Par sevi…
Gribu teikt – “Dzimusi, lai strādātu”, jo viss ir pakārtots darbam.
Hobiji: šobrīd aktuāla ir aktīvā atpūta – skriešana, pārgājieni, pa retam piedzīvojumu sacensības, rogainings. Pie rīta kafijas vai vakara tējas minu krustvārdu mīklas, risinu sudoku vai pētu Latvijas novadu tūrisma bukletus un kartes. Vēlā vakara stundā, ejot no darba uz māju, ir tāds pavisam dzejisks noskaņojums. Tādām lietām kā izšūšana un pērļošana laika vienkārši nav. Esmu iestrēgusi šajā pilsētā, ko sauc par Rīgu. Vislabāk tas ir pateikts šajā dzejolī, kas tapa pirms vairākiem gadiem.
Pilsēta Rīga
es Tavā varā,
Tu ievilki mani,
atvarā savā.
Vien skatiens
slīd gar krastu,
es peldētu turp,
ja vien to prastu.
Īsumā, darba dienas paiet darbos, bet brīvdienās, ja vien tas ir iespējams, bēgu no pilsētas.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Frāze “jūs pat piecīti nevarat noskriet” skanēja kā izaicinājums. 2010. gada aprīlī sāku gatavoties “piecītim”. Apmēram 10 dienas skrēju 15-20 minūtes, tad 30-40 un sapratu, ka varu vairāk. Tā kā 10 km Nordea Rīgas maratonā togad nebija, pieteicos uz pusmaratonu un to arī noskrēju. Iepatikās. Pēc gada noskrēju pirmo maratonu. Bija brīdis, kad gribējās uzlabot rezultātu vai noskriet vairāk, bet nu tas viss ir pierimis. Tagad skriešana palikusi kā atpūta, relaksācija, izklaide.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana mani atgrieza sabiedriskajā dzīvē. Līdz tam es biju dzīvojusi tādā diezgan noslēgtā vidē un rutīnā. It kā nebija slikti, bet viss labais dažreiz beidzas. Pirmajās sacensībās nevienu nepazinu, arī otrajās vēl ne. Un tad pamazām pa vienam, diviem… nemanot esmu iepazinusi tik daudz jauku cilvēku.
Kas gadiem šķita zudis, nu atgriezies,
Tas smaids gandrīz bij aizmirsies.
Skrienot man nav jāizliekas un jābūt labākai, skaistākai, ātrākai. Visi tiek pieņemti tādi, kādi ir. Skriešana sagādā prieku, patīkamu nogurumu, dažreiz sāpes, kas ir pārejošas vai īslaicīgas un tāpēc neskaitās. Taču tas viss tiek uztverts ar humoru un smaidu.
Bieži piedalies sacensībās?
Sacensībās mēģinu piedalīties maksimāli daudz. Cik atļauj finanses un laiks. Tā ir mana vienīgā izklaide un atpūta. Uz bāriem neeju, jo nepatīk piedzērušies cilvēki. Kino un teātris arī īpaši neaizrauj. Koncertos ir pārāk liels troksnis. Man darbs telpās, tāpēc atsēdētās stundas prasās atstrādāt kustoties. Sacensībās man patīk vide, atmosfēra. Tur es jūtos droši un labi. 10 gadu laikā gribu noskriet 100 pusmaratonus. Tā kā piedāvājumu ir tik daudz, sāku palikt izvēlīga. Sāk apnikt vienas un tās pašas trases Skrien Latvija seriālā. Meklēju dažādas vietas.
Pateicoties Maratona klubam bija iespēja aizbraukt paskriet arī kur citur
Prāgā – karsts, skaists laiks, rezultāts nav svarīgs;
Berlīnē – ļoti daudz cilvēku;
Bratislavā – pirmajā dzerampunktā glāzītēs ūdens bija sasalis;
Drēzdene – Elbas krasti rudenī, skrējēju atspulgi ūdenī;
Nemanāmi paiet laiks – šis skrējiens bija skaists;
Visskaistākais (un lēnākais);
Vīne – Vīnes valsis, līdzjutēju balsis,
prieka pilna seja, šis skrējiens bija kā deja.
Kā tad skrējās uz Valmieru?
Skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera piedalījos tāpēc, ka vienreiz tas ir jāizmēģina. Un labāk ātrāk. Tā kā noskriet vairāk par maratonu nevaru, tad zināju, ka lielāko daļu distances veikšu ejot. Un iet es varu daudz.
Stratēģija bija pavisam vienkārša: ieklausīties savā organismā un, tā kā esmu baudītāja, nevis močītāja, tad iekļauties kontrollaikā, kas arī lieliski izdevās. Man svarīgi, lai pēc finiša es būtu vēl rīcībspējīga gan fiziski, gan garīgi. Lai spētu aiziet uz autoostu un iekāpt pareizajā autobusā, gadījumā, ja neesmu kaut ko līdz galam sarunājusi ar transportu mājup.
Grūtības: divas reizes cīnījos ar miegu, jo pirms sacensībām biju cēlusies jau 5:30 un pa dienu tā īsti atpūsties nesanāca. Nezinu pēc kura kilometra sāka sāpēt pēdas un uzberzās tulzna. Regulāri prasījās izstaipīt un saliekt kājas ceļgalos. Tam lieliski noderēja barjeras un pieturu soliņi.
Psiholoģiski: viss bija ideāli. Skaitīju kilometru stabiņus un priecājos, ka atkal viens kilometrs tuvāk finišam. Gandrīz visu distanci nogāju vientulībā un man tas patīk. Mani neviens neapgrūtina un es nevienam nekrītu uz nerviem ar nevaru, negribu, nedrīkstu. Jo tuvāk finišam, jo lēnāk. Gandarījums bija, bet emocijas? Emocijas ir procesā. Prieks par putniem, pavasara puķēm, izbrīnītiem autovadītājiem, austošo sauli. Sāpes pāriet, prieks paliek. 18 stundas 43 minūtes prieka. Vai varēju ātrāk? – drīzāk negribēju. Negribēju saīsināt prieku.
Bērnībā sportoji?
Bērnībā un skolas laikā nesportoju. Tā kā augu laukos, tad mans sports bija 4 km uz skolu un pēc tam atpakaļ. Vasarā ravēšana, govju ganīšana, darbs fermās, siena talkas (no padsmit gadu vecuma labi krāvu vezumus). Obligātie krosi skrējās normāli, parasti starp klases meitenēm biju kāda trešā, bet 60m slikti gāja.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Arī treniņos man ir svarīgi kur un kad skriet. Dzīvoju gandrīz centrā. Ideālais laiks skriešanai ir 5:30 – 7:00. Gaiss svaigāks, mašīnu mazāk. Ja šajā laikā neizskrienu, tad gaidu nākamo dienu. Nepatīk skriet pilsētā pa dienu, kad daudz cilvēku. Vakaros esmu pārāk nogurusi, jo no darba pārnāku ap 22:00.
