Vispirms joks par valodu. Igauņu valodas vārds “jooks” nozīmē “skrējiens”, arī “dzertu” (vajadzības izteiksmē). Latviešu valodā var piedzerties līdz kliņķim un arī skriet līdz kliņķim.
Tātad: naktī no pirmā uz otro aprīli pulksten 00.00 Rīgā pie Brīvības pieminekļa pulcējās vairāk nekā 100 latviešu un viens igaunis – es, vienīgais ārzemnieks. Mērķis – noskriet 107 kilometrus līdz Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim un tam pieskarties.
Noteikumus es nebiju izlasījis pietiekami uzmanīgi, tikai dažas dienas pirms sacensībām uzzināju, ka vajadzēja obligāti uzcept sklandrausi. Par laimi, skrējiena rīkotāji atļāva man atnest igauņu ēdamo. Reģistrācijas meitenēm iedevu līdzi paņemto šokolādi, kas pagatavota no Urvastes kamas miltiem. Urvaste ir ciems Dienvidigaunijā, kur es dzīvoju.
Lielākā neuzmanība bija tā, ka es biju lasījis informāciju par kontrolpunktu atrašanās vietām, bet tas man izgāja no galvas. Gandrīz ceļā es būtu devies bez nevienas ūdens lāsītes. Skatoties uz citiem skrējējiem, pie kāda somas pamanīju dzēriena pudeli, sapratu, ka ir jāuzpilda arī mana pudele, kurā bija palicis pavisam nedaudz vitaminizētā dzēriena. Tomēr 0,75 litru bija par maz, jo pirmais kontrolpunkts bija ierīkots pēc 36 kilometriem. Piemēram, līdzīgā skrējienā „Hānja 100” pirmajos 36 km ir 10 dzeršanas un 5 ēšanas punktu.
Pirms starta tika dziedāta valsts himna. Tā bija pirmā reize, kad es pa īstam nodziedāju Latvijas himnu. 2014. gadā Ventspilī, kad notika pasaules čempionāts hokejā sievietēm, arī dziedāju, taču toreiz vēl nezināju daudzus himnas vārdus.
Sākumā skrēju pietaupot spēkus, temps bija tāds, ka aiz luksofora mūs panāca nūjotāji. Bija jāievēro satiksmes noteikumi. Es skrēju kopā ar kādu meiteni, iespējams, mazliet par ātru, jo pat maratonā nedrīkst pārspīlēt ar tempu, kur nu vēl divreiz garākā distancē. Taču pirms Juglas gājēju tuneļa man negribējās palikt vienam, jo nebija nekāda priekšstata, kā tam tunelim tikt cauri. Izrādījās, ka tas bija viegli un vienkārši. Netālu no mums kāds garš vīrietis ar milzu soļiem mina mums uz papēžiem. Viņa taktika bija tāda – sākumā soļot, pēc tam skriet. Interesanti, ka skrējienā “Hānja 100” rīkojos līdzīgi, un tā bija vienīgā reize, kad es noskrēju visus 100 kilometrus.
Abi mani līdzbiedri pamazām sāka attālināties. Ūdens sāka beigties un galu galā beidzās. Es negribēju citiem lūgt, droši vien viņiem mugursomā arī nebija nekādu lielo rezervju, turklāt noteikumos teikts, ka apkalpošana ārpus kontrolpunktiem nav atļauta.
Kad biju palicis viens, nekavējoties apmaldījos – uzgāju uz nobrauktuves, tā bija liela laime, ka es sāku šaubīties. Un no aizmugures tuvojās divas meitenes, kuras zināja pareizo virzienu. Ar šīm meitenēm vēlāk tikos vairākkārt.
Kontrolpunktā (36 km) es pamatīgi dzēsēju slāpes, gribēju piepildīt arī pudeli, bet man ieteica nestiept līdzi lieku smagumu, jo līdz nākamajam kontrolpunktam bija tikai 10 kilometru. Tajā brīdī es nekādi nespēju saprast, ka kaut kur pasaulē ūdens ir par daudz.
Nākamajā kontrolpunktā man cītīgi skaidroja – tad, kad es pamanīšu upi, noteikti jāturas pa labi, citādi aizskriešu uz turieni, kurp pērn aizskrēja visi igauņi. Es atcerējos, kā vienreiz, ar ģimeni braucot no Rīgas lidostas mājup, Valmieras vietā aizšāvāmies uz Siguldu. Šoreiz viss beidzās labi, bet tas bija tikai sākums…
Kad pamanīju, ka autobusu pieturā stāv cilvēki, sāku prātot, vai tiešām naktī šeit brauc autobusi. Patiesībā pusnakts jau sen bija garām, tas bija pavisam normāls autobusu kursēšanas laiks, tikai laukā vēl turējās neliela krēsla. Skriet naktī nav viegli, jo organisms pieprasa miegu. Man bija tā pati grīļīgā sajūta, kas pagājušajā vasarā, kad skrēju Īsaku (Iisaku, Igaunijā) nakts stadiona maratonu. Īsaku maratonu noskrēju divreiz vienā diennaktī, un pirmais notika ļoti grūtos apstākļos – jūlijā svelmē.
