Šis būs vienlaicīgi skumjš un gaišs stāsts par Valmieras maratonu.
Vispār Valmieras maratonu nemaz nebiju plānojusi skriet, jo vīram tajos datumos iekrita laivošanas pasākums, un man vajadzēja palikt ar bērniem. Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka mana mamma tomēr var pieskatīt atvasītes, un es varu skriet maratonu. Nūūū, labi! Kas tur ko nenoskriet? Rīgā finišēju pa 3:53, un sajūta pēc tam bija tāda, ka būtu slinkots – nākamajā dienā piecēlos no gultas bez jebkādām stīvuma pazīmēm. Skaidrs, ka Valmierā jāmēģina iekļauties 3:50!
Tagad bēdīgā sadaļa – mūžībā aiziet mana mīļā tante, vectēva māsa, valmieriete. Protams, jebkādas sporta domas atmetu, bet tuvākie radi kaut kā izdomā, ka tante taču bija mana lielākā skriešanas fane, tāpēc man jāskrien maratons viņai par godu. Patiesībā jā – tas ir labs veids, kā viņu pieminēt. Bez domām par labu rezultātu vai ko citu – noskriet un domās atvadīties.
Uzrodas problēma – trakas iesnas, galva sprāgst pušu. Ko nu? Paprasu pazīstamam ārstam, ko darīt, viņš iesaka saaukstēšanās zāles, bet viena no sastāvdaļām noteiktā koncentrācijā skaitās dopings. Atceros, ka tieši Valmierā netīšām viena skrējēja dabūja diskvalifikāciju Mildronāta dēļ. Protams, ka tā iespēja, ka man liks čurāt trauciņā, ir tik niecīga, ka pielīdzināma nullei, tomēr dabūt diskābeli klepus zāļu dēļ būtu tiešām stulbi, pie tam es jau tāds godīgs cilvēks un nespētu apzināti lietot aizliegtas vielas. Pazīstamais ārsts apsolās pajautāt vienam sporta ārstam, kas tur ar tām koncentrācijām, vārds pa vārdam, beigās secinājums ir tāds, ka no tām iesnām vispār es labāk tikšu vaļā ar sistēmas palīdzību. Man tiek sarakstīts, ko un cik daudz vajadzētu laist iekšā, atrodas arī iespēja to visu izpildīt. Es sākumā metu ar roku – ko nu tur, ne jau es tur pa pirmo vietu taisos skriet, bet beigās nodomāju – lai iet! Kāpēc gan ne? Paguļu pie sistēmas, nākamajā rītā jūtos ne nu pilnīgi vesela, bet pietiekami normāli.
Maratona rītā emocionālais fons ir ļoti skumīgs, pirms starta vairākkārt man ir asaras acīs, bet ir pārliecība, ka tā ir pareizi. Man to maratonu vajag noskriet. Satiekoties ar draugiem, smaidu, jo manas skumjas ir gaišas un vieglas. Pat sanāk kādu joku izspert.
Fiziski jūtos labi, bet ir šaubas par to, kā būs, jo tomēr tikko vēl slimoju. Ir auksts un vējains, skrienu garajā, plānajā džemperī. Daži pirms starta ir šortos un plikos krekliņos, brr brr brr. Nē, nu skaisti jau, bet pilnīgi gribas kādu segu šiem piedāvāt. Starts. Skatos pulkstenī, lai neskrietu parāk ātri, jo visi jau, protams, aiznesas tā, it kā piecīti skrietu, ne maratonu. Esmu sarēķinājusi, cik ātri man katru kilometru vajadzētu skriet, lai iekļautos 3:50, un nolemju tā arī turēt, cik ilgi varēšu. Pēc tam, kas būs – būs. Ar visu skatīšanos pulkstenī pirmo kilometru noskrienu pārāk ātri. Otro tāpat. Trešo arī… Nu labi, kā ir, tā ir, tad jau redzēs. Jāskrien 8 apļi, katrs – 5 km ar astīti. Iekārtojos aiz diviem kungiem, vēl mazliet priekšā skrien Aija. Viņa tik skaisti un estētiski skrien! Prieks skatīties. Pirmie divi apļi paskrien nemanot. Līdzjutēji izskaitījuši, ka es esot septītā no sievietēm. Labi. Skrienas viegli, ja neskaita garo pretvēja ceļu, kam galā vēl ir pagrūts uzkalniņš. Dzirdināšana tikai viena, bet šajos laikapstākļos īpaši vairāk arī neprasās. Trasei nav ne vainas – grūto pretvēja posmu kompensē tikpat garš pavēja posms, kurā ir skaisti lejupceļi, kuros atļaujos paātrināties. Kungiem esmu garām. Joprojām skrienu ātrāk, nekā bija paredzēts, bet jūtos labi. Pamazām apdzenu arī Aiju. Trešais un ceturtais aplis ir juceklīgs, jo ātrie atlēti apdzen mani par apli, garām paskrien arī pusmaratonisti, kas steidzas uz finišu, kaut ko apdzenu arī es, un nu jau man ir sajucis, kurā vietā es esmu, un varbūt labi vien ir – man gluži vienkārši ir jānoskrien tik ātri, cik es spēju. Pusmaratons noskriets.
Piektais aplis. Augšupceļā sanāk pirmais kilometrs šajā dienā, kuru noskrienu lēnāk, nekā plānā paredzēts, bet nākamajā vieglajā kilometrā to atgūstu ar uzviju. Pamazām sāku sevi motivēt, skaitu, cik vēl palicis, bet neskaitu kilometros, bet gan apļos. Aptuveni iztēlojos, kur tajā brīdī trase veda Rīgas maratonā. Fiziskā ziņā kļūst mazliet grūtāk augšupceļos, bet joprojām izdodas skriet ātrāk par plānu. Paliek 3 apļi, galvā skan: “Tikai 3 apļi, tikai 3 apļi, tikai 3 apļi…” Ļoti ātri aplis beidzas, paliek 2, galvā dziesmiņa tai pašā stilā. Rodas apjausma, ka atkal būs izdevies maratonu noskriet bez pārmocīšanās. Maratons ir mans draugs! Mēs beidzot esam pa īstam sadraudzējušies. Ir skaidrs, ka es mierīgi varu palaist tempu lēnāk un joprojām iekļauties 3:50, bet nemaz negribas. Gribas noskriet kārtīgi. 6km pirms finiša beidzot sāku gaidīt beigas. Pretvējš nu jau ir kļuvis neizturami spēcīgs, ar katru apli arvien trakāks, skrienu jau ar piepūli. Izspiežu tos grūtos kilometrus, paliek tik vien kā vieglais posms un tad astīte. Pa ceļam aprunājos ar vietējiem līdzjutējiem, kas tajā vējā stāv visu dienu. Apdzenu dažus skrējējus, sajūta ir laba. Vairs nekam netaupos, bet arī nespiežu sevi skriet ātrāk. Vajag noskriet godam līdz finišam! 40km atzīme. Biežāk ieskatos pulkstenī. Vēl jūdze, vēl pusotrs kilometrs… Nevienu sievieti neredzu sev ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar to nav motivācijas cīnīties ar citiem, bet pašai gan gribas kārtīgi noskriet līdz galam. Tā nu skaitu metrus, jau klāt pēdējais pagrieziens, stadions ir redzams, un sajūta ir lieliska – kā jau maratona finišā. Es atkal to izdarīju! Pēdējie metri pa stadionu, sveicieni no maniem līdzjutējiem, finišs, medaļa, labumu maisiņš, beidzot vairs nav jāskrien.3:46:25. Jā, pēdējais aplis bija grūts, bet kas tad tas par maratonu, kurā beigās nav grūti?
Pēc finiša nevaru ne apsēsties, ne piecelties. Mielojos ar kārumiņiem no finiša maisiņa, kaut ko eksistēju. Nez, kura vieta ta man beigās sanāk? Paziņo, ka tūliņ būšot apbalvošana. Jā, starp citu, šajā skrējienā bija ļoti, ļoti patīkama apbalvošanas sadaļa – kur ir pilns pjedestāls nofinišējis, tos uzreiz arī apbalvo, kurus vēl nevar paspēt, tie gaida nākamo porciju, un tiek jau pateikts, cikos tas būs. Lielisks variants. Nav nabaga uzvarētājiem jāgaida vakars, lai tiktu pie medaļas, un nav jātirinās stundām ilgi kaut kādās izstieptās apbalvošanās. Tad nu tā, man 7.vieta. Apbalvo 6, bet rūgtuma nav – es tiešām noskrēju tik ātri, cik varēju. Prom uzreiz vēl netaisos – izbaudu atmosfēru, saulīti, vēju, patērzēju ar draudziņiem. No līdzjutējiem uzzinu, ka vējš nav kļuvis stiprāks – vienkārši nogurums ar katru apli palielinājies. Kad nu esmu izrunājusies, dodos uz Rīgu. Ļoti labi, ka noskrēju to maratonu!
