Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze
Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka
Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.
Foto: Santa Sinka
Foto: Santa Sinka
Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns
Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.
Šī gada labdarības skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera uzvarētājs ar trešo visu laiku ātrāko finiša laiku šajā distancē ir arī pērnā gada Kefīra kausa ieguvējs, trešās vietas ieguvējs Latvijas kausā ultragarajās distancēs, sešu stundu skrējiena uzvarētājs. Divos vārdos – īstens ultramaratonists. Izrādās ar šahista meistara kandidāta titulu. Vai šahs palīdz skriešanā un kādi plāni uz nākotni? Jautājām šī mēneša skrējējam Konstantīnam Biktimirovam. Lasīt tālāk.
Pagājuši jau mazliet vairāk kā divi mēneši kopš skrējiena Rīga-Valmiera, ķermenis jau pilnībā atkopies un aizmirsis, ka kādreiz ir skrējis 107 km, bet emocionālie iespaidi ir neizdzēšami, un beidzot ir iedvesma tos aprakstīt, gaidot Cēsis ECO trail 114 km skrējienu..
Kā es gatavojos šim skrējienam? Tieši šādi – 31.marta rītā pieceļoties un saprotot, ka vakarā ir jāsāk starts uz Valmieru, bet man nav nevienas ekipējuma sastāvdaļas, ko ņemt līdz ceļā – nav neviena batoniņa, nevienas želejas, nav galvas luktura, nav lietus mēteļa, nav atstarojošas vestes, nav pat mugursomas, nav arī svara, jo pēdējā nedēļā nav izdevies sevi īpaši pierunāt ēst, tā nu mans skrējiens sākas jau 31.marta rītā pa Rīgu – panikā mēģinot sagādāt sev visu nepieciešamo!
Veiksmīgi līdz 21:00 vakarā visu “daudz maz” esmu sadabūjusi un sāku dzert cukurūdeņus, pēkšņi sākas milzīgs satraukums, lai neteiktu panika, bet tad satieku savu brīnišķīgo pavadītājkomandu- Lauru un Sandru! Latvijas Universitāte pilna ar skrējējiem, kas, pēc skata redzams, ir gatavojušies šim pasākumam (nosarkstu stūrītī, jo es nepiederu šai grupiņai), Lauriņa ar Sandruci atkārto, ka esmu par plānu saģērbusies) .
Ir 00:00, sācies 1.aprīlis, emocionāls brīdis pie Brīvības pieminekļa, nodziedam Himnu, samīļoju Lauriņu un aiziet.. Viss, es sāku skriet! Rīgai cauri skrienot, ir milzīgs pacilājums, pat īsti neapjaušu uz ko esmu parakstījusies, cilvēki dodas manāmi iereibuši pretī pa Brīvības ielu, lai sāktu izklaižu maratonu, bet mēs skrienam ultramaratonu uz Valmieru..
Un tad beidzas Rīga un ir nakts ( jā, šo es vispār biju palaidusi garām, ka būs pilnīgi tumšs, mans steigā nopirktais lukturītis, kurš man iepatikās, jo viņam ir arī sarkana gaismiņa, protams, nav labākais prožektors pasaulē, esmu tumsā..). Nākošā doma – Ieva, vai Tu vispār zini, kur ved trase.. un atkal prātā nokaunos, un nākas sev atbildēt – ka nav ne jausmas, jo, protams, neesmu par to painteresējusies! Tad nu sēžu astē cilvēkiem – galvenais viņus nepazaudēt..
Attopos Garkalnē.. attopos, jo īsti pat nesaprotu, pa kādu ceļu un kā tur nonācu, noskrieti ap 20 km, jūtos fantastiski, iedzeru koliņu un atkal pazūdu tumsā.. Sēžu astē diviem puišiem, domāju, ka tā būs drošāk. Solis ir viegls un raits!
Sāku domāt, vai tik šis skrējiens nav tāda liela līdzība ar dzīvi, kurā Tu zini, ka visapkārt eksistē viss, bet Tu to neredzi, jo ir tumsa, tad nu seko tādam šauram gaismas celiņam cerībā, ka viņš atklās, kas notiek apkārt, un drošāk ir atrasties kādam blakus!
Skrienu un filozofēju domās ar sevi! Nevaru sagaidīt, kad satikšu savus cilvēkus. Zinu tikai, ka mana brīnišķīgā atbalsta komanda – Anča un Kate ceļas 3:00 naktī augšā, un kaut kur jau es viņas satikšu, un tad par pārsteigumu zvana Aiva, kas ir piecēlusies naktī un esot 47.km kontrolpunktā! Jūtos tik labi zinot, ka kāds mani gaida!
Ieskrienu 47.km vēl pilna spēku, ir priecīgi, jo mana atbalsta komanda stāv sasalusi vējā, bet man ir karsti, jo es taču kustos! Es viņu vietā negribētu tur stāvēt un gaidīt mani – ir nakts un auksts.
Pēc 47.km sāku gaidīt rītu tik ļoti, ka liekas, ka gaisma ir vislabākais, kas pasaulē ir izdomāts, dziedu pilnā balsī līdzi dziesmām, lai aizbiedētu uzbrucējus (manus izdomātos uzbrucējus dzīvniekus un maniakus, kas sēž krūmos un visu gadu gaida, kad varēs uzbrukt Rīga- Valmiera skrējējiem), bet par laimi ar katru kilometru prāts paliek ar vien tukšāks un tukšāks, pie 60.km es jau domāju: “lamuvārds, lamuvārds, lamuvārds, lūdzu, saulīt, austi, es nespēju izturēt to tumsu”, un esmu aizmirsusi par maniakiem!
Un tad pienāk rīts, mans glābiņš, emocijas ir neaprakstāmas, beidzot ir rīts, ir saule, ir jauna diena, esmu izskrējusi no tumsas un ieskrējusi gaismā.. Beidzot varu pārslēgt savam lukturim sarkano gaismiņu un turpinu ceļu!
Rīts ir atnesis skaistas emocijas, bet jaunas kājas diemžēl gan nē, un pie 60.km sāku ļoti just, ka tās ir ļoti piedzītas un nemaz tik ļoti negrib mani klausīt! Beidzot atkal satieku savu atbalsta komandu, kurai ir pievienojies arī suns (kurš uz manu vēlmi viņam pietuvoties gandrīz nokož degunu, bet ok, galvenais, lai kājas neaiztiek, ar degunu jau neskrien), pāris maizītes bez liekas kavēšanās un dodos tālāk ceļā!
Pie kāda 70.km es pēkšņi saprotu, ka esmu mazliet spēcīgāka, kā es esmu domājusi – vienmēr sevi uzskatīju par nepacietīgu, strauju, bez stipra rakstura, jau pie 70.km sāku sevi cienīt vēl vairāk, kad sāk līt, garām brauc “fūres”, kuras pat nepiebremzē, un acīs sāk kāpt asariņas – redzu acīs ainu, kā viena fūre ar savu milzīgo vēja un peļķu radīto mākoni mani nogāž zemē un nākošā pārbrauc pār galvu. Bet es turpinu ceļu! Ik pa brīdim iedziedos balsī, mazliet paraudu, jo kājas tiešām sāp, bet nu viss pieklājības robežās.
