|
||||||
Komandas blogi |
Skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera 2020. gada rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/ Apskats radio NABA raidījumā NABARĪTS kopā ar Viktoru Dunaiski ir ŠEIT Bloga ieraksts “Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim” #1 ir atrodams ŠEIT 10. jūlijs, plkst. 9:10 Ir pienākusi sacensību diena. Beidzot. Es visu nedēļu esmu no rītiem cēlusies nosvīdusi, arī naktīs aizmigt nav viegli. Jau gandrīz mēnesi pusdienās ūdenim pilinu klāt magnija ampulu saturu un ar mokām izdzeru, vispār cenšos sevi piespiest kaut ko apēst un darīt ikdienas darbus bez liekas domāšanas. Bet tomēr… katru reizi, kad ir iespēja aizdomāties, apzinos, ka ar katru minūti tuvāk nāk tā diena, tā stunda, tā minūte… kad es otro reizi došos uz Valmieru. Jau otro reizi! Vispār, tā atceroties to, kas notika pagājušo gadu, īsti vēl nesaprotu, kā aizkļuvu līdz kliņķim. Bija mērķis, bija adrenalīns un pirms tam arī nedaudz pagatavojos, noejot dažus garus attālumus. Šogad gan ir nedaudz citādāk jebšu gatavojos ar regulāriem gan īsākiem, gan garākiem treniņiem, taču nevienu simtnieku pirms tam nenogāju. Kā tas ietekmēs rezultātu, spēkus distancē un svarīgākais jautājums – vai izdosies piepildīt šī gada mērķi – finišēt 16 stundu laikā? Šie ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes varēšu sniegt jau pavisam drīz. 10. jūlijs, plkst. 15:30
Plānā, kā jau paredzēts, kārtoju mantas pirms pirmsskrējiena pagulēšanas. Tā kā šoreiz ar ģimeni tikšos vien Stalbē, izlēmu sūtīt arī vienu somu uz Raganu. Pa nakti sola nedaudz lietu, no rīta būtu jauki pārģērbties. Ieraugu leikoplasta rulli un nošausminos kādēļ tas nav mazāks, varētu paņemt līdzi vestē, kas to lai zin, kādas tulznas mani sagaida. Īsi arī pirms dodos gulēt lasu portālos par pašlaik notiekošo ārkārtas sēdi, kurā izskata dažu veco ierobežojumu atjaunināšanu. Sāku pamatīgi satraukties – ja nu, man pamostoties, sacensības tiek atceltas vai ir pārcelts starta laiks? Pie sevis domāju, ka varbūt pat zemapziņā priecātos, ja uz Valmieru neskrietu. Ak vai, kādas muļķības, taču nē! Bailes ir slikts arguments šādām domām, neesmu taču mīkstā. 10. jūlijs, plkst. 19:08
Pagulēt vairs nevaru, jāiet ģērbties, saliet pēdējās ūdens pudeles un kārtīgi jāpaēd makaroni. Kamēr mamma pin matus, ar viņas draudzeni runājam par gaidāmo piedzīvojumu, kuram pati vēl nespēju noticēt. Īsi pēc desmitiem kāpjam mašīnā, lai jau pirms 23:00 paspētu piereģistrēties un saņemt numuru. To veiksmīgi nokārtojam manis jau simtiem reižu izstaigātajās LU galvenās ēkas telpās. Šajā universitātē esmu daudz ko paspējusi sadarīt, kamēr studēju 1. kursā. Pēc nelielas fotosesijas atvados no mammas un brāļa. Palieku viena. Nu, nosacīti. mani daudzi sveicina, nedaudz arī parunājas. Es, kā jau iepriekšējā gadā bija pieredzēts, neesmu pie īpaši skaidra prāta, dažos mirkļos pat vairs nesaprotu, ko stāstu. Vēderā ir kaut kas nedaudz līdzīgs tiem pagājušā gada tauriņiem, bet ne tik spēcīgi. Esmu vienkārši satraukta. Arī, protams, emocionāla. 20 minūtes pirms pusnakts kopīgi dodamies uz Brīvības pieminekļa pusi, tam seko uzrunas un čalošana apkārt. Es joprojām esmu pārbijusies, taču vienu gan atceros – tagad jāvirzās uz bara aizmuguri. Pirmos 15km plānoju ātri iet, tādēļ priekšgalā man nav vietas.  Stunda pirms starta – pie pieminekļa neviena nav 11. jūlijs, plkst. 00:00 Pieci, četri, trīs, divi, viens… un sākam! Protams, ka pirmo kilometru patipinu, tad gan pāreju uz ātriem soļiem. Iesmeju par citiem, kuri pie gājēju luksofora zaļās gaismas aizjoņo, ko kājas nes, bet tad dažus metrus vēlāk viņus atkal satieku pie nākamā krustojuma. Lai jau skrien, kas tad man! Jau pie Dailes teātra mani sagaida pirmais pārsteigums – no kādas atbalstītāju mašīnas izliekusies roka, kura skandina govs zvanu. Tieku tuvāk un saprotu, ka tā ir Anita Liepiņa ar Valteru Kaminski, kuri ir mani lielākie rogainingu draugi un iedvesmotāji. Apskaujos ar Anitu, kura jau esot sākusi satraukties, ka es esmu pārdomājusi par dalību skrējiensoļojumā. Nedaudz pasmejos – kur tad es likšos? Es jau eju tālāk, līdz no Anitas dzirdu pēdējos vārdus: “Es tevi gaidīšu Stalbē. No turienes tad iesim kopā!” Ko tas nozīmē? Šī dāma man tikko iedeva pārdomu tēmu nākamajiem kilometriem. Vai Anita strādā par brīvprātīgo Stalbē un no turienes man pievienosies ceļā uz Valmieru? Vai viņa ar mani paies tikai līdz Rubenei? Cik viņa ilgi tur mani grasās gaidīt? Jautājumu ir divas reizes vairāk nekā atbilžu, es patiešām nesaprotu, kā man justies. Ticu gan tikai vienam – man uz Stalbi jātiek pēc iespējas ātrāk, negribu, lai Anitai mani būtu pusgads jāgaida.
Esmu sev noķērusi foršu kompāniju – Kristīni un Dzintaru, soļotājus, ar kuriem ceļi krustojās Cēsis Eco Trail. Mums ir daudz, par ko parunāt, un turamies blakus gandrīz līdz Garkalnei. Īsi pirms pirmā ēšanas punkta, es iedzeru ibumetīnu, jo galvas sāpes nebija pārgājušas un nedaudz saņemu sevi rokās, lai uzskrietu. Piedzenu vairākas kompānijas, līdz, noejot nost no lielās šosejas, sāk gāzt lietus. Patiešām smagi gāzt! Mans temps kritiski mazinās, cenšos neiekāpt lielās peļķēs, bet pie punkta tas vairs nebija iespējams. Es skatos uz tām siltajām, kārdinošajām mašīnām un apsveru domu kādā no tām iešmaukt. Labi, ka saņēmos turpināt ceļu.  Pēc sejas izteiksmes var nojaust manu attieksmi pret lietu. 11. jūlijs, plkst. 03:13 Garkalnē esmu trīs minūtes vēlāk nekā pagājušajā gadā. Tas nozīmē vien, ka startu neesmu pārforsējusi un tagad var pieēsties. Dzeru kolu, ēdu gurķus, sieru, maizi un olīvas saujām. Ārā gāž lietus, es gandrīz apraudos no tā, cik ļoti nevēlos doties projām no telts.
Viss ir mitrs, īpaši jau apavi. Tos nebija plānos mainīt, tādēļ varu vien lūgt augstākos spēkus, lai mitrums nebūtu iemesls agrām tulznām. Lai gan jau kopš Juglas jūtu, kā vienam kājas pirkstam netīk šī skriešana. Nekas, galvenais ir tikt līdz Raganā atstātajam leikoplastam, tad to varēs labi daudz nolīmēt. Kamēr mielojos ar gardumiem, Kristīne un Dzintars mani ir panākuši un es saprotu, ka pašlaik gudrākā doma būtu turēties viņiem līdzi. Tā arī daru un ne mirkli nenožēloju. Lietus ir vairāk vai mazāk mitējies un dažus nākamos kilometrus sev apsolu ātri iet, lai uzkodas varētu nosēsties. Tad atkal kādā mirklī Kristīne ar Dzintaru apstājas un es saprotu, ka īstais šovs var sākties. Esmu trīsdesmitajā kilometrā, īsti nekas nesāp, esmu labi paēdusi un gatava sākt skriet.
