Jau 3 iepriekšējos gadus metu aci uz Gladiatoru pastaigu. Aizkustinājuma asarām acīs VEFa krustojumā pavadīju skrējējus – tas šķita tik kolosāli, ko viņi dara. Bet pati tam nebiju gatava. Pārāk traki. Kāpēc šogad?!
Pilnīgi neviļus apnika klausīties Edgara stāstus par sporta zāli, tāpēc pēc pilnīgā slinkumā aizvadītiem 10 mēnešiem (kopš Igaunijas ultras – 75km) 31. oktobrī aizgāju pārbaudīt pati, kā tas ir?! Treneris Emīls izdarīja pārējo, lai man iepatiktos, un es tur iestrēgtu. Tad FB iznira ieraksts par Rīga-Valmiera. Hmmm… fiziskā forma uzlabojas, jāliek tā lietā! Un tā Rīga-Valmiera kļuva par manu mērķi, uz kuru gāju 5 mēnešus.
Tad sekoja stāsts par to, ka es nezināju, ka, lai pieteiktos, ir jātver pirmais mirklis nakts melnumā. Un labi, ka tā. Viss sekojošais manu RV pagrieza citā līmenī. Skriet gribējās dikti jo dikti, naudas uz to brīdi nebija, bet man nekad nav paticis neko atlikt – vajadzēja uzreiz! Tā es sadūšojos un nācu klajā ar aicinājumu arī maniem draugiem ziedot Lāsmas rehabilitācijai. Jau nākamajā dienā mēs ar draugiem kļuvām par “dāsnajiem ziedotājiem” – žēl, ka uz mana numura šis vārdu salikums ir vienskaitlī. Un pēc bankas brīvdienām manā kontā iebira vēl tik pat, ko noziedot Lāsmai! Man ir fantastiski draugi! Un viņus pievilt es vienkārši nedrīkstēju!
Un beidzot par pašu skrējienu. Palasīju publikācijas par citu pieredzi, uzklausīju padomus, bet, kā vienmēr, darīju pa savam. Uzreiz zināju, ka skriešu bez somas. Kabatā ieliku 0,3l ūdens pudeli, telefonu, piečuku. Paļāvos uz KP mielastu un rezerves drēbes no KP uz KP veda mani lieliskie atbalstītāji – Solvita un Aldis. Uzliku pulsometru, lai redzētu, cik ir pulkstenis un daudz maz pavērotu pulsu. Tempu tas rāda neprecīzu, jo nav kaut kā nokalibrēts. Endomondo neieslēdzu, jo baidījos patērēt bateriju, tāpēc par kilometrāžu priekšā/aizmugurē vadījos tikai kontrolpunktos un pēc ceļa zīmēm. Pāris reizes jautāju citiem skrējējiem, cik līdz KP, lai nebūtu galīgā neziņā. Vārdu sakot, skrēju pēc sajūtām, kā bija plānots.
No starta līdz Garkalnei, kā parasti tas notiek startos, pārforsēju, turot Elīnai tempu (viņa finišēja 4. no dāmām). Labi, ka laikus metu mieru. Bet līdz ar to, otrais posms bija pagrūts. Noskauda, ka divi džeki pieturā taisa pitstopu un arī uz mirkli pārgāju soļos, lai atpūstos. Nevajadzēja. Grūtāk atsākt skriet. Pēc Sēnītes beidzot uztveru savu komforta tempiņu un raiti uzcikinu Murjāņu kalnā. Raganā Solvita man izmasē kājas, kas deva baigo spēku garajam posmam uz Braslu. Skrienu, nezinot, cik noskriets, bet skrienu nevis ar domu uz Valmieru, bet uz nākamo KP, jo tur mani atkal izmasēs un atjaunos spēkus. Jā, es visu skrējiena laiku barojos no masāžām. Neapēdu nevienu pašu želeju, jo tādas nelietoju vispār. Kontrolpunktos izdzēru tēju vai buljonu, apēdu siermaizi un devos tālāk. Mana atbalsta grupa dusmojās, ka es neēdu, bet man negribējās. Skatījos uz ēdienu un negribējās, baidījos, ka, ja ēdīšu, būs grūti skriet. Zinu, ka muļķības, bet vadījos pēc sajūtām, un tās mani nepievīla. Pat skrienot pēc ūdens neprasījās, tāpēc ļāvu, lai tas nemanot šļakstās ārā no pudeles. Kas var būt jaukāks par slapju dibenu!?
No Braslas uz Stalbi devos, cik vien tajā brīdī naski varēju, jo nedrīkstēju likt uz sevi ilgi gaidīt Danielai ar mazo Teodoru. Aldis, braucot garām, uzsauc: “Tev ļoti labi iet!” Kopš tā brīža, tā vietā, lai kaut ko sakarīgu domātu vai pārdomātu, es sāku soļu ritmā skaitīt:” Man ļoti labi iet, man ļoti labi iet, man ļoti labi iet… man ļoti labi ieieieiet, man ļoti labi ieieieiet…” Šī mantra ilgu laiku neļāva pāriet soļošanā. Stalbē mani atkal masē – Mārtiņa mamma vienu, Solvita otru kāju, Aldis muguru, brīvprātīgie baro, bet man prieks, ka mazais Tīģerēns ir atbraucis mani atbalstīt. Līst nejauks lietus, bet ir riktīgi priecīgi. Visos KP man nodod sveicienus un uzmundrinājumu vārdus, no tiem, kas mājās seko Solvitas un Jāņa FB reportāžām par manām gaitām. Spēks!