Un tad ieraugu zīmi, ka līdz Cēsīm ir apmēram 16 km, bet līdz Valmierai vēl kādi 28 km un domāju: “Kas ir?? Cēsīs nav baznīcu pie kuras kliņķa pieskarties, kāpēc nevarēja organizēt skrējienu līdz Cēsīm?”, veicu veselu apcerējumu savā galvā, ka varēja taču skriet līdz Rožu laukumam Cēsīs, tur arī ir baznīca, baznīcai noteikti ir durvis un kliņķis, kāpēc mēs triecamies uz to Valmieru, kas tad tur būs tik īpašs, varētu ierosināt, lai nākošgad ļauj skriet līdz Cēsīm.
Nākošajā kontrolpunktā satieku savus atbalstītājus, un viņu starpā ir arī Edgars, kurš mani paslavē, un ļoti, ļoti viņa vārdi mani paceļ, iemet somā batoniņu, neļauj aizkavēties un mudina doties tālāk! Uzreiz saņemos!
Kājas jau knapi kustas, bet kustas! Es skrienu, es kustos, es daru to, kas man liek justies dzīvai, es ar sevi atkal iepazīstos no jauna! Ja es domāju, ka Ieva Zirne ir nepacietīga un ar vāju raksturu, tad tajos pēdējos kilometros es iepazinos ar citu Ievu Zirni, kura ir tik apņēmīga, kura spēj koncentrēties uz savu mērķi, kura spēj sevi motivēt, kura spēj sakost zobus un skriet arī ar diviem koka gabaliem (tās par kājām jau grūti nosaukt).. Tā kā kopā ar gaismiņu būtu piedzimusi vēl viena Ieva, kura līdz šim bija kaut kur komfortā sevī iekšā sēdējusi – beidzot ir iznākusi ielās un rāda, ko nu viņa prot.
Un tad ir pēdējais kontrolpunkts, satieku savus atbalstītāju komandu, priekšā vēl 12 km (nu gan man šķiet, ka tas nemaz nebūs viegli).. Bet es pārmiju trīs vārdus, iekožu un dodos tālāk! Tūlīt jau es būšu pie tā Kliņķa! Piestāj mašīna un sieviete no dīvainas formas purpurkrāsas mašīnas man saka – “TU ZINI, KA ESI MALACIS?”, un man smaids pa visu seju! Es nezinu, vai esmu malacis, bet es skrienu! Vēl viņa uzjautā, vai man nav grūti skriet ar ūdens pudeli rokās un ar lukturi ap galvu(ir taču diena), es atsmaidu, ka man viss fantastiski un turpinu ceļu!
Tūlīt, tūlīt būs Valmiera, kaut kādos Kocēnos (iespējams tā sauca to vietu) ir tāds plakāts ar uzrakstu – līdz kliņķim vēl 4,9 km un jautājums, vai nākošgad skriesi atkal? Nu gan iekšēji esmu nosmējusies līka, kā var šitik ironisku jautājumu uzdot pirms finiša! Tas ir tāpat, kā jautāt tad, kad esi nenormāli pārēdies pusdienas, ko ēdīsi vakariņās.
Ilgi gaidītā Valmiera ir klāt, kājas jau ir pārskaitušās uz mani un neklausa prātam, kurš saka, ka jāpārvietojas uz ietvi, bet turpina vienkārši kustēties pa ielu, pretī brauc mašīnas, cilvēki māj un taurē (es māju un smaidu, uztverdama to kā atbalsta sveicienu, bet visticamāk viņi vēlējas pateikt, lai lasos uz ietvi, kas galu galā ir domāta kājniekiem nevis iela). Pēc kāda mirkļa arī pārvietojos uz ietvi, jo tur ir cilvēki, pilnīgi visiem pajautāju, kur ir tā Sīmaņa baznīca – viens puisis ar suni atbild, ka neesot valmierietis un nezina, laipni pasmaidu un novēlu jauku dienu, iekšēji gan nolamājos – ko vazājas pa Valmieru un nezina, kur ir Sīmaņa baznīca – tūrists atradies!
Pēkšņi Anča brauc pretī un jautā, vai es dzīva – tētis izplatot baumas, ka mans punktiņš mājas lapā, kur virtuāli var sekot skrējējiem, jau 16 minūtes stāvot uz vietas! Nu gan es lēni skrienu, nodomāju, ka pat aplikācija nespēj atpazīt, ka kustos!
Vēl kādiem 10 cilvēkiem viena kilometra laikā paspēju pajautāt, kur ir baznīca, LĪDZ beidzot viņu ieraugu… IR ..
Un tur sākas cits stāsts par manis evakuēšanu uz Rīgu, Ančas un Kates uzstādīto diagnozi, ka man ir klīniskā nāve, vadāšanu pa slimnīcām un Stradiņu slimnīcas uzgaidāmo telpu.
Bet kopumā – vai es kaut reiz domāju ar pārmetumu sev, nu kāpēc es to daru? NĒ!
Un nevis tāpēc, ka es domāju, ka es paveicu ko varonīgu, bet tāpēc, ka es šādi iepazīstos ar sevi, ar savu iekšējo spēku, raksturu, pārorientēju savu domāšanu! Katrs piedzīvojums, kas ļauj iepazīties ar sevi, ir bijis jēgpilns! Man patīk satikt to stipro, neatlaidīgo, mērķtiecīgo Ievu, jā, arī to, kura spēj lamāties iekšēji uz puisi, kurš nezina, kur Valmierā ir Sīmaņa baznīca!
Aizskriet no Rīgas līdz Valmierai, šķiet, ka nu jau var jebkurš. Uzvarēt skrējienā? – arī to katru gadu kāds paveic. Šī gada Rīga – Valmiera uzvarētājs, iespējams, pārsteidza. Pēc sacensību līdera izstāšanās trases 55.kilometrā, viņam nācās pārņemt vadības grožus savās rokās. Iespējams kāds apšaubīja viņa spēju noturēt līdera pozīciju – “nolūzīs”, jo jauns. Par jaunu priekš ultramaratoniem. Bet te nāca pārsteigums – viņš, ja arī lūza, tad tomēr spēja saņemties un izcīnīt savu uzvaru, un ne vienkārši finišējot, bet uzrādot 4. visu laiku ātrāko finiša laiku 08:27:32. Tas ir daudz skrienošais, bet vārdos lakoniskais nu jau populārās un ātrās Riekstu komandas biedrs, trail pasaules čempionāta dalībnieks un bikstenieks – didzzzons jeb Didzis Glušņevs.