11. jūlijs, plkst. 05:15 Pēdējos kilometrus pirms Sēnītes skrienu ar slapjo lietusjaku rokās, satieku arī pagājušā gada labāko draudzeni Justīni. Nedaudz papļāpājam par sajūtām un atmiņām, es viņai piedāvāju skriet ar mani un tā arī darām. Īsi pirms Sēnītes ēdampunkta arī viņai ir tehniskā pauze, es uzlieku atpakaļ telefonā mūziku un skrienu. Šis punkts bija patiešām man mīļš – satieku sacensību evakuatoru Laimoni, kura pakalpojumus šodien izmantot negrasos. Vien atdodu viņam jaku un lukturi, kurus šķiet vairs nevajadzēs. Laimonis no manis atvadās ar vārdiem: “Tiec vien līdz Raganai, pēc tam sāksies īstais pārbaudījums.” Pasmejos, bet dziļi sirdī jūtos iebiedēta. Vai patiešām? Pieēdos, cik vien labi varu, uzmundrinu brīvprātīgos ar saviem ašajiem, nedaudz smieklīgajiem jociņiem un 10 minūtes vēlāk esmu ceļā uz nākamo punktu. Ak vai, kā nevaru sagaidīt pārģērbšanos! 11. jūlijs, plkst. 06:29 Nesaprotu, no kurienes manī ir šī enerģija – laikam jau adrenalīns un vēlme tikt pie sausām zeķēm. Lejā no “kalniņiem” skrienu ar tādu tempu, kāds treniņos reti parādās. Lūdzu sevi nepārforsēt, bet pamanu to, ka nejūtu ātro skriešanu. Kopumā kustos trīs ātrumos – lēna iešana, ātra iešana un skriešana. Šajā skriešanas mirklī es nejūtu, ar kādu ātrumu kustos, vien apzinos to, ka skrienu. Murjāņos gan piedzīvoju pirmo vilšanos. No kabatas velku ārā savu pirmo sporta želeju, riju to lejā un tikpat ātri arī izvemju ārā. Dīvaini. Man tā pirms tam gadījies nebija. Mēģinu vēlreiz, atkal saturu automātiski izvadu ārā. Nomainu želeju pret biezenīti, tas gan labāk iet iekšā.  Sveicieni visām Raganām Ieskrienu Raganas ēdampunktā tik ar vienu saucienu: “Mīļie, brīvprātīgie, vai jūs zināt, kas ir vislabākā sajūta pasaulē? Nu, nofinišēt ultramaratonu, tas ir tā… vidēji labi. Bet vislabākais, kas var notikt, ir apskriet rezultātos paredzēto laiku!” Un tā arī bija – pie viņiem ierados 12 minūtes ātrāk nekā bija paredzēts. Uzreiz saku, ka man ir nepieciešama 47 numura soma un kāda privātāka vietiņa, jo grasos pilnībā pārģērbties. Man piedāvā DUS tualeti, uz ko gan atbildu noraidoši. Verot vaļā maisiņu, piedzīvoju vilšanos, jo tur diemžēl neesmu ielikusi pilnībā visus iespējamos maiņas apģērbu veidus. Labs ir, ar šortiem un kreklu būs gana. Pagājušo gadu tieši Murjāņos dalīju trasi ar nūjotāju Aiju, viņa šogad man tur priekšā plediņu, kamēr es ģērbjos un, stāvot kājās, lipinu leikoplastu uz dažām jūtīgām pēdu vietām. Pagājis nedaudz vairāk par 10 minūtēm, taču šoreiz sev to piedodu pārģērbšanās dēļ. Nākamā pietura ir Brasla un arī uz to es dodos skrienot.
11. jūlijs, plkst. 09:02 Ceļu uz Braslu atceros vien ar zīmīga punkta sasniegšanu – biju tieši ultramaratona pusē. Būtu jau forši turpināt turēt līdzīgu tempu un nofinišēt plkst. 15:00. Aizsūtīju arī ziņu savai ģimenei, ka viņiem jau ir laiks celties un braukt ciemos. Šajā laikā arī saņemu ziņu par fantastisko Pētera Grīviņa un mana orientēšanās kluba biedra Kristapa Magones finišu. Esmu lepna, ka viņus zinu un ka rekords ir beidzot pārspēts! Būs man finišā stāsti, kuros klausīties.
Protams, nedrīkst arī aizmirst apciemojumu no jau iepriekšminētās Anitas Liepiņas un Valtera Kaminska. Abi izskatās labi izgulējušies un uz īsu mirkli mani uzmundrina. Izskatījās, ka Anita bija gatava man pievienoties, taču pamanīja, ka es ik pa mirklim uzskrienu. Viņa man saka, ka pievienosies tad, kad vairs paskriet nevarēšu, jo pašlaik izskatās, ka man vēl ir daudz spēka. Nosacīti – taisnība viņai arī bija…
Esmu ieradusies vietā, kur pirms trim gadiem, satuntulējusies pledā, ārā, trakā lietū, pati nosacīti pildīju brīvprātīgā pienākumus. Šoreiz gan spīd saulīte, pūš pretvējš un noskaņojums ir 15 reizes labāks. Pirmo, ko gan es daru, ir meklēju Anitu un Valteru. Apskatu visas mašīnas, nopētu visus klātesošos, bet viņu šeit nav. Man ir skaidrs – jāskrien fiksi tālāk, lai satiktu. Brīvprātīgie šeit ir fantastiski, manas jau kopš Murjāņu vemšanas ieilgušās kuņģa problēmas risina ar smektu un rozā tabletītēm, sola, ka sliktāk jau nepaliks. Redzu, kā divi nūjotāji un skrējēji ir piesēduši, es ar tādām muļķībām nenodarbojos. Pēc krūzītes iztukšošanas sev kabatā ieberu gumijkončas tālākam ceļam un turpinu skriet. Ļoti ceru, ka zāles palīdzēs, jo tagad grūti sāk palikt kājām. 11. jūlijs, plkst. 11:15 Dodos Stalbes virzienā, pie Straupes gan uznāk neliels lūziens. Beidzu skriet, ieslēdzu mūziku un sāku ar sevi parunāties. Šeit gan atceros, kā pagājušajā gadā “miru nost”, un kožu lūpā. Straupe man ir ļoti mīļa, šeit esmu aizvadījusi orientēšanās nometnes ar savu mīļo Meridiāna klubu. Kur gadījusies, kur ne, tieši kā manas domas saklausījusi, parādās Anita Liepiņa. Tieši pašas Straupes vidū pie gājēju celiņa, kurš ved uz Plāci. Viņa man priekšā smaidīga paskandina savu govs zvanu un man, godīgi sakot, likās, ka no laimes nezinu, ko darīt. Viņa, Anita Liepiņa, mana dzimšanas dienas māsa, tik fantastiska soļotāja, vieglatlēte, rogaininga ienesēja Latvijā, superpieredzējusi soļotāja un garo distanču veicēja, tagad man ies blakus. Līdz pat Valmierai!
Ar Anitu tīri ātrā, labā tempā tiekam līdz turpat esošajai Stalbei, kurā tad arī ir plāns satikt manu ģimeni pirmo reizi šodien. Pa ceļam vien klausos viņas sākotnējo plānu iet pašai no Brīvības pieminekļa, bet tad viņa esot atcerējusies par šodien notiekošo skrējiensoļojumu un izlēmusi mani atbalstīt. Straupē šoreiz, atšķirībā no pagājušā gada, neguļu. Pirmo reizi visu sacensību laikā es apsēžos un cenšos aptīt kājas ar teipu. Ēstgriba ir manāmi samazinājusies, taču kaut ko mutē iekšā iespraužu. Pēc pavadītām aptuveni 7 minūtēm ēdampunktā, ierodas arī mana ģimene – mamma, brāļi, mammas māsa ar meitām. Man tiek piešķirtas nūjas, ne jau tādēļ, lai es nūjotu, bet – lai būtu, kur atbalstīties un noturēt līdzsvaru. Nūjot es nemāku, tur traki rokas jākustina. Ceļš uz Rubeni ir smags, no tā pat es īsti daudz ko neatceros. Atceros vien domu: “Elīn, lūdzu koncentrējies uz to, ko Anita stāsta. Tas tev lieti noderēs priekšdienām.” Bet nu, protams, ka tagad ir ļoti cītīgi jāpiedomā, lai atcerētos viņas vārdus. Es biju nogurusi, man tiešām nāca miegs. Mainīju gan segumu no asfalta uz granti, vienu mirkli aizdomājos tā, ka sapratu, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām. Bet Anita pati ir garo distanču veicēja, viņa lieliski zināja, kā mani uzmundrināt, ko man pateikt, taču vislabākais ir tas, ka viņa precīzi zināja, kā es jūtos.
