Pagājušā rakstā es aprakstīju savu treniņu programmu Parīzes maratonam. Šajā rakstā es nedaudz vēlētos pieskarties vienai savas Parīzes gatavošanās programmas sastāvdaļai, kas ir piemērošanās starts. Lai saprastu tā būtību, nedaudz būtu jāaiziet nelielā ekskursā par anaerobo slieksni.
Nedaudz sausās teorijas:
No anaerobā sliekšņa līmeņa ir atkarīgs ātrums, ar kādu jūs varēsiet skriet sacensībās. Izvēloties sacensību tempu, jūs pēc būtības izvēlieties tempu, kurš neļauj uzkrāties laktātam (pienskābe – blakus produkts no ogļhidrātu patēriņa). Kad jūs atpūšaties, staigājat vai lēni skrienat, laktāta daudzums asinīs paliek zems un samērā pastāvīgs, tā kā laktāta nokļūšanas temps asinīs ir vienāds ar tempu, kādā laktāts izdalās no asinīm. Kad skriešanas ātrums pārsniedz noteiktu intensitāti, laktāta veidošanās tempi kļūst augstāki nekā laktāta zušanas temps, kā rezultātā laktāta koncentrācija muskuļos un asinīs pieaug. Skriešanas intensitāti, kurā laktāta neitralizācijas mehānismi netiek līdz laktāta pieaugumam, sauc par anaerobo slieksni. Anaerobais slieksnis ir vissvarīgākais faktors, tas nosaka skrējēja darba spējas distancē, kas ir garāka par 10 km.
Anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi dalās tempa skrējienā, anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervālos un piemērošanās startā. Piemērošanās starti tiek veikti ar augstāku intensitāti, nekā tempa treniņi un anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervāli. Piemērošanās starts ir sacensības, kuras ir daļa no vispārējā gatavošanās plāna. Maratona gatavošanās sākuma nedēļās anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi tiek veikti kā anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervāli, vidus daļā – kā tempa skrējieni, bet tuvāk beigu daļai – kā piemērošanās starti. Jo tuvāk gatavošanās mērķis, jo vairāk anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi imitē maratona apstākļus. Anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi bez tam palīdz psiholoģiski sagatavoties maratonam. Parasti piemērošanās starti tiek iezīmēti ar distanci no 8 līdz 15 km.
Pastāv viedoklis, ka apstākļu ziņā piemērošanās startam pēc iespējas jābūt līdzīgam tam mērķa skrējienam, kuram jūs gatavojieties. Līdz pat tam, ka vajadzētu vilkt tās pašas drēbes, ko mērķa skrējienā, un jāizvēlas arī līdzīgi tādi apstākļi kā klimats, trases reljefs, uzturs un citi apstākļi. Ideālā variantā piemērošanās startam būtu jānotiek kādās sacensībās.
Un tagad no teorijas uz praksi.
Apstākļi tā mani tika lutinājuši, ka jau pirms prāva laika noskrieniešu redakcija ieplānoja braucienu uz Brešas maratonu. Es pieteicos Brešas maratonam, vēl nezinot, ka nepilnu mēnesi pēc Brešas maratona mani Isostar uzaicinās skriet Parīzes maratonu. Par laimi Brešas maratona laikā Parīzes maratona gatavošanās programmā man tieši iekrita piemērošanās starts. Līdz ar to, saliekot savas prioritātes, es pārreģistrējos Brešas maratonā uz pusmaratona distanci. Lai gan patiesības labad jāsaka, ka arī šī pusmaratona distance bija nedaudz par garu klasiskajam piemērošanās startam. Tā kā šis bija manas Parīzes maratona gatavošanās programmas pirmais piemērošanās starts, tad es nebiju pārāk apbēdināts par iespējamām novirzēm no klasikas. Jo šajā sakarā man patīk viena mana profesionālā anekdote:
Vīrs aiziet pie advokāta un saka: Mans kaimiņš man ir parādā 500 euro un negrib atdot. Ko lai es daru?
– Vai jums ir kāds pierādījums?
– Nav.
– OK, tad uzrakstiet viņam vēstuli ar prasību atdot 1000 euro, kurus viņš jums ir parādā.
– Bet viņš man ir parādā tikai 500.
– Nu jā, tas ir tas, ko viņš uzrakstīs atbildē, un tad mums būs pierādījums.
Tajā pašā laikā es ceru, ka līdzīgi kā Brešā 15.03.2015., klimats arī 12.04.2015. Parīzē būs maratonam ideāls – ap 14-16 grādiem pēc Celsija. Lai gan pirms Brešas maratona starta likās, ka uz Itāliju mums līdz atbraucis drebulis. Taču jau iesildoties ar Aināru secinājām, ka jāskrien bezrocīšos.
Loģiski domājot, bija nelielas bažas par trases reljefu, tā kā Breša atrodas kalnainā apvidū, taču beigu beigās taisnība bija Džo, kurš iepriekš šo maratonu bija skrējis, ka reljefs trasei bija salīdzinoši plakans. Atmiņā man palicis tikai viens kalniņš un viens viadukts. Jo vairāk – mans Garmin pulkstenis parādīja, ka starta vieta atrodas par 16 metriem augstāk nekā finiša vieta.
Protams, Parīzes maratona sagatavošanās laikā es nevarēju atļauties tik ļoti nomest skriešanas intensitāti, kā es to darīšu pirms maratona, un tāpat es savu organismu nevēlējos mocīt ar olbaltumvielas diētu nedēļu pirms piemērošanās starta, bet visādi citādi es centos uzvesties līdzīgi, kā plānoju uzvesties pirms Parīzes maratona.