Bailes. No kā man vairs baidīties? No tumsas? Vientulības? Muskuļu sāpēm? Dārdošās smagās tehnikas? Varbūt vajadzētu. Bet es vairs nebaidos. Jā, mani moka neziņa. Neziņa par to, kas ar mani notiks, bet tās nav bailes. Es zinu, ka esmu bijis tur jau iepriekš, esmu izbaudījis visu, bet reizēm man liekas, ka katra reize ir kā pirmā. Viss būs tāpat kā vienmēr, tā pati šoseja, tas pats ceļš, tā pati tumsa un gaisma. Lielākoties pat cilvēki trasē ir vieni un tie paši. Tomēr šoreiz manī ir sajūta, ka viss būs savādāk. Šoreiz uz starta līnijas stājas cits Didzis. Tikpat stūrgalvīgs, kurš vēl joprojām neklausās nevienā, bet jau rūdīts daudzās citās kaujās. Esmu nopietni bruņots. Neko jaunu izdomājis neesmu, tikai šoreiz mans kaujas ekipējums, mans galvenais ierocis – apņēmība un griba, ir nesagraujami. Es zinu, ka būs grūtie posmi, kurus nāksies pārvarēt, tā tam ir lemts notikt. Galamērķis ir tālu jo tālu, un es neesmu no dzelzs, bet man ir jābūt stipram šajā ceļā. Nāksies vien paciest un izturēt, jo šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, cilvēki man tiešām tic! Jau sen ir satumsis, un katra mazā zvaigzne debesīs ir acs, kas vēro mani. Didzi, ja Tev vairs nav spēka cīnīties par sevi, tad cīnies par tiem, kuri vēl Tev labu un kuri gaida Tevi mājās. Ja nevari par tiem, tad cīnies par tiem, kuri liek Tev šķēršļus un met sprunguļus ceļā, lai viņi redz, lai dzird kā zeme rīb, kad tuvosies finišam. Bet, ja nevari arī par viņiem, tad cīnies par tiem, kurus vairs nesatiksi un atvadīties nepaspēji…
“Lai Tev pietiktu spēka visu ceļu!” (Irma, 2. klase) Brīvības piemineklis – Garkalne, 0 – 23 km.
Pirms starta satieku Sintiju un Ritu. Apspriežam pārējos dalībniekus un pārrunājam to, kas mani sagaida, līdz dalībnieki nostājas, lai dziedātu Latvijas himnu. Es, kā vienmēr, stāvu nostāk no pārējiem. Lai arī esmu ar pavadonēm, un apkārt ir tik daudz cilvēku – sacensību dalībnieki, atbalstītāji un nejauši ieklīdušie, es jau šobrīd esmu pilnīgi viens un es tāds būšu visu atlikušo laiku. Vienalga, lai ar ko es kopā skrietu, tas būs tikai īss mirklis līdz atkal nāksies palikt ar sevi. Dodamies trasē, tas laiks ir pienācis, stunda ir situsi. Viss kam esi dzīvojis, domājis un gatavojis sevi. Lai notiek! Galva augstu pacelta, acis vērstas uz priekšu. Laiks pārbaudīt, uz ko esmu spējīgs. Cik daudz spēšu atdot sevi, cik daudz izturēšu. Muguru piespiedis pie sienas, ielas malā notupies bezpajumtnieks. Roka izstiepta, acis izbolītas. Liekas tāds gados jauns, bet tādam jau grūti noteikt to vecumu. Nodomāju, kas tā ir par laimi, atrasties pretī nezināmajam. Jā, dēļ visiem šiem skrējieniem es pamazām sadegu. Tie prasa daudz, tie no manis ņem daudz, un es viņiem dodu daudz. Bet tas ir daudzkārt labāk, kā sēdēt un lēnām sapūt. Pūt un lēnām apaugt ar pelējumu, sēžot uz ielas vai četrās sienās, tam pat nav liela nozīme. Katram cilvēkam savs ceļš ejams šajā pasaulē, un es no sirds priecājos, ka mans ceļš ir tieši tāds, kādu esmu to izvēlējies un iztēlojies. Tālāk mums pievienojas kāds iereibis vīrs, kurš aiz sevis velk čemodānu uz riteņiem. Vēl pievienojam rokas bagāžu, un šis vīrs jau ir pamatīgi nokrāvies. Tomēr viņš ar smaidu uz lūpām apsteidz visus skrējējus. Pie sevis pasmejos par viņu, jo iedomājos, ka viņš šādi varētu veikt ceļu līdz Valmierai. Alkohola reibumā, velkot aiz sevi bagāžu, nesot rokassomu, džinsās un mētelī. Diemžēl, jau pēc simts metriem mazais vīrelis ir apstājies un izskatās manāmi aizelsies. Pēc šī cilvēka sejas izteiksmes spriežot likās, ka viņa veselībai šis skrējiens nebūt nav nācis par labu. Pasmaidu par smieklīgo situāciju, jo, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, vēlāk var nebūt spēka pasmaidīt un var nākties gaidīt līdz pašam finišam.
Tuvojoties Berģiem, skrienu nelielā skrējēju grupiņā. Protams, tiek uzsākta saruna par to, cik tālu vēl jāskrien, vai varēsim, varbūt nemaz nevarēsim sasniegt galamērķi. Lai arī šajā kompānijā esmu pats jaunākais, lepni saku, ka šo ceļu mēroju jau trešo reizi. Jūtos kā šī skrējiena veterāns, pieredzējis vīrs. No kāda kunga saņemu jautājumu, kādā pulsa zonā esmu finišējis iepriekšējos gadus. Atbildu, ka nekad tādu neesmu mērījis, un tad iestājās kapa klusums. Laikam tādu atbildi neviens negaidīja, bet atceroties, kā finišēju gadu un divus iepriekš, neesmu pārliecināts, vai tajā brīdī man vispār bija pulss, jo jutos vairāk miris nekā dzīvs. Droši zinu, ka pulss atgriezās nākamo dienu laikā, bet spēja normāli pārvietoties ar savu klātbūtni pagodināt gan nesteidzās. Drīz jau tiek ieslēgts pieres lukturis, un esam tumsā. Sarunas ir pieklusušas, tikai aizmugurē kāds kaitinoši skaļi spļaudās un šņauc degunu. Sāk ļoti gribēties ēst, un nolemju negausīgi notiesāt savus vistas ruletes krājumus. Jā, nekādi banāni vai apelsīni, tieši gaļas izstrādājumi. Katram skrējējam savs. Saprotu, ka sākumā nav kur steigties, bet jūtu, ka pārāk labi uz priekšu neiet. Nedaudz saskumis nodomāju, ka būs labi, ja finišēšu kaut nedaudz ātrāk kā pagājušo gadu. Ieskrienot Garkalnē, uz ielas parādās apgaismojums, kas ļauj uz mirkli izslēgt un no galvas noņemt pieres lukturi. Gadu no gada, viņš vienmēr kaitinoši spiež manu galvu, tāpēc izmantoju katru iespēju novākt viņu no acīm. Kontrolpunktā darbojos ātri, nedaudz papildinot dzeramā krājumus un kabatā iemetot cepumus. Pārlecu pāri vilciena pārbrauktuvei un pa svecīšu izrotāto ceļu dodos tumsā. Es atceros, no kā pagājušo gadu šeit baidījos. No tumsas.
Garkalnes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:00:40. 23km – 02:29:58. Sacensību vidējais temps – 00:06:29 min/km.
“Lai Tu nepiekustu! Lai Tu neaizmiedz!” (Luīze, 2. klase) Garkalne – Sēnīte, 23 – 36.4 km.
