Šogad man ar skriešanu ir, kā ir. Neizplūdīšu detaļās; vienkāršoti runājot, man ir atklājies artrīts krustu locītavās, un tas sāp un sāpēs mūžīgi. Izārstēt nav iespējams, apārstēt un sadzīvot gan var. Cenšoties saprast, kā tagad dzīvot pēc iespējas nesāpīgāk un vienlaikus piepildītāk, skriešanas ir bijis mazāk, bet dubultmaratonam “Taisnais” esmu reģistrējusies jau sen. Skriet gribas, bet tieši sāpju vilnis uznācis, tāpēc daļēji paklausu draugiem un pārreģistrējos uz nūjošanu maratona distancei.
Sacensību rītā nekas nesāp, laikam zāļu kurss ir iedarbojies, bet nu nav jau vairs variantu – esmu pārreģistrējusies uz nūjošanu, tad jānūjo. Līdzjutējs Dāvis jau ierasti aizved mani uz startu un smejas par to, ka esmu ielikusi somā lukturi. Bet ja nu es salaužu kāju un tieku galā tikai vakarā? Nē, ja es salauztu kāju, man vajadzētu zvanīt, lai brauc pakaļ. Ok. Bet lukturis somā paliek, tāpat kā atstarojošā veste un folijas sega. Es atceros to Rīga – Valmiera izgāšanos ar ekipējuma nepaņemšanu līdzi. Vairs nekad! Nevaru saprast, cik daudz laika man vajadzēs. Pērnie rezultāti ir nedaudz virs 5 stundām līderiem, bet tas liekas par traku. 7 stundas būtu reāli – tas būtu 6km/h, kas ir mans ikdienas staigāšanas ātrums. Es centīšos ātrāk, nūjas arī palīdzēs, bet distance ir gara, man sametīsies tulznas, botās būs akmeņi un es apstāšos barošanas punktos. Maratons ir maratons, arī ar nūjām. Ar gudru ziņu nodrošinos pret roku tulznām – aplīmēju kritiskās vietas ar teipu un uzvelku vēl cimdus pa virsu.
Pirms starta pačaloju ar draudziņiem, ejam uz starta līniju, aiziet! Pirmais kilometrs ātrāk par 8 minūtēm. Nav slikti! Otrais tāpat. Ok. Esmu pirmā no sievietēm, un man traki sagribas uzvarēt. Ja nu izdotos? Ja nu? Tas nozīmē močīt 42 kilometrus. Nu jau tikai 40. 39. To tak varētu, ko? Katrs kilometrs zem 8 minūtēm. Dažreiz kāds sanāk par dažām sekundēm ilgāks, bet tad nākamajā pielieku soli, lai izlīdzinātos. Skati skaisti – saulains, vēl rīta migla vietumis aizķērusies, rudens zelts iekrāso dabu. Jā, šis ir viens no skaistākajiem sporta pasākumiem! Ļoti patīk oktobris. Ik pa laikam mani apdzen kāds no 84km skrējējiem. Tik lieliski – es varu paskatīties skriešanas sacensības, esot trasē! 14km aiz muguras, laiks izēst putras biezeni. Kontrolpunkts, izmetu atkritumus, fiksi paķeru kolu un laižu tālāk. Nav laika atpūtai, man jāiet pēc uzvaras!
Pēc kontrolpunkta ir sajūta, ka vairs tikai astīte palikusi. Realitātē man palikušas divas trešdaļas, bet es šito esmu divreiz skrējusi garajā variantā, un tad šeit mentāli sākas beigu posms. Ik pa laikam mani apdzen 84km skrējējs, tad viņš piekūst, un es viņu apdzenu. Tā maināmies ilgus kilometrus. Cenšos viņu uzmundrināt. Vienā brīdī likās, ka apgriezīs man sprandu, bet nu pats vainīgs, lai deso ātrāk! To viņš vienā brīdī arī izdara. Ap pusceļu drusku noplok enerģija. Arvien biežāk ir kilometri virs 8 minūtēm, bet vienmēr izdodas saņemties un pasoļot ātrāk. Ieraugu apkārtnē ainavas, kuras nepamanīju citus gadus. Laiciņš ir tiešām fantastisks! Atceros, ka Dāvis mani gaidīs finišā pēc 7 stundām. Nosūtu ziņu, ka būšu galā ātrāk. Pamazām sāku ķert lēnākos 21km staigātājus un nūjotājus, un pat skrējējus. Kļūst interesantāk. Lēnākie vienkārši bauda rudens dienu un ainavas! Bet man nesanāk, man mutē jau uzvaras garša. Ai, kā gribas nonākt galā pirmajai! Un ai, kā sametušās jau tulznas un sabiruši botās abrazīvi akmeņi! Es taču zināju, ka tā būs! Man laikam patīk sāpes, citādi jau es te nepieteiktos gadu no gada. Neko darīt, mana stiprā puse ir spēja ignorēt sāpes. Uz priekšu! Kontrolpunktā redzu brīvprātīgojam Aiju. Zinu, ka viņa visu izdarīs ātri un kā vajag, un jau laikus saucu, ka gribēšu desmaizi ar sieru, ko arī zibenīgi dabūju. Man vēl pakaļ nosauc, ka šogad esot melnā tēja (pērn es izmisīgi katrā kontrolpunktā meklēju melno tēju, bet nebija). Finišā, tēju dzeršu finišā! Kilometrs pēc kilometra, jau 28km atzīme. Putras biezenis, kontrolpunktā kola un prom!
Palikusi trešdaļa, bet šķiet, ka jau viss. Arvien grūtāk noturēt tempu, tāpēc manas domas aizņem saņemšanās soļot ātrāk. Skaisti tiltiņi, no kuriem man, kā vienmēr, bail iegāzties gravās. Skaistas ainavas, govis, dīķi, upītes, ezeriņi, rudenīgi skati… Arvien vairāk cilvēku apkārt, kurus hop, hop, nokožu. Viena nūjotāja iet ar asfalta uzgaļiem. Žēl skatīties, kā viņa mokās – nūjas slīd pa granti. Garāmejot iesaku noņemt uzgaļus, ko viņa arī izdara. Pēc finiša aprunājāmies, izrādās, ka nebija iedomājusies tā izdarīt, un tagad būšot pavisam cita lieta nūjot arī ikdienā. Prieks, ka pasviedu cilvēkam ideju, kā uzlabot brīvdienu pārgājienus. Nu jau vairs 10km paliek. Tas ir 5 ar katru kāju. Kilometri vienlaikus iet uz priekšu un neiet. Katrs solis sāp noberztajās pēdās (es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir jēlas kājas no tā vien, ka uz šņorēm paskatās), mēle pār plecu, bet nu tagad nedrīkst atlaist! Es nezinu, kur ir sekotāja! Uz atpakaļu neskatos, tikai uz priekšu! Ir tā – ja tu turpini kustēties, tad vienā brīdī tas beidzas, un, ticiet vai nē, arī šim pārgājienam vienā brīdī pienāk gals. Redzu finiša arku un pulciņu ar cilvēkiem sev priekšā. Es negribu finiša bildēs būt aiz cilvēkiem, tāpēc ir divas iespējas – vai nu atpalikt, vai pielikt soli. Jūs taču zināt, kuru variantu es izvēlējos, vai ne?