Nu tad kādi mani secinājumi par pirmo piemērošanās startu Brešas pusmaratonā:
hipotēzi par treniņiem tikai uz skriešanas trenažiera būs nedaudz jāpakropļo, jo piemērošanās starts uz skriešanas trenažiera, manuprāt, būtu psiholoģiski graujošs, jo uz „lentas” skriet ar ātrumu 4 min/km ir daudz grūtāk nekā brīvā dabā. Šo salīdzinājumu pat nekompensē kāda laba audiogrāmata, filma vai jaunākie mūzikas klipi;
gatavojoties maratonam uz skriešanas trenažiera, ir jārēķinās, ka kalniņi var sagādāt īpašus pārdzīvojumus. Skriešanas trenažiera augstuma procenti pilnībā neimitē mainīgo reljefu, kā arī asfalta un bruģa bedres;
uz ūdens bāzes vārītas auzu pārslas ir labākās pirmsmaratona brokastis (nejaukt ar garšas īpašībām), neskatoties uz to, ka cukura vietā tiek izmantots Aināra piedāvātais kakaocukurs no kapučīno ķīmijas piedevām;
gremdēdamies atmiņās par pēdējo savu 3 stundu maratonu Cīrihē, pirms piemērošanās skrējiena izdzēru Isostar Energy shot dzērienu, kurš mani vismaz piemērošanās starta laikā nepievīla;
tā kā aizmirsu iegādāties pirms brauciena uz piemērošanās startu želejas, tad tās aizvietoju ar marmelādi Isostar High Energy Fruit Boost. Taču skrienot ar ātrumu 4 min/km, marmelādes apēšana prasa lielāku “akrobātiku” nekā gēli, tādēļ Parīzes maratonā plānoju izmantot distances sākumā Isostar Energy Booster Antioxidante želejas, bet uz distances beigām Isostar Long Distance+BCAA želejas (satur kofeīnu). Manuprāt, 20 g želejas katru pusstundu ir ideāls salikums. 35 g želeju lietošana, manuprāt, ir izšķērdība un lieka svara vazāšana sev līdz, jo tāpat tik daudz želejas organisms nespēs uzsūkt vienā reizē;
iepriekšējā dienā pirms piemērošanās skrējiena svētā vietā ierādīta ir “pasta party”, taču tas nebija vienīgais ēdiens, ko es lietoju pirms piemērošanās skrējiena iepriekšējās dienās. Manuprāt, labs risinājums, lai piepildītu aknas ar glikogēnu- ēst Isostar Long Energy batoniņu, kurš sastāv no graudu pārslām un žāvētiem augļiem;
tā kā es uz piemērošanās startu lidoju “pa vieglo”, tad neņēmu līdz dažādus skriešanas dzērienu pulverus, bet arī šajos gadījumos Isostar ir padomājis par skrējējiem, jo, lai atjaunotos, nezinu labāku našķi kā Isostar High protein recovery bar ar zemeņu garšu. Starp citu, no iekošanās šajā batoniņā no Brešas maratona redaktoru komandas atteicās tikai Signis. Tvēru to kā loģisku darbību, jo tādiem ātrumiem, kad laktāta rašanās nepārsniedz laktāta neitralizāciju, atjaunošanās uzturs nav nepieciešams;
Brešas pusmaratonu noskrēju 1:28:12, kas sanāk ar vidējo ātrumu 4:11 min/km. Parīzes maratons man būs jāskrien ar vidējo ātrumu 4:14 min/km. Tā kā neliela ātruma rezervīte man palika. Varbūt kāds iebildīs, ka šādās kategorijās nav korekti runāt, jo maratons ir tieši uz pusi garāks nekā pusmaratons, taču patiesības labad jāsaka, ka 15 km es skrēju ar tempu ap 4 min/km, bet pēc tam nedaudz atslābinājos, lai nebūtu maratona gatavošanās periodā pārāk samocījies.
Ja pirms piemērošanās skrējiena vēl ir pieļaujamas sadzīviskas ārišķības, piemēram, Džuljetas krūšu glaudīšana, tad pirms Parīzes maratona apņemos būt koncentrējies tikai uz maratonu un neuzmeklēt Žannu d’Arku!
Apkopojot secinājumus, varu teikt, ka gadījumā, ja arī sportiskā ziņā pilnībā man Brešas pusmaratons neatbilda piemērošanās startam, tad šīs nepilnības man ar lielu uzviju atsvēra noskrienieši, ar kuriem man bija palaimējies dzīvot kopā Itālijas braucienā. Tādēļ izmantoju iespēju un vēl vienu reizi saku viņiem paldies par ideālu kompāniju.
Pagājušā savā rakstā informēju par reģistrēšanos Parīzes maratonam, tomēr reģistrēšanās maratonam nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai uzstādītu savu maratona personīgo rekordu. Taču vai reģistrēšanās maratonam ir galvenais līdzeklis? Nebūt ne, jo maratonā uzstādīt personisko rekordu var tikai izlejot litriem sviedru. Tajā pašā laikā arī sviedru litru izliešanas process nedrīkstētu būt nekontrolēts un neplānots. Palasot pieredzes bagātāku skrietatkarīgo rakstus par pārtrenēšanās riskiem, nonācu pie secinājuma, ka arī man vajadzētu izvēlēties sev piemērotāko treniņu plānu. Pretējā gadījumā nav tālu līdz kaut kur nejauši lasītai filozofu aprindās izplatītai anekdotei:
Maskava. Ziema. Sals. Puisēns ar draugiem spēlē bumbu. Pēkšņi plīstoša stikla skaņa. Pagalmā izskrien sētnieks. Bargs, spēcīgs un dusmīgs krievu sētnieks ausainē ar slotu skrien pakaļ puisēnam. Puisēns bēg un domā: “Kā man tas viss ir apnicis! Kā man ir apnicis šis futbols, šie draugi, šis pagalms, cik labi būtu tagad sēdēt mājās un lasīt kādu sava iecienītākā rakstnieka Ernesta Hemingveja grāmatiņu un domāt par dzīves jēgu.