Atkal panācu tās pašas meitenes, pastaigājāmies, parunājām. Tūlīt no jauna sāku skriet. Kādā kalna kāpumā, kur es, protams, soļoju, pamanīju, ka meitenes ir krietnu gabalu atpalikušas. Taču man arī bija grūti. Kaut kur 50. kilometrā sāku fotografēt 100 metru stabiņus ar ceļa numuru 6, lai mazliet atvilktu elpu. Igaunijā nav tādu 100 metru atzīmju ceļa stabiņu, mums ir atstarojošie stabiņi, bet ļoti neregulāri, daudz biežāk nekā pēc katriem 100 metriem.
Īsi pirms 65. kilometra kontrolpunkta mani bija pārņēmis pilnīgs bezspēks. Iedomājos, ka atlikusi vēl precīzi maratona distance, bet es jau esmu pilnīgi atrubījies. Jutu, ka jāpārtrauc. Skrēju un gandrīz vai raudāju. Man bija tik ļoti žēl, ka esmu pielicis tik daudz pūļu, bet tomēr nesasniegšu kliņķi. Es, kurš vienīgais pārstāvu Igauniju un visu pārējo pasauli!
Sēdēju kontrolpunktā, purināju galvu, apgalvoju, ka man ir ļoti smagi, meklēju vārdus, kā pateikt, ka pārtraucu (īstenībā es nemaz nezināju, kā to pateikt, jo nekad tāda vajadzība nav bijusi), taču par mani nekavējoties sāka rūpēties, sarēķināja, ka es droši vien vēl pagūšu iekļauties kontrollaikā (19 stundas), paēdināja, padzirdīja, uz pleciem uzmeta siltu segu (droši vien to darīja visiem, kas tur sēdēja). Pēc tādām rūpēm es nekādi nespēju pateikt, ka bija jauki, bet es neturpināšu.
Paspīdēju ar domugraudu: visi pasaules maratonisti zina, ka maratons sākas no 35. kilometra, bet Latvijā tas sākas no 65. kilometra.
Tās pašas divas meitenes mani panāca, kad es vēl atrados kontrolpunktā. Droši vien arī viņām tur aizritēja daudz kvalitatīva laika.
Man smeldza labās kājas mazais pirkstiņš, un, kad mani fotografēja pie klavierēm, kas stāvēja lauka malā, uzprasīju, vai mašīnā ir plāksteris? Bija. Kad novilku zeķi, sapratu, ka pirksts nav noberzts, bet sāp nags. (Nākamajā dienā pamanīju, ka pirkstgalā uzmetusies tulzna, ja es to būtu pārdūris ar adatu, droši vien skriet būtu bijis vieglāk). Tomēr plāksteris mazliet līdzēja. Man vēl pavaicāja, vai es turpināšot līdz galam? Es atbildēju, ka, protams, esmu jau tik tuvu. Viņi smējās – vēl taču 30 kilometru. Gribēju tam noticēt, taču īstenībā bija 37 kilometri.
Pēc kontrolpunkta, kas norādīja, ka līdz finišam palikuši 30 kilometri, es vairs neskrēju.. Tie 17 kilometri līdz nākamajam punktam bija nomācoši pamatīgs attālums, lai gan ūdens man pietika, tomēr pielēja vēl. Es nespēju paciest, cik lēni velkas kilometri (virzījos tālāk kā tāds īstais igaunis). Aiz katra līkuma cerēju, ka būs kontrolpunkts. Bija daudz garu taišņu. Laiks arī jau vasarīgi karsts, vismaz tā es jutu. Pretī braucošo (vēl vairāk no aizmugures) mašīnu atzinīgā taurēšana deva spēku.
Galu galā kādā autobusu pieturā apsēdos uz soliņa. Jutu, ka šoreiz mans skrējiens ir beidzies, nejaudāju pat uzslieties kājās. Domāju, ka skrējiena turpināšana var kļūt bīstama dzīvībai. Tad man blakus apstājās viena no rīkotāju mašīnām. Pajautāja, vai viss kārtībā. Piecēlos, piegāju pie mašīnas, uz mēles vārdi: “Jā, labi, būs jau gana, varat mani aizvest kaut kur drošā vietā”. Iesāku: “Man ir ļoti grūti… bet es vēl mēģināšu!”