Pastāstīšu par savu ceļu līdz šī gada Rīgas maratona finišam.
Pirms gada man bija operācija ar tai sekojošu miera režīmu. Zināju, ka atsākšu skriet, bet nezināju, kā sanāks un cik sanāks. Kamēr skriet nedrīkstēju, daudz pastaigājos un daudz domāju, un izdomāju, ka derētu nosist zemāk savu pulsu (jau uzreiz pateikšu, ka ne vella tas neizdevās, skrēju visu ziemu uz kaut kādām 7, 8 un pat 9 minūtēm uz kilometru, bet vienīgais rezultāts bija tāds, ka es skrēju lēnāk, tāpēc īpaši nekavēšos pie šīs sadaļas). Daudz pacietīgu, lēnu treniņu, pakāpeniska kilometrāžas audzēšana, bet visu laiku kaut kādas likstas. Tad salaužu degunu, tad saslimstu, tad cita veida ārstēšanās, un visu laiku – neskriet. Neskriet nedēļu, neskriet divas. Kā atsāc skriet, tā atkal kaut kas notiek. Tā nu muļļājos līdz pavasarim un priecājos, ka vismaz sacīkstes nenotiek, lai nav jābrauc tizloties. Pavasarī pēdējā pēcoperācijas vizītē ķirurgs, zinādams, ka esmu skrējēja, piekodināja piereģistrēties Rīgas maratonam. Nu labi, ja jau ārsts tā saka… Piereģistrējos arī! Pie reizes piereģistrējos arī Latvijas Vieglatlētikas Veterānu asociācijā. Bet par to vēlāk.
Pirmais kaut kāds sacensībveida pasākums bija orientēšanās spēle “Rīgas piedzīvojums”. Pasākums tāds diskutabls, tomēr komandā ar vīru diezgan labi izskrējāmies pa savu un kaimiņu rajonu, vīrs visu laiku bļāva nopakaļ, lai es skrienot lēnāk (pārmaiņas pēc, jo parasti tā saku es).
Nākamais pasākums – reģistrēšanās Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam. Kā es grasos to paveikt, nav ne jausmas, bet vīrs saka: “Tu nekad nezini, kā to izdarīsi, bet kaut kā vienmēr finišē!” Gluži taisnība tā nav, bet kaut kas uz to pusi. Daži garāki treniņi, arī 50km, kas iedod pārliecību, ka uz kājām turos un uz priekšu kustos. Man uzdāvina jaunu pulksteni, kas niknākajā sacīkšu režīmā tur 28h, jau nespēju sagaidīt, kad likšu uz rokas un skriešu uz Valmieru.
Pa vidu vēl veterānu čempionāts Ogrē. Pirmo reizi mūžā skrēju stadionu – 100m, 1500m un galā vēl 400m. Protams, visur paliku vai nu pēdējā, vai tuvu tam. Bija arī tas lielais karstums, bet kaut kā sajūta palika laba. Sagribējās vēl kādreiz tā uzskriet!
Pienāk Rīga – Valmiera brīdis. Jau pēdējā naktī mājās sajutos tā ne visai labi, bet cerēju, ka pāries. No rīta sajutos tik slima, kā vēl nekad… Protams, ka iekšā doma: “Varbūt līdz vakaram pāries!” Eksistēju nekustīgi, kamēr bērni pārvērta māju postažā. Drausmīgi! Mana atbalsta persona uzzināja, kā man iet, atnesa uz mājām zāles un arī izkritušās smadzenes. Radās tāds plāns – es neskriešu, pārreģistrēsim atbalsta personu draudzenei un brauksim pabļaut, lai viņa kustina ātrāk savas kājas. Tā arī darījām. Vakarā jutos jau tīri normāli, bet, mēģinot pakustēties, ir skaidrs, ka bija ļoti prātīgi nestartēt. Diena bija lieliska, viens liels piedzīvojums, satikti draugi, noķerta vienreizējā R – V atmosfēra. Tikai – manis pašas noskrietā kilometrāža atkal nekāda. Un tas maratons taču tuvojas… Laiks iet uz priekšu, augusta sākumā savā dzimšanas dienā noskrienu 36km – tik, cik man gadu.
Atkal iestarpinājums par veterānu sacīkstēm. Aizbraucu uz Latvijas un Baltijas čempionātu paskriet atkal sīciņos. Šeit jau tieku pie dažām bronzas medaļām (pārsvarā mazā dalībnieku skaita dēļ, bet ne tikai). Nu, un tagad, kāpēc es tos veterānus pieminu – pirms Rīgas maratona lasu LSM ziņās, kas un kā, un ko es redzu? Pieminēts, ka skriešu arī es: “Kādreizējā gargabalniece [..] pēdējā laikā biežāk redzama veterānu sacensībās stadionā.” Nu johaidī! Es tev, Matīs, rādīšu “kādreizējo gargabalnieci”!
Diemžēl līdz tādai kārtīgai rādīšanai pietrūkst noskrietās kilometrāžas, fiziskā sagatavotība nekāda un arī cisku sastiepu pirms nedēļas tajā nelaimīgajā stadionā, notizlojoties 200m startā. Nedēļas vidus pusgarajā treniņā pēc kādiem 10km sāk sāpēt. Agnese māk līmēt teipus, bet Agnese ir citā pilsētā, bet tas nekas – ar fotokonsultāciju palīdzību, izķērnājot arī nedaudz teipa, kaut kā galā tieku un ceru, ka tas palīdzēs ja ne nesāpēt nemaz, tad vismaz sākt sāpēt vēlāk. Eju gulēt, bet pagulēt nevaru – raizējos par to, kā bērniņiem ies ar iejušanos jaunajā dārziņā. Jā, to tikai vēl vajadzēja – neizgulēties pirms maratona, graužot sevi ar tādām domām. Labi, viss, nakts.
Maratona rītā pieceļos, garastāvoklis joprojām nekāds, domas tās pašas vakardienas, maratona noskaņojuma nav. Nesaprotu, kāpēc man vispār to skriešanu vajag, bet nauda samaksāta – jāskrien. Aizeju uz Vecrīgu, nododu mantas glabātuvē, aizvelkos uz startu, ieeju toitojā un dzirdu, kā pa skaļruņiem skan: “Kā lai tevi šodien iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo?” Pirmo reizi šajā dienā pasmaidu īstu smaidu. Satieku draugus, nopriecājos par visiem, kurus redzu zaļajā koridorā. Dažiem pirmais maratons. Esmu novērtējusi savus spēkus un saprotu, ka adekvāti būs skriet ar 4h tempa turētājiem. Paskatos un redzu tur 4 brīnišķīgus skriešanas draugus, ar kuriem ļoti labprāt pavadīšu nākamās 4 stundas. Būs viss forši tomēr šodien!
Starts. Skrienu drusciņ pirms TT, bet dzirdu un jūtu viņus sev aiz muguras. Turpat skrien Kristīne, Jurģis un Nils – Mārupes trīs sivēntiņi (jo saģērbušies rozā). Nilam pirmais maratons. Kristīnes vārīšanos arī visu laiku dzirdu. Tā man tāda komfortabla vieta – tieši pirms TT. Uz atpakaļu neskatos, jo priekšā viens vīrietis to vien dara kā met skatu pār plecu – gan jau uzpasē TT. Sivēntiņi arī iekārtojas priekšā man, zinu, ka viņi skrien uz 4 stundām. Kaut ko runā par dažu sekunžu iekavējumu, bet vēl jau tikai kādi 5km pagājuši, gan jau TT plāno starta iekavējumu atgūt pamazām! Pieslēdzas Teicamnieks, runājam par traumām – par ko gan citu varētu parunāt? Nuja, vēl par to, kā katrs pirms simts gadiem iesācis skriet. Otrā pusē arī turas viens cilvēks. Iepazīstamies, izrādās, ka Daniels. Tā arī bariņā skrienam un jokojam, Mežaparka estrādē kāds uzdzied, kāds pafilmē, vispār ļoti jauka atmosfēra. Vienā brīdī mūs sāk apdzīt pa kādam atlētiskam jauneklim. Startu nokavējuši, vai, ka tagad tikai apdzen četrstundiniekus? Ā, nē, tie ir ar dzeltenajām aprocēm! Jau biju aizmirsusi, ka tādi arī ir. Nu, labi. Kristīne vienā brīdī saka, ka mēs no grafika iepaliekot par kaut kādām sekundēm. Es saku, ka tā nevar būt, jo TT ir mums aiz muguras, krietni aiz muguras! Izrādās, ka mēs skrienot uz 3:57. Tas ir jaunums arī pārējiem, bet nu labi, kāpēc ne? Teicamnieks kaut kur pazudis, kādi 15km aiz muguras, skrienam piecatā.