Arī uz Rubeni jāpieliek solis, jo bija aizdomas, ka tur, kur Gunta ar mammu, tur jābūt kolosāli. Garais posms. Nezinu, cik vēl tālu. Nu jau diezgan soļoju. Priekšā apstājās un izkāpj no auto Mareks ar fotoaparātu – tātad jāskrien pretī. Nedrīkst ejošas bildes pieļaut. Prasu “Cik tālu”? Mareks: “Re ku aiz līkuma jau kontrolpunkts un tad vēl 13!” Super!!! Lepni skrienu līdz līkumam… taisne… līkums… KP nebija vēl ilgi. Biki salūzu. Ar mašīnu laikam tāds nieks vien ir, bet ne man. Beidzot Rubene. Ir ieradusies arī Ilga ar Valteru, kura visu nakti sekojusi līdzi no mājām. Rubenē tiešām ir lustīgi. Tieku apčubināta no visām pusēm. Negribēju vilkt nost neko, bet tomēr izbēra no manas botas akmeņus, tad arī pirmo reizi sajutu nospiesto nagu. Pirmo reizi pieķēru sevi pie neforšas lietas – sāka kaitināt, ka nevar roku slapjajā cimdā iedabūt iekšā. Bet Aldis ar to visos KP veiksmīgi tiek galā un atkal esmu priecīga. Ar aplausiem tieku pavadīta pēdējā posmā.
Apmēram 10km pirms finiša sāk līt tā, ka vairs nav jēgas lēkt pār peļķēm vai izvairīties no fūru nemitīgās apšļakstīšanas. Esmu viscaur izmirkusi. Nedaudz satraucos par telefonu, kā ne kā jauns, negribētos, lai izbeidzās, bet ārā nevelku (izturēja). Spožais ekrāns “Vairs nekad?” uzjautrina. Atkal smaidu. Valmiera ir, tik jātiek līdz kliņķim. Aldis ar Solvitu nomainījuši auto pret velo, paved man pretī Latvijas karogu – nopietni!? Sariešās asaras, iztēlojoties finišu. Pie luksofora sarkanās gaismas atspiežos pret ceļgaliem un ieraugu slapjo dubļu kārtiņu uz biksēm. Aši top jaunais RV dizains un skrienu uz sarkano paklāju. Aplausi, ovācijas, it kā visu redzu, bet neredzu, saprotu, bet nesaprotu… kliņķis. “Čau no Mildas!” bija tas, ko varēju pateikt Sīmanim, bet vēl saprast, kas izdarīts… vēl nē.
Man tagad jautā, vai bija grūti!? Nē. Mans temps laikam nebija tik ātrs, lai būtu tik grūti, ka jādomā “Kāpēc es to daru? Kurš man to lika?” Bija forši. Man bija uzdevums finišēt. Gribēju iekļauties kontrollaikā, bet labākajā gadījumā finišēt līdz trijiem. Un tas man izdevās! Mana motivācija – Lāsmai no maniem draugiem, nostrādāja uz visiem 100%. Esmu priecīga un pateicīga.
Savulaik 107 km skrējiensoļojumu no Rīgas uz Valmieru izmantoju kā uzskatāmu piemēru, kur es varētu ņemt nelabu galu – ik pa brīdim citiem piesolīju, ka tur piedalīšos un tad visi no manis būs veiksmīgi tikuši vaļā. Kad pirms 2 gadiem pusmūža krīzes karstumā nojūdzos un sāku skriet, turpināju jokot par RV aizvien biežāk, kamēr pēc pērn noskrietā pirmā maratona Rīgā un tam sekojošā pirmā ultramaratona Cēsīs (78 km), joki kļuva par tik lielu nopietnību, ka decembra vidū pusnaktī, cīnīdamies ar miegu, paspēju pieteikties līdz šim lielākajam izaicinājumam.
Decembrī forma pēc aktīvās vasaras bija krietni pasliktinājusies – rudens mēnešos bija skriets maz un svars pieaudzis, motivācija arī kaut kur pačibējusi. Tomēr sasparojos un no Jaunā gada gan apņēmīgi atmetu smēķēšanu, gan sāku trenēties pēc pilnas programmas. Forma auga labi un mēneša beigās tīri labi noskrēju 81km treniņultru uz Bikstiem. Tomēr tur bija tā pati nelaime, kas Cēsu ultrā – pēc 60. kilometra aizvien vairāk sāka sāpēt gūžas un no 70. kilometra paskriet vairs nebija iespējams. Tāpēc cītigi apņēmos vingrot un nomest lieko svaru – bez šiem nejaukajiem 10-15 kilogramiem kājas noteikti būtu daudz pateicīgākas. Kā nu sanāca, tā sanāca, ka vingroju ļoti maz un svaru izdevās knapi noturēt uz vietas, jo pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās, ka vielmaiņa apstājusies vispār un pamstu pat no gaisa un ūdens. Tomēr skrēju kārtīgi, treniņā uztaisīju PB 10 un 5 km distancēs, un pirmās 2 šā gada sacensības – Noskrien ziemu 4. posmu un Liepājas pusmaratonu, aizvadīju teju optimālā līmenī.
Tāpēc jutos puslīdz gatavs RV, kaut arī lielākās bažas raisīja tas, ka esmu pieradis laikus iet gulēt un nakts sacensību pieredzes nekādas (Jelgavā drīzāk ir vakara, nekā nakts pusmaratons). Nebiju īsti drošs, ko par negulēšanu teiks mana galva un sirsniņa, tomēr vislielākās nepatikšanas sagādāja kakla nervs, kurš izdomāja tapt sapūsts vai citādi savilkts tieši dienu pirms starta. Nolīmējos ar pretsāpju plāksteri un saēdos ibumetīnu, tomēr bija puslīdz skaidrs, ka uz atpakaļu skatīties nesanāks un būs daudz jālec nost no ceļa, kad tuvosies automašīnas.
