Es braukšu uz Parīzi! Vārdi, kas daudzos izraisītu sajūsmu, bet manī atstāj dalītas jūtas. Esmu jau reiz tur bijis un man tur nepatika. Jā, toreiz es vēl neskrēju, es dzīvoju nepareizajā rajonā un acīmredzot darīju nepareizās lietas, bet man nepatika. Tad kāda velna pēc es tur braucu vēlreiz? Pats īsti nesaprotu, kā esmu ļāvis pašam sevi pierunāt, jo arī trase, kas būtu jāskrien Parīzē, nav man īsti piemērota. Tā nav tik gara kā man patiktu un tā noteikti nav tik kalnaina kā man patiktu. Un tomēr es braucu! Tas ir viena no manu atbalstītāju – Isostar pasākums, un man gribas ar lepnumu viņus pārstāvēt, tā ir iespēja aizbēgt no Latvijas ziemas un nokļūt Rietumeiropas pavasarī, un galu galā tā ir iespēja finišēt Eifeļa tornī, iespēja, kas manī izraisa sajūsmu.
Pēc neveiksmīgā starta TransGranCanaria, Parīzes Eco Trail man kļūst par nedaudz nozīmīgāku pasākumu. Gribas parādīt, ka TGC bija nejaušība un ziemā ieguldītais darbs nav bijis velts. Jau Kanārijās jutu, ka esmu pietiekami ātrs un spēcīgs, un zinu, ka Parīzē tas viss palīdzēs.
Briselē
Uz Parīzi braucu viens. Vispirms pa ceļam apskatu Briseli, kur līdz šim nav sanācis būt, bet pašā Parīzē vienīgā ekskursija ir paredzēta uz expo. Šajā reizē ne Luvra, ne Elizejas lauki, ne Triumfa arka mani neinteresē. Visu to esmu jau redzējis dzīvajā un vairākkārt atkārtojis zināšanas, skatoties Tour de France noslēdzošo posmu. Līdz expo nonāku skrienot un izbaudot Parīzes pavasari. Ir plus desmit grādi, smuki spīd saulīte un skriešana t-kreklā un šortos ir ļoti komfortabla. Pats expo ir iespaidīgs. Skrējiens ir nobāzts mazā stūrītī, bet lielajā paviljonā var smelties idejas aktīviem ceļojumiem uz dažādām pasaules vietām. Tā štelle man patīk un pie dažām jaunām idejām tieku. Expo lieluma dēļ sanāk nedaudz garāka ekskursija kā esmu plānojis, bet, neskatoties uz to, vēlā pēcpusdienā jau esmu atpakaļ savā klusajā Parīzes piepilsētas dzīvoklī un kārtīgi atpūšos pirms gaidāmā starta.
Expo pie Isostar
Starts ir 12:15 pēc vietējā laika, bet, lai tiktu uz startu, ir jādodas kārtīgā ekskursijā. Vispirms ar kājām uz metro, tad ar diviem metro līdz vilciena stacijai un pēc tam ar organizatoru apmaksātu vilcienu līdz starta miestam. Ar to vēl viss nav galā, jo pēc vilciena seko organizatoru autobuss, kurš pieved gandrīz pie paša starta. Nepaiet ne 2.5 stundas un esmu galā. Ja metro vēl viss ir mierīgi, tad vilciena stacijā vēderā sākās pamatīgi taureņi. Visapkārt ir skrējēji, un tuvumā manāmi arī galvenie konkurenti. Nepatīk, ka tik agri jau sāku par to visu stresot, bet citu veidu kā nokļūt startā man nav.
Sinoptiķi šajā dienā ir solījuši nedaudz sliktāku laiku kā iepriekšējās dienās. Pēc prognozēm ir paredzēts, ka rīta pusē līs lietus, un tas arī notiek, bet pēcpusdienā ir paredzēts, ka temperatūra pakāpsies līdz astoņiem grādiem un arī nokrišņi mitēsies. Šis info mani apmierina, un es esmu izvēlējies startēt šortos, t-kreklā un papildus siltumam esmu uzvilcis arī ikriņus un rociņas. Viesnīcā ilgi domāju, vai gribu visu distanci nest somā savu Inov8 kurtku, bet beigās izdomāju, ka neko viņa nesver un drošībai paņemšu. Vienīgā izmaiņa, ko veicu pa ceļam vilcienā, ir apavi. Sākotnēji esmu plānojis skriet ar Inov8 Rocklite apaviem, bet pa ceļam nomainu tos uz Inov8 X-Talon, jo ir aizdomas, ka vietām varētu būt dubļains un manis sākotnēji plānotie zemes ceļi, lielās takas un bruģa ceļi varētu nebūt pārāk labā stāvoklī un tad labāk būtu piemēroti tieši Taloni.
Izkāpis no autobusa, uzreiz nonāku čurāšanas čempionātā. Franču vīri kā Napoleona karavīri ir sastājušies skaistā ierindā, sagatavojuši savus ieročus un veic piešaudi. Es tik izmisis neesmu un plānoju paciesties līdz kārtīgai tualetei. Līdz startam ir stunda, es tieku galā ar tualeti un sildos kādā no organizatoru teltīm. Visu laiku ar sevi diskutēju par skriešanu kurtkā. No vienas puses ir auksti, bet zinu, ka skrienot ātri iesilšu un tad kurtka būs jāvelk nost. Tikai pēc tam, kad esmu nodevis savas mantas uz finišu un sāku iesildīšanos, saprotu, ka startēšu kurtkā, jo divu kilometru laikā tā arī neesmu iesilis.
Startēju no pirmajām rindām. Visi galvenie favorīti ir man apkārt, un tādā veidā es visu varu viegli kontrolēt. Mērķis ir taisnajos etapos skriet uz 3:50min/km un censties nesekot baram, ja tas skrien pārāk ātri. Par laimi, pārējiem līderiem ir līdzīgas domas un pirmajos kilometros mēs skrienam uz 3:50. Sākumā turos ap desmito pozīciju, bet, nokļūstot vieglākā etapā, lēnām visus apdzenu un kādu laiku skrienu visiem pa priekšu. Tālu neatraujos, un tas arī nav mērķis, tā vietā turu komfortablu tempu un visu kontrolēju. Kurtku, lai arī uz mirkli tiešām paliek karsti, pagaidām atstāju mugurā.
Visiem pa priekšu
Man par pārsteigumu pēc mirkļa mani sāk apdzīt. Pēkšņi neesmu vairs pirmais, bet tā vietā esmu nokritis līdz 11. vietai. Skatoties pulkstenī, es neesmu palicis lēnāks, bet tieši otrādi, jo kilometru laiki jau ir stipri tuvāk 3:40min/km. Paskatos atpakaļ, un tur neviena nav, tātad vienpadsmitā vieta ir tas, ar ko man tuvākajā laikā būs jāsamierinās, jo ātrāk skriet es netaisos.
Pāris kilometrus noturos grupas aizmugurē un brīžiem pat iepalieku, bet tad sākas vairāku pagriezienu sērija, nelielas kāpnītes un daži kāpumi, un es pēkšņi atkal visiem esmu priekšā. Pulkstenis nopīkst desmito kilometru, 38:30. Es jūtos labi, bet, spriežot pēc tā, kā man apkārt daži elso, optimistu mūsu grupā netrūkst, un ir tikai laika jautājums, kad viņi lūzīs.
Kādu laiku paskrējis visiem pa priekšu, atkal tieku masveidā apdzīts, tikai, ja iepriekš šādā veidā nokritu līdz 11. vietai, tad tagad grupa jau ir samazinājusies, un zemākā vieta, uz kuru nokrist, ir astotā. Kilometru laiki vairs nav tik vienmērīgi, jo parādās arvien vairāk pauguru un takas paliek šaurākas un nedaudz dubļainākas. Neviens tā īsti negrib saslapināt kājas, līdz ar to notiek peļķu un dubļaināko vietu apskriešana, bet labi skrienamajos etapos ātrumi joprojām ir iespaidīgi un deviņpadsmitajā kilometrā veicu savu dienas ātrāko kilometru 3:36min/km.
Ar to gan ir par maz, lai noturētos līderu grupā. Trīs priekšā skrienošie no mums pārējiem nedaudz sāk attālināties. Zinu, ka grupiņā ir divi no galvenajiem favorītiem –– francūži Vincent Viet un Emmanuel Meyssat, bet trešais – francūzis Thomas Cardin šajā grupā mani nedaudz pārsteidz. Par atrāvienu īpaši nepārdzīvoju, ar mani joprojām ir iepriekšējā gada uzvarētājs Emmanuel Gault un galvenais sacensību favorīts, norvēģis Didrik Hermansen, un to uzskatu par labu kompāniju.
Pirmais pusmaratons tiek pieveikts 1:22:30, un, lai arī zinu, ka tālāk tik raiti neies, tas ir labs pamats labam finiša laikam. Ap 22. kilometru ir arī pirmais kontrolpunkts. Šeit līderu grupu jau esmu atlaidis 43 sekunžu attālumā, bet otru trijnieku esmu atlaidis 10 sekunžu attālumā, un pats kontrolpunktā ierodos 7. vietā. Astotā vieta ir uzreiz man aiz muguras, bet tālāk perimetrs izskatās tīrs.
Neesmu paredzējis šeit apstāties un to arī nedaru, tāpēc kontrolpunktu pametu 4. vietā. Rets gadījums, kad kādu apdzenu kontrolpunktā, bet ūdens man ir pietiekami un atbalsta komandas man nav, un tāpēc viss, ko man vajag, ir pie manis. Tālumā redzu pirmo trijnieku, bet man diezgan drīz seko Gault un Hermansen, kuri mani arī noķer. Diezgan drīz nonākam pie pirmā kāpuma, un šeit es nolemju piestāt īsai zaļajai pauzei, kas mani vilinājusi ir jau krietnu laiku. Skaidrs, ka mani biedri uzreiz aizskrien un garām tiek arī vēl viens skrējējs, un es atkal esmu septītais.
Kāpumā esmu žigls un ātri ne tikai atgūstu sesto vietu, bet noķeru arī Gaulta un Hermansena duetu. Ar viņiem arī turpinu skrējienu. Trase sāk palikt arvien dubļaināka un līdz ar to – lēnāka, bet no gaisa smidzina viegls lietutiņš. Aukstie dubļi ir ne visai patīkami, bet pagaidām vēl nav nekas kritisks.
Kādā brīdī pamanu, ka lietus lāses ir palikušas tādas biezākas. Sāk jau likties, ka man rēgojas, jo diez vai pie tik lieliem plusiem varētu snigt sniegs, bet pāris kilometrus vēlāk vairs nav nekādu šaubu. Snieg, turklāt spēcīgi. Te nu Tev bija +8.
Tālumā arvien biežāk redzam trešajā vietā esošo francūzi Thomas Cardin. Mēs viņam konstanti tuvojamies un kādā no kāpumiem esam viņam jau ļoti tuvu, bet tad pēkšņi viņš pazūd. Jokaini, ka viņš pēkšņi ir kļuvis tik ātrs, bet ilgi par viņu domāt nesanāk. Kādā no noskrējieniem neierakstos līkumā un slaidi pa dubļiem nošļūcu pāris metrus. Kritienā neko neesmu sasitis, bet Isostar želejas atlikušajā trasē vairs nav tikai ar ābolu garšu, tagad klāt ir nākusi arī dubļu garša. Kraukšķīgi un uzmundrinoši. Aukstums, kurš manī ir zadzies pēdējo kilometru laikā, nu kļūst apgrūtinošs, un man ir ne tikai slapjas kājas un galva, bet arī cimdi, soma un principā viss pārējais. Nokārtu galvu turpinu, bet savus ceļabiedrus Gault un Hermansen palaižu nedaudz prom.
Aukstums kļūst neizturams. Lai arī atkal esmu noķēris savus ceļabiedrus, laimīgs es neesmu. Sniegs sitas sejā ar tādu spēku, ka brīžiem sāp acis, bet izskrienot kādā klajumā, man pamatīgi sāk salt seja. Nepalīdz arī tas, ka visu laiku ir jākuļas pa 10 cm biezu dubļu kārtu un regulāri ir jāskrien cauri aukstām peļķēm. Tikai ieskrienot biezākos mežos, ir nedaudz labāk un, tuvojoties kontrolpunktam, situācija vairs nav tik kritiska. Man joprojām ir auksti, bet šīs sajūtas vēl ir paciešamas.
Cīņa sniegā
Otrajā kontrolpunktā ieskrienu daļēji priecīgs. Pulkstenis rāda, ka noskrieti ir 43 kilometri, bet info dēlis rāda 45. Šādu pavērsienu es jau gaidīju, un ir patīkami, ka tas tā arī apstiprinās. Pirmais maratons ir pieveikts 3h 2min, nedaudz lēnāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā apstākļus, pietiekami labi. Kontrolpunktā atkal nepiestāju un atstāju savus biedrus aiz muguras. Pats domāju, ka tobrīd esmu 4. vietā, bet izrādās, ka tā nav patiesība, jo trīs priekšā esošie ir pāris minūtes pazaudējuši apmaldoties un es uz mirkli esmu nonācis pirmajā pozīcijā.
Pirmajos kilometros pēc kontrolpunkta konkurenti joprojām ir aiz muguras, bet es neielieku pietiekami lielus spēkus, lai to tā arī atstātu. Neticu, ka esmu gatavs 35 kilometru garam izrāvienam un dzīties pakaļ vienmēr ir vieglāk nekā tikt ķertam. Šī iemesla dēļ pāris kilometrus vēlāk atkal esam trijatā. Vairākas reizes maināmies ar pozīcijām, bet lielāko daļu pa priekšu skrienu es. Man tā patīk labāk, jo varu koncentrēties tikai uz savu skriešanu un nav jādomā par to, vai kādu nesamīšu.
Apstākļi paliek arvien sliktāki. Nu jau ir ilgstoši periodi, kad ir jāskrien pa lielām peļķēm, un mūsu temps krītas arvien straujāk un straujāk, un tāpēc nepārsteidz, ka mūsu grupiņu drīz kāds noķer. Izrādās, ka tas ir Emmanuel Meyssat, kurš ir iepriekš apmaldījies un tagad mūs atkal ir noķēris. Viņš izskatās līmeni augstāks, un mani kāju muskuļi ir tik ļoti nosaluši un savilkti, ka es pat neapsveru domu viņam sekot. Norvēģim ir citas domas, un viņš, mirkli apdomājies, sāk dzīties pakaļ francūzim, un drīz viņi abi pazūd aiz līkuma. Palieku divatā ar francūzi Gault. Izskatās, ka mums abiem iet grūti, bet es jau sen esmu gaidījis, kad viņš salūzīs. Viņam ir ļoti interesants elpošanas veids, viņš pamanās ievilkt un izpūst elpu uz katru soli, un tādā veidā izklausās, ka viņš visu laiku elso, bet realitātē tas vienkārši ir viņa stils un francūzis lūzt netaisās.
57. kilometrā esošajā kontrolpunktā ierodos trešais (manuprāt, piektais) un no līderiem atpalieku 2.5 minūtes. No francūža esmu nedaudz atrāvies, bet domāju, ka tas ir kādas zaļās pauzes rezultāts. Ar skaudību skatos kā francūzim tiek dotas sausas drēbes, bet es pats saprotu, ka man ir jādabū kāds gabaliņš siltuma, un šī iemesla dēļ pirmo reizi kontrolpunktā apstājos. Prasu pēc buljona, un tāds arī atrodas. Dāma, kas to grasās pasniegt, ir gana lēnīga, un, ja vien es nebūtu tuvu izmisumam, noteikti tik ilgi negaidītu. Sagaidu, bet, ak vai, buljons ir verdošs. Tā vietā, lai sasildītos, apdedzinu mēli un izniekoju laiku, bet kontrolpunktu pametu kopā ar francūzi.
Ilgi kopā paskriet nesanāk. Manas kājas no aukstuma funkcionē arvien sliktāk, un ārā sāk līst sāpes, par kurām es pēdējo reizi sūdzējos pāris gadus atpakaļ, kad līdzīgā temperatūrā skrēju sezonas pirmajā Stirnu Bukā. Nepatīkamākā no tām ir cirkšņa rajonā, bet pamatīgi savilkti ir arī augšstilbi un dibena muskuļi. Francūzis aizskrien, bet es ar sažmiegtiem zobiem cenšos tikt uz priekšu un samierinos, ka francūzi šodien vairāk neredzēšu.
Ar mokām kustos, un kilometru laiki jau ir ap 5min/km. Dubļi, nemitīgs sniegs, dubļi, aukstums un vēl dubļi. Viss sāp, viss salst, viss ir slikti. Padoties negrasos, bet apzinos, ka uz labu rezultātu arī vairs nevaru cerēt, un sapņoju par noturēšanos labāko sešiniekā. Pāris vietās ir problēmas ar marķējumu, bet man pulkstenī ir karte un, sekojot tai, ātri nonāku uz pareizā ceļa.
Neģīmī tuvojos kontrolpunktam, kas ir 12 kilometrus pirms finiša, un pēkšķi priekšā ieraugu sen neredzētus draugus. Hermansenam tā arī nav izdevies noturēties līdzi Meyssat tempam, un viņu ir noķēris francūzis Gault, bet abi kopā viņi stāv krustojumā un nevar izlemt kurā virzienā skriet. Atkal apvienošanās mani reāli uzmundrina un, lai arī marķējuma šeit nav un mans pulkstenis rāda, ka mēs kustamies nepareizajā virzienā, viss uz mirkli atkal ir labi.