” Kuba. Havana. Ernests Hemingvejs sēž pie rakstāmgalda, malkodams stipro kubiešu rumu, ievilkdams dūmu no resna kubiešu cigāra, un beidz darbu pie kārtējā romāna par dzīves jēgu. “Kā man tas viss ir apnicis!” viņš domā. “Kā man ir apnikusi šī Kuba, šīs pludmales, šis karstums un šie kubieši! Cik labi tagad būtu Parīzē pie mana lieliskā drauga Andrē Moruā divu brīnišķīgu kurtizāņu sabiedrībā iedzert rīta aperitīvu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu.”
Parīze. Andrē Moruā malko rīta aperitīvu, bužinot brīnišķīgas kurtizānes matus, un domā: “Kā man tas viss ir apnicis: šī Parīze, šie nelaipnie franči, šie marokāņi, šīs dumjās kurtizānes, šis Eifeļa tornis, no kura spļauj uz galvas! Kāpēc es tagad nevarētu būt Maskavā, kur vismaz ir īsta ziema un kārtīgs sals un kur es varētu kārtīgi iedzert šņabi ar savu lielisko draugu Andreju Platonovu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu?”
Maskava. Ziema. Sals. Andrejs Platonovs ausainē ar slotu rokās dzenas pakaļ puisēnam un domā: “Noķeršu, bļin, nositīšu nafig”
Starp citu, varbūt kāds jautās, kāpēc es atcerējos tieši šo anekdoti, lai izteiktu cilvēka sajūtas par kaut ko tālu, nezināmu… Jāatzīstas, ka ne jau tādēļ, ka šajā anekdotē ir pieminēta Parīze vai skriešana, bet gan tādēļ, ka es zināmā mērā Andreja Platonova dēļ izlaidu svētdienas treniņu, kurš man bija ieplānots, bet man, redziet, bija jau pirms kāda laika nopirktas teātra biļetes uz Andreja Platonova sarakstīto smalko, lirisko, akvareļu maigo stāstu “Fro”. Ja līdz galam godīgi, tad īstenībā es svētdien biju no skriešanas tiktāl noguris, ka zemapziņā nokārtoju sev brīvdienu no skriešanas, jo jau pārģērbjoties ESPA Rīga garderobē skriešanai, konstatēju, ka esmu aizmirsis mājās kedas.
Pēc dažu vārdu nodeklamēšanos, kuri noteikti ir sulīgāki nekā anekdotes nobeigums, konstatēju, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Tā kā sestdien biju skrējis 31 km garo skrējienu, tad izdomāju svētdienas rītu veltīt peldēšanai, nevis baskāju skriešanai. Galu galā Isostar Hydrate&perform dzēriens bija jau sagatavots, tādēļ būtu muļķīgi to izliet bez paplucināšanās baseinā. Liels bija mans pārsteigums, ka bez īpašām pūlēm varēju nopeldēt kilometru, lai gan vēl kādu pusgadu atpakaļ, piedaloties Ozolnieku ciema nozīmes triatlonā, gandrīz noslīku, peldot 100 metrus.
Iespējams, ka puisēna, Hemingveja un Moruā nostaļģijas bija nedaudz pielipušas arī man, taču īstais iemesls iespējams meklējams faktā, ka 31 km distance ir diezgan nogurdinoša, un es biju sevi pārvērtējis, ka varēšu to noskriet bez sekām nelietojot Isostar energy booster želejas, kuras parasti lietoju tikai maču laikā. Tā nu es secināju, ka vairs neielaidīšos tādā sevis spīdzināšanā, skrienot 25+ km bez želejām uz bada robežas, lai neatsistu arī tādās distancēs skrietprieku. Starp citu, dzirdēju baumas, ka Isostar energy booster želejas drīz būšot ar mentola garšu, kas man noteikti varētu interesēt, jo mentola garša parasti noņem pie reizes to šķebinošo dūšu, kura reizēm ir ciešs pavadonis garajās skriešanas distancēs.
Runājot jau par treniņa plānu, ņemot vērā, ka neesmu profesionāls sportists un bez skriešanas man ir arī citas intereses un pienākumi, esmu izvēlējies diezgan demokrātisku treniņu plānu. Šādu skriešanas plānu es atradu Pete Pfitzinger un Scott Douglas grāmatā “Road Racing for serious runners”.
Manuprāt, šajā grāmatā ir samērā vienkāršiem vārdiem izskaidrota dažādu treniņu būtība un nepieciešamība, kā arī treniņu plānošanas pamatprincipi distancēm no 5 km līdz pat maratonam. Bez tam, maratonam tiek piedāvāti 3 dažādu pakāpju treniņa plāni ar pamatnostādnēm, kuras vari pats plānot, ņemot vērā savu aizņemtības pakāpi katrā konkrētajā dienā. Noteikts ikdienas treniņa plāna uzstādījums ir dots tikai pēdējām trīs nedēļām pirms maratona, kad katras dienas treniņš tiešām varētu atsaukties uz skrējēja labsajūtu maratona laikā. Pēc būtības treniņu plāns ir samērā vienkāršs. Katru nedēļu ir jāizskrien viens garais treniņš (no 23 līdz 33 km), viens otrais garais treniņš (no 15 līdz 21 km) un tad jau pa nedēļām tiek miksēti bāzes ātruma sprintiņi, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņi (piem. 5×800 metri 10 km sacensību režīmā), vai anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņi (garie intervāli un tempa skrējieni).