Tā nu pienāca starta vakars. No rīta dabūju pagulēt pāris stundas ilgāk nekā ierasts, bet pēcpusdienā nekāds miegs diemžēl nesanāca. Nolēmu līdzi ņemt 3 kofeīna želejas, vēl 3 aizsūtīju uz Braslas kontrolpunktu. Tāpat iejaucu 2 puslitra pudeles ar jau labi izmēģināto Vitargo, kuras nosūtīju uz Sēnīti un Braslu. Tad vēl mugursomā poverbanka, lādētājs telefonam un pulkstenim, plāksteri, ibumetīns, rezerves cepure, maks un lukturis.
Miegs sāka nākt jau ceļā uz reģistrāciju LU. Ātri noformējos un sāku pamatīgi garlaikoties, kas vēlmi gulēt it nemaz nemazināja, un tur uzņemtajās bildēs manāms, ka acis jau pamatīgi šķības. Tomēr beidzot pienāca runu laiks, tad himna un jau jestrākā noskaņojumā sākām garo riksi.
Plānā bija pirmo trases trešdaļu skriet ātrumā ap 5.10-5.20 min/km, tālāk jau, kā nu sanāks un cik būs dukas. Startā aizripoju sparīgi, kā par brīnumu, skrējās ļoti labi, bija prieks par atbalstītājiem un līdzjutējiem. Tomēr pēc otrā km nošokējos – tas bija noskriets 4:43, tāpēc nedaudz nometu tempu. Pie Matīsa ielas policijas pavadība beidzās un vajadzēja skriet pa ietvēm, tomēr ātrums bija gana labs. Pie VEF tilta no manis aizmuka Konstantīns ar dažiem citiem puišiem (viņš vēlāk dabūja 4. vietu), tā ka drīz jau skrēju samērā vientulīgi. Atbalstītāji bija gan pie Alfas, gan Juglas, bet tālāk jau pamazām sāku grimt tumsā. Starp Juglu un Berģu kalnu man pietuvojās daži jautri skrējēji (vēlāk uzzināju, ka tur bija arī Ainīc), tomēr drīz aizmuku. Tālāk ceļā līdz Garkalnei mierīgi turēju to pašu tempu 5.05-5.15min/km, apdzenot pāris čaļus. Kofeīna želejas ierāvu ik pēc 15 km.
Pie Garklanes trases uzraugi lika nogriezties no lielās šosejas, jo kontrolpunkts esot tajā virzienā. Nebiju tik sīki trasi pētījis, tāpēc vienu brīdi pa galvu malās domas, vai tik kādi līdzjutēji nav izdomājuši 1. aprīlī pajokot. Tomēr nospriedu, ka tādi joki būtu pārāk nežēlīgi un mierīgi rikšoju norādītajā virzienā. Drīz noķēru vienu bēdurausi, kurš vaimanāja, ka lukturītis nestrādājot, pudele somā izlijusi, tempu noturēt nevarot. Tā nu puslīdz kopā tikām līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē. Fiksi nointervējos, apēdu šo to no sāļā gala, uzpildīju pudeli ar kolas ūdeni un ripoju tālāk, sajūta bija laba.
Tālāk jau bija jāskrien tumsā līdz Sēnītei pa mežainu posmu. Vienam brīžiem palika neomulīgi – ko nu, ja mežaruksis sadomā mani uzkost? Temps nedaudz samazinājās, tomēr īpaši neizlaidos un pēc Sēnītē dabūtās Vitargo pudeles pat dažus apdzinu. Murjāņu kalnos gan nedaudz sāku staigāt, un tur atkal kāds paspruka garām. Kaut kur izkrita un pazuda tukšā pudele, cerams, ka kāds tai neuzkāpa un nepakrita. Konstatēju, ka pirmos 42 km – maratonu, esmu noskrējis tīri pieklājīgi – 3:48. Raganā atkal iekodu olīvas, sieru un gurķīšus, dabūju selfiju ar Selfiju karalieni un devos tālāk.
Tālāk bija garš un grūts 18 km posms līdz Braslai. Drīz pēc Raganas mani apdzina un aizmuka Magnus (viņš dabūja 13. vietu). Nu jau temps bija ap 5.40-5.50 min/km, brīžiem nedaudz pārgāju arī soļos. Kad biju pusē distances, no meža izlīda Mīkstmiesis un pierunāja ik pa brīdim nedaudz pasoļot, līdz ar to kilometrs jau gāja vidēji uz 6:30. Tomēr paskriet vēl varēja tīri labi un tā arī sasniedzu Braslas kontrolpunktu, kur par lielu brīnumu tusēja Valdis – biju domājis, ka viņš ir krietni tālāk. Dabūju savu Vitargo un želejas, iekodu un aizskrēju tālāk. Tomēr Valdis drīz vien mani noķēra un apdzina. Straupes beigās konstatēju, ka telefons sāk izlādēties, kamēr piespraudu pie poverbankas, Valdis aizmuka pavisam.
Kā par brīnumu, ne ap 60. km, ne 70. km gūžas vēl nekā neteica. Miegs gan ik pa brīdim sāka mākties virsū, visādi rēķināju, cik vēl varu skriet, cik iet, lai palīstu zem 12 stundām, brīžiem galvā sāka skanēt dīvaini trokšņi vai vecas un glupas Dimitera dziesmas. Kaut kur ap Braslu sāka līt, un krietni vairāk, nekā likās pēc sinoptiķu prognozēm. Lietutiņš pats par sevi nebūtu nekas traks, bet milzu fūres katru reizi nošļāca krietni vairāk, nekā gribētos.