Tajā brīdī man tuvojās viena no tām divām meitenēm, un kopā tik tiešām bija vieglāk turpināt. Auzu cepumi un hematogens, ko man pasniedza no mašīnas, uzlaboja stāvokli. Kad mēs jau pamanījām kontrolpunktu, es jutu, ka tas it kā bēg no mums un ka mēs to nekad nenoķersim.
Kontrolpunktā atkal bija pamatīga aprūpe, masēja pat kājas, man gribējās ilgāk pasēdēt, taču kontrolpunkta sievietes uzmundrināja – re, meitenes jau ceļā. Jā, kontrolpunktā satikām vēl vienu meiteni.
Abas meitenes es panācu ar soļiem, kas bija gandrīz kā skrejsoļi. Varbūt nākamajos ultramaratonskrējienos man tos jāizmanto pašā sākumā, ja es, protams, šos soļus atcerēšos.
Pēdējie 13 kilometri arī neaizrit viegli un ātri. Man tas bija jāzina, jo esmu bieži gājis šādas distances. Pat no nulles sākot, kad noguruma vēl nav, laiks neiet tik ātri. Kādā brīdī meitenes atpalika no manis, viena droši vien pabija mežā, bet es turpināju mierīgi, it kā nogaidot, taču apstāties man vairs negribējās, jo tā būtu pārāk strauja kustība. Meitenes mani panāca vēlreiz, bet pēc pāris kilometriem atkal atpalika.
Kad apkārtne jau atgādināja Valmieru, „senākā paziņa” mani panāca vēlreiz. Starp citu, noskaidrojās, ka viņu sauc Ieva. Igaunis divatā ar Ievu – tas jau kļūst par klasiku. Diemžēl kontrollaiks beidzās, kad mums palika 3 kilometri līdz finišam. Pie kliņķa bijām pulksten 19.26. Rīkotāji bija jau aizgājuši uz apbalvošanu, bet šķiet, ka mūsu un vēl četru, kas finišējām vēlāk, rezultāti tomēr ir ierakstīti protokolā. Tomēr galvenais, ka izdevās tikt līdz kliņķim.
Ko es vēl atklāju, pārbaudot, kur precīzi tad atradās kontrolpunkti? Pirmais bija jau pēc 23 kilometriem, taču tam es biju paskrējis garām. Nākamreiz noteikumi būs jāizlasa rūpīgāk.
Katrā ziņā, tā bija lieliska pieredze un milzīga latviešu valodas prakse. Noteikti es nekad vēl nebiju runājis tik daudz latviski vienas diennakts laikā.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Margus Konnula bloga.
Darbā viss sarunāts, piektdiena brīva! Tas nozīmē, ka guļu cik vien varu ilgi… Pamostos no briesmīga sapņa, kurā raudu par to, ka neskrēju uz finišu, līdz Valmierai tiku, bet ne finišs… Kāpēc? Pamodos un mēģināju sev atbildēt uz šo jautājumu, kāpēc skriet tādu gabalu un neskriet uz finišu? Neatradu atbildi.
Kad biju pamodusies sapratu, ka jābrauc ar velo jāmeklē sklandurausis. Izbraukājos un neatradu. Internetā atradu recepti, paņēmu sastāvdaļas un cepu savējos pati. Biju nedaudz satraukusies, kā sanāks, jo parasti, ja kaut ko jaunu mēģinu, tas nesanāk un jāmet ārā. Šoreiz nogaršoju un biju sajūsmā par to garšu! Tai jābūt zīmei, ka viss būs labi. Satraukums protams ar katru stundu aug augumā. Iegāju vēl vienu reizīti pagulēt, lai vairāk būtu enerģijas skrienot.
Nu ko, bija pienācis laiks iet laukā no mājas un braukt reģistrēties skrējienam. Izejot jau sabijos, būs jāskrien pa lietu. Sāku sev iestāstīt, ka nebūs tik traki (man ne visai patīk lietus skrienot, ja vienīgi uz ielas ir silti). Braucot uz LU esmu ļoti klusa un jūtu vēderā taureņus dejojam… Kā būs šonakt?
Kad esmu pie reģistrācijas galda, jārāda savu ekipējumu esmu tik uztraukusies, ka trīc rokas un nesaprotu, kas man jādara. Brīvprātīgie saka, lai esmu mierīgāka, bet nespēju nomierināties, tūlīt būs grūtais ceļš.
Pie Mildas dziedam himnu, esmu saviļņota. Un tad jau starts, nu ko, laižamies avantūrā vēlreizīti.
