Kā var aizmirst satrenēties maratonam? Mierīgi. Pirms 7 mēnešiem man vēders bija atgriezts vaļā. Tiklīdz drīkstēju sākt skriet, es sāku trenēties Rīga – Valmiera skrējienam. Tas bija viss, uz ko es koncentrējos. Vēl gan arī cītīgi vingroju, bet tur mani mērķi ir tīri vizuāla rakstura – fiziskais ieguvums tāda blakusparādība. Nu lūk – R – V sagatavojos, un tad atcerējos, ka pirms tam vēl ir maratons, bet es neko ātrāku neesmu skrējusi. Nē, nu labi – kā būs, tā būs! Dažas dienas pirms maratona vēl saslimstu ar kaut kādu pretīgu iekaisumu. Ārsts: “Jums jālieto antibiotikas.” Es: “Man svētdien jāskrien maratons!” Ārsts: “Es turēšu īkšķus!” Viens labums no šī ir – vairs nedomāju ak vai, ak vai, kā nu būs. Būs slikti! Vai nav brīvība?
Maratona rītā kaut kāds auksts spelgonis. Nokauju sevī vēlmi skriet kažokā, izvēlos pusgarās bikses un pusgaro džemperi. Komandas biedrs pierunā uzvilkt pa virsu darba T-kreklu, es viņu pierunāju garās bikses nomainīt pret šortiem. Eju uz startu, kaut kā saule sāk sildīt un liekas, ka tomēr divas kārtas būs pārāk daudz, bet nu jau vairs neko. Satieku draugus, pačaloju, starts.
Starts. Turpinām stāvēt. Un vēl. Un vēl. Kaut kāds šaurs starta koridors. Pamazām noķeru 4h tempa turētājus un skrienu ar viņiem. Cik km? Nezinu. Kā iet? Nezinu. Es tikai skrienu un jūtos labi. Tikai tīrs skriešanas prieks! Kļūst karsti, novelku kreklu, novelku džemperīti, uzvelku kreklu, apsienu džempi ap vidu. Šādi ir labāk. Kaut kādā brīdī pamanu 8km atzīmi. Labi, lai ir! 11km. Lieliski, lai ir! Skrienu TT pa priekšu un klausos, kā viņi mani aprunā no sērijas “Ko Hiēna dara uz asfalta? – Trenējas R – V.” Kaut kā tā. Bet viens ir skaidrs – ātrāk par pusceļu nekādā gadījumā nedrīkst paātrināties, jo jūtu kājas. Nav viegli. Baudu mūziku, vislabāk patīk pūtēju orķestris pie Vanšu tilta.
Šeku reku pusmaratonisti atdalās. Jau? Paliekam pavisam maz. TT uzkurina, emocionālais pacēlums, orķestris, esmu drusku uz priekšu aizskrējusi, bet negaidu nevienu – gan jau tāpat noķers dzeršanas punktā. Bet nenoķer. 20km, 21km. Jūtu, ka iekšā ir, bet kājās nav. Bet tā nevar būt, es taču vingroju, un arī kājas es vingrinu! Secinu, ka viss ir tikai šķietamība. Domas aizklīst un vairs nav. Skrienu viena pati, saulīte spīd un silda, ir miers un klusums, absolūts miers… Atceros savu atzīšanos mīlestībā maratonam. Ja Maratons būtu cilvēks, mēs tagad ar kāju pirkstiem meklētu dzintarus pludmalē. Ir tik labi!
