Par sevi…
Vispār sevi nekad neesmu uzskatījusi par īpaši sportisku būtni un ilgu laiku tāda arī nebiju. Arī mūsdienās, kad regulāri skrienu, braukāju ar riteni un blandos pa mežiem gan sacensībās, gan tāpat vien ar draugu, arī tagad pati savā uztverē nedomāju par sevi sportista kategorijā. Tas viss vienkārši šķiet kā loģisks un pašsaprotams manas esības turpinājums, bez kura nespēju dzīvot – ja kādu laiku nav sanācis pabūt mežā, tas sāk pietrūkt gluži kā mīļš ģimenes loceklis. Ikdienā, pieaugušo dzīvē visu laiku sanāk sēdēt pie galda, reizēm arī ļoti šaurās telpās, tādēļ laikam likumsakarīgi, ka brīvo laiku alkstu vadīt svaigos plašumos. Bez skriešanas piedalos piedzīvojumu sacensībās, dodos pārgājienos, slēpņoju, un atlikušo laiku, pēc izārdīšanās dabā, pavadu kā tipiska, piezemēta mājsaimniece – gatavojot, tamborējot vai lasot.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Pirms kādiem 3-4 gadiem uzmācās sajūta, ka kaut kas manā dzīvesveidā pašai nešķiet līdz galam pareizi. Abi ar draugu sākām no rītiem reizēm mazliet paskriet ar mērķi noskriet Nordea Rīgas maratonā 5 km, kas tobrīd jau likās kaut kas diezgan traks. Tajā pašā gadā sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās xRace – veicās diezgan vāji, bet āķis bija lūpā un sapratām, ka, ja gribam labākus rezultātus, jāiemācās orientēties. Attiecīgi – sākot skriet pa mežu, arī skriešana pati par sevi aizrāva un pakāpeniski kļuva par regulāru nodarbi.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Atbilde, kādēļ izdomāju skriet uz Valmieru, laikam sākas ar aizpagājušo Vecgada vakaru, ko abi ar draugu (pichonis) nolēmām pavadīt savādāk nekā parasti un doties Noskrien klases ekskursijā uz Sapni par pēdējo nakti. Tur tad arī abi noskrējām savas pirmās ultra distances un sapratām, ka tā lieta tīk. Skrienu diezgan lēni, sprintošana man nekad nav patikusi, tādēļ garie gabali, kur ātrums nav noteicošais man īpaši iet pie sirds. Pēc tam bija pagājušā gada CET, kas atmiņā noteikti paliks kā viens no foršākajiem skrējieniem, kas piedzīvoti, un šī gada Rīga-Valmiera šķita kā labs turpinājums ultra pieredzē. Diemžēl neilgi pēc Ziemassvētkiem draugs iedzīvojās traumā, kas uz 2 mēnešiem liedza viņam skriešanas prieku un līdz ar to pārvilka strīpu šim plānām. Tā kā šo skrējienu plānojām kā kopīgi izbaudāmu pasākumu, beigās tika pieņemts lēmums tad arī kopīgi nepiedalīties. Bet – varbūt nākamgad, tad jau redzēs.
Kādi citi plāni Tev šim gadam?
Plāni, protams, daudz un dažādi. Esmu apņēmības pilna beidzot noskriet visus Skrien Latvija posmus, kas līdz šim nav sanācis. Vēl arī šī gada CET gribas izbaudīt, lai gan tas sakrīt ar piedzīvojumus sacensībām Raid, tādēļ priekšā vēl grūta izvēle. Ir plāns piedalīties pāris Stirnu Buka posmos, jo skriešanai mežā grūti pretoties. Bet laikam jau galvenie plāni šim gadam saistās ar piedalīšanos Pasaules (Somijā aiz Polārā loka), Eiropas (Čehijā) un Latvijas čempionātos rogainingā. Un droši vien ar to vien saraksts veļ nav pabeigts – kamēr ir vēl kāda brīva nedēļas nogale, ir varianti.
Bieži piedalies sacensībās?
Pēdējās pāris sezonās sacensību ir bijis daudz – vasaras mēnešos gandrīz katrā nedēļas nogalē, taču te gan pieskaitu arī piedzīvojumu sacensībās. Tīri skriešanas pasākumos drīzāk baudu atmosfēru, kopā skriešanas sajūtu, īpaši neiespringstu uz diži lielu sacensību.
Patīk skriet ārzemēs?