Tā kā finišējām kopā vairāki cilvēki no vairākām distancēm, tad ovācijas bija visiem no visiem. Fantastika. Man tā patīk finiši! It īpaši tie, kuros ir ovācijas. Mans laiks 5:36’22. Finiša čalas ar draudziņiem, smiekli, zupa, kliņģeris un kruasāns. Viss ir! Pārģērbjos un sāku gaidīt apbalvošanu. Bet nevaram sagaidīt trešo vietu… Daudzi jau devušies mājās, sākam jau smieties par neko. Atmosfēra ir pozitīva, dīdžejs sāk likt arvien smieklīgākas dziesmas. Ejam aplaudēt finišētājiem. Katrs nākamais arvien vairāk nomocījies. Eju pateikt dīdžejam, lai uzliek manis pasūtīto finiša dziesmu, kas pa burzmu manā finišā neatskanēja. “Tā gribējās man saules lēkta.” Kaifojam par mūziku un tur jau arī trešā vieta nūjo! Veselas divas draudzenes! Saucam, ka cīņa par trešo vietu – lai saņemas! Viņas domā, ka mēs jokojam, bet joku nav – jākāpj uz pjedestāla, viņām dalīta trešā vieta. Viņas saka, ka būtu nākušas ātrāk, ja zinātu, ka viņas gaida. Bet ir viss forši arī tāpat! Renāte (otrās vietas ieguvēja) arī pamodusies no iekūņošanās un ilgās gaidīšanas, un sāk līksmot. Dīdžejs vēlreiz uzliek manu dziesmu, kāpjam uz bluķiem, saņemam dāvanas, un nebeidzam līksmot, smieties un sajūsmināties par neko. Galu galā pirmais pleķis ir pirmais pleķis – vai tā būtu skriešana, vai nūjošana, 84km vai 42km! Bet pāri visam – izkustēšanās, jauki cilvēki, sarunas un smiekli!
Ar ultramaratoniem man ir tā – man tie ļoti patīk. Bija reiz tāds sapnis piedalīties diennakts skrējienā, bet kaut kā nesanāca, tad sāka bērni dzimt, un tagad jau vispār sāk likties, ka jāmet tās ultras pie malas vismaz uz laiku, kamēr svarīgākas lietas darāmas. Ir sapņi, kas paliek neizsapņoti. Bet šeku reku parādās informācija, ka tepat, Rojā, notiks Latvijas čempionāts 24h skrējienā! Divu domu nav – jāpiedalās!
Sagatavošanās ir nopietna – saplānoju, ka piedalīšos Māras dīķa 12h skrējienā, Rīga – Valmiera paies brīvprātīgā pozīcijā, Rīgas maratonā tikai pusīte, un tad Roja. Jo viss būtu par daudz. Kaut kāds saprāts man tomēr ir palicis. Diemžēl gatavošanās fiziskā ziņā ir švakāka – ziemā, kad būtu vajadzējis saskriet daaaaudz, cīnos ar visādām slimībām un saskrienu maaaaaz. Nu, kā ir, tā ir! Tuvojoties sacīkstei, sarunāju čomu Dāvi kā atbalsta personālu. Tomēr vieglāk skriet, ja ir kāds, kurš salej dzērienus un atplēš rozīņu pakas. Salieku somā līdzi 4 sporta tērpus – varēšu pārģērbties kaut vai ik pa 6 stundām, ja vajadzēs. Visu salieku numurētos maisiņos, ielieku traukus pārtikai un dzērieniem, viss ir loģiski un strukturēti. Ja pasaku, ka man vajag nr3, tad Dāvis man iedos nr3, un vēlāk viņš saka, ka struktūra bijusi parocīga, izņemot to, ka lūpu balzams bija provianta, nevis aptiekas sadaļā. Labi, ņemu vērā!
Atmosfēra pirms starta ir silta. Ļoti silta. Sirdi silda draugi un paziņas, bet gaisu silda saule. Maigi izsakoties. Ir skaidrs, ka būs traki grūti. Organizētība kā jau festivālā – kas bija pērn Rojas pusītē, tie zina to ballītes sajūtu. Saliekam individuālos atbalsta punktus, man sanāk viens galds ar Elviju. Lieliski – mūsu atbalstītāji (Elvijam Linda) varēs atbalstīt viens otru, palaist pasnaust un pakavēt viens otram laiku. Starts un aiziet! Aplis ved pa stadionu un tad pa ārpusi, 1,2347km. Šoreiz pārmaiņas pēc nepārķeru sākumu, skrienu lēnām un prātīgi. Ik pa pusstundai piestāju pie galdiem kaut ko sabāzt un saliet galvā. Pusstundu pa pusstundai, laiks rit, čalas pierimst, saules svilināšana sāk mocīt nost. Man gan ir slapjš lakatiņš galvā, bet tāpat karsti. Vietējie iedzīvotāji uztaisījuši laistīšanas punktu. Svētīgi! Dīdžejs gan liek kaut kādu popsu, ko kļūst arvien grūtāk izturēt. Tālajā galā to nedzird, bet ar to atelpas brīdi ir par maz. Ar laiku tomēr sākas normālāka mūzika.
Vispār dīdžejs ir pelnījis atsevišķu iestarpinājumu. Pasūtītās dziesmas viņš liek no youtube, bet, kamēr tās lādējas, viņš uzliek dzērāju šlāgerdziesmas. Roka un zaļumballes kombinācija ir tik izcila, ka sāk iepatikties. Vienpadsmitos vakarā tiek pasludināts naktsmiers un mūzika pagriezta klusāk, bet kopīgajā atbalsta punktā šiverē enerģiski ļautiņi un pagriež muzonu vēl skaļāk, nekā pa dienu. Dīdžejs griež klusāk, kamēr atmet ar roku, un divos naktī pa visu Roju skan: “Hei, ir trīs no rīta!” Otrreiz to dziesmu sarakstu es negribētu klausīties, bet uz vietas atmosfēra sanāk jestra.
Atpakaļ pie skriešanas! Kļūst arvien karstāk. Ceriņi smaržo arvien tveicīgāk. Man nekad nebija licies, ka ceriņi var smaržot pārāk uzmācīgi. Nogurums, karstums, pulss kāpj debesīs. bet es jau tā tipinu ļoti lēni. Gaidu nakti. Visa esmu slapja. Astoņos vakarā starts 12h satelītskrējienam. Sākumā viņi ir spirgti, bet mēs zinām, ka pēc dažām stundām arī viņiem kļūs grūti. Tuvojas sešu stundu atzīme, saule nu jau ir aiz kokiem, joprojām ir karsts, bet man periodiski kļūst traki auksti. Ir vēdera problēmas. Pa starpai vēl ukraiņu dziedātājas koncerts, dzied arī himnas, un himnas laikā taču neiešu uz tualeti! Kaut kā mokos un tipinu tālāk. Kad uzpūš, kļūst drebinoši auksti, un saprotu, ka laiks pārģērbties. Man ir ļooooti grūti! Sarēķinu, ka tomēr 140km ir diezgan droši, ja turpinu kaut kādu kustību, un tas jau liek justies labāk, jo zem 140 es pilnīgi noteikti negribu. Tas būtu par maz. Pēc kāda laika zarnas nomierinās, taču sākas problēmas ar čurāšanu. Vajag, bet nevaru. Izspiežu pilienus, skrienu tālāk, bet jūtu, ka vajag atkal. Velns ar ārā, tas nav normāli!
Un te nu sākas nopietnākas grūtības. Vēl pirms pusnakts iekrītu mikromiegā, jo laiks gulēt. Galīgi nav forši. Sāk reibt galva, piemetas nerealitātes sajūta, skrienu taisni, bet aizvelk uz sānu. Tas nav labi! Pie galdiem nu jau piesēžu uz ilgākiem brīžiem. Dāvis redz, ka man nav labi (viņš vispār ir ārsts), bet nekā nevar palīdzēt, jo es nespēju nodefinēt, kas man kaiš. Vēlāk stāsta, ka licies, ka es nestāstu, cik tieši slikti man ir, un tad nu arī es netieku mudināta beigt slinkot. Dabūnu kaut kādas zāles pret to, ka sāp sāns, jo pēc 8h man nācās pāriet soļos, jo sāp sāns. Laimīgā kārtā atlaida, nostaigāju tikai pārsimt metru. Kā es izcīnīšos līdz galam?