Vairākas reizes mēģinu teikt, ka mēs neskrienam pareizi, bet vietējie, kurus mēs netīšām esam satikuši saka, ka viss ir kārtībā un mēs skrienam pareizi. Viss jau ir labi, tik es brīnos par Gault nespēju orientēties, viņš šo pasākumu skrien vismaz piekto reizi, un nav tā, ka mēs esam kādā randomā mežā. Apkārt ir statujas, skaists, lai arī piesnidzis, parks un civilizācija. Vietējiem izrādās taisnība un drīz nonākam kontrolpunktā, tiesa, ne no pareizās puses. Esam uz to atskrējuši pa taisno, bet, spriežot pēc kartēm, neesam īsti ne ieguvuši, ne zaudējuši.
Kontrolpunktā esmu ieradies trešais (manuprāt, joprojām piektais). Pirmā vieta ir jau gandrīz 12 minūšu attālumā, un tas nepārsteidz, bet mūsu trijnieks ir praktiski blakus. Veicu otro mēģinājumu tikšanai pie buljona, un šoreiz tas norisinās krietni veiksmīgāk. Buljons ir pareizajā karstumā un garšā, un es pat paprasu otru porciju.
Dubļi ir arī kontrolpunktā
Kamēr es mielojos ar buljonu, mani kompanjoni ir prom. Zinu, ka vēl pāris kilometri būs dubļaini, bet pēc tam būs Parīze, un tur jau nu noteikti dubļu nebūs. Tā arī ir, un šī nu reiz ir tā vieta, kur es varētu parādīt savu spēku. Skriet kvalitatīvi arī distances beigās ierasti ir mans viens no spēcīgākajiem ieročiem, bet šoreiz nekas no tā nesanāk. Jau no Parīzes sākuma, 100-200m attālumā sev priekšā redzu norvēģi. Viņš neattālinās, kas nozīmē, ka viņš ir gaužām lēns, bet es arī netuvojos, jo ne tikai nevaru ātri paskriet, bet brīžiem esmu spiests pāriet soļos. Aukstums un dubļi ir mani pilnībā izsmēluši, un grūti ir ne tikai kājām, bet arī visam pārējam.
Cauri Parīzei kuļos zombija stāvoklī, visi mēģinājumi restartēties ir bijuši velti, un norvēģis tuvāk nenāk. Ik pa laikam skatos atpakaļ, bet tur neko nemana un vismaz šajā ziņā jūtos drošībā. Eifeli var redzēt jau pa gabalu, bet zinu, ka tas nav nekāds rādītājs. Kādam no īso distanču lēnākajiem dalībniekiem jautāju, cik ir līdz finišam, un viņš saka, ka divi kilometri. Sirds priekā saraujas, lai arī zinu, ka viņš ir melis un līdz finišam ir četri. Gandrīz jau pie paša Eifeļa mani novirza uz īsāko distanču finišu. Laikam izskatos tik nožēlojami, ka vairāk līdzinos pēdējām vietām 45 km distancē, nekā pirmajām vietām 80 km distancē.
Pie paša Eifeļa pieskrienu galīgi beigts. Apkārt ir daudz cilvēku, kas uzmundrina, bet es vairāk peldu nekā skrienu. Kāpiens augšā ir ellīgs. Lieku kāju aiz kājas un ar abām rokām turos pie margām, jo neesmu drošs, ka bez to palīdzības varu noturēties kājās. Kāpiena laikā dzirdu, kā augšā uzgavilē norvēģim, bet man laiks un telpa ir nosacīti jēdzieni. Nesaprotu ne cik tas ir tālu, ne cik man vēl ir palicis. Izvilcies uz kādas platformas ieraugu laika ņemšanas paklāju. Neticu, ka tas ir finišs un uztveru to kā ļaunu joku. Prasu brīvprātīgajiem, kur man ir jākāpj tālāk, bet viņi saka, ka tas ir viss.
Viss?
Ātri tieku nogādāts siltākās telpās un tieku apsēsties. Kādam no brīvprātīgajiem palūdzu, lai izpako manu folija segu un sagādā man tēju. Sēžu, trīcu un spriežu, ka, ja es nesaslimšu pēc šāda pasākuma, tad mani nekas nevar apturēt. Tikai vēlāk no Leldes uzzinu, ka esmu ceturtais un no organizatoriem uzzinu, ka man būs jānāk uz apbalvošanu. Vispirms gan es gribu sausas drēbes un siltu dušu, bet uzzinājis, ka tas viss ir 400 m prom no Eifeļa, sabēdājos un paziņoju, ka viens nekur neiešu un ka man vajag pavadoni. Pie tāda arī tieku un desmit minūtes vēlāk jau esmu siltā dušā, un viss atkal ir labi.
Ballīte Eifelī
Seko smirdīgo drēbju atrādīšana Eifeļa apsardzei, lai tiktu atpakaļ teritorijā, nepārspīlējot 2x ātrāks kāpiens augšā Eifelī kā sacensībās un bankets Eifeļa pirmajā stāvā ar šampanieti un delikatesēm. Dzīve atkal ir skaista, un grūtības sāk lēnām aizmirsties. 78 kilometri, 6h 16min 02sek un 4. vieta. Vienmēr var labāk, bet es esmu priecīgs, ka esmu dzīvs. Šis nebija viegli!
Pāris atziņas:
*Neuzticies laika ziņām!
*Ja ir iespēja nosūtīt siltas drēbes uz finišu, dari to ar papildus rezervi. Manā gadījumā, ja man būtu bikses līdzi brīdī, kad es nodevu somu pirms starta, man viņas būtu kājās nevis viesnīcā.
*Pārāk intensīva sacensība, lai iztiktu ar vienu želeju 30 minūtēs, noteikti bija jāiet pēc ritma 20 min/želeja. Sacensību otrajā daļā ilgi pie sevis raudāju par to, ka vienu Isostar želeju atstāju viesnīcā, jo negribējās viņu nest somā. Parīzes daļā būtu palīdzējusi.
*Ļoti piemērots pasākums tiem, kas grib pamēģināt taku ultru, bet no lielajiem kalniem vēl baidās. Normālos laikapstākļos viegla un ātra trase. Var salīdzināt ar vieglu Stirnu Buka posmu, tikai ilgāk.
Ir 2016. gada 26. augusta rīts. Labi apzinos, ka galvenais notikums šajā dienā būs sekošana UTMB startam vakarā, bet iesildoties esmu nolēmis pasekot līdzi arī CCC distances veicējiem. Starts ir emocijām bagāts, pati distance liekas baudāma, bet līderu finišs izskatās episks. Ar cilvēkiem pilnā pilsētā, piektdienas vakarā un pie emocionālās Vangelis mūzikas. Šis ir brīdis, kad es saprotu, ka nākamajā gadā es vēlos startēt CCC distancē, lai piektdienas vakarā finišētu Šamonī un tiktu pie savas Vangelis dziesmas finišā.
Šamonī ierodamies vien pirmdienā, bet divas dienas jau esam pavadījuši Šveicē, un man ir izdevies apskatīt daļu no trases. Treniņš trases apstākļos sanāk nedaudz satraucošs. Nezinu, vai garā ceļa, nesenā 24h rogaininga, vai augstuma ietekmē, bet skriešana sanāk samocīta. Jau skrienot lejā, pulss ir augstāks nekā parasti, bet, mēģinot tikt atpakaļ augšā kalnā, saskaros ar lielām problēmām un vairākas reizes esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Tā nav laba zīme, bet paniku vēl neceļu, jo man ir pietiekami daudz laika, lai atgūtu spēkus.
Panika atceļas pēdējā nopietnā treniņa laikā otrdien. Skriet atkal ir pavisam viegli un kājas pašas nesas uz priekšu. Tiesa, šajā treniņā arī nedaudz pārcenšos gan ar treniņa ilgumu, gan ar intensitāti. Jāsaka, ka šādu kļūdu pieļauju regulāri. Nonācis kalnos, es sevi ne visai spēju kontrolēt un man gribās skriet visur, kur acis rāda, un gribas to darīt ātri un smuki.
Pēdējās dienas pirms starta paiet gaidot informāciju no organizatoriem par trasi. Pāris dienu laikā laikapstākļi ir pārvērtušies no +30°C uz +10°C ar pastāvīgu lietu. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiks veiktas izmaiņas trasē, un tiks pielāgots trases B variants ar startu un finišu Šamonī, bet mana teorija izrādās nepareiza, un dienu pirms starta tiek atsūtīta īsziņa, ka būs jāskrien oriģinālā trases versija.
Starta rītā aiz loga viegli smidzina. No mūsu grupiņas CCC skrienam tikai es un Linda, un tāpēc arī divatā čāpojam uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz startu. Viss pasākums ar nelielu čammāšanos no organizatoru puses, bet starta vietā Courmayeur nonākam gana laicīgi, un pilnai laimei šajā kalna pusē smuki spīd saule.
Esmu izvirzījis sev vairākus mērķus. Šajā reizē ceru iekļūt labāko pieciniekā, lai tiktu uz pjedestāla. Kā minimālais mērķis izcīnītajā vietā ir 10. vieta. Šī pozīcija man ļautu minimāli uzlabot situāciju sezonas kopvērtējumā. Skatoties dalībnieku sarakstu, šie mērķi liekas reāli, pat neskatoties uz to, ka pēc reitinga esmu vien 26. labākais. Plānojot laika grafiku, spriežu, ka, lai ieskrietu top5, būs nepieciešams skriet zem 12 stundām, bet savu skriešanas plānu izveidoju nedaudz pesimistiskāku un ieplānoju trasē pavadīt 12-13 stundas.
KP0 Courmayeur – KP1 Tete de la Tronche
Distance: 10.3km; augstummetri: 1435; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un stāvāka
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. Garry Assel 1:24:37
1. Garry Assel 1:24:37
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
—
—
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41
Starts ir emocionāls. Pirmo reizi asaras acīs parādās 3 minūtes pirms starta, skanot Itālijas himnai. Šim pasākumam esmu gatavojies nopietni un gribu sevi parādīt no labākās puses, tāpēc nav brīnums, ka esmu nedaudz emocionāls. Otrā reize seko divas minūtes vēlāk, kad līdz startam ir palikusi minūte un tiek atskaņota Vangelis – Across the Mountains. Lai arī emocijas ir lielas, mēģinu savākties. Ievelku dažas dziļas elpas, nomierinos un, atskanot starta signālam, ar kliedzienu uz lūpām dodos trasē.
Pirmais kāpums ir neierasti grūts. Tā sākums ved pa asfaltētu ceļu un sākotnēji tas man lielas problēmas nesagādā. Tiesa, jo augstāk mēs tiekam, jo kāpums paliek grūtāks. Īpaši grūti ir pēdējie kilometri, kur stāvums pārsniedz 30% robežu, un es pat uz mirkli esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Paniku vēl neceļu, jo pirms starta esmu plānojis, ka pirmo kāpumu veikšu prātīgāk, un nedaudz vajāks veikums saskan ar manu plānu.
Ja kāpuma pirmo daļu esmu turējies pirmā desmitnieka beigās, tad, tuvojoties augšai, sāku lēnām savas pozīcijas zaudēt, un, nonākot augšā, atrodos vien 20. pozīcijā. Tik zemu vēl šogad pasaules tūrē neesmu bijis ne uz mirkli un, lai arī tas mani nedaudz satrauc, apzinos, ka tepat priekšā vien visi ir, un man ir visa diena, lai atgūtos.
KP1 Tete de la Tronche – KP2 Refuge Bertone 14.5km
Distance: 4.2km; augstummetri: 25; Diezgan vienkāršs noskrējiens ar nelieliem tehniskākiem etapiem
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. Ludovic Pommeret 1:44:22
1. Jorge Maravilla 0:17:57
2. Tom Owens 1:44:23; +0:01
2. Rachid El Morabity 0:18:28; +0:31
3. Rachid El Morabity 1:44:30; +0:08
3. Mike Aigroz 0:18:31; +0:34
—
—
26. Andris Ronimoiss 1:50:09; +5:47
33. Andris Ronimoiss 0:20:51; +2:54
Seko četru kilometru noskrējiens līdz Refuge Bertone. Arī šeit es turpinu zaudēt pozīcijas. Pašam liekas, ka kustos normāli, bet uz citu fona jūtos kā lempis. Tiklīdz ir kāda nedaudz tehniskāka daļa, es raustos, un tas pamatīgi samazina manu ātrumu. Vairākas reizes mēģinu ieķerties aizmugurē kādam no tiem, kas mani ir apdzinuši, bet arī tas īsti neizdodas. Pat taisnākajos posmos, kuros parasti esmu labs, es nespēju nevienam tikt līdzi.
Kontrolpunktā ieskrienu 26. pozīcijā, un iekšējie trauksmes zvani skan pilnā apjomā. Mēģinu nomierināties, tomēr rezultātā nekas labs nesanāk, un es aizčammājos kontrolpunktā, un tādējādi atkal pazaudēju vērtīgās sekundes.
KP2 Refuge Bertone – KP3 Refuge Bonatti 21.9km
Distance: 7.4km; augstummetri: 300; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Hayden Hawks 2:23:49
1. Hayden Hawks 0:37:28
2. Ludovic Pommeret 2:24:37 +0:48
2. Jorge Maravilla 0:39:25; +1:57
3. Rachid El Morabity 2:24:43; +0:54
3. Marcin Swierc 0:39:35; +2:07
—
—
32. Andris Ronimoiss 2:34:43; +10:54
33. Andris Ronimoiss 0:44:34; +7:06
Turpinu jau ar nedaudz citādāku domāšanu. Mēģinu sevi pārliecināt, ka šie pasākumi nav cīņa par sekundēm un milimetriem, šī ir cīņa par stundām un desmitiem kilometru. Domāšana, protams, pareizā, bet ne sūda nepalīdz, jo es joprojām cīnos ar pozīcijas saglabāšanu un daru to gaužām nesekmīgi. Pavisam lēzenajos kāpumos es esmu salīdzinoši lēns, noskrējienos es esmu nožēlojams, bet pa taisni, lai arī tieku uz priekšu labi, neko neiegūstu, jo tādu te ir gaužām maz. Kādu laiku noturos piecu cilvēku grupiņā. Ilgi esmu otrais, un pārmaiņas pēc man ir sajūta, ka es esmu par kādu ātrāks, jo priekšējais skrien tempā, kuram es viegli tieku līdzi. Brīdī, kad grupas galvgalī tieku palaists es, atkal jūtos lēns, jo ir sajūta, ka no sekotājiem nevaru aizbēgt, vienā mirklī man tas apnīk un es visu baru palaižu garām.
Kontrolpunktā nonāku 32. vietā. Top10 man ir sešu minūšu attālumā un tas vēl nav nekas traģisks. Pats pie sevis filozofēju, ko es esmu izdarījis nepareizi, un nevaru rast atbildi. Man neliekas, ka es skrienu vāji, vienkārši citi šodien ir ātrāki. Kontrolpunktu pametu ar nokārtu galvu.
KP3 Refuge Bonatti – KP4 Arnouvaz 27km
Distance: 5.1km; augstummetri: 90; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Hayden Hawks 2:50:18
1. Rachid El Morabity 0:25:42
2. Ludovic Pommeret 2:50:23 +0:05
2. Ludovic Pommeret 0:25:46; +0:04
3. Rachid El Morabity 2:50:25; +0:07
3. Mike Aigroz 0:26:14; +0:32
—
—
42. Andris Ronimoiss 3:08:42; +18:16
71. Andris Ronimoiss 0:33:51; +8:09
Turpinās nejauki miksētais reljefs bez kārtīgiem kāpumiem vai noskrējieniem. Šķiet, ka esmu nedaudz nostiprinājies savā pozīcijā, un pārmaiņas pēc mani neviens neapdzen. Neskatoties uz to, domas galvā neraisās pozitīvas.
Nonākot tuvāk Arnouvaz, sākas noskrējiens, un es jau priecājos, ka drīz būšu trases etapā, ko esmu redzējis treniņā. Ilgi priecāties nesanāk. Kādā brīdī ieraugu zīmi, kas liecina, ka drīz priekšā būs fotogrāfs. Pašu fotogrāfu gan nemanu, jo viņš ir paslēpies aiz neliela uzkalniņa. Pāskrienu pāri uzkalniņam, ieraugu fotogrāfu, skaisti atiežu zobus un… blaukts, esmu zemē.
Sāp! Šķiet, ka viss ir beidzies! Mēģinu celties kājās, bet tas ne visai sanāk. Sāp! Sāp! Sāp! Norāpoju trases malā, dusmās dauzu sūnas un pavadu šo visu tirādi ar lamuvārdiem trīs valodās. Smirdīgie, smirdīgie akmeņi! Asaras acīs ir jau trešo reizi, bet šoreiz tās galīgi nav saviļņojuma asaras.
Fotogrāfs neliekas traucēts. Tā vietā, lai man jebkādā veidā palīdzētu, viņš aktīvi mani iemūžina kadros, bet pēc tam, kad es mēģinu otro reizi celties kājās, viņš pat izrāda neapmierinātību, ka es viņam traucēju nofotogrāfēt citus dalībniekus. Lēkāju uz vienas kājas un skaidrā latviešu valodā pasūtu viņu dirst.
Mēģinu saprast sāpju nopietnību. Abi ceļi ir pārsisti, bet nesāp. Plecs ir noberzts un nedaudz sūrst, bet īpaši netraucē. Inov8 soma ir saplēsta, bet tas laikam labi, jo tā varēja būt mana mugura. Vistrakāk ir cietis gurns, un sāpes tajā neļauj man īsti paiet. Fotogrāfs beidzot ir nonācis pie kādas sajēgas un mēģina man palīdzēt. Palīdzība aprobežojas ar tabletes izvilkšanu no foto somas. Esot ļoti stipra un laba. Prasu, vai tā esot pret sāpēm, bet īsti saprasties nespējam, tāpēc es, laiku nekavējot, riju vien nost un kliboju uz priekšu. Līdz Arnouvaz ir kilometrs, un līdz turienei man būs jātiek jebkurā gadījumā, trauma nav helikoptera cienīga. Tikai vēlāk atceros, ka nav diez ko prātīgi ņemt tabletes no svešiem cilvēkiem, bet kas izdarīts, izdarīts.