Ik pa laikam Kristīne saka, cik mēs esam uzvinnējuši grafikam. Jau kāda pusminūte, minūte. Es jūtu, ka Nils ir noguris un var neizturēt tādā tempā, bet Kristīne uzskata, ka izturēs. Nu labi, kas man? Man zināt, kas? Sāk tā ciska pie 20km tomēr sāpēt! Nav labi. Nepavisam nav labi. Nekas, skriešu, cik varēšu, tad jau redzēs! Drīz trase apvienojas ar pusmaratona skrējējiem. Oioioi, viņu ir daudz un viņi ir ātri! Kājas sāk pašas kustēties drusku ātrāk, lai gan saprāts saka, ka nevajadzētu. Pie kādiem laikam 23km ir dzirdināšanas punkts, tur jau, kā vienmēr, visi pašķīst, pēc tam atrodu Danielu. Meklējam savus sivēntiņus, izrādās, ka viņi ir aiz mums. Nospriežam, ka laikam jau tomēr bija par ātru uzņēmuši, bet paši ko? Turpinām tādā pašā garā. Izriņķojam trases līkločus, līdz pēc dažiem kilometriem Danielam parādās sāpes, un viņš saka, ka pie 30km metīšot nost tempu.
Pie 28km redzu, ka esmu palikusi viena pati, bez draudziņiem. Ko nu? Nu neko, vai tad nu es nemācēšu viena pati pabeigt maratonu? Kustos tik uz priekšu. Pie kādiem 30km jūtu, ka nupat sāk kļūt grūti. Ko es? Dodu virsū, jo man liekas, ka es laikam skrienu pārāk lēni, drīz visi draudziņi mani noķers un iekrātais pārsvars būs vējā. Varat iedomāties, pie kā tas noved! Pareizi, pie nevarēšanas paskriet. Nu jau man sāp abas kājas visā garumā, pati brīnos, ka spēju saglabāt kaut kādu skriešanas kustību. Gribas pāriet soļos, bet zinu arī, ka tās ir lamatas – tiklīdz sāc pastaigāties, tā kļūst vēl grūtāk – ne paiet, ne paskriet, kaut ko mokies un uz priekšu netiec. Mūzikas punktā uzmundrinoša mūzika, garastāvoklis paceļas, vispār viss liekas jauki, izņemot to, ka lāgā nevar paskriet. Želeju punkts, kaut kādu dzeltenu iedod, es jau saviebjos, ka būs citronu garša, bet tomēr ananāsu – ļoti labi. Skaitu kilometrus. 10km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ. 8km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ pa īso ceļu. 7km ir maratona beigu daļa. 6km ir kā no mājām līdz bērziem un atpakaļ. Pēkšņi kaut kāds pretvējš. Ko tas vēl nozīmēs? Pamanu, ka esmu sākusi apsteigt daudzus pagurušus pusmaratonistus un arī pa kādam maratonistam. Patīkama sajūta! Trases beigās jau skatos katru cilpu un nevaru saprast, kā tik daudz cilpu var iebāzt tik maz kilometros, bet laikam jau taisnība vien būs! Katru reizi, kad atkal gribas padoties, es nodomāju: “Kādreizējā gargabalniece.” Tā kļūst par manu motivējošo frāzi. Kādreizējā gargabalniece, parādi, kas tev ir iekšās! Pašai šķiet, ka drusku paātrinos. Katrā ziņā, apdzenu arvien vairāk un vairāk skrējēju. Pēc AB dambja līkumā satiekos ar 4h TT, kas skrien uz dambja virsū un kārtīgi man uzauro: “Hiēna, tu vari paskriet ātrāk!” Jā, viņiem taisnība! Sāku dot virsū kārtīgi un pēdējo kilometru noskrienu tiešām ātri. Pa kādam apdzen arī mani, bet vairāk tomēr es citus. Finišs jau ar roku sasniedzams! Pagriežoties uz Krastmalu, redzu, ka tomēr baigi tālu. Cilvēki lavierē ap peļķi, bet es netaisos lavierēt starp peļķi un viņiem, izskrienu cauri, dzirdu uzmundrinājumus un ieskrienu finišā! Iekļāvos 3:53.
Viss, vairs nav jāskrien! Dabūju labumu tašu, šoreiz tāda laba pati tā soma, nevis ierastais ābolītis. Apsēžos pie draugiem, tie man kaut ko prasa, bet es vēl nevaru parunāt. Attaisu alu un sāku smieties. Ha, es tomēr to izdarīju! Es atkal noskrēju maratonu! Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar skrējējiem, saldējums, finišētāju uzmundrināšana finiša taisnē un atmosfēras izbaudīšana. Skriešu vēl? Protams! Tā kā nākamajā dienā kājas ir tikai mazdrusciņ stīvas, ir skaidrs, ka varēja izspiest vēl. Maraton, tu esi mans draugs!
– Es jau saprotu, ka tas nav nopietni, bet, ja es tev kaut ko par čempi sāku jautāt, tad saki, ka man to nevajag. – Nu Tu padomā labi, varbūt vēl var paspēt ielēkt pēdējā vagonā! Tad man zvanīt un pieteikt? – Laikam. Vispār jau tev vajadzēja teikt, ka man to nevajag! – Nu, ne jau tādēļ tu man to prasīji, ja Tev būtu vajadzīgs atrunātājs, tad tak Tu prasītu kādam normālam. – Es cerēju, ka tu mani arī vari vest pie prāta, kā es to centos darīt ar tevi Kanārijas, bet… nu jā. Ko tu tādiem padarīsi….
Tā beidzās mana saruna par pasaules čempionātu 24h Belfāstā 2017.gadā. Lai nu kā tur bija vai nebija, bet atceros, ka man tur ļoti daudz kas nepatika, jau sākot ar to, ka tas ir asfalts, un beidzot ar to, ka gandrīz viss bija slikti. Bet, kā saka, skrējējiem ir slikta vai švaka atmiņa, reizēm pat ļoti aizmāršīga atmiņa.
“Labi, ka man ir raksturs,” tā uzrakstīju pie Sillamäe ultra 2020 ieraksta Facebook, kur Ultrataka reklamēja šo skrējienu. Uz ko drīz saņēmu atbildi, ka “uzaicinājums tiek oficiāli tagad adresēts arī Tev!”. Jā, man ir raksturs. Es vispirms vairākas dienas apdomāju, vai man to vajag. Vai un cik ļoti es gribu mainīt savu saplānoto sacensību kalendāru pirms un pēc šīm 24h. Un tad parādīju raksturu un pieteicos.
Un, jā. Izsvītroju no kalendāra MTB maratona Apes 100km, ko gaidīju visu gadu, jo braukt šo simtiņu nedēļu pēc ultras nav prātīgi. Ir pārbaudīts. Tieši tāpat no darāmo lietu saraksta izsvītroju nopirkt šogad jaunu velo, jo varu vēl braukt ar veco.
Un tad pēc dažām dienām jeb vienā skaistā, siltā, saulainā, svētdienas vakarā velobraucienā tā skaisti samīļoju šoseju jeb pagadījās viens ļoti tizls un neveiksmīgs kritiens ar velo uz šosejas, kurš izsvītroja no kalendāra ne tikai pēc nedēļas ilgi gaidīto Vilku, bet arī iespēju nedēļu normāli staigāt un manu plānu par Sillamäe ultra 2020 24h skrējienu. Un vispār ne tikai to. Lai kā arī nebūtu, bet, sēžot Gaiļezera traumās un gaidot savu rindu vairākas stundas, pie sevis nosmējos, ka brīdī, kad mans Velorealitātes maršruts veda gar Zvārtes iezi, galvā pazibēja mirkļa sajūta, ka negribu Vilku, bet šo domu atstāju “par to es domāšu rīt”. Tas “rīt” pārgāja pēc vairākām dienām. Mazums, ko negulējis un 342km vienā piegājienā ar velo nobraucis cilvēks savā galvā 21h laikā var izdomāt un atcerēties. Bet, jā vilks, vilks nekur nevilks pat diemžēl nebūs pašai jāskrien. Bet, kāpēc vajadzēja tā izsvītrot citus manus plānus tieši tai brīdī, kad “negribu šogad sacensības” ir nomainījis “es gribu to, to un to”. Kāpēc? Lai vai kā, jau atkal izsvītroju no darāmo lietu saraksta – nepirkt jaunu velo.