Skriešana un mūzika?
Tikai sacensībās un tā, kas skan trasē. Esmu tehnoloģiski atpalikusi. Man nav to verķu, ar ko mērīt pulsu, laiku, noskrieto un klausīties mūziku. Man ir jādzird, kas notiek apkārt. Ja ļoti gribas, pati varu padziedāt (kaut vai domās) vai noskaitīt Tālavas taurētāju un atcerēties citus dzejoļus, vai pati izdomāt.
Nobeigumā
Ja Tu no sirds ko vēlēsies,
Un zvaigznēs cieši lūkosies,
Tad iespējams, ka rokās Tavās,
Iekritīs šī vēlēšanās,
Bet ar vēlmēm uzmanīgi.
Reklāmas un par nākotni domātāji iesaka mums krāt vecumdienām. Viņi gan domā naudu, bet es krāju piedzīvojumus. Ja es mūža nogali pavadīšu veco panku panksionātā, tad kopā ar citiem varēšu atcerēties, kā mēs divtūkstoš septītajā gadā “Zvērā” rokfestivālā taisījām cilvēku murdu, kā divtūkstoš piektajā “Bliezienā” nocietinājāmies sienaugšā vai Jelgavas festā stopējām pie upes laivas un nostopējām katamarānu. Tas tiešām bija jautri.
Bet ja nu es sirmā vecumā iešu uz sacensībām, tad par ko es runāšu ar citiem tādiem pašiem skrējējiem, kam kauls uz kaula neturas? Par Rīgas maratona piecīti? Varbūt. Bet mani ir ietekmējis no pieredzējušiem skrējējiem garāmejot dzirdētais “toreiz, septiņdesmit devītajā gadā Honolulū maratonā….” Jāparūpējas, lai es arī kādreiz tā varētu! “Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” skan labi! Es biju iedomājusies, ka mans pirmais ultramaratons būs tieši tik iespaidīgs. Bija jau arī. Tās sajūtas tiešām bija grandiozas. Tajā dienā. Tuvinieki un svešinieki mani un pārējos apbrīnoja kā varoņus.
Nākamajā rītā pēc prātam neaptveramā skrējiena jutos pilnīgi normāli. Varēja just, ka ir skriets, bet ir bijis trakāk. Neko, normaļok. Stīvā jūdze bija jautra. Krišjānis, kas skrējienu pavadīja, morāli palīdzot man tikt līdz galam, arī pievienojās svētdienas rīta skrējienam un treniņa aprakstā bija ierakstījis “Stīvā jūdze kopā ar ūltramaratonistiem”. Izklausās iespaidīgi. Ak jā, es tak arī tagad esmu viena no viņiem! No ūltramaratonistiem. Pilnīgs kosmoss. Patīkami. Bet nu neko, patīksminos, izstāstu, kā gāja, visiem, kas gatavi klausīties, un pirmdien eju uz darbu. Darbā mani sagaida baloni un uzraksts “šeit strādā ultramaratoniste Gunta” uz mana kabineta durvīm. Drusku samulstu, izstāstu, kā man gāja, bet kaut kā jau liekas, ka pārējie to manu sasniegumu par daudz glorificē.
Paiet nedēļa, pienāk Rēzeknes pusmaratons, normāli noskrienu, un viss. Kāda vēl tur Valmiera, tas jau sen bija. Vēl pēc nedēļas Garkalnes Stirnu buks, prātā jau Biķernieku pusmaratons… Liekas, ka tā ultra bija normāls skrējiens, viss. Kurš ta to nevar? Vairāk kā simts cilvēku skrēja un noskrēja. Vairs nešķiet, ka tas bijis kas tik mega īpašs, ka tagad līdz vecumdienām jāatceras. Nu labi, jāatceras ir, bet ne jau jāiztaisa no tā nezin kas. Skrējieni tak katru dienu notiek.
Tomēr apkārtējie domā citādi. Viens cieņā paklanās (tik tiešām paklanās) un saka, ka jūtas pagodināts, ar mani kopā darbojoties. Cits internetā izlasījis par manu veikumu un arī saka: “Visu cieņu Jūsu rezultātam un Jums!” Kāds manā klātbūtnē saka man nepazīstamam cilvēkam: “Šitā ir tā meitene, kas aizskrēja no Rīgas uz Valmieru! Ko saki?” Un otrs saka: “Jā, tas ir kaut kas!” Kāds saka: “Tu ne tikai noskrēji, bet arī ātri noskrēji!” Kāds cits: “Es tā nevarētu. Gandrīz neviens tā nevarētu!” Pēc tā visa sāk šķist, ka kaut kas tas tomēr ir gan. Par varoņdarbu to neuztveru, jo tak neko pasaulē neesmu mainījusi, bet par varenu piedzīvojumu, kas katram vis nav pa spēkam, gan. Īpaši sirdi silda tas, ka esmu padarījusi vienu divdesmit septīto daļu no darbiņa, ko visur apraksta ar vārdiem “līdz galam tika visas 27 startējušās sievietes”. Visas es nemaz nepazīstu, bet tāda kopības sajūta tomēr ir. Mums tak izdevās, mēs parādījām, kas mums iekšās!
Pagājis mēnesis, emocijas ir pārveidojušās. Avīzē “Sports” Santa uzrakstījusi aizraujošu rakstu par trako skrējienu, kur vairāk kā simts piedzīvojumu meklētāju nakts vidū sāk skriet un beidz to darīt citā pilsētā, un nebūt ne tajā tuvākajā. Raksts atgādina tos sacerējumus, ko es lasīju bērnībā un ar skaudību domāju, ka es jau nu gan nekad tādā vēsturiskā, grandiozā pasākumā nepiedalīšos. Likās, ka kaut kas tāds var būt tikai “septiņdesmit devītajā gadā Honolulū”. Ne vella! Piedzīvojumi notiek visu laiku, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs par tiem lasām avīzē un apbrīnojam citus, vai ņemam tās lietas savās rokās un lasām avīzē paši par sevi!
Ar vienu leģendāru piedzīvojumu vecumdienu stāstiem būs par maz. Kas to zina, ko es vispār pēc 50 gadiem vēl atcerēšos! Tas nozīmē tikai to, ka laba par daudz nemaz nevar būt, un ir jādara pustrakas lietas visu laiku, lai ir skaidrs, ka tas nav tikai tāds vienreizējs atgadījums. Slaveni ultramaratonisti man jau šo to saka, ko man vajadzētu darīt… Ta jau redzēs!