Atceros, kā pirms gada, šajā pašā ceļa posmā man briesmīgi nāca miegs. Tik ļoti vēlējos ieritināties zem segas, siltumā un drošībā. Atceros kā Valkā es bēgu no tumsas. Tik ļoti negribēju ar viņu sastapties, līdz tā mani panāca un es samierinājos ar to. Un te nu es esmu. Viens, tumsā un salā. Šis ir īpašs ceļa posms, jo nav melnākas nakts par šo. Uz brīdi izslēdzu savu vienīgo apgaismoju un es neredzu vairs neko. Apkārt ir pilnīga tumsa. Liekas, ka pamats zem kājām ir zudis, un tur atrodas bezdibenis. Uz brīdi liekas, ka temps samazinās. Priekš kam steigties uz priekšu, varbūt labāk pataupīt spēkus. Uzreiz atbildu sev ar pretjautājumu, priekš kam tad Tev vispār šeit ir jāatrodas? Kāpēc Tu izvēlējies šo ceļu? Ja neatdodu sevi visu, tad nekam vairs nav nozīme. No tumsas man neizbēgt, tāpat kā no visa pārējā, kas mani pēdējā laikā piemeklēja. Es varu mukt mūžīgi, bet varu arī stāties visam pretī kā vīrs, lai arī kāds būtu gala iznākums. Šajā brīdī, tur tumsā, nakts melnumā, es zināju, ka šis ir tas brīdis, tas neaizmirstamais brīdis, kad man ir izdevies sevi salauzt, un dūres atkal ir sažņaugtas cieši. Tumsa tinas man apkārt ar saviem taustekļiem, vijas ap manām rokām un kājām. Man nav kur sprukt, un es arī negrasos to darīt. Ja Tu gribi mani, tad nāc un paņem, bet es no tevis vairs nebaidos. Es vairs neesmu tas pats, mazais un gļēvais. Manas rokas, mans ķermenis triecas Tev pretī, droši skatos Tavās acīs, mans skatiens nenovēršas. Manī ir drosme cīnīties par Tevi, skriet cauri tumsai, pat ja tā nebeigsies nekad. Esmu sasniedzis Sēnītes kontrolpunktu. Savu taktiku nemainu, darbojos ātri. Nākamais ceļa posms būs visīsākais, bet arī šoseja šeit būs visšaurākā.
Sēnītes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:37. 36.4 km – 03:57:30. Sacensību vidējais temps – 00:06:28 min/km.
Tik tiešām, kuļoties cauri naktij, ir savācies jau maratons. Tad jāsavāc vēl viens. Tad vēl pusīte jāpievieno. Galvenos uzdevumus izpildu godam. Ik pēc kilometra vai diviem, iemetu mutē siera gabaliņu un padzeros. Iedzeru savu pirmo pretsāpju tableti. Nācās to darīt jau ap 38. km. Salīdzinājumam – pagājušo gadu darīju to nedaudz pirms 90 km. Šoreiz nolemju neko negaidīt, jo manas potītes, kurām nācās daudz pārciest gatavošanās posmā, jau sākušas sūdzēties. Viens brīdis ir īpaši satraucošs, jo sāk likties, ka vairs nevaru noturēties kājās. Nevaru noskriet taisni, pamats zem kājām zūd. Uz brīdi liekas, ka tūlīt izjukšu pa sastāvdaļām. Tas būtu smags trieciens, jo jūtos visai labi. Tālāk sastopu savu cīņu biedru Mārtiņu. Un aiziet! Iet vaļā visa veida sarunas. Ko tikai mēs nepārrunājām. Skriešana, sadzīve, sports, situācija Latvijā un, protams, nažu cīņas, kā uzbrukt, kā aizstāvēties. Šis ir īsākais un šoreiz arī vieglākais ceļa posms. Turklāt Raganas kontrolpunktā varēšu pārvilkt drēbes, jo pirms gada rīts bija ļoti auksts, un biju pamatīgi nosalis. Kontrolpunktā mani sagaida Ilze, kas ir patīkams pārsteigums, jo nebiju gaidījis sastapt kādu atbalstītāju jau tik ātri. Ātri pārģērbjos, paņemu no galda cepumus un dodos tālāk. Dodos pretī rītausmai. Pirmā rīta gaisma man vienmēr liecina, ka esmu par soli tuvāk finišam. Bet vēl jāpaciešas. Apkārt joprojām ir tumšs, bet skriet ir jau daudz vieglāk, jo šajā grūtajā un garajā posmā, kaut uz brīdi, bet es nebūšu viens.
Raganas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:04:14. 45.9 km – 05:04:17. Sacensību vidējais temps – 00:06:32 min/km.
“Mēs esam tavs spēks un mēs būsim vienmēr Tev blakus!” (Madara, 2. klase) Ragana – Brasla, 45.9 – 64.2 km.
Zinu, ka augstu sasniegumu sportistiem ir sava atbalsta komanda. Zinu arī to, ka arī man tāda ir. Ir tik daudz vieglāk, ja ir kāds, kurš palīdz Tev noturēt tempu, neatslābt un netrakot, pārlieku nekāpināt tempu. Šis ir ļoti garš posms, kurš stiepjas 18 km garumā. Nākamie 10 km, paiet pļāpājot par dažādiem lietām, diemžēl, ne par nažu cīņām, bet par citām saistošām lietām. Ik pēc brīža Endomondo pienāk kāds balss ziņojums. Tas uzmundrina, tajā pašā laikā radot lielāku atbildības sajūtu, jo pievilt pārējos nedrīkst. Skolēni pieprasa pirmo vietu. Pietiek ar to, ka nāksies viņiem paskaidrot, kāpēc tas šoreiz un arī ne tuvākajā laikā nebūs iespējams. Pamēģiniet paši nostāties pret 30 pirmklasniekiem un atbildēt par saviem grēkiem. Attaisnojums, ka es vēl tik ātri neskrienu, šeit nederēs. Liekas, ka Ilzes kompānijā laiks rit visai strauji, un kilometri nemanot krājas. Brīžiem pat skrienam nedaudz par ātru. Bet, jo ilgāk skrienam, jo nepacietīgāks palieku. Kur ir gaisma? Kur kavējas rīts? Vēl joprojām debesis ir tumšas. Dzirdu, kā iedziedas putni. Tā ir laba zīme. Skrienu garām autobusa pieturām, atceros, kā pirms gada vienā no tām piestāju, lai padzertos. Atceros arī to, ka pirms gada šajā pašā vietā jau bija gaišs. Ja iepriekš skrēju cauri melnajai tumsai, tad šoreiz skrienu pretī gaismai. Līdz beidzot, soli pa solim, paliek gaišāks. Pienāk brīdis, kad arī Ilzei ir jādodas atpakaļ. Nedaudz saskumstu, jo zinu, ka vieglā pastaiga ir beigusies. Uz brīdi pat iedomājos, ka varētu skriet nedaudz lēnāk, bet šo domu uzreiz atmetu. Ir jāturpina, temps ir ļoti labs un vienmērīgs. Laikam treniņi un pieredze dara savu. Apdzenu dažus skrējējus. Redzu, ka citiem šobrīd ir krietni grūtāk kā man. Nākas iedzert jau otro pretsāpju tableti. Pa ceļam gan no kabatas izkrituši visi cepumi, bet kontrolpunkts ir jau rokas stiepiena attālumā. Saruna ar kontrolpunkta brīvprātīgajiem: “Varbūt mums Tevi apsegt ar segu? Būs siltāk!”, es atbildu: “Nē, paldies.”. “Siltu tēju?”, es: “Nē, paldies.”. “Varbūt siltu buljonu?” “Nē, paldies.” “Vismaz apsēsties nevēlies?”. “Sēdēšu finišā”. Mana mute pilna ar gurķiem. Nomurminu pateicības un atvadu vārdus un dodos tālāk. Šajā brīdī vieglā dzīve ir beigusies. Mana pārliecība ir augusi, un es saprotu, ka patiesībā kustos visai veikli un ātri. Ja šādi turpināšu, pārspēšu savu iepriekšējo rezultātu ar uzviju. Patiesībā, pat varu iekļauties 12 stundās. Šī doma iezīmē ēras beigas. Es beidzot cīnos par konkrētu rezultātu. No vieglas sestdienas pastaigas, šī sacensība pāraug medībās. Es nezinu, vai es esmu mednieks, vai tieši otrādi – medījums. Laiks ir mans ienaidnieks, un man ar viņu nāksies sacensties. No šīs cīņas man neizbēgt.