Pusnakts. Aiziet jūriņā! Man kaut kas atveras vaļā. Laikam jau hiēnas tomēr ir nakts dzīvnieki! Es pēkšņi varu paskriet! Paziņoju līdzskrējējiem, ka ir sākusies jauna diena, “mēs dzīvosim to stundu pa stundai”. Turpinu skriet lēni, bet pulss ir saprāta robežās beidzot, daudzi staigā, bet es joprojām turu skriešanas kustību! Man viss ir labi! Aiz muguras dzirdu, ka lietuvieši mani aprunā – tik daudz saprotu, ka apbrīno manu spēju turpināt tipināt bez pāriešanas soļos. Apzinos, ka viss vēl daudzreiz var mainīties, bet nu baudu situāciju un skrienu, kamēr vēl var! Kamēr ir nakts! Vēroju debesis – ap vieniem beidzot rietumu pamale kļūst pilnīgi tumša, bet uzreiz arī saullēkts sāk sārtot debesis. Ak, īsās vasaras naktis! Trases tālajā galā smird pēc maitas. Es tomēr ceru, ka tie ir zemestauki. Viena ēna no laternas atgādina palmu, bet tie ir priežu ziedi. Trase skaitās apgaismota, bet švaki un reti. Sacīkšu direktors prasa, vai lampas netraucējot skriet. Es saku, ka traucē lukturis uz elektrības skapja. Direktors nesaprot, kas par skapi. Kaut kādi atbalstītāji trases malā smej, ka man vajagot padzert ūdeni un pasēdēt ēniņā. Nākamajā aplī paskatos, ka elektrības skapis tur tiešām ir. “Un lampa arī tur ir?” Nē, lampas nav. Bet esmu pārliecināta, ka bija. Trases malā aug koki, bet man vairākkārt liekas, ka tie ir cilvēki. Tāda ir nakts.
Kļūst arvien grūtāk. It kā nekādu tādu baigo problēmu nav, bet izbeidzās iekšas un kājas, nevar paskriet. Ir pagājušas tikai 11 stundas. Vispār 11 noskrietas stundas galīgi nav maz, bet priekšā ir vēl 13… Sadalu laiku nogriežņos. Tagad gaidīšu saullēktu. Nav tā, ka es ilgotos pēc saules, bet tas tāds tuvākais notikums. Ar katru apli arvien trakāk, arī vēdera problēmas atgriežas, ir grūti ar to čurāšanu… Reiboņi. Ak nē, reibst galva atkal! Nav labi. Nolemju atkal pārģērbties – gan ilgāka atpūta sanāks, gan arī sausas drēbes mugurā, būs apakšgalam patīkamāka sajūta. Pārģērbjos, pačīkstu. Vienā brīdī sāku prasīt Direktoram, kāpēc foršie skriešanas krekli, ko izdalīja dalībniekiem, ir tik lieli. Kāpēc man netika S izmērs? Kur viņš ir redzējis resnu ultramaratonistu? Es nezinu, kā, bet viņš man iedeva kokvilnas S izmēra kreklu ar uzrakstu “Roja”. Man prieciņš! Diemžēl tas prieciņš baigi nepalīdz skriet. Trases malā ir saradušies vietējie atbalstītāji, tie gan palīdz. Pēc 13 noskrietām stundām nolemju apli nosoļot. Drusku atlaiž, bet nu nevar vairs paskriet! Vienkārši nevar! Man ir apziņas traucējumi! Tā, viss, ir laiks jaudas snaudai. Atbalsta punktā noguļos uz paklājiņa, ietinos segā, galvu man norullē ar pretodu līdzekli, un pēc 20 minūtēm viņiem ir jāceļ mani augšā. Gribu iemigt, dīdžejs uzlicis uz pilnu klapi “Tā gribējās man saules LĒKTA….” Iemiegu, pamostos, man šķiet, ka Dāvis pats ir aizmidzis un pagājusi vismaz stunda, bet saprotu, ka tas tā nevar būt, un iemiegu vēlreiz. Tad mani ceļ augšā. Gribu gulēeeeet, nēeee, kāaaapēeeec… Bet nav laika čīkstēt. Palieku uz zemes, man izrullē kājas, noņemu segu un drebu pie visām miesām. Uzstūķēju džemperi un skrienu.
Pēc pāris apļiem džemperis kļūst lieks. Vismaz čurāšanas problēma ir pārgājusi, bet paskriet nevar. Pāreju uz režīmu “divus apļus skrienu, vienu eju”. Pēc tam jau “vienu skrienu, vienu eju”, kamēr jau tikai eju. Katrā aplī gan vismaz mazliet paskrienu – nu jāpamēģina jau ir, varbūt var tomēr! Bet nevar. Liekas, ka iekšas izgāzīsies. Soļoju sparīgi, pat ātrāk, nekā dažs skrien, bet ar katru stundu arī mana vilkšanās kļūst lēnāka. Uz kājām sametušās tulznas. Kamēr kustas, nav tik traki, bet pēc atpūtas pauzēm ir grūti atsākt. Jaukais brīdis no soļošanas – beidzot var patērzēt ar citiem tādiem soļotājiem. Tik sirsnīgas sarunas! Tā ir ultramaratonu burvība – mēs varam parunāties un izpriecāties viens par otru! Atbalstītāju teltīs arī iet jautri – viņi sadalījušies pa pulciņiem un triec jokus. Dāvis un Linda arī kaut ko rēc, es tos viņu iekšējos jokus nesaprotu, bet vispār nākamgad skries šie abi, bet mēs ar Elviju sēdēsim kastē. Ak jā, “sēdi kastē” ir tāds iekšējais jociņš. To ir grūti izskaidrot bez garāka konteksta, bet izklausās gana pieklājīgi, lai liktu viņiem sēdēt kastē. Viņiem tur tik jautri iet, ka pat aizmirst man sagatavot slaveno tumi! Nu lai – es nedusmojos. Esmu pateicīga, ka viņi mani aprūpē. Bet vai ta gulēt nemaz neies? Nē, viņi negāja gulēt! Trakie. Tas nav normāli.
Jo stundas rit, jo pārliecinātāka es esmu, ka tas viss tiešām nav normāli, un es neskriešu 24h vairs nekad. Nu tiešām, tiešām, goda vārds! Tas NAV normāli! Simtnieku vēl jā, tas ir prātam aptverams lielums, bet ne jau diennakti! Nē. Nē nē nē! Visi man piekrīt. Nu, par to neskriešanu – iesmīn, bet lai tie smīnētāji sēž kastē! Neskriešu! Stadionā uzradušies policisti. Smejos, ka mūs visus savāks un aizvedīs uz piespiedu ārstēšanu.
Saule cepina. 12h skrējēji finišē. 6h skrējēji startē – nu tie gan bija enerģiski pēc velna! Kā nesās! Mēs tur velkamies nīkuļi un pārspriežam savas problēmas. Teš tikai lietuvieši un Sigita. Mums šķiet, ka viņi nav cilvēki. Man galvā maļas domas par vēlamajiem kilometriem. Kāpēc tas man vispār ir svarīgi? Bet nu gribas, lai kaut kas būtu arī saskriets, nevis tikai pa tukšo nosēdēts pie galdiem. Man drēbes ir atkal slapjas, un šorti līdz celim un t-krekls ir pārāk siltas drēbes. Naktī vietējais man pastāstīja, ka vakar bijuši 27 grādi ēnā. Cik vēl šodien būs? Laiks īsajiem šortiem un lencīštopiņam! Slapjais lakatiņš atkal galvā, turpinu soļot, ik pa laikam pārbaudot neesošās spējas skriet. Ap pusdienlaiku sagribas ēst. Nevis rozīnes un gurķus, bet tiešām ēst! Kopējā bufetē dabūju zupu un normāli paēdu. Var kustēt tālāk. Man viens čalis iedod ledu. Atbalstītāji prasa: “Tāpat vien? Bez prasīšanas? Par smukām acīm?” Es nezinu, par smuku ko, bet man ir ledus. Īsts dārgums, jo Rojas veikalos ledus ir beidzies. Vēlāk tieku arī pie saldējuma “ar svaigiem dārzeņiem”. Es nezinu, ko pīpē mūsu atbalsta telts, un arī negribu mēģināt, bet salčuks labs. Uzrodas mana mamma ar savu vīru, piedāvā krabju salātus. “Sēdi kastē!” – “Nē, nu vēlākam!” – “Es negribu neko!” Dāvis: “Siļķi?” – “Sēdi kastē!” Bet vispār pēc tam man saka, ka es esot bijusi ļoti pieklājīga un necimperlīga. Prieks dzirdēt!