Daudzi, jo daudzi dalās iespaidos, kā viņi nonākuši līdz tam, ka jāpiedalās atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Un, protams, tas veiksmīgi arī aizvadīts.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu varu pateikt, ka es diemžēl izstājos.
Doma, ka vajadzētu pastāstīt, kā neaizskrēju līdz galam, mieru neliek, un arī Garkalnes stirnubukā sastaptais Edgars (tas kurš no Liepājas), arī mudina, ka vajag uzrakstīt! Pastāstīt citiem, kādas bija manas iespējamās kļūdas, un arī, lai pats labāk atcerētos un neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem nākamreiz!
Kā tad es pats nonācu līdz tam, ka jāpiedalās? Jau pagājušajā gadā sekoju līdz notikumu gaitai trasē, arī gatavošanās posmam un atskaņām pēc notikuma. Un protams, ka arī mani, tas viss vienaldzīgu neatstāja. Pagājušajā, 2014.gadā, piedalījos tikai 3 skriešanas sacensībās. Kaut kā bija apnicis ierastais Skrien Latvija seriāls un ar domubiedriem piedalījāmies Xrace sacensībās. Vairāk vai mazāk bet skriets tika! Sacensībās pa vasaru bija noskriets Nordea maratons (plānoto 4 stundu vietā gandrīz 5, izgāšanās), tad vasarā bija Cēsu ECOtreils (ar jau bija grūti, bet līdz galam tiku). Pēc tā nosecināju, ka pietrūka garo treniņskrējienu. Un trešās sacensības bija Siguldas kalnu maratona 55 km distance. Arī tā nāca ļoti grūti. Otrajā aplī jau biju gatavs izstāties, bet tomēr saņēmos vēl trešajam aplim un beidzamos noskrējienus un kāpumus ar asarām acīs pieveicu! Gada beigās gan motivācija skriet atkal pavisam sašļuka un 2013. gada noskrieto km rekordu nepārspēju! Vajadzēja atrast motivāciju. Vispirms ziemassvētku nedēļā nospraudu mērķi 100 km nedēļā! Izdevās. Kaut kad ap to laiku arī sākās reģistrācija R-V 2015. Mazliet tomēr 107 km agrā pavasarī baidīja. Bija noteikts dalībnieku limits 107. Ziemassvētkos zem eglītes man dalību nepalika, tāpēc nolēmu, ka pagaidīšu līdz 29. decembrim. Ja vēl būs brīvas vietas, tad pieteikšos. Sākumā bija cerība, ka vietu vairāk nebūs, bet kas tev deva. No rīta skatos vēl ir brīvas vakances.
Mazliet velku garumā, bet ņemu un piereģistrējos!
Nu jau vairs neko! Kauliņi mesti un atkāpšanās ceļa vairs nav. Mazliet mazāk, kā 3 mēneši līdz startam.
Janvāra sākums atkal ir galīgi neskrienošs! Pēc uzrāviena decembra beigās atkal atslābums. Tomēr visu laiku mēģinu paturēt prātā, NRM 2014 pietrūka garo skrējienu. Atrodu plašajās interneta ārēs treniņu plānu 100 km distancei. Nav tik traki. Pa nedēļu 3 skrējieni, nedēļas nogalē 2 garāki. Sāku tīri neslikti. Gandrīz 3 nedēļas iet pēc plāna, vienīgi nedēļas nogales garie skrējieni nav īsti tik gari, kā plānots. Savas korekcijas ievieš arī smagāki deju mēģinājumi darbadienās vai arī koncerti nedēļas nogalēs.
Aizvien tuvāk nākot notikumam, sociālajā tīklā Edmunds, Ģirts ar kuru iepazinos vienā no koptreniņiem Baložu velotrasē, tur rūpi par manu netreniņprocesu. Tā ik pa laikam sanāk uzskriet arī kopā ar viņu! Labi sapass mums skriešanas tempi. Tagad ātri caurskatot skrējienu statistiku redzu, ka esmu noskrējis dažus 20+ km skrējienus un vienu 40 km. Tātad ne ko no sāpīgās NRM pieredzes neesmu prātā turējis. Kādā no koptreniņiem ar Ģirtu kaļam stratēģiju, ka viņš pats neskriešot uz Valmieru, bet pavadīšot mani līdz Raganai un tad braukšot mājās. OK! Būs kompānija. Pēdējās pāris nedēļas vēl piedomāju mazliet pie tā ko ēdu (galvenokārt jau cik ēdu). Ar to viss OK! Mazliet gan dancošanā tiek samocīta potīte, kas ik pa laikam liek par sevi manīt, bet skriet tā dikti netraucē.
Treniņprocesā arī iemēģinu skriešanu mūzikas pavadībā! Pirms skrējiena vēl arī saorganizēju vecāko māsu Zani, kas mani pavadīs atlikušajā distancē pēc Raganas, kad Ģirts ar savu Zani būs pametuši mani. Vēl māsai palīgos piesakās bijusī kolēģe Krista, kas plāno maijā skriet maratonu gluži tāpat kā Ģirts. Un arī tētis ar jaunāko māsu Lolitu ir apņēmības pilni būt pretī distancē, kad nakts jau būs pagājusi. Atbalsta komanda nemanot savākusies pamatīga. Un tas man vienam. Protams vēl ir arī mājās palicēji, kas atbalsta neklātienē!
Skrējiena priekšvakarā.
Kas treniņos sadarīts, sadarīts. Pienācis 26.marts. Tā kā piektdienu darbā brīvu neņemu, mantas krāmēju jau 4dienas vakarā, lai 5dien vēl ir laika mazliet nosnausties pirms pusnaktī gaidāmā starta. Tā kā man plānots, ka principā visu laiku būs pavadošais auto, tad tiek saliktas 3 drēbju kārtas (+ ceturtā jau pirms mēneša bija sagatavotā tētim, jo uz laukiem neplānojām braukt), kārtīga čupa ar zeķēm, jo tās bija kritiskais punkts Cēsu ECOtreilā, rezerves kedas. Sajaukti dažādu koncentrāciju dažādi dzērieni. Želejas sadalītas pa somām, jo tas, kas būs vajadzīgs līdz Raganai, tiks atdots Ģirta Zanei. Mazliet uztraukums un stress, bet dodos pie miera.
