakstīta veiktā distance. Izrādās, ka es ar saviem 104,557 kilometriem esmu otrā sieviešu konkurencē un piektā no visiem. Tīri tā neko! Pateicos tam, ka sākumā skrēju braši, spēju saglabāt pieklājīgu rezultātu arī beigās, neskatoties uz to, ka pēdējās trīsarpus stundas es staigāju. Balvās pilns maiss ar veselīgiem kārumiem. Ak, cik jauki! Un pats maiss ar kustīgām plastmasas acīm. Dēlam patīk.
Nu ko es te vēl varu piebilst? Tikai pateikties organizatoriem par sirsnīgo un labi noorganizēto pasākumu! Esmu atklājusi jaunas sacīkstes, uz kurām ir prieks nākt!
Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.
Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.
Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.
Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.
Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.
Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.
Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.
Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.
Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.
Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.
Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.
Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.
Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.
Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.
Laiks
Spliti
Plāns
Rezerve
min/km
km/h
5 km
00:18:17
18:17
00:18:22
00:00:05
03:40
16.41
10 km
00:36:31
18:15
00:36:44
00:00:13
03:39
16.45
15 km
00:54:51
18:20
00:55:06
00:00:15
03:40
16.37
20 km
01:13:09
18:19
01:13:28
00:00:19
03:40
16.39
Puse
01:17:12
04:03
01:17:21
00:00:09
03:42
16.29
25 km
01:31:38
14:27
01:31:50
00:00:12
03:42
16.22
30 km
01:49:55
18:17
01:50:12
00:00:17
03:40
16.41
35 km
02:08:13
18:19
02:08:34
00:00:21
03:40
16.39
40 km
02:26:43
18:30
02:26:56
00:00:13
03:42
16.22
Finišs
02:34:21
07:38
02:35:00
00:00:39
03:29
17.26
Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.
Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.
Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.
km 
-