Nu jau Mīkstmiesis ar Cietmiesi vienojās, ka 100 metrus eju, 900 metrus skrienu. Vēlāk šī disciplīna pajuka un brīžiem iešana un skriešana jau bija attiecībā 50:50. Pēc Stalbes kontrolpunkta atkal bija šausmīgi garš 17 km posms līdz Rubenei. Nu jau aizvien vairāk pamodās autovadītāji, arī tie kretīni, kuriem likās, ka jāapdzen tieši tajās vietās, kur skrienu es. Fūres šķieda sejā aukstu miglu un šļakatas, galvā grabēja nu jau galīgi debilas dziesmas, vidējais ātrums bija ap 8 min/km. Arī pēc 2 maratonu pieveikšanas gūžas vēl turējās braši, Garmins gan piedraudēja izlādēties un bija jāpiesprauž pie poverbankas.
Spraudīdams vadus somā, biju nedaudz iekavējies, un mani noķēra kāda dāma. Kā vēlāk izrādījās, Krievijas pārstāve Sviridova, kura galā dabūja sievietēm 3. vietu. Pārsalusi zila, ne īpaši sakarīga, bet ļoti mērķtiecīga. Teju ar varu atņēma man cimdus (būtu jau iedevis arī tad, ja palūgtu, man mīksta sirds), lika turēt kaut kādu savu dzeramtrauku, tā nu krietnu gabalu soļojām kopā. Pratināja, vai neesot redzējis Martu. Pats domāju, ka Marta ir priekšā, bet viņa skrējusi čillošanas režīmā un kaut kur nemanot biju pasprucis rekordistei garām. Pēc dažiem km beidzot laipni atdeva man cimdus un mēģināja aizmukt, mūs noķēra vēl viens vīrs, un tā nu trijatā skrienot/ejot sasniedzām pēdējo kontrolpunktu Rubenē. Fiksi ierāvu buljoniņu un kā lidot aizlidojām pieveikt atlikušos 13 km, nespēju noticēt pavēstītajam, ka esmu ap 20. vietu. Ar lielu pārsteigumu pamanīju, ka aizmugurē parādījusies Antra, un meitene-raķete ne tikai tuvojās, bet arī pēc kādiem pāris kilometriem noķēra. Drīz gan iegūtā otrā elpa sāka beigties, nācās pastaigāt, un visi aizmuka.
Tuvojoties 100. kilometram, beidzot notika tas, kam bija jānotiek – gūžas skarbi pateica, ka pietiek. Brīžiem mēģināju pa druskai uztipināt, bet ne sevišķi veiksmīgi, un mani sāka apdzīt katrs, kurš kaut drusku varēja paskriet. 6 km pirms finiša mani noķēra Ainīc, visādi centās sapurināt, pat pāris simtus metru izdevās noskriet, bet tas bija arī viss. Nu arī ceļgali pateica visu, ko domā par manu skriešanu ar tādu riepu uz vēdera.
Pēdējie km bija īsts sāpju ceļš. Kājas ļodzījās, palika aizvien aukstāk, un ik pa brīdim iebira sāls brūcēs, redzot, kā garām aizlido konkurenti. No Rubenes līdz finišam zaudēju kādas 10 vietas, žēl, bet pelnīti. Vismaz bija prieks par cilvēkiem trases malās, kuri uzmundrināja un lika kaut cik saņemties. Drausmīgi pārskaitos, ka 107 km pēc pulksteņa bija pieveikti, bet finišs ir 400 metrus tālāk. Pēdējos metros gan saņēmos nelielam riksītim un kliņķis bija rokā.
Rezultātā izdevās plānotais, palīdu zem 12 stundām – 11:48:41. Kopvērtējumā 31. vieta, vīru grupā 26. vieta.
Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu. Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.
Sveiki, draugi! Nezinu pat, ar ko lai sāk. Iepriekšējo rakstu pabeidzu ar teikumu par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Pirms starta to zināja tikai pāris cilvēki, jo pārāk savu plānu nevienam neteicu. Viss notika pavisam nejauši.
Gada sākumā es biju nolēmis skriet šo distanci, bet pieteikšanās naktī vietas tik ātri beidzās, ka nepaspēju pieteikties. Tāpēc arī mani treniņi nebija tādi, kādiem tiem būtu jābūt pie šādas distances. Bet pāris nedēļas pirms starta man uzrakstīja Matīss un piedāvāja piedalīties, jo kāds no dalībniekiem bija atteicies. Kaut kādu iemeslu dēļ es piekritu. Siguldu es biju noskrējis, nav tā, ka trenējies nebiju, teorētiski pieveicama distance. Starta dienā jau pirmā sliktā zīme bija tā, ka Anete bija apslimusi un nolēmusi neskriet. Tas nozīmē, ka ir iespēja, ka visa distance būtu jāveic vienam. Bet tāpat arī tas mani neatturēja iziet uz starta. Pēdējie ceļa vārdi no Martas, kāpju autobusā un braucu uz Rīgu. Startu sagaidu pie Anetes, viņa mani pavada līdz LU. Lēnām domāju, ko vajag līdzi, ko nevajag, satieku Almu, sākās stress. Bet nu neko, lēnām iet laiks, un jādodas ārā pie Brīvības pieminekļa himnu dziedāt un startēt uz Valmieru.