Ārzemēs līdz šim nav sanācis piedalīties sacensībās. Noteikti gribas uz kādu skrējienu aizdoties, jo no daudziem dzirdēts, ka tas ir pilnīgi savādāks piedzīvojums nekā pašmāju sacensības.
Kā Tu plāno savus treniņus?
Atzīšos, ka striktu treniņu plānu vismaz šajā sezonā neesmu izstrādājusi. Pa darba nedēļu skrienu 3 reizes pa 5–10 km, nedēļas nogalē izskrienu garo 20+ km skrējienu un reizēm aizdodos arī uz Magnētu. Paralēli cenšos 3-4 reizes nedēļā arī nodarboties ar jogu – gara un spēka stiprināšanai.
Bērnībā sportoji?
Tā ne pārāk. Skolas laikā trenējos tenisā, bet tā savādāk ar sportu manas attiecības nebija diez ko tuvas. Būt ārā un pēc iespējas vairāk pārvietoties ar kājām gan man vienmēr ir paticis, taču kopumā attieksmi pret sportu uz diezgan ilgu laiku izbojāja skolas fizkultūras stundas. Diemžēl nepatika pret sportu, kas radās šo stundu dēļ, pārgāja tikai pēc teju 10 gadiem, kad nolēmu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē mainīt un atklāju, ka sports var arī sagādāt patiesu prieku un baudījumu, nevis tikai negācijas un mokas.
Ja tā padomā, tad ļoti reti kuram skolā patika sportot, bet tagad skrien kā traki.
Nu, jā – mūsu izglītības sistēmā ar sporta mācīšanu ir stipri daudz ko uzlabot un principā būtu jāmaina visa pieeja pēc būtības, ieaudzinot kustību prieku, nevis uzstādot nereālus rezultātus par normu.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Par mērķiem runājot, varbūt izklausās naivi, bet galvenais mērķis laikam ir – lai būtu prieks. Protams, gribas jau arī pārbaudīt, cik liela distance ir man pa spēkam, un šī latiņa attiecīgi ar laiku tiek pārbīdīta. Patlaban mērķis ir 100 km, jo tik daudz vienā skrējienā (neskaitot 24 h orientēšanās sacensības) vēl neesmu pieveikusi. Šogad arī gribētos klasisko maratonu pieveikt 4 stundās, vai vismaz pietuvoties tam (līdzšinējais ātrākais laiks man ir 4:15). Šogad beidzot gribu noskriet Siguldas Kalnu maratonu, kas nav izdevies jau divus gadus: 2013.g. bija problēmas ar cīpslu kājā un nemaz nestartēju, savukārt pagājušajā gadā skrēju, bet 1. apļa beigās nācās uzzināt, ka skrienot var salauzt rokas pirkstu.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Esmu rīta skrējēja. Reizēm gan ir grūti izlīst no gultas, it sevišķi jau ziemas tumsā un aukstumā, bet kad tas ir izdarīts, tad sajūta skrienot rīta tukšumā un klusumā ir lieliska. Gaišākā laikā vispār rīta skrējieni ir ideāli – it īpaši, kad redzi kā nakts beigu migla mijas ar saullēktu un jauno dienu. Un, ja diena uzsākta ar paskriešanu, tad arī uzreiz visa diena šķiet tāda foršāka..
Noslēguma vārds…
Skrieniet mežā – tā ir pasaule bez rūpēm (ja vien nesalauž pirkstu).
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Rīga-Valmiera skrienot? Un priekš kam tas ir vajadzīgs? Kā var parakstīties uz ko tik nenormālu un vēl skriet nakts vidū? Ja tā padomā, tad pēdējo mēnešu laikā nācies bieži dzirdēt līdzīgus tekstus. Laikam jau jāpiekrīt, ka gluži normāli tas nav, bet vai tad tas uztrauc MŪS – tos, kuru galvās ir ieperinājusies doma par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera? Doma, kuru ar spīdzināšanu nevarētu dabūt ārā. Doma, kura MĒNEŠIEM ilgi perinās Tavā galvā un katru reizi atgādina par sevi, ieraugot uz ielas skrienošu cilvēku. Nu galīgi neuztrauc! Mēs mirstīgie taču spējam izdarīt TO!