Kādi 25km aptuveni. Augšupceļš. Ko? Pirmajā aplī te tāda nebija, nopietni! Zvēri Daugavu sarakuši vai kaut kas tāds. Iesēžos blakus kādam jauneklim, kurš skrien ātrāk par mani. Man tas ir par ātru, bet man vienalga. Vēl 10km līdz sienai, un tad vēl 7, to jau katrs var! Tuvojas dzirdināšanas punkts, jauneklis aizskrien pa priekšu, neķeru. Kaut kur pazūd. Trases malā skriešanas draudzene, kura šobrīd neskrien. Patīkami redzēt pazīstamas sejas! “Vēl tikai 15km, tas jau uz vienu kāju!” Interesanta sistēma. 7,5km katrai kājai. Mūzikas punkts. Es dziedu līdzi: “Un es nevaru krastā pierast, kur viļņi smiltīs dzied, man kā kaijai nekur nav miera, palīdzi kaijām skriet…” Nu labi, es nodziedāju visu. Blakus parādās tas ātrais jauneklis. Tešam atkal kopā. Skatos, ka cilvēkiem ir karsti garajos treniņtērpos. Eh, noticējuši spelgonim… Pie kādiem 33km jauneklis pajautā, vai es neplānojot palēnināties… Nē, vispār es plānoju, ka viņš nepalēnināsies un es skriešu līdzi. Izrādās, ka viņš skrien līdzi man, bet vairs nevarot. Pirmo oficiālo maratonu skrien. Norunājam, ka jāskrien vien kopā līdz galam, bet tad arī viņš pazūd man aiz muguras uz visiem laikiem. Negaidu, man pārāk labi skrienas. Trases malā atkal draudzīgas sejas, viss ir labi, vēl 7km, lieliski!
36km atzīme. Viss. Siena. Es vairs nevaru! Velns parāvis! Uzmundrināšanas punktos dzirdu, ka 4h TT tepat aiz muguras vien ir, baigi atslābt nevar. Nu, es dūšīgi turējos 36km, nav ne vainas! Vēl tikai 6. Tas ir 3km ar katru kāju. Man liekas, ka es nosprāgšu tūlīt un tepat, un tagad. Vēl 5km, galīgi nav daudz un tomēr tik bezgalīgi daudz! Dzirdināšanas punktā sabiedroto karavīri, visi smuki stāv formastērpos un pasniedz ūdeni. Skaists jau tāds skats, bet dodiet man finišu, ne ūdeni! Vēl 4km un augšupceļš (goda vārds, pirmajā aplī nebija). Saule karsē, mokos uz augšu. Ak, Maraton! Tie dzintari, ko mēs salasījām pie 22.kilometra, izrādījās fosfori! Deg! Ko tu man atkal dari? Tu gadījumā neesi viens maitaspurns? Kaut kā padomāju un saprotu, ka nav taču nozīmes, vai es noskriešu dažas minūtes ātrāk, vai dažas vēlāk par 4 stundām. Tam nav nozīmes! Tam nav nozīmes! Un viss – esmu kalnā augšā, pagrieziens, ēna, dzīve sāk izskatīties labāka. Maraton, mēs tomēr sapratāmies!
Vēl 3km. Tas ir paveicams. Vēl 2. Mūzikas punktā “Don`t stop me now, `cause I`m having a good time, having a good time…” Nevainojama maratona dziesma! Sāku stampāt ātrāk. Aiz līkuma atkal mūzika, mana mīļāka grupa – Inokentijs Mārpls! “Brīvību Latvijai – tas nekad nebūs prasīts par daudz!” Ieeju ritmā un pilnīgi jūtu, kā kājas atraisās un beidzot atkal var paskriet! Aiziet! Līdz galam! Vēl tikai daži metri, finiša koridors – paceļu plaukstas uz augšu, izbaudu, līdzjutēji auro, es esmu laimīga! Laimīga! Pulkstenis rāda 3:56:26.
Finišā Mareks mani nostāda fotogrāfijai, tālāk Aigars apsveicinās, aprunājamies. Tas nu gan ir serviss – finišā pats rīkotājs personīgi sagaida! Tirinos pēc finišētāja medaļas, brīvprātīgā man uzliek rokas uz pleciem un pastāsta, cik es esot lieliska. Paldies! Klunkurēju pārģērbties, jo tak ir tomēr auksts ārā. Nevaru īsti pakustēties, bet maratonistu atpūtas zonā ir viss vajadzīgais – ēdieni, dzērieni, draugi un sirsnīgas sarunas. Smiekli, stāsti un pārdomas. Atziņa, ka maratonā ir jābūt mazliet grūti, citādi tas nav nekāds maratons. Nu ko, kad nākamais?
Tas, ka piedalīšos Rimi Riga Marathon, top skaidrs 2019. gada decembrī, kad piereģistrējos, veicu apmaksu un saņemu apstiprinājumu, ka esmu reģistrēta 42.195 km distancei. Līdz šim dažādos formātos esmu ņēmusi dalību Rīgas skriešanas svētkos – gan kā brīvprātīgā, gan šad tad arī kas noskriets. Tad nu šoreiz piešķiļas, ka vajag 42 km, ka arī es gribu saprast, kā tas īsti ir – noskriet maratonu.