Kāja nedaudz iekustas. Lai arī tā ellīgi sāp, un dibens liekas savilkts krampī, es spēju kustēties uz priekšu. Ierodoties kontrolpunktā, doma par to, ka viss ir beidzies, ir pazudusi. Tā vietā meklēju mediķus. Gribētos, lai gurnam uzliek nedaudz aukstuma, bet tā ir kļūda. Ar šādu vai līdzīgu lūgumu pie mediķiem sacensībās esmu devies regulāri, bet parasti tas beidzas ar laika izniekošanu. Vienīgā reize, kad es tiešām esmu dabūjis aukstumu, ir Cēsu Eco Trail un arī tad ne no mediķiem. Noņemamies pāris minūtes. Sākotnēji man lūdz uzgaidīt mediķu teltī, kamēr mediķi noskaidros, vai viņiem ir aukstums. Lūgumu ignorēju un laiku veltu, lai uzpildītu ūdens rezerves. Nonācis atpakaļ mediķu teltī, tieku aktīvi izjautāts, bet iznākums ir ierastais – aukstuma viņiem neesot un palīdzēt man nevarot. Paldies par neko!
Arnouvaz pametu 43. pozīcijā. Top10 jau ir 12 minūšu attālumā un cīņa par to šķiet ir galā.
KP4 Arnouvaz – KP5 Grand Col Ferret 31.5km
Distance: 4.5km; augstummetri: 750; Stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. Hayden Hawks 3:41:25
1. Francesco Rigodanza 0:49:50
2. Ludovic Pommeret 3:41:42 +0:17
2. Cristophe Polaszek 0:50:16; +0:26
3. Rachid El Morabity 3:44:08; +2:43
3. Juan Maria Jimenez 0:50:28; +0:38
—
—
34. Andris Ronimoiss 4:00:14; +18:49
9. Andris Ronimoiss 0:51:40; +1:50
Uzsāku otro kāpumu. Šeit nepilnu piecu kilometru garumā ir plānots sakrāt 750 augstummetrus, un šis ir kāpums, kuru treniņā es bez apstāšanās pieveikt nespēju. Sacensībās situācija ir labāka. Galvenokārt tāpēc, ka es esmu nikns. Uz sevi, uz fotogrāfu, uz visu pasauli. Ignorējot sāpes gurnā, es aktīvi kāpju augšā un pavisam drīz jau sāku arī apdzīt. Pie pirmā skrējēja pat iepauzēju. Pieradis laiku trasē pavadīt kopā ar spāņiem, francūžiem, itāļiem un amerikāņiem, es šoreiz nedaudz apmulstu, jo priekšā esošā džeka karogu es nepazīstu. Ieskatoties tuvāk, izlasu, ka dalībnieks ir no Maurīcijas, un niknuma uzplūdā pie sevis noburkšķu kaut ko par savām šīs dienas spējām un trešās pasaules valstīm.
Ticis galā ar Maurīcijas pārstāvi, es turpinu ķert rokā arī citus. Ik pa laikam kādu apdzenu un pakāpjos augstāk, bet lielu gandarījumu manī tas nerada. Treniņa laikā šeit dažās vietās priecājos, ka varēs labi redzēt, cik tālu ir sekotāji, bet tagad tas nekādu lielo sajūsmu neizraisa, jo sekotāju ir daudz, un esmu diezgan drošs, ka nedaudz sev aiz muguras dzirdu arī pirmās dāmas apsveicējus. Tā tikai man vēl trūka.
Līdz kāpuma beigām pamanos pakāpties par deviņām pozīcijām un Šveices robežu sasniedzu 34. pozīcijā.
KP5 Grand Col Ferret – KP6 La Fouly 41.1km
Distance: 9.6km; augstummetri: 200; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Hayden Hawks 4:14:06
1. Ludovic Pommeret 0:32:24
2. Ludovic Pommeret 4:14:06; +0:00
2. Hayden Hawks 0:32:41; +0:17
3. Rachid El Morabity 4:19:05; +4:59
3. Marcin Swierc 0:34:20; +1:56
—
—
34. Andris Ronimoiss 4:44:34; +30:28
33. Andris Ronimoiss 0:44:20; +11:56
Seko noskrējiens līdz La Fouly. Līdzīgi kā ar iepriekšējo kāpumu, arī šo noskrējienu es pazīstu. Pirmais, ar ko tieku galā, ir dienvidāfrikānis Ryan Sandes. Viens no populārākajiem taku skrējējiem pasaulē tiek apdzīts jau kalna galā. Izskatās, ka viņam iet skumjāk nekā man, bet, kā jau ierasts, daudz emocijas manī tas neizraisa – skalps ir skalps, un šī džeka apdzīšana ir viens no maniem klusajiem mērķiem šajās sacensībās. Ticis galā ar Sandes, es sāku tuvoties arī nākamajiem skrējējiem. Pie viena no tiem sasmejos. Priekšā redzu īsu džeku baltā kreklā un jau nopriecājos, ka Killians vieglā iesildīšanās skrējienā dodas uz UTMB startu. Apdzenot pat esmu nedaudz pārsteigts, jo, lai arī tas nav Killians, vīra sejas vaibsti ir dikti līdzīgi Killianam – laikam kāds nepadevies brālēns.
Vairākus skrējējus apdzenu, bet tad sākās nedaudz tehniskāks etaps ar nelieliem kāpumiem, un man vairs tik labi neveicas. Joprojām turos šai nelielajai skrējēju grupai nedaudz priekšā, bet neko diži atrauties nespēju.
Brīdī, kad esam jau gandrīz nonākuši La Fouly, tieku iepazīstināts ar trases atlikušo daļu. Ja Itālijā spīdēja saule, tad Šveicē ir apmācies un visas takas ir slapjas. Tur, kur pāris dienas atpakaļ skrienot kūpēja putekļi, tagad ir dubļu renes, un es bieži vien kājās noturos tikai pateicoties manu X-Talon apavu lieliskajai saķerei.
Pirms kontrolpunkta tieku piečakarēts. Trase mani ieved nedaudz tehniskā etapā mežā, bet, tiklīdz es izskrienu ārā no tā, es ieraugu sev priekšā visus tos skrējējus, ko noskrējienā esmu apdzinis. Izrādās, ka gan viltus Killians, gan visi pārējie ir trasi nedaudz nogriezuši, un tādejādi ietaupījuši kādu minūti, bet es kā muļķītis esmu skrējis apkārt un tagad man viņus nāksies apdzīt vēlreiz.
Kontrolpunktā mani sagaida mana atbalsta komanda Lelde un Kristaps. Šeit viņi man palīdzēt vēl nedrīkst, bet runāties mēs drīkstam, un es pasūdzos gan par kritienu, gan par to, ka šodien man neskrienas. No šmaukļu bariņa esmu apdzinis tikai vienu un kotrolpunktā ierodos tajā pašā 34. vietā, kurā biju kalna galotnē. Te gan jāsaka, ka noskrējiens ir bijis gaužām lēns, ja kalna augšā es līderiem zaudēju 18 minūtes, tad šeit pārsvars jau ir sasniedzis 30 minūtes. Īsti izskaidrot to nespēju, jo pašam likās, ka kustos ātri, bet laikam jau šādos vieglākos etapos ar ātri ir par maz, ir jābūt reaktīvam.
KP6 La Fouly- KP7 Champex Lac 55.1km
Distance: 14km; augstummetri: 550; Ļoti garš un viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts kāpums
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Hayden Hawks 5:22:30
1. Hayden Hawks 1:08:24
2. Ludovic Pommeret 5:28:25; +5:55
2. Juan Torreglosa 1:10:30; +2:06
3. Marcin Swierc 5:33:12; +10:42
3. Nicolas Bouvier-Gaz 1:10:48; +2:24
—
—
31. Andris Ronimoiss 7:51:34; +39:20
23. Andris Ronimoiss 1:17:16; +8:52
Pēc kontrolpunkta vēl nedaudz paskrienu kopā ar Leldi un Kristapu, bet pēc tam trase atkal aiziet iekšā mežā un es palieku viens. Pirmo reizi 50 kilometru laikā es neredzu nevienu ne sev priekšā, ne aizmugurē, un tas man sniedz milzīgu baudījumu. Man ir apnicis skriet bariņos, un, atklāti sakot, es to nemaz nemāku. Varu ieslēgt savu vislabāko ātrumu un doties tālāk trasē, un man vairs nav jāsatraucas par to, kas notiek man apkārt.
Asfalta etapu uzsākot
Pēc neilga laika, man par pārsteigumu, trase izved uz asfalta. Tas mani priecē, jo, lai arī pats jūtos svaigs un kājas tāpat, neliela atpūta par ļaunu nenāks. Ceļš ved nedaudz lejup, un ātrumu šeit var attīstīt pieklājīgu. Ik pa laikam satieku arī savu atbalsta komandu, kuri ar mašīnu ir piestājuši trases malā. Paiet vairāki kilometri, un mans ātrums turas zem 3:50min/km. Ja sākotnēji par asfalta segumu esmu priecīgs, tad, krājoties kilometriem, es sāku garlaikoties. Teorētiski varētu skriet arī ātrāk, bet šādos posmos atstāt augšstilbus nav liela māksla, un zinot, ka man priekšā ir vēl 50 kilometri, es nedaudz pietaupos. Vēl dažus kilometrus vēlāk man jau ir apnikusi šāda skriešana, un es vienā vietā nosapņoju, ka trase noved nost no asfalta ceļa uz zeminieka. Viltus ceļš par laimi diezgan ātri beidzas strupceļā, un es zaudēju vien kādu minūti. Asfalta etaps izrādās 9 kilometrus garš, un, lai arī ātrums šeit ir labs, es apzinos, ka šādā veidā es neko atgūt nevaru. Tieši tāpēc es esmu priecīgs, kad trase atkal sāk vest augšup.
Veicot kāpumu, nedaudz traucē fakts, ka uz sacensību numura nav kvalitatīva trases profila, un man īsti nav sajēgas, cik tālu ir kontrolpunkts. Tas ir nedaudz satraucoši, jo manas ūdens rezerves ir diezgan tuvu beigām. Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu cītīgi kāpis, es takas malā pamanu ūdens ņemšanas vietu un priecīgs uzpildu savus ūdens krājumus, jo pēc maniem aprēķiniem Champex Lac ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Izrādās, ka mani aprēķini ir pilnīgi garām, jo kādu kilometru vēlāk es jau dzirdu Kristapa uzstājīgos uzmundrinājumus, un klāt ir arī kontrolpunkts.
Kontrolpunktā viss notiek profesionāli. Man ir tikai jāuzjautā, kur es sēžu, un viss pārējais notiek automātiski. Mani jau sagaida zupa, apelsīni, kola un papildus želejas, kuras es ņemšu tālāk. Ūdens uzpilde šoreiz nav nepieciešama, jo to es esmu jau izdarījis trasē, bet visu pārējo daru ātri un efektīvi. Tiesa, tas tāpat prasa 3 minūtes. Kontrolpunktā ierodos 31. pozīcijā, un, ja ņem vērā manu nelielo navigācijas kļūdu, lieko ūdens uzpildi un lēnos kontrolpunktus, tad esmu šo posmu noskrējis cienīgi.
KP7 Champex Lac – KP8 La Giete 66.4km
Distance: 11.3km; augstummetri: 860; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Hayden Hawks 6:40:32
1. Hayden Hawks 1:18:02
2. Marcin Swierc 6:55:28; +14:56
2. Nicolas Bouvier-Gaz 1:22:12; +4:10
3. Ludovic Pommeret 6:55:34; +15:02
3. Marcin Swierc 1:22:16; +4:14
—
—
25. Andris Ronimoiss 7:33:22; +52:50
16. Andris Ronimoiss 1:31:32; +13:30
Kontrolpunktu pametu kopā ar vienu no labākajiem Ķīnas taku skrējējiem. Tiklīdz skrienam garām līdzjutējiem, es regulāri tieku uzrunāts vārdā, bet ķīnietis saņem tikai vispārējus uzmundrinājumus. Skaidrs, ka tas mani ļoti ieinteresē, un es jau galvā vizualizēju ķīnieša sarežģīto vārdu, ko vidējais eiropietis nemaz nemēģina izlasīt. Apdzenot ķīnieti, gan esmu vīlies, jo manuprāt viņam ir gana viegli izrunājams vārds – Longfei Yan.
Ap šo laiku sāk parādīties arī pirmie izdzīvotāji. Viens puisis ir uzvilcis visu, ko ir bijis nepieciešams ņemt līdzi no obligātā ekipējuma, un lēnām soļo finiša virzienā. Novērtēju puiša apņēmību, bet pats diez vai spētu saņemties 45 kilometru pārgājienam. Arī puisis galu galā tam nespēj saņemties un pāris kontrolpunktus vēlāk viņš nolemj izstāties.
Neilgi pēc kontrolpunkta atkal sākas diezgan garlaicīgs noskrējiens, bet man tas īsti nepaiet bez piedzīvojumiem. Pāris reizes vēderā sajūtu tādu kā dūrienu un pēc vienas no šādām reizēm esmu pat spiests apstāties. Buljona, kolas, apelsīnu un želeju kokteilis laikam dara savu, bet par laimi sāpes pēc mirkļa pazūd un vairs neatgriežas.
Trešo lielo kāpumu sāku kopā ar ķīnieti un amerikāni Justin Andrews. Amerikānis sākotnēji kalnā uziet kā torpēda, bet mēs ar ķīnieti tik labu ātrumu parādīt nevaram. Lēzenākajos kāpumos vēl ķīnietim skrienu garām, bet, tiklīdz kāpums paliek stāvāks, viņš atkal mani apdzen. Arī amerikānim stāvais kāpums tik labi nepadodas, bet īpaši tuvāk es viņam netieku.
Kontrolpunktā ierodos viens pats un, lai arī daudz skrējējus apdzinis neesmu, esmu ievērojami pakāpies un atrodos 25. pozīcijā. Pats kontrolpunkts ir mājīgs. Vēsajā kalna galotnē ir izveidota kūts un es, ieraudzījis kolu, ne visai gribu steigt atpakaļ aukstumā. Izniekoju šeit vismaz 2 minūtes un prom dodos tikai tad, kad atskrējis ir mans tuvākais sekotājs.
Nākamie pieci kilometri ir lejup, un es zinu, ka Trient mani atkal sagaidīs atbalsta komanda. Lejup skrienu cienījamā ātrumā, tik, cik nu dubļainās takas to ļauj. Kristaps mani pirms kontrolpunkta jau sagaida laicīgi un stāsta, ka priekšā diezgan tuvu esot daudz skrējēju. Lai par mani paņirgātos, tiek piemests klāt, ka nupat esot aizskrējis arī mazs ķīnietis. Pārmetoši saku, ka tas ir kruts čalis, bet īsti mani protesti līdz galam uzklausīti netiek.
Kontrolpunkts šoreiz kripatiņ lēnāks, jo pēdējā brīdī vēl palūdzu, lai man atnes kādu desas gabalu. Saldās želejas visu dienu ir gājušas iekšā perfekti, bet nupat jau lēnām sāk šķebināt, tāpēc neliels gabaliņš desas par ļaunu nenāks.
Restarts
Skrienot ārā no kontrolpunkta, redzu, ka tajā ieskrien arī Ryan Sandes. Pāris minūtes vēlāk jau redzu, ka viņš man ir diezgan tuvu aiz muguras. Ātrs pitstops viņa izpildījumā, un izskatās, ka viņš būs atdzīvojies un man tik viegli savu skalpu neatdos.
KP9 Trient – KP10 Les Tseppes 74.6km
Distance: 3.3km; augstummetri: 680; Stāvs kāpums
Laiks distancē:
KP9 -> KP10
1. Hayden Hawks 7:44:45
1. Christophe Perrillat 0:39:27
2. Marcin Swierc 8:00:00; +15:15
2. Hayden Hawks 0:39:44; +0:17
3. Ludovic Pommeret 8:02:13; +17:28
3. Marcin Swierc 0:40:30; +1:03
—
—
22. Andris Ronimoiss 8:46:35; +1:01:50
12. Andris Ronimoiss 0:43:34; +4:07
Seko pirmspēdējais nopietnais kāpums. Šeit četru kilometru garumā ir jāpieveic 800 augstummetri, un skaidrs, ka pēc tik daudzām stundām trasē tas nebūs viegls uzdevums. Pats sākums gan ir lēzens un, Sandes iedvesmots, es šajā kāpumā veikli skrienu. Sākoties kāpuma stāvākajai daļai, es pāreju soļos, un vidējais ātrums nokrītas līdz 15min/km. Liekas jau, ka tūlīt tikšu apdzīts, bet aizmugurē ir klusums, un tā vietā apdzenu es.
Kontrolpunktā, kas izrādās tikai laika ņemšanas vieta, es ierodos jau 22. pozīcijā un, lai arī esmu noguris un zaudējis jebkādas ilūzijas par top10, esmu gatavs cīnīties līdz galam.
KP10 Les Tseppes – KP11 Vallorcine 82km
Distance: 7.4km; augstummetri: 170; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš un dubļains noskrējiens
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Hayden Hawks 8:23:19
1. Hayden Hawks 0:38:34
2. Marcin Swierc 8:39:28; +16:09
2. Marcin Swierc 0:39:28; +0:54
3. Ludovic Pommeret 8:42:07; +18:48
3. Tom Owens 0:39:42; +1:08
—
—
20. Andris Ronimoiss 9:32:07; +1:08:48
21. Andris Ronimoiss 0:45:32; +6:58
Kalna virsotnē laikapstākļi ir skarbi, un es pieņemu lēmumu uzvilkt Inov8 lietus jaku. Ir sācies pamatīgs lietus, un pēc sajūtām temperatūra ir vien pāris grādus virs nulles. Līdzīgu lēmumu pieņem arī skrējēji man apkārt, un ik pa gabaliņam trasē var redzēt sakumpušus tēlus, kas kaut ko makšķerē ārā no savām somām.