Pēdējās stundas. Saule cepina līdz kaulam. Man parādās tūska. Nevis tāda parasta tūska, bet kārtīga! Rokas nevaru saliekt dūrēs. Tās pat nav sardeles, bet es nezinu, kādi blāķi! Turu gaisā, skats par rubli. Vēlāk kļūst plankumainas. Dakteris sliktumu novērtē uz 2 no 5. Ai, saies! Darbu atsāk vietējo laistīšanas punkts. Atgādinu citiem soļotājiem, ka mums ir milzu mentālā izturība! Fizisko ta jebkurš var, bet cik ir tādu, kuri mentāli spēj izturēt riņķošanas kustību diennakti no vietas? Svinam sevi! Jānodara tas darbiņš līdz galam, citādi būs jāpārskrien! Pamazām uzlabojas noskaņojums. Iekšās nav, kājās nav, bet galvā ir. Citiem grūti, citi vemj, viens tika aizvests uz slimnīcu, citi knapi velk kājas, viens lietuvietis sarunājas pats ar sevi. Ceru, ka ar savu labo omu viņus nenokaitināju. Dzirdu: “Es šitam sāk redzet gal!” Ak, nuja, lībiešu izplatības zona ir vieta, kur pazaudēt sirdis un vārdu galotnes! Nav ko tēret laik uz burt! Gals tiešām tuvojas. Pēdējā stundiņa klāt! Kurš vēl vairāk priecājas par pēdējo stundiņu? Pēdējā pusstunda. Saku atbastītājiem, ka proviantu var krāmēt nost, lai atstāj tikai padzerties. Kādas 20 minūtes vēl. Var dabūt akmeni ar savu numuru – kad viss beigsies, to noliks uz asfalta, lai pilniem apļiem var piemērīt klāt visu noskrieto. Kaut kas metīs mieru pēc pilniem apļiem, es saku, ka es gan skriešu līdz galam! Stadionā skan “Don`t stop me now!” Skrienu! Es skrienu! Ar akmeni rokā, ar smaidu sejā, es skrienu! Sāp viss, kas var sāpēt, bet te nevar neskriet! Līdzjutēja trases malā, kura jau labu laiku vārda tiešā nozīmē tur īkšķus par mums, dala ceriņu zarus. Ar ceriņu vienā un akmeni otrā rokā es gliemeža tempā un klibā solī lidoju pa trasi, dodu pieci citiem, līksmoju, man ir finiša eiforija! Ak jā, pareizi, tāpēc es te to visu daru! Aplis noskriets, bet vēl ir dažas minūtes, jāturpina skriet! Visi auro, sveic līderi, aiziet, uz priekšu! Esmu tālajā galā, kur lāgā nedzird, tāpēc klausos uzmanīgi. 3, 2, 1, stop! Akmens zemē. Viss. Vairs nav jāskrien. Es arī zemē.
Pasēžu, nu cik ta sēdēs, jāiet mājās! Novelku botas un eju zeķēs. Mani personīgie atbalstītāji nāk mani sveikt un apskaut, un uzkāpj man uz tulznas. Aaaaauuu! Sāpīgi! Bet man vairs nav jāskrien! Parpalas jau novāktas, piknika paklājs palicis, guļu uz tā un saku, ka nekad, nekad, nekad es šo neatkārtošu! Es nokustējos visas šitās stundas, un viss! Nekad vairs, un pati tam no sirds ticu. Sirsnīgas sarunas, stulbi neizgulējušos un pārgurušu cilvēku joki, ālēšanās, joki, smiekli un vēlreiz joki un smiekli. Apbalvošana un velkamies uz viesnīcu. Ne es gribu pēc šitās slodzes locīties un mocīties mašīnā (es nekad pēc ultrām nevaru atrast ērtu pozu), ne arī Dāvim pēc negulētas pusotras diennakts vajadzētu stūrēt. Ļoti prātīgs lēmums. Parasti pēc ultrām es murgoju un trūkstos augšā, un cenšos iegrozīt kājas ērtākā pozā, bet šonakt gulēju kā nosista.
Nākamajā dienā uzzinu precīzi izmērītos rezultātus. 159,994km. Jāpārskrien! Jā, te nu bija “nekad vairs”. Nepilnu diennakti pēc finiša es jau zinu, ka es šito gribēšu skriet vēl!
Šī ziema sanāca tāda – nekāda. Kopš decembra vidus visu laiku slimoju. Tikko liekas, ka būšu uz kājām, noliekos atkal ar kaut ko. Treniņi līdz ar to arī nekādi – vidēji 30km nedēļā. Nu kas tad tas ir ultramaratonistam? Nekas. Bet jāskrien 12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi!” Ko es tur darīšu? Nav ne jausmas. Organizatori palūdz man pareklamēt skrējienu, ko arī cītīgi daru. Procesā saprotu, ka šis formāts ir tieši man – dotas 12h, kuru laikā var noskriet tik, cik grib un var. Tā arī darīšu – skriešu, cik varēšu, sanāks laba pārbaude šībrīža spējām. Pirms starta ar vīru runāju, ka šogad nekādas top vietas man nespīd – starta sarakstā pietiekami slaveni uzvārdi, ar kuriem es nespēju cīnīties. Vīrs man atbild: “Tu nesteidzies! Nevienas sacensības nav uzvarētas pirms starta!” Haha, asprātis.
Sacīkšu rītā eju uz startu. Vēl nelīst, bet vispār sola lietu līdz pusdienlaikam, tāpēc man ir līdzi maiņas drēbes. Viss notiek aptuveni 1,35km sertificētā aplī ap Māras dīķi. Pirms starta jauki pačaloju ar draudziņiem, uzruna, starta signāls, aiziet! Protams, sākam skriet par ātru. Kompānijā man ir Mihails, ar kuru soli solī noskrienam visu pirmo stundu, čalojot par šo un to, par kriptobotām un vecajiem rokkoncertu laikiem, un ik pa brīdim konstatējam, ka vajadzētu skriet lēnāk. Drīz vien sāk smidzināt, tad jau līt tā, ka acīs tek. Pēc stundas izlemjam, ka derētu ko iekost, un tad skrienam katrs par sevi, vēlākos posmos ik pa brīdim atkal paskrienot kopā. Pēc 2h Sigita palīdz man nomainīt cimdus uz sausiem. Pēc kādām 3h saprotu, ka man jau ir grūti. Ko es te vispār daru? Vita un ātrākie kungi apdzen par apli neskaitāmas reizes, prieks skatīties, ka šitādā tempā var vicot tik garās sacensībās. Pati ik pa brīdim noķeru kādu lēnāku. Kā man patīk šīs sacīkstes! Atmosfēra jauka un draudzīga, un šeit visi ir vienlīdzīgi – finišs tāpat visiem reizē! Tikai ja vien nebūtu tik grūti… Izdomāju, ka vismaz 50km man vajag izspiest, lai būtu daudzmaz pieklājīgs gabals noskriets, un tālāk jau, kā sanāks. Un vēl tas lietus!