Izvēlos Ilonas Marheles sastādīto treniņu plānu, nu to, kurš “light” – vieglais. Tas būs zināms izaicinājums, jo līdz šim nekad neesmu varējusi iekļauties kādā konkrētā treniņu grafikā.
Ātri vien pienāk janvāra pēdējā nedēļa, kas arī treniņu plāna pirmā nedēļa. Sākums patiešām ļoti viegls un nekādas grūtības nesagādā, tāpēc kādā ceturtajā nedēļā apsveru iespēju mainīt šo plānu pret otru – advancēto. Izlasu to un tomēr izlemju palikt pie jau iesāktā plāna.
Tā nu rit nedēļa pēc nedēļas, līdz pasauli pārņem zarazas panika un pasākumu kalendārs sabrūk kā kāršu namiņš. Viens pēc otra pasākumi, tiek atcelti/pārcelti uz nenoteiktu laiku/pārcelti uz iespējams zināmu laiku!!! Ļoti ceru – pat tad, kad pārceļ olimpiskās spēles, līdz pēdējam ceru, ka MANS gada pasākums netiks atcelts/pārcelts. Cerības ir veltīgas, un kādā dienā tiek paziņots, ka arī šis pasākums, pagaidām, ir atcelts. Tas, ka esmu zvērīgi nikna uz situāciju, nozīmē nepateikt neko!!! Bet jau tad izlemju, ka es vienalga skriešu.
Attiecīgi treniņi netiek pārtraukti, tie paliek garāki, grūtāki, bet man patīk.
Treniņu laikā satikti dažādi cilvēki, spilgtākais personāžs – tante, kura lec no ceļa nost ik reizi, kad kāds viņai nāk pretī. Reizēm pat ļoti dusmīgi cauri maskai bubina, īpaši tad, ja pa celiņu skrien vairāki skrējēji.
Treniņu laikā izbaudīti visdažādākie laikapstākļi – lietus, sniegs, krusa, vējš, saule, karstums, kā arī secināts, ka šogad februāris bijis draudzīgāks skriešanai nekā aprīlis. Pilnīgi noteikti zinu, ka, ja nebūtu treniņu plāna, diezgan daudzas reizes būtu atradusi attaisnojumu: necilvēcīgi laikapstākļi.
Treniņu laikā satikti dažādi dzīvnieki – vārnas, krauķi, zvirbuļi un cielavas, viens ļoti lepns sīlis, pīļu pāris, skudras, dažādu izmēru un krāsu gliemeži, divas draiskas vāveres, viens pieredzējis ezis, un kaut kas, kas no tāluma izskatās pēc bebra.
Paveikti 75. treniņi, viens izlaists. Pašai prieks par sevi.
Treniņos aizvadītas 76. stundas, saskrieti 538 km, ar velo – 151 km, patērētas 32 780 kalorijas.
Ir aicinājums no pasākuma organizatoriem – 17. maijā skriet katram atsevišķi, bet domās – kopā. Un ienākas arī paziņojums, ka pasākums šogad būs, tas pārcelts uz 10.oktobri, un tas ir patiešām ļoti iepriecinošs fakts.
Kopā ar vīru izplānojam maršrutu. Tam tiek dots nosaukums #NoMildasLīdzMājām.
Sarakstīts ēšanas grafiks, un vēl vis kaut kas, kas liekas nepieciešams. Respektīvi dienas plāns ir gatavs.
Plāns gatavs.
Manu sākotnējo vēlmi – būt pašpietiekamai un visu ceļu skriet bez barošanas/atbalsta punktiem, vīrs neakceptē. Piekāpjos un piekrītu diviem punktiem.