Sacensību diena
No rīta uz darbu. Pieslēdzās arī mazā māsa, kas studē uzturzinātni un sāk man stāstīt, kas jāēd. Laicīgi gan vai ne, bet vienalga Paldies, Loči! Tā nu pie rokas ir rozīnes un vēl šis tas no žāvētiem augļiem, cenšos uzņemt daudz šķidrumu. Mājās ir pasūtīti makaroni ar malto gaļu. Darbadienu beidzu mazliet ātrāk un dodos mājās.
Mājās sagaida Omīte, jo Paulai ir koncerts un tādēļ viņas ar Zani (jau trešā Zane šajā rakstā) arī nav klātienes atbalsta komandā. Tūlīt dodos pie miera. Plāns ir līdz deviņiem pagulēt, tad mazliet ieēst un ap desmitiem doties uz LU galveno ēku piereģistrēties. Numurs jau ir iepriekš izņemts. Snaužu, ap septiņiem pamostos no trokšņa aiz loga, ko rada pret palodzi līstošs lietus. Gāž pamatīgi. Astoņos, jau ceļos, jo šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar modinātāju. Kad jau sāku šiverēties, tad tik saprotu savu kļūdu, ka varēju vēl stundu gulēt. Pulsometrs salādēts, telefons, portatīvā baterija. Pieres lukturim arī 2 komplekti bateriju vēl rezervē. Mazliet ieēdu, vēl sazināmies ar Rolandu (tas kurš Zauls) un Ģirtu. Sarunājam, ka pa ceļam paķeršu Rolandu un satiksimies LU. Savācu somas, atvados no Omītes un dodos. Auto noparkot īsi pirms pusnakts pie LU galvenās ēkas nav problēmu. Sazvanu māsu. Viņas ar Kristu arī esot ceļā uz reģistrāciju. Stājamies ar Rolandu rindā! Cilvēku daudz, rinda gara. Eklēru (tas bija obligātajā ekipējumā un pirms starta bija jāatrāda) rokās neturu, tas smuki ietīts pārtikas plēvē stāv kabatā. Kad pienākusi mana rinda, attopos, ka pieres lukturi atstāju mašīnā! Bez nelaidīšot. Neko darīt. Jožu uz mašīnu pakaļ! Nākas atkal stāvēt rindā! Nu jau stāvam kopā ar Albertu. Pārspriežam cik ilgi plānots skriet, un kā veicies pagājušās nedēļas piedzīvojumā Rīgas rogainingā. Ik pa laikam ar kādu jāapsveicinās.
Pienākusi arī mūsu kārta. Eklērs tiek atņemts, parādu lukturi, telefonu, saņemu atstarojošo vesti – suvenīru. Iemaksāju drošības naudu. Sasveicinos arī ar Ģirta Zani, viņa brīvprātīgais pie reģistrācijas. Ģirts pats arī jau ieradies. Aiznesam somu ar mantām, kas plānotas līdz Raganai, uz viņa mašīnu. Zane ar Kristu arī klāt. Aizeju parādu, kur mašīna, izstāstu kur, kas salikts, ko pa ceļam vajadzēs. Sasveicinos arī ar Bosu. Prasu, kā viņš vesels. Pēdējās nedēļas viņu vajājušas dažādas veselības likstas. Viņš man atbild: “Vai tad veselie skrien 107 km? ” Pozitīvi. Iepozējam:
Nu jau laiks doties uz starta vietu, Brīvības pieminekļa pakājē. Beidzot sasveicinamies arī ar Gundu un citiem mazsalaciešiem (mēs pavisam 4). Nelielas uzrunas, kopīgi nodziedāta himna un skrējiens var sākties. Simboliski pieskaros Brīvības piemineklim (paņemu sveicienu) un aidā! Pēc pārdesmit metriem visi stāvam pie sarkanā luksofora. Izskriešana no Rīgas tāda saraustīta, kā jau visiem. Līderi strauju attālinās. Temps šķiet tīri komfortabls. Pulss gan augsts, bet ar domu, ka tas dēļ saraustītā skrējiena, turpinām. Soli solī ar Ģirtu. Tempu mums tur Marta. Laiciņš labs! Lietus nelīst, silts. Vēja nav.
Aptuveni pēc stundas esam Juglā. Saprotu, ka tomēr mazliet par ātru un nometu tempu. Marta attālinās. Visu laiku kaut ko pļāpājam ar Ģirtu.
Īsi pirms Rīgas apvedceļa
Tā nu esam tikuši ārā no Rīgas un sākas Vidzemes šoseja. Ieslēdzu savu blāvo pieres lampiņu. Pulss nostabilizējies, bet tik un tā šķiet krietni par augstu, Ģirtam krietni zemāks. Treniņos mums parasti ļoti līdzīgi. Viņš man saka, ka es esot par siltu saģērbies. Pēc kāda laika attaisu jauku. Bruņojies esmu ar pudeļu jostu 4×0,125 L isostar dzēriena un želeja. Plāns, ka līdz 2:40 jau būtu jāpamet Garkalnes KP pildās labi. Līdz KP ir jau neliels handikaps. Tas labi, jo beigas noteikti būs lēnākas. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: ja es tikšu līdz galam, tad būs … konkrēti vairs neatceros, bet piezogas šīs šaubas. Mēģinu sevi motivēt, ar tekstu, ka es noteikti tikšu līdz galam un šaubas aizgaiņāt, bet tās visu laiku atgriežas. Kontrolpunktā novelku cepuri, atdodu Zanei. Uzpildu izdzertās pudelītes, padzeros brīvprātīgo piedāvāto ūdeni un dodamies ar Ģirtu tālāk. Uz šosejas jau krietni izretojušies. Redzamas tik atsevišķas gaismiņas priekšā un aiz muguras. Pulss joprojām spītīgi augsts. Temps šķiet piemērots. Cenšos skriet pa šosejas nomali. Tā cenšos saudzēt samocīto potīti. Redzam jau Vangažu gaismas. Zane zvana Ģirtam un prasa, kur ir KP. Izstāstām un sakām, ka pēc 20 minūtēm mums vajadzētu būt klāt. Tā arī ir. Kontrolpunkts klāt. Tagad skatos, ka tur handikaps bijis jau 15 minūtes. Nav slikti. Atkal papildinu jostas pudelītes. Padzeros arī brīvprātīgo piedāvāto buljonu. Gards. Pirmo reizi sasveicināmies dzīvē ar Jāni jeb virtuālo paziņu DJ. Viņš apvaicājas, kā skrienas. Atbildu, ka ir OK! Viņš saka, ka viņam gan smagi. Pagājušogad