Braslas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:10. 64.2 km – 06:59:25. Sacensību vidējais temps – 00:06:30 min/km.
“Skrien kaut nedēļu, Tu to vari nepadodies!” (Made, 2. klase) Brasla – Stalbe, 64.2 – 77.3 km.
Man diemžēl nav nedēļas. Man ir piecas stundas, kuru laikā jāveic 43 km. Jebkurā citā situācijā, šāds uzdevums liktos vieglāks par vieglu, bet esmu mērojis jau tālu ceļu. Es nezinu, vai mani ceļi izturēs, vai potītes nepārlūzīs uz pusēm. Droši zināju tikai to, ka, kamēr varēšu nostāvēt un kaut skatīties Valmieras virzienā, viss būs iespējams. Ar katru soli mana pārliecība pieaug. Apdzenu pamatīgu sauju ar skrējējiem. Šajās sacensībās īstā skriešana ir tikai sākusies. Esmu labi sagatavojies, jo visu laiku spēju sevi apgādāt ar šķidrumu un spēju sevi piespiest ēst. Es nevēlos sagaidīt to brīdi, kad būs jau par vēlu, un nespēks pārņems mani. Vēl pirms kontrolpunkta apdzenu kārtējos skrējējus un, ierodoties kontrolpunktā, tieku apbērts ar komplimentiem. Ātri uzkožu gurķīšus un metos atpakaļ kaujā, jo sekundes rit un man ir jāpasteidzas.
Stalbes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:03. 77.3 km – 08:20:14. Sacensību vidējais temps – 00:06:27.
“Nepadodies, centies cik vien spēj. Es domāšu, lai Tev sanāk.” (Sāra, 1.klase) Stalbe – Rubene, 77.3 – 93.6 km.
Sāk līt. Vējš pieņemas spēkā. Smagie man traucas pretī, aiz sevi nesot milzīgu lietus mākoni. Viena no smagās tehnikas mašīnām man pret krūtīm triec tik stipru vēja brāzmu, ka ir grūti noturēties kājās. Skrienu pa peļķēm, kājas jau kļuvušas slapjas. Man no muguras garām aiznesas citus apdzenošs smagais ar cisternu. No tā brēciena un ātruma, kādā viņš man aizlidoja garām, satrūkstos un mūku sāņus. Apsolu sev, ka turpmāk būšu daudz piesardzīgāks. Viss iepriekš nosauktais vairumam cilvēku varētu izsaukt riebumu, bet ne man. Es pie šādiem apstākļiem esmu pieradis. Lietus, peļķes, vējš? Šoseja, smagā tehnika? Nogurums, muskuļu sāpes? Tie visi ir mani sabiedrotie šajā cīņā. Es šādos apstākļos jūtos kā zivs ūdenī. Kamēr citi pāriet soļos es turpinu skriet. Kad citi sūdzas par slapjajām kājām, es skrienu peļķēm cauri. Pēkšņi jūtu, ka strauji sāk slāpt. Skaidrs, laiks kārtīgi uzpildīties. Esmu gatavs šim mirklim. Enerģijas batoniņš vēderā, kārtīga zaļās tējas deva klāt un esmu gatavs turpināt. Ar lielu pārliecību ieskrienu Rubenes kontrolpunktā. Šeit saprotu, ka ja vien mani pa ceļam nenospers zibens, es iekļaušos 12 stundās, un šeit sākas jau nākošā cīņas daļa. Man ir jāpaspēj nokļūt Valmierā līdz 11:30:00. Tas nozīmē, ka šajā pēdējā etapā, tiks atdoti visi spēki.
Rubenes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:58. 93.6 km – 10:03:57. Sacensību vidējais temps – 00:06:25.
“Spēks ir tavā sirdī, nevis muskuļos” (Emīlija A., 1.klase) Rubene – Finišs, Valmiera, Sīmaņa baznīcas kliņķis, 93.6 – 107 km.
Pēdējie 13 km. Tad, lai notiek. Šeit arī tiks atstāti pēdējie spēki, viss kas man ir, viss kam gatavojos, tiks veltīts šim noslēdzošajam posmam. Šī doma, par to, kur īsti slēpjas cilvēka īstais, patiesais spēks, tā mani nepameta visu skrējiena laiku. Es par to domāju skrējiena sākumā, kad biju viens un vientuļš, un es par to domāju arī šobrīd. Es atkal traucos visiem garām. Zinu, ka mani vairs neviens neapdzīs, un es visiem iešu garām kā stāvošiem. Es jau redzu Valmieru. Mana apņēmība sprāgst uz visām pusēm, esmu pilns ar emocijām. Man nav laika domāt par to, kas notika iepriekš, jo es jūtu, ka esmu pilnīgi cits Didzis. Es nevelkos kā gliemezis un man nav vajadzība pāriet soļos. Es spiežu sevi doties uz priekšu, es eju, lai atdotu visu! Pretim braucošās mašīnās taurē sveikdamas mani, tās ir manas fanfaras, tās vēsta, ka esmu tuvu galamērķim. Es varu vēl! Aiziet, ātrāk! Lai rīb kaujas bungas, šī cīņa tuvojas noslēgumam. Pēdējā – finiša taisne. Veltu visiem savu kaujas kliedzienu, tas atskaņojas Valmieras ielās, un lidoju pretī finišam. Sarkanais paklājs un pēdējie metri, apstāties vairs nepaspēju un ietriecos baznīcas durvīs. Saņemu citu apsveikumus un lēnām nokliboju malā. Vai tiešām viss? Es esmu pārspējis pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka varu veikt šo distanci tik ātri. Varu teikt vēlreiz, ka tā nav lieliska fiziskā sagatavotība, vai liels talants. Tā ir apņēmība un gribasspēks. Stūrgalvība un neatlaidība. Pēdējos 13 km es spēju pamatīgi kāpināt tempu, un spēju to darīt arī pēc veiktiem 100 km. Tiklīdz kā skrējiens ir beidzies, saprotu, ka īsti nevaru paiet, jo kreisā kāja ir piebeigta līdz galam. Pēdu pie zemes pielikt īsti nemaz nevaru, kājas saliekt arī ne. Saprotu, ka stāvu kājās. Didzi, Tu vari apsēsties. Tu to esi nopelnījis. Apsēžos uz slapja soliņa, pie pašas baznīcas. Nezinu, vai būšu spējīgs piecelties no tā, bet svarīgākais ir izdarīts. Visi spēki ir atdoti, un tas šobrīd ir galvenais. Esmu lepns par savu rezultātu. Es redzu, ka spēju progresēt un tas man dod pārliecību, ka viss ir iespējams. Šobrīd man ir laiks sadziedēt kājas un noskaņoties nākamajām kaujām. Ticiet man, garākā nakts manā mūžā vēl tikai tuvojas, bet par to nedaudz vēlāk.
Finišs. Valmiera, Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķis, 107 km – 11:20:08. Sacensību vidējais temps – 00:06:21.