Pirmās domas par iespējām noskriet ultramaratonu R-V paskatā manā prātā izklausījās aptuveni šādi: “Vai mēnesi sasniegt nav vieglāk kā realizēt ko tādu? Sākšu ar savu loģisko domāšanu. Kas ir vajadzīgs, lai noskrietu ultramaratonu? Skriešanas gēni, talants, darbs, neatlaidība, cīņasspars. Pie pirmajiem diviem droši varu ievilkt sev mīnusa zīmi. Nākamie trīs… nu jau kļūst siltāks. Mirklis apdomas… jā, tas varētu būt variants. Varbūt es to spēju (sasodīti dzelžaina loģika tajā brīdī)”. Tagad to visu apsverot, jāsecina, ka draugos ar prātu es gluži neesmu. Dīvaini jau parakstīties uz ko tādu, ņemot vērā, ka noskrietajos 3 maratonos nav izdevies visu distanci noskriet no punkta A līdz punktam B nepārejot soļos. Bet ja jau Minhauzens ir aizmetis sudraba cirvi uz mēnesi un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies tam pakaļ, tad jau būt nedaudz NEnormālam ar pāris nelieliem ambicioziem plāniem ir piedodams un pilnīgi realizējams plāns.
Mans mājasdarbs
2014.gada novembris. Iekšēji esmu nolēmis, ka skriešu R-V, tagad tik jāsāk domāt, kā, sasodīts, lai tam gatavojas (tad vēl centos nebļaustīties pa pasauli par savu nodomu un vērsos pie tīmekļa plašajām ārēm)! Tā nu uzdūros vienam 4 mēnešu treniņplānam. Tajā brīdī nebija pilnīgi nekāda saprašana, cik tas plāns ir sarežģīts un vai tas ir piemērots manam sagatavotības līmenim. Bet ja jau EKSPERIMENTS ir sācies, tad jau jābliež uz pilnu klapi. Un galu galā plāns paredzēts 80 km sacensībām. Tā jau sev izvēlos vieglāko ceļu, lai sagatavotos. Lai tas treniņplāns nebūtu tīrā pastaiga, atpūtas dienās no skriešanas tiek apmeklēti funkcionālie treniņi. Tā nu cik apzinīgi varēju, pildīju savu mājasdarbu 4 mēnešu garumā. Tagad jāsāk domāt, vai četri izlaistie treniņi nebija pie vainas tam, ka gluži visu distanci ceļā uz Valmieru nenoskrēju. Bet kaut kā jau pārdzīvošu.
Starta dienā izgāju cauri visām iespējamām emocijām, sākot ar pilnīgu mieru un beidzot ar nelielu paniku, kad organisms man teica:”a varbūt tomēr nevajag?”. Kā gan var nomierināties pirms starta, kad jau no 7:00 līdz pat starta laikam dažādos masu medijos klausies un lasi ziņas par tuvojošos megaskrējienu Rīga-Valmiera? Tur jau ne tikai stress var piemesties. Ieejot Latvijas Universitātes ēkā, sajūtas bija graujošas. Tas enerģijas lādiņš gaisā un to cilvēku skatieni burtiski uzrunāja Tevi ar filmas „Gladiators” cienīgu tekstu: “Nāvei nolemtie Tevi sveicina” (ne velti laikam kādreiz šo skrējienu dēvēja par gladiatoru pastaigu). Sev teicu: “Ja jau esi ticis tik nopietnā publikā, tad mēģini tāds arī pats izskatīties”. Tā nu līdz startam pie Brīvības pieminekļa centos iekļauties šo „ērgļu” vidū.