11. jūlijs, plkst. 14:33 No ēdampunkta izeju gan ar nedaudz pacilātu sajūtu, gan arī ar briesmīgām sāpēm (ja vien es būtu zinājusi, kādas briesmas mani sagaidīs vien pēc stundas). Sāk palikt grūti un es to jūtu. Vismaz vairs nemiegu ciet. Sāku tukšot pēdējās enerģijas rezerves, kad ar Anitu vienojamies iet ātri. Kaut 10 minūtes uz kilometru nav nekas iespaidīgs, tas tomēr prasīja sakost zobus. Vismaz miegs vairs nenāk, tas gan. Anita mani izklaidē ar saviem stāstiem par ultrām, kuras ir piedzīvojusi. Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, cik man vēl daudz ir priekšā. Pilnīgi jau vairs nevaru sagaidīt.  Želejkofektes bija vienīgais, ko spēju ieēst
11. jūlijs, plkst. 15:53 Beidzot tālumā sāku redzēt simtā kilometra atzīmi. No vienas puses – priecājos, taču otra puse saka, ka tagad ir grūtākā daļa priekšā. Ar Anitu vienojamies, ka Valmierā jau vajadzētu paskriet un ar katru soli pilsēta nāk aizvien tuvāk. Sasniegušas pēdējo dzerampunktu, ievelkam nelielu elpu un es beidzot sāku just, kā man beržas pēdas. Ierosinu turpat pieturā apsēsties, lai pa virsu uzlīmētu teipu, taču… tur pie “horizonta” parādās divi nūjotāji, kurus apskrēju Braslā. Kā viņi mūs panāca, es vispār negulēju nevienā mirklī?! Pieceļos no soliņa tik ātri, cik vien varu, un saku, ka nedrīkst ļaut viņiem mani panākt. Speru nākamos soļus ar mokām. Turpmākais scenārijs ir kā šausmu filmas pakaļdzīšanās. Bija tik daudzi iemesli, kādēļ atsākt skriet – gribas paspēt finišēt zem 17 stundām, baznīcas kliņķis tepat vien ir, pirms Valmieras ir izliktas neskaitāmi daudz uzmundrinošas sacensību reklāmas, arī ģimenei solīju ierasties pirms pieciem pēcpusdienā un gribu šo visu BEIDZOT PABEIGT.
Sāku skriet. Pirmo reizi dzīvē man tā dega pēdas. Katrs solis bija kā uzkāpt uz 200 nažu asmeņiem. Speciāli lieku kājas šķībi uz pēdas maliņas, lai nespiestu, bet tas ir vēl grūtāk. Es ciešos. Nedaudz paņurdu, bet lieku sev saņemties. Tas bija, manuprāt, nepilns kilometrs, līdz vienam mirklim, kad man kaut kas pārsprāgst. Kreisās kājas pēdai apakšā kaut kas pārsprāgst, paliek mitrs un es skaļi novaidu, jo tagad šo pēdu pat nevaru pielikt pie zemes. Sāk tecēt lielas asaras un nedaudz sākties histērija, kā arī es kliboju. NE-VA-RU pielikt kreiso pēdu pie zemes, nu nevaru! Anita man neatļauj apstāties, viņa mani dzen uz priekšu, liek raudāt un vaimanāt, cik skaļi es vēlos. Vienā mirklī sāku pat lamāties ar tādiem vārdiem, kādus pat dzīvē nebiju nekad izteikusi, interesanti no kādiem zemapziņas dziļumiem tie nāca. Ieskrienam Valmierā, es pāreju atpakaļ uz klibu iešanu. Anita iet man pa priekšu, lamā mani, jo es neskrienu. Man ir vienalga. Dziļi vienalga. Lai jau viņa iet, man nevajag nekādu palīdzību, es te mirstu nost. Tā nu es pavadīju nelielu laiciņu vientuļā klusumā, līdz pat hesburgeram. Un tur pēkšņi man priekšā izlec pagājušā gada sargeņģelis, mans Valmieras labākais draugs Migliņš. 11. jūlijs, plkst. 16:55 Katrs mans solis nāk ar jaunām asarām acīs. Pie degošās pēdu sajūtas esmu jau nedaudz radusi un tagad lēnām rikšoju ar diviem man patiešām mīļiem cilvēkiem blakus. Gaidu Sīmaņa baznīcu. AK JĒZIŅ, kā es gaidīju baznīcas parādīšanos. Un tad, pēkšņi, vienā mirklī… tur tā bija – vakara saules apspīdēta. Kopš pagājušā gada savu vietu mainījusi nav. Es sāku otro histēriskās raudāšanas posmu, šoreiz vairs par to nekaunoties. Tālumā skan mūzika un man apkārt ir apjukuši valmierieši. Es vairs neredzu pilnīgi neko citu, kā vien baznīcu. Galvā tikai viena doma – es to izdarīju. Es to patiešām izdarīju! Sāpes pazūd, parādās adrenalīns un vēl reizi šajā skrējiensoļojumā uzskrienu ar pēdējiem spēkiem. Apkārt ir cilvēki, dzirdu kā tieku saukta. Varbūt tie bija pazīstamie, varbūt atbalstītāji, bet manā galvā tas bija kliņķis. Tieku uz sarkanā paklāja. Kustos uz priekšu. Ieraugu kliņķi. Skrienu tam virsū. Uzskrēju. Pieskaros. Ļauju asarām vaļu. Lūdzu, lūdzu, mīļie organizētāji, pagrieziet skaļāk mūziku. Negribās, lai kāds dzird mani tā šņukstot. Negribās sevi tā apkaunot kameras priekšā ar aizpampušām, sarkanām acīm un puņķainu degunu. Nu labi, tajā mirklī man bija vienalga.
Aizgūtās šī gada skrējiensoļojuma atziņas
 Un nu kliņķis uz gadu iztiks bez tik lielas uzmanības. No iepriekšējā rezultāta (19 stundas un 46 minūtes) laiku esmu nokāvusi par nepilnām trim stundām. Pirms gada man bija nepieciešami 7 mēneši, lai pieņemtu lēmumu par 2020. gada startu. Šoreiz man pietika vien ar nepilnām 24 stundām pēc finiša, lai jau uzstādītu jaunu mērķi un sāktu gatavot plānu, kā to sasniegt. Tiekamies jau nākamajās ultrās! Ar autora atļauju pārpublicēts no Elīnas Krēmeres bloga.