Pēc 4h trasē parādās mani personīgie atbalstītāji – čoms Dāvis un mana mamma. Uzreiz priecīgāk ap sirdi. Saņemu visu, ko man vajag un ko nevajag. Nomainu cimdus, dabūju zāles pret slimību, man izmasē kājas ar rullīti. Drusku aprēcos par to, kā viņi apspriež manas ciskas un rullīti. “Šitas baigi labais – kārtīgi iekniebj miesu!” – “Jā. Kam ir, ko kniebt.” Pēc 5h joprojām līst, bet jau mazāk. Esmu noskrējusi 50km, un tas man jau liekas labs sasniegums šībrīža fiziskajai sagatavotībai. Tālāk var atslābt un skriet, kā sanāk. Čīkstu atbalstītājiem, ka nevaru paskriet. Man saka, ka tās esot muļķības, un aizsūta tālāk trasē. Pēc brīža skatos, ka līdere Vita izstājusies. Saprotu, ka laikam pārsalusi slapjumā. Velns, būtu es zinājusi, būtu aizdevusi savas sausās drēbes, man to ir vairāk, nekā vajag! Nu labi, manas bikses tāpat viņai būtu par lielu. Bet kas notiek? Tā kā Vita ir ārā, uz tāfeles, kur ik pa brīdim tiek atjaunoti top3 rezultāti, parādās mans vārds! Izrādās, tagad skrienu pa trešo vietu. Pirmā Kristīne, otrā Lita. Nu nē, vai man to vajag? Nedrīkstēs nemaz pastaigāties? Vienu ultru gan esmu bez staigāšanas noskrējusi, bet tie bija 85km, un es pati normālākā formā. Nu labi, skries, tad redzēs.
Pēc 6h lietus ir praktiski beidzies, izlemju pārģērbties. Visu, līdz pat apakšbiksēm! Mamma pietur dvieli priekšā, ielokos sausās drēbēs un desoju tālāk. Jauna dzīvība iekšā, var skriet! Diemžēl Mihails izstājas, krampji nepāriet. Voļda arī sen jau ārā, kāja sāpot. Eh… Bet man jāskrien, kamēr var paskriet! Ieraugu, ka Kristīne staigā un baksta telefonu. Kas notiek? Ēšanas zonā uzzinu, ka viņa ir Stravā beigusi skriešanas aktivitāti. Tagad staigā un ir kilometru kilometrā ar Litu, bet tomēr ik pa brīdim redzu viņu skrienam. Atbalstītāji liek skriet, cik jaudas. Ja vien es varētu! Es ne-va-ru! Nevaru, bet skrienu. Vēl 5 stundas palikušas, vēl 4 ar pusi… Linda pieslēdzas manai komandai un pavēl nepāriet soļos. Es ne-va-ru!!! Bet turpinu skriet. Pati nesaprotu, kā un kāpēc. Skaitu galvā visādus teorētiskus laikus un kilometrus. Jau 70, jau 75… Vienā brīdī izrēķinu, ka tālāk varu tikai staigāt un tāpat 100 būs, bet līdzjutēji nepieļauj nekādu staigāšanu – cenšas mani uzkurināt un saka, ka Kristīne atkārtojot, ka neesot jēgas vairs skriet, ja Vita neskrien. Nu, lai būtu. Neizteikšos. Vēl kādas trīs ar pusi stundas palikušas, un es saprotu, ka es nepāriešu soļos. Es čīkstēšu, es vaidēšu, man sāpēs, man kļūs tikai vēl grūtāk, bet soļos es nepāriešu! Pati īsti tam neticu, bet vienlaikus es arī zinu, ka šis nu man ir jānoskrien līdz galam aiz cieņas pret sevi un pārējiem dalībniekiem. Te nav nekāda tautasbumba, te ir izturības skrējiens!
Trases malā uzrodas mans vīrs un visi trīs dēliņi. Atplaukstu smaidā. Nedrīkst slinkot! Jārāda taču dēliem, ka viņu mammīte kaut ko spēj! Mani puisīši patīk daudziem, un viņi ir vislabākie atbalstītāji! Pa kuru laiku man jau 90km? Nē nu skaidrs, ka 100 būs! Būs! Bez šaubām! Tas jau šķiet pavisam labs rezultāts. Neticami! Jau atkal līst pamatīgs lietus, viss ir slapjš, bet man vienalga, es tik skrienu. Fotogrāfs uzliek savam aparātam vāciņu: “Tev jau ir daudz bilžu!” Ik pa laikam ļaujos masāžai un ēšanai. Ak jā, tume. Es vienā brīdī palūdzu mammai, lai uztaisa man mazliet auzu putras – trešdaļu paciņas ātrvārāmo pārslu aplej ar karstu ūdeni. “Cik ūdeni?” – “Pilnu.” Ar domu, ka nu tik, cik vajag. Es tak nespēju šādā stadijā skaidri izteikties! Rezultātā dabūju pavisam šķidru strebekli. Manējie gan brīnījušies par tādu uzturdevu, bet ko tad var zināt, ko tiem ultramaratonistiem sagribas? Beigās sanāk ideāla tume! Izstrebju krūzīti, un vēderā ir gan ūdens, gan auzas! Perfekti!
Divas stundas pirms beigām parādās gaisma tuneļa galā. Kurš tad 2h nevar noskriet? Katrs var! Spēka nav, čīkstu, bet skrienu. Vienkārši skrienu lēnāk, lai nebūtu jāpāriet soļos, un tas strādā! Šī formāta sacīkstēs tāpat nekāds ātrāks finišs nepienāks. Jo lēnāk skriešu, jo mazāk nomocīšos. Diemžēl ir jau tik grūti, ka sametas slikta dūša no tās pašas tumes. Bet jākustas ir! Jau atkal čaloju ar līdzskrējējiem. Smaids sejā, uzmundrinu citus, citi uzmundrina mani. Dzirdu aiz muguras, ka es esot malacīte, ka es izskatoties viegla, ka es pēdējās stundās apbrīnojami vienmērīgi skrienot… Patīkami klausīties. Es arī speru ārā komplimentus, kādi nu sanāk. Rēķinu, ka nu jau otrā vieta man ir garantēta – Anitai esmu priekšā vairāk, nekā 10km. Pēdējā stundiņa klāt – izstrebju to savu nelaimīgo tumi un dodos skriet. Pamazām piezogas finiša eiforija. Simtnieks jau sen kabatā, izdomāju, ka vajag 105, lai būtu vairāk, nekā iepriekšējā reizē, kad skrēju 12h. Pēc tam izdomāju, ka vajag 108, lai būtu garākā distance, kas skrieta. Pēc tam – cik ta te vairs līdz 110? Skrienu tik uz priekšu, būs, nu būs! Finiša krītiņš man jau ir rokā, smaidu kā saulīte un desoju, cik var! Šī ir lieliska diena!
Aizejot pēdējā aplī, fotogrāfs ir atsācis šancēt, finiša zonā ir sanācis lērums cilvēku abās trases malās, visi aplaudē, auro, kliedz, sajūta un atmosfēra vienkārši fantastiska! Tikai viena balss pa vidu sauc: “Kāda jēga? Nav jēgas!” Jēga ir ietverta Šri Činmoja citātā, kas uzdrukāts uz diploma: “Ir tikai trīs uzvarētāji: Tas, kurš sacenšas ar sevi, tas, kurš finišē pirmais, un tas, kurš veic visu distanci.” Pirmā es nebūšu, bet sevi es jau esmu pārspējusi, un es veikšu visu distanci, sasodīts, līdz pēdējai sekundei! Skrienu no visas sirds! Līdz dīķa tālākajam galam un tad pēc iespējas tālāk atpakaļ, lai mazāk būtu jāklibo līdz finiša zonai! Vēl divas minūtes, vēl minūte! Cik tālu es aizlidošu? Pāri dīķim dzirdu korītī skaitām: “Desmit, deviņi… Trīs, divi, viens!” Svilpe un viss. Viss. Vairs nav jāskrien. Ar mokām pieliecos, uzvelku ar krītiņu līniju un pierakstu savu numuru. Kliboju uz finiša zonu, čalojot ar līdzskrējējiem. Apskāvieni ar skrējējiem un atbalstītājiem. Sanākuši vēl draudziņi klāt, kas apsveic un apjautājas. Apsēžos, beidzot apsēžos! Man pienes zupu. Tā šeit, kā vienmēr, ir lieliska! Smejos un ālējos. Es tak noskrēju 110,9 kilometrus, Jokohama, Alabama! To Jokohamu, Alabamu vakar izlasīju grāmatā, tas tāds “Sasper Jods” tipa izsauciens.