Starta signāls un esam ceļā. Plāns ir skriet nesteidzīgi, iepriekš izplānotā tempā. Bet tas nekādā gadījumā nemazina manu šoku, kad pirmajos kilometros visi kaut kur aizjož kā negudri. Nevarēju saprast, vai manā plānā ir kāds caurums, vai vienkārši esmu iemaldījies nepareizā vietā un nepareizā laikā. Pēc pāris kilometriem jau esmu nomierinājies, bet stāšanās ik pēc 200 m pie kārtējās sarkanās gaismas nerviem nenāk par labu. Nākošgad „Zemes stunda” jātaisa dienu agrāk un jāslēdz ārā tā elektrība tiem luksoforiem. Pamatīgu smieklu devu sniedz garāmgājēju šokētās sejas, kad tiem pasaka, ka skrienam uz Valmieru. Smiekli tiek nolikti pie malas un beidzot var ieiet normālā skriešanas ritmā. Bet te Tev nu bija! Tiklīdz sākas tumšais skriešanas posms, konstatēju, ka pieres lukturītis nedarbojas. Pirmā doma: “Lai nenoņemtu no trases, jāpielīp kādam aiz muguras un jātēlo, ka viss ir kārtībā”. Vēl pāris apdomas brīži un nonāku pie lēmuma, ka jāmēģina nomainīt lukturīša baterijas. Skrienot tumsā tas tomēr ir pamatīgs izaicinājums. Un aleluja, es redzu gaismu tuneļa galā (žēl, ka atstāju pozitīvu feedbacku tam ebay tirgonim, kurš man atsūtīja lukturi ar sausām baterijām). Paveicās tomēr, ka baterijas pie vainas. Un visbeidzot varu paņemt normālu tempu, nedomājot par visādām blakus lietām. Neesmu it kā no tiem kautrīgākajiem cilvēkiem un cenšos komunicēt ar citiem skrējējiem, bet prāts tajā brīdī galīgi nenesās uz sarunām. Ceru, ka neradīju sliktu priekšstatu par sevi Dziņai ar kuru noskrējām kopīgi kādu gabaliņu, nepārmijot nevienu vārdu. Labošos nākošajā reizē.
Nonākot Garkalnes kontrolpunktā priekšā, ieraugu paprāvu pulciņu skrējēju, kas mielojas ar dažādiem labumiem. Pašam pēc iepriekš izstrādātā plāna apstāšanās nav paredzēta, tāpēc dodos tālāk. Tajā brīdī iezogas neliels pašapmierinātības velniņš, kad Tu saproti, ka, skrienot savā tempā, Tu pakāpeniski sāc dzīt rokā tos, kas startā aizlidojuši pa priekšu. Pienāk 36.km un otrais kontrolpunkts. Sākotnējā doma ir nestāties, bet pie sevis nospriežu, ka nebūtu slikti tomēr ar kādu parunāt. Painteresējos, kā iet pārējiem diviem Jelgavas pārstāvjiem Dzelzs Rokijam – Ainītim un Tuksneša Vētram un dodos tālāk. Daudz jau man arī netrūka, lai vietā, kur sadalās šosejas aizskrietu uz Siguldu. Pēc 200 m, kad biju nogriezies pa nepareizo šoseju, nostrādāja kaut kāds iekšējais kompass un sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Ar lukturi paspīdināju no tilta un ieraudzīju zīmi Valmiera. Lēciens pāri margai, neliela šķēršļu josla un esmu atpakaļ uz pareizā ceļa. Papildus 20 km nebija manos plānos. Bet, ja arī aizskrietu, vismaz nebūtu pa diviem garlaicīgi un kopā gan jau arī tos nepareizi aizskrējušos igauņus būtu pierunājuši skriet atpakaļ.
Tajā brīdī prātā figurēja doma: “Kas tad tur ir, līdz nākamajam kontrolpunktam tikai 10 km.” TIKAI… nepareizs vārds, ja Tu atrodies Murjāņos. Latvija nav nekāda kalnu zeme, bet tas lēzenās nogāzītes, maigi izsakoties, nepatika. Galīgi nepatika. Tā nu nokļūstu 46. km kontrolpunktā, kur par pārsteigumu ieraugu otru Jelgavas pārstāvi Tuksneša Vētru. Pēc manām domām šim jau jābūt finišā, nemaz nerunājot par 46. km. Pēc pāris vārdiem saprotu, ka gluži gludi viņam šis skrējiens nesekmējas. Uzdodu jautājumu: “Domā stāties ārā?”, sagaidu atbildi: “Tu traks, mani mājās nelaidīs, ja es nefinišēšu”, un saprotu, ka viss ar Andri būs kārtībā (drīzāk bija jāsāk uztraukties, vai ar mani viss būs kārtībā). Jāsāk domāt, ko mēs tajā mašīnā lietojām, braucot uz Rīgu, ja no mums četriem viens aizskrien uz Siguldu, viens mēģina skrienot nosisties, viens ar šortiem un pliku galvu skrien uz Valmieru un viens panikā ir jau pirms starta.