Sestdien ir pabriesmīgs laiks – lietaini vējains, brīžiem gāž pamatīgi. Vīrs prasa, vai skriešu arī tad, ja rīt būs tādi paši laikapstākļi, atbildu apstiprinoši un klusībā ļoti ceru, ka man izdosies sarunāt ar māti dabu, ka lietus rīt nelīs. Laicīgi eju gulēt, bet īsti neguļas, lietus pamatīgi grabina pa palodzi, un saldākais miegs ienākas tieši tad, kad pienācis laiks celties. Izbaudu rīta procesu, uzvāru kafiju, uzēdu, palasu M.Ercoga “Anapurnu”, atkal uzēdu, atkal padzeros. Mostas pārējie mājinieki: vienam uz darbu, otram jāved mani uz startu. Izeju uz balkona, lai notestētu laiku, tas ir tieši tāds, lai veikli ielīstu zem segas un nekur, nafig, šodien neskrietu, nu labi, lietus nelīst, un tas ir iepriecinoši. Spītība ņem virsroku, sāku ģērbties, sanāk tieši tā, kā skrēju ziemā, kuras šogad nebija.
Rīga ir tukša, vienīgie, kas bremzē satiksmi, ir luksofori, kuri, zarazas panikas pārņemti, ieslēdzas paši, pat ja nav neviena cilvēka, kurš vēlas šķērsot ielu.
Starts kā oriģinālā pasākuma plānā – pie Brīvības pieminekļa 7:30… tikai šoreiz bez starta šāviena, bez numura, bez brīvprātīgajiem, bez kopības sajūtas, bez medaļas. Bet pirms starta dricekli neviens nav atcēlis, tas gan.
Buča vīram, Brīvību gliemežiem un pasākums ir sācies!
Rīga vēl aizmigusi, cilvēku praktiski nav. Vien tante, kura slauka pieminekļa trepes, un pašvaldības policists, kurš laiski gremo brokastis. Vakar salijušais lietus šodien nodrošina svaigu gaisu pilsētā. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka esmu saģērbusies drusku par biezu, jaku varēja arī nevilkt. Skrienas labi, pat pārāk labi. Paspēju pavērot arī Rīgas skatus, nu skaista tā Rīga, skaista.
Brīvību gliemežiem !!!
Pavisam drīz jau esmu uz Valdemāra ielas, nākošais atskaites punkts – “traumas”, tad – RRF, tad – pārbrauktuve Sarkandaugavā, tad jau Mežaparks un pavisam ātri esmu nonākusi pirmajā punktā. Stipri par ātru, ļooooti labi saprotu, ka šis ātrais sākums man “atkodīsies” vēlāk, bet es nespēju sev atteikt, izbaudīt to kaifīgo sajūtu, kad skrienas viegli un labi.
Njā, nu tiešām esmu par ātru, jo norunātajā vietā neviena vēl nav. Ņemu telefonu lai zvanītu, un tieši tajā brīdī piebrauc vīrs ar bufeti. Īsti ēst vēl negribas, bet izmantoju iespēju padzert siltu tēju. Atstāju jaku mašīnā. Nākošais punkts – Garkalnes pietura. Krustabaznīcas iela, tad drusku pa Ropažu ielu, līdz izskrienu uz Brīvības gatves, tālāk tikai taisni. Pilsēta lēnām mostas, ielās parādās mašīnas, ļaudis, daži velo, daži sētnieki, daži tramvaji ar uzpurņos tērptiem braucējiem. Jugla beidzas, bildē tā īsti nevar redzēt, bet “dzīvajā” Berģu kalns izskatās liels un kājām nedraudzīgs.
Rīgas ielas tukšas
Arī mākoņi savelkas ļoti, tomēr ceru, ka nelīs. Pretī skrien vairāki skrējēji, brauc velosipēdisti. Veiksmīgi šķērsotas vairākas atslēgas vietas – no/uz brauktuves. Nu jau arī uzraksts “Rīga” paliek aizmugurē. Kad atskatos, tad liekas, ka pie minētā uzraksta ir kāds košs, kustīgs cilvēks, izskatās kāds skrējējs – pagājušā gada Stirnubuks.lv spilgtajā kreklā.
Turpinu kustību, joprojām skrienas ļoti labi un tas priecē, veiksmīgi esmu tikusi galā ar pirmo želeju, gan vēlāk, nekā pēc plāna. Bet pats fakts, ka tā noturas manā kuņģī, ir apsveicams.
Aiz muguras dzirdu soļus, atskatos un ienākas dienas pārsteigums/prieks Inese Neilande!!! Tik forši. Kādu brīdi skrienam kopā kedu kedā, patarkšķam par saviem šīs dienas plāniem, prieks, ka arī viņai šodien labi skrienas. Tad novēlam veiksmi viena otrai un katra uz savu pusi.
