Līdz oficiālajam sezonas sākumam atlicis vien nedaudz vairāk kā mēnesis, tāpēc