Dodos tālāk distancē, manuprāt, psiholoģiski grūtākajā distances posmā, jo līdz nākamajam kontrolpunktam veseli 18 km (kā es smagi kļūdījos). Lai apmānītu smadzenes, mūzikas un Coca-Cola kārti mēģinu atstāt uz vēlāku laiku, lai brīdī, kad tiešām būs grūti, varētu to izspēlēt un iegūt papildus enerģiju. Jāsaka, ka plāns nostrādā, jo ieskrienot 64. km kontrolpunktā jūtos salīdzinoši labi un beidzot varu atalgot organismu ar cukura devu. Pēc neilga brīža ierodas arī Tuksneša Vētra (manāmi labākā paskatā). Iestiprināmies, es pārvelku drēbes, sniedzam nelielu interviju LNT un dodamies distancē. Neko sakarīgu laikam es tur nepateicu, ja jau televīzijā tik uz 3 sekundēm parādījos un vēl pie tam ar svešu vārdu. No 64.-77. km skrienam ar Tuksneša Vētru lēnām. Parādās pirmās noguruma pazīmes. Neliela iekšējā cīņa ar sevi, bet galvenais, ka kustamies uz priekšu. 77. km kontrolpunktā mans gars un griba sāk grīļoties. 17 km līdz nākošajam kontrolpunktam liekas bezgalība. Ir grūti piecelties no krēsla. Šis pa lielam ir MANS atslēgas moments skrējienā.
Līdz 85. km vēl skrienam un tad nolemju, ka pašsajūta vairs nav tik laba un pārejam soļos. Jāsaka, ka cenšamies iet ātri, kas neliek zaudēt daudz laika un tā mēs sasniedzam 94. km kontrolpunktu. Uz to brīdi esmu bijis distancē gandrīz 11h un mani spēki, šķiet, ir beigušies. Jūtos salauzts un nespēju aptvert, kā es nolauzīšu vēl 13 km.
Spēku izsīkums 94.kilometrā
Ar brīvprātīgo uzmundrinājumiem saņemu pēdējos spēkus un dodamies pēdējā kaujā. Turpmākie 13 km ir iešanas un skriešanas miksējums.
Netālu no Valmieras
13h mērķis liekas ļoti reāls līdz brīdim, kad atjēdzamies, ka līdz Sīmaņa baznīcai aptuveni 2.5 km un mums ir tikai 13 min rezerve. Šajā distances posmā ar to elementāro matemātiku ir kā ir. Kur man radās spēki, lai noskrietu pēdējos kilometrus lidojošā tempā, es nezinu. Uz to brīdi tas tiešām man izlikās kosmisks ātrums. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšana nebija plānos, bet piedodiet, atvainojiet, mums bija jāiekļaujas 13h. Uz to brīdi tas tiešām bija svarīgi. Un jāsaka, ka beigās tomēr iekļāvāmies. Acīs sariesās asaras no pārpūles un aizkustinājuma, bet es to biju izdarījis. Gribēju lēkt aiz priekiem. Bija sakrājušās tik daudz emociju, bet vienkārši vairs nebija spēka.
Kopumā no pēdējiem 22 km nogāju 8 km un te nu nedaudz pasmaidot jāsecina, ka treniņplāns, pēc kura gatavojos, bija tieši 80 km un tieši tik daudz es pieveicu skrienot. Nākošajam gadam laikam jāmeklē kāds vēl trakāks treniņplāns, lai varu pieveikt visus 107 km skrienot. Bet tagad es zinu, ka tādi mirstīgie kā Es spēj TO paveikt. Aizskriet no Rīgas uz Valmieru!
“Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka jebkuros apstākļos es atrodos pareizā vietā, pareizā laikā, un viss notiek tikai un vienīgi pareizā brīdī. Es varu būt mierīgs vienmēr. Tagad es to dēvēju par pārliecību par sevi”. /Čārlzs Čaplins par Dzīvi/
Kamēr emocijas svaigas, kājas stīvas un smaids pa visu ģīmi, īss domu lidojums par to, kā tur bija – naktī, tumsā – kopā ar pārējiem entuziasma pilniem ceļotājiem uz Valmieru. Vai grūti? Arī, tomēr tas bija tā vērts – dubultā.
Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.
Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.
Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!
Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.
Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.
Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.
Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.
Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.
Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?
Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.
Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.
Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.
Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.
Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!
Mārtiņš Plaudis ir 21 gadu vecs, augumā aptuveni 1,7 m, par savu svaru neinteresējas. Mārtiņš mācās RTU DITF – programmā Informācijas tehnoloģija. Diemžēl šobrīd viņš nekur nestrādā, bet varbūt tieši tādēļ viņam ir pietiekami laika un spēka tik daudz skriet.