Kā ir starts, tā iestājas lēnām mieriņš, cenšos sev stāstīt – mieru, Aija, mieru! Tad satieku Zani, ar ko daži apļi skrieti no saulrieta, līdz saullēktam vasarā. Domāju – pievienošos viņai, lai nepārcenšos sākumā. Skrienam tā mierīgi 6 un vairāk minūtēs kilometru līdz 1. kontrolpunktam. Pļāpājam un esam priecīgas, kaut kāds dīvains grūtums uznāk neilgi pirms 1.KP, bet, kad tieku pie ēdiena saprotu, ka tas no tā, ka sāka gribēties ēst. Kad esmu iestiprinājusies pietiekami, paceļu galvu, bet Zanes nav… Hmmm? Jau aizskrēja? Nekur neredzu. Nu labi, tad es arī došos lēnītēm uz priekšu.
Pa celiņu ar svecītēm – tas bija skaisti, paldies!
Lēnām skrienu, skatos apkārt, un visu laiku priecājos, ka lietus nelīst. 2. KP arī bija tāds, ka gaidīju jau. Kaut kā likās ilgi, no brīža kad izskrēju ārā no Garkalnes pagrieziena līdz Vangažiem. Hmmm… Kaut kā ar mašīnu liekas pavisam tuvu. Haaaaa, ar kājām nav! Kad jau redzams KP, jūtos priecīgāka, jo zinu, ka pasēdēšu un apēdīšu kaut ko un tad turpināšu ceļu. Bet jokaini bija tas, ka es redzu KP, bet viņš kā nenāk tuvāk, tā nenāk!!! Kas vainas? Esmu pavisam lēna palikusi? Nē. Skrienu, kā skrēju ar tām pašām 6 un vairāk minūtēm km.
2. KP ieraugu Guntu, kas izskatās ļoti bāla, sabaidos, kas tad noticies. Viņa pastāsta, ka dosies prom. Bēdīgi, bet veselība tomēr mums viena katram, skrējieni vēl būs.
Tad esmu gatava doties tālāk uz nākamo KP Raganā.
Šeit pretēji attālumam, kas likās baisi liels no 1. uz 2. KP, šķita pat ļoti neliels attālums. No 2. KP līdz pagriezienam likās, ka nekas traks nav. Ātri pienāca, un tajā vietā, kur Murjāņos sēdēju pagājušo gad, šogad pat nelikās nepieciešams apsēsties. Tad nu tikai nopētīju pieturu un devos tālāk.
Biju jau sevi sarunājusi, ka pa kalniņiem augšā noteikti kāpšu, neskriešu, lejā – skriešu. Atceros – vēl ik pa brīdim skatījos debesīs, jo tur sāka parādīties starp mākoņiem tik skaistas zvaigznes, tik daudz, daudz! Ar šī brīža prātu liekas – ļoooti ātri pienāca 3. KP. Un pēc pulksteņa vadoties, sapratu, ka esmu ātrāk šajā kontrolpunktā, jo gaisma nebija vēl tik ļoti uzaususi. 3. KP, kā daži skrējēji izteicās bija romantiskākais no kontrolpunktiem tai brīdī, kad biju arī es tur – vienā debespusē spīdēja mēness, bet no otras jau ausa gaisma. Tas bija brīnumains skats. Saņēmos un devos tālāk
Neilgi aiz KP uz ceļa izskrēja divi suņi, es baidos ļoti no suņiem. Viņi ļoti rēja un skrēja man klāt. Tad es saņēmu drosmi un uzbļāvu – MĀJĀS. Tad viņi aizgāja.
Tālāk biju sevi pierunājusi, ka skrienu 8 km un tad varu paieties, un šai brīdī sāku izjust sāpes gurnā. Tās bija diezgan briesmīgas. Bet saņēmos un noskrēju 7,5 km no 3.KP, kad palika vēl 10,5 apmēram līdz nākamajam kontrolpunktam. Pēc skriešanas posma jutu, ka gurnam ir pavisam grūti un iešanas temps arī nav nekāds ātrais, tik daudzi mani apdzina, un likās tik tāls ir 4. KP, bet rīts palīdzēja pārdzīvot, šo sajūtu, jo putniņi apkārt čivināja. Patika tā sajūta, ka likās, tepat putniņš blakus dzied, pagrozu galvu neredzu, paceļu galvu uz augšu un tur tāds mazs punktiņš ir augstu, augstu debesīs. Kā es varu viņu tik labi dzirdēt? Satriecoši!
4.KP – Beidzot ir klāt. Sēdēju tur un saku sev, man ir jātiek līdz nākamajam KP un tad domāšu, ko darīt tālāk. Te satiku atkal Zani, viņa tomēr bija palikusi aiz manis un tagad panāca. Bet, kamēr Zane pārģērbās, es devos tālāk, jo zināju, ka esmu lēna, ļoti lēna.