Vēl dažas uz/nobrauktuves, pie kurām nākas uzkavēties diezgan ilgi, jo auto daudzums palielinās ar katru mirkli, un tad sākas garlaicīgākais skrējiena posms. Pretī braucošās kravas mašīnas sagādā papildus vēju, kas tāpat jau nav nekāds mazais, mati pa gaisu ir visu laiku. Pretī braucošie velosipēdisti sveicina. Ieskatos savā uzticamajā cīņu biedrā #suuntoAmbit3, nemanot jau saskrieti 25 km. Nemaz neesmu pamanījusi, ka drusku vairāk kā pusmaratons jau noskriets, un ierastais četrpadsmitā kilometra sāpošais gūžā vēl nav iemeties, tas priecē. Liekas, ka tālumā redzu sarkanās ceļu remontu barjeras, kas nozīmē, ka Garkalne tuvojas. Diezgan piņķerīgi ir skriet pa remontējamo ceļu, brīžiem nākas dot ceļu pretī braucošajām mašīnām, lecot nost no ceļa. Bet viena mašīna sagaida, kamēr izskrienu uz platāka ceļa, un tikai tad uzsāk kustību, par to patiešām paldies. Kādu gabalu uz priekšu redzu gaišu mašīnu, tas priecē, jo tikšu pie visādiem našķiem. Liels ir mans pārsteigums, kad pieskrienu tuvāk, un saprotu: mašīna tad gaiša ir, bet tas nav mans barošanas punkts! Iepīkstu, jo vējš krietni plucina, tiklīdz apstājos, uzreiz ir auksti! Zvanu, kas, nafig, par nūjiņām, kur ir mana bufete??? Izrādās – ceļā, jo esmu atskrējusi ātrāk, nekā plānots. Norunājam, ka negaidu, turpinu skriet plānotajā maršrutā. Tā arī daru, jo nupat pūš patiešām ledains vējš. Pārskrienot Garkalnes pārvadam, sajūtu būtiskas neērtības – ceļa seguma maiņa. Līdz šim skrēju pa gludu asfaltu, tagad segumā ir smalki akmentiņi, un šādus jaunumus pēdas uzņem bez sajūsmas, nu jā, jo skrienu ar maz polsterētiem apaviem.
Bufete mani panāk 28. kilometrā. Ir auksti, tāpēc uzreiz apģērbjos, dzeru siltu tēju, uzēdu plāni sagriezto šķiņķi, iedzeru kolu. Ir pamatotas aizdomas, ka nākošais posms būs diezgan lēns, tāpēc zaļo jaku nost nevelku. Vīrs brauc uz PiraniJa pēc četru sieru picas, bet es uzsāku skrējiena noslēdzošo posmu.
Ceļš ir labi zināms, braukts šeit neskaitāmas reizes, ar velo dažas reizes, skriets dažas reizes. Bet tagad viss izskatās citādāk, visu laiku ar sevi spēlēju totalizatoru – kas ir aiz nākošā līkuma, “Namdaru darbnīca”, kāda no “Šanhajām”, paipalu olu tirgotava, “Skuķīši”, “Upes rūķu“ pirts utt. Vējš pūš tieši no sāniem, tāpēc mati visu laiku ir pa gaisu, un visu laiku tieši sejā… nesaprotu, kurš man aizliedza izmantot tādu izgudrojumu, kā matu gumija, nav saprotams… Mašīnas brīžiem uzvedas kā trakas, baisi metas, ka nepārredzamos līkumos tiek veikti apdzīšanas manevri. Ceļa segums kļūst neciešamāks ar katru mirkli, skriet blakus ceļam arī nav variantu, pielijušas smiltis, kurās grimst kājas, ir arī peļķes… Attiecīgi līdz ar 38. kilometra iestāšanos ir iestājies arī vispārējs besis, ienākušās visādas nesajūtiņas, sāpītes un tamlīdzīgi draudziņi. Un kā trekns ķirsis uz kūkas ir vīrs, kurš pusotru kilometru līdz 42.195 brauc man garām ar smaržojošu, siltu picu, atdzesētu brutu, tīrām drēbēm… palēnina gaitu, uzrunā… ir tik neciešami liels kārdinājums iekāpt tajā sasodītajā mašīnā!