Pasaules lielākā skriešanas komūna adidas Runners Riga uzsāk pavasara treniņu programmu, kas īpaši paredzēta iesācējiem − tā veiksmīgi palīdzēs sagatavoties pirmajam skrējienam Lattelecom Rīgas maratonā! Lasīt tālāk. Jau ierasts, ka maijā Rīgā notiek Latvijas lielie skriešanas svētki, kurus droši var dēvēt par skrējēju Dziesmu un Deju svētkiem. Kā ja ierasts, tad Rīgā plānoju skriet uz rezultātu, lai gan vairākkārtīgi tieku aicināts pievienoties arī TT komandai. šogad Rīgas maratons būs arī Latvijas čempionāts un tā ietvaros, Rieksti nolemj rīkot arī savu maratona čempionātu. Sagatavošanās procesu sāku jau decembrī un jāatzīst, ka tād plāns, pa lielam, netika mainīts arī pēc tam kad izlozēju dalību Rīga-Valmiera skrējiensoļojumā. laimētā dalība korekcijas plānā neieviesa, bet pati dalība gan, jo RV skrējiena laikā iedzīvojos vēdera savainojumā, kas lika uz pāris nedēļām pāriet saudzīgā režīmā. Par laimi trakākās aizdomas neapstiprinājās un iztiku bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet 100% pie plāna izpildes tā arī neizdevās atgriezties. Tad jau pienāk paša maratona nedēļa. Kā jau ierasts, tad nedēļā pirms lielajiem startiem ieturu ogļhidrātu diētu. Šoreiz gan jāsaka, ka sanāca netipiski viegli izturēt tās dienas uz olbaltumvielām, jo līdz šim bija pieredzēts, ka visu laiku ir tāda kā bada sajūta, bet šoreiz ne miņas no tās. Skriet gan paliek aizvien grūtāk un gārmins sola, ka labākajā gadījumā maratonu izdosies noskriet 2:45. Tā kā Riekstu čempionātā par uzvaru tiek prognozēta cīņa starp mani un Andri Ronimoisu jeb Džokeru, tad soctīklos nopublicēju nelielu provokāciju un dodos uz Pasta Party, kas šogad notiek jaunatklātajās Adidas Runers telpās. Tikai šīs ballītes laikā pieņēmu lēmumu, ka maratona laikā izmantošu želejas. Publiskais spiediens iedarbojās, jo līdz šim želejas pamēģināju lietot tikai savā neveiksmīgajā RV skrējienā.   Ap astoņiem ballīti beidzam un izklīstam pa mājām. Sakārtoju visu nākamajai dienai, lai nav viss no rīta jākārto, bet tā vietā var nedaudz ilgāk pagulēt. Gulēts tiek ļoti labi un ieturot nelielas brokastis (ierastās 3 medusmaizes), dodos uz Krastmalu. Pa ceļam iegriežos Adidas Runers bāzē, kur satieku Riekstus un atstāju mantas. Tālāk jau vieglā riksī dodamies pie Lielā Kristapa uz bildēšanos.   Kad gan VSK noskrien, gan Rieksti ir tikuši pie komandas kopbildes, ir atlicis laiks vēl iesildīties. Pēc tās, pa ceļam piestājot vēl pēdējo reiz pie tualetes, dodos ieņemt vietu starta koridorī, kur pie ieejas tajā tiek pārmīti pāris asāki vārdi ar iekšālaidēju. Lieki tam laiku netērēju un pa nelielu apkārtceļu ielienu pirmajās rindās. Pēc brīža jau pievienojas Džokers un tad jau sāk arī atskaiti. Hmm, vai gadījumā pirms Latvijas čempionāta nebija jāatskaņo arī vēl valsts himna, bet lai nu paliek. 3.2.1… AIZIET!!! Plāni: A+ 2:29 A 2:30 B 2:35 C 2:37 D finišēt EF Epic Fail Startā kā jau ierast Jānis Ābols aiztešās visiem pa priekš, Kenijiešus ieskaitot. Ar Džokeru pārrunājam, kur mēs viņu apdzīsim, un abi esam vienisprātis, ka tas notiks jau 1. kilometrā. Tā tas arī notiek. Principā esmu nolēmis būt par pasažieri Dropša vadītā autobusā un skrienu kopā ar viņu. Līdz šim, nekad vēl nebiju tvēris pēc ūdensglāzes jau 2. kilometrā, bet par cik sanāca pēdējo ūdens malku izbaudīt gandrīz stundu atpakaļ, tad jau šeit tveru pēc glāzes, kas gan sanāk neveikli un lielākā daļa ūdens izlīst ārā. Tā ir, ka turot tempu SL distances laikā nedzer un neatstrādā šo kustību. Plānots ir dzert vismaz glāzi ūdens katrā no dzeršanas punktiem, tad būs arī laiks šo kustību atsvaidzināt. Priecē, ka trases malā ir daudz cilvēki, kuri uzmundrina. Uz Vanšu tilta to ir pat ļoti daudz. Skrienot virsū uz tilta sāku arī apjaust, ka esam par ātru sākuši, bet sakožu zobus un no autobusa ārā nekāpju. Pirmie 5km paiet nemanot, tie pieveikti 17:38. Diezgan cienījams rezultāts pat ja skrietu tikai 5km, bet mums vēl 37.2 priekšā.   Jo tālāk skrienam, jo vairāk saprotu, ka skrienam ātrāk nekā plānots, bet labā ziņa ir tā, ka skrienas ļoti viegli. Kad skrienam atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala, saņemam ļoti daudz uzmundrinājumus no tiem, kuri vēl tikai dodas uz to galu. Gaidām arī brīdi, kad mums pievienosies Topiņš, jo visu pavasari skrējēju kuluāros runāja, ka viņš grasoties Rīgā skriet 2:30. Vanšu tilta apgriešanās punktā gan sapratām, ka viņš mums nepievienosies, jo viņš piestrādā par tempa turētāju topošajai Latvijas čempionei maratona – Anitai Kažemākai. Šeit arī mums pievienojās reti riebīgs aizvējā sēdētājs, kurš visu laiku vienam no mums kāpa uz papēžiem. Uz tilta sasniedzam 10km atzīmi 35:03, nav slikti. Esam priekšā grafikam.   Kultūras godasardze, tet enerģijas aleja, Brīvības iela, tuvāk mājam vairs nav iespējams būt. Esmu aizrāvies ar priekšā skrienošo pētīšanu, ka nepamanu, ka trases malā tētis ir atnācis atbalstīt. Džokers gan viņu pamana un pagūstu vēl pacelt īkšķi uz augšu. Tālāk jau pa to pašu Brīvības ielu atgriežamies uz krastmalu. Šeit, Riekstu aizvējā, iesēžas vēl divi pusmaratonisti. Paredzēts, ka pirmo želeju apēdu ūdens punktā starp 15. un 16. kilometru. Tieši dzeršanas punktā arī saņemu negaidītu spērienu pa ikru, un daudz nemaz netrūka, lai tuvāk iepazītos ar Krasta ielas asfaltu. Par laimi kaut kādā veidā izdevās noturēties kājās, bet ikra muskulis gan palika stīvs. 15km pieveikti 52:58, kas nozīmē, ka joprojām esam priekšā grafikam.  
Brīdī, kad atdalās pusmaratonisti, paliekam divatā. Priekšā vēl ir kāds redzams, bet aiz muguras paliels tukšums, ja neskaita grupiņu, kurā ir maratonistes ar zaķiem. Šogad organizatori saaicinājuši ļoti ātras dāmas.Atpakaļceļš pa Krasteni iet ļoti viegli, jo ir neliels pavējšs mugurā. Ap 20. km sāku just, ka Džokers sāk nedaudz atpalikt, bet man vēl tempu samazināt negribās, tāpēc brīdī, kad ir veikta aptuveni puse no distances, es sāku pamazām no viņa atrauties. Pusmaratons pieveikts 1:14:35, kas teorētiski ir jauns PB šajā distancē. Visu atpakaļceļu domāju par to cik lielas tautas masas piedalās šajā pasākumā, un vēl jau daļu nesanāca nemaz ieraudzīt, jo Akmens tiltam izskrēju cauri tieši brīdī, kad tur atradās 4h TT. Pusmaratonisti dodas uz finišu, bet maratonisti dodas otrajā aplī. Mierinu sevi, ka 2. aplis vismaz ir par ~4km īsāks kā pirmais.   Priekšā redzu skrienam vientuļu Anatoliju Macuku, bet Džokers ir aptuveni 50m aiz manis. Tā arī šie čaļi neļauj man atslābt, jo gaidāms vienmuļais Skanstes posms. 