Šajā posmā no 4. uz 5. KP abi velniņi uz pleciem sēdošie mani visu laiku uz visādām lietām mēģināja pierunāt – viens mēģināja pierunāt, ka nav ko mocīt gurnu, otrs, teica, ka skrienot būšu ātrāk galā. Bet neklausīju ne vienu ne otru. Pati izdomāju, ka iešu, lai pietaupītu spēku arī beigām, lai nav pilnīgi traki. Jokaina lieta ir tāda, ka 5. kontrolpunkta sajūtas neatceros. Zinu, ka biju, bet, kā es tur jutos – neatceros, laikam pusmiegs bija liels.
Pēc 5. kontrolpunkta kaut kur pa vidu Zane man iedeva Ibumetin, lai mazliet mazākas mokas ar manu gurnu, un tad kaut kādā brīdī mans dzīvesbiedrs brauca garām, biju ļoooti priecīga viņu ieraudzīt. Prieks patiešām bija liels, pat asaras actiņās parādījās! Viņš aizbrauca uz pēdējo KP – Rubene un panāca man pretī. Tas bija spēcīgs atbalsts man. Tas mani kaut kā uzmundrināja.
Gan gājās lēni, nūjotāji jau sen bija aizsteigušies man garām, likās man nesanāks viņus panākt. Bet, kad ienācu Rubenes kontrolpunktā, satiku nūjotājus. Ātri ieēdu un padzēros, man patika, ka man visu laiku jautā, vai man viss ir labi, vai man vēl kaut ko atnest. Jutos, kā princese, kam visu pienes. Kolosāla sajūta!!! Lieliskie brīvprātīgie, paldies Jums!
Tad saņēmos un devos ātrāk par nūjotājiem laukā no tā punkta, lai ātrāk tiktu galā. Temps bija palielinājies – Ibumetin sāka iedarboties, vēl gan jutu, to sajūtu. Un nūjotāji tomēr panāca mani un paliku viņiem līdzās, bet pēdējā. Vienā brīdī kaut kas notika un man pēkšņi parādījās enerģija + spēks + sāpes arī vairs nemocīja tik spēcīgi. (Varbūt manas bizes vainīgas?) Sāku arvien ātrāk kustināt kājas un apdzinu nūjotājus, un pat izrāvos priekšā. Tad, kad jau ieraudzīju Valmieru, biju gatava tam, cik tālu ir Sīmanis. Un jutu prieku par to, ka ir Valmiera un man ir spēks! Netālu no viadukta atkal man pretī atnāca mans dzīvesbiedrs, un kopīgi tipinājām uz priekšu ātrā solītī. Es pat sajutu spēju skriet. Beigās pat skrēju un, kad es ieraudzīju, ka spēju apdzīt Jurģi (es gan nezināju, kā viņu sauc, bet tagad zinu) Es no visa spēka skrēju. Tiešām no visa spēka, skatījos pulkstenī pēc tam temps bija ātrāks nekā Rīgā!!! Tik ļoti gribēju pieskarties Sīmaņa rokturim!!!
Sajūtas lieliskas, ka man izdevās paveikt šo! Mazliet saskumu, ka nespēju uzlabot savu iepriekšējā gada rezultātu, bet tas uz manas treniņu nebūšanas sirdsapziņas. Iespējams kaut kad pārspēšu iepriekšējā gada rezultātu.
Esmu laimīga! Paldies visiem, kas atbalstīja, kas bija kopā, kas veidoja šo skrējienu! Tās robežas vajag meklēt. Un saprast, ka īstenībā tādu nav!
Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.
Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.
Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.
Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu
Rudenī kādā PAN!K skrējienā atzinos, ka gribētu pieveikt Rīga-Valmiera. Saņēmu atbildi, ka tad jau jātrenējas un jāskrien uz Bikstiem. 17. decembrī es pēdējās minūtes pirms eksāmena pavadīju, reģistrējoties Rīga-Valmiera, jo pieņemt ātru lēmumu piedalīties savā pirmajā ultramaratonā ir ārkārtīgi viegli, kad brīvo vietu skaits sarūk tik strauji. Lēmums pieņemts, tagad nudien jātrenējas. Šāds ir īsais stāsts tam, kā nonācu pie domas janvāra aukstumā skriet 81km no Rīgas līdz Bikstiem.