“Es sēžu uzgaidāmās telpas stūrī un pinkšķu tā, ka puņķi un asaras iet pa gaisu. Cilvēki skatās, kāds policists pienāk un jautā, vai ar mani viss kārtībā. Nē, nav kārtībā. Es padodos. Mani spēki ir galā, es esmu sava augstākā lēciena viszemākajā punktā.” (F.Baumgartners “Debesu iekarotājs”)
Atkāpe Nr.1. Iekāpu vilcienā uz Valku (Liepāja – 2019.g, Zilupe – 2018.g). Vai vajadzēja – vēl joprojām nezinu. Pēc dažām stundām domāšu, kā tikt atpakaļ uz Rīgu. Kad būšu – nezinu, kur pakritīšu gulēt – nezinu, kur braukt – apmēram zinu. Vienu gan zinu – garlaicīgi nebūs.
No rīta pamodos ar vienu domu, ka negribu nekur vakarā braukt jeb izmisīgi mēģināju sevi motivēt, ka ir jābrauc, jākrāmē soma un būs jau forši, kā vienmēr. Tik šoreiz jo vairāk domāju, jo vairāk neredzēju motivāciju. Jo naktī sola mīlīgus laikapstākļus +14℃ un lietu. Vispār lietu solīja arī nākamajā dienā. Tātad gandrīz viss brauciens pa lietu. Nemaz nav iedvesmojoši. Tāpēc plāns bija 1) vismaz aizbraukt līdz stacijai un 2) iekāpt vilcienā. Rīgā es vēl nezināju, ka šis plāns būs jāatkārto vēlreiz ar 1) izņemt numuru un 2) startēt, jo, vēl esot vilcienā aiz Valmieras, es izmisīgi galvā sāku domāt, kam piezvanīt, lai atbrauc man pakaļ un savāc jau no starta vietas uz mājām.
Ķerot “vilcienu”.
Ir gandrīz plkst.1:40 naktī, kad iebraucu pirmajā kontrolpunktā un paziņoju, ka gribu izstāties (starts bija piektdienā plkst.23:00). Un tai brīdī man bija vienalga, kad mani atvedīs mājās un no kurienes, jo šo pasākumu vairāk nevēlos braukt. Punkts. Lai arī man ļoti patīk naktis, tumsa un nesmādēju arī “interesantus” laikapstākļus, tad šoreiz nakts bija tīrākā elle, jo te bija visi negribu, nu tā, ka pilnīgi visi, ko varēju un nevarēju atrast. Plus man riebās tumsa, lietus, dubļi, velo, viss. Es aizvien izmisīgi centos izdomāt, kam piezvanīt, lai savāc mani no šīs nekurienes. Ar lielu piespiešanos nepagriezos uz Rīgu, pārbraucot Pleskavas šoseju, kad zīme rādīja Rīga 140km…
Pilnai laimei ceļš bija vienas vienīgas grantenes jeb daudz salijušas un dubļainas grantenes. Velosipēdam bremzes izbeidzās pēc pirmajiem 30km, vēl pēc kādiem 20km pavisam. Ātrumi sen jau vairs neslēdzās. Rīts ar gaismu iesākās drēgns, ar lietu, bez saules, nomācies. Aizvien ik pa laikam uzlija, +12℃. Vienmulīgs skats uz dzīvi, jo kopumā no visiem 342km, ko pieveicu, 50% ceļš bija burvīgs, salijis segums ar vairāk vai mazāk esošu “trepi”.
Daudz un skaisti salijušas grantenes.
Ir gandrīz 8:00 no rīta. Ir tukša Vecpiebalgas šoseja un beidzot garš asfalta posms. Drīz vien velo tiks izpeldināts (lasīt nomazgāts) vienā no Vecpiebalgas dīķiem, jo savādāk nav izturama tā skaņa, ko izdveš ķēde. Bremžu jau sen vairs nav. Par to, kā es katru reizi apstājos veiksmīgi bez kritieniem, aizvien nesaprotu. Ir plāns. Man vajag bremzes. It kā 150 no 200 km nobraukti praktiski bez bremzēm, bet man vajag bremzes, lai no Zilākalna tiktu cienīgi lejā, un vispār līdz Rīgai atlikušos nepilnus 150km tās tāpat noderēs. Braucot cauri Lenčiem es pirmo reizi šajā braucienā izmirku līdz pēdējai vīlītei (naktī mani sargāja no slapjuma lietus bikses, jaka, mokasīni). Visapkārt labības lauki, pa vidu ceļš un praktiski neviena koka, zem kā paslēpties. Līst lietus un grantene pludo. Tā kādas minūtes 15. Garastāvoklis atkal ap nulli. Pilnai laimei tālāk dažas dubļainas taciņas un Cēsīs “ieberzos” uz dažām stāvām augšupejošām ielām. Varbūt vajadzēja braukt pa šoseju un celties pāri Līgatnē pār Gauju.
Tā kā šajā braucienā maršrutu līdz obligātajiem kontrolpunktiem katrs pats plāno, kā grib, tad jau no paša sākuma zināju, ka neizmantošu Līgatnes pārceltuvi. Par maršruta plānošanas kļūdu to nenosauktu, bet, vai tā bija laba doma, es nezinu. Vienu gan zinu, ka trāpīju uz daudz skaistiem meža ceļiem, protams, salijušiem un dubļiem arī. Tieši tāpat es zinu, ka, braucot uz Līgatni garām Rakšu Zoo un pagriezienam uz Zvārtes iezi, sapratu, ka negribu skriet Stirnu buka Vilku, negribu un viss. Arī dažas dienas pēc Velorealitātes finiša negribu.
Līgatnes jeb Skolas kalna kontrolpunktā pārvilku drēbes otro reizi un ceru, ka vairāk nelīs. Soma jau tā ir smaga no slapjajām drēbēm, bet, ja ļoti vajadzēs, tad vēl vienu sausu kārtu sagrabināšu. Pēdējie 66km līdz Rīgai garlaicīgākie, jo no Siguldas ir tikai nenormāli garlaicīga šoseja. Ja posmu no Siguldas līdz “Gaujai” atceros pavisam labi, tad atlikušais posms līdz Rīgai nedaudz padzisis no atmiņas. Te gan jāsaka paldies Ādažu velo puišiem par aizvilkšanu līdz finišam. Tomēr ātrāk un vieglāk ir braukt kompānijā, lai arī skatoties uz priekšā braucošā aizmugurējo ratu.
Atkāpe Nr.2. Plauksta saskrambāta, celis pušu jeb asfalts ievilcis skaistu, dziļu rievu celī, potīte sapampusi un arī tur asfalts ir ievilcis vēl skaistāku un dziļāku rievu… Es teiktu – normāla meitene. Velo apskrambāts, stūre sagriezta, lielais priekšējais zobrats salocīts, pārslēdzēji pielocīti, bagāžnieks salauzts, pedālis noskrambāts. Ķivere vesela, pati arī vesela, kustos, runāju, pat paiet varu, ja, protams, neskaita pamatīgi apskrambāto celi un potīti. Vai varēja būt savādāk? Varēja. Jā, varēja nebūt tas kritiens, bet bija. Vienu zinu, ka tas kritiens, lai arī kāds nebūt bija, mani pasargāja no kaut kā cita vai arī deva ziņu, ka man nevajag darīt kaut ko no tā, ko esmu ieplānojusi darīt. Vai varēja būt vēl savādāk? Varēja. Tas kritiens varēja būt pavisam nedaudz ar mazu laika nobīdi citā brīdī un es varēju arī vairs nebūt…
Kamēr Gaiļezera traumās sēžu un gaidu savu kārtu, man ir vairākas stundas laika domāt, daudz laika domāt. Gribu jaunu ķiveri. Štrunts, ka man mājās divas jau ir, bet es gribu jaunu ķiveri. Garmin Connect pievienoju kontaktpersonas, kurām, “ja nu kas” gadījumā vai, pašai aktivizējot pulkstenī šo funkciju, nosūtīsies mana atrašanās vieta. Jāteic, ka šo funkciju nācās atslēgt, jo pulkstenis ik pa laikam izdomāja, ka gandrīz ikdienas maršrutā esošais bruģis ar tramvaja sliedēm ir bīstams un sūtīja manas koordinātes un automātiski apturēja manu aktivitāti. Žēl.
Un tas Vilks, kurš nekur nevilks, bet, pie kura vilka, kopš tā brīža, kad viņu izsludināja… Un vai tiešām, tiešām tā mirkļa sajūta Velorealitātē pie pagrieziena uz Zvārtes iezi, ka negribu skriet Vilku bija tik patiesa?