Starts! Cauri Rīgai visi vēl vairāk vai mazāk kopā, Juglā jau palieku gandrīz viens. Pirmais kontrolpunkts paredzēts Garkalnē pēc 23km, līdz tam mierīgi skrienu ap 6 min/km, nekādu problēmu, viss forši! Kontrolpunktā man piesējās kaut kādi nedaudz atpalikuši video reportieri, kas mēģināja būt smieklīgi, tieku vaļā no viņiem, nedaudz paēdu un dodos tālāk! Tālāk jau sāk palikt jocīgi. Tā kā grūti, tā kā nedaudz slikti. Bet nu neko, viss normas robežās. Pie 36km kontrolpunkta saprotu, ka tomēr kaut kas īsti ar dienu nav kārtībā. Pa ceļam Guntu satieku, viņai arī veselība neļauj turpināt skriet, tas man vēl vairāk sāk iedzīt domas galvā par to, ko es vispār daru. Uzrakstu Martai, ka aizskriešu līdz Raganai un tad izdomāšu, ko darīt tālāk, jo kaut kas šodienas skriešanā nav. Un tālāk posms līdz Raganai bija brutāls. Murjāņu kalni, slikti ap dūšu, kājas stīvas. Tieku līdz Raganai nedaudz ar staigāšanas pauzēm. 46km. Brīdi padomāju un saprotu, ka šogad nebūs. Nē nu – līdz galam es tiktu, protams, kontrollaikā, bet tas noteikti būtu vairāk ejot nekā skrienot, kā arī nezinu, vai tam beigās nebūtu kādas sekas. Nolemju, ka šogad to vēl nevajag. Izstājos! Pirmās sacensības, kurās nefinišēju! Nedaudz dusmas uz sevi, bet nu šo atstāšu vēlākam laikam. Rēķini kaut kad jānokārto būs!
Aizbraucot mājās, pie sienas pieliku dalībnieka numuru motivācijai un turpināju trenēties. Maratons sāka nākt virsū, kuram mērķi arī nebija tie mazākie. Iespēju robežās mēģināju paskriet kādu garāku gabalu, kā arī kādu tempa treniņu, bet tomēr mana sākotnējā kļūda bija gada sākumā neuztaisīt sev konkrētu treniņplānu. Tāpēc treniņi bija nedaudz uz izjūtām, ne tik ļoti uz rezultātu.
Pienāca lēnām arī maratona diena, kuras otrajā pusē man vēl bija ieplānota dejošanas skate. Iepriekšējā dienā izņēmu numuru, Marta pagatavoja vakariņas pirmsstarta stilā, un laicīgi gultā. Rīts. Viss lieliski, brokastis paēstas, sajūtas labas, liekas, ka viss varētu izdoties. Pirms starta satieku vēl dejotājus, kuri maratonā starta lentu tur, kopbilde ar noskrieniešiem, un eju uz startu. Arī šajā skrējienā Anete veselības dēļ skrien pusmaratonu, līdz ar to tempa turēšana uz mani. Starts! Krastmala, centrs, Ķīpsala, Brīvības iela iet ideāli. Temps zem piecām minūtēm, tempa turētāji drošā attālumā, dzeru ūdeni, augļi, želejas neprasās, viss pēc plāna. Krasta ielas posms liekas garāks nekā parasti, satieku pazīstamus skrējējus, bet tomēr līdzi nevienam neskrienu, nolemju turēt mierīgu zem 5 min/km tempu, lai gan skrienas ideāli. Starpfinišs! Otrajam aplim laiks iekrāts pietiekami. Centrs un dodos prom uz Skansti. Gar Olimpisko centru skrienot, Katvariem jau rit mēģinājumi, pēkšņi ieraugu Martu, kas skrien man pretī un metas bučot. Spēks turpmākajiem kilometriem! Līdz Ķīpsalai viss labi, bet tad lēnām saprotu, ka kājās smagums. Lēnām krītas kilometru ātrums. Ar katru nākamo soli saprotu, ka mērķis šodien nebūs. Paskrien garām tempa turētāji uz 3:30. Līdzi nespēju turēt. Paliek grūtāk un grūtāk. Uz Brīvības ielas arī apdzen 3:45 tempa turētāji. Saņemos un līdz finišam kāpinu tempu. Finišā sprints un laiks 3:47:02. Otrs labākais maratons no trijiem, taču mērķis netiek sasniegts. Nedaudz viela pārdomām ir! Pēc finiša satieku Guntu, kas nosmej: “Nu ko, ‘sadevām’ tam maratonam kārtīgi!”
Pēc finiša 3 kilometru gājiens uz Olimpisko centru un dejošanas skate. Marta sagaida ar masāžām, dejojot nedaudz pie sirds duras, bet kopumā izdzīvoju un mums augstākā pakāpe! Jā!
Kā jau rakstīju iepriekš, šogad nav ļoti daudz plānu attiecībā uz sacensībām un rezultātiem. Pēc diviem ne tik veiksmīgiem startiem nedaudz pārliecība iedragāta. Nedēļu atpūtos pēc maratona, atvēru kalendāru, lai izlemtu par nākamajiem startiem. Pēc maratona rekorda apdraudēšanas mēģinājuma, nolēmu izaicināt savu pusītes rekordu Jelgavas nakts pusmaratonā. Endo uztaisīju treniņplānu 9 nedēļām, lai mēģinātu tikt tuvāk tik ilgi un sen gaidītajām 90 minūtēm. Pēc pirmajām nedēļām viegli nav, treniņus ietekmē 1001 cita lieta, tad jau redzēs, kā veiksies! Pēdējās divas nedēļas nogales pavadītas dejojot, tāpēc nedaudz izpalikuši garie treniņi. Ceturtdien jau būs pagājis vesels gads un pienācis laiks ikgadējiem kilometriem – šogad 24iem, kurus šogad tipināsim Latgalē! Pagaidām tas viss! Pēc diviem mēnešiem gaidi ziņas par to, kā man veicās Jelgavā 23. jūlijā!