Līdz šim mana garākā noskrietā distance bija maratons, tāpēc nudien nezināju, vai tikšu līdz galam. Biju izvirzījusi sev mērķi tikt tālāk par 50km, kas šķita prātīgs variants, kad man nav ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek pēc 42km. Lai arī gribējās pieveikt visu 81km garo ceļu līdz Bikstiem, man īsti nebija izpratnes par to, ko tad īsti šāda distance nozīmē.
Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma
Skaistā sestdienas rītā mūsu kuplais skrējēju pulks uzsāka skrējienu no Pārdaugavas uz Bikstiem. Centos nekur neaizsteigties un skriet savā ātrumā, jo zināju, ka spēku vajadzēs vēl vairākas stundas. Līdz Piņķiem noskaņojums bija lielisks, pēc tam skriešana grupiņā kļuva par skriešanu strīpiņā. Arī 2. KP pie Lāču ceptuves sajūtas bija lieliskas, tik iedzēru nedaudz tēju ar kolu un tipināju tālāk. No šī KP sākās ceļš vienatnē, taču viena gan nejutos, jo visu laiku priekšā un aizmugurē varēja redzēt kādu skrējēju, kā arī ik pa laikam kāda mašīna uzmundrinoši uztaurēja.
Ap 30km aukstums bija sasniedzis manas Dion želejas, kuras nebiju iedomājusies turēt siltumā pie muguras, kur no sasalšanas tika glābta viena no divām sporta dzēriena pudelēm. Par laimi, High5 želejām aukstums neko nespēja nodarīt, tāpat kā banāniem. Drīz arī bija klāt 3. KP, kur kādu laiku atpūtos, gādīgi aprūpēta, tad paņēmu savu želeju rezerves no mašīnas, ieliku siltākajā kabatā pie muguras un aidā!
Pēc Kalnciema tilta uznāca putenis. Šoseja balta, priekšā neko neredz, skriet galīgi vairs nav viegli. Pamanījos arī apliet cimdu, kas nu nekādi nepalīdzēja ar plaukstu siltumu. Taču turpinu tik kustēt uz priekšu un sparīgi kustināt pirkstus. Drīz vien cimds bija sasalis, pirksti – sasiluši. Turpmāk ar dzeršanu biju uzmanīgāka.
Vēl kustamies! Foto: Imants
Bija noskrieti kādi 45km, kad sāku just vieglas sāpes kreisajā augšstilbā. Šis pats muskulis sagādāja diskomfortu arī pagājušā gada LRM. Uz brīdi pārgāju soļos, tajā laikā gan kaut ko apēdot, gan uztaisot bildi un aizsūtot draugiem. Pēc tam atkal varēju kādu laiku paskriet, taču turpmāk aizvien biežāk un biežāk pārgāju soļos uz kādiem 100-200m, lai nodarbinātu citus muskuļus un uz brīdi atpūstos.
4. KP pie 51km sasniedzu diezgan priecīga. Viegli nebija, taču serviss un gardumi kontrolpunktā palīdzēja un biju droša, ka arī līdz nākamajam KP tikšu. Aizvien vairāk likās, ka ar to arī pietiks.
Nākamie 9km līdz Pienavas 60km KP nudien nebija viegli. Kad nonācu tur, pieņēmu lēmumu izstāties un tikt aizvestai uz Bikstiem siltā mašīnā. Man jau tajā brīdī likās, ka pēc kāda laika tā brīža sajūtas vairs neliksies tik trakas un jautāšu sev, kāpēc vienkārši nesaņēmos un netiku līdz galam, taču gribēju savu pirmo ultru atcerēties ar smaidu, pat ja līdz galam netiku. Tajā brīdī biju nomocījusies ne tikai ar sāpošo kāju, bet arī ar visādām nelielām plānošanas un gatavošanās kļūdām, kas pavisam vienkārši norakstāmas uz pieredzes trūkumu.
Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants
Rezultāts? Izdarīti ārkārtīgi daudzi secinājumi, kurus turpmāk ņemt vērā, kā arī gūta ļoti vērtīga pieredze lieliskā kompānijā un pārliecība, ka es to varu, un tie ir mani lielākie ieguvumi. Esmu nudien priecīga, ka izvēlējos ar ultru iepazīties organizētā koptreniņā, pat ja ziema ar -13…-10°C temperatūru varbūt nav tie piemērotākie laikapstākļi pirmā iespaida gūšanai. Taču turpmāk solās būt siltāks, un, no-mājām-uz-mājām treniņa iedvesmota, es jau plānoju savu nākamo garo treniņu no Engures uz Rīgu (vispirms tik jāuzvar noķertais bacilis). Katrā ziņā no Rīga-Valmiera es vairs nebaidos!