Ārā aizvien ir vasara un +30℃. Vienīgais, ko es varu, ir lēni un maz pārvietoties pa māju. Pēc nedēļas atsāku staigāt un gandrīz bez klibošanas varu nokāpt pa tiem nedaudzajiem trepju pakāpieniem. Tieši tikpat lēnām pēc divām nedēļām atsāku braukt ar velo. Vēl pēc dažam dienām pamēģinu prātīgi paskriet – sanāk. Solis gan ļoti tizls, tāpēc ar skriešanu neaizraujos un pārkāpju vien atpakaļ uz velo. Vienu pēc otra no kalendāra svītroju laukā sacensības, kurās būtu gribējusi piedalīties, lai gan pavasarī tā iepatikās tas tukšums, tās brīvās un laiskās nedēļas nogales, kurās nekas nenotiek tāpēc, ka nekas nenotiek. Tad arī nonācu pie secinājuma, ka “negribu šogad sacensības”. Protams, pilnībā bez “treniņiem” un sacensībām neiztika, jo šur tur tāpat pamanījos piedalīties un Kuldīgas pusītē pat paskriet ar baloniem.
Ir pagājis mēnesis un savā sacensību kalendārā salieku atpakaļ visu tā, kā biju plānojusi vasaras sākumā. No kalendāra pilnībā izsvītroju Sillamäe ultra 2020. Nu jau vairs ne 24h, bet gan 6h skrējienu, kuru biju paspējusi nomainīt uz mazāku, lai nevajadzētu pilnībā palaist vējā samaksāto dalības maksu. Es varu nobraukt ar velo 100km pa mežu atpūtas režīmā, bet es nevaru noskriet pat 2h pa asfaltu. Lai vai kā būtu, es Igaunijas čatā ierakstīju, ka “es šodien (vispār vakar) pieņēmu lēmumu, ka nebraucu uz Igauniju” jeb “īsais stāsts ir tāds, ka vakar pusi dienas domāju, kā labāk tās 6h pavadīt – skriet, iet, nūjot un kādā secībā. Kādas lietas ņemt līdzi un ko darīt pēc tam. Bet, kad vakar veiksmīgi nopirku jaunu ķiveri, uzliku galvā, lai brauktu mājās, sapratu, ka nebraukšu uz Igauniju. Arī to, ka man vairs nav žēl pakāst to dalības maksu”. Pie sevis kārtējo reizi nosmējos, ka vieta jau nepaliek tukša un kalendārā ielieku atpakaļ Rīgas Rogainingu. Tāpat nolemju, ka līdz gada beigām kalendārā vairs lielas izmaiņas neveikšu.
Rīgas rogaininga skrējiena pakāpieni
Nobeiguma vietā. Mežā man vēl nav, ko darīt, jo tad potīte protestē par jebkuru negludumu pat caur visu elastīgo saiti. Domāts – darīts, jābrauc palīdzēt Stirnu bukam Ērgļos. Brīdī, kad Ērgļos satieku Sigitu, viņai pirmā frāze par Sillamäe ultra 2020 manā virzienā bija: “Labi, ka neaizbrauci. Tev ļoti nepatiktu.” Kārtējo un pēdējo reizi izsvītroju no saraksta nepirkt jaunu velo.
Cēsis Eco trail ir pasākums, kurā, ja vien neesmu stāvoklī, skrienu garo distanci. Bez jautājumiem – jāskrien un viss. Šogad ~85 km samērīti klasiskajā maršrutā, kurā ir daži jauninājumi.
Iepriekšējā vakarā sapakojos un ar Kristīni un Agnesi dodos uz Cēsīm. Visu ceļu zviedzam par kaut kādām muļķībām, garastāvoklis labs, gulēt arī īsti nevar aiziet, jo nespējam aizvērties. No rīta grūti piecelties, bet, kad jau ir no gultas ārā, tad ir viss kārtībā. Patirināšanās Cēsīs, starts, pirmie kilometri jau no galvas zināmi. Ir 6:00 no rīta, viss ir miglā. Zāle piemirkusi, zeme no iepriekšējo dienu lietus arī slapja, botas drīz vien arī samirkst. Ninierim šoreiz jāskrien pa neierasto pusi, ūdens ir spoguļgluds, virs ezera ir migla, kas austošajā saulē ir spoži balta, un virs ūdens spīd saule. Izskatās, ka pa ūdens virsu varētu aiziet prom gaismā. Gribas tā arī tur palikt, bet nevar – sacensības tomēr! Virs pļavām ir migla, bet, kad aizskrien līdz Gaujai, tad jau pamazām tā izklīst. Man nepatīk tie Gaujmalas augi, viņi smird pēc karstuma. Ierastajā pļančkā samērcēju kājas pavisam, tad uzraušos kalnā augšā, skrienu, eju, skrienu, eju un sāku domāt, ka tomēr dikti daudz vēl jāskrien. Pirmie 30 km parasti ir tie grūtākie, cenšos atrast skaistumu jau tagad, nevis gaidīt tos maģiskos 30 kilometrus. Palēninu gaitu un izdodas – tak skaisti apkārt! Mežs, upmala, smilšakmens klintis! Kaut kāds smaids sejā parādās, beidzu steigties un sāku baudīt. Pirmajā kontrolpunktā ap 17. km ir brīnišķīgi brīvprātīgie. Atrod pareizos vārdus, ko pateikt, piedāvā piesēst, pamasēt kājas, ja vajag. Viņus vajadzētu kādā no pēdējiem punktiem, nevis pirmajā!
Pēc kontrolpunkta sākas augšā – lejā. Viss pazīstams, diez ko nesteidzos, bet pamanos pamatīgi atsist ceļgalu, lienot pāri nokritušam kokam. Sāpīgi. Trakākais, ka turpina sāpēt! Nē, nē, nē, to taču man nevajag, un jau pašā sākumā! Vēlāk sāpes pāriet vai aizmirstas, nezinu. Redzu meža gariņu mājas trases malā. Marķējums tāds īpatnējs. Brīžiem ir marķējums pie marķējuma, brīžiem ir grūti pamanāms. Vienam līkumam gandrīz aizskrienu garām un ar skumjām konstatēju, ka tur varēja nogriezt trasi. Cik cilvēku to netīšām arī izdarīja? Ceru, ka neviens. Nākamais kontrolpunkts pienāk ātri, man saka, ka daudzi esot nomaldījušies. Viņi kilometru ziņā ieguva vai zaudēja? Morālajā noteikti zaudēja. Vēl uzzinu, ka viss bars jau esot aizskrējis, un es te esot ieradusies pēc ilgāka pārtraukuma. Skaisti. Esmu pie beigām, un tas nav uzmundrinoši. Uzzinu, ka pirmajam un pēdējam būšot lidojums ar Aerodium. Nē, pavisam pēdējā es negribu būt. Zinu, kuri tur skrien, un negribu būt lēnāka par viņiem. Paēdu un lasos tālāk.