Pie šādiem laikapstākļiem neko labu no noskrējiena negaidu, un manas prognozes ir pareizas. Takas vietā ir kārtīga dubļu vanna, un es pie sevis spriežu, vai kāds šeit ieradīsies asfalta apavos un ja jā, cik ilgi uz dibena viņi šļūks? Maniem Inov8 saķere ir cienījama, bet ar visu to brīžiem kājās noturēties ir grūti.
Līdz lejai tīrs netieku. Pašās noskrējiena beigās uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un ātri vien attopos uz dibena. Tiesa, tas man netraucē kontrolpunktu sasniegt jau 20. pozīcijā, un, reāli spriežot, man pat ir cerības vēl uz top15, kas ir 6 minūšu attālumā.
Pusdienlaiks
Kontrolpunktā valda īsta jautrība. Kamēr es esmu noskaidrojis savu sēdvietu un veiksmīgi esmu nogrāvis zemē jau izēsto zupas šķīvi, man blakus notiek vesels cirks. Kopā ar mani ir atskrējis kāds vietējais skrējējs, kuram ir vesels bars atbalstītāju. Lai arī kontrolpunktā drīkst atrasties tikai viens atbalsta cilvēks, viņam to ir trīs, un vēl vesels bariņš stāv aiz barjeras. Mani tas viss balagāns ne visai ietekmē, ar savām dubļainajām roķelēm cītīgi loku iekšā apelsīnus un mēģinu noskaņoties pēdējiem 19 kilometriem.
KP11 Vallorcine – KP12 Col Des Montets 85.8km
Distance: 3.8km; augstummetri: 190; Lēzens kāpums
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Hayden Hawks 8:50:24
1. Thomas Evans 0:26:09
2. Marcin Swierc 9:07:35; +17:11
2. Hayden Hawks 0:27:05; +0:56
3. Ludovic Pommeret 9:10:47; +20:23
3. Tom Owens 0:27:14; +1:05
—
—
19. Andris Ronimoiss 10:03:02; +1:12:38
19. Andris Ronimoiss 0:30:55; +4:44
Pametot kontrolpunktu, atkal pamanu Ryan Sandes. Jau biju paspējis par viņu aizmirst, bet skaidrs, ka viņš tik viegli nepadosies.
Turpinājums ir riebīgs. Trase iet pa diezgan platu ceļu, kurš visu laiku minimāli, bet iet uz augšu. Ir skaidrs, ka pa šādu reljefu ir jāskrien, bet pēc tik garas distances katrs pozitīvais kāpums skrienot ir izaicinājums, un es ar to tieku galā tikai daļēji. Man pa priekšu skrien jau iepriekš satiktais amerikānis Andrews, bet atpakaļskata spoguļos visu laiku ir redzams Sandes ar vēl kādu skrējēju. Lēšu, ka mans pārsvars ir apmēram minūte, un skaidrs, ka tas ir maz.
Trase ved gar lielo ceļu, tāpēc atkal man ir iespēja satikt savu atbalsta komandu. Pirmo reizi viņiem pasūdzos, ka man iet patiešām grūti, bet tas man netraucē nākamo laika ņemšanas vietu Col Des Montets sasniegt jau 19. pozīcijā. Amerikānis ir priekšā vien pāris sekundes, top 15 ir 7 minūšu attālumā, bet Sandes iepaliek jau 2 minūtes.
KP12 Col Des Montets – KP13 Flegere 92.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 730; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē:
KP12 -> KP13
1. Hayden Hawks 9:50:36
1. Hayden Hawks 1:00:12
2. Marcin Swierc 10:09:50; +19:14
2. Marcin Swierc1:02:15; +2:03
3. Ludovic Pommeret 10:17:11; +26:35
3. Thomas Evans 1:02:39; +2:27
—
—
18. Andris Ronimoiss 11:11:18; +1:20:42
8. Andris Ronimoiss 1:08:16; +8:04
Sākas pēdējais kāpums, un, ja nelielajā kāpumā es amerikāni noķert nespēju, tad tagad diezgan ātri esmu viņam klāt, un mēs skrienam kopā. Pats kāpums ir viens no grūtākajiem trasē, bet, pateicoties sliktajiem laika apstākļiem, tas ir izmainīts un ir nedaudz draudzīgāks. Ja kāpšana augšā ir palikusi vieglāka, tad skriešana lejup ir briesmīga. Trase ir tik tehniska, ka ir grūti atrast kādu normālu pamatu, kur nolikt kāju. Viegli neiet arī amerikānim, un abi divi sūdzamies. Īpaši slinkot te nedrīkstu, jo mani visu laiku vajā mana dienas apsēstība Ryan Sandes izskatā. To, ka noskrējiens ir tehnisks, parāda arī kilometru laiki, kas šeit ir 8min/km līmenī.
Atsākoties kāpumam, nedaudz tieku vaļā no amerikāņa un, ik pa mirklim atskatoties, es viņu biežāk neredzu nekā redzu. Jau pavisam tuvu ir jūtams finišs, tāpēc es neļauju sev ne uz mirkli atslābt un cītīgi strādāju visos kāpumos, un cenšos kvalitatīvi kustēties arī skrienot uz leju.
Īsi pirms paša kontrolpunkta ir apmēram kilometru garš kāpums ar labu redzamību uz priekšu. Tiklīdz es iznāku klajumā, manam skatam paveras patīkama aina. Pavisam tuvu priekšā ir viens skrējējs, bet aizsniedzamā attālumā ir vēl divi, to skaitā arī top15. Ieslēdzu savu labāko kāpšanas ātrumu un strauji saviem konkurentiem sāku tuvoties.
Līdz kontrolpunktam vienu no dalībniekiem praktiski noķeru un Flegere ierodos 18. vietā, bet top15 ir vairs tikai 3 minūšu attālumā.
Šeit veicu vienu no stulbākajiem pitstopiem šajā sezonā. Līdz finišam ir nieka septiņi kilometri un šādos kontrolpunktos nav jāstājās vispār, bet man, redziet, vajag kolu. Kamēr pie tās tieku un kamēr to izdzeru, tiek zaudētas vērtīgas sekundes un pat minūtes. Tajā pašā laikā neizdaru vienu svarīgu lietu, kas patiesībā bija jāizdara jau iepriekšējā kontrolpunktā Vallorcine, proti, neizņemu no somas lukturi.
KP13 Flegere – KP14 Chamonix 100km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē:
KP13 -> KP14
1. Hayden Hawks 10:24:30
1. Marcin Swierc 0:32:59
2. Marcin Swierc 10:42:49; +18:19
2. Thomas Evans 0:33:35; +0:36
3. Ludovic Pommeret 10:50:47; +26:17
3. Ludovic Pommeret 0:33:36; +0:37
—
—
19. Andris Ronimoiss 11:52:25; +1:27:55
20. Andris Ronimoiss 0:41:07; +8:08
Tikko esmu pametis kontrolpunktu, esmu spiests apstāties vēlreiz, lai no somas izvilktu lukturi, un šeit es zaudēju vēl kādu minūti. Sākumā skrējiens ir pa slēpošanas trasi, un šeit man iet labi. Kustos labā ātrumā un iekšēji vēl naivi ceru noķert konkurentus.
Prieki beidzas, tiklīdz es ieskrienu mežā. Šeit papildus tumsai ir arī mākonis, un mana redzamība ir labākajā gadījumā 1 metrs. Lēnām taustos uz priekšu, bet diez ko labi nesanāk. Taka šeit ir nedaudz tehniska, bet labā ziņa, ka es pa viņu esmu jau vairākas reizes skrējis un līdz ar to apvidu pazīstu labi. Tas man ļauj noturēties uz takas, bet pareizā seguma atrašanu uzticu kājām.
Pāris minūtes mocījies, es ieraugu sev aiz muguras lukturi. Nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu ātrumu, bet nedaudz šokē tas, ka kāds šādā miglā spēj pārvietoties tik ātri. Izrādās, ka tas ir mans amerikāņu draugs Andrews. Tā vietā, lai lukturi turētu uz pieres, kā to daru es, viņš to nes rokās, un tiklīdz to pamēģinu arī es, ir skaidrs, ka tas ir pareizais veids, kā pārvietoties, jo tuvāk zemei miglas vairs nav.
Tiesa, pat pēc tam, kad esmu lukturi pārlicis rokā un esmu atguvis redzi, Andrews es vairs saķert nespēju, un viņš no manis viegli attālinās. Sāku jau gaidīt, kad mani apdzīs Sandes, bet tas nenotiek, un drīz es lukturu gaismas neredzu ne priekšā, ne aizmugurē.
Nonācis pilsētā, esmu drošs, ka savu pozīciju noturēšu, bet tikpat drošs esmu arī par to, ka augstāk es arī vairs netikšu. Patīkami, ka pirmais, ko ieraugu, izskrienot uz asfalta, ir tieši Latvijas karogs. Nezinu, vai tas šeit ir manis dēļ, bet patīkami vienalga.
Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, un es saņemu daudz uzmundrinājumu, arī pats jūtos pacilāts un apmierināts ar sasniegto, lai gan izcīnītā vieta nav tā, pēc kuras es šeit braucu, un tāpēc arī finišā es savu dziesmu nedabūju. Ar visu to, finišs ir gana emocionāls. Pamanos sadot veselu kaudzi ar high five, pamanos saņemt daudz apsveikumus, un pamanos satikt Inov8 galvenā biroja vīrus, kas šeit ir uzkavējušies tikai tāpēc, lai sagaidītu mani finišā.
Finiša laiks 11:52:25. Līdz top10 un piemērotākai finiša dziesmai šoreiz pietrūka 16 minūtes, un, lai arī tas izklausās daudz, šoreiz tas nebija nereāls mērķis, un atrast vietas, kur es šo laiku pazaudēju, nav grūti.
Vairāk nekā desmit minūtes aiz manis finišē arī Ryan Sandes, bet vēl piecas minūtes vēlāk finišu sasniedz arī vairākkārtējais Marathon des Sables uzvarētājs Rachid El Morabity. Ja ne augsta vieta, tad vismaz daži prestiži skalpi ir nopelnīti.
Finiša prieki
Pēcvārds
Kā jau tas nereti pēc šādām sacensībām notiek, tās pirmās emocijas ne vienmēr ir tās paliekošākās. Citreiz gadās, ka finišā ieskrien vīlies par savu sniegumu, bet tad paiet laiciņš, un tiek atrasts arī kas pozitīvs, citreiz gadās, ka finišā ieskrien priecīgs, bet tad paiet laiciņš, un tu sāc saprast, ka tik labi nemaz ar nebija. Laikam jau, ka šis bija tas pēdējais gadījums. Pirmajā mirklī likās, ka noskrēju tiešām tik labi, cik šobrīd ir manos spēkos, bet, ja paskatās ar vēsāku prātu, tad tā īsti nav. Sākums bija lēns un miegains. Domāju, ka galvenie iemesli tieši šādam startam bija nesenais Pasaules čempionāts rogainingā un Kristapa atbalstīšana TDS trasē, kas beidzās ar nelielu neizgulēšanos. Arī citur bija vietas, kur es zaudēju padaudz laika. Tie paši kontrolpunkti. Nav jau slikti viņos paēst un pasēdēt, bet tas nebūtu jādara katrā no kontrolpunktiem. Un tad vēl tā izgāšanās Flegere. Nezinu, cik vietas es tur zaudēju, bet domāju, ka kādas 3 noteikti. Noteikti, ka nebiju gatavs arī tik ātrai trasei. Šeit nedaudz iegrieza tas, ka šoreiz objektīvu iemeslu dēļ neizdevās izpētīt trasi tik ļoti kā gribētos, un līdz ar to daudzi etapi pārsteidza negatavu. Tas vairāk tāds psiholoģisks faktors, bet šādas vietās ir jāspēj saņemties skriet nedaudz ātrāk.
Bija protams arī pozitīvais. Neskatoties uz to, ka es paliku tikai 19.vietā, jāsaka, ka ātrumi šogad bija fantastiski. Lielāko daļu no trases turējos ļoti tuvu tempam, ar ko pagājušajā gadā varēja uzvarēt. Arī fiziski es jutos spēcīgs visas trases garumā, un retās krīzītes bija īsas un viegli savaldāmas.
UTMB ir taku skriešanas olimpiskās spēles. Es te biju pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi, un jau tagad ir skaidrs, ka es atgriezīšos arī nākošgad. Kaut kad taču tā Vangelis dziesma finišā ir jādabū!
Madeira Island Ultra Trail 115km sacensības man bija kā otrais UTWT (Ultra Trail World Tour) posms šajā gadā, un pēc tam, kad Trans Gran Canaria skrējienā biju izcīnījis augsto 11. vietu, cerības uz augstu vietu bija arī šeit. Vēl rudenī, kad tika plānots šī gada kalendārs un tika uzstādīts mērķis iekļūt kāda no UTWT posmu top10, tieši Madeira šķita kā reālākā vieta, kur to izdarīt, jo parasti šeit bija salīdzinoši vājāka konkurence. Taču, tuvojoties sacensībām, kļuva skaidrs, ka viegli tas nebūs, jo publiski pieejamais elites sastāvs bija iespaidīgs un šķita pat spēcīgāks kā Kanārijās. Pirms starta tieku izlikts ar 27. numuru, bet pateicoties tam, ka vairāki stiprāki skrējēji tā arī nav ieradušies, uz starta es izeju ar 20. labāko reitingu.
Uz Madeiru dodos labā noskaņojumā. Fiziskā forma ir labākā, kādā jebkad esmu bijis un psiholoģiski es esmu labi noskaņojies cīnīties. Nelielas problēmas ir ar veselību, jo mani jau pāris nedēļas nomāc sāpes labās potītes rajonā, bet par laimi līdz izbraukšanas dienai tās ir apārstētas, un esmu pārliecināts, ka sacensībās man netraucēs.
Vēl pirms starta iztestēju vairākas daļas no trases. Sāku ar pirmo lielo kāpumu un pirmo garo noskrējienu. Jau pirms ierašanās Madeirā esmu baidīts, ka šeit būs daudz kāpņu, un treniņa laikā par to arī pārliecinos. Kāpumu pieveicu tempā, kas atbilst ātrākajiem pirms gada, un to pašu paveicu arī noskrējienā, bet pilnīgi sveikā cauri netieku, jo paša noskrējiena beigās izgriežu kreiso potīti, un, lai arī varu turpināt skriet, potīte turpmākajās dienās ir sapampusi un sāpīga.
Testu iziet arī trases augstākā daļa, kas tiek atzīta kā ļoti bailīga, jo takas ir šauras un aizas ir tuvu. Tāpat, jau tradicionāli, izpētu arī trases pēdējos kilometrus. Šoreiz dienu pirms starta lēnā pastaigas solī noeju pēdējos 12 kilometrus no pirmspēdējā kontrolpunkta. Par šo daļu esmu pateicīgs, tā ir vienkārša un ātra – kā reiz radīta man.
Kaujas plāns
Pats starts MIUT skrējienam ne ar ko sevišķu neizceļas. Izmantoju izdevību, ka esmu ticis pie elites numura, un starta koridorā dodos pavisam vēlu. Lai arī man šeit neviena kamera uzmanību nepievērš, ir laba sajūta atrasties starp pasaules labākajiem taku ultramaratonistiem. Parunājos ar kaimiņvalsts pārstāvi Vaidas un gatavojos startam. Nekā emocionāla. Jā, skan mūzika, jā komentētājs kaut ko aizraujoši stāsta, bet salīdzinot ar TGC vai Lavaredo pieredzēto, diezgan švaki. Tas man netraucē kārtīgi noskaņoties un, atskanot starta signālam, esmu gatavs.
Pirms starta
Pirmie 500 metri ir pa taisni, bet tad ceļš sāk strauji vīties augšup. Pirmais kāpums ir vien 2,5 km garš un tas ved pa ceļu, bet tas noteikti nav viegls. Jau otrajā kilometrā temps ir lēnāks par 10 min/km un, lai arī esmu līderu grupā, uz priekšu kustamies lēni. Pavisam drīz arī sākam dalīties nelielās grupās. Visiem pa priekšu, līdzīgi kā Kanārijās, aizskriet spānis Capell, bet viņam seko 2011. gada pasaules čempions, francūzis Clavery. Tālāk seko grupiņa ar elitāriem francūžiem. Starp viņiem ir arī nākamais uzvarētājs un viens no pasaules top10 skrējējiem D’Haene, kā arī vēl viens top10 skrējējs, visu UTMB individuālo distanču uzvarētājs Thevenard. Ja D’Haene izskatās pēc giganta, tad Thevenard viņam blakus – pēc pundura, un lielu pārliecību nerada arī viņa vairāk pludmalei piemērotie šorti. Es turos uzreiz aiz šīs grupiņas un kādā brīdī pat pamanos viņiem paskriet garām. Šeit nonāku ļoti nejaukā situācijā. Brīdī, kad kāpums paliek pavisam stāvs, parādās nepārvarama vēlme pāriet soļos, bet negribas izskatīties pēc muļķa, jo šo elitāro kompāniju esmu apdzinis vien pirms pārdesmit sekundēm. Vēl pāris sekundes paskrienu, bet tad aizmirstu kaunu un sāku iet. Gaidu, kad visa grupiņa man tūlīt būs garām, bet par laimi man aiz muguras soļu ritms izmainās līdz ar manējo un arī elitārā grupa pāriet soļos. Arī viņi ir tikai cilvēki.