Dušās priecīgi čivinām, apbalvošanā čivinām vēl priecīgāk. Man otrā vieta, man pati labākā atbalsta komanda, man labākā diena pēdējā laikā un man vissmieklīgākās zeķes, daudziem patika. Pats sacīkšu direktors Valdis ancukā un vestē atver durvis un pavada visur, kur vajag. Apbalvo pilnīgi visus. Aplausi arī tiem, kuri nav ieradušies uz ceremoniju. Un redz, kā – es domāju, ka ne vella nenoskriešu, bet pārspēju sevi un noskrēju 110,9 oficiālus kilometrus. Taisnība vien vīram bija – nevajag sadalīt pjedestālu pirms starta!
Dubultmaratonam “Taisnais” pieteicos jau pērnā gada nogalē, jo es zināju, ka es to gribu skriet. Jauks, mazs pasākums ar lielām rūpēm par dalībnieku labsajūtu. Nākot tuvāk, plānoju skrējienus apkārt šim un rodas ģeniāla doma 2 nedēļas pirms Taisnā noskriet maratonu Kazdangā. Ja es būtu zinājusi, ka tas maratons būs tik reljefains un grūts, es to nebūtu darījusi, bet par maratona ietekmi uz dubultmaratonu vēlāk. Pirms pasākuma dodos uz veikalu iepirkt želejas un pie reizes ieķeru jaunu, labu lietusjaku, jo sola pamatīgu lietu, bet man visas jakas jau tādas, kuras smidzekli vēl tur, bet lietu jau īsti vairs nē. Skriešu sausā kūniņā, man būs viegli un labi, viss izdosies un jutīšies ērti. Būs vieglāk, nekā Kazdangā.
Sacensību rītā mani aizved uz startu, es pieņemu lēmumu skriet T-kreklā un lietusjakā. Sākotnēji biju saģērbusies siltāk, bet labi, ka draugi pierunāja vilkt džemperi nost. Ir silts. Pareizs lēmums. Starts pacilājošs, “Don’t stop me now” un skrienam prom, “ātrums ir tavā ziņā”. Sāku lēnām un mierīgi, bet vispār man ir doma uzlabot aizpērnā gada rezultātu, tāpēc izlemju, ka jau sākumā vajag skriet nedaudz ātrāk par tās reizes vidējo tempu. Kaut kā nemaz tik viegli tas nevedas, bet gan jau ieskriešos! Šķiet, ka dalībnieku trasē maz, bet varbūt man tā tikai liekas. Skrienu garām Sergejam, viņš nosauc: “Pagaidi!” Kas tad nu? Ak, pareizi, viņam vienmēr, vienmēr vajag paraustīt mani aiz bizes. Atļauju un skrienu tālāk. Ik pa brīdim smidzina, uzvelku kapuci un skrienu savā sausajā kūniņā. Ļoti labi, ka jaku nopirku! Nekādu dižo emociju nav. Apmācies, tumšs. Jaukāk ir brīžos, kad skrien gar ūdeņiem. Tad uzvējo silti vāli un luktura gaismā viss ir miglā. Nedaudz maģiski. Izdodas turēties pie skriešanas plāna, sasniedzu pirmo kp pie apmēram 14km. Aust gaisma, atstāju kp lukturi, atstajorošo vesti un citu balastu, ko novērtēju kā lieku. Diezgan nočammājos, bet gan jau atgūšu.
Skrienu tālāk, jūtu, ka neskrienas tik viegli, kā man gribētos. Daži kilometri lēnāki, nekā paredzēts, bet nu labi. Pirms starta teica, ka vējš būšot mugurā. Kādā mugurā? Ir riebīgs sānu pretvējš, tieši labajā acī, pie tam pietiekami stiprs, lai apgrūtinātu skriešanu. Es vienkārši skrienu un daru savu darbiņu. Nekā pacilājoša. Pirms starta man teica, ka jau gaidot manu sacīkšu aprakstu, bet ko lai es tur rakstu? Ka bez emocijām vienkārši skrēju uz priekšu? Pat nav nekādu skaisto dabas skatu, nekā nav. Tikai nogurums. No kurienes nogurums tik ātri? Šķiet, ka nepaspēju atjaunoties no taku maratona pirms 2 nedēļām. Jūtos stulbi, bet maratonu nenožēloju – bija forši. Pienāk otrais kp, dabūju melno tēju ar kaut kādu garšu, ir normāli. Galvenais, ka melnā.
Ap 30km noplīstu. Ātruma nav, motivācijas nav, nekā nav. Padodos. Varbūt vēlāk būs labāk? Pēc 8km būs pagrieziens uz Suntažu pusi, bet 8km ir tik daudz! Ķepas gaisā, viss, nevaru. Atmetu domu par kaut kādu rezultātu. Es pārķēru startu. Vai nav ģeniāli? Jūtos tik stulba kā olis. Kilometrs aiz kilometra, viss slikti, pienāk tas apendikss uz Suntažiem (tas tur vajadzīgs, lai salasītu pilnu kilometrāžu). Jāskrien pa kalnu uz leju, bet pretvējš sitas tieši sejā. Grūti. Pretī jau skrien Dace, viņa ir labu gabalu priekšā un izskatās moža. Galā redzu arī Anitu. Jau pirms starta novērtēju viņas abas kā stiprākas par mani. Es jau vairs necīnos. Pie 40km ir laiks man apēst kārtējo želeju, ir jāskrien pret kalnu, un esmu tik beigta, ka nespēju vienlaikus ēst un skriet pret kalnu. Pāreju soļos, tas ir viss. Beigas. Apsveru zvanīt atbalsta komandai un teikt, ka es finišā būšu krietni vēlāk, nekā paredzēts – lai aizbrauc uz kādu apskates objektu un nedirn lieki finišā. Bet nu labi, to vēlāk. Apceru, ka turpmāka ultru skriešana manā gadījumā ir bezjēdzīgs pasākums. Metīšu mieru. Var taču desmitniekus skriet! Uzeju pa kalnu augšā, atsāku tipināt.
Un tagad pavērsiens. 42,2km kp ieskrienu kā trešā, bet tur vēl uzturas Anita. Es tiešām nezinu, kā man izdevās viņu noķert, bet laikam jau ne man vienīgajai ir grūti. Anita grib kalniņus, lai vieglāk skriet. Kas viņai kaiš? Kā var kalniņus gribēt? Kamēr viņa mielojos, skrienu prom. Ja esmu otrajā pozīcijā, nav variantu atslābt. Es gribu pjedestāla vietu! Es drīkstu zaudēt, bet ne jau slinkošanas dēļ! Taisni tik uz priekšu! Tip tip tip! Uz ceļa ir izsista “trepe”, grūti skriet. Kur nav “trepes”, tur ir nomale, ciņi un zāle. Nav forši. Kilometri pa vienam vien rūk, iztēlojos, cik tālu es šajā laikā biju Kazdangas maratonā. Traki daudz vēl… Palikuši 38. Man ir 38 gadi, labi. Vēl 37. 37 gados man piedzima Oskars. Vēl 36. Tad es darbā sajutos tā pa īstam profesionāla un zinoša. 35. Kas notika, kad man bija 35 gadi? Laikam nekas, kovids. Bet 35 jau ir normāls, prātam aptverams daudzums, kuru ir reāli noskriet. Ik pa laikam uzlīst, bet es vairs nevelku kapuci galvā. Lai līst! Man patīk! Lietus ir silts, viss ir slapjš, es izbaudu. Kaifs! Vairs neatceros, kurā brīdī sākās tas trakais gāziens, bet nāca balts no debesīm, viss aiz krāgas, sāļais lietus līst man acīs, mutē un degunā, jūtos kā baseinā. Pirksti sakrunkojas. Kā vannā. Ainava arī kļūst rudenīgi dzeltenīga. Jūtu, ka skrienu augšā Vidzemes augstienē. Ir skaisti! Man patīk! Tomēr vēl būs, ko uzrakstīt! Tomēr man patīk skriet ultras, tomēr es to spēju, saprotu un māku! Pacilājums ir tīri emocionāls, fiziskais joprojām lejā. Kad ēdu želejas, atļaujos pastaigāties. Gaidu kontrolpunktu, jo tad būs palikuši 28km. Tie būtu 4 Kazdangas apļi. Pēdējie 4 Kazdangas apļi bija traki grūti, bet tomēr es tos pieveicu, tad jau šoreiz arī jāpieveic! Kp pienāk 27km pirms beigām. Man prasa, vai man viss esot labi. Nē, nav labi. Melnās tējas nav, ir kaut kāda mango un apelsīnu. Dzeru to pašu. Traki grūti tā otrajā pozīcijā skriet. Man pasaka, ka pirmā vieta esot ļoti tālu. To es zinu, bet es vairāk no trešās vietas mūku. Un tik šausmīgi daudz vēl jāskrien… Pačīkstu un prom.