Sākas īstais Gaujmalas posms un arī mans šķendēšanās posms. Tie nenormāli daudzie strauti un upītes! Un katram strautam sava grava, kurā jālien iekšā un tad ārā! Virziena norādes ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet taisni augšā! Paskatos un jā – tur tiešām ir vertikāli augšā. Āaaa! Sāku atkal just atdauzīto celi. Pagalam nepatīk. Kur var paskriet, skrienu, bet es nevaru paskriet pa stāvumu. Pieņemu galīgo lēmumu nestartēt Stirnu buka Vilkā, jo tur būs daudz kalnaināks. Lai skrien tie, kuri tam ir sagatavoti, es neesmu! Reljefs kauj mani nost, bet man patīk skriet ar baudu. Šeit arī ir reljefs, bet nav tik traks, un līdzenākos gabalus pat sanāk izbaudīt. Kilometri gan nelasās. Brīnumainā kārtā noķeru kādu kungu – tad jau neesmu ar tik mežonīgu atstarpi no citiem! Mežs ir skaists. Brīžiem liekas, ka kādu cilvēku redzu, bet tas vienmēr izrādās koks vai sakne, vai akmens, vai marķējums. Taka kļūst arvien šaurāka, mežonīgie augi arvien agresīvāki, kļūst grūti pārvietoties. Uznāk neliels izmisums – vēl nav pat puse noskrieta, vēl kādi 50 km priekšā! Nenormāli! Pavisam negaidot parādās Amatas ieteka Gaujā. Tur jābrien pāri. Fotogrāfs no otra krasta sauc, ka esot līdz celim. Pirmais solis iedzen dziļāk. Man saka, ka skrējēji tur esot bedri izsituši, metoties upē. Tālāk tiešām ir seklāks, un botas piedzenas pilnas ar smiltīm. Pēc upes ir pārāk neskrienams posms. Cik kilometru tur tā būs jāvelkas? Brien un brien, cilpo kā zaķis pa līkumainu taciņu. Vienreiz beigsies šitais? Beidzas. Sākas kaut kāds laumiņu mežs, sūnu vīriņu mītne otrpus upei. Vai nu pāri upei ir klintis, vai arī rāpies kaut kur augšā un pats esi uz klints. Skaisti. Ļoti skaisti, tiešām. Tad daži kilometri pa granteni. Saule drusku par karstu, pieveikto kilometru skaits joprojām pārāk niecīgs. Atkal noķeru to pašu kungu, ko reiz jau apdzinu. Sākam runāt un nospriežam, ka viņš netīšām kādu gabalu nogriezis. Eh, ko nu daudz – galvenais, lai visi dzīvi finišā! Kontrolpunktā esmu ar dalītām jūtām. No vienas puses, viss labi – var apsēsties pie galda, paēst. No otras puses, kaut kā nesaskan man ar brīvprātīgajiem. Pataisu somu vaļā un eju ieliet “plaušā” ūdeni, man nāk palīdzēt, bet nepaskatās un piegāž somu ar ūdeni. Kopā ar vēl dažiem skrējējiem ēdam, un brīvprātīgie līksmi spriež, ka vēl tikai kādi 10 cilvēki trasē aiz mums palikuši. Es saprotu viņu prieku, ka varēs slēgt ciet punktu, bet kā dalībniekam gan nav īpaši priecīgi dzirdēt, ka esmu viena no pēdējām. Jā, un vēl mēģina iestāstīt, ka pēdējais punkts ir 6 km ātrāk, nekā ir patiesībā. Labi, ka neticēju! Ai, ko nu daudz, ne jau vienmēr ar visiem var būt uz viena viļņa. Jāskrien tālāk!
Sākas pretīgi skaistais Amatas takas gabals. Beidzot sarēķinu, ka varu paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai eju. Ļoti nepatīk doma, ka trase šogad ir garāka, nekā parasti. Pat nezinu, kāpēc tas man nepatīk. Līkumoju un domāju, kāda velna pēc es te vispār skrienu, bet kaut kā pamazām noskaņojums mainās. Vairāk jāpievērš uzmanība drošībai. Aiz dažām saknēm jau aizķeros, jūtu, ka vienā brīdī kājas pirksti nobrāžas. Sākas klinšainās takas, kur ir visu laiku augšā – lejā. Kad esi augšā, tad ļoti jāskatās zem kājām, jo brīžiem taka pieiet pavisam tuvu kraujas malai. Ja tur aizķeras, tad var arī planēt lejā. Nē, nomirt es te negribu! Koncentrējos uz skriešanu, marķējumu neskatos, jo tāpat zinu no galvas, kā te jāskrien. Godīgi sakot, marķējuma vietām nav vispār. Nezinu, kā es justos, ja skrietu te pirmo reizi. Pēc finiša uzzinu, ka dažādi marķētāji esot bijuši – tas izskaidro to, ka brīžiem bultas un lentas pašas lec acīs, bet brīžiem nākas stāvēt uz vietas un bolīties apkārt. Noķeru Vinetu. Viņai sāp. Žēl, ka tā, bet man tā priecīgāk, ka neesmu mežā gluži viena. Mana ierastā tūristu tualetes būdiņa joprojām vietā, un to es arī izmantoju. Pa to laiku mani apdzen Vineta, pēc tam es atkal viņu. Taciņas ir dubļainas un stāvas, ļoti jāskatās zem kājām. Pienāk mans “mīļākais” kalns, kurš pirmajā gadā, kad es skrēju CET, bija diezgan bīstams, bet pēc tam tur parādījās trepes. Šogad trepju margas jau nedaudz paļurkājušās. Brīnumainā kārtā man tas kāpums vairs nelikās tik mežonīgs, kā stāv manā atmiņā. Nu, labi. Drīz vien ir kontrolpunkts, kur jau sēž cilvēki. Sabiedrība, ļoti labi! Pieēdos arbūzu, dabūju ūdeni, kola gan beigusies. Nekas, paēdu vēl arbūzu un gurķus. Ēdams ūdens, ļoti ērti!
Vēl pārītis kilometru gar Amatu, un tad jau gan trakākais beidzas. Noķeru Igoru, parunājamies, palaipojam pa dubļiem, tad viņš aizskrien prom, tad atkal es viņu noķeru. Tas pats ar Vinetu. Ceļš, mežs, pļava. Redzu pa gabalu, ka viens skrējējs aizskrien nepareizi, bet viņš ir pārāk tālu, lai es viņu sasauktu. Kas ar viņu notika tālāk? Nav ne jausmas. Atkal mežs, un tad es pazaudēju marķējumu. Jau esmu pieradusi, ka brīžiem tā nav, tad nu skrienu tik tālāk – gan jau tur, aiz tā stūra, būs. Bet nav. Liekas loģiski, ka jāskrien tur, bet arī tur nekā nav. Griežos atpakaļ un atrodu vietu, kur aizskrēju nepareizi. Kādu puskilometru vai drusku vairāk noskrēju pa lieko, bet zaudēju daudz laika, blisinoties apkārt un domājot, ko nu darīt. Noskaņojums arī drusku pabojājās. Atkal nācās apdzīt tos pašus cilvēkus, bet vismaz parunājos, un tas pat ultrās ir tas labākais – var patarkšķēt ar domubiedriem. Esmu ātrāka, tāpēc skrienu prom. Sākas posms, kura citos gados nebija. Normāls, skrienams ceļš. Nopriecājos, ka vēl varu paskriet. Kāpumos gan atļaujos pastaigāt. Vienā tādā kāpumā pretī brauc mašīna, es paeju uz malu, aizķeros aiz akmens un zemē esmu. Sāpīgi sasitu abas plaukstas, no abiem ceļgaliem sūcas asinis. Viens ir sasists tā pamatīgāk, tur ieķērušies sīkie akmentiņi, kurus pēc finiša ar ziepēm mazgāšu ārā. Pagaidām neaiztieku, lai nesāk sāpēt. Stulbākais, ka uz asinīm sarodas mušas. Man nepatīk, ka mušas dzīvojas gar maniem ceļgaliem! Brīnumainā kārtā noskaņojums gan ir labs. Izrādās, ka es pat varu paskriet pret kalnu! Attālums līdz finišam nu jau šķiet cilvēcīgs. Sākas trases zināmā daļa. Sauss priežu mežs. Kur tāds te gadījās? Ceļmalā aug vārpu veronikas. Daudz vārpu veroniku. Un viss, man aiziet ciet vai atnāk vaļā, nezinu. Kaut kas atveras. Esmu laimīga. Tās veronikas! Es nespēju izstāstīt, es skrienu. Tālumā kaut kur skan mūzika. Rāpjos Vāļukalnā, nu jau dzird arvien labāk. Ak, tas taču ir manu mīļo Divplākšņu apkalpotais punkts Ozolkalnā! Ēriks noteikti ir uzlicis mūziku, kā jau vienmēr! Smaidu un rāpjos augšā. Tad lejā, tad atkal augšā. Brūklenes. Ēdu. Ozokalnā savējie. Apčubina mani kā nākas, es paziņoju, ka esmu citā pasaulē, un skrienu tālāk.
Kaut kādi dubļi, Žagarkalns. Ir grūti, bet es joprojām esmu kaut kur citur, tāpēc to grūtumu nejūtu. Jūtu tikai laimi. Nuja, tieši tāpēc taču es skrienu ultras! Tieši tāpēc! Šo sajūtu dēļ! Es nezinu citu ceļu, kā pie tām tikt. Uzraušos arī līdz Cīrulīšiem, un cik tad tur paliek! Apbrīnojamā kārtā joprojām spēju paskriet. Uzskrienu arī augšā pa klasisko Cēsu kalnu. Pilnībā. Ja uzskriešu, tad Cēsis mani mīl, un es uzskrienu. Pļavā noķeru Jāni, pajokojam, ka vēsture atkārtojas. Pie pils trepēm viņš jau elpo man pakausī, es pat nezinu, kāpēc, bet es saņemos un paskrienu jaudīgāk līdz finišam. Ir! Ir! Kārtējais ultramaratons pieveikts! Esmu laimīga!