25km pieveikti 1:28:34. Pēc pieveiktiem 25 kilometriem izdzeru savu otro želeju. Temps ir par dažām sekundēm nokrities, bet joprojām priekšā grafikam. Skanstes posmā kā jau ierasts nav nekādu atbalstītāju pūļu, tie būs jāpagaida līdz Vanšu tiltam vai vismaz Valdemāra ielai, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka organizatori iz izvietojuši atbalsta punktus tā, ka skrienot no viena tu jau sasniedz nākamo, un tas nedaudz palīdz. Vienā no šādiem punktiem manam sekotājam sekoja frāze “Hmm kāda redzēta seja, laikam kopā tusējām pagajušo piektdien”. Nācās pārbaudīt vai mans tuvākais sekotājs joprojām ir Džokers. Džokers ir vietā, bet tas, ka dāmu līderes tur pat vien ir, nekād prieku nerada. Aizvien vairāk arī diena iesilst un tiešā saulē jau man paliek pa karstu. Bonusā tam visam aizvien vairāk sāk sāpēt ikrs, pa kuru dabūju spērienu. Atmiņā uzreiz ataust pērnais gads, kad abās kājās iemetās krampji. 30km 1:46:59, top skaidrs, ka A plāna nebūs. Uz Valdemāra ielas vismaz parādās kādi atbalstītāji. Temps ir nokrities līdz ~3:45. Fiziski gan nav grūti, bet sāpošais ikrs rada diskomfortu. Otro reizi skrienot Vantiniekā to mazo pauguru jūt pamatīgi, bet tas, ka uz tilta visu laiku kāds uzmundrina, dzen uz priekšu. Ķīpsalā jau sāku just, ka diena ir krietni vien iesilusi un sāku cepties ārā. Šis, laikam, sanāk visgarākais posms starp dzeršanas punktiem, jo šis bija vienīgais moments, kad es nevarēju sagaidīt h2o papildinājumu organismā. Jāpiebilst, ka šajā punktā ieskrēju kopā ar maratona līderēm un tas ir visai interesants skats, kā nu kurai ir atstrādāta pudeles paņemšana. Skats ir aptuveni tāds, ka tam galdam pāriet pāri tornado. Pats šajā punktā apēdu savu beidzamo želeju un cenšos iesēsties maratonistēm astē, bet īsti tas nesanāk. Sasniedzot 35. km dāmu zaķi, bez jebkādiem brīdinājumiem, vienkārši apstājās, tā, ka bija jāizvairās, lai neuzskrietu virsū. 35km pieveikti 2:05:27. Plāns B ar rezervi. Atgriežoties no Ķīpenes satieku abus Riekstu biksteniekus. Šajā duelī izskatās, ka pārāks būs Dainis, jo gandrīz ir jau noķēris Didzi (Beigās gan Didzis tika pie titula “Ātrākas bikstenieks”). Vanšu tilta apgriešanās punktā apdzenu Macuku. Kaut kur priekšā ir Kristaps Bērziņš, bet apzinos, ka nav manos spēkos viņu noķert. Līdz finišam atliek vairs tikai 5km, kurus cenšos neskriet lēnāk par 3:45. Brīdī kad ir sasniegts Brīvības piemineklis, atceros par Druupija rekordu un rupji rēķinot vel var viņu pārspēt. Kā sacīt āķis lūpā un atkal kāpinu tempu. Pašam liekas, ka skrienu gana ātri, bet garminam ir cits viedoklis. Pēc apgriešanās punkta kājas sūta nepārprotamu protesta signālu par skriešanu tempā, bet lieku viņu protestu izskatīšanu atlikt uz 10 minūtēm. Pie tet enerģijas alejas satieku abus vecākus un abiem iedodu high5. Brīvības piemineklis, Vecrīga! Palikusi tikai Vecrīga, derētu ar savām pustizlajām kājām nepakrist uz bruģa. Aaaa, beidzot ir sasniegta Krastmala un pēdējais pagrieziens. Uzdodu tempu, cik nu vēl ir atlicis, un finiš ir sasniegts. 2:32:51, kas ir jauns PB, bet līdz Riekstu rekordam pietrūkst pusminūte. Pēc mirkļa finišē arī Džokers, kuram arī jauns PB un ir puslīdz sadraudzējies ar maratonu.     Atziņas: *No visiem maratoniem, kuri ir skrieti uz laiku, šis bija visvieglākais. Jā, bija problēmas ar kājām, it īpaši ar sasisto ikru, bet fiziski bija sajūta, ka var skriet diezgan brīvi. *Maratona PB labots par 5m43s, bet ja skatās gada griezumā, tad par 10m50s # *Maratons sub2:30 nav nekas nesasniedzams un pie noteiktas apstākļu sakritības bija iespējams izskriet to jau arī šoreiz. * Skriet ir forši Pateicības: Visiem tiem, kuri atbalstīja trasē. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams. Piefiksēju katru no jums! Adidas Latvija Īpašais PALDIES Jānim Vītiņam, lielisks komandas biedrs un teicams atbalstītājs trasē! Work it harder, make it better Do it faster, makes us stronger More than ever hour after Our work is never over!
19.11.2016. tika aizvadītas pēdējās nopietnās sacensības, kur veiksmīgi ar Viktoru Saveljevu, Kristapu Pilskalnu un Gitu Vilensoni ieņēmām pelnītu 2. vietu jaukto komandu grupā 4h ‘Rīgas rudens rogainingā’. Pārāk ilgi gan uz lauriem negulēju un jau tuvāko dienu laikā nolēmu, ka, lai ietu tālāk, ir sevi jāattīsta un jābeidz bezmērķīgi skriet pa rajonu. Par laimi manā paziņu lokā ir Andris Ronimoiss, kurš ne tikai ātri skrien, bet arī trenē skrējējus un motivē cilvēkus pievērsties veselīgam dzīvesveidam. 01/12/2016 ar Andra palīdzību sākas mans ceļš uz pilnvērtīgu Rīga-Valmiera sagatavošanos. Sausā statistika par to, kas tika paveikts 4 mēnešu treniņos: Garākais treniņš: 27KM Man patīk skriet vienam, un man patīk tumsa. Galvā viss ir salikts pa plauktiņiem, un arī ķermenis ir sagatavots šai naktij. Mana atbalsta grupa, ar Kristapu Pilskalnu un Viktoru Saveljevu priekšgalā, īsi pirms starta tiek instruēta, un es ar drošu sirdi varu doties ceļā. Pie Mildas pakājes ir ieradušies vairāk nekā 100 skrējēju un visiem mērķis ir viens – noskriet! KP0 Milda – KP2 Garkalne 23km Aiziet! Jau ar starta signālu tiek pieņemts lēmums turēties līdzi policijas ekipāžām, lai mazāk laika būtu jāpavada krustojumos. Sākotnēji liekas, ka esmu pārķēris startu, jo attopos blakus Kristapam Brokam un Didzim Glušņevam (vismaz uz mirkli esmu līdz ar līderiem). Samērā augstais temps tiek noturēts līdz Juglas Rimi un tālāk jau pāreju pie plānotā tempa. Viss,esmu uz A2 šosejas un ballīte var sākties. Satiksme joprojām ir intensīva un nedrīkst zaudēt modrību. Kilometri rit raiti un jau esmu pie Garkalnes. Gar ceļa malu saliktas mazas laterniņas, kas liek man uzsmaidīt, jo kā reiz iedomājos par svecīšu vakaru Alūksnes pusē (nakts raisa iztēli, pats labākais vēl tikai priekšā). Tālumā jau redzu kontrolpunkta gaismas un dzirdu elektroģeneratora dūkoņu. Paķeru magniju no Viktora rokām un skrienu tālāk. KP2 Garkalne – KP3 Sēnīte 36.4km Samērā īsajā posmā mani pamanās apdzīt savi 3-4 skrējēji. Par vienu skrējēju gan neesmu priecīgs, jo kādas 15min turas aiz muguras visu laik kaut ko mēģina atklepot/atkrēpoties un spļaudās. Galvā jau iedomājos, ka gan jau spļauj man uz muguras. Nometu tempu par pāris sekundēm un palaižu garām – lai jau skrien, tāpat nolūzīs. Pašsajūta joprojām ir laba un esmu priecīgs, ka pēdējo mēnešu treniņi ir devuši pamatīgu izturību. Sēnītes kontrolpunktā gan ir paredzēts piestāt, jo esmu izdzēris visu ūdeni un apēdis želejas. Aprūpe notiek kā F1 sacensībās un man pat nemanot esmu ‘kicked out’ uz ceļa, lai dotos tālāk. KP3 Sēnīte – KP4 Ragana 45.9km Šis ir īsākais skrējiens starp kontrolpunktiem, bet manā galvā tas nav pārāk ērts – tu apzinies, ka tikko esi noskrējis maratonu un Murjāņu pauguri iedos pa stilbiem. Sasodīti laba pašsajūta, viss iet kā pēc plāna, tomēr ir jūtams, ka saldās želejas mazliet sāk šķebināt. Pirmajā kāpumā redzu, ka ir pienākusi kārta kārtējai želejai (ik pēc 30min). Saldi lipīga masa gan šoreiz negrib tik viegli nonākt manā kuņģī un es gandrīz apvemjos. Pēc dabas esmu stūrgalvīgs un ja Andris teica, ka ir jāēd, tad ir jāēd. Nomoku želeju un uzdzeru pamatīgu ūdens daudzumu. Ragana, es jau nāku – gandrīz pavēmis, bet