Esmu dzirdējis no skriešanas treneriem, ka optimāls treniņš maratonam ir tā dienas daļā, kad notiks maratons, kuram skrējējs cenšas sagatavoties. No sava organisma esmu novērojis, ka gadījumā, ja no rīta organismam lieku strādāt lielās slodzēs, tad diena priekš citiem darbiem ir zaudēta. Tā kā man kaut kā nauda ir jāpelna, šobrīd variantu „ja darbs traucē skriešanai, jāmaina darbs” īsti nevaru atļauties. Līdz ar to, dažas dienas nedēļā es taisu divus treniņus dienā. No rīta noskrienu rīta rosmi ap 7.5 km, bet vakarā pēc darba ap plkst. 18.00 taisu jau salīdzinoši smagos fiziskos treniņus – nedaudz pastrādāju uz spēka trenažieriem un paskrienu vai nu bāzes ātruma sprintiņus, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņus, vai arī anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņus. Sākumā es nevarēju ar šo plānu saskaņot savus ēšanas paradumus, jo plkst. 18.00 mans organisms pieprasīja pa dienu godam nopelnītās vakariņas, kā rezultātā par treniņiem īpaši domāt negribējās (kur nu vēl sportot?!). Savukārt, darbā uzēstie cepumi divas stundas pirms treniņa man īpašu uzticību kvalitatīvam ēdienam neradīja. Galu galā es šo problēmu atrisināju ar veco labo franču batoniņu – Isostar high energy sport bar. Pēc šī 40-gramīgā batoniņa apēšanas ap plkst. 16.00, es jūtu, ka varu izturēt vakara pasmago fizisko treniņu ap plkst. 18.00 un man nav kārtējo paģiru par lieki uzņemtajām kalorijām un palmu eļļām no cepumiņu graušanas.
Grāmatas iespaidā, kā jau nedaudz ieskicēju šā raksta vidusdaļā, samērā aktīvi piekopju pēc skriešanas treniņa peldēšanu un patiešām jūtu, ka peldēšana kopā ar Isostar reload after sport olbaltumvielu dzērienu ideāli atjauno manus skriešanas instrumentus – kājas. Šajā grāmatā peldēšana tiek uzskatīta kā viens no Kross-treniņa veidiem. Kross-treniņa uzdevums ir uzturēt sirds asinsvadu sistēmas funkcionalitāti, tajā pašā laikā izslēdzot slodzi uz kājām. Pie tam, faktiski peldot katru dienu pa kādam puskilometram, es sāku jau apsvērt tādu ķecerīgu domu, ka pēc mērķa sasniegšanas Parīzes maratonā izvirzīt nākamo mērķi – nostartēt Latvijā kādā daudz maz nopietnā triatlona distancē. Bet tas jau būs kāda cita, nākošā stāsta cienīgs notikums.
P.S. Saprotu, ka tagad savā dārzā varēšu ķert akmeņus un pat ķieģeļus, ka šis ir reklāmas raksts par godu kādam produktam. Bet kā jau minēju iepriekš, mans blogs ir par to kā es trenējos un ko es ēdu. Pārējais ir jūsu ziņā…
Mūsu dzīve caur un caur ir caurvīta no reklāmām un mēs esam šo reklāmu sastāvdaļa. Šajā sakarā man uz mēles ir vēl viena anekdote:
Vienai sievietei bija trīs meitas. Kad vecākā no viņām apprecējās un devās prom uz dzīvi pie vīra, māte palūdza, lai meita atsūta vēstuli par savu intīmo dzīvi. Pēc divām nedēļām atnāk vēstule, kurā rakstīts tikai viens vārds: “Nescafe”. Mamma sākumā neko nesaprata, bet pēc tam netīšām avīzē ieraudzīja “Nescafe” reklāmu: “Bauda līdz pēdējai pilei.” Un ļoti nopriecājās par meitu.
Pēc tam apprecējās vidējā meita, kurai mamma palūdza tieši to pašu. Pēc nedēļas atnāk vēstule no meitas: “Benson & Hedges”. Mamma sāka visās avīzēs meklēt minēto cigarešu reklāmu. Drīz viņa atrada tekstu: “Extra Long, King Size,” un atkal priecājās par meitas veiksmi.
Un beidzot pienāca kārta apprecēties arī jaunākajai meitai. Tikai pēc pāris mēnešiem māte saņēma vēstuli: “British Airways”. Māte atrada avīzi ar aviokompānijas reklāmu un, izlasot tekstu, zaudēja samaņu: “Trīs reizes dienā, septiņas dienas nedēļa, visos virzienos!”
Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 2012. gada sniegoto skrējienu un 2013. gada dubļinieku. Šoreiz nebija nekas no tā – ne sniega, ne (praktiski) arī dubļu. Sauss un saulains, ļoti patīkams laiciņš, ideāli piemērots skrējienam pa meža takām.
Tas tā – ievadam. Gribēju šoreiz tikai tā īsi uzrakstīt, kā tad man gāja Siguldā. Varbūt galu galā arī sanāca nedaudz īsāk kā citreiz, taču arī ne pavisam maz lasāmvielas. Tā teikt – ne šis, ne tas.
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
Par to, kā man Viļņā gāja, protams, atkal varat lasīt manā emuārā!
Šajā vasarā šī meitene pamanīta uz pjedestāla Āžu kalna stirnu buka skrējienā, un tikko aizvadītajā Nike Riga Run, viņai finišējot kā otrajai no dāmām, komentētājs bija pārsteigts – Karīna Helmane – kas ir šī skrējēja? Neviens tādu nezinot. Noskrieniešiem arī ir ziņkāre, kas ir šī ātrā un smaidīgā dāma. Tādēļ nolēmām uzdot pāris jautājumus. Plānotā ekspresintervija ar Karīnu jeb noskrienieti Englishteacher izvērtās “piecu lappušu garā sacerējumā”, īsāk mums nekādi nesanāca!