Pārpublicēts no https://janiskokins.wordpress.com/
Ir 2015. gada beigas, sēžu un apceru savas nākotnes ieceres un plānotos skrējienus. Nedaudz šausminos par gaidāmo Transgrancanaria skrējienu marta sākumā, kurā 83km garumā būs jāpārvar Gran Kanārija salas kalni, līdz pēkšņi pamanu, ka ir atvērta pieteikšanās uz Latvijas garāko skrējiensoļojumu Rīga -> Valmiera. Sāku palikt nemierīgs, zinu, ka Viktors šim pasākumam gatavojas un ticamākais, ka pieteiksies. Arī Roberts ir minējis, ka varētu mēģināt to noskriet. Esmu dilemmas priekšā, negribas atstāt šo pasākumu nākamajam gadam un gadu klausīties draugu stāstus, kā tas ir aizskriet no Rīgas uz Valmieru. Tāpat neesmu drošs, vai mani treniņu apjomi, kas šobrīd pakārtoti Kanāriju skrējienam, nākamgad būs tik lieli, lai uzdrošinātos veikt šādu distanci. Visbeidzot, paveikt to pirms treneris Andris ir meties šajā avantūrā būtu divtik patīkami.
Kauliņi ir mesti – 2016. gadā iesoļoju jau kā pilntiesīgs skrējiensoļojuma Valmiera -> Rīga dalībnieks.
Pakāpeniski palielinu savus treniņu apjomus, saņemos un pāris nedēļas pabraukāju uz Sporta Manēžu, kur pie Toļika hipodromā paskrienu intervālu treniņus. Intervāli mani vienmēr nogalina un piespiež pamatīgi pārkāpt pāri savai komforta robežai. Nav tā, ka pēc šiem treniņiem palieku stipri ātrāks, bet kaut kāds minimāls progress no tā visa tomēr sāk parādīties, un sajūtos kaut nedaudz gatavāks Kanāriju skrējiena pievarēšanai. Kanārijām tiek uzstādīti pieticīgi mērķi. Kā atskaites punktu ņemu 2015. gada Itālijas Kortīnas trailu, kur 9 stundu laikā redzēju gan Jēzu, gan nonācu pie atklāsmes, ka šis viss ir jāmet pie malas, jo tas galīgi nav domāts man (izņemot skaisto kalnu skatu baudīšanas procesu). Kanārijās 83km trailu tomēr noskrienu visai cienījamā ātrumā, bet, salīdzinot ar tautiešu iespēto, vietas lielām gavilēm nav, lai arī gūstu gandarījuma sajūtu, ka šoreiz Jēzus netika satikts, un finišā vienīgās sekas ir sāpošas kājas. Atgriežoties mājās nākas secināt, ka līdz R->V trakumam palikušas vien nepilnas 4 nedēļas, un jācenšas pa to laiku mobilizēt visi spēki un enerģija skrējiena ātruma un izturības iegūšanai. Veselības likstas gan nedaudz piekoriģē šos manus plānus, bet tā jau visiem skrējējiem saprotama problēma.
Pienākusi lielā diena – piektdiena. No rīta jau manos plānos nelielas korekcijas ievieš ķibele ar auto, kas liek aizdomāties, vai kāds tur augšā nav izplānojis manu nakts skrējienu padarīt vēl smagāku, kā es pats esmu to savā prātā iedomājies. Diena gan paskrien ātri, arī sklandrausis tiek veiksmīgi iegādāts, un vakarā izdodas pat nedaudz nosnausties, kas nozīmē, ka satraukums vēl mani nav pārņēmis.
Ap plkst. 22.30 Andris aizved mūsu brigādi – Viktoru, Edgaru un mani uz LU galveno ēku, kur visai raiti tiekam cauri obligātā ekipējuma pārbaudei ar reģistrēšanos. Sadalu savu ēdamo (želejas) pa komplektiem un nododu atbalsta komandai (Andrim ar Uldi) pēdējās instrukcijas, kas man kurā kontrolpunktā varētu būt nepieciešams. Parunājos ar pāris skrējējiem, lai saprastu kādi kuram mērķi un plānotais skrējiena temps, lai aptuveni nojaustu savu varējumu uz kopējā fona. Pa vidu tam visam A.Piebalgs dalās ar savu pieredzi par šo skrējienu, vispār tā tīri simboliski, ka savulaik bijušais ES enerģētikas komisārs ir uzaicināts sniegt uzmundrinājuma vārdus, enerģija skrējiena laikā noteikti noderēs…
Brīvības piemineklis – 23:57 – „Dievs, svētī Latviju” – 00:00 un skrējiens var sākties.