Pēc finiša novelku botas, izmetu miskastē zeķes. Drusku salst kājas, tāpēc nolemju uzvilkt sausās zeķes, kas man katram gadījumam bija līdzi. Tās ir slapjas, jo tā brīvprātīgā pielēja manu somu ar ūdeni. Priecājos, ka šis pārsteigums mani nesagaidīja trasē, jo nebija vajadzības pēc zeķu maiņas. Noskaņojums ir labs. Lauris man pienāk klāt ar mikrofonu un liek runāt. Nu tad speru arī ārā gan par asinīm un mušām, gan par veronikām. Ļoti jau nu sakarīgi, bet es vēl neesmu atgriezusies realitātē un negribu arī. Satieku Kristīni, ejam uz kopmītnēm nomazgāties. Dežurante uzzinot, ka esam noskrējušas 85 km, saka: “Nu, meitenes… Izskatāties gan tā, ka varētu vēl tikpat noskriet!” – “Jā, nākamgad!” Nu re, tas ir pateikts!
Viens no pēdējā laika jaunumiem mūsu taku skriešanas kalendārā ir Latvia Trail race. Bija dzirdēts, ka sacīkstes labas, bet kaut kā likās, ka man varētu būt par grūtu – man tomēr reljefs diez ko nepatīk. Tomēr loterijas mēdz būt nežēlīgas – laimēju brīvstartu jebkurai distancei Daibes sacīkstēs. Sākumā izdomāju, ka jāņem 63 km, bet vēlāk sākās viss tas Covid trakums, tad karstums, tad izdomāju, ka jāaizskrien uz Valmieru, un tā nu pārreģistrējos uz 31 km. Ļoti, ļoti prātīgs lēmums! Lasīt tālāk.
Iepriekšējais skrējiensoļojuma “Rīga – Valmiera” finišs man bija 2015.gadā, kas arī bija mana pirmā ultra. Nākamajā gadā izstājos, pēc tam – vai nu šiverēju kā brīvprātīgā, vai vienkārši negribēju skriet, jo viss pārcelts uz vasaru, un es negribu vasaras laikā svelmēties uz šosejas. Bet nu gan jāskrien, jo man ir šis tas padomā uz nākamo gadu, tāpēc šogad vismaz kāds simtnieks ir jānoskrien, un kas to vēl zina, kas būs ar visu to koronu uz rudens pusi. Kas jādara – jādara.
Sacensību dienā vīrs ar bērniem aizbrauc uz laukiem, es sataisos, iztīru māju, lai patīkamāk svētdienā nedarīt neko, un paguļu. Izdomāju, ka skriešu t-kreklā, un iespējamo aukstuma problēmu atrisinu ar to, ka uztaisu “rociņas” no garajām zeķēm, jo speciālo man nav. Un tad tirinos. Nevaru nociesties, gribu startēt uzreiz un tagad! Vakarā dodos uz Universitāti, ielieku dzīvokļa atslēgas somā un nosūtu uz finišu. Nav variantu – būs jāskrien līdz kliņķim!
Himna Maikija vadībā, kā vienmēr, ir spēcīga. Dažas uzrunas, iebāžu sejas masku kabatā, pusnaktī starts. Protams, ka liela jauda, bet jānovaldās. Garš ceļš vēl priekšā. Skrienu reizē ar Dzērvenēm, bet pie Juglas palaižu viņus prom un skrienu vairāk vai mazāk vienatnē. Skrienas smagi, grūti. Varbūt pārķēru startu? It kā nē, visi kilometri bija lēni, tiešām lēni. Katrs kilometrs nopīkst lēnāks, nekā man pēc sajūtas liekas. Domāju par to un nevaru saprast, kas par vainu. Varbūt vēl neesmu atjaunojusies no Daibes skrējiena? Varbūt kaut kas atvērsies vēlāk? Un kur ir mana sajūsma? Es taču vienmēr sajūsminos par ultrām, man patīk skriet, daru to ar smaidu. Kas notiek, ko es te vispār daru, vai man vēl patīk skriet? Lielas pārdomas.
Garkalnē skrienu pa gājēju celiņu, tāpēc izslēdzu lukturi, lai taupītu bateriju. Kontrolpunktā ekipējuma pārbaude, slēdzu iekšā lukturi, bet tas neslēdzas! Tā tik vēl trūka! Lai nu ko, bet to nu es negribu, lai mani no trases noņem! Spaidu, spaidu to lukturi, kamēr ieslēdzas. Viss, uzlieku uz pieres un vairs neaiztieku. Paņemu saujā uzkodas, krūzītē kolu un eju prom. Fuj, kola atšālēta.
Sāku skriet, bet joprojām ir lēnums, smagums. Pievēršu domas ķermenim – nekas nesāp, nekādu traumu nav. Un tad sajūtu – man vēderā ir tik smaga sajūta, it kā es būtu kādu smagu bumbu norijusi. Ak, nu pareizi! Hormonu svārstības. Būtu viss pēc nedēļas, varētu skriet ar vieglumu! Nu, vismaz skaidrs, kas par lietu. Tālāk prāts mierīgs. Sākas lietus. Sākumā pilina, tad smidzina, tad līst, tad gāž, un tad ir tā, kā dušā. Pilieni ir sīki, bet daudz – nu, tiešām kā dušā. Un tad man atveras. Es baudu lietu, es smejos, es smaidu, viss ir slapjš, man līst virsū un acīs, visapkārt ir tumšs kā naktī, jo tiešām ir nakts, lietus uzreiz garo ārā, jo ir silts. Maģiski, pārpasaulīgi, sajūsminoši, ekstātiski. Viens no tiem brīžiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Varbūt es pat raudu, es nezinu, jo viss ir slapjš. Jā, beidzot saprotu, ko es šodien te daru – es skrienu ultramaratonu, es jūtos labi, man viss patīk, es esmu īstajā vietā. Uz priekšu! Tas nekas, ka lēni sanāk – ultra ir mazāk par ātrumu, vairāk par spēju ilgstoši saglabāt skriešanas kustību. Brīžiem gribas aizvērt acis un izslēgt lukturi, bet nedrīkst – nav īstā vieta tādiem gājieniem, jāsaglabā kaut kāda racionalitāte arī. Atgriežos realitātē. Sēnītes punkts – gribu ko siltu, bet ir tikai piparmētru tēja. Man negaršo piparmētru tēja, paņemu ledus tēju. Loģika graujoša, bet ultras jau vispār ir graujošas.
Aust gaisma. Žēl, man patika skriet pa nakti, bet tomēr gaisma arī ir tāda kā pārdabiska. Caur mākoņiem. Lietus ir mitējies, drusku sametas vēsi, tāpēc uz brīdi uzvelku “rociņas”. Putni sāk dziedāt. Pie Sēnītes apļa saliktas virziena norādes. Es tāpat zinu, kur jāskrien, bet tomēr patīkami. Sākas Murjāņu kalniņi. Ir kārdinājums pāriet soļos, bet saņemos un skrienu. Atceros, ka savā pirmajā R-V es līdz Raganai skrēju, tad jāmēģina tā atkārtot. Slapja, smaržīga vasaras nakts. Murjāņu ceļš ir nenormāli skaists, priekšā asfalta krāsas debesis. Patīk. Vienā brīdī gan izbīstos – priekšā pamanu tumšu tēlu, kas virzās manā virzienā. Drošības sajūtu dod tas, ka esam tur divas skrējējas. Tumšais tēls izrādās pusaudzis, kas ar austiņām ausīs iet gar šoseju ar noliektu galvu, sejai priekšā garas, tumšas matu cirtas. Tas bija tiešām baisi. Fuj. Nu labi. Bufetes punktā paņemu to pašu piparmētru tēju, tomēr kaut ko siltu vajag.
