Rīga – Sigulda. Šis maršruts mani vilināja kopš pagājušā gada rudens. Tobrīd viena mēneša laikā dažas reizes biju nostaigājis pa aptuveni 30 kilometriem un likās, ka Rīga – Sigulda varētu būt labs nākamais gājiens. Tomēr, izdevās atrast labas atrunas.
Ir jau diezgan auksts. Gājiens var sanākt aptuveni 10 stundas garš un līdz ar to ir jau arī pārāk tumšs laiks. Un vēl citur lasītie komentāri, ka šosejas mala vispār neder iešanai, par šo plānu toreiz lika aizmirst.
Līdz pagājušajā nedēļā, skrienot jau kādu 8. vai 9. dienu pēc kārtas (biju izdomājis skriet 10 dienas pēc kārtas un tas arī sanāca), iedomājos, varbūt kādā no tuvākajām brīvdienām aizskriet uz Siguldu? Kāpēc gan nē? – uzreiz skanēja manā galvā.
Variantu nebija daudz. Tā kā jau pēc aptuveni 20 dienām braucam uz Spāniju, lai dotos dažu simtu kilometru gājienā, un pēc atgriešanās jau vairs būs tikai pāris nedēļas līdz Nordea Rīgas maratonam, tad tas bija jādara pēc iespējas ātrāk. Viss skaidrs – 5 dienas atpūšos, skrienu tikai nedaudz un sestdienā skrienu uz Siguldu.
Viena diena, otra diena, vēl un vēl, sestdiena jau tepat un arī kalendārā rakstīts, ka esot jau aprīlis, bet ārā putina sniegs. Piektdienas vakarā, ejot pa pieputinātajām Rīgas ielām, es zināju, ka skriešu, lai tur vai kas. Lai ir sniegs un ledus, lai putina. Nu vienīgi, lai tikai nelīst. Bet še tev – pamostos sestdienā un ārā spīd skaista saulīte. Tā kā īstā pavasarī. Lieki laikam teikt, ka noskaņojums līdz ar to arī priecīgāks.
Paēdu brokastis, palasīju grāmatu, saliku mugursomā visu līdzi ņemamo, kas bija nopirkts jau iepriekšējā vakarā, un ap 12:00 gāju ārā. Līdzi man bija musli batoniņi, vafeles, piparmētru tēja (aptuveni 0,5 l) un 0,5 kola.
Un tad bija ceļš. Brīžiem pavisam sauss un ceļmala gana plata, lai blakus skrietu piecatā. Brīžiem slapjāks. Brīžiem mašīnas brauca viena pēc otras, īpaši pirmos 20 kilometrus, bet brīžiem varēju izbaudīt arī pilnīgu mieru un klusumu. Pēc aptuveni četrām stundām ceļā palika grūtāk un es izdomāju jaunu taktiku – 300 metrus skrienu, 200 metrus savā ātrajā solī eju, un tā tik uz priekšu. Tas bija arī laiks, kad ceļa stabiņi kļuva man par labiem draugiem. Es zināju, ka starp stabiņiem ir tieši 100 metri. Un tā es 3 stabiņus skrēju, 2 gāju, ik pa laikam apšmaucot sevi un 3 vietā noskrienot 5, 7, 10 vai vairāk.
Un tad, un tad, jā, tādas zīmīgās vietas kā Sēnīte, ceļa zīme “Sigulda 5″, Aeorodium. Līdz beidzot es ieraudzīju savu ieplānoto finišu – tirdzniecības centru Šokolāde. Finišs. 5 stundās un 43 minūtēs biju pieveicis 47 kilometrus.
Atziņas:
speciāla mugursoma ar dzeršanas sistēmu noteikti ir laba lieta (man tādas nav),
ja esi viens, ir rūpīgāk jāpadomā par līdzi ņemamo (dzeramo un ēdamo) – lai nav par smagu un galvenais lai pietiek,
viss kas ir izdarāms, ja arī “galva saka”, ka varbūt nevajag. Tā man bija pirms pirmā maratona un arī tagad. Bet, protams, ir jāzina savas spējas. Un tev to ir patiešām jāgrib, tam ir jāpatīk. Ja nē, tās būs mocības.
Pārpublicēts no http://kasparsmisins.lv/
km 
-