līdz Raganai esot mierīgi aizskrējis, bet nu jau esot grūti pirms Sēnītes. Neko daudz nekavējamies. Skaļi paziņoju, ka Nr 83 dodas tālāk. Tad attapos, ka neesmu želeju apēdis. To jau var arī skrienot. Turpinām. Tāpat tērzējot ar Ģirtu. Panākam arī DJ ar kompāniju. Ģirts jau gatavs apdzīt, es saku, ka ne. Skriešu viņu tempā. Tā lēnā garā lejā uz Gaujas tiltu, pāri upei, pret kalnu Murjāņos. Sāk palikt gaišāks, bet joprojām jāskrien ar lukturi. Kāds ātrāks mūs apdzen. Mēs arī laikam kādu apdzenam. Iesmeju, ka Murjāņos fotoradars, nedrīkst pārsniegt ātrumu. Izskrienot no Murjāņiem maratons. Ģirts priecīgs, taisa selfijus. Pirmo reizi tik garu distanci noskrējis. Ar to arī viņu apsveicu. Man selfijs dikti miglains. Īsi pēc tam mūs apsteidz arī Gunta. Apsveicu viņu vārdadienā. DJ arī pāriet soļos pret kalnu. Mēs gan ne! Turpinām skriet. Klāt jau Raganas KP. Ģirts ar Zani mani pametīs. Māsa ar Kristu un Kasparu nekādas ziņas nav devuši! Raganā bija plānots būt 5:40. Handikaps tās pašas 15 minūtes. Apēdu kādu siera gabaliņu un marmelādi. Palūdzu, lai man atšķaida kolu ar tēju, kas brīvprātīgajos izraisīja interesi. Izsūtu visiem SMS par to cik tālu esmu ticis, atvados no Ģirta un Zanes. Pasaku paldies par atbalstu paņemu savu skrienamo somu, uzlieku mūziku. Kā pirmā sarakstā uzlikta Kalniem pāri! Tas jau dod atkal zināmu impulsu. Māsa ziņo, ka viņi Juglā. Saku, ka man viss OK. Lai tik brauc un tad jau tiekamies. Aptuveni pāris km aiz Raganas pārsteidz mani divi iespaidīga izmēra suncīši, kas draudzīgi neizskatās. Apstājos un sabļauju uz viņiem, lielākais nokaunas un apstājās, mazais gan ne. Atņirdzis zobus nesas virsū. Sabijos ne pa jokam. Nezinu, kas lika viņam apstāties, bet kad mūs šķīra vien kādi metri 3, viņš apstājās. FUUUUU! Lēni dodos tālāk. Kad suņa uzmanība pievērsta nākamajam skrējējam, es atsāku skriet. Zvana Ģirts. Stāsta par stāvolki trasē. Pirmais esot triatlonists, otrais Kristaps Broks, es drīkstot minēt, kas trešais. Jautāju vai tiešām Rolis. Atbilde ir apstiprinoša. Prieks par viņu! Izstāstu par suņiem, bet Ģirts saka, ka neesot neviens organizatoru telefons uz kuru piezvanīt, lai pabrīdina skrējējus. Nu neko darīt! Jācer, ka viss būs veiksmīgi. Turpinu mūzikas pavadībā skriet. Dzinja ar ko gandrīz reizē izskrējām no Raganas KP, jau krietni atrāvusies. Atkal zvana māsa. Kur es esot. Saku, ka kādi 4 km aiz Raganas. Pēc dažām minūtēm arī viņi klāt. Pasaku, ka man neko nevajag, ka varu turpināt skriet. Attopos, ka neesmu papildinājis dzērienu jostu. Atdodu tukšās pudelītes izstāstu, ko man vajag un turpinu skriet. Zane vēl prasa vai somu neatdošu. Saku, ka ne! Dikti jau netraucē. Tā kā viņas ar Kristu ir plānojušas kādus 10 km noskriet, tad nedaudz pabrauc uz priekšu un piestāj ceļmalā, sapilda pudeles un pievienojas man. Atslēdzos no mūzikas un atkal jautrā kompānijā turpinam. Solis krietni lēnāks, gaišs, pļāpājam. Ir noguruma pazīmes. Pirms pagrieziena uz Bīriņiem atļaujos pāriet soļos. Saku meitenēm, ka te taču pret kalnu. Kaspars pabraucis ar auto 5 km uz priekšu un gaida mašīnā snauzdams. Tā viņiem sarunāts ik pa 5 km. Kad meitenes pirmos 5 km noskrējušas attopos, ka neesmu želeju iepriekšējā KP notiesājis. Daru kas darāms. Atdodu arī mugursomu. Tomēr bez bija vieglāk. Nosecinu, ka pulsometrs arī grasās nomirt, atdodu to Kasparam mašīnā lādēt. Papildinu tukšās dzēriena pudeles. Kristai arī līdz tīrs H2O, kas tiek nests rokā. Kad esam gatavi turpināt, mēģinu telefonā noķert satelītus, lai nezaudētu GPS distanci, bet kaut kā neizdodas. Krista uzsauc, ka jāskrien, tuvojoties fotogrāfs. Atmetu ar roku edmundam un skrienam.
Lukturi arī neesmu vēl atdevis
Nu jau ar vien biežāk pārejam soļos. Sagurums jau krietni liels. Sāk berzt kaut kur bikses, un sāpēt potīte. Garš tas pārskrējiens no Raganas līdz Braslas KP. 18 km ar garām taisnēm. Pretī brauc arī pa kādai fūrei, kuru radītais virpulis ir pamatīgs. Labi, ka nenones no ceļa. Pirms Inciema kalnup atkal pārejam soļos. Pa kalnu lejā mēģinām skriet, bet ar lielu piespiešanos. Radās ideja par ceļa zīmēm ar trijstūrīšiem un apļiem. Līdz tai ejam, tad atkal skriesim. Tā mēģinām kustēt.
Izmantoju zaļo pieturu. Uzkāpt atpakaļ uz ceļa uzbēruma pavisam grūti. Īsi pirms pēdējā kalna pirms Braslas, Kaspars gaida. Pasaku, ka pēc tilta ir KP, lai brauc uz turieni. Meitenes līdz turienei skries. Klāt arī ilgi gaidītais Braslas KP. Tas pārskrējiens bija nāvējoš, bet joprojām esmu dzīvs. Beidzot atļaujos piesēt. Apēdu kādu marmelādes gabalu un sieru. To, ka marmelāde labi iet iekšā Cēsīs un Siguldā pārbaudīju pagājušajā sezonā! Atkal padzeros tēju ar kolu. Paņemu pulsometru, un plānos cimdus. Esmu gatavs turpināt. Zane iesēžas mašīnā pie Kaspara, mēs ar Kristu turpinām.
Līdz Valmierai maratons.