nāku (precīzāk skrienu)! Ieskrienot kontrolpunktā izklāstu situāciju un mani uzticamie palīgi instruē apēst pāris olīvas un sieru, lai mazinātu slikto dūšu. Šis ir rosīgs kontrolpunkts, jo esam ieradušies vairāki skrējēji un katrs dalās ar savu pieredzi, emocijām par pēdējiem km. Nolemju, ka spiedīšu vairāk uz ‘High five’ želejām, lai piedod ‘Isostar’, bet negribu piegānīt svēto 107km ceļu. KP4 Ragana – KP5 Brasla 64.2km Daudzi šo posmu uzskata par nomācošu, jo te ir jāpavada visvairāk km starp kontrolpunktiem, bet man savukārt tas nozīmē daudz vairāk laika vienam ar savām domām un tumsu. Atzīšos, ka neesmu pievērsis uzmanību tam, kas notiek apkārt. Pēdējos 55km esmu bijis ieslēdzies sevī vērojot balto līniju gar ceļa malu. Priekšā mirgo sarkana gaismiņa, kas nozīmē, ka kādam tuvojos. Tas ir mans draugs atkrēpotājs/spļāvējs, kuru vienā no mazajiem kāpumiem apdzenu un drošu soli dodos tālāk. Ik pa laikam atceros, kā iepriekšējā R-V abi ar Andri braukājām pa KP un atbalstījām Viktoru ar Kristapu. Nosalu tajā naktī, šoreiz pašam skrienot ir silts un komfortabli. Woohooo, priekšā redzu jau Braslu un savus možos pavadoņus. Garastāvoklis ir jautrs, un naski uzlasu labumus no uzkodu galda – marinēti gurķi, olīvas, siers. Gribas vītinātu desu, bet tas jau ir par šiku manām vēlmēm. Atbalsts paziņo, ka Kristaps ir izstājies, un Didzis ir līderis. Žēl Broka, jo zināju, cik ļoti viņš gribēja to nolādēto kliņķi sasniegt pirms 8AM. Abi tomēr daudzas stundas pavadījām ‘mirstot’ uz Grīziņkalna trepēm. Bet tāda ir dzīve, un gan jau viss sanāks nākamgad! Spēriens pa pakaļu un atpakaļ trasē. KP5 Brasla – KP6 Stalbe 77.3km Nemelošu, parādās pirmās noguruma pazīmes. Bet Jūs pat nespējat iedomāties, kāds ir iekšējs gandarījums, ka Tu vari noskriet 64km labā tempā un vēl ar dzīvības pazīmēm. Pirms gada es jau būtu raudājis Raganā, lai mani ved mājās. Šie būs jautri 13km, jo priekšā ir nelieli kalniņi. Skriet kalnā ir grūti, bet pēc noteikta laika arī skrējiens no kalna uz leju rada problēmas, jo ceļi nav no dzelzs. Garām brauc mašīnas un uztaurē, kāds atver logu un novēl veiksmīgu finišu. Tālāk jau ir Straupe, kura liekas pilnībā izmirusi. Ceru, ka kāds vietējais būs izlīdis no savas mājas, lai vismaz atbalstītu, bet nekā. Turpinu savā gaitā doties uz priekšu. Skrienot cauri Plācim, mani jau sagaida Mareks Gaļinovskis, lai uzņemtu pāris foto no trases. Mēģinu izskatīties cik nu vien labi varu, tomēr apzinos, ka neesmu fotogēniskākais cilvēks šajos 107km. Vēl mazliet un Stalbe. Šeit mani jau sagaida lielāks paziņu bariņš. Andris uzmundrina, ka nu vairs atlicis tik vien kā garais treniņš (mazāk nekā 30km). Šoreiz gribas uzkavēties mirkli ilgāk, tomēr atbalsta komanda neļauj atslābt. Sākas grūtākais posms. Temps jūtami krītas un attālinās no iecerētā. KP6 Stalbe – KP7 Rubene 93.6km Pēc 3km sāk līt, kas nozīmē, ka līdz Valmierai būšu izmircis. Neskatoties uz lietu, vēl ir jāuzmanās no ‘fūrēm’, kuras rada ūdens mutuli. Protams ir jauki šoferi, kuri ievēro distanci un ļauj mums aizskriet saglabājot tempu, jo katrs šāds mutulis tevi nošļāc ne tikai ar ūdeni, bet arī apstādina ar pretvēju. Tomēr ir arī atsaldēti kretīni. Divas ‘fūres’ ar Lietuvas numuriem speciāli brauc malai tuvāk un vēl uztaurē, parādot savu intelektu. Pēdējā brīdī paspēju pilnībā nolēkt no ceļa apmales zālē un veltu abiem šoferiem laba ceļa vēlējumus. Šādi pārrāvumi ļoti izsit no sliedēm, un ir jāsaņemas, lai nepārietu soļos. Tālumā jau redzams mazais Ansis. 2km no nākamā KP mani apdzen sieviešu līdere no Lietuvas (tajā brīdi es nezināju, ka viņa ir lietuviete, tad gan man būtu, ko viņai pateikt). Ieskrienu kontrolpunktā ne visai možs. Kājas ir smagnējas, un piekrītu ātrai masāžai, kurai it kā vajadzētu uzlabot kaut uz brīdi manu sniegumu. Šeit no visiem KP es esmu uzturējies visilgāk. Kristaps ar Viktoru dod pēdējās instrukcijas un saka, ka drīz jau viss, es gan vēl zinu, ka priekšā ir grūti 13km. KP7 Rubene – KP Valmiera (Sīmaņa baznīca) 107km Pulss ir zems, galvā arī ir vēlme skriet, bet kājas saka, ka šoreiz nebūs. Izvēlos taktiku 500m iet un 1.5km noskriet. Temps ir tālu no plānotā, tomēr nezaudēju cerību un mēģinu savākt sevi, lai izdarītu to, ko pirms sezonas biju ieplānojis. Saprotu, ka 11h iekļaušos, un ar to arī samierinos. Pēdējos 2km pilsētā nākas iet, jo ceļi sāp, un pat lēns skrējiens šoreiz nav pa spēkam. 500m no finiša mani sagaida Andris, un raitā solī dodamies uz finiša pusi, pārrunājam manu pašsajūtu un iesmejam par sāpošajām kājām. Saņemu pēdējos spēkus un aizskrienu līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim. Finišs!
Skrējējs ir egoists. Treniņi ir svarīgi un tos nevar izlaist, bet tāpat arī ir jāpadomā par sev tuvākajiem. Lielākais paldies jāsaka Laurai Raipalei, kura pacieta šos 4 intensīvos mēnešus, lai es spētu sagatavoties. Tāpat arī liels paldies manai atbalsta grupai, Andrim par trenera lomu un visiem Jums, kas juta līdzi. P.S. Man ne reizi nebija doma izstāties! Pirms vairākiem gadiem es nevarēju iedomāties, ka kādreiz skriešu no Rīgas uz Valmieru pa šosejas malu, kur nepārtraukti gar sāniem drāžas fūres un baļķvedēji. No 2011. gada, kad pirmoreiz uzvilku kājās botas, lai sāktu skriet, un kaut kā noklunkurēju veselus 300 metrus, ir pagājusi vesela mūžība. Pa šo laiku ir mainījušās arī manas domas par to, vai ir iespējams skriet pa šosejas malu. Un tā jau pagājušā gada nogalē tika pieņemts lēmums par piedalīšanos RV107km un uzsākti sistemātiski treniņi ar pakāpenisku kilometrāžas palielināšanu. Paralēli garajiem treniņiem reizi mēnesī Hamburgā piedalījos ziemas skriešanas seriāla 15 km distancē. Viss gāja kā plānots, palielinās gan kilometrāža, gan arī ātrumi pieaug, jūtos lieliski. Tad notiek negaidītais – februāra beigās pēc kārtējās sacīkstes Vācijā kaut ko salaižu grīstē ar atjaunošanos un saslimstu. Rezultātā pāris nedēļas par skriešanu varu pat nedomāt. Pēc piespiedu pauzes nekādi neizdodas atgūt skriešanas ritmu, un sākas nākamās problēmas – ceļa locītava ir kategoriski pret skriešanu. Dažas dienas pirms starta gan liekas, ka viss būs labi, tieku noteipots visur, kur iespējams. Morāli esmu gatavs, iespējams, savam grūtākajam skrējienam. Tiek nokancelēti visi A un B grafiki. Skriešu un izbaudīšu visu no sākuma līdz beigām, klusībā ceru noskriet vismaz līdz pusei, pēc tam jau var vienkārši aiziet ar kājām, jo zinu, ka iet es māku diezgan ātri. Beidzot ilgi gaidītā diena ir klāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt es lepni varēšu teikt: “Esmu noskrējis savu pirmo ultramaratonu.” Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka tas nebūs viegli, jo nezinu, cik daudz laika man vajadzēs un cik sāpīgi tas būs. Tāpat nedaudz biedē skriešana naktī, vai man nenāks miegs, jo pēc dabas esmu cīrulis – agri eju gulēt, agri ceļos.