Satieku Antru, kas izdomājusi uz velosipēda atbalstīt skrējējus. Parunājam par šo un to, sāku skriet, vēl parunājam, bet tad man sagribas tomēr vienatni. Aizsūtu Antru tālāk, un skrienu. Pamazām saceļas vējš no mugurpuses, ļoti baudāmi. Daba kļūst arvien skaistāka. Es kļūstu arvien priecīgāka. Man patiešām patīk šis skrējiens, ļoti labi, ka startēju. Pie kādiem 60km es apjēdzu, ka visu šo laiku es esmu skrējusi, ja neskaita paiešanos pēc kontrolpunktiem, kuru laikā dzēru līdzpaņemtās tējas. Vai tas nav brīnišķīgi? Skriet palīdz tas, ka domās sadalu distanci sīkāk – līdz kontrolpunktam, līdz želejas ēšanai, līdz apaļiem kilometriem. Vēl ik pa 5km sarēķinu, cikos būšu finišā, ja tālāk tikai iešu. Nu jau var paspēt kontrollaikā ar iešanu vien. Protams, es negrasos beigt skriešanu, bet ir patīkama tā sajūta, ka es noteikti visu paspēšu. Pusceļā ir mazais kontrolpunkts tikai dzērieniem. Izmetu ārā savas “rociņas” – negribu nest līdzi lieku smagumu. Kaut kur ap to laiku bija tās klavieres ceļmalā. Viens skrējējs jau uz dīvāniņa sēž, aicina arī mani, bet es neesmu tik viegli pierunājama. Braslā, izrādās, ir Liepāja. Liepājnieki paņēmuši līdzi arī vēju, viss pūšas pa gaisu, un es nolemju beidzot apsēsties. Nolūkoju krēslu, man sauc: “Nesēdies, nesēdies!” Es domāju, ka viņi rūpējas par to, lai man vieglāk atsākt skriešanu, un tik sēžos, bet izrādās, ka krēsls bija saplēsts. Mošķis un Rolands pieskrien klāt un sataisa krēslu ar visu mani uz tā beņķa. Drusku smieklīgi jau bija. Paēdos, parunājos, izšiverēju somu, izmetot atkritumus un salijušās rezerves zeķes, un ceļos skriet tālāk.
Nu jau kļūst grūtāk. Atļaujos pa brīdim arī pastaigāt. Pamazām, pamazām, bet tomēr grūtums beidzot ir klāt. Pie kādiem 70km pulkstenī zvana modinātājs. Ir 8:00. Laiks, kad parasti sākam dienas gaitas. Nu jā, vispār jau tas ir vīra pulkstenis, jo manējais tur tikai maratonu. Patīkami, ka tad, kad būtu it kā jāceļas augšā, es jau esmu noskrējusi tādu gabalu. Sāku pamazām skatīties pēc kādas pieturas, aiz kuras aizlīst “pa mazam”, bet neko piemērotu neatrodu. Krūmiem priekšā kaut kādi grāvji. Nu labi, vēl jau tik ļoti nespiež. Sākas tie miesti. Straupē uzbūvēts gājēju celiņš, ļoti patīkami. Saņemos un skrienu, tomēr tak cilvēki skatās! Plācī kāds kungs saka: “Malacis, meitene! Žiglāk vajag!” Nu johaidī, paprovē pats no Rīgas aizskriet uz Plāci un darīt to žiglāk! Kaut kā kustos un mokos uz priekšu, līdz klāt ir Stalbes punkts. Tur mani tik sirsnīgi uzņem! Ir augstie beņķi, ļoti prātīgi kāds to ir izdomājis. Atsēžos. Man atkal piedāvā to pretīgo piparmētru tēju, bet izrādās, ka zem galda tomēr ir arī melnā, un man speciāli to uztaisa. Stāstu par to savu atklāsmi, kas mani pārņēma lietus laikā, bet tas laikam bija pārāk nesakarīgi. Man pašai gan asaras saskrien acīs. Stāstu arī, ka šis ir mans pirmais ultramaratons kopš jaunākā bērniņa piedzimšanas un ka es skrienu viņam par godu, un apraudos pavisam. Mani metas mierināt, bet nevajag – tās taču ir laimes asaras! Sāk mani dzīt prom, un labi vien ir, tiešām ir laiks taisīties prom. Man saka, ka es esot sestā no dāmām (patiesībā biju septītā). Es: “Cienījami!” – “Jā, ir cienījami. Un aiz tevis ir kādas četrdesmit.” Ko? Tik daudz? Paskaidrojumus man nedod, atgādina, ka drīz būs CET jāskrien un aizdzen prom.
Tā, paliek 30km. Tas jau ir normāls attālums, cilvēks to var noskriet. Nu, ja neskaita to, ka īsti jau vairs paskriet nevar, jo ir grūti. Tomēr ne tik grūti, lai tās mokas būtu pārdabiskas. Skrienu, eju, skrienu, eju. Priecājos par katru kilometru, skaitu visu laiku, cik paliek līdz beigām. Dubultmaratonā ir dzeršanas punkts. It kā neko man tur nevajag, bet labi, ka tas punkts tur kā tāda atskaite stāv. “Pa mazam” jau vajag diezgan stipri, bet piemērotas vietas kā nav, tā nav. Ai, labi, ieeju kaut kādā ceļmalas zālē un daru, kas darāms. Tieši garām sāk pastiprināti braukt mašīnas un pat autobuss. Laimīgu skatīšanos! Izmokos līdz tam, ka paliek 15km, un sarēķinu, ka es varu paspēt finišēt ātrāk par savu veco rezultātu (drusku virs 14 stundām). Sāku skriet un tešu līdz pat Rubenes punktam. Tur mani sagaida mani mīļie Divplākšņi. Es jau kādu laiku gaidu šo punktu, jo zinu, ka savējie man izmasēs kājas, kas nu jau sen ir stīvas un savilktas. Mamma un Santa mani masē un saka, ka es nebūt neesmu tas traģiskākais variants. Kaut ko atkal muldu par to lietusgāzes atklāsmi, bet joprojām nespēju sakarīgi to izstāstīt. Man pasaka, ka jāskrien prom, lai būtu ātrāks laiks par to veco, un tā arī daru.
Nu jau tikai 13km līdz beigām, ir morāli vieglāk, ko nevar teikt par fizisko aspektu. Jūtos mierīga, jo nu jau varu paspēt labot savu rezultātu pat tad, ja tikai staigāju, bet es arī paskrienu, lai kājas nebūtu stīvas – tad nevar tā labi atsākt skriet. Priekšā kaut kāda rozā jaka, tad jau laikam man pienāktos noķert, bet trūkst motivācijas. Pie 100km atzīmes pat neapstājos, jo skrienu visu laiku, kad iet uz leju un var normāli paskriet, vai vējš mugurā iepūš, vai vispār jebkas, kas atvieglo skriešanu. Man pasaka, ka esot priekšējā sieviete jānoķer. Tuvojoties Valmierai, pietuvojos arī viņai, bet viņa ko – sāk uz atpakaļu skatīties! Nav jau man spēka tur baigi cīnīties, un, ja viņa skatās atpakaļ, tad viņai motivācijas noteikti ir vairāk. Valmierā cilvēki uzmundrina, ir tāda priecīga sajūta. Vienā brīdī paskatos pulkstenī un konstatēju, ka varētu paspēt finišēt 13 stundās. Fiksi galvā sarēķinu, ka uz pusotru kilometru man paliek 12 minūtes un nolemju, ka to nevar noskriet. Sāku pastaigāties. Staigāju, staigāju un pēkšņi saprot, ka var gan noskriet, 12 minūtes taču ir pilnīgi pietiekami, to taču var ar rezervi! Bet tie luksofori ar savu sarkano! Sāku test. Nezinu, kur man tie spēki uzradās, bet es tiešām sāku ātrāk skriet. Priekšā esošā sieviete to pamana un aizmūk, bet man tagad prātā tikai tās 13 stundas. Tā biju pieradusi pie vēja mugurā, ka brīdī, kad jāšķērso gājēju pāreja, vēja brāzma no sāniem mani gandrīz aiznes pa gaisu. Finiša taisnē izlikti apdzīvoto vietu nosaukumi. Tik emocionāli! Sarkanais paklājs, kaut kāda apaļa arka un finiša kliņķis! Ir! Ir! 12:56:31.
Sigita man apliek pledu ap pleciem un aicina pie galda, bet es vēl gribu izbaudīt mirkli. Apsēžos turpat un atkal sāku kaut kādus savus iespaidus stāstīt, un atkal apraudos. Vēlāk Sigita man atsūta foto no tās raudāšanas. Jā, īsts ultras finišs – tik skaidrs un patiess, tik tīrs! Viss ir iznācis ārā, es esmu es, un es tikko aizskrēju no Rīgas uz Valmieru. Dodos pie galda, iedzeru bezalkoholisko alu, nobrīnos, kad aiz manis ieskrien skrējēji, kas it kā ir ātrāki par mani, tad velkos uz skolu, kur ir finiša mantas un dušas. Ar skrējējiem un dežuranti smejamies, ka tagad tikai sāksies tas grūtākais. O jā, nomazgāties nav viegli! Mani sazvana Valmieras radi, aizved pie sevis, pabaro ar visādiem kārumiem (arī gaileņu mērci), un atved atpakaļ uz ballīti. Viss ir skaisti!
Ak jā, ejot prom no skolas, es pasacījos dežurantei par viesmīlību un, pirms vēl aptvēru, kādi vārdi nāk man pār lūpām, pateicu: “Nu tad nākamgad atkal!”
km 
-