Pirmais noskrējiens ir tikai kilometru garš. Man priekšā esošais skrējējs izskatās nožēlojami. Viņa nespēja trāpīt uz pakāpieniem un konstantā klupšana liek man apšaubīt faktu, ka viņš ir elites skrējējs. Ilgi šo mocīšanos nespēju noskatīties un pie pirmās labās iespējas steidzu viņam garām. Jau gandrīz no pašas noskrējiena augšas ir dzirdami atbalstītāju pūļi lejā esošajā pilsētā. Atmosfēra tur ir lieliska, un atbalstītāji ir ļoti skaļi. Visapkārt ir kameras, tiekam filmēti, fotografēti, jūtos kruts. Krutums gan izplēn līdz ar pirmā kārtīgā kāpuma sākšanos. Turpmākajos deviņos kilometros ir jāpieveic vairāk nekā 1000 augstuma metri, un tas nav viegls uzdevums. Pirmā daļa no kāpuma ir pa pilsētu, un šeit ir jāpārvietojas pa betona trepēm. Pakāpieni ir reti neērti. Pa diviem skriet nesanāk, bet pa vienam arī nav ērti. Skrienu ar vienu kāju pa diviem, ar otru pa vienam, bet tas ir tik kaitinoši un neritmiski, ka drīz vien visās vietās, kur iespējams, pakāpienus neizmantoju, bet skrienu blakus tiem. Joprojām turos grupā ar D’Haene un, lai arī kāpums nav viegls, jūtos labi. Tikai pēc tam, kad pilsēta ir galā, un kāpšana notiek pa koka trepēm, es nedaudz šo grupu palaižu pa priekšu, bet pirmajā kontrolpunktā kalna galā tāpat nonāku diezgan augstajā 5. pozīcijā un līderim zaudēju vien 1,5 minūtes.
Kāpnes, kāpnes, kāpnes
Treniņā jau iztestētais noskrējiens mani nedaudz biedē. Lukturis, lai arī krietni labāks kā Kanārijās, 100% drošību nesniedz, bet lielākās bažas ir par to, ka tikai četras dienas atpakaļ izgrieztā potīte varētu neizturēt. Šo iemeslu dēļ īpaši netrakoju, tomēr galīgi lēns arī neesmu, jo vīri, kas ir uzreiz aiz manis, mani neapdzen. Pāris kilometrus vēlāk gan tieku apdzīts. Man garām paskrien Daniel Jung no Itālijas, un ir sajūta, ka es skrienu pa kādu tehnisku taku, bet viņš pa taisnu asfaltu – mūsu ātrumi atšķiras dramatiski. Taupība rezultātus nenes. Tuvojoties noskrējiena beigām, atkal pamanos izgriezt potīti, tikai, ja treniņā tā bija kreisā kāja, tad šoreiz izgriežu labo. Nekas nopietns, neizdodu pat skaņu un turpinu tālāk, lai 10 sekundes vēlāk to izdarītu vēlreiz. Šoreiz nometos uz visām četrām un mēģinu saprast, cik nopietni esmu cietis. Potīte sāp, bet nekas nopietns tur nav. Sīkumi mani neapturēs, bet ir jābūt uzmanīgākam.
Otrajā kontrolpunktā, kas sakrīt ar noskrējiena beigām, ierodos sestais, tātad esmu zaudējis tikai vienu pozīciju. Zinu, ka tālāk būs grūts kāpiens, tāpēc uzkavējos kontrolpunktā nedaudz ilgāk, un mani panāk vēl virkne skrējēju. Starp tiem arī Vaidas, kurš man draudzīgi uzsit uz pleca un aiztešas garām.
Otro lielo kāpienu sākam četru cilvēku grupā. Es turos kā trešais tieši aiz Vaidas un cenšos neatpalikt ne metru. Viegli tas nav. Kāpums ir nežēlīgs, un es tādu savā dzīvē vēl neesmu pieredzējis. Kilometra vidējo tempu rāda tuvu 20 min/km, un ir sajūta, ka uz priekšu netiekam vispār. Turpmāko četru kilometru laikā pieveicam 1000 augstuma metrus, un manas kājas lēnām pārvēršas želejā. Lai arī man liekas, ka īpaši ātrāk te pārvietoties nevar, izrādās, ka mēs esam diezgan lēna grupa, jo mums aiz muguras strauji tuvojas citi lukturi. Viens no tiem pieder lietuvietim Gediminas, bet otrs luktura īpašnieks skrien. Esmu šokā, izrādās, ka arī šādā vidē ir iespējams normāli paskriet.
Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, es nonāku trases posmā, kur kāpums ir nedaudz lēzenāks. Mani ceļabiedri šeit no manis aizlaižas. Es jau standarta situācijās neesmu ļoti spēcīgs skrienamos kāpumos, bet pēc nupat pieredzētā stāvā kāpuma manas kājas ir funkcionēt nespējīgas, un es esmu vēl nožēlojamāks. Priekšā esošie lukturi attālinās, aizmugurē esošie strauji tuvojas, un es krītu arvien zemāk.
Ticis augšā, es atsāku skriešanu un nedaudz zaudēto atgūstu. Tajā pašā laikā īsti rokā nevienu neķeru, un vienīgais apdzīšanas manevrs, ko veicu, ir ar lietuvieti Vaidas, kurš tieši man priekša iznāk no krūmiem. Tā jau ir, ar vēderu ultru neuzvarēsi, bet zaudēt gan vari mierīgi.
Trešajā kontrolpunktā nonāku 14. pozīcijā. Nepilnu desmit kilometru distancē esmu līderiem zaudējis vairāk nekā desmit minūtes, un kājas ir tik smagas, ka pieņemu lēmumu – turpmāk visās vietās, kur ir kaut neliels kāpums, es kāpšu.
Ceļš uz 4. kontrolpunktu ved tikai lejup. Sākums ir pa ļoti akmeņainu ceļu. Šeit es pārvietojos diezgan nesakarīgi. Liekas, ka varētu skriet ātrāk, bet es nevaru atrast pareizo vietu, kur to darīt. Pilnai laimei ceļa galā stāv automašīna, kuras lukturi ir pagriezti pretī skrējējiem. Pieņemu, ka viņi domāja, ka viņi palīdz redzēt, bet realitātē redzamība, pateicoties acīs spīdošajiem lukturiem, šajā brīdī ir tuvu nullei, un tikšana lejā ir vairāk uz izjūtām.
Ticis garām mašīnai un ieskrējis mežā, es esmu spiests apstāties. Labās kājas augšstilbs ir savilkts krampī, un mana kustība uz priekšu nav iespējama. Sen jau ir garām tie laiki, kad krampis man izraisa daudz emociju. Stāvu un gaidu, kad atlaidīs, lai varu turpināt skriet. Pēc mirkļa jau turpinu, bet pēc tam, kad pieveikti vēl pāris tehniski kilometri uz leju, es jau esmu 4. kontrolpunktā, kur ierodos 16. pozīcijā. Kontrolpunktos jau sen esmu iemācījies uzvesties pozitīvi pat tad, ja nekā pozitīva nav. Izklaidēju brīvprātīgos un saņemu uzaicinājumu selfijam. Neatsaku un drīz jau nonāku sociālajos tīklos.
Seko trešais kāpums, kur mokos ar domām par izstāšanos. Kājas joprojām neesmu atguvis, un kilometri vācas lēnām. Mēģinu sevi dažādi motivēt. Uz Madeiru mēs atbraucām trijatā. Zinu, ka viens no ceļabiedriem jau ir izstājies, bet otra spējas tikt līdz finišam 80km distancē es nevērtēju augstu (izrādās – velti). Negribētos, lai visi trīs esam atbraukuši velti. Tāpat arī stāstu sev, ka man mājās ir daudz atbalstītāju, kas nesaprastu izstāšanos tikai tāpēc, ka ir grūti, jo fiziski man nekas nekaiš. Rezultātā sevi pārliecinu turpināt, un kalna galā jau sliktās domas ir prom.
Atlikušais posms līdz kontrolpunktam ir lejup pa asfalta ceļu. Šeit pamatīgi taupu gan augšstilbus, gan luktura baterijas. Augšstilbi man vēl noderēs vēlāk un būtu muļķīgi tos tagad piedzīt, bet ar lukturi ceru skriet līdz gaismai, nemainot baterijas. 5. kontrolpunktā ieskrienu 15. pozīcijā un salīdzinoši labā garastāvoklī. Šeit ar mani daudzi grib runāties. Kāda no brīvprātīgajām mani slavē. Es izskatoties kā vispār nebūtu skrējis. Citi šeit esot bijuši bez elpas, bet es stāvot un smaidot. Šādi vārdi uzmundrina, bet tā pati brīvprātīgā nedaudz arī sabojā garastāvokli paziņojot, ka man noteikti ir jāpaēd, jo priekšā esot kāpums ar daudz trepēm, un spēkus tam man vajadzēšot daudz. Paskatos kartē un neko traģisku priekšā neredzu, bet drošības labad paklausu viesmīlīgo sievieti un apēdu pāris apelsīna šķēles vairāk kā ierasts.
Jautrība kontrolpunktā
Pirmie kilometri pēc kontrolpunkta ir uz leju, bet tad es nonāku pie sievietes pieminētā kāpuma. Tas nav garš, bet man liekas visstāvākais, kādā es līdz šim esmu bijis. Kāpnēm pa labo malu iet kaut kāda truba, kura nepamet mani visa kāpuma laikā. Kāpnes ir visām gaumēm. Betona, akmenī iecirstas, metāla un koka. Kāpums ir tik stāvs, ka es vienā brīdī, skatoties augšup, sabīstos, cik augstu ir laternu gaismas, lai pēc mirkļa saprastu, ka skatos uz greizajiem ratiem. Mokos, bet izskatās, ka citiem iet vēl grūtāk. Dalībnieks man aiz muguras strauji atpaliek, bet priekšā esošie lukturi ir arvien tuvāk. Brīžiem nometos uz visām četrām un eju četrrāpus. Ik pa laikam izmisīgi skatos augšup, lai saprastu, kad tas beigsies, bet tad pēkšņi ir viss. Kāpums, tik pat cik ātri sācies, nu jau ir galā, un vairāki nākamie kilometri ir skrienami.
Tuvojoties rītausmai, man atkal ir jādodas augšup. Lai arī, manuprāt, ar lielu ātrumu neizceļos, konkurentiem iet vēl grūtāk, un dažus no tiem es pamanos nokost. Paliekot gaišākam es arī sāku aptvert, cik skaisti ir man visapkārt. Esmu tuvu virsotnei, bet arī visapkārt ir kalni, un šī ir viena no retajām reizēm, kad man ir laiks to pamanīt.
Sekojošais noskrējiens ir sākotnēji nedaudz tehnisks, un švakās redzamības dēļ man viņā neiet viegli. Lukturis rītausmā uzvedas dīvaini. Īsti viņa gaismu vairs redzēt nevar, jo visapkārt ir pietiekami gaišs, bet brīžos, kad viņu uzspīdinu kādā tumšākā vietā, man liekas, ka tas nav mans lukturis, un es vairākkārt atskatos atpakaļ, lai saprastu, kurš cenšas mani apdzīt. Tur neviena nav. Acīm ir diezgan grūti pierast pie gaismas maiņas, un tāpēc daudzas detaļas es neuztveru tik viegli. Labi, ka pats to apzinos un tāpēc īpaši agresīvi neskrienu.
Pieveicis noskrējienu, es nonāku uz lielā ceļa un esmu pavisam tuvu 6. kontrolpunktam, kur mani sagaida manas iepriekš atsūtītās mantas. Tiesa, lai nokļūtu kontrolpunktā, kāds kilometrs ir jāveic pret kalnu, un, ja normālos apstākļos šeit būtu jāskrien, tad man ar to īpaši neveicas, un es braši soļoju. Izmantojot izdevību, ka segums ir vienkāršs, mēģinu aizsūtīt garāku īsziņu Viktoram, kurš ir mans galvenais atbalsts šajās sacensībās, bet īsziņa spītīgi negrib iet prom, un tikai pāris kilometrus vēlāk pamanu, ka esmu netīšām uzspiedies lidošanas režīmu.
Kamēr kāpju, man no muguras cītīgi seko kāds šveicietis. Viņš pret kalnu ir gana ātrs, un šī ir pēdējā reize, kad tieku apdzīts. Apdzīšana gan ir diezgan jocīga, un nezinu vai to var ieskaitīt. Tieku apdzīts pārdesmit metrus pirms kontrolpunkta, kurā šveicietis pieņem lēmumu izstāties. Es nezinu, kāda viņam bija motivācija tik cītīgi skriet, bet, ja es būtu nolēmis izstāties, es uz kontrolpunktu noteikti kustētos gliemeža ātrumā.
Kontrolpunktā tieku pie želejām, bet pārējo maisa saturu atstāju neizmantotu. Pārsvarā šeit ir rezerves drēbes, bet īsti vēlmes pārģērbties nav. Fonā redzu, ka šeit ir sagatavotas guļvietas, kāds vīrs aiz galda man parāda, ka pie viņa var dabūt putru un griķus. Varenas ekstras, bet diemžēl ne priekš manis. Tā vietā es nedaudz pasmīdinu meičas, kas atbildīgas par ūdens uzpildīšanu, atrādu obligāto ekipējumu un dodos atpakaļ trasē.
Pirmais kilometrs atkal pa to pašu ceļu, pa kuru jau atskrēju, tikai šoreiz lejup, bet pēc tam trase sāk stiepties augšup. Turpmāko desmit kilometru garumā būs jāpieveic 1400 augstuma metri, un jau pirms sacensībām esmu sabiedēts, ka šis kāpums ir vieta, kur sacensības tā pa īstam tikai sākas. Pie sevis smīnu par šo domu, jo, spriežot pēc manām kājām, man ir sajūta, ka sacensības jau ir praktiski galā. Atkal nedaudz mokos ar domām par izstāšanos, bet tajā pašā laikā priecājos, ka ir jākāpj kalnā, un tas nav ārprātīgi stāvs. Lai cik dīvaini neizliktos, šādās vietās es esmu iemācījies atpūsties un atgūties.
Brīžiem kāpuma laikā liekas, ka sacensības ir beigušās. Priekšā ir klusums, arī aizmugurē neviena nemana. Līdzjutēju nav, un arī tūristi vēl nav sākuši izmantot šo maršrutu. Esmu tikai es un marķējums, kuram es ļoti lielu vērību nepievēršu, jo īsti nav nevienas vietas, kur varētu noiet no trases. Visu laiku galvā rēķinu, cik tālu ir līdz kontrolpunktam un cik augstuma metri vēl ir jāpieveic. Kad palikuši 4 kilometri un tikai 300 metri, es jau sāku priecāties, jo tas nu galīgi nav nekas traks, bet tieši tobrīd trase sāk iet atkal lejup, un drīz vien jau rezultāts ir otrāds – 3 kilometri un 400 metri.
Tuvu salas augstākajai virsotnei
Tieši ap šo laiku arī sāku pamanīt cilvēkus. Priekšā ir kāds lēnāks skrējējs, un viņu apdzenot pamanu, ka tas ir francūzis Clavery. Informācija no smadzeņu poda ziņo, ka tas ir 2011. gada pasaules čempions, un drīz šo informāciju apstiprina arī Viktors. Šo skalpu man vajag kā ēst, un nomotivēju sevi kustēties vēl ātrāk. Par nelaimi arī aizmugurē pamanu kādu skrējēju un, spriežot pēc zaļā tērpa, tas ir lietuvietis Zlabys. Šis skats mani nepriecē, jo skaidrs, ka noskrējienos, kas sastāda lielāko daļu no atlikušas trases, viņš var būt krietni ātrāks par mani. Arī informāciju par lietuvieti man diezgan drīz apstiprina Viktors, mans handikaps esot trīs minūtes.
7. kontrolpunktā, kas atrodas tuvu salas augstākajam punktam Pico Ruivo, es ierodos diezgan labā garastāvoklī. Esmu pakāpies līdz 11. pozīcijai un kāpjot esmu nedaudz atguvies. Kārtējo reizi iesaistos jautrā sarunā ar brīvprātīgajiem, bet uz jautājumu, vai es braukšu vēl, godīgi atbildu, ka nē. Man šī trase ir par grūtu. Brīvprātīgie gan nedaudz apvainojas, tāpēc nonākam pie kopsaucēja, ka braukšu, bet tikai sauļoties pludmalē.
Nākamo posmu es pazīstu labi. Tas ir tikai nepilnus sešus kilometrus garš, bet ļoti tehnisks, un cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, arī ļoti nepatīkams. Vēl treniņā ar Kristapu par daudzām tehniskākajām daļām spriedām kā par neskrienamām, bet tiklīdz nonāku viņās ar sacensību noskaņu, mani ir grūti apturēt, un skrienu visur, kur tas ir iespējams. Arī bailes mani ir pametušas, un es pat īsti nepamanu, ka dažus metrus no manis ir dziļas aizas, kas man sniedza ļoti lielu nedrošības sajūtu treniņā.
Šajā posmā ir arī vairāki tuneļi, kur nākas atkal izmantot lukturi. Process ir diezgan sarežģīts. Ieskrienot tunelī, nepamet sajūta, ka lukturis nav nemaz ieslēgts, jo pāreja no spilgtas saules uz tumsu acīm nenotiek tik ātri, kā gribētos. Krietnu puskilometru šeit man arī seko kāds video operators. Apbrīnoju viņa spēju skriet ar kameru rokās pa šādām tehniskām vietām, man tas prasa piepūli jau arī brīdī, kad es visu savu uzmanību veltu tikai skriešanai.
Ik pa laikam atskatoties, redzu gan lietuvieti, gan francūzi, bet lāga nesaprotu, vai viņi man tuvojas, vai nē. Priekšā ir tukšums, Viktors informē, ka iepriekšējā kontrolpunktā 10. vieta ir bijusi 13 minūšu attālumā, un, lai arī distance priekšā ir gara, neizklausās ļoti ticami, ka es varētu šo pārsvaru sadeldēt.