Laicīgi kopā ar savu nelielo atbalsta komandu – sieviņu un draugu Arturu – esam Rīgā. Pirms starta -formalitātes, un jau pavisam drīz visi skrējēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas himnu. Gaisā virmo pacilājošs noskaņojums. Sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, tas ir kas pilnīgi jauns un nezināms, es piedalos vēsturiskā un vienlaicīgi arī labdarības skrējienā.
Beidzot starts – stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk. Iesāku ļoti piesardzīgi, lai nekaitinātu skriet negribošo kāju. Luksofori īpaši netraucē, tāpēc visai ātri esmu jau Berģos un izgaismotā Rīga paliek aiz muguras, atvadoties pamājot ar roku. Tagad dodos nezināmajā, ilgi gaidītajā piedzīvojumā. Treniņskrējienos neskaitāmas reizes savās domās jau esmu izskrējis trases lielāko daļu, jo šeit bieži braukts ar mašīnu un zinu gandrīz visus paugurus un līkumus. Skrienas viegli un nepiespiesti, palaikam pačalojot gan ar zināmiem, gan nezināmiem skrējējiem. Beidzot ir jāieslēdz lukturītis, es palieku viens, jo Juris, ar ko labu laiku skrējām kopā, pēkšņi kaut kur pazudis. Tas mani nebiedē, drīzāk pat patīk, jo skrienot diez ko nemīlu tarkšķēt. Man labāk patīk klausīties naksnīgās meža skaņās, atrasties kaut kādā mistiskā savu domu pasaulē. Pretim braucošās automašīnas netraucē nemaz, visas pieklājīgi ar tuvajām gaismām, paretam kāda uztaurē, sveicina – tas ļoti uzmundrina. Drīz jābūt Garkalnei. Īsi pirms 1.KP mana kaitnieciski noskaņotā locītava grib uzsākt diskusiju par manu vēlmi nokļūt Valmierā. Ar cerībām, ka šī beigs grabēt, līdz kontrolpunktam nolemju pasoļot. Mana atbilde ir skaidra un nepārprotama: man nav laika gaidīt, nākošgad man būs citi plāni. Kontrolpunktā mana mīļā atbalsta komanda mani apkalpo ne lēnāk kā Ferrari formulu. Netaisos lieki kavēties un dodos cauri kontrolpunktam, kur satieku Juri. Nobrīnos, kā viņš šeit nokļuvis ātrāk par mani – laikam būšu piesnaudis uz lielceļa. Principā man vienalga, jo netaisos šobrīd ar kādu sacensties, izņemot ar sevi. Šķērsojot svecītēm izgaismoto sliežu ceļu, mana locītava nešķīsti iebrēcas: “Pietiek, tālāk vari doties bez manis!” Es daudz neklausos, bet mēģinu šo iemidzināt, brīdi pasoļoju, tad atkal skrienu. Un tā līdz otrajam kontrolpunktam, kur veikli tieku pie visa nepieciešamā. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tālāk man jātiek jau bez atbalsta komandas, mans draugs Arturs aizved sieviņu uz Valmieru un pats ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, uz darbu.
Vienā elpas vilcienā ir pagājusi nakts, sāk palikt gaišāks, bet mana locītava ir norāvusi stop krānu, tomēr ik pa brīdim mēģinu skriet, neskatoties uz to, ka brīžiem sāp tā, ka asaras acīs. Izvelku līdz paņemto ibumetīnu, bet tikpat ātri nolieku atpakaļ, jo līdz Valmierai vēl tālu un droppy sabiedēja ar kuņģa sabendēšanu. Nav ne mazākā vēlēšanās atrast vēl vienu problēmu, ar ko cīnīties. Pie sevis noķiķinu par to, kā es izskatos, pusklibs penšuks klunkurē ap astoņām minūtēm katru kilometru. Kaut ilgāk būtu tumšs, lai neviens neredz to briesmīgo skatu. Pazvanu Initiņai, izstāstu situāciju, ka, visticamāk, drīz mans ātrums būs ap 10 minūtēm pa kilometru, un Valmierā līdz tumsai būšu noteikti. Saņēmu veselu vezumu ar bučām un uzmundrinājumiem un pielieku soli. Bija gan jāapsola, ka stāšos malā, ja sāpes pastiprināsies. Pie sevis nodomāju, ka to taču neviens nevarēs pārbaudīt, un vispār, kurš teica, ka tas būs viegli. Rodas arī jauns pasākuma nosaukums: “soļošanas paskrējiens”. Noņirdzos par to un soļoju tālāk. Jau redzama Ragana, tātad drīz ļaušos brīvprātīgo aprūpei. Viss ir kārtībā, es kustos. Raganā brīvprātīgie nolasa katru manu vēlmi jau no lūpām. Aizkustinoši. Padzeros siltu tēju, ielādēju mugurenē jaunu porciju ar želejām un citus draņķus, bez kuriem šodien man neiztikt. Pārmijis pāris vārdus ar citiem skrējējiem, taisos prom, jo ir nejēdzīgi auksts. Sausas drēbes, ko pārvilkt, man nav, un brīžiem liekas, ka man ādas arī vairs nav, ir tikai vējjaka un mans gars ar nesatricināmu pārliecību, ka līdz kliņķim es tikšu. Paldies dievam, paliek gaišs, mostas putni, tuvējo māju suņi un citi zvēri. Pēkšņi atcerējos kādu rītu Brazīlijā, džungļu viesnīcā, kad rītausmā uzlēcu uz gultas sēdus no pēkšņajām putnu klaigām. Tikai tagad saprotu, ka tai brīdī biju vienkārši pārsalis. Likās, ka labu laiku atrodos saulainajā Brazīlijā, tādā kā transā biju nosoļojis jau veselu stundu, līdz mani pamodināja no muguras lidojošs vietējais kamikadze ar vecu bumeru, kas izdvesa tādas skaņas un smakas, kādas var būt tikai pēdējā ceļā uz auto kapsētu. Lieki piebilst, ka apdzīšanas manevrs tika veikts pārkāpjot visus iespējamos noteikumus, pavisam nepārredzamā vietā. Skrienot pa Tērvetes ielu Jelgavā, man tā ir ikreiz, tā ka nekādas negatīvas emocijas man tas nelaimīgais neizsauca. Arvien biežāk garāmbraucošās automašīnas pīpina, sveicina, tas ikreiz dod jaunu emociju vilni un spēku pieplūdumu. Cenšos iztaisnoties un pasmaidīt pretī, jo no domas vien, cik nožēlojami es izskatos, gribas iemukt mežā un gaidīt tumsu, lai neviens to klibojošo veci neredz. Bet, tā kā esmu garā stiprs un nesatricināms, tas nav arguments, lai apstātos. Garmins rāda, ka kilometrs iet pa 8-9 minūtēm, tas mani apmierina, jo esmu sarēķinājis, ka, šādā tempā ejot, Valmierā būšu ap pieciem vai pat ātrāk. Tā rēķinot dažādus iespējamos ceļā pavadāmos laikus, ieraugu Braslas kontrolpunktu.