Iepriekšējā vasarā noskrie… nomocītais Stokholmas jubilejas maratons man rezultējās ļoti izplatītā pēcmaratona tekstā – „nekad vairs”. Tomēr šīs sajūtas, kā apliecinās daudzi skrējēji, ilgst apmēram 2-24 stundas. Tādēļ, lai arī vārdos joprojām ”nekad vairs”, kaut kur sirds dziļumos jau zināju, ka nākošais būs, jautājums tikai kad un kur. Zināju, ka tas noteikti nebūs Latvijā, kur 4 stundu skrējēji pēdējos kilometrus skrien tikai paši kaut kādu savu apsvērumu vadīti, vientulībā un bez jebkāda atbalsta no malas. Sajūtas, ko sniedza ārzemju maratons, nekādi nevar salīdzināt ar bālajiem pašmāju skrējieniem. Ilgi nebija jāgaida, līdz Aivars (tas, kurš 703) pameta ideju par Skotijas vienu no skaistākajiem maratoniem – Lohnesa ezera maratonu 2013.gada 29. septembrī. Skotijas kalni jau sen vilināja, tāpēc pierunāt nevajadzēja ilgi. Kompānijai nostalģisku motīvu vadīts pievienojās arī Juris, un tā tika saplānota nedēļa Skotijā, kur bez maratona ietilpst arī Edinburgas, Invernēsas, Aberdīnas, Dandijas skaistāko vietu apskate un alus šķirņu konkurss. Kā vēlāk izrādījās, visai drīz šim konkursam pievienojās arī izcilākie viskiji. Tomēr rezultātus konkursa komisija nepublicēs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkursa noslēgumā vairs nebija īstas skaidrības par dalībnieku skaitu, sastāvu un rezultātiem. Konkursa komisija aprobežosies vien ar izplūdušām frāzēm, kā „konkurss pulcēja izcilu dalībnieku sastāvu, kurš priecēja ar izcilām kvalitātēm un raisīja aktīvas diskusijas konkursa komisijas dalībnieku vidū”.
Tā, trīs skarbi džeki, apbruņojušies ar mājās palicēju padomiem uzmanīties, lai Nesija neiekož kājā, 25. septembra vakarā startēja no Rīgas uz Kauņas lidostu, kur paredzēts izmēģināt lidostas solu nodrošināto miega kvalitāti un septiņos no rīta startēt uz Edinburgu. Ceļš no Rīgas lietus pavadībā rit ātri, raisoties sarunām par Skriešanu, Meitenēm, Alu un citām dzīves skaistajām pusēm. Pēkšņo ceļa kvalitātes uzlabošanos aizrobežā pastiprina arī laika apstākļu uzlabošanās. Lietus ir mitējies un cauri mākoņiem sāk lūkoties apgrauzts mēness. Temperatūra krītas, Kauņā ir ap nullīti, visas mašīnas pārklājušās ar ledus kārtiņu. Iestiprināmies ar gādīgo mājās palicēju sarūpētajām ceļamaizēm un dodamies pie miera lidostas uzgaidāmajā telpā. Gods kam gods, krēsli ir bez rokturiem, tā kā brīvi varam izstiepties. Ir tikai nedaudz vēsi, bet citādi esmu pavadījis vienu no labākajām lidostā gulēšanas naktīm. Neviens netraucē, ne apsardze, ne apkopēji. No rīta sabozušies pieveicam termosā atdzisušo kafiju un maizīšu atliekas, un jau pēc apmēram 2,5 stundu lidojuma piezemējamies Edinburgā. Pagriežam pulksteņus un konstatējam, ka ir joprojām agrs, tikai pusastoņi. Krietns laiciņš paiet, kamēr samainām naudu – man patiešām nevarēja ienākt prātā, ka Eiropā 21. gadsimtā var būt vieta, kur par busu nevar samaksāt ar kredītkarti, nerunājot jau nemaz par tādu ūbertehnoloģiju kā SMS. Ar lēno busu, kas uz Edinburgas centru brauc cauri visiem mazajiem ciematiņiem, centrā tiekam ap deviņiem. Slinki tie skoti, nevīžo paiet gabaliņu, katra nākamā pietura ir redzamības attālumā no iepriekšējās. Laiks ir superīgs, Argyle hostelī mūsu istaba jau ir pieejama. Sapērkamies tuvējā veikalā šādus tādus snakus, Alu un pēc mazām otrajām brokastīm dodamies kādu stundiņu pasnaust.
Pirms tam gan vēl riktīgi iesmejam par izlietnēm ar diviem krāniem. Tradīcijas cienīt jau ir forši, bet kā lai nomazgājas? Turpmākajā ceļojuma laikā tas kļuva par attaisnojumu visām (dažām) nebūšanām ar ko nācās saskarties, jo – ko gan var gribēt no cilvēkiem, kam divi krāni.
Pusdivos ceļamies un dodamies iemēģināt Edinburgas ielas un kalnus. Izskrienam “Arthurs seat”, tas ir labs pampaku stadions. Kopā sanāk 12 km, nolemjam pirmajā dienā nepārforsēt. Juris dodas apciemot bijušos kolēģus, mēs ar Aivaru izstaigājam Royal Mile – ielu no pils līdz līcim, kurā ir daudz veikalu un dažādu krodziņu. Tā kā mēs esam atbraukuši skriet maratonu, paviesojamies tikai trijos pabos, tomēr jāietur kaut kāds mērs. Pēc nelielas maldīšanās pa ielām, nonākam līdz savam hostelim un dodamies pie miera. Aizvadīta gara diena.
Piektdiena, 27. septembris.