Tuvojos vienam no salas simboliem Pico do Areeiro, kur kalna galā ir uzslieta observatorija. Te ir skaisti, un to izmanto arī fotogrāfi, kuri šeit ir ik pa pārsimts metriem. Arī es pacenšos izbaudīt skatu un īsi pirms 8. kontrolpunkta, kurš atrodas tieši pie observatorijas, pat pāris pakāpienus kāpju atpakaļgaitā, lai kārtīgi varētu apskatīt visu panorāmu, kas paliek man aiz muguras.
Tuvu Pico do Areeiro
Sākas noskrējiens. Ne visai tehnisks, bet ātrs. Tas ir tas, ko es esmu gaidījis jau sen. Skrienu visur, kur tas ir iespējams, un, lai arī joprojām šur un tur redzu savus sekotājus, tas notiek arvien retāk. Pāris kilometrus tālāk atpakaļ redzu jau diezgan tālu un saprotu, ka mans pārsvars ir vismaz piecas minūtes. Nevar palaisties. Neesmu drošs, vai es spēšu cīnīties par augstākām vietām, bet zinu pilnīgi droši, ka savu pašreizējo pozīciju es noteikti nevēlos atdot.
Nonācis 9. kontrolpunktā redzu, ka netālu no tā darbojas kāds skrējējs. Cerīgi jautāju brīvprātīgajiem, vai tas ir kāds no dalībniekiem, bet saņemu noliedzošu atbildi. Pats par savu naivumu skaļi pazobojos un sasmīdinu arī brīvprātīgos. Paralēli kārtīgi iestiprinos, jo zinu, ka priekšā būs pēdējais kāpums, kas ir tikai 3 kilometrus garš, bet ar gandrīz 500 augstuma metriem – nekas viegls tur nevar būt.
Kāpuma sākums ir nežēlīgs. Pa izdomātu taku ir jāraušas augšā stāvā sienā. Ļoti gribas apstāties, bet galvā skan vārdi, ko pats pirms pāris mēnešiem stāstīju Edgaram pirms skrējiena Kanārijās – lai kas arī nenotiktu, liec vienu soli priekšā otram un kusties uz priekšu. Nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Kaut kādas muļķības! Kāpēc gan lai cilvēks nevarētu nedaudz pastāvēt? Ir taču tik sasodīti grūti. Par laimi, padošanās galvā nenozīmē padošanos kājās. Tās kustās, un pārējais ķermenis līdz ar tām.
Prasās aizrakstīt Viktoram Daces Kanāriju tekstu – es esmu ellē, sūtiet man labas domas, bet tas nav nepieciešams, jo šķiet, ka mani atbalstītāji mani jūt arī bez papildus uzprasīšanās, un telefonā sāk birt kaudze ar īsziņām. Sākumā patīkami un dažiem pat atbildu, bet, apjomam pieaugot, tas sāk nedaudz traucēt, un tāpēc trases beigu daļā atbildu tikai Viktoram, kurš vienīgais sūta tiešām kaut ko jēdzīgu.
Pievarējis īso kāpumu no elles, es nonāku kārtējā, nu jau 10. kontrolpunktā. Viktors ziņo, ka joprojām esmu 11. vietā, bet priekšā esošais portugālis plīstot, un viņa pārsvars pār mani esot 6,5 minūtes. Tas joprojām izklausās daudz, bet līdz finišam vēl ir 26 kilometri, un ir palikusi trases ātrākā daļa. Noplīstot šeit, var zaudēt ļoti daudz laika. Tāpat saņemu info, ka kādam priekšā tiekot sniegta medicīniskā palīdzība. Sūdīgi, ka tā, bet es jau neiešu par to tagad bēdāties.
Portugāļa 6,5 minūtes izrādās krietni mazāks laika sprīdis, jo jau kilometru pēc kontrolpunkta es viņu ieraugu 100 metrus sev priekšā. Nabags noteikti ir ilgi tupējis kontrolpunktā, un tur arī jau tā niecīgais pārsvars ir sarucis. Priecājos, ka portugālis brīdī, kad es viņu ieraugu, nepagriež galvu. Es tajā brīdī esmu savilcis dūri uzvaras formā un plati smaidu. Pats pie sevis priecājos, cik es esmu nejauks, nu īsts Džokers.
Iekļuvis top10, es lidoju lejā pa kalnu. Sajūtas ir labas, esmu pārliecināts, ka skrienot šādi, top10 man ir garantēts. Situāciju uzlabo arī fakts, ka īsi pirms 11. kontrolpunkta es ieraugu sev priekšā vēl vienu skrējēju. Izrādās, ka tas ir francūzis Sebastien Camus, kurš iepriekšējā kontrolpunktā ir bijis ārsta aprūpē. Viņa ātrums ir ievērojami lēnāks, un īsi pirms kontrolpunkta es viņu apsteidzu.
11. kontrolpunktu pametam kopā. Mēģinu francūzi uzmundrināt, bet viņš tikai skumji pasmaida. Acīmredzot šī nav viņa diena, un ķermenis viņu ir pievīlis. Tikmēr situācija ir mainījusies arī man aiz muguras. Portugālis ir 7 minūtes aiz muguras, bet viņam uz papēžiem min spānis Dominguez-Ledo. Skaidrs, ka šis ir vienīgais dalībnieks, kurš vēl mani var pārspēt, bet pārsvars ir gana liels, un esmu drošs, ka spēšu to noturēt.
Nākamie četri kilometri ir taisni. Šeit izmantoju visus savu kāju resursus, lai atrautos no saviem sekotājiem pēc iespējas tālāk. Kilometra laiki ir 4,5 minūšu robežās, un esmu pārliecināts, ka neviens īpaši ātrāk šeit neskrien. Tikai pēdējais kilometrs pirms 12. kontrolpunkta ir tehnisks noskrējiens, un šeit iedzīvojos nelielā šokā. Kādā brīdī jūtu, ka man aiz muguras ir skrējējs un, pagriežot galvu, redzu, ka tas ir dikti līdzīgs pirms pusstundas apdzītajam Camus. Ātrumu atšķirība mums ir milzīga, un es jau samierinos, ka atkal nonākšu 10. pozīcijā. Tikai tad, kad skrējējs man ir pavisam tuvu, es saprotu, ka tas ir 42km distances līderis, kurš pārliecinoši dodas pretī drošai uzvarai.
Nonācis 12. kontrolpunktā es paprasu krēslu, kur piesēst. Esmu bijis uz kājām 13,5 stundas un gribas nedaudz atpūsties. Jautrojos ar brīvprātīgajiem. Jautāju, vai varu šeit palikt, un viņi visi priecīgi atbild, ka jā. Sāku smieties, un brīvprātīgie ātri izlabo savu kļūdu. Kāda no brīvprātīgajām man saka, ka es liekoties pazīstams. Skeptiski uz viņu paskatos, un man uzreiz ir skaidrs, ka es viņu redzu pirmo reizi dzīvē. Mirkli vēlāk viņa man rāda Facebook, kur ir redzams selfijs ar mani no trases vidusdaļas, un tagad pieprasa, lai es nofotografējos ar viņas draudzenēm. Ja ne sacensībās, tad vismaz popularitātes konkursā es uzvarēšot.
Trases beigu daļa gar okeānu
Atlikušos 11,8 kilometrus es jau esmu redzējis. Pārsvarā tie ir taisni un ar svaigām kājām ļoti ātri pieveicami. Man diemžēl tādas ekstras vairs nav. Skrienu, cik varu, bet visos mini kāpumos tāpat esmu spiests pāriet soļos. Ļoti gaidu info no Viktora, kas notiek aizmugurē, un drīz uzzinu, ka man ir 10 minūšu pārsvars. Gandrīz minūte uz kilometru ir iespaidīgs pārsvars, bet pēc tam, kad esi tik ilgi sevi mocījis, galva īsti pareizi nestrādā, un es jūtos diezgan nedroši. Tajā brīdī liekas, ka pats esi lēns, bet konkurenti lido, un realitāti, ka arī viņi mokās, ir diezgan grūti aptvert.
7 kilometrus pirms beigām priekšā dzirdu svilpienu. Nospriežu, ka būs kāds fotogrāfs, bet izrādās, ka šeit ir kas krutāks. Kaut kur krūmos sāk darboties zāles pļāvējs, kas pēc mirkļa paceļas gaisā un pārtop par dronu. Vajadzētu būt priecīgam, ka mani filmē ar dronu, bet ļoti to neizbaudu, jo pašam liekas, ka pārvietojos briesmīgā formā un ātrumā. Mirkli vēlāk to visu sabojāju vēl vairāk. Nepamanu kādu šķību akmeni, un labā potīte tiek izgriezta arī trešo reizi. Skaisti, droši vien nonākšu kaut kādā portugāļu kuriozu raidījumā.
Drons man seko krietnu kilometru, bet pēc tam atkal ir miers. Aiz muguras atkal pamanu skrējējus. Šoreiz tie ir divi. Esmu gudrāks un jau nojaušu, ka tie atkal būs 42 km skrējēji. Pirmajam no tiem ir vismaz minūtes pārsvars pār otro, un viņu es arī izmantoju kā tempa turētāju uz pāris kilometriem. Diez ko ātri šie puikas nav. Esmu drošs, ka es tik īsā distancē spētu kustēties krietni vien veiklāk.
Kopā nonākam arī pēdējā 13. kontrolpunktā. Līdz finišam ir nepilni pieci kilometri, un arvien vairāk sāku ticēt, ka 9.vietu tomēr izdosies noturēt. 42 km skrējējs no manis atraujas, bet ar skumjām skatos, ka arī viņš vairs nespēj skriet visu laiku un ik pa brīdim pāriet soļos. Švaki. Pats es esmu sācis kārtīgu skrējiensoļojumu. It kā visu laiku skrienu, bet tāpat ik pa pārsimts metriem uz kādām 10 sekundēm pāreju soļos. Daudz skatos atpakaļ, bet pat vietās, kur redzu ļoti tālu, horizonts ir tīrs.
Nonācis lejā pie okeāna, es satieku Kristapu. Skrienam kopā, līdz es 100 metrus pirms finiša apstājos. Kristaps mudina uz priekšu, bet tā nevar. Vispirms ir jāizvelk no somas Riekstu karogs, kurš jau ir sasiets Supermenam piemērotā apmetnī un jāfinišē kā nākas.
14:44:12 ir mans finiša laiks un tas man dod 9. vietu.
Mana vērtīgākā balva
Vēl pēc finiša saņemu daudz apsveikumus, un kāda no organizatorēm mani ļoti slavē. Viņi visu nakti esot man jutuši līdzi, jo es esmu bijis vienīgais no līderu grupas, kuram neesot bijis atbalsts trasē. Man esot vajadzējis tikai paprasīt, un viņi man būtu to piešķīruši.
Apbalvošanas ceremonija nākamajā dienā ir dīvaina. No vienas puses ir ļoti patīkami būt kopā uz vienas skatuves ar tāda mēroga superzvaigznēm, no otras puses tāpat jūtos tur kā otrā plāna aktieris, un paliek mazuma piegarša. Nākamais mērķis – top6.
Papildus domas:
Izlikts ar 20. numuru. Priekšā palaidu attiecīgi 1.-6. izliktos un 11. un 12. izliktos. Neviens no rangā zemāk esošajiem man priekšā finišā nebija;
No glaunākajiem skalpiem – Vaidas Zlabys (TGC2017 2. vieta); Javier Dominguez-Ledo (UTMB2016 5.vieta, Lavaredo2016 3.vieta); Eric Clavery (Pasaules čempions 2011);
Neesmu liels nūju fans, bet šajā distancē noteikti tādas noder jebkuram;
Kāpņu te ir daudz, ar vājiem augšstilbiem varētu būt sāpīgas beigas, jo, skrienot lejā pa kāpnēm, augšstilbi cieš labi;
Domāju, ka uz šo pasākumu neatgriezīšos, jo man viņš likās ļoti nepiemērots priekš manis. Ja iemācīšos labāk pieveikt stāvus kāpumus, tad var kādreiz apsvērt;
Tajā pašā laikā varu teikt, ka šis bija vislabāk organizētais trail pasākums, kādā es esmu bijis. Top kvalitāte.
Pēc finiša atjaunotais kaujas plāns
Cipargalvām:
KP1 Fanal (13.9km) 1:34:10 – 5.vieta etapā (+1:36 pret labāko etapā – Capell) Pārsvarā augšup;
KP2 Chao da Ribeira (5.3km) 0:30:23 – 12.vieta etapā (+3:28 pret Capell) Tikai lejup;
KP3 Estanquinhos (9.6km) 1:32:18 – 22.vieta etapā (+12:12 pret D’Haene) Tikai augšup;
KP4 Rosario (8.6km) 0:53:03 – 23.vieta etapā (+8:03 pret D’Haene) Tikai lejup;
KP5 Encumeada (6.9km) 0:54:12 – 19.vieta etapā (+9:11 pret Thevenard) Pārsvarā augšup;
KP6 Curral das Freiras (15.3km) 2:05:54 – 12.vieta etapā (+14:21 pret Thevenard) miksēts apvidus;
KP7 Pico Ruivo (10.8km) 2:01:36 – 12.vieta etapā (+19:25 pret D’Haene) tikai augšup;
KP8 Pico de Areeiro (5.4km) 0:50:47 – 8.vieta etapā (+6:31 pret D’Haene) miskēts apvidus;
KP9 Ribeiro Frio (9.3km) 1:02:04 – 6.vieta etapā (+7:21 pret D’Haene) tikai lejup;
KP10 Poiso (3.8km) 0:48:47 – 11.vieta etapā (+7:33 pret D’Haene) tikai augšup;
KP11 Portela (8.8km) 0:48:00 – 5.vieta etapā (+6:14 pret Jung) tikai lejup;
KP12 Larano (5.2km) 0:31:49 – 3.vieta etapā (+1:25 pret Capell) pārsvarā taisns;
KP13 Ribeira Seca (7.5km) 0:46:05 – 8.vieta etapā (+4:54 pret Capell) pārsvarā taisns;
Finišs (4.3km) 0:25:04 – 18.vieta etapā (+4:06 pret Ornati) pārsvarā taisns.
TGC 2017 sāku gatavoties novembra vidū. Pirmās nedēļas bija smagas. Lai arī pāris nedēļas pēc sezonas beigām biju atpūties, līda ārā visādas mikrotraumas, un pāris dienas bija jāizlaiž arī dēļ saaukstēšanās. Sākot ar decembra pirmo nedēļu, iegāju ļoti labā ritmā, spēju gan noturēt sev vajadzīgo apjomu, gan arī kvalitatīvi paveikt ātruma darbus, un vienīgā aizķeršanās bija janvārī, kad uz pāris dienām izkritu no ierindas dēļ gripas.
Uz Grankanāriju kopā ar Riekstu komandas biedru Edgaru dodamies 5 dienas pirms starta. Pagājušajā gadā šeit biju jau dienu agrāk, un tas ļāva paskriet pa kalniem nedaudz vairāk. Šoreiz aprobežojos ar starta kalna atkārtošanu pirmajā dienā un trases pēdējo padsmit kilometru noiešanu dienu pirms starta. Ja pēdējie kilometri kalpo kā meditācijas līdzeklis, tad starta kalna uzskriešana ir nepieciešama, lai saprastu, kādā formā es šobrīd atrodos. Informācija, ko iegūstu, nedaudz mulsina. Kalnā uzskrienu diezgan viegli un vēlāk, salīdzinot ar pagājušā gada rezultātiem, izskatās, ka es to varu paveikt tik pat ātri kā līderi. Pāris dienas nezinu, ko ar šo informāciju iesākt, līdz dienu pirms starta Edgars ārpus sarunas konteksta pasaka: “Tev jāskrien ar līderiem!” Iepauzēju un atbildu: “Tā sanāk!”
Ceļā uz salu
Dzīvojam netālu no starta vietas un tāpēc uz startu, kas paredzēts 23:00, izbraucam vien 75 minūtes pirms sākuma. Jau no rīta esmu ļoti satraukts, un man pamatīgi streiko vēders. Vakarpusē izdodas uz pāris stundām aizmigt, un tas nedaudz palīdz. Palīdz arī uzmundrinājumi no mājām, var just, ka arī tajā frontē ir satraukums, bet netrūkst arī optimisma.
Ar Edgaru meklējam vietu, kur nofotografēties, un veiksmīgas sakritības dēļ tas man ļauj ieņemt labāko iespējamo starta vietu uzreiz aiz elites koridora. Kā ierasts šādos gadījumos, minūtes pirms starta ir ļoti emocionālas. Jūtu, ka pozitīvi uzlādējos, un brīdī, kad sāk skanēt Coldplay, zinu – es esmu gatavs! Pēdējās īsziņas uz mājām un aiziet!
Īsi pirms starta
Nakts aizsegā
Starts ir haotisks. Lai arī esmu tuvu starta līnijai, pāris metrus pēc starta jau esmu pamatīgā sastrēgumā, un ir jāpacenšas, lai tiktu no tā ārā. Mērķis ir 800m laikā, kamēr esam uz lielā ceļa, noķert līderu grupu, lai kāpumā varētu tiem sekot. Tas arī veiksmīgi izdodas, un kāpumu sāku kā viens no pirmajiem. Jau pirmajos metros paskrienu garām lietuviešu līderim Vaidas Žlabys, blakus ir arī citas pazīstamas sejas. Pavisam drīz esmu trešais. Nedaudz tālāk ir atrāvies viens skrējējs, bet mēs esam krietni lielāka grupiņa. Vairāk nevienu apdzīt neplānoju un turos pēc iespējas tuvāk otrajai vietai. Ilgi tas nestrādā. Priekšā esošais skrien dikti lēni, bet es tik lēni nemāku. Pret kalnu man ir tikai divi ātrumi – skriet vai neskriet. Ja skrienu, tad to daru relatīvi ātri, ja neskrienu, tad skrienošiem līdzi netieku. Tipināt pa vidu man nepatīk. Pieņemu strauju lēmumu un pāris sekundes vēlāk jau esmu viens pats.