Beigās tik gribēju vēlreiz pateikt milzīgu paldies organizatoriem par tik fantastisku piedzīvojumu, visiem brīvprātīgajiem palīgiem pfar lielisko atbalstu gan trasē, gan ārpus tās un visiem dalībniekiem par iespēju skriet kopā! Noskrien!
Skrējēju sezonas noslēguma balles loterija man atnesa vēsti, ka 2016.gadā skriešu ultramaratonu Rīga – Valmiera. Tiesa, pie šāda lēmuma pēc divu gadu garumā ilgušām pārdomām biju nonācis arī pats. Pieļauju, ka vistuvākajā laikā jautājums par piedalīšanos varētu nodarbināt arī citu skrējēju prātus, tāpēc, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu tiem, kuri vēl nav pārliecināti par savu izvēli, īsumā mēģināšu pastāstīt par to, ar ko, manuprāt, ultramaratons atšķiras no maratona. Turpmāk izklāstītais varētu nebūt aktuāls tiem, kuri skrien jau visu mūžu un/vai cīnās par godalgotajām vietām. Viņi paši apzinās, uz ko piesakās, tāpēc tālāk rakstīto var nelasīt. Manas pārdomas vairāk domātas tiem, kuri sākuši skriet salīdzinoši nesen un kuri pagaidām par maratonu tālāk vēl nav tikuši.
Esmu pārliecināts, ka doma skriet ultramaratonu Rīga – Valmiera, ja pirms tam nav skriets maratons, nav pat apspriežama. Vēl vairāk, pirms ultramaratona 107km garumā būtu vēlama kāda 50-75 km sacensību skrējiena pieredze, jo ultramaratonam no maratona ir daudz būtisku atšķirību, un no fizioloģiskā, psiholoģiskā un loģistikas viedokļa tas ir pavisam kas cits. Ir liela starpība – nepārtraukti skriet aptuveni četras vai arī desmit un vairāk stundu no vietas.
Sirds. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet vismazāk būtu jāuztraucas par iespējamajām problēmām ar sirdi. Ultramaratonos parasti pulss ir zemāks, nekā skrienot citas distances, un tie, kam ir kādas problēmas šajā jomā, visticamāk, ir jau “atbiruši” satelītskrējienos vai pusmaratonos, līdz ultrām nemaz netikuši. Turklāt skrējējiem, kuri jau skrien daudzus gadus, sirds muskulis un asinsrites sistēma parasti ir labi attīstījušies. Man, piemēram, maratonos parasti vidējais pulss ir ap 75% no maksimuma, ultrās diezgan ilgu laiku pavadu ar pulsu 50% – 60% no maksimuma.
Par ko būtu vērts noteikti nopietni padomāt un praksē notestēt, ir vēders. Skrienot maratonu, enerģijas iegūšanai pamatā tiek izmantoti ogļhidrāti, kuri var tikt uzņemti distancē pietiekamā apjomā ar želeju un sporta dzērienu palīdzību. Ultrās ar to vien nepietiks, jo vairāk tiek dedzināti tauki un skrējiena laikā nepieciešama arī tradicionālā ikdienā lietojamā pārtika. Te tad arī ir liela varbūtība iedzīvoties problēmās, jo ilgi skrienot tā vien prasās ik pa laikam uzēst ko sāļu, reizēm skābu vai ko saldu. Un pēc tam atkal sāļu… Kartupeļu čipsi, marinēti gurķi, olīvas, cepumi, rozīnes, banāni, sviestmaizes, zupa, putra, pasta… tas ir tradicionālais uzkodu punktu piedāvājums un vienlaikus lielais pārbaudījums kuņģa un zarnu traktam. Nedrīkst aizmirst, ka skrienot daudzas stundas no vietas, asinis no gremošanas sistēmas ir novirzītas uz muskuļiem to nepārtrauktas darbības nodrošināšanai, kā arī uz ādu termoregulācijai. Jāapzinās, ka gremošana skriešanas laikā ne tuvu nav organisma prioritāte un tā notiek “pa roku galam”. Tāpēc nav jābrīnās, ka – līdzīgi kā citās jomās – no paviršības līdz kļūmei ir tikai viens solis un brāķis vēdera darbībā, kad asinsritē nokļūst vielas, kurām tur normālos apstākļos būt nevajadzētu un kuras izraisa nelabumu, ir visai bieži sastopama parādība. Apēstais var gan uzkrāties kuņģī un gulēt tur kā akmens, gan gluži pretēji – strauji virzīties uz leju, izraisot caureju un/vai krampjus vēderā. Pat tad, ja radušos problēmu izdodas uz laiku apturēt vai atrisināt, tad nebūt nav izslēgta varbūtība, ka pēc kāda brīža atkārtosies atkal un atkal. Ir labi sevi jāpazīst, lai “pierunātu” kuņģi labi strādāt arī ekstrēmos apstākļos desmit un vairāk stundu garumā.