Par sevi, skriešanu, hobijiem un interesēm…
Pašreiz lielākais hobijs ir skriešana, agrāk bija makšķerēšana, bet tā diemžēl tika pamesta novārtā, jo zuda līdzekļi. Droši vien atrastos kāds, kurš teiktu, ka makšķerēšanai nevajag nekādus lielos līdzekļus, galvenais ir gribēšana un varēšana piecelties rīta agrumā, lai dotos ieņemt savu pozīciju pie vietējā dīķa, bet man diemžēl tā nav. Ja man nav normāls kāts, vismaz daži vizuļi no kā izvēlēties un labākajā gadījumā arī laiva, tad šobrīd man šis hobijs saista mazliet mazāk. Protams, ja uzrodas kompānija, tad piekritīšu visvisādām idejām, bet tas jau cits stāsts. Ja salīdzinu makšķerēšanu ar skriešanu, tad pats īsti nesaprotu kāpēc, bet skrienot nemaz neprasās pēc īpašiem līdzekļiem, ja vien neskaita sacensības utt.
Vēl varu minēt tādu lietu, kas, iespējams, dažiem skrējējiem mazliet kaitina manī – fotografēšana. Šobrīd pašam dažreiz smiekli sanāk par to, ka cenšos nobildēt kaut ko ar telefonu, bet reti kad sanāk, jo telefona iespējas ir tādas pašas, kā kartupelim ar objektīvu. Šo varētu nosaukt par interesi nākotnei, jo vienmēr kad eju (skrienu) kaut kur un redzu kādu skatu, es jūtu, ka to labi varētu iemūžināt, bet šobrīd vēl nav ar ko, vismaz ne pieņemamā kvalitātē.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Patiesībā, es nezinu, kad es sāku skriet, tikai tā pa fragmentam atceros, ka pamatskolā un vidusskolā visiem patika gausties, kad tuvojās ieskaite krosā. Tam sekoja n-tās ārsta zīmes, mēģinājumi atlikt ieskaiti vai nelikt vispār. Bet ne no manas puses, man patika izskrieties, tikai ierasto 4 apļu vietā man patika prasīt kā minimums vismaz 10 līdz 12. Palēnām vien sāku skraidīt arī ikdienā. Viens no smadzeņu kustības virzītājiem uz skriešanas pusi bija Skolu rudens kross SIGULDA 2012, kur A grupā (1994-1996) 1000m skrējienā paliku 3.vietā. Tobrīd sajutu, ka es varu daudz ātrāk un vairāk, neilgi pēc tam, kamēr vēl biju nomotivējies skriet, pieteicos Siguldas pusmaratonam 2012. Kā pirmais pusmaratons, šķita diezgan grūti pievarams. Atceros, ka centos parādīt ko varu, bet lielākā daļa man paskrēja garām, un finišā apstājoties, sāka griezties galva, slikta dūša, bet tajā pašā laikā man nemaz neinteresēja, kurš esmu finišējis. Man lielākais gandarījums bija par to, ka IR, pirmais pusmaratons manā dzīvē ir pieveikts, un kopš tā laika viss šķiet viegli, kļūstu ātrāks, varu ilgāk skriet un galvenais, ka vienmēr izbaudu ko daru.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Patiesībā, man patīk skriet jebkad – no rīta, vakarā, pusdienlaikā kā arī nakts vidū. No rīta – tas būtu tīri simboliski, iesākt dienu ar ieskrējienu, tas, protams, ir ļoti forši, tad visu rītu pavada labs garīgais. Tad, kad mācībās ir agrais rīts, varu aizdoties uz auditoriju, un ar smaidu sejā novērot visas aizmigušās sejas, un klausīties visus – kādēļ es šeit atnācu, varēju vēl gulēt un tamlīdzīgi. Sajūta jau forša, bet diemžēl vēl neesmu tik ļoti saņēmies, lai katru rītu varētu piecelties. Un dažreiz, kā jau daudziem studentiem, nākas pavadīt nakti mācoties, un tad jau tiešām vairs nav enerģijas uzvilkt kedas.
Vēl diez gan patīkami ir izskriet tieši pirms saulrieta, kad var novērot visus oranžos toņus debess malā, dažreiz piefiksēt tos ar kartupeli, lai būtu ko parādīt citiem un atcerēties pašam.