Atlikušo laiku uz gandrīz 10km garā kāpuma pavadu vienatnē. Nedaudz pārsteidz, ka manam apdzīšanas manevram neviens nav sekojis, un aizmugurē esošie skrējēji strauji atpaliek. Tajā pašā laikā priekšā esošais skrējējs ir diezgan patālu un, lai arī es viņam tuvojos, īsti klāt ne mirkli netieku, un tas arī nav mans pašmērķis. Brīžiem atļaujos paskatīties uz leju. Skats ir iespaidīgs. Cik vien tālu skaties, lejā ir gaismiņu virtene. Tāpat bija arī pirms gada, tik toreiz gaismiņas varēja redzēt arī priekšā. Tagad tur ir tikai viens lukturis – esmu kruts! Brīdī, kad starta kalns jau sāk nedaudz taisnoties, sajūtos vēl krutāks. Vienā brīdī man sāk skriet pakaļ līdzjutēji. Sajūtos kā Kilians, skrienot Diagonale des Fous, kur viņam parasti līdzi skrien bariņš ar vietējiem. Dīvaini, bet patīkami.
Pirmo kontrolpunktu tā arī sasniedzu otrajā vietā. No līdera atpalieku vien 40 sekundes, bet nedaudz vairāk kā minūti man aiz muguras ir vēl 4 skrējēji. Kontrolpunktā neuzkavējos, paķeru divus banānus un esmu prom. Lielas ilūzijas par to, ka spēšu šajā pozīcijā noturēties, neloloju, bet sajūtas izbaudu.
1.KP Tamadaba
1.kp Tamadaba – 2.vieta 1:06:32 (+0:40 vs labākais laiks) (-15:20 vs 2016)
Sākoties pirmajam noskrējienam, mani sāk nomākt nelabas priekšnojautas. Lukturis nerāda tik labi kā gribētos, un brīdī, kad man garām paskrien Žlabys ar vēl vienu skrējēju, saprotu, ka netieku viņiem līdzi. Viens iemesls ir viņu 2x garākās kājas, bet galvenais iemesls ir tāds, ka īsti neredzu, kur lieku kāju, un tas pie tāda tempa nav diez ko jauki. Noskrējienam paliekot arvien tehniskākam, mana skriešana kļūst arvien saraustītāka. Redzu arvien mazāk un kāju lieku nevis uz redzi, bet uz izjūtām. Apzinos, ka manas sacensības var beigties pie jebkura nākamā soļa, bet priecājos, ka visu ziemu esmu cītīgi strādājis, lai man būtu stipras kājas un stipras locītavas. Pavisam drīz mani apsteidz vēl viens skrējējs, bet tad mani panāk arī Diego Pazos. Mēģinu viņam ieķerties astē un izmantot viņa luktura gaismu, bet tas ir vēl grūtāk nekā skriet tikai ar savu gaismu. Diego pats neskrien diez ko sakarīgi. Vispirms viņam jāšņorē apavi, un es viņam atkal esmu garām. Pēc tam viņš ieliekas kaut kādā upē, kur es automātiski ielidoju līdzi. Abi katrs pa savam nolamājamies, bet es atkal esmu priekšā. Šādā stilā viņam mani ir jāapdzen trīs reizes. Nonākuši uz ceļa, gan sākam skriet blakus un ēdināšanas punktā Tirmā ierodamies kopā.
Tirma ir vismājīgākais kontrolpunkts. Šeit ir ļoti jauks apgaismojums un ļoti jauka sagaidīšana. Katra mana kustība šeit tiek pavadīta ar emocijām un brīdī, kad man no rokām izkrīt sāls paciņa, apkārtējie noelšas. Šeit arī pieļauju savu nopietnāko kļūdu. Šī ir mana iespēja nomainīt lukturim baterijas, bet es to neizdaru un dodos atpakaļ tumsā.
Seko kāpums. Neteikšu, ka šeit man iet lieliski. Lai arī kāpjot ar luktura gaismu pietiek, nedrošības sajūta ir milzīga. To visu ir grūti izskaidrot. Man it kā ir gaisma, bet tā ir tik vāja, ka es pat neredzu peļķes sev zem kājām. Vietās, kur ir jāskrien pa taisnākiem gabaliem vai uz leju, situācija ir dzīvībai bīstama. Pāris reizes esmu soli no liktenīgas kļūdas. Vienu reizi jau praktiski pārkāpju pāri klints malai, bet nometies gandrīz četrāpus, ar roku tomēr apturu savu kustību uz priekšu. Esmu reāli nobijies un uz robežas ar, iespējams, savu pirmo panikas lēkmi dzīvē.
2.KP Altavista
2.kp Altavista – 9.vieta 2:10:14 (+10:20) (-24:07 vs 2016)
Skaidrs, ka pārvietojoties šādā tempā, mans ātrums nav konkurētspējīgs un otrajā laika ņemšanas vietā Altavista esmu jau vairs tikai dalītā 7. vietā. Vēl pāris kilometrus turpinu mocīties, bet tad izskrienu uz asfalta ceļa un ieraugu gaismas. Esmu glābts. Otrreiz uz viena grābekļa es nekāpju un pa taisno dodos pie cilvēkiem, lai viņi man rāda gaismu un es varu nomainīt baterijas. Rezerves baterijas manā somā ir vairāk skata pēc. Pēc plāna bateriju maiņa ir paredzēta nākamajā punktā Artenarā, kur man tās iedos atbalsta komanda. Līdzi paņemtās baterijas ir jau lietotās Duracell baterijas, kuras somā ir ieliktas dēļ organizatoru prasībām. Lielas cerības nelieku, bet ieslēdzot lukturi esmu starā. Es atkal redzu!
Bateriju maiņa man ir maksājusi vēl 3-4 pozīcijas, bet nekur tālu neviens no maniem nesenajiem apdzinējiem nav aizskrējis. Mirkli vēlāk nonāku unikālā situācijā. Vai Jūs ziniet to sajūtu, kad Jums ultras 30. kilometrā ir saruna ar Timothy Olson un Andy Symonds? Jā, man jau likās, ka neziniet. Es tagad zinu, un tā sajūta ir laba. Ilgi gan tas neturpinās, jo šie vīri priekš manis uz taisnēm ir nedaudz par lēnu. Artenaras kontrolpunktu es sasniedzu pirmais, bet pateicoties tam, ka mana atbalsta komanda ir īsi pirms kontrolpunkta, abi vīri tiek noskanēti ātrāk.
3.KP Artenara
3.kp Artenara – 30+ vieta 0:42:36 (+7:20) (-4:14 vs 2016)
Kontrolpunktā veicam aktīvu diskusiju par luktura maiņu. Opcijas ir, bet nepārbaudītas un ar man nezināmu baterijas laiku. Pēc pārdesmit sekunžu diskusijas es pieņemu vienpusēju lēmumu, paturu iepriekšējo lukturi, bet līdzi ielieku rezerves baterijas. Ja Durcell izturēs vēl 2h, tad rezerves baterijām jāiztur vēl tikpat. Riskanti, bet drošāk nekā ar nezināmu lukturi. Šajā kontrolpunktā pavadu daudz laika. Viss krīt ārā no rokām, esmu ļoti neorganizēts. Beigās gandrīz atstāju kontrolpunktā visus savus želejas krājumus, bet par laimi brīvprātīgie man atgādina, ka esmu tās aizmirsis. Kontrolpunktu pametu 11. vietā un joprojām esmu nedaudz psiholoģiski sagrauts pēc cīņas ar tumsu.
Superplāna špikeris no zeķes
Ceļš uz Fontanales pārsvarā ved lejup. Šajā etapā apmaldījos pirms gada un to paveicu arī šoreiz. Divreiz! Viena kilometra ietvaros! Pirmā reize nemaksā man vairāk par minūti, bet otrā ir nedaudz dārgāka. Nepamanu, ka vienā vietā trase no lielā ceļa pēkšņi pāriet takā un kādus 500m aizskrienu nepareizajā virzienā. Lielākā bēda gan ir par to, ka ir jāskrien atpakaļ, jo tas jādara pret kalnu. Arī bez visas apmaldīšanās šis nav mans labākais etaps. Lai arī redzamība ir pietiekami laba, īstas uzticības lukturim vairs nav, un vietās, kur standartā skrietu pārliecinoši, tagad nedaudz raustos. Nepalīdz arī tas, ka pēdējais noskrējiens pirms Fontanales ir diezgan tehnisks un nedaudz pa džungļiem. Daudz slidinos un lielu ātrumu neattīstu. Pats Fontanales kontrolpunkts man nepatīk. Ierīkots pagrabā un ar nerunīgiem brīvprātīgajiem. Apēdu pāris apelsīnu šķēles un dodos prom. Šķērsojis kontrolpunktu izvelku no zeķes savu superplāna špikeri un priecīgs nosecinu, ka pirmo trases trešdaļu esmu veicis par 52 minūtēm ātrāk kā pirms gada. Nav slikti, ja ņem vērā 20km garo kurmju skrējienu. Rezultātu tabulā tas man dod 14. vietu. Līderi ir jau pusstundas attālumā, bet top10 ir 10 minūšu attālumā.
4.KP Fontanales
4.kp Fontanales – 30+ vieta 1:08:40 (+15:16) (-9:42 vs 2016)
Smagā vidusdaļa
Nākamie astoņi kilometri ir jāpavada ceļā uz Valleseco. Šis nav pats sarežģītākais etaps. Sākumā ir noskrējiens, ar kuru veiksmīgi tieku galā, bet pēc tam ir jāveic kāpums caur pilsētu, kurš vēlāk pārtop kāpumā ārpus pilsētas. Etapu veicu diezgan lielā vientulībā tomēr jūtu, ka aiz muguras man kāds ir diezgan tuvu. Ar noskrējienu tieku galā viegli, bet pilsētā ir jāpiespiežas, lai varētu paskriet pret kalnu. Piespiešanās beidzās ar to, ka atkal nedaudz noskrienu no trases, bet neko lieku nenoskrienu, jo pateicoties kartei manā pulkstenī es diezgan ātri atrodu pareizo pilsētas ielu, pa kuru ir jāskrien.
Valleseco ir viens no maniem mīļākajiem kontrolpunktiem. Tas ir izveidots baznīcas pagalmā, un šeit jau otro gadu pēc kārtas ir jaunieši, kas diezgan labi komunicē angliski. Nedaudz apspriežam laikapstākļus, pasmejamies, un nonāku arī kādas spānietes selfijā, bet, kamēr izklaidējos, klāt ir arī mans sekotājs Vivien Reynaud.
Ar francūzi Vivjēnu mēs kopā pavadām turpmākos kilometrus pa ceļam uz Teroru. Nedaudz parunājam gan par to, no kuries nākam, gan arī par to, cik forši ir būt vasarā. Sākoties šaurākām takām, es Vivjēnam ļauju skriet pa priekšu, jo skaidrs, ka viņš ir nedaudz ātrāks, un viņa lukturis ir spilgtāks. Skrienam cauri ļoti daudziem maziem miestiņiem, un es savu gaismu saudzēju, cik vien iespējams un jāsaka, ka Durcell turas godam. Kādā brīdī nonākam uz takas, kur kāds ir pamatīgi izrēķinājies ar kaktusiem. To lielās lapas klāj taku un padara skrējienu diezgan slidenu. Abi ar Vivjēnu raiti navigējam pa kaktusiem, līdz kādā brīdī es paceļu galvu un dabūju ar kaktusa lapu pa deniņiem. Sajūtas nav labas. Lapa – tas izklausās nieks, bet, ja mēs runājam par kaktusiem, tad tas ir viens reti ciets radījums, un tam ir adatas. Turpinu skriet un mēģinu saprast zaudējumus. Trieciens bija labs un galvai sāns pamatīgi sūrst, bet, pārbraucot ar roku, nekādas adatas nesataustu – izskatās, ka dzīvošu.
Kamēr es cīnos ar kaktusu, Vivjēns ir aizskrējis pāris soļus priekšā. Tas nav labi. Nav jau tā, ka man ir žēl, ka viņš skrien no manis prom, bet problēma ir tā, ka Vivjēns ir viens ellišķīgs pirdelis, un pāris soļi ir tieši pietiekams attālums, lai izveidotos mākonis. Talantīgs tas maita – gan ritms pareizais, gan skaņas efekti, gan arī pats aromāts. Atpalieku vēl vairāk, lai tiktu atpakaļ svaigajā kalnu gaisā.
Jau skrienot pa Teroras ielām, mums pievienojas vēl viens skrējējs. Sebaz Sanchez pa stāvajiem pilsētas noskrējieniem iet lejā kā tanks un diezgan ātri ir man blakus. Pirms paša kontrolpunkta noķeram arī Vivjēnu, kurš ir aizpirdis garām vienam pagriezienam, un ir jāsauc atpakaļ. Kontrolpunktā ieskrienam trijatā, bet pēc tam, kad kārtējo reizi kontrolpunktā izklaidējos ilgāk kā citi, pametu to 15. vietā. Zemākajā vietā līdz šim.
5.KP Teror
5.kp Teror – 11.vieta 1:26:36 (+8:35) (-22:21 vs 2016)
Teroras kontrolpunkts ir ļoti svarīgs, jo pēc tā sākas ļoti grūts kāpums gandrīz 10km garumā. Par nelaimi man, es nejūtos diez ko labi. Man klāt ir pirmā siena, un tik stāvā kāpumā tas var nozīmēt pamatīgas nepatikšanas. Izrādās, ka kāpumi nav problēma. Stāvajos etapos spēju turēt līdzi Sebam un Vivjēnam, bet katru reizi, kad trase nedaudz iztaisnojas, es atpalieku. Starpība ir tā, ka mani konkurenti šeit skrien, bet es pārvietojos ejot un uzskrienu tikai pa retam. Kāpuma sākums šādam ritmam ir ļoti nepiemērots, jo taisno gabalu ir diezgan daudz, un drīz vien manu konkurentu gaismiņas es redzu diezgan tālu priekšā, bet aiz muguras sāku pamanīt jaunus lukturus. Jūtos pretīgi un esmu pārliecināts, ka pavisam drīz mani noķers pirmā sieviete. Negribu to pieļaut, bet neko daudz izdarīt nevaru.
Galvā parādās pirmās konkrētās domas par izstāšanos. Ultrā tas nav nekas sevišķs un ar to ir jāmāk tikt galā, bet skaidrs, ka tas nepalīdz koncentrēties skriešanai, un es nedaudz aizmirstos. Tas maksā, jo kādā brīdī pieradums ņem virsroku un es gluži kā Latvijā mēģinu atstumt kādu krūmu, kas izlīdis uz takas. Tā ir kļūda! Uz šīs sasodītās salas gandrīz katram augam ir kāds ierocis, un šis nav izņēmums. Krūms, kuram dzeloņu netrūkst, mani pamatīgi nobremzē, tiek izrauts lādētājs no mana Suunto pulksteņa, nedaudz saplēšu kreklu un pats tieku pie jauniem skrāpējumiem uz rokām. Sasodīts, saņemies taču!
Nesanāk! Kādu brīdi turpinu tāpat kā kāpuma sākumā. Pamanos vēlreiz, tiesa stipri vieglāk, atrauties pa galvu ar kaktusu un gaidu, kad mani atkal apdzīs. Tas nenotiek. Taisnie gabali ir pazuduši un taka diezgan strauji vijas augšup. Gaismiņa aiz muguras vairs tuvāk nenāk, bet priekšā esošais duets šķietami tuvojas. Koncentrējos uz kāpšanu un man par pārsteigumu es pēc pāris kilometriem esmu atkal kopā ar Sebu un Vivjēnu. Ar viņiem kopā ir vēl kāds skrējējs, un es izrēķinu, ka viņu apdzīšana mani atgriež 12. vietā. Izmantoju izdevību un pavisam drīz priekšā ieraugu vēl divus skrējējus. Nabagi nav īsti laikam redzējuši ziemu, jo rītausmas vēsumā steidz uzvilkt kurtkas. Man tas nav vajadzīgs. Es pēdējās nedēļas to vien esmu darījis, kā salis, un ticiet man puiši, šis nav auksti. Esmu atpakaļ top10.
Drīz vien kāpums pārvēršas nelielā taisnē. Laikapstākļi ir drūmi, un migla, kas ir traucējusi lielāko daļu no nakts, joprojām ir tuvu, bet, paskatoties uz meža pusi, manā sejā ataust smaids. Es redzu un diezgan tālu. Lai dzīvo gaisma, es tevi tiešām ļoti gaidīju!
Noskrējienā uz Tejedu man jau ir citi ātrumi. Perfekti kontrolēju katru savu soli un kājas iet kā šujmašīnas. Esmu lepns par savām spējām, bet arvien biežāk sev galvā pasakos par treniņiem, kas ir ieguldīti ziemā. Ne skriešanas treniņiem, bet fiziskajiem treniņiem. Supervaroņu treniņiem. Tie tiešām palīdz!
Tejedā ierodos desmitajā vietā, jūtos lieliski un esmu atrāvies no saviem cīņu biedriem. Atceros kā pirms gada šeit arī jutos labi, bet tāpat izmantoju katru iespēju, lai pastaigātos. Šogad ir savādāk, un es iespēju paskriet garām nelaižu. Ieskatoties špikerī, secinu, ka esmu pagājušā gada grafikam priekšā 1h40min, un nospriežu, ka ir jāmēģina izspiest 2h pārsvars. Viegli tas nebūs, jo pagājušajā gadā tieši pēdējos 42km noskrēju visātrāk, un māc šaubas, ka to varu izdarīt vēl ātrāk.