Skrējiens tiek veltīts manam labākajam draugam. Draugam, kurš mājās vairs nepārnāks.
Esmu ievērojis šādu sakarību – ja tu ultru noskrien labi, tad vēlies skriet vēlreiz pozitīvo emociju dēļ. Savukārt, ja ultru noskrien slikti, tad vēlies to skriet vēlreiz, lai noskrietu labi. Īsāk sakot – ja esi noskrējis ultru, gribēsi to skriet vēlreiz.
Tā nu mēs izlēmām, ka uz Valmieru jāskrien vēlreiz. Ieviņa tāpēc, ka nebija apmierināta ar pagājušo gadu, bet es tāpēc, ka biju. Biju pat pārāk laimīgs, pārāk maz cietu.
Secinājums viens – jāuzstāda izaicinošāks mērķis. Jānoskrien 9 stundās. Pagājušajā gadā pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kādu kilometru vai pat mazliet vairāk kopsummā nogāju. Arī pie tā jāpiedomā un sevi jādisciplinē. Nekādas ilgas sēdēšanas, nekādas iešanas.
Ja mērķis nosprausts, tad tik jāsāk trenēties.
Grūtais grūtniecības periods
2017.gada pirmajos trīs mēnešos saskrēju 1.5 megametrus. Arī ātruma treniņi bija krietni intensīvāki nekā pagājušajā gadā. Ja vēlies skriet labi sacensībās, tad vēlies arī ciest treniņos. Citādāk nemaz nevar būt.
Diemžēl tas viss nenotiek bez starpgadījumiem. Februāra beigās tomēr imūnsistēma neiztur un pasaka, ka jāpaņem pauze. Martā atgriežos pie kilometru krāšanas, un pirmā sapārotā 30+30 nedēļas nogale dod pārliecību par 107 kilometru mērķi, kā arī sagrauj pārliecību par maratona mērķi. Te gan drīzāk jāvaino sava nedisciplinētība – cenšos pārlēkt savu pakaļu, tāpēc treniņā sabrūku. Nākamajās nedēļās nogalēs vairs nesanāk paskraidīt garos treniņus, jo ir ieplānotas pāris sacensības, līdz ar to lielāku kilometrāžu skrienu darbdienās. Sacensības norit labi – 2. vieta maza mēroga orientēšanās sacensībās elites grupā (kur gan nav gandrīz neviena elites pārstāvja), kā arī 6. vieta apmēram 10 km taku skrējienā, kas man arī dod 5. vietu seriāla kopvērtējumā un 3. vietu vecumgrupā.
Divas nedēļas pirms Valmieras man iesāpas celis. Papildus tam vēl sāk sāpēt kakls. Paņemu 2 brīvas dienas, bet sestdienas rītā Andis piedāvā skriet 4h rogainingu Rīgā. Negribu! Bet gribu! Pasaku, ka skriešu, bet jāizskrien pārbaude, kā vispār skrienas (celis jūtas labi, bet kakls vēl mazliet liek par sevi manīt). “Ilgā” neskriešana dara savu. Kājas jūtas lieliski, skrienu nepiespiezdamies un 12.5 km ar pasildīšanos un atsildīšanos (gan tādām paīsākām) tiek pieveikti 50 minūtēs jeb ar ātrumu 15 km/h.
Skrienu, baudu un gānu sevi par vieglprātību.
Protams, nākamajā dienā pieveiktie 50 km ir ne tikai nevēlami nākamajai nedēļas nogalei (atkal celis liek par sevi manīt), bet arī manai morālajai pašsajūtai, jo organizatoru nepilnvērtīgās kartes dēļ nākas izlaist no rokām pirmo vietu.
Celis. Sāp.
Fizioterapeites apmeklējums. Teipošana. Divas izlaistas dienas. Trešdienā skriešana uz darbu un no darba. Celis liek par sevi manīt tikai uz pagriezieniem. Varbūt būs labi. Vēl divas brīvas dienas. Tomēr kāju muskuļi mazliet jūt, ka svētdienā noskrieti 50 km. Neko darīt – ir lietas, kas jādara.
Vēl tikai jāiziet sarakstam cauri, vai viss vajadzīgais sacensībām sarūpēts:
Megametrāža – check (1.5 Mm).
Varēšana – check (sastrādāts daudz).
Pārliecība – emmm…. šķiet, ka celis liks atkal par sevi manīt. Abi ceļi noteipoti, bet nu būsim reāli – ja pēdējo divu nedēļu laikā divreiz celis licis par sevi manīt, tad diez vai varu noskriet 107 km bez jebkādām sāpēm.
Pēdējais punkts paliek neatķeksēts.
Dzemdības
Skrienot pirms gada, trasē izdomāju, ka jānodod sveicieni Ieviņai, tādējādi gan īsināju laiku sev starp kontrolpunktiem (domājot, kāds būs sveiciens), gan cerēju iepriecināt viņu. Bija skaidrs, ka šogad tam nebūs laika (domāt jau var, bet laika nodot sveicienu nebūs). Tomēr es negribu skriet vienkārši tā. Jābūt kādai saiknei. Un tad tiek uzzināts, ka, ziedojot Lāsmai, varam saņemt personalizētus numurs. Nolemts. Šī gada ultramaratonisti ir dzimuši – 666 Haivejs Tuhels ar kopīgās šosejas minēju 999 Sterveju Tuhevenu.
Te gan jāuzsver, ka kopīga ir šoseja, bet ne mīšana – katrs mīs savā solī, pretī saviem mērķiem.
Bērnība
Bērnībā par tevi rūpējas vecāki. Šajā skrējienā mani vecāki ir mana pieredze un informācija, ko esmu uzkrājis gadu gaitā.
Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam. Papildus tiek sarunāts atbalstošais personāls, kas sagaidīs punktos. Tiek izrēķinātas želejas, kas tiks patērētas, kad jādzer ūdens. Tiek darīts viss, lai varētu domāt tikai un vienīgi par skriešanu un tempa turēšanu. Viss, lai netiktu pieļautas pagātnes kļūdas.
Pusaudzis
HT: “Mammu, kā būtu, ja es mēģinātu izskriet no pilsētas kopā ar lielajiem puikām?”
Saprāts: “Turies pie saviem uzstādītajiem mērķiem. Ultra ir cīņa ar sevi, nevis ar citiem!”
Bet ko gan viņi visi zina? Es zinu labāk! Turēšos kopā ar pēdējo policijas mašīnu – kopā ar lielajiem puikām, bet tomēr atsevišķi, lai mani neapbižo.
Starts!
ES ESMU LIELAIS PUIKA!!!! #YOLO
Skrienu kopā ar pirmo policijas mašīnu, kopā ar līderiem. Skrienas viegli. Ir mazliet agresīvāks sākums nekā bija iecerēts. 2. km aiziet 4 min/km. Mazliet par agresīvu. Tomēr, kā jau pusaudzis starp lielajiem puikām, esmu visdraiskākais no grupiņas: https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706818512812841/
Jāsaka gan, ka man ir skaidrs, ka ne visi no šī bariņa ir lielie puikas. Jau nolūkoju pirmos, kas tiks apdzīti pēc izkļūšanas no Rīgas.