42, 195 km
Kādu brīdi ar sevi kaulējos, nesajūtas ar katru soli ņemas spēkā, bet spītība uzvar – esmu nolēmusi vilkties līdz kārotajam kilometru skaitam pati. Ja tagad padotos un iekāptu mašīnā, tad “pa kāju/kaķim zem astes” būtu sešpadsmit treniņu nedēļas un visi šodien saskrietie km. Vīrs aizbrauc, bet es turpinu cīņu ar sevi. Tie pēdējie metri lasās nu ļoti lēni, liekas, ka skrienu atmuguriski. Līdz beidzot tiek sasniegts kārotais 42,195!!! Principā – līdz iedomātajam skrējiena finiša punktam ir vēl kāds drusku vairāk nekā kilometrs, bet tas šoreiz netiks pieveikts. Viss ir galvā! Un manā galvā šodien nekas vairāk kā maratona distance neievietojas. Ja kāds man liktu šodien noskriet vēl kaut pusmetru, izrēķināšanās ar šādu personu būtu nežēlīga…
Well done!!
Un te jau iestājusies Laime – siltas, sausas, nesasvīdušas drēbes, bruts un pica!
Paldies Girts Kalnins par daudzpusīgu atbalstu trasē, kā arī pirms un pēc.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. Lasīt tālāk.
Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu…
Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem.
08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju.
09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.
10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā!
11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.
12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi.
13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt.
14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.
15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.
16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.
Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.
17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus.
Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala…
Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas.
Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.
Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis.
Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.
Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet.
Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.
Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā.
Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.
Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga.
Apceļot pasauli, nopelnīt miljonu, uzrakstīt grāmatu, jeb izglītot bāreņus. Ikvienam ir kāds lielāks sapnis un mērķis. Vispār kaut ko sasniegt, domā neviens vien cilvēks, tomēr tā arī tālāk netiek. Nepieciešams mazliet vairāk konkrētības. Trūkst precīzi nospraustu mērķu, izdomātas taktikas, ideju, nav atbilstošs prāta stāvoklis vai pieeja un apstākļu kopums. Šie visi ir pilnīgi reāli iemesli, kādēļ varam sajusties iestrēguši savā ceļā.
Vēlos padalīties ar savu jaunāko un aktuālāko plānu, kā strauji izvirzīties un nokļūt tur, kur baigi gribās. Ne tikai maratonā, bet ikvienā dzīves jomā.
Viss sākas ar mazumiņu
Sākotnēji šī varētu šķist komplicēta pieeja, tomēr tā tas nav, jo centīšos ar analoģiju palīdzību pārnest paveikto un prāta stāvokli no vienas disciplīnas uz citu.
Viss sākās jau kaut kad sen, kad es vienkārši biju nospraudis mērķi kaut reizi dzīvē noskriet maratonu*. Noskrienot pirmo Marathon du Medoc (par kuru jau kaut kad šeit biju aprakstījis), kas bija tīrākais izklaides un maskarādes skrējiens un ļoti lēns laika ziņā, nolēmu, ka jānoskrien kāds „nopietns”, redzot, cik tad es ātri varu to paveikt. Un jau pēc 2 nedēļām skrēju Valmieras maratonu, kuru pievarēju 4 stundās un deviņās minūtēs.
Taču kā zināms, mērķu piepildījums nedod to vēlamo labsajūtu, kādu dod gatavošanās process un tā saucamie gaidīšanas svētki. Man prātā jau parādījās jauns mērķis. Šis jaunais izaicinājums bija noskriet maratonu ātrāk nekā 4 stundās. To paveicu laikam pēc gada Berlīnē.
Šobrīd ir pagājis ļoti daudz laika, kopš noskrēju maratonu pēdējo reizi Berlīnē, tomēr man no prāta neiziet kāda doma. Patiesībā 2 domas.
1) noskriet maratonu visās pilsētās, kurās esmu dzīvojis. Šobrīd tās būtu: Ogre, Bāzele, Dubaija, Rīga. Ogrēnieši, derētu Ogrē savu maratonu!
2) noskriet maratonu ātrāk nekā 3h 30min.
==
Nereālistisks uzstādījums un kas darāms, lai to īstenotu
Noskriet maratonu dažādās pilsētās ir arī apjomīgs uzstādījums, tomēr pievērsīšos 2. punktam – noskriet nereāli ātri.