Pusdeviņos no rīta pieceļamies bez modinātāja, jo nogulēt līdz 9, kad ir uzlikts zvans, nevaram. Kā nekā Latvijā jau ir pusvienpadsmit. Džeki aizskrien rīta riksītī pa parciņu, es palieku mājās taisīt brokastis. Kādā brīdī pielavījušās iesnas un nav pārāk skrējīgs garīgais. Cenšos nedomāt par to, ka pēc 2 dienām ir pasākums, kura dēļ esam šeit ieradušies. Brokastīs ēdam makaronus ar sieru un bagātīgu salātu devu, nedaudz pietrūkst garšvielas, bet kopumā ēdams ir. Šodien plānā izstaigāt Edinburgas pili – muzeju. Tur pavadām gandrīz 4 stundas. Pat neiedziļinoties daudzo karaļu un princešu likteņu peripetijās, ir daudz ko redzēt. Tieši vienos dienā no pils atskan lielgabala zalve. Tā ir tradīcija no seniem laikiem, kad zalve kalpoja jūrniekiem pareiza laika noteikšanai, kas bija būtiski, lai noteiktu pareizas koordinātes ar sekstanta palīdzību. Pēc pils apskates iedzeram kafiju un dodamies kalniņā uz Nelsona pieminekli, tas ir izveidots kā tornis 1816. gadā, par godu uzvarai pie Trafalgaras. Par uzkāpšanu tornī prasa 4 naudiņas, bet skats no augšas ir to vērts. Torņa galā izveidots vēl viens signāls jūrniekiem – milzīga bumba, kas bez piecām vienos tiek uzvilkta mastā un tieši vienos, sinhroni ar lielgabala zalvi krīt lejā. Signāls lielgabalam un bumbai tiek dots no blakus esošās observatorijas. Mājās esam ap pussešiem, apēdam makaronus jūrnieku gaumē un pavadām vakaru mēģinot salikt skrējienus noskrien.lv lapā un kādas bildes sociālajos tīklos. Internets ir švaks, un noķēpājamies līdz vakaram, tā arī īsti neko neizdarījuši. Izmetam vakara pastaigas loku pa parciņu un dodamies pie miera.
Sestdiena, 28.Septembris
Ceļamies sešos, uzvārām putru, savācamies un 8:00 startējam ar busu uz Invernesu. Ceļš paiet ātri, gandrīz visu ceļu noguļu, pa laikam tikai paveru acis paskatīties uz skaistajiem skatiem. Invernesā atrodam savu dzīvokli, izvelkam atslēgas no koda kastītes un apmierināti nometam čemodānus. Pusdienās nolemjam netērēt laiku gatavošanai, bet aiziet kaut kur pusdienās. Aivars iepriekš ir pastāstījis par lokālo ēdienu Hagis, kuru gatavo no lopu iekšām. Kāda restorāniņa ēdienkartē, kas izlikta pie durvīm, to pamanu un ierosinu nobaudīt. Vispārzināmā patiesība, ka pirms maratona nav jāeksperimentē ar pārtiku, kaut kā aizmirstas. Nolaizīts viesmīlis mums ierāda vietas un gastronomiskais piedzīvojums var sākties. Pirmajā ēdienā ir nesakāmas izcelsmes dārzeņu zupa, vienojamies, ka pamatā varētu būt ķirbis. Un tad Hagis. Tas sastāv no trīs slāņiem. Apakšā kartupeļu biezenis, pa vidu gaļas biezenis, augšā ķirbju biezenis. Garšo lieliski un ir ļoti sātīgs. Ne velti tas ir bijis zemnieku ēdiens. Pēc pusdienām Aivars aiziet uz staciju pretī meitai, kura atbraukusi no Dandī. Tad visi aizstaigājam līdz maratona ekspo, izņemam numurus un saēdamies pasta pārtijas piedāvājumus. Ekspo ir iekārtots futbola laukumā un ir vismaz pēc Latvijas mērogiem ļoti liels. Atceļā Tesco veikalā sapērkamies pārtiku 3 dienām, ļoti noder Lienes padomi ekonomiskā saimniekošanā. Vakariņās mums ir milzu bļoda ar salātiem un grauzdētas maizītes. Vakarā mēs ar Aivaru vēl iemēģinām vienu pabu, es alus vietā izvēlos Jēgermeisteru, jo nu ir pilnīgi skaidrs. Maratona priekšvakarā man ir kārtīgas iesnas. Pie miera dodamies jau deviņos, jo rīt jāceļas pussešos.