STARTS. Brīvības piemineklis – Garkalne (23 km). Plāns sākt lēnām un prātīgi šoreiz īsti nenostrādā. Mērķis sākuma posmā turēties iespēju robežās līdzi policijas ekipāžai, lai nebūtu jāapstājas pie sarkanajiem luksoforiem. Pateicoties tam, sākuma temps turas zem 5min/km, kas ir gaužām par ātru šādam skrējienam. Neko darīt – jāskrien! Līderi pamazām attālinās, bet esmu nelielā skrējēju grupiņā, kas skrien līdzi otrai policijas ekipāžai. Šādā veidā visai ātrā tempā nonākam līdz Tallinas ielai, kur zilās bākugunis iespiež pedāli grīdā un mūs nelietīgi pamet. Savā ziņā pat nopriecājos, jo varu nedaudz piebremzēt un pārslēgties sev piemērotākā tempā. Pēc kāda laika arī mana nelielā skrējēju grupiņa sāk izretoties, un pie Alfas jau palieku vienītī. Kilometri ripo raiti un šeku reku jau sasniegts Berģu pārvads, pēc kura iestājas man līdz šim īsti neiepazītā tumsas pasaule. Pirmās sajūtas, skrienot vienam tumsā gar šoseju, nav īpaši omulīgas, bet, paskatoties uz priekšu un atpakaļ, saprotu, ka šobrīd nevienu pārinieku sev visticamāk neatradīšu, tāpēc līdz Garkalnei turpinu vien skriet savā tempiņā. Pa ceļam konstatēju, ka sāk sāpēt labās kājas cirksnis, kas ik pa laikam mani ir mocījis pēdējās pāris nedēļas. Pirms Garkalnes arī top skaidrs, ka paņemtais dzeramais priekš nakts pavēsā skrējiena ir krietni par daudz (virs 1l kopā ar pudelēm un sistēmu). Ieskrienot kontrolpunktā, lūdzu atbalsta komandai palīdzību izdabūt no somas ibumetīnu ar cerību, ka tas palīdzēs pret cirkšņa sāpēm. Andris uzslavē par raito soli un norāda, ka varētu uz doto brīdi atrasties 15.vietā (reāli tobrīd biju 21.vietā) – nenoliegšu, patīkami to dzirdēt. Stāsta, ka Viktors kontrolpunktam esot izlidojis cauri smaidīgs. Tas mazliet demotivē, jo es nepavisam tik labi nejūtos.
KP1. Garkalne – Sēnīte (13 km). Uzreiz aiz paša kontrolpunkta priekšā dzelzceļa pāreja, kas izgaismota ar svecītēm, bet tāpat esmu gaužām neveikls un pamanos nedaudz paklupt. Uzskrienot atpakaļ uz A2 autoceļa atgādinu sev, ka strikti jāturas pie sava ēšanas plāna – viena želejas deva ik pa 40 minūtēm. Pagaidām tas lielas problēmas nesagādā, jo tā viela ir vēl daudz maz garšīga. Sajūtu pirmo nogurumu, un tas nepavisam man nepatīk. Galvā iezogas doma, ka līdz Sēnītei aizskrienot jau būs 36 km pieveikti, un nekas ekstra slikts arī nebūs, ja šajā brīdī noiešu no trases. Cirksnis vēl aizvien sāpīgs un mazliet apgrūtina skriešanu. Pirms Vangažiem apdzen mani, un apdzenu es. Viens dalībnieks no līderiem pārgājis soļos – dīvaini. Uz jautājumu, vai viss kārtībā, atbildes nav. Nu nevajag arī – skrienu tālāk. Ieskrienu Sēnītes kontrolpunktā, domas par izstāšanos atliktas, kauns pat atzīties atbalsta komandai, ka esmu ko tādu apsvēris. Drošībai palūdzu Andrim un Uldim nomainīt pieres lukturim baterijas, tumsā uz ceļa galīgi negribētos palikt. Viņiem gan pirksti izrādās līkāki kā man, un bateriju nomaiņa tiek sekmīgi vien īstenota ar manu palīdzību. Aši apēdu kādu augli un turpinu ripot Valmieras virzienā.
KP2. Sēnīte – Ragana (10 km). Prātā galvenā doma nesaputroties un neaizskriet uz Siguldu vai vēl kādos neceļos. Priekšā Murjāņi, kuros sāksies nelieli kalniņi. Dzirdēti nostāsti, ka te parādoties pirmās nopietnās grūtības, bet man vēl labi ripo. Priecājos, ka cirkšņa sāpes beidzot mazinās. Murjāņu galā ieraugu vienu skrējēju sēžam autobusa pieturā, laikam kas atgadījies vai arī ķermenis izlēmis pateikt nē šādām piektdienas nakts izklaidēm. Tālumā visai ātri ieraugu Raganu. Beidzot arī ūdens krājumi sāk tukšoties un skriešana paliek līdzpaņemtā svara ziņā komfortablāka. Raganas kontrolpunktā ieskrienu vēl ar svaigām sajūtām. Uzzinu kā klājas cīņu biedriem – Viktors esot krietnu laika sprīdi priekšā, savukārt Edgars Sēnītes KP minis man praktiski uz papēžiem. Sabīstos, paņemu želejas un diebju projām.
KP3. Ragana – Brasla (18 km). Kājas vēl labi turas, sāku prātot, kurā brīdī parādīsies gaisma pie apvāršņa. Izkalkulēju, ka pirmos 60 km esmu pieveicis aptuveni 6h ar visu apstāšanos kontrolpunktos. Nav slikti, pagaidām viss iet pēc plāna. Nepatīk gan tas, ka starp kontrolpunktiem tik garš pārskrējiens. Mēģinu attālumu sadalīt mazākos nogriežņos, nebūs vismaz tik daudz jāskrien. Tas vienu brīdi palīdz, bet nepamet sajūtas, ka skrienu jau mūžību. Kontrolpunktā atbalsta komanda novērtē manu izskatu kā ļoti pozitīvu, un gatavu darīt lielas lietas. Pats arī konstatēju, ka jūtos vēl labi un saturīgi. Sagribas ko sāļāku, tamdēļ cenšos papildus iestiprināties ar kontrolpunktā piedāvātajiem labumiem. Uzaicinājums apsēsties gan neatrod manas dzirdīgās ausis, jo uzskatu to par lieku laika izšķērdēšanu un aristokrātisku privilēģiju.