Un tik pat interesanti ir arī naktī, var skriet pa pilsētu, bet es dodu priekšroku skrējieniem, kur nav asfalta, visapkārt ir koki, pļavas, kāds nomaļš ezeriņš vai upes krasts. Visas nedabiskās skaņas izslēdzot, tikai paturot vēja lapu čabināšanu, vasaras vidus sienāžu čirkstināšanos un siena smaržu.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Pilsētā man patīk skriet ar mūziku, jo tiešām nepatīk klausīties motoru skaņās, svešās sarunās vai citos trokšņos. Bet ir tāda lieta, ka nevienas austiņas mani nespēj paciest ilgāk par mēnesi, respektīvi sāk raustīties skaņa un tas krīt uz nerviem, tad nākas nolikt austiņas uz galda un doties skrējienā bez ritmiskā pavadījuma. Protams, kad skrienu pa vietām, kas ir kaut cik tālu no pilsētām un apkārt ir dabas ainavas, tad ielikt austiņas ausīs būtu liels grēks, tiktu noraidīts dabas piedāvājums paklausīties oriģinālajā mūzikā, kas tika komponēta ļoti tālā pagātnē.
Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Līdz šim esmu mēģinājis tikai tādus līdzekļus kā Endomondo, Nike un Asics piedāvātas treniņu programmas, bet nevienai no tām neesmu pieturējies ilgāk par 2 nedēļām, jo vienā momentā skatos kalendārā un tur ir ierakstīts skrējiens ar tādu un tādu distanci, tādā un tādā laikā, kas mani sāk kaitināt, jo kaut ne obligāti, bet tie ir ierobežojumi. Protams, tas būtu pareizāk, būtu grūtāk pārspīlēt utt., bet mana nostāja ir tāda, ka tas ir mans hobijs, un es ļoti nevēlos sava hobija ierakstus kalendārā. Tad, kad ir vēlme, es dodos un skrienu, cik vēlos un cik vienojos ar savu organismu. Visa mana nosacītā trenēšanās ir balstīta uz momentānu vienošanos, starp garīgo un fizisko mani, un, protams, improvizāciju, lai visiem būtu jautrāk.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Pašreizējais skriešanas mērķis ir uzlabot sevi – ne rezultātu ziņā, bet gan prāta harmonijas. Iemācīties visu uztvert maksimāli pozitīvi, jo tas dotu labumu ne tikai man, bet visiem, kam nākas mani satikt. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs mērķis, un skrienot cilvēks tiešām spēj mainīties.
Bieži piedalies sacensībās?
Patiesībā piedalos tikai tad, kad tas ir pa kabatai, un dažreiz pat prieks par to, jo citādāk būtu iespēja piedalīties it visās sacensībās, bet tas nebūtu īsti pareizi. Kaut kur lasīju, ka lai kvalitatīvi noskrietu sacensības, tās sezonas laikā nedrīkstot būt vairāk par 3 līdz 4, bet nezinu vai tam var piekrist.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Nolēmu skriet uz Valmieru, jo vēlos pārbaudīt, cik ilgā laikā varu veikt šādu distanci ne-treniņa apstākļos. Sava veida izaicinājums, kā arī vēlos izbaudīt Vidzemes ainavas pa kurām sanāks skriet.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Šogad plānoju vairāk pievērsties skriešanai ar basām kājām. Kā arī kaut ko, kas iekritīs acīs, to arī darīšu.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Pats no sava redzes punkta nevaru tieši noteikt, ko skriešana ir manī mainījusi.
Noslēguma vārds…
Agrāk biju domājis, ka skrējēji lielākoties ir individuālisti un trenējas atsevišķi, bet kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Rīgā, esmu piedalījies daudzos koptreniņos un esmu sapratis, ka Noskrien ir labākais un draudzīgākais skrējēju sociālais tīkls Latvijā. Pateicoties Noskrien, esmu ieguvis daudz jaunu draugu un esmu daudz motivējies, tādēļ novēlu, lai VSK Noskrien vienmēr paliktu tik pat draudzīgu, atvērtu un pozitīvu cilvēku pārpilns. Kā arī atsevišķi visiem, kam šogad kedas/pēdas jau iesildītas, un arī tiem, kas vēl tikai gatavojas, vēlu izdevušos šo sezonu, un katru dienu pilnu skriešanas prieka.
Artūrs: Sveiciens Sieviešu dienā ;)
8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!
Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
km 
-