Vēl 26. Normāli. Vēl 25. Vēl 24. Tas ir 12 ar katru kāju. Ne – nor – mā – li! Es vairs ne – va – ru! Āaaaa! Lietus līst, vējš pūš sejā. 23 līdz beigām. Saprotu, ka vajag uz krūmiem atliet. Nav spēka meklēt kādas tur slēptās vietas, vienkārši aizstājos aiz krūma un pietupjos tik minimāli, cik vien var. Man vienalga. No kapuces uzgāžas ūdens. Sanāk smiekli. Grūti uzvikt šortus uz slapjas ādas, bet kaut kā sakārtojos un prom. Vēl pusmaratons. Tad jau drīz trasē būs dzīvīgāk, sākšu ķert lēnākos pusmaratonistus. Vēl 19km. Skatos, kas tad tas priekšā? Vai tik tā nav Dace? Ir! Pastaigājas! Ei tu nost!!! Es tagad esmu pirmajā pozīcijā, vēl jāskrien 19km, vēl 18, un es esmu pirmajā vietā!!! Drausmas. Tas ir tik grūti! Kontrolpunkts. Gaidīju vēlāk, bet nu labi. Melnās tējas nav, dabūju atkal to mango. Fui, pretīga. Brīvprātīgie jūsmo par manu līderpozīciju un prasa, kur šampanietis. Kāds šampanietis, vēl par agru svinēt. Ir drausmīgi grūti. Pie 70km tomēr atkal viens kp. It kā melnā tēja, bet kaut kāda pretīga. Kas tas ir, ka nevar kārtīgu melno tēju dabūt? Ik pa laikam sāk sāpēt muskulis, ko savainoju Kazdangā. Nav labi. Tā kā vēders sagriežas. Nu ne jau tagad! Iedzeru ogli. Nav tik traki, ka krūmos būtu jāskrien, bet ik pa laikam jāpāriet soļos, ko es arī ļoti labprāt daru. Ir anormāli grūti. Vēl 12km. Kurš ta nevar noskriet 12km? Visi var! Visādi sevi motivēju, bet ir grū – ti. Man pasaka, ka es tūliņ noķeršot Āboljanku. Tiešām? Nevar būt. Atkal kaut kāds kontrolpunkts, kurā es tiešām noķeru Janku. Vai tā varētu būt, ka arī citiem ir grūti? Pie katra šķērsojamā ceļa stāv kungs pie oranža auto. Sāk šķist, ka viņš speciāli pārvietojas pa trasi, lai pielūkotu, ka es nešmaucos.
Kad paliek 10km, piemetu galvā vēl vienu, jo aiz 84 ir vēl tie 400m, tad vēl gps kļūda. Vēl 9, vēl 8… 8 ir šausmīgi daudz. Sāku ik pa kilometram mazliet pastaigāt. Kaut 5 soļus, bet pastaigāju, lai būtu, ko gaidīt. Pēc katra kilometra ir balviņa dažu soļu garumā. Gribu slinkot, bet es traki gribu arī to 1.vietu. Nedrīkst to atdot! Nekādā gadījumā! Vēl kilometrs. Aiziet! Aiz kārtējā līkumiņa ieraugu finiša arku pa gabalu. Tikai taisni, tikai uz priekšu! Ir, ir, ir! Es uzvarēju! Mani sagaida fotogrāfi, atbalstītāju ovācijas, aplausi un komentētājs, kurš informē, kurā gadā kāds tur basketbolists spēlējis ar manu numuru. Varat vienreiz minēt, kurš komentēja.
Pēc finiša apguļos lietusgāzē uz soliņa un mirkli atpūšos. Organizatori uzreiz klāt un prasa, vai man viss kārtībā. Nu jau ir kārtībā! Es tikai piekusu. Saņemu piedāvājumu sasegties, bet man nevajag. Baudu lietu, kas šaltīm līst man virsū. Kad kļūst vēsāk, velkos pamazām uz mājiņu pārģērbties, pie reizes palēkājot pa peļķēm. Neteiktu, ka ļoti izdodas, bet es vienkārši baudu savu uzvaru. Ne jau katru dienu sanāk uzvarēt! Un pirmoreiz es to izdaru ultrā! Mājiņā ir silti. Lēnām apsēžos, bet nevaru pielikt muguru pie krēsla. Noberzts, vai? No kā? Mājās apskatos, ka nospiests tikai no somas. Interesanti, jo man šī soma nekad nav nodarījusi sāpes. Laikam uzregulēju vaļīgāk, nekā parasti, tur tā vaina. Saģērbjos, sataisos, ir silti. Novērtēju, ka man ir atbalsts – pašai nav nekas jānes. Tikai pašai jāpārvietojas. Zupu man pienes klāt. Drīz vien ir apbalvošana. Izbaudu savu pirmo vietu! Dāvanas bagātīgas, esmu laimīga par sasniegto, čaloju ar citiem finišētājiem. Ir tik labi! Negribas ilgāk liedēt savu atbalsta komandu, velkamies uz mašīnu. Ivars no aizmugures nosauc: “Pamājam 2021.gada uzvarētājai Kristīnei un 2023.gada uzvarētājai Guntai!” Ļaudis arī pamāj. Nu bija tak labs pasākums! Būs vēl kādreiz jāuzskrien!
Kazdangas taku maratonu biju ieplānojusi kā pēdējo garo treniņu pirms ultras, kas jāskrien pēc 2 nedēļām. Pasākuma fotogrāfijā redzama plakana upe, un tas liek domāt, ka maratons arī būs plakans. Dažas dienas pirms pasākuma uzzinu, ka tomēr būšot pauguri… Sāku saprast, kur esmu iegrābusies.
Pirmsmaratona naktī līst lietus, un ļoti labi, ka tā, jo nebija putekļu. Skrējiena sākumā laiks apmācies, bet vēlāk jau saulīte pa zemes virsu staigā.
Pirms starta saprotu, ka negribu šito skriet. Maratons ir maratons! Tas nekas, ka takas, bet tas ir maratons! Grūti to tā uztvert. Pirms starta joki par to, ka jāiet tuvāk starta līnijai, jo tad mazāk būs jāskrien. Trase sākas ar kāpumu. Pietiekami garu, pietiekami slīpu kāpumu, kas liek saprast, ka nebūs te nekādas pastaidziņas brīvdienā. Uz leju neiet diži vieglāk, un tad jau atkal augšā. Otrais kāpums ir pat vēl grūtāks, bet tad jau var izbaudīt rudenīgo ainavu. Man ļoti patīk rudens! Skrienu kopā ar dažiem lietuviešiem, temps ērts, esmu otrajā pozīcijā no sievietēm. Trešā vieta tepat aiz muguras. Tiltiņš, atkal divi traki kāpumi, bet tad jau gar šoseju taka pārsvarā mierīgi uz leju. Dzeršanas punktam skrienu garām, nav vērts. Atraujos no lietuviešiem un skrienu viena. Kaut kādas stulbas trepes uz leju, bet skrienu blakus tām. Vēlreiz tas pats dzeršanas punkts, atkal skrienu garām, vēlreiz tas pats tiltiņš, cilpiņas gar sacensību centru un pašās apļa beigās kaut kāds nejēdzīgs līkumiņš stāvi uz augšu un uzreiz pa to pašu lejā. Nesaprotu, kāpēc tas, jo tas 7km apli pagarina, un tas galīgi nav vajadzīgs. Piemetu galvā, ka 6 apļi būs kādi 43,5km. Starpfinišā bufete, bet es iztieku ar ūdeni un dažreiz arī kolu.