Nu jau handikapa vairs nav! No plāna atpalieku minūtes 15. Skrienam ejam, ejam skrienam, Krista visu laiku pļāpā, mēģina dzīt mani uz priekšu. Padoties nedrīkst. Nu jau mūs tikai apdzen. Es vairs neesmu spējīgs kādu apdzīt. Kādus km pirms Straupes uz ceļa kāds sabraukt dzīvnieks. Atceramies abi ar Kristu par Zanes stāstīto spēlīti. Neatceros vairs, ko Krista teica, kas tas ir, bet es teicu, ka jenots. Kad jau bijām blakus, tad aste, kā airis nodeva nelaimīgo ceļa šķērsotāju – bebrs, jeb kā vēlāk twiterī aprunājām nelaimīgo dzīvnieku: mežacūka ar airi. Pirms Straupes mums atkal pievienojas Zane. Skrienam. Norunājam, ka pie tā tur trijstūrīša ar aplīti pāriesim soļos, bet kas tev deva. Piebrauc līdzās busiņš, vīrs attaisa logu un ievērojamā skaļumā mūs atbalsta ar dziesmu par Zilo karbunkuli. Nu kā tu pāriesi soļos, jāskrien. Ieskrienam Straupē. Sākas ceļu remonti. Te jau mazliet treil segments parādās. Iesmeju, ka jāvelk krosa kedas. Tās arī mašīnā. Nolemju, ka ir laiks pārģērbties. Savādāk noberzīšu visu vēl trakāk. Tā nu Straupes DUS Lukoil pārģērbjos. Tiesa ārpus KP, bet nu tā pat par vietām necīnos. Vēl pienāk klāt kāds igaunis un prasa, kas te notiekot. Izstāstu viņam, ka skrienam no Rīgas uz Valmieru, sacensības. Viņš savu ziņkāri apmierinājis dodas savās gaitās. Esmu pārģērbies un dodos tālāk. Atlikusī distance sarūk, bet kļūst ar vien grūtāk.
Pirms Plāča celtnieki būvē veloceļiņu! 7dienā strādā! Laikam jau termiņi spiež! Ar Kristu nosmejam, ka viņam droši vien, grūtāk nekā mums. Plācī pa kalnu uz leju arī nav spēka skriet. Motivēju sevi atkal līdz ceļazīmei paieties un tad turpināt skriet. Cenšos sev atgādināt, cik grūti bija Siguldā! Un cik daudz jau ir noskriets, ja netikšu līdz galam, nākamgad būs jāsāk no jauna. Un Sveiciens arī no Mildas Sīmanim jānodod. Šķērsojam tiltu pār upi. Pamanu, ka pretī brauc riteņbraucējs. Atpazīstu tēti. Saņemos! Jāskrien. Nu jau atkal emocijas un varu paskriet. Tētis stāsta, ka auto atstājuši Stalbē un Ločis ar skrienot. Citi, kas skrienot pa priekšu izskatījušies krietni švakāk kā es. Kā nu bija kā ne, nezinu! Ločis ar klāt. Stāsta, ka citi skrējēji brīnījušies kur viņa skrienot. Viņa jokojusi ka skrienot no Valmieras uz Rīgu. Īsi pirms Stalbes kāpums. Krista noskrējusi pusmaratonu! Pēdējos metrus sprinto. Es gan lēnu garu. Uzskrienu kalnā. Lejā jau arī Stalbes KP. Atkal piesēžu. Pasūtu, lai no mašīnas atnes manis sasmērētas desmaizes. Prasās. Atvelku elpu, sēžot paceļu kājās uz tēta riteņa. Daudz neko sēdēt nesanāk. Tētis mudina doties tālāk. It kā sāku skriet/iet. Kā nekā šis taču ir skrējiensoļojums. Iet drīkst. Tētis apbrīno meitenes, kas vieglā skrējiena solī mūs apsteidz. Man tam nav spēka. Krista sāk kalt plānus kurā pieturā atvienoties, jo viņai jātiek atpakaļ uz Rīgu uz darbu. Viņa vēl mēģina mani pielauzt paskriet, mazliet sanāk, bet vairāk nevaru. Sāp potītes abas. Pats jau esmu padevies. Vairs neko daudz nerunāju, bet nedrīkstu pievilt savus atbalstītājus. Žēl viņu patērētā laika. Daibes pagrieziens. Mēģinu pa kalnu lejā skriet. Grūti. Zane aizskrien tālāk pēc Kaspara, jo Kristai pēdējais laiks doties uz autobusu. Vēl ceļmalā piestāj vīri, kas uzmundrina, ka pirms daudzpadsmit gadiem arī esot skrējuši. Neatceros vairs stundas, bet līdz Valmieras rajona robežai bija kaut kāds laiks un atlikusī distance bija vēl ilgākā laikā pievarēta. Tētis piedāvā man štoku ar ko atbalstīties, būšot vieglāk. Saku, ka es Cēsis arī mēģināju, bet nesanāca. Pienācis laiks arī atvadīties no Kristas.
Tētis vairāk piestāt neļauj, lai tik turpinot pekāties uz priekšu. Atvados no Kristas, pasaku paldies! Un esmu nolēmis turpināt līdz pieturai un tad tur apsēsties. Krista prom. Tētis tomēr sameklē koku, dažus soļus pasperu ar to, bet nav vērts. Es jau esmu padevies. Līdz pieturai tieku un apsēžos atvilkt elpu. Saku, ka viss man pietiek. Tētis vēl mēģina pierunāt, lai atpūšos un turpinu. Piebrauc arī Zane ar Kasparu ar mašīnām. Uzsedz man segu un dod arī tēju. Pienāk arī Gunda. Viņa soļo. Saka, lai atpūšoties un turpinu. Sāku briesmīgi trīcēt. Tētis vēlreiz pārjautā vai tiešām viss? Atbildu, ka jā! Šoreiz nebūs! Iekāpju mašīnā. Tiek uzlikts uz jumta ritenis un dodamies. Saku, ka jāiebrauc Valmierā jāpiesakās, ka esmu izstājies. Pa ceļam apdzenam skrējējus, bet man asaras acīs. Visvairāk par to, ka esmu pievīlis savus atbalstītājus. Pēc pulksteņa sanāk pietrūkst 22 km. Autobusa pietura Kalnozoli.
Šo pieturu atcerēšos. Katru reizi, kad brauksim uz laukiem un atpakaļ! Valmierā pie baznīcas, kad dodos ziņot par savu izstāšanos draudzīgais noskrieniešu kolektīvs saka, ka vedīšot mani atpakaļ, lai tik turpinot skriet, bet es atkal jau trīcu.
Nobeigumā…
Nevienu brīdi nebija doma: Kam man to vajag? Tagad vēl jo vairāk ir motivācija, ka nākošgad mēģināšu atkal, ja tāda iespēja būs. Sveiciens palika pie manis.