Iespējamo nepatikšanu saraksts neaprobežojas tikai ar vēdera problēmām. Jo garāks ir ultramaratons, jo vairāk iespēju iedzīvoties citās nelaimēs. Pie tādām varu minēt sasitumus, noberzumus, nozilinātos nagus, krampjus un tamlīdzīgas likstas. Tās ir nepatīkamas, taču pieciešamas – nav gadījies sastapt nevienu, kurš tikai tādēļ vien būtu izstājies. Tomēr ir liela starpība, saprotot, ka tas sīkais akmentiņš, kas iekļuvis kurpē, maratona gadījumā berzīs tikai vēl aptuveni stundu vai divas, kas atlikušas līdz finišam, vai arī desmit stundas, kas jau šķiet vesela mūžība.
Sliktāk ir ar sastiepumiem, izmežģījumiem un stresa lūzumiem, jo pat tad, ja, pārvarot sāpes un/vai rijot tabletes, izdodas finišēt, atlikusī sezonas daļa parasti tiek pazaudēta. Esmu pārliecināts, ka praktiski katrs no mums šajā sakarā var nosaukt kādu piemēru. Skrienot ilgi un vienveidīgi nodarbinot vienus un tos pašus muskuļus, kaulus, locītavas un saites, ir skaidrs, ka kaut kad kaut kas pirmais neizturēs šo slodzi. Svarīgi ir sevi pazīt un saprast sāpju raidītos signālus un pieņemt atbilstošus situācijai lēmumus.
Maratoni visbiežāk tiek skrieti pilsētās, un tajos piedalās vairāki tūkstoši skrējēju. Skrējiena laikā parasti vienmēr turpat blakus vēl ir kāds – gan skatītāji, gan citi skrējēji. Ultramaratonos, ja vien nav jāskrien pa vienu nelielu apli, lielu laika daļu, tajā skaitā arī ultramaratonā Rīga – Valmiera, būs jāpavada vienatnē. Tas var nozīmēt, it īpaši ja jāskrien naktī, mežā, tumsā, ārpus apdzīvotām vietām, saklausot dīvainas un iztēli rosinošas skaņas, vērojot neparastas ēnas – arī psiholoģiska rakstura problēmas. No tām nav tālu arī līdz halucinācijām. Es saprotu, ka krūmos nevar būt klavieres vai pulkstenis ar dzeguzi tāpēc, ka tur tie vienkārši nevar būt. Taču es nesaprotu, kāpēc daži mūsu kluba biedri joprojām turpina mani apcelt, pārjautājot – vai tie gulbji, kurus es redzēju, gadījumā, nebija rozā krāsā. Es joprojām netieku gudrs, kāpēc neviens cits nav redzējis to, kas man ir bijis tik acīmredzams! Tāpēc skrējējiem, kuri ultramaratonu skries pirmo reizi, ir jābūt gataviem psiholoģiski situācijām, kurās viņiem iepriekš līdz šim nav gadījies būt. Pie šī paša vēl var piebilst, ka motivācijai ir jābūt īpašai, jo arī skriešanas temps būs lielākajā daļā distances atkarīgs tikai un vienīgi no paša. Nebūs spiediena par to, ka šī distance ir jānoskrien tik un tik stundās un minūtēs tā, kā nereti mēs plānojam savu finiša laiku maratonos.
Par piemērota apģērba un apavu izvēli, citām līdzi ņemamām lietām es nerunāšu, jo šī tēma ir bezgalīga. Tikai piebildīšu, ka, ja maratonu var noskriet, pa ceļam neko nenovelkot vai neuzvelkot, tad ultramaratonā, it īpaši dienas/nakts režīmā vai otrādi, praktiski tas nav iespējams.
Parasti jau ir tā, ka nelaime parasti nenāk aicināta un nenāk arī viena. Tāpat gadās, ka, cīnoties ar vienu problēmu, iznāk uzrauties uz citu. Piemēram, tipiska iesācēju kļūda ir, sajūtot to, ka kājā gatavojas iemesties krampis, tukšā dūšā tiek iedzerts magnijs. Rezultātā krampju nav, taču ir problēmas ar vēderu. Šādu iespējamo kombināciju ir daudz.
Tas, kurš ir gatavs visiem iepriekš minētajiem un arī citiem garajā ceļā iespējamajiem izaicinājumiem, manuprāt, var apsvērt jautājumu par pieteikšanos ultramaratonam Rīga – Valmiera.
Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.
Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.
Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.
Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.
Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.
Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.
Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.
No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.
Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.
Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.
Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.
Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.
Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.
km 
-