6.KP Cruz De Tejeda
6.kp Cruz De Tejeda – 8.vieta 1:45:26 (+9:00) (-11:51 vs 2016)
Priekšā ir pēdējais kāpums, kas ved uz salas diviem simboliem – akmeni ar nosaukumu Roque Nublo un augstāko virsotni Pico de las Nieves. Kāpuma sākums ir cerīgs, taisnajos etapos skrienu, kāpumos raiti kāpju. Ilgi gan mani prieki neturpinās. Tuvojoties Roque Nublo, sāku arvien vairāk nogurt, un ir brīži, kad nākas apstāties. Kādu brīdi nesaprotu, kas man kaiš, bet tad man pielec. Man ir sasodītā augstuma slimība. Kalnos neesmu ne pirmo, ne desmito reizi un ar šādām problēmām esmu saskāries ļoti reti, bet šoreiz visi simptomi atbilst. Man reāli trūkst skābekļa, reibst galva un ir nedaudz nelabi. Esmu nepatikšanās, bet žēlot sevi nav laika, un nedaudz streipuļojot turpinu kāpt.
Pie Roque “fucking” Nublo
Pie Roque Nublo mani sagaida Gediminas Grinius, kurš šajā reizē pats sacensībās nepiedalās, bet ir vairāk kā sacensību patrons. Saņemu no viņa nievājošu piezīmi, ka ejot neviens ultru vēl nav uzvarējis. Neesmu īpaši labā garastāvoklī, tāpēc atcērtu: “Shut up, braliukas!” (Aizveries, brālīt – red.) Tas izraisa jautrību, un arī man sāk palikt labāk ap sirdi. Pēc mirkļa man Gediminas ir jāskrien garām vēlreiz un šoreiz saņemu uzmundrinājumus. Viņš ne tikai ir mani atpazinis un zina manu vārdu, bet arī novēl veiksmi un iedod high five. Neskatoties uz problēmām, Roque Nublo joprojām esmu 10. vietā un ne tikai esmu noturējis savu pozīciju, bet pat esmu atrāvies no saviem tuvākajiem sekotājiem.
7.KP Roque Nublo
7.kp Roque Nublo – 4.vieta 1:27:31 (+5:13) (-16:42 vs 2016)
Nākamos pāris kilometrus zinu ļoti labi, jo pāris dienas atpakaļ šeit esmu bijis pastaigā. Zinu, ka tūlīt būšu lielākajā kontrolpunktā El Garañon, kur mani arī sagaidīs atbalsta komanda, un es tikšu pie želeju papildinājuma. Pašā kontrolpunktā gan ļoti labi nejūtos. Joprojām jūtu sekas no augstuma un galvā meklēju risinājumus. Nolemju šeit uztaisīt garāku pieturu, lai sakārtotu savu spēju turpināt kustēties. Apsēžos un ļauju brīvprātīgajiem sevi aprūpēt. Tieku gan pie buljona, gan kolas, gan arī ceptiem kartupeļiem. Pēdējos izvēlos, jo viņi ir ļoti sāļi, un ir sajūta, ka tas ir kas tāds, kas varētu palīdzēt. Piedāvājumā ir arī masāža, bet es neesmu muļķis – vienreiz uz to jau esmu savā karjerā ieberzies un otrreiz to sacensību vidū vairs nedarīšu.
Kontrolpunktā mans pārsvars izkūp nebūtībā. 4 minūtes, kuras es biju priekša Timothy Olson ir pazudušas, un viņš jau mani ir apsteidzis. Turpat ir arī mani draugi Vivjēns un Sebs. Vivjēns paliek kontrolpunktā, un es viņu vairs nesatikšu, bet Sebs seko man. Paredzu, ka viņš mani tuvākajos kilometros apdzīs, jo es uz taisnes es esmu pārgājis soļos. Šādi nosoļoju kādus 500 metrus, līdz nonāku līdz sacensību nežēlīgākajam kāpumam. 1 kilometrs un 300 augstuma metri. Tu un kalns un vēlme nokrist atpakaļ.
Kāpju, kāpju un kāpju. Ir sāpīgi, bet neapstājos. Sebs, kurš kalna lejā mani praktiski jau bija noķēris, ir iepalicis. Lai cik grūti man neietu stāvajos kāpumos, es šeit esmu ātrāks par skrējējiem man apkārt. Augšā tieku 11. vietā, bet no top10 atpalieku jau 4minūtes un joprojām labi nejūtos. To noziņoju arī uz mājām, kur tiek aizsūtīta attiecīga īsziņa: “Augstāk uz šīs sūda salas nevar. Beigts!”
Augstāk uz šīs sūda salas nevar. Beigts!
8.kp Pico de las Nieves – 25.vieta 0:54:40 (+10:54) (-2:17 vs 2016)
Tikai lejup
Sākās 42 kilometru noskrējiens ar dažiem nelieliem kāpumiem pa vidu. Šeit pirms gada biju nepārspējams, bet neesmu drošs, ka varu to atkārtot arī šoreiz. Mēģinu rēķināt, cik ātri man ir jāskrien, lai iekļautos 15 stundās, bet īsti nesanāk. Lejā no kalna gan man iet raiti un pāris kilometrus vēlāk es jau atkal jūtos normāli. Drīz vien spēju skriet jau ne tikai no kalna, bet arī vietās, kur ir nelieli pauguriņi. Vai tiešām būšu atguvies?
Sebs ir pazudis kaut kur aiz muguras, bet arī priekšā nevienu nemanu. Ripoju diezgan raiti, līdz es satieku pārīti ar labradoru. Nolamāju pārīti, ka suns nav pie saites, bet viņi man atbild, ka tas suns neesot viņu. Labradors to acīmredzot ņem pie sirds, jo vairs ar pārīti ceļu neturpina un tā vietā sāk sekot man. Ir skaidrs, ka viņš grib spēlēties, bet man rotaļas nav prātā. Sākumā mēģinu pa labam. Uzrunāju savu jauno draugu gan latviski, gan angliski, gan arī spāniski, bet rezultātus tas nenes. Sapratis, ka pa labam nesanāks, sāku uz to ķēmu bļaut. Tas sanikno mūs abus, jo labradors sāk rūkt. Tiklīdz nobļaujos, viņš man neseko, bet atliek man aizgriezt galvu, kad viņš atkal sāk skriet man virsū. Nocīnījies tā kādu minūti, es sāku ķerties pie smagās artilērijas. Paņemu akmeni un metu suņa virzienā. Tā vietā, lai suns bēgtu prom, viņš skrien uz akmeni, bet man mācība ir rokā. Nākamais akmens lido krietni vien tālu un labradors pazūd pāri pauguram. Nosmīnu, norūcu pie sevis: “stulbenis!” un turpinu ceļu vienatnē.
Seko ļoti skaists, bet tehnisks serpentīns uz leju, un es pie sevis smīnu, kā Sebs pārsimts metrus augstāk cīnās ar labradoru. Izrādās nekā, Sebs ir mani praktiski noķēris. Sūda suns, pat to viņš nejēdz!
Skrējiens uz nākamo kontrolpunktu Tuntē ir kārtīga pakaļdzīšanās. Es bēgu, bet Sebs no manis ne velna negrib atpalikt. Fonā dzirdu, ka viņu atbalsta krietni vien aktīvāk, laikam vietējais. Tuntē gan ieskrienu joprojām esot minūti priekšā, bet, kamēr viņu aprūpē profesionāla atbalsta komanda, man pie ūdens un kolas ir jātiek pašam, un tāpēc mēs kontrolpunktu pametam kopā. Arī Tunte ir jauks kontrolpunkts. Šeit parasti skan jautra mūzika un komentētājs mēģina nosaukt dalībniekus, kas skrien cauri kontrolpunktam. Pie Ronimoiss viņš pamatīgi iestrēgst, bet tiek galā krietni vien labāk kā dažs labs latvietis.
9.KP Tunte
9.kp Tunte – 5.vieta 0:55:59 (+4:25) (-10:23 vs 2016)
Vēl kāpjot augšā pa stāvajām Tuntes ielām es sev priekšā pamanu skrējēju. Tas ir garmatainais amerikānis Olsons, kuram blakus iet sieva un kaut ko aktīvi bļauj ausī. Nabags izskatās saguris, bet, tiklīdz sieva viņam uz atvadām uzšauj pa pakaļu, Olsons saņemas un sāk skriet. Efektīvi! Uz taisnes esmu ātrākais no mūsu trijotnes. Sebs nav konkurētspējīgs un atpaliek, bet Olsonam es spēju strauji tuvoties. Līdz apdzīšanai gan es tā arī nekad netieku, tiklīdz Olsons man ir 5 metru attālumā, sākas lēzens kāpums un tā ir vājākā vieta visā manā arsenālā – es tos riebekļus nespēju uzskriet.
Kāpums nav ļoti stāvs, bet tas ir ilgstošs, un šajā laika periodā Olsons pamatīgi pamanās no manis atrauties, bet Sebs atkal ir diezgan tuvu. Brīdī, kad kāpums paliek nedaudz stāvāks, dzirdu kā Sebs pāris serpentīnus zemāk elso. Viņam ir diezgan interesanta elpošanas tehnika. Kopumā viņš ir kluss, bet ik pa 10 sekundēm viena ieelpa ir diezgan skaļa. Kā murgā to atceros no nakts, kad tas mani pāris reizes nobiedēja. Šeit arī ir laba izdevība redzēt ļoti tālu atpakaļ. Nopētu horizontu ļoti cītīgi un nevienu nemanu. Ir skaidrs, ja nekas traģisks nenotiks, 12. vieta man ir garantēta.
Brīdī, kad taka atkal sāk iet uz leju, uzņemu ātrumu. Zinu, ka lejup esmu diezgan ātrs, un mēģinu atkal dzīties pakaļ Olsonam un tajā pašā laikā atrauties no Seba. Izdodas tikai daļēji, Olsonu priekšā neredzu, bet šķiet, ka no Seba esmu atrāvies. Nedaudz sāk nomākt sāpes ceļgalā, kuram arvien vairāk nepatīk, ka visu laiku ir jāskrien uz leju. Nepalīdz arī nogurums. Ja tehniskajās daļās problēmu nav, tad vienkāršajās daļās nedaudz atslābstu un divas reizes gandrīz nokrītu. Sāpīgi gan ir tāpat, jo vienā mirklī ar vienu kāju uzmetu gaisā akmeni un tas uzspēlē pinpongu starp abām manām potītēm. Pabļaustos, bet tas tāds sīkums vien ir.
Nonācis pēdējā nopietnajā kontrolpunktā Ayagaures redzu kā šo punktu pamet Olsons. Zinot, ka neesmu ātrākais kontrolpunktu apmeklētājs, ir skaidrs, ka Olsonam ir pāris minūšu handikaps. Uzpildos ar ūdeni, jo ārā jau ir palicis ļoti karsts, un zinu, ka pēdējie kilometri šajā ziņā ir īpaši grūti. Pamanos arī sniegt interviju kaut kādam operatoram un nofotografējos foto rāmī. Ak, Tu, muļķa puika, varētu padomāt, ka ieradies atpūsties.
10.KP Ayagaures
10.kp Ayagaures – 4.vieta 1:12:21 (+3:12) (-4:41 vs 2016)
Brīdī, kad pametu kontrolpunktu, klāt ir arī Sebs. Tas nav labi. Nākamie 2 kilometri ir pret kalnu, un tas atkal ir viens sasodīti lēzens kāpums. Uzsākot to, redzu, ka Olsons jau ir pusē un skrien. Skaidrs, ka viņa noķeršana man vairs nav reāla, un ir jākoncentrējas uz 11. vietas noturēšanu. Mēģinu skriet, bet pārsvarā tomēr kāpju. Skatoties atpakaļ redzu, ka Sebs cītīgi skrien. Tas mani sanikno un uz majām tā arī rakstu: “Sančezs su*a velk klāt!”
Tiekot pāri kalnam zinu, ka vēl 1 kilometrs ir uz leju, bet tad pēdējie 13 kilometri ir praktiski pa taisni. Šī ir viena riebīga daļa. Skrējiens ir par izžuvušas upes gultni un līdz ar to skrējiens ir pa akmeņainu segumu. Mēģinu noturēt augstu tempu, bet ātrāk par 4:30 – 4:40min/km to nespēju izdarīt. Skrienu tādā kā nelielā transā un mēģinu sevi visādi motivēt. Kā galvenā motivācija kalpo fakts, ka esmu ļoti tuvu tam, lai savu iepriekšējo rezultātu pārspētu par vairāk nekā 2 stundām. Skriešana transā gan ir ar mīnusa zīmi, akmeņi zem kājām zib milzīgā ātrumā un nespēju nokoncentrēties, kur likt kāju. Vienā brīdī tas beidzās ar to, ka kādu no akmeņiem sajaucu ar futbola bumbu un uzreiz jau zinu, ka vismaz no viena naga es varu jau atvadīties.
Drīz vien sasniedzu 10km atzīmi, esmu ļoti priecīgs, jo pēc mana aprēķina bija jābūt vēl 12 kilometriem. Diemžēl izrādās, ka mani aprēķini ir pareizi, jo piecu kilometru atzīme atnāk 7 kilometrus vēlāk. Visu šo posmu cīnos ar dēmoniem galvā, lai neapstātos. Tas tiešām nav viegli. Ir karsts, ķermenis ir noguris, un visam pa virsu konkrēti ir izbesījis krekls. Jau kopš distances sākuma tukšās želejas iepakojumus esmu bāzis vienā somas kabatā, bet izrādās, ka tā zapte ir turpinājusi tecēt un satecējusi uz krekla, kurš savukārt ir pielipis pie manis. Lielākā kļūda, protams, ir visu to mēģināt salabot, kas beidzas ar to, ka āda paliek pie krekla. Mēģinu to kreklu stūķēt šortos, lai tas viss mazāk beržas, bet skaidrs, ka tas nepalīdz.
Pilsētu sasniedzu, jau diezgan droši saprotot, ka mana pozīcija vairāk nemainīsies. Pēdējais kontrolpunkts ir 3.5 km pirms finiša. Ja pirms starta par šo punkta lietderību smīkņāju, tad tagad nedaudz noslinkoju un atļaujos apstāties, lai iedzertu malciņu kolas. Piedāvājumā ir arī svaigi cepta gaļa, bet tik ļoti slinkot man negribas.
Ja pirms gada pilsētu vairāk vai mazāk nosoļoju, šoreiz varu būt lepns, jo to patiešām godam noskrienu. Esmu priecīgs par paveikto un pie sevis spriežu, ka distancē pavadītā laika ziņā ir izpildīts A+ plāns, bet neliels rūgtums ir par to, ka netieku top10. Rūgtumu nedaudz palielina fakts, ka pēdējā kilometrā es sev priekšā ieraugu Olsonu. Viņš ir kādu minūti priekšā, bet skaidrs, ka vairāk man viņu noķert neizdosies.
12.KP Finišs
12.kp Finišs – 8.vieta 1:33:14 (+6:13) (-7:38 vs 2016)
Finišēju 14 stundās un 24 minūtēs un 11. vietā. Pusotru minūti aiz Olsona, bet gandrīz pusstundu priekšā Sebam, kurš acīmredzot pēdējos 15 kilometrus ir pamatīgi mocījies. Skrējiens ar Riekstu karogu, intervija uz finiša arkas un apsveikumi no mājām. Es esmu priecīgs.
Finiša intervija
Pēc
Šajā reizē izdarīju visu, ko vien varēju, un esmu ļoti apmierināts ar sasniegto. Skaidrs, ka rezultāti šajā sportā aug ļoti strauji. Pirms diviem gadiem ar šo rezultātu es būtu cīnījies par uzvaru, bet pirms gada tas būtu bijis stabils top10. Galvenā atziņa, ko man šeit vajadzēja gūt un pie kuras es arī tiku, ir fakts, ka es varu būt konkurētspējīgs gandrīz ar visiem. 70 minūšu atpalicība no līdera ir daudz, bet esmu diezgan pārliecināts, ka varu šajā pašā trasē tās 70 minūtes nomest. Ir jāuztrenē lēzenie kāpumi, jātrenē noskrējieni naktī un jābeidz pastaigāties, jo kā reiz teica viens gudrs vīrs: “ejot neviens ultru vēl nav uzvarējis.”
Ar šīm sacensībām varētu teikt, ka ir noslēdzies viens liels cikls manā skriešanas karjerā. Jau kādus gadus trīs sev kā mērķi biju izvirzījis kļūt par labāko Latvijas ultra taku skrējēju un vismaz šobrīd, balstoties uz I-TRA reitingu, es varu teikt, ka tas man ir izdevies.
I-TRA Latvijas reitings 02.03.2017
Ņemot vērā, ka šis cikls ir pabeigts, ir jātiecas uz priekšu. Nākamais mērķis ir sasniegt reitingā 820 punktus, kas man ļautu nākamajā gadā startēt TDS vai CCC bez maksas, nedaudz lielāks mērķītis varētu būt 850 punkti, kas ļautu startēt bez maksas vēl vairākos citos pasākumos. Tiesa, vēl patīkamāk būtu, ja izdotos iekļūt pasaules ranga pirmajā simtniekā. Pēc TGC šobrīd pasaules rangā atrodos 560. vietā, bet lai iekļūtu top100 šobrīd ir nepieciešami 870 punkti. Ja skatās nedaudz specifiskāk, tad pasaules rangā 100+ kilometru kalnu ultrās atrodos 135. vietā un šeit, lai iekļūtu top100 šobrīd ir nepieciešami 824 punkti. Varbūt jau Madeirā?
Bet Kanārijās es vēl atgriezīšos. Trīs lietas taču ir labas lietas.
km 
-