Kārtējie fantastiskie brīvprātīgie – tiku iepakots siltā pledā, liekas, ka buljona glāze ir speciāli sagatavota man, viss ir jauki, tikai viens neliels sīkums, lai varētu skriet un baudīt dzīvi – mana vaimanājošā locītava – nekas, cieties, ja es varu, tev arī vajadzēs vilkties man nopakaļus. Turpmākās pāris stundas paiet nepārtrauktās sarunās ar manu sāpošo kāju diapazonā no pielabināšanās līdz draudiem atstāt tepat ceļmalā. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, kur man jāpārrevidē pārtikas krājumi. Neļaujos jaukajām meitenēm pierunāt mani ilgāk atpūsties, uzēdu man atstātos makaronu salātus, padzeros un jau pēc pāris minūtēm dodos tālāk. Lielākā daļa no tiem, kas mani apdzina, sen jau gabalā, bet daži ilgāk izbauda kontrolpunktu jaukumus un tuvākās stundas laikā mani apdzīs atkal. Pamazām tas sāk mani kaitināt, bet argumentu, kā to nepieļaut, šodien man nav. No ātrās un ilgstošās soļošanas sāk sāpēt tādas vietas, par kuru eksistenci es līdz šim pat nenojautu. Neskatoties uz to, pēc Stalbes noskaņojums sāk ievērojami uzlaboties, jo zinu, ka no Rubenes kliņķis jau tikpat kā redzams. Vienīgā nelaime, ka Rubene tuvojas lēnāk kā citi kontrolpunkti. Dīvainā kārtā mani neviens vairs neapdzen, bet draudzīgi izvietojušies apmēram dažu simtu metru attālumā man aiz muguras labi pārskatāmā rindiņā. Man tas diezko nepatīk, bet atrauties man nav variantu. Tā tas turpinās labu laiku, mašīnu arī pavisam maz. Kur ir tā Rubene? Te pēkšņi kādi neredzami spēki mani pagriež nost no ceļa, taisni iekšā nelielā egļu jaunaudzē. Nezinu, ko nodomāja puisis aiz manis par tādu gājienu, bet attopos jau sēžam uz nogāzta koka un purinu ārā savas somas saturu. Atstāju pašu nepieciešamāko, lai tiktu līdz kliņķim. Noņirdzos pie sevis, ka tie pārsimts mežā atstātie grami jau nu gan ievērojami palielinās manu ātrumu. Iedomājos, ka esmu sporta automašīna, kura maksimāli jāatvieglo, lai ātrāk brauktu. Pa to laiku visi, kas bija pārredzamā attālumā aiz manis, ir prom. Aiz pēdējās meitenes, priecīgi pie sevis ķiķinādams, lienu no meža ārā, nevaru gan lāgā iztaisnoties, tomēr līks kā veca nagla, purva velnam līdzīgiem soļiem, visiem spēkiem nolemju ķert to meiteni rokā. Vairs pat necenšos, uz sveicieniem atbildot, ieņemt cilvēkam atbilstošu stāju, šobrīd tam vairs nav nozīmes. Tā meitene tuvojas, mana pašapziņa ceļas, mēģinu uzskriet, nekā, kājas metas, akmeņi ķeras un tieku nofiksēts. Meitene kaut ko izvelk no somas, uzēd, padzeras un arī mēģina sākt skriet. Pēc brīža viņai tas arī izdodas, saprotu, ka drīz viņu vairs neredzēšu. Nu labi, ieslēdzu kruīzu un turpinu tīksmināties, kā es skriešu pa sarkano paklāju pie Sīmaņa. Sarēķinu, ka Rubenē būšu pēc 30-40 minūtēm un neapstājoties došos tālāk. Pienācis laiks ibumetīnam. Pēc nostāstiem zinu, ka tas palīdz. Ceru, ka neesmu savādāks, un palīdzēs arī man. Nē, es esmu savādāks, jo maz ticams, ka normāls cilvēks darīs to, ko šodien daru es. Bet esmu ieņēmis galvā, ka man nav laika gaidīt citu gadu. Tad ieraugu tālumā kādu kustamies, bet tā noteikti nav meitene, kura no manis aizlaidās, tātad es kādu ķeru, manī atkal mostas mednieka instinkts. Es tik tiešām tuvojos, un tuvojas arī kontrolpunkts, es to jau redzu, vēl apmēram tikai kilometrs. Tas paiet ātrāk nekā iepriekšējie, jo redzu, ka kontrolpunktā ir daudz cilvēku un ceru tomēr vēl kādu panākt, jo apstāties netaisos, tās mocības ir jāizbeidz iespējami ātri. Kad esmu jau diezgan tuvu kontrolpunktam, viens puisis dodas Valmieras virzienā, bet otrs man pretī. Nu es vairs neko nesaprotu. Man par milzīgu pārsteigumu, viņš sāk mani iztaujāt par manām vēlmēm, diemžēl esmu spiest atteikt, jo gribu ātrāk tikt līdz kliņķim. Puisis vēl apjautājas, kā man iet – nu skaidrs, ka slikti, šodien viss ir slikti.., bet varbūt tomēr ne? Kā starta šāvienu atceros puiša teikto: “Muļķības, tu izskaties forši, un solis tev ir pavisam raits.” Milzīgs paldies.
Un tad notika neticamais. Es sāku atkal skriet. Pats no sevis. Nekas nesāp. Zili brīnumi! Vēl nebiju noskrējis kilometru, kad panācu pirmo puisi un turpinām kopā, bet pavisam īsu brīdi. Garmin nopīkst kilometrs, neticu savām acīm, 06:30, vienlaicīgi mani pārņem nelielas šausmas – ja nu tā ir pirmsnāves agonija kā amerikāņu filmās? Nu labi, vēl vienu noskriešu un tad jau redzēs. Palūkojos atpakaļ, kur palika puisis un ieraugu, ka viņam vēl kāds tuvojas. Nu nē, tā viegli es rokās nedošos un palielinu ātrumu uz leju, tad, par laimi, kalns uz augšu, tas man patīk, cerot, ka šiem aizmugurē ne. Tā arī ir, esmu atrāvies, Garmins rāda, ka pēdējo kilometru esmu noskrējis jau ar 06:04, ka tik nav pa traku. Turpinu nedaudz lēnāk, tomēr joprojām eju prom no maniem iedzinējiem, un priekšā ieraugu nākamo. Šoreiz paskrienu garām tā, it kā man nelabais drāztos pakaļ. Kilometri iet viens pēc otra, ātrums turas, pašsajūta kolosāla, noguruma nekāda, apdzenu vēl kādu. Tad panāku puisi, kurš mani apdzina pa dienu, un labu laiku vilka mani sev līdz. Nu ko, tagad mana kārta tevi pavilkt. Diemžēl esmu ātrāks un tālāk joņoju atkal viens. Noguruma nekāda, smaids pa visu ģīmi. Ieraugu Valmieru, jāāāā, tagad skaidri zinu, ka es to kliņķi dabūšu. Mans draugs autotirgotājs Māris tur savu solījumu sagaidīt mani pirms Valmieras. Ieraugot mani, viņš ir gatavs skriet ar visu padusē iespiesto instrumentu kasti līdz pat kliņķim. Ar lielām mokām izdodas viņu atrunāt un, saņēmis nenovērtējamu atbalstu, iztaisnojos un ar augsti paceltu galvu, pašapmierināts un lepns par sevi, skrienu tālāk. Kliņķis strauji tuvojas, parādās arī cilvēki, kuri lielākoties plaukšķina un uzslavē. Automašīnas taurē, viss ir labi, dzīve ir skaista. Visas iepriekšējo stundu mocības ir aizmirstas. Emocijas vienkārši mutuļo, daži gan diezgan līdzjūtīgi uz mani atskatās, es tik nosmejos un turpinu skaļā balsī dungot kaut kādu muļķīgu vārdu salikumu, ko sen jau esmu aizmirsis. Sveicinu visus, ko ieraugu. Dīvaini, bet daži neatbild – laikam nav valmierieši vai arī nesaprot latviešu valodu. Nav laika par to domāt, jo ieraugu Sīmani un vēl vienu skrējēju ar atbalsta komandu nesteidzīgi soļojam. Nu forši, pielieku soli, varēsim kopīgi finišēt. Tad puisim, kurš vēlāk izrādījās ir foršs džeks – Ainārs no Tukuma – noziņo, Tevi tūlīt apdzīs viens onka. Ainārs sāk skriet, es, gandrīz jau viņu panācis, saku, ka nemaz netaisos viņu apdzīt. Man nenotic, laikam rūgta pieredze no citām sacensībām. Nu ko, turpinām tik skriet, man spēka uz emociju viļņa ir kā zirgam, paskatīsimies vēl par to onku. Visiem apkārtējiem par prieku tieku izaicināts uz finiša sprintu. Ja vajag, tad vajag. Šobrīd es varu visu, es to izdarīju, es tiku līdz kliņķim.
Es no priekiem esmu gatavs pacelties gaisā, dejot, dziedāt, skriet vēl. Pēc finiša pārmiju dažus vārdus ar Aināru un saku, ka taisnība jau viņam par to onku ir, kaut pats nemaz tā nejūtos. Visi ir priecīgi, viss ir labi, visas grūtības ir aizmirstas. Sabučoju savu galveno atbalstītāju, sieviņu Initu. Esmu lepns un laimīgs. Paldies manai nelielajai atbalsta komandai, paldies SK Tērauds treneriem Jānim Razgalim un Jānim Višķeram. Bez jums es nebūtu tas, kas es esmu, es šeit nebūtu. Bet es šeit esmu un tas nebija nemaz tik grūti. Esmu ieguvis milzīgu pārliecību par savām spējām. Emocijas pamazām noplok, bet spēka pieplūdums paliek un palīdz ikdienas darbos. Esmu ieguvis pārliecību, ka man vēl daudz kas ir pa spēkam. Man ir gan jauni mērķi, gan arī sapņi. Es atgriezīšos trasēs vesels un vēl stiprāks.
|
2024. gadā: noskriets - 379080.91 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5498.24 km skrējuši - 179 biedri skrējieni - 514 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-