Lai noskrietu laikā līdz trīs ar pus stundām, viens kilometrs ir jāpieveic 4:58 minūtēs. Tas ir samērā ātrs skrējiens.
Tagad, gatavojoties pa reizei noskrēju 10km un 15km ar laiku 4:28 un attiecīgi 4:53 minūtes uz 1 kilometru.
Citiem vārdiem sakot, arī man šķiet, šis ir, iespējams, pārāk liels mērķis!! Taču tāds man arī ir tas mērķis. Vēlos saprast, vai es sev varu nospraust gandrīz vai nereālistisku mērķi un to sasniegt tikai tādēļ, ka esmu tādu nospraudis.
Lai šo mērķi sasniegtu, man, protams, nopietni jāpieiet vairākiem aspektiem. Šobrīd ļoti strikti domāju par to, ko ēdu.
Es vēlos, ja ne gluži nonākt ketozē, tad vismaz pietuvoties tai. Tas pēc būtības ir nonākt stāvoklī, kad ķermenis par enerģijas pamatu izmanto no taukiem atvasinātās ketonvielas. Ir diezgan pārliecinoši argumenti, ka izturības sporta atlētiem ketozē ir daudz lielākas priekšrocības. Tādēļ ikdienā mēģinu cik vien iespējami maz ēst ogļhidrātus (glutēnu neēdu vispār, arī izvairos no citiem graudaugiem, augļiem), ēst daudz taukus (speķis, sviests, avokado, auksti spiestas Vom Fass eļļas, riekstus) un mērenā daudzumā olbaltumvielas (olas, gaļa, siers utml.), ļoti daudz dārzeņu.
Nākamā lieta, par kuru man jādomā – cik bieži trenēties. Esmu sastādījis grafiku treniņam, kurš diezgan strikti jāievēro. Cilvēki parasti brīnās par citu spējām noskriet 42km. Lai gan būtībā viņiem būtu jābrīnās, cik daudz ir jānoskrien pirms tam, lai vispār maratonu noskrietu. Maratona distancē (tāpat kā jebkurā dzīves jomā) pats skrējiens sacensībās ir medusmaize. Tā ir kā balva visam gatavošanās procesam.
Gars, emocijas un prāts
Gatavošanās maratonam sevī ietver arī vēl 3 citas cilvēka šķautnes. Bez fiziskā aspekta, vēl ir būtiski pieiet prāta, gara un emociju treniņiem. (Te ir mans ik rīta rutīnas stāsts). Skrējējiem noteikti ir zināms, ka skrienot rodas ļoti daudz jaunu, radošu ideju (pie nosacījuma, ja tas nav ātruma treniņš, jo augstākas intensitātes treniņos smadzenes tik labi nedarbojas. Tā kā smadzenes patērē aptuveni 25% no kopējās enerģijas daudzuma, tad augstas intensitātes treniņos enerģija, skābeklis un asins padeve nepieciešama ķermenim).
Pieņemot, ka prāts, gars un emocijas regulāri tiek trenēti, viss pārējais sastājas daudz labvēlīgāk un tuvošanās pārgalvīgam mērķim kļūst krietni vieglāka.
Fokusēšanās un sagrupēšanās uz kādu noteiktu mērķi – šoreiz uz maratona noskriešanu rekordātrā tempā – man ir kā eksperiments, lai apliecinātu, ka viss šis process ir pārnesams no vienas jomas uz citu. Jo principi darbojas visi tie paši. Tie ir universāli cauri laikiem un disciplīnām.
* – (tiem, kas šogad Rīgā skries maratonu 5, 10, vai 21km, tad vēlos teikt, ka tas nav maratons. Maratons ir 42,195km)
Šis nedēļas uzdevums – labi gulēt, labi ēst un labi atpūsties. Laika prognoze nedēļas nogalei ir iepriecinoša. Mērens ziemeļu, ziemeļu rietumu vējš, plus piecpadsmit un bez lietus. Radio liek izvēlēties savu distanci, aktieri būs gatavi un šajā nedēļas nogales agrā rītā tiks dots starts gada lielākajam pašmāju skriešanas notikumam – Nordea Rīgas maratonam. Lasīt tālāk.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. 
km 
-