Pēc Gaisa tilta mazliet iepalieku. Galvenais bija tikt cauri sablīvētajam krustojumu tīklam centrā, pēc tam vairs policijas eskorts nav tik svarīgs. Kaut kāds saprāts tomēr ir arī pusaudža galvā. Tomēr vēl joprojām palieku pirms otrās policijas mašīnas, kas nozīmē, ka varu skriet pa ielu, neievērojot luksoforus. Nedrīkst palaist to garām vismaz līdz Teikas lielajam krustam, jo tas tāds mazliet intensīvāks – negribas tur apstāties. Kā uzzinu finišā, bija arī trešā policijas ekipāža, bet tas nekas – jūtos labi, skrienu savā tempā (kas gan pārsniedz 4:30 min/km).
Priekšā redzu līderu grupiņu, kurā skrien septiņi cilvēki. Esmu astotais. Tā arī aizskrienu līdz Juglai kopā ar individuālo eskortu – otro policijas mašīnu.
Jaunība
Esmu izmests viens uz lielā ceļa. Nav vairs atbalstītāju, nav vairs gaismas. Tikai jāskrien. Skrienas labi, temps tiek turēts mazliet augstāks nekā sākumā plānots – ap 4:20 min/km. Drīz tiek apdzīts pirmais, vēl mazliet un otrais. Esmu jau pakāpies uz sesto pozīciju. Panāku arī nākamo, kuram turos netālu aizmugurē. Garkalnē apsteidzu arī viņu un kontrolpunktam iznesos cauri kā piektais. Paspēju vēl nodot dažas norādes Kalvim un papriecāties par atbalstītāju pūli, kuram izskrienu cauri.
Emocijas – mazliet uzkāpj temps, tomēr ne pārlieku. Līdz nākamajam kontrolpunktam pirms Sēnītes ir 13 km, kuru laikā paspēju apsteigt vēl divus skrējējus. Esmu trešais. Ieskrienu kontrolpunktā, kur fiksi atdodu pustukšās pudeles Kalvim, paņemu želejas un jaunas pudeles un skrienu tālāk. Atceros, ka neesmu nodevis nekādus norādījumus, bet ir jau par vēlu. Tomēr Kalvis arī to ir piefiksējis, tāpēc paskrien man mazliet blakus, lai varam aprunāties.
Un tad atkal esmu viens.
Pusmūžs
Lai gan šis posms ir mazliet zem 10 km garš, tas tomēr nav tik vienkāršs – reljefs dara savu. It kā viss ir labi, tomēr kalnos temps krītas:
~40.km – https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706896349471724/
Tomēr kalni nav vienīgā mana pusmūža problēma. Pusmūžā vēders sāk strādāt citādi, kas man liek noprast, ka laikam arī šogad vajadzēs zaļo pauzi. Raganā ir benzīntanki, kuri varētu lieti noderēt.
Piefiksēju, ka tūlīt būs skriets 3 stundas. Piefiksēju arī to, ka tūlīt būs noskriets maratons. 3 stundas 2 minūtes un 30 sekundes. Jauns rekords. Arī pusmūžā kaut ko var sasniegt.
Ieskrienu 46. km kontrolpunktā ar ekspresinterviju par sāpošām kājām. Piestājos daļēji tāpēc, ka gribas tēju, daļēji tāpēc, lai saprastu, vai ņemšu zaļo pauzi vai nē. Man ielej verdošu tēju, kā arī saprotu, ka benzīntanks ir pārāk lielas ērtības – labāk vajadzības gadījumā lekšu krūmos, ja šķitīs, ka nevar izturēt:
Šāda pārliecība ir divu iemeslu dēļ – jo ilgāk turēšos, jo viss, kas sakrājies iekšā, būs tuvāk izejai (ātrāks process), kā arī neesošās ērtības liks celties un doties tālāk.
Nezinu, vai tāpēc, ka apstājos, bet temps ir krities. 4:45, 4:50, 4:55. Ir kilometri, ko sanāk pieveikt ātrāk, ir mazliet lēnāki. Izrādās arī šajā posmā ir savs reljefs. Pusmūžs ir grūts. Tomēr spēju turēties zem piecām minūtēm kilometrā. Izskatās, ka savu plāna pirmo daļu izpildīšu un ieskriešu Braslas kontrolpunktā 4 stundās un 50 minūtēs. Skrienu un domās dungoju:
Sāku arī satraukties – mana atbalsta komanda vēl nav mani apsteigusi. Drīz jau 60-tais kilometrs. Tomēr neilgi pēc 60. km viņi mani apdzen. Tas labi. Varu mierīgi skriet. Temps arī mazliet pieaug, domājot par tuvojošos kontrolpunktu.
Ieskrienu kontrolpunktā un piesēžos – jau plānojot kā skriešu, sev apsolīju, ka šeit varēšu atpūsties mazliet ilgāk. Šajā gadījumā mazliet ilgāk ir 2 minūtes. Man tiek paziņots, ka es esmu otrais, jo Kristaps ir izstājies. Un Didzis neesot tālu priekšā. Nepaspēju pat apēst pusi batoniņa, kad jau esmu izgrūsts ārā no kontrolpunkta. Pirmie pārsimts metri paiet cenšoties sažļembāt to, kas mutē. Līdz nākamajam kontrolpunktam 13 kilometri, kas arī būs pēdējie, ko veikšu ar vidējo tempu zem 5 min/km. Skrienu un atkal domāju par zaļo pauzi – nākamais benzīntanks tomēr tuvojas. Šoreiz bez apstāšanās pieņemu lēmumu tajā nedoties. Jāskrien. Tiec līdz nākamajam kontrolpunktam un tad jau vairs tikai viens garais treniņš.
Visu laiku tiek rēķināts. Cik ātri, cik tālu, cik lai iekļautos zem 9h. Ja kaut kas nenoies galīgi greizi, tad nevajadzētu būt problēmām iekļauties.
Neilgi pirms Stalbes kontrolpunkta ieraugu zaļu vestīti priekšā. Strauji tai tuvojos. Vai tiešām Didzis būtu salūzis? Tā izskatās. Paspēju nodomāt par to, ka tad jau nebūs problēmu iegūt pirmo vietu un ieskrienu kontrolpunktā kā līderis: https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706960352798657/
Lai nebūtu jāsatraucas par pārtiku, saku Kalvim, lai dod man visas atlikušās želejas, bet izrādās, ka pēdējā punkta želeja atstāta ar Martu iepriekšējā kontrolpunktā, turpat arī aptieciņa. Man ir sajūta, ka vajadzēs pretsāpju tabletes. Kalvis sola, ka nākamajā kontrolpunktā viss tiks sagādāts.
Vecumdienas
No kontrolpunkta izskrienu kā pirmais, tomēr jau pēc mazāk kā kilometra man panesās garām Didzis. Ko viņš ir saēdies? Varbūt arī varētu mēģināt dzīties pakaļ, bet kaut kā pieņemu, ka notiks tas pats, kas iepriekšējā posmā – salūzīs, un es viņu panākšu. 17 km līdz nākamajam kontrolpunktam. Temps pakāpies ap 5 min/km un palēnām krītas. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet klāt netieku. Drīzāk viņš atraujas. Viss ir slikti. Bet es kustos. Lēnām, bet kustos. Par ko gan cilvēks var domāt šādos apstākļos?
Neapstājies! Skrien! Cik vēl tālu? Kāds temps? Kusties. Nekādas pāriešanas soļos. Tev ir jāskrien. Un to es arī daru.