KP4. Brasla – Stalbe (13 km). Pamale izgaismojas – paliek tā viegli ap sirdi, mūžīgā tumsas valstība ir noskrieta. Ieraugu ceļa malā klavieres, izskatās pat visai labā stāvoklī. Visticamāk kāds zemnieks pavisam nesen nolēmis no tām atbrīvoties. Tas ir tikai loģiski – tuvojas lauksaimniecības sezona, un tādām izvirtībām kā klavierspēlei laiks vairs neatliks. Būtu es cītīgāk mācījies mūzikas skolā, varētu pamēģināt ko nospēlēt, bet nu laikam šoreiz koncerta nebūs. Tā, apcerot cilvēka esības, kosmosa uzbūves, termoelektrostaciju darbības un suņu riešanas skaļuma principus, nokļūstu Stalbē. Apvaicājos, cik tālu ir nākamais KP un nošausminos – viens ir skaidrs, būs grūti, jo spēki mani sāk lēnām atstāt. Pēc saņemtās informācijas saprotu, ka maniem cīņu biedriem neiet īpaši vieglāk, laika ziņā esmu ieriktējies abiem aptuveni pa vidiņu.
KP5. Stalbe – Rubene (17 km). Arī mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus, kādreiz piekūst. Esmu noskrējis vien pāris kilometrus no kontrolpunkta un pāreju soļos. Limitēju sevi ar pārsimtsmetru iešanas pauzēm. Tā palaižu garām dažus skrējējus, bet noķeru vienu ar kuru „pozitīvi – omulīgās” sarunās tiek pieveikta lielākā distances daļa. Kilometri jau šajā brīdī skaitās klāt dramatiski lēni. Nezinu, kur es ņemšu spēku pēdējam posmam. Neko vairs negribas, ēšanas grafika ievērošana sagādā pamatīgu piespiešanos. Zinu, ka jāēd, un atlaides šajā jautājumā sev nedodu. Pirms Rubenes paskrien pretī viens puisis no brīvprātīgajiem un pavaicā, vai man ir kādas īpašās vēlmes. Nevaru saprast, kas ar to īsti tiek domāts, tamdēļ atbildu, ka iztikšu ar to, kas tur būs atrodams – nav man šobrīd nekādu īpašo vēlmju. Rubenē ieskrienu saguris (tas droši ne no paiešanās), bet sēdēšanu vēl joprojām kategoriski izslēdzu no sava darāmo lietu saraksta. No atbalsta komandas puses tieku uzmundrināts stāstot, ka izskatoties ļoti labi, visi citi šeit jau knapi vilkuši kājas. Līdz galam es tam īsti nenoticu, bet neliela motivācijas deva tiek iegūta. Sāp kājas – ellīgi sāp tās kājas! Nezinu kā būs ar skriešanu un jau laicīgi pabrīdinu atbalsta komandu, ka pirmajā kalnā es došos pastaigājoties – skriešanas prieku esmu pilnīgi un pavisam pazaudējis.
KP6. Rubene – Valmiera (13 km). FINIŠS. Pāris kilometrus pēc kontrolpunkta atbalsta komanda pabrauc garām. Andris manā virzienā velta skarbus vārdus, lai pārstājot šito soļošanu, šis izrādās tomēr neesot nekāds skrējiensoļojums! Sakožu zobus un paskrienu, bet vairs nav iekšā. Saprotu, ka priekšā skrienošos man nav lemts panākt, bet aizmugurē līdz pašam horizontam arī nevienu nemana, tā vien sevi mierinot klumburēju uz priekšu, līdz beidzot sasniedzu Valmieras viaduktu. Uzvelkos kalnā, apskatos, ka tuvojās tomēr vēl viens konkurents, bet spēki ir mani pametuši, un šo cīņu es zaudēju. Mierinu sevi ar domu, ka sevis noteiktajā 12h laika limitā iekļaušos kaut vai atlikušo daļu norāpojot. Soļoju un ik pa brīdim smaidu, Sīmaņa kliņķis ir tuvu! Pretimnākošās omītes ar tirgus somām norāda, ka finišā sagaidot orķestris, un jāpieliek solis, lai tur nonāktu ātrāk, bet man tādu iekšējo resursu vairs nav. Pēdējos 500 metrus gan saņemos – sakožu zobus un noskrienu. Sarkanais paklājs – kliņķis – finišs (11:40:05) – smaids – ābolu strūdele!
Darbiņš padarīts, sajūtas ir lieliskas, smaids vēl ilgi nepamet manu seju. Tā cīņa pašam ar sevi un ar bezgalīgo šoseju ir uzvarēta, kas vēl pirmajos 40km karājās visai trauslā šaubu diegā. Sagurums un sāpošās kājas mani nepamet visu sestdienu un daļēji arī svētdienu, bet tas viss ir pie lietas pēc šādiem nelieliem skrējiensoļojumiem. Rīta saule un brīvprātīgie kontrolpunktos arī iedod labu enerģijas devu turpināt uzsākto cīņu. Vai skriešu vēl kādreiz uz Valmieru? Iespējams, bet visticamāk ne nākamgad, jo ir tik daudzas citas ultras, kuras gribās nākotnē pamēģināt. Pasaule, saturies!
Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem.
Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt.
107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju.
Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam.
Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju.
Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.
Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju.
2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.
Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.
Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.
13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.
Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju.
P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta.
km 
-