Mēģinot iemigt, jutās ceļi mazliet, bet nākamajā dienā pašsajūta bija Ok! Nevarētu teikt, ka seku nekādu, bet pēc pagājušā gada NRM bija krietni smagāk.
Viela pārdomām.
Varbūt KP vajadzēja uzkavēties ilgāk. Bet galvenais ir ēst. Lai nebeidzas “degviela”. Un protams treniņi. Garie treniņi. Ar vienu četrdesmitnieku sagatavošanās procesā un neregulāriem 50 km nedēļā ir par maz…..
Jeb citiem vārdiem – Rīga-Valmiera 2015. Pat mēnesis vēl nav apkārt, bet es jau esmu uzrakstījis arī savu aprakstu par šo piedzīvojumiem bagāto šī gada skrējiensoļojumu. Jā, zinu, ka viens no pēdējiem, bet ko padarīsi, ja reizēm noskriet ir vieglāk kā aprakstīt..
3. jānvāris. Pēc nezināmas izcelsmes 49 dienu neskriešanas, kas bija otrs garākais laika posms bez skriešanas manu pēdējo 17 gadu laikā, radās apņemšanās līdz skrējienam Rīga-Valmiera katru nedēļu noskriet arvien vairāk un priekšpēdējā nedēļā sasniegt 107 km robežu. Viss gāja kā smērēts… Līdz brīdim… 3 nedēļas pirms starta sāk sāpēt pēda, un tā pamatīgi. Lasu visu, ko var izlasīt – „Pārslodze… Miers… Atpūta…Ledus utt., utt.”. Skaidrs, apņemšanās paliek karājoties starp Rīgu un Valmieru. Bet nu ja jau miers, tad miers. 8 dienas kājas tā vien niezēja uzskriet, bet nedrīkst – „Mierā!!!”. Kad nu liekas viss ir kārtībā, skriešus – bet nekā, ap 9. km atkal sāp. Fizioterapeits, masāža, teips un vēl 3 dienu atpūta kustoties visādi citādi, tik ne skriešus. Pusotra nedēļa līdz startam un paldies fizioterapeitei, teipam vai kādam enģelim, bet izskatās, ka viss kārtībā.
Piektdienas vakars, 27. marts, uztraukums neliels, bet pamatots – tikai 39 noskrieti kilometri pēdējo 3 nedēļu laikā. Protams apzinos, ka līdz finišam tikšu par visiem 200%, jo pieveikto 24h rogainingu skaitam drīz vajadzēs trešās rokas pirkstus, kā arī jau vairāki ultramaratoni ir kabatā, bet tomēr, gribas ātrāk, tālāk, augstāk.
Līdz pat Vangažiem, kad gandrīz visu distanci blakus bija Marta Z., un sajūtas gan smadzenēs, gan muskuļos ir ļoti labas, temps bija patīkams, tomēr pēc otrā kontrolpunkta viss sāka notikt lēnāk, tad vēl lēnāk, līdz beidzot cerība par 12 stundām, ko iepriekš Laulasmaa biju paveicis godam, izplēn kā kefīra paku krājumi veikalos pirms skrējiena.
Pamatīgu motivāciju skriet ātrāk un ilgāk deva Queen Of The Stone Age(paldies Spotify) pēc Stalbes kontrolpunkta, tomēr arī šī „narkotiku” deva līdzēja vien stundu.
Pāris km pirms Rubenes, aptuveni 20km līdz finišam, tuvojas kāds skrējējs, no mugurpuses. Tā kā bija atkal brīdis soļošanai, tad ļāvu pietuvoties. Uzsākam sarunu un tieku aicināts iepazīt INOVATĪVO, tikai pirms pārdesmit minūtēm izgudroto, TIKKO patentēto un visādi citādi LIELISKO BEZMAKSAS metodi – 10 stabiņi skriešus, 5 stabiņi ejot. Protams, šādam piedāvājumam nevarēju pretoties, jo kur gan vēl uz ceļa starp Rīgu un Valmieru kāds piedāvās tik lielisku pakalpojumu. Un tā nu sākas mūsu kopīgais ceļojums uz finišu. Tomēr pēc pāris kilometriem iepriekš tik inovatīvi lieliskajai metodei tomēr sāk parādīties trūkums – stabiņu skaitu nedrīkst mainīt. Bet ko lai dara, ja kājas lūdz mirkli piestāt. Skrējējs, kas tajā brīdī jau ieguvis iesauku „Mans sadistiskais eņģelis Gints” blakus rod risinājumu un sāk pierunāt ausis, kā kārtīgs pārdevējs. Un viņam sanāk.
Pēdējie 5 km jau klāt un finiša tuvums rāda savu, kājas kustās, un pēdējie 3km tikai skriešus. Ja ne šī metode, tad diez vai no pēdējiem divdesmit kilometriem 15 būtu veicis skrienot. Paldies!
Finišs.
Kaut katram būtu tāds sadistiskais eņģelis.
Tālāk viss tas pats + ģimene, draugi un atbalstītāji iekš video.
Baiba Močāne (Baibuko) skriet sāka salīdzinoši nesen. Tas bija kā turpinājums distanču slēpošanai, ar kuru Baiba aizrāvās 2012./2013.gada ziemā. Pirmais pusmaratons bija 2013. gada Nordea Rīgas maratonā, un tad jau maisam gals bija vaļā.
Par sevi…
Man patīk būt dabā un vēl vairāk kalnos. Esmu tur katru brīvu brīdi. Un visi mani vaļasprieki ir saistīti ar tiem – kalnos kāpšana, alpīnisms, snovbords un tagad arī taku skriešana. Katru gadu dodos uz kalniem jau no 3 gadu vecuma, kad mana mamma paņēma mani līdzi pirmo reizi kalnu pārgājienā uz Rietumkaukāzu. Un aptuveni ap to pašu laiku arī apguvu kalnu slēpošanas iemaņas Vecpiebalgā un Gaiziņā. Ziemā ar ģimeni slēpojām Latvijas augstienēs, vasarā devāmies uz Krievijas kalniem. Tāpat man arī patīk piedalīties piedzīvojumu sacensībās un vasarā paveikot.