Otrajā aplī kaifoju. Ir viegli skriet. Jūtu, ka man palīdz tas, ka gandrīz katru dienu vingroju. Kāpumos cītīgi tipinu, pa taisno un uz leju skrienu ātri. Saprotu, ka šai eiforijai nevajag ļauties, bet man vienalga. Baudu skrējienu. Uz tiltiņa un sacensību centrā ir mūzika, fotogrāfi un līdzjutēji, vispār viss forši. Cilpā ap dzeršanas punktu redzu Evitu. Viņa ir kādu kilometru man priekšā, nenoķeršu.
Trešais aplis ir grūts. Kāpumi ir grūti. Negribu vairs neko. Vēl nav pat pusceļš, bet es jau esmu gatava. Ievēroju trases malā apskates objektus. Ne ne, kādi vēl apskates objekti? Tas nozīmē tikai to, ka esmu pārāk lēna! Kur ir skrienams, tur skrienu ātrāk. Cilpā ap dzeršanu aiz sevis redzu Ivetu. Viņa ir kādu kilometru aiz manis, jāmūk. Tad nomierinu sevi, ka Evita man ir priekšā tikpat lielu gabalu, un man liekas, ka es viņu nenoķeršu. Kāpēc man šķiet, ka Iveta mani noķers? Mierīgi! Nu re, pusmaratons noskriets.
Trešo apli beidzu gandrīz vienlaikus ar pusmaratona startu, kas nozīmē, ka ceturtais aplis sākas ar lēnāko skrējēju apdzīšanu. Trase ir pietiekami plata, cilvēku maz, līdz ar to pat priecājos, ka trasē ir vairāk dzīvības. Pēc dažiem kilometriem kļūst nu tik neizturami grūti, ka es nespēju vairs izturēt! Ceturtais aplis ir mūžīgs un smags. Es vairs fiziski nespēju normāli paskriet. Šausmīgi grūti, jo nogurums ir vājprātīgs, bet vēl tik daudz jāskrien. Skaitu kāpumus. Katrā aplī ir četri tādi nopietnāki. Joprojām skrienu pa viņiem augšā, jo staigāšana nav varians. Es gribu būt uz pjedestāla. Fotogrāfijas būs drausmīgas, bet labāk drausmīgas fotogrāfijas no trases, bet smukas no apbalvošanas. Uz laipiņas skan kaut kāds tucinieks, gar sacensību centru atkal tucinieks, tad atkal dzirdu tucinieku no laipas. Jūtos kā nebeidzamā šausmu labirintā, no kura nav izejas. Beigās ir noskrieti tikai 29km. 29 no 43!!! Drausmas.
Sāku piekto apli. Fiziski ir vēl grūtāk, bet mierinu sevi ar domu, ka vēl tikai šitais un viss. Pirmais kāpums, otrais kāpums, atpūta pa līdzenāku. Trešais kāpums, ceturtais kāpums, taka gar šoseju. Bet tā taka kaut kā sākusi iet uz augšu! Nopietni! Pirmajā aplī tas bija smuks lejupceļš, bet tagad ir uz augšu! Kaut kāds stulbums. Piektais kāpums. Ko, nopietni? Tak nebija te tāda. Es vairs nevaru. Bet nav varianta nevarēt! Ir jāvar! Gar trepēm uz leju. Man ir grūti skriet uz leju, bet vēl jau tikai šitais un nākamais. Pēc laipiņas uzradies neliels kāpums. Domāju, ka beigās mani apdzīs ātrākie pusmaratonisti, bet viņi to neizdara. Ha ha, lēnie! Nākamais aplis taču būs vieglāks, vai ne?
Starpfinišā padzeros un skrienu tālāk, ja to vispār var nosaukt par skriešanu. Es klunkurēju un streipuļoju. Esmu apņēmusies nepāriet soļos, nu ne jau pēdējā aplī! Pirmais kāpums iznīcina, lejupceļš tāpat. Otrajā kāpumā sajūtu asins garšu mutē. Man liekas, ka es tūliņ sabrukšu, bet vēl tikai drusciņ, vēl drusciņ… Kāpums beidzies, var atpūsties, bet kaut kā nesanāk. Ir grūti skriet arī pa taisno. Laipas dēlīši mirguļo gar acīm, skatos labāk uz niedrēm. Sāk sāpēt muskulis ceļa iekšpusē. Trešo kāpumu kliboju augšā, bet joprojām nepāreju soļos. Nedrīkst! Maza atpūtiņa un garais ceturtais kāpums. Kliboju. Vēl tikai kādi 4km, tas ir jānoskrien! Vienalga, kā! Otrā vieta tak! Kad esmu augšā, jūtos atvieglota – palikusi tikai vieglā trases daļa. Nomoku taisno, tad lejā, tad piektais kāpums un arī sestais. Man jau sāp viss, kas var sāpēt. Visas vecās traumas pamodušās, pat tādas, par kurām jau biju aizmirsusi. Pirmo reizi padzeros tālajā ūdens punktā, bet nevajadzēja – tagad lejupceļā ūdens klunkšķ pa kuņģi. Laipiņa. Sākas eiforija. Niedrēs ir niedru gariņi. Nopietni, viņi tur ir un čabinās, un skrien ar mani. Aha, paskrien vēl! Laipas galā septītais kāpums. Vēl drusku, vēl drusku, kāds kilometrs tikai. Astotais kāpums apļa beigās. Stulbais pipuks, nu kam to tur vajadzēja! Uzreiz uz leju, ir grūti un sāpīgi. Nu jau viss, pēdējie metri. Finišētāja medaļa, nullītes alus un “tu esi otrajā vietā, būs jākāpj uz podesta”.
Guļu turpat zālītē un cenšos atelpoties. Saku, ka nekad vairs šito neskriešu, jo tas ir drausmīgi un nenormāli. Nu kā var ienākt prātā uztaisīt tādu maratonu? Par mani smejas un prasa, kā man varēja ienākt prātā, ka taku maratons varētu būt plakans. Bet kāpēc gan tam būtu jābūt kalnainam? Nu jau vienalga, es noskrēju un nepārgāju soļos, šis ir garākais taku paugurainais skrējiens, kurā neesmu pārgājusi soļos, un tak pirmais maratons, kurā man jākāpj uz podesta! Galīgi nav slikti! Kļūst vēsi, stīvām kājām tirinos uz mašīnu pārģērbties. Galīgi nesteidzos. Redzu, kā finišā ieskrien trešā vieta. Garda un sātīga zupa, čalas un smiekli ar draudziņiem, sirsnīga apbalvošana. Tagad arī es zinu, kas ir Kazdangas kaktusi. Loterijā arī paveicas, izceļu foršāko dāvanu – bleķa krūzi ar kaziņas kontūru. Ir silts un saulains, un es esmu laimīga! Kad tad nu atkal?
Augustā beigās visas pasaules taku skrējēju uzmanība ir pievērsta ikgadējai “UTMB” skrējienu sērijai Monblāna apkārtnē. Pa to laiku Cēsu pusē 30. augusta vakarā 2. gadu pēc kārtas bija iespēja izjust maksimu, ko sniedz Latvijas reljefs un izmēģināt spēkus vertikālā km (VK) skrējienā. Lasīt tālāk.
km 
-