4km pirms kontrolpunkta satieku Gunu un Jāni, kas piedāvā kolu. Atsakos ar tekstu, ka tāpat drīz kontrolpunkts. Tikai pēc tam iedomājos, ka tas būtu pret noteikumiem – atbalsts ārpus kontrolpunktiem. Varbūt viņi ir Didža iesūtīti aģenti…
Izdomāju, ka 92.km beidzot pamīzīšu. Tomēr aizskrienu gandrīz līdz kontrolpunktam – kalna galā, 500m pirms tā, publiski mīžu tā, lai visi redz. Jāizdara tas tagad, jo pēdējā posmā būs tikai jāskrien.
Atsāku skriet.
BUMS!!! Vecumdienas! Es kliboju.
Klibodams ieskrienu kontrolpunktā. Jānis jau pirms tā ir savācis manu pudeli, ko pasūtu uzpildīt ar kolas un tējas kokteili. Manas atbalsta komandas nav. Vismaz pretsāpju tabletes dabūju no Jāņa. Kā jau vecs vecis sūdzos par to, ka man nebūs želejas. Viss ir slikti, bet cilvēki apkārt ir pozitīvi – ciena veco paaudzi. Apēdu apelsīnu un skrienu tālāk. Nav jau variantu. Vienkārši jāskrien. Pēdējie 13 km.
Sāku klibodams, bet tad viss aiziet. Vai nu zāles vai atkal iesilšana, bet sāpes pazūd. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet nespēju viņam pietuvoties. Aptuveni 8km pirms finiša saprotu, ka viss – es viņu nepanākšu, ja vien viņam neradīsies kādas problēmas. Šķiet, ka nāktos paātrināties par kādām 30 sekundēm kilometrā, lai spētu viņu panākt. Lai gan neesmu labākais cilvēks uz pasaules, tomēr izdomāju, ka problēmas viņam nenovēlu.
Vēl mazliet un noskrieti 100 km. 7 stundas un 53 minūtes. Ja šīs būtu 100 kilometru sacensības, tad tikko būtu ieguvis meistarkandidāta sporta klasi. Būtu arī ieguvis automātisku kvalifikāciju Spartatlonam, bet pašlaik galīgi neesmu pārliecināts, vai tajā vēlos piedalīties. Bet šīs nav 100km sacensības, un neko neiegūstu. Tikai prieku par 100 kilometriem zem 8 stundām. Tomēr mirklis prieka arī nav slikta lieta, it sevišķi vecumdienās, kad viss ir slikti.
Tieku līdz Valmierai, kur mazliet uzkāpinu tempu (emocijas), tomēr tas ir tikai uz brīdi. Man vairs nav motivācijas skriet ātrāk. Pirmo vietu es nepanākšu, mērķi es sasniegšu, trešā vieta nepanāks mani. Vienkārši jāskrien.
Pagājušajā gadā cilvēki uz ielām bija atsaucīgāki, savukārt šogad laikam vēl nav tā īsti pamodušies.
Vēl mazliet. Velku ārā telefonu, lai atrastu dziesmu, ar kuru gribu finišēt:
Lai visi dzird! Ieskriešu un raudāšu. Esmu to visiem apsolījis. Tomēr telefons tā nedomā. Draņķa slapjais laiks un slapjie pirksti neļauj sakarīgi operēt.
Sūds ar telefonu. Sūds ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienkārši ieskriešu un raudāšu. Tomēr vecumdienās ne vienmēr spēj paveikt to, ko vēlies. Organisms vairs nav tik spējīgs. Nespēju izspiest nevienu asaru. Bēdīgi.
Pēdējie 100 metri. Sprints. Finišs. 8:32:11. Prieks.
Nāve
Intervijas, apsveikumi. Atkal drīkstu sākt klibot. Man ir prieks ne tikai par to, ko esmu sasniedzis, bet arī ir sajūta, ka esmu pārsteidzis apkārtējos. Vismaz tāda bija sajūta kontrolpunktos.
Haiveja Tuhela misija ir izpildīta.
Prasu, vai kāds ir ar mieru aizskriet pēc aliņa, bet neviens neatsaucas. Nākas klibot pašam. Un izrādās, ka Valmieras Rimi netirgo Valmiermuižas alu ledusskapī. Bēdīgi, bet vismaz alus ir.
Haivejs Tuhels var mirt sava mīļākā dzēriena apskāvienos. Haivejs Tuhels palēnām izdziest un paliek tikai Pēteris.
Haivejs Tuhels ir miris. Lai dzīvo Haivejs Tuhels.
Augšāmcelšanās
Jautājuma zīme.
Neviens nezina, vai Haivejs Tuhels augšāmcelsies, bet jūtu, ka tas var notikt, ja izpildās pārītis nosacījumu:
1. Haivejs Tuhels jutīs, ka spēj izskriet šo distanci zem 8 stundām;
2.
a) Valmiermuižas alus kā sponsors šo pasākumu uztvers nopietnāk un vismaz pirmajiem finišētājiem piešķirs aukstu alu;
vai
b) Valmiermuižas alus kļūs par Haiveja Tuhela sponsoru;
Pēcvārds
Atbalsta komanda.
Tā ir reāli kruta padarīšana. Tā gan neieradās pēdējā kontrolpunktā, bet tas notika akumlatora dēļ, kas nepiemērotā brīdī izladējās. Mācība gan man, gan viņiem. Vairāk gan viņiem.
Ēšana.
Izskatās, ka mans plāns ēst ik pēc 10km nostrādāja labi – nevienā brīdī nebija spēka izsīkums. Varbūt varēja mazliet vairāk pariskēt ar ūdeni, kas samazinātu manu svaru par pus kilogramu.
Apģērbs.
Lai gan skrienot cauri Rīgai šķita, ka jakas vietā būtu varējis izvēlēties ko citu, tomēr augšdaļa bija tieši laikā – termokrekls un vēju / lietu aizturoša Salomon jaka. Vēl divi buffi – viens ap kaklu un viens uz galvas, kā arī plāni cimdi.
Lukturītis kā vienmēr uzdevuma augstumos, tomēr šādiem skrējieniem gan jau varētu arī izvēlēties ko vieglāku un mazāk jaudīgu.
Bikses gan tika izvēlētas greizas. Šķiet, ka plastmasīgais audums deva papildus aukstuma sajūtu. Pret rītu, kad bija visaukstākais, atklātos laukos bija sajūta, ka nevis vienkārši skrienu plikām kājām, bet kaut kas papildus vēl saldē.
Apavi nekādas problēmas neradīja un bija lieliski. Ņemot vērā, ka divi fotogrāfi paspēja sabildēt manas kājas, gaidu Inov-8 sponsorēšanas piedāvājumus:
Skriešana.
Kaut kā šķiet, ka tempa atšķirība sākumā un beigās tomēr bija pārāk liela. Diemžēl ultras nav skrējieni, ar kuriem var diži eksperimentēt – vai mans rezultāts būtu labāks, ja būtu iesācis prātīgāk? Te gan jāņem vērā, ka R->V nav tas skrējiens, kurā var kontrolēt tempu, ja vēlies cīnīties par rezultātu (t.i, izskriet sakarīgi no Rīgas).
Sajūtas.
Lai gan apzinos, ka daudzi “elites” skrējēji neskrēja, pēc skrējiena radās jautājums – vai turpmāk startā man jābūt vienam no tempa noteicējiem?
Ar autora vēlīgu atļauju pārpublicēts no: Surikatu blogs
km 
-