Viņa skrien, jo īpaši mīl kalnus un meža takas, kāpj sūrus maršrutus klintīs, ledū un “lielajos” kalnos, brauc ar snovu, ka vējš svilpo gar ausīm, nesmādē piedzīvojumu sacensības un kulināriju. Par pēdējo aizrautību īpaši priecīgi komandas biedri – zilā siera cepumi vēl aizvien tiek turēti gaišā piemiņā. Pēdējā laikā manīta peldbaseinos, audzējot peldētprasmes. Un vēl viņai piemīt liela neatlaidība un “krampis”, kas neļauj padoties pat visgrūtākajos brīžos. Pēc labi pavadīta laika, iemalko vīnu un kaļ nākotnes plānus, lai atkal no jauna sevi izaicinātu. Tāda ir Baiba. /shahs/
Ko vēl bez sportiskajām aktivitātēm dari?
Visu laiku pavadu ar savu ģimeni un labākajiem draugiem. Cenšamies maksimāli daudz laika pavadīt pie dabas, bet mums patīk apmeklēt arī kultūras pasākumus. Man patīk ceļot, lai arī visi ceļojumi saistīti ar sportiskām aktivitātēm vien. Un, kad uznāk iedvesma, man patīk uztaisīt savējiem kādu jaunu gardumu – kādus cepumus vai mafinus, vai tarti. Un visforšāk to darīt no rīta, kad pārējie vēl guļ un māju sāk pārņemt cepumu smarža. Un vēl es nesen sāku mācīties Norvēģu valodu.
Tev draugi un radinieki skrien?
Skrien, skrien gan radi, gan draugi, viens vairāk, viens mazāk. Kādreiz brīnījos, kāpēc manai draudzenei skriešanai vajag četrus botu pārus – ziemai, vasarai, ar gore tex, bez. Tagad pašai ir četri pāri un domāju par piekto. Skriešana laikam ir lipīga, arī vīrs sāka skriet un dēls grib skriet līdzi. Tā pagājušo vasaru izdomājām, ka varam arī kopā trenēties. Lai četrgadnieks tiktu līdzi, viņš min ar velo, bet es tikmēr skrienu. Un kopā ir jauki pavadīts laiks.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Jo vairāk skrienu, jo vairāk vēlos skriet vēl un vēl, un, ja to var darīt pa taciņām un kalniem, kur mainās ainava un kājām nav garlaicīgi, kas var būt labāk? Sākumā skrēju, lai pārdomātu dzīvi, saliktu visu pa plauktiņiem, tagad – lai atpūstos, izbaudītu šo brīdi un laiku, pilsētu un dabu, un lai izgaisinātu ikdienas stresu. Tagad gan parādījušies arī papildus mērķi, kurus vēlos īstenot, un tiem jau jāpieiet drusku nopietnāk. Būs jāpadeldē vairāk kedas, bet kā sanāks, tad jau manīs. Vēlos lai viss ir viegli un nepiespiesti.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Līdz šim man nav bijusi īsti tāda pieredze ilgi un tālu. Man patīk skriet ar prieku un lai gūtu labas sajūtas. Mans garākais skrējiens bija Cēsis Eco Trail 80 km.
Cēsīs 80-nieks jau gandrīz pieskaitāms pie “ilgi un tālu”.
Tas laikam atkarīgs ar kuru cilvēku tu par šo jautājumu diskutē. Ja ar vienu no noskrieniešiem, tad ilgi un tālu varētu būt pāri 100-niekam, ne?
Ilgākais skrējiens, neskaitot piedzīvojumu sacensības, bija 10:38 garš, ko pavadīju skrienot pa Dolomītu kalnu takām.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Atkarībā no situācijas, dažreiz mani noķer pa kādai dungojamai dziesmai, bet dažreiz man arī patīk uzsist klaču pa ceļam.
Kā nonāci pie domas, ka jāskrien uz Valmieru?
Ja godīgi, man tāda doma nebija. Man likās traki tie cilvēki, kuri ir gatavi savas kājas tā deldēt, bliežot tādus gabalus pa asfaltu. Apbrīnoju viņus! Es pati saņēmu brīvbiļeti uz Valmieru. No tā brīža sāku raudzīties uz šo pasākumu savādāk, un ar katru dienu tam tuvojoties, tam pieaug vērtība! Tagad jau man ir prieks, ka man ir dota šāda iespēja, piedalīties tādā vēsturiskā notikumā, un es to noteikti izmantošu, un centīšos to baznīcas kliņķi sasniegt. (intervija notika vēl pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera – red.)
Bieži piedalies sacensībās?
Diezgan. Pirmās bija borderkrosa sacensības Gaiziņā ar snovu, tad piedzīvojumu sacensības, pēc tam SEB MTB un kāpšanas sacensības, un tagad arī skriešanas sacensības. Katras sacensības ir kā jauns mērķis uz ko tiekties. Un šis gads jau piepildīts, jāskrien uz Valmieru, jūlijā Norvēģijas kalnu skrējiens ar mērcēšanās elementiem, augusta beigās TDS Šamonī un pa vidu vēl noteikti jāizaicina Stirnu buciņš. Pagājušo gadu tas atstāja labu iespaidu.
Ja reiz skriesi TDS, tad līdz Valmierai tāds nieks vien ir. Vai esi iepriekš skrējusi ārpus Latvijas? TDS vēl tālu, bet Valmiera jau tepat. Nav man lielas pieredzes, pirmais taku skrējiens ārpus Latvijas bija pagājušo gadu, pamēģināju noskriet Dolomiti Extreme Trail, kas bija 53 km garš kalnu skrējiens ar 3800 augstuma metriem. Laiks bija ideāls, skrēju un priecājos par saulaino laiku, kalniem, sniega laukiem, krokusu pļavām, līdzjutējiem un ceļa biedriem. Un šogad arī gribēju izbaudīt kaut ko līdzīgu. Un te stāsts nonāk pie punktiem, ja tādi ir savākti, tad kāpēc tos neizmantot un nepamēģināt arī kaut ko populāru? Cerams nevilšos.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Garajiem skrējieniem cenšos izvēlēties arvien jaunus maršrutus, lai būtu interesanti skriet, tad arī tas laiks paskrien nemanot.
Noslēguma vārds…
Atkārtošos un neko jaunu nepateikšu, bet tas, manuprāt, ir svarīgi. Novēlu katram atrast savu mērķi, lielāku vai mazāku, ko sasniegt skrienot un visādi citādi sportojot, un galvenais ir skriet ar prieku, ieklausīties savā ķermenī un nemocīt to. Tas vēl noderēs. Un lai jauks pavasaris mums visiem!
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Jeb citiem vārdiem – Rīga-Valmiera 2015. Pat mēnesis vēl nav apkārt, bet es jau esmu uzrakstījis arī savu aprakstu par šo piedzīvojumiem bagāto šī gada skrējiensoļojumu. Jā, zinu, ka viens no pēdējiem, bet ko padarīsi, ja reizēm noskriet ir vieglāk kā aprakstīt..
km 
-