Svētdiena, 29.Septembris
Lielā diena ir klāt. Rīta putra, iemetam somā pa banānam un ejam uz expo vietu, no kurienes 7:15 atiet autobusi uz starta vietu 42 km attālumā. Lai nu gadījumā neienāk prātā izstāties. Ceļš uz startu ved pa otru ezera pusi. Apbraucam ezeru un dodamies augstāk kalnos, kamēr pusdeviņos nonākam 350m augstumā, kur paredzēts starts. Pūš briesmīgi, ne krūmiņa, kur patverties. Nemaz nenesas prāts vilkt nost silto jaku un bikses, lai nodotu bagāžas mašīnās. Busi pienāk viens pēc otra, skrējēju kļūst arvien vairāk, drūzma diezgan pamatīga. Izstāvam rindu uz būdiņām, pa ceļam tiekam arī pie siltas tējas. Pusdesmitos organizatori nervozi sāk atgādināt, ka nu jau gan laiks nodot drēbītes. Negribīgi paklausām, līdz startam vēl 20 minūtes, bet jau esam nosaluši kā diegi šortiņās un t-kreklos. Piespiedušies bagāžas mašīnai aizvējā, satiekam vēl vienu skrējēju no Latvijas – Daci. Nobildējamies, parunājamies par to, cik auksti un dodamies tuvāk startam. Vismaz labi, ka nav lietus. Ceram, ka lejā saulītē būs siltāks. Minūti pirms starta vēl nolejam pirmsstarta mandrāžu turpat eglītēs. Starta šāvienu nedzirdam, jo esam kādu puskilometru no tā. Lēšam, ka skrējēju varētu būt kādi četri tūkstoši. Nopīkst starta slieksnis un dodamies Piedzīvojumā. Vienojamies ar Juri, ka skriesim kopā un uzmanīsim viens otru. Pirmie kilometri strauji ved uz leju, kas it kā ir labi, bet uzdod papildus slodzi kājām. Tomēr pulss turas labi ap 130 un skrienam cik ātri varam atļauties. Parādās pirmie kāpumi un pie 10. kilometra sākas Lielais. Netērējam spēkus skriedami kalnā, bet raiti kāpjam, līdz ar to kalna galā esam atpūtušies un varam jozt lejā. Pamazām saprotu, ka vienu lietu esmu palaidis garām. Šis nebūs plakans maratons. Patiesībā plakanas vietas līdz pus trasei vēl nav bijis. Vai nu kalnā augšā ar pulsu debesīs, vai no kalna lejā, iedomājoties, ko par to rīt teiks kājas. Pie 10.km apēdam pirmo organizatoru piedāvāto želeju. Paņemu ar šokolādes garšu, tā ir ļoti laba, tikai nedaudz par cietu, nākas kārtīgi žļembāt, kamēr tā tiek lejā. Esam tikuši līdz ezeram, liekas, ka gar ezeru tak vajadzētu būt līdzenākam, bet nekā. Joprojām skrienam blakus, pļāpājam, bet tiklīdz kā iestājas pauze, jūtu, ka Juris pamazām sāk uzņemt tempu un man viņš visu laiku ir jābremzē. Rēķinu, ka varētu sanākt laiks ap 4:15,kas būtu rekords mums abiem. Pie 32.km sākas Siguldas kalniņš. Atkal netēlojam pārcilvēkus un pārejam soļos. Ar visu to pulss kāpj līdz 160. Tomēr arī Siguldas kalniņam pienāk beigas un varam atkal uzskriet. Laiku gan tas ir atsviedis atpakaļ par kādām 5 minūtēm un tagad mērķa laiks ir 4:20. Juris raujas uz priekšu, bet man pulss negrib kristies un zinu, ka viņam arī labāk piebremzēt. Tā viens otru vilkdami un bremzēdami tuvojamies finišam, esam jau pilsētā, kur līdzjutēji mūs vētraini atbalsta ar saucieniem – „well done!”, „good job!”, „keep going!” un tamlīdzīgi. Aplausi, saucieni, sajūtamies kā superstāri. Atbalsts bija jūtams arī katrā mazajā ciematiņā, kuram skrējām cauri. Manu pārliecību, ka Latvijā maratonu nav un tos var (un vajag) skriet tikai ārzemēs, tas tikai vēl vairāk nostiprina. Cauri aurojošam līdzjutēju pūlim abās pusēs finiša pēdējam puskilometram skrienam pēc sava PB, kas mums abiem gala beigās izrādās ir 4:23:27. Es esmu uzlabojis par 28 minūtēm, Juris par 3. Spiežam viens otram roku, medaļa, ūdens, banāni, atstaipīšanās un emocijas, kas plūst pāri malām. Tas nu ir izdarīts. Aivars finišējis ar baudu kādu pusstundu agrāk, sagaida mūs, Liene nofočē laimīgās sejas un varam sākt štukot par dienas atlikušo daļu. Kājas kā par brīnumu sevišķi neprotestē, varam pat nokāpt un uzkāpt pa trepēm. Saēdamies pēcmaratona cienastus, pagrozāmies vēl pa finiša zonu, priecājamies par emocijām, kas plūst no finišētājiem un skatītājiem. Nu jau finišē piecu un sešu stundu maratonisti, kādai sievietei finiša taisnē pieskrien klāt meitiņa, laimes asaras un ceļu viņas turpina rokās sadevušās. Finišē sirmi vīri, kuriem gribētos līdzināties, kad būšu viņu gados. Arī mazohisti armijas zābakos, smagām mugursomām un pilnā ekipējumā ir tikuši līdz finišam. Visu cieņu.
Pirmdiena, 30.Septembris
Šodien kā jau pēcmaratona atslodzes dienā esam ieplānojuši aizbraukt ar autobusu pa ezera otru pusi apskatīt Lohnesa muzeju un šādas tādas pilis un drupiņas, kas tur pa ceļam. Ieplānojam arī kādus kilometrus paiet kājām. Jāsaka uzreiz, ka Lohnesa muzejs sagrāva manas pēdējās ilūzijas par briesmoni Nesiju. Atmetot pat tādus faktus, ka ezera nabadzīgā flora un fauna pilnīgi noteikti nenodrošina nepieciešamās barības rezerves šādam dzīvniekam, ir veikta ļoti plaša izpēte un atrasts viss iespējamais, izņemot kādas norādes par briesmoni, ja neņem vērā peldošu baļķu vai meža dzīvnieku fotogrāfijas. Mazliet sajutos, kā tad, kad atklāju, ka Ziemassvētku vecītim kājās ir vectēva rūtainās čības…
Paviesojamies vēl kādās drupiņās, līdzīgas Kokneses pilsdrupām, bet skoti papūlējušies un salikuši gana daudz informācijas, tā, ka ir, ko lasīt. Kādā tornītī, gaidot, ka pa šaurajām kāpnēm varēsim doties augšā, satiekam džeku, kura gaita, neizmantojot kājas, bet visu ceļu pieveicot balstoties uz kāpņu rokturiem, nepārprotami liecina par to, ka jāuzjautā rezultāts. Drusciņ zem piecām stundām – novēlam veseļošanos un kāpjam augšā. Mums par laimi pēcmaratona simptomu nav gandrīz nemaz. Vai nu esam labi trenējušies, vai arī riktīgi haltūrējuši trasē.
Sagaidām busu, vakarā tradicionālie pabi, bet, vai nu tāpēc, ka piezīmes nesarakstīju uzreiz, vai kādu citu iemeslu dēļ, vakara noslēgumu īsti labi neatceros. Bet, tā kā „feisbukā” un „draugos” pēc tam neko kompromitējošu neatradu, liekas, ka vakars bija izvērties gana godīgs.
Otrdiena, 01.Oktobris
Šodien dodamies ceļā uz pēdējo apskates objektu mūsu maršrutā – Dundee, kur mūs atkal sagaidīs Aivara meita un iepazīstinās ar šīs universitātes pilsētas ievērības cienīgām vietām. Pa ceļam dažas stundas pavadām Aberdīnā, kur mums sanāk reāls aplauziens ar vecpilsētas atrašanu. Tā kā dažs labs rogains jau aiz muguras, ar karti gluži uz „jūs” neesam. Tomēr, kad nonākuši vietā, kas kartē ir apzīmēta ar „old town” redzam tās pašas mietpilsoniskās mājeles, jūtamies diezgan apmulsuši un „uzmesti”. Atceļā izmetam loku kar jūru, šodien ir spēcīgs vējš un viļņi gana fotogēniski. Visu atlikušo dienu spļaujam smiltis. Tās arī pamatīgi birst no matiem un visām iespējamām vietām, kur vējam izdevies tās noglabāt.
Dundee mūs pārsteidz ar arhitektūru, kas nemaz nelīdzinās smagnējām un robustām līnijām, pie kurām jau bijām pieraduši Edinburgā, Invernēsā un Aberdīnā. Šeit ir daudz skulptūru uz ielām, arhitektūra ir daudz plastiskāka, ieskanas tādas kā gotiskas notis. Nenoliedzami skaistākā pilsēta no līdz šim redzētajām. Vakarā Liene mūs aizved uz pabu, kas izveidots bijušās bankas ēkā. Tomēr galvenais šeit ir otrdienas – steiku dienas – piedāvājums, kur par septiņām naudiņām pamielojamies ar itin labu steiku. Pat man kā veģetārietim garšoja.
Trešdiena, 2.Oktobris
Rīts ataust apmācies un pelēks. Beidzot mums ir laika apstākļi, kuriem bijām gatavojušies. Līdzšinējās saulainās dienas bija kā skaists un mazliet nepelnīts bonuss. Bet, tā kā kopš pēdējās skriešanas ir jau pagājušas veselas 2 dienas, Aivars liek priekšā „izmest mazu līkumiņu, kādus 10 – 12 km”. Katram, kurš kaut reizi ir dzirdējis no Aivara šādu tekstu, vajadzētu ieslēgties dabiskajam izdzīvošanas instinktam un nekavējoties paslēpties skapī vai iekūņoties kokona stāvoklī, lai drošībā pārlaistu nākošās 48 stundas. Bet acīmredzot sekmīgi veiktais maratons mūs ar Juri ir ievedis kaut kādā eiforijas stāvoklī un mēs, neko ļaunu nenojauzdami, ļaujamies provokācijai. Ap divpadsmitiem, lietum smidzinot, dodamies skrējienā pāri garajam tiltam pār līci, lai izmestu līkumu pa mežu. Kad nonākam līdz punktam, kur būtu jāgriežas atpakaļ, Aivars ieminas, ka tas taču gan būtu stulbi aizbraukt uz Dandī un neaizskriet līdz jūrai. Tas gan sanāktu „vēl viens mazs līkumiņš”. Juris savā apmātībā viņam piekrīt. Izskatās, ka šajā kompānijā es vienīgais esmu pie skaidra saprāta. Uzmetot aci kartei, šis līkumiņš jau sanāk pie 20 km. Pusmaratons 2 dienas pēc PB maratonā īsti nav manos plānos, bet ar trakiem jau tikai pa labam, tādēļ nekas cits neatliek kā piekrist. Jūra gan izrādās aiz kāpas un nemaz nav redzama, bet tas jau nekas. Meža celiņš gar jūru liekas bezgalīgs. Lietus visu laiku smidzina un maratona sekas sāk izpausties arvien vairāk. Izskatās arī, ka mēs drusciņ esam kļūdījušies ar mērogu. Kad pēc pusmaratona apstājamies atvilkt elpu, līdz mājām paliek vēl apmēram 15 km. Pēdējie kilometri bija tie, par kuriem gudri vīri saka, ka tādos brīžos nobriest cilvēka personība. Nezinu, no kurienes bija spēks sekot tiem diviem trakajiem. „Nelielais līkumiņš” rezultējās 36 lietainos un vējainos kilometros. Aivars beigās izskatījās tāds kā nokaunējies (varbūt man tā tikai likās), bet tas bija tikai līdz pirmajam pabam. Arī man Alus atgrieza morālos un fiziskos spēkus un nospriedu, ka bija labi vien, ka paturēju pie sevis visu, ko domāju skrējiena pēdējos kilometros.
Nākamajā rītā, vēl pirms saules mūs jau gaida taksis, lai pa pielijušo šoseju vestu uz Edinburgas lidostu. Ilgi gaidīts un godam paveikts maratons. Laikam jau jautājums nav – vai būs nākošais, bet – kāds būs nākošais? Pagaidām vēl nezinu, bet pilnīgi noteikti tas būs kāds no tiem – ar odziņu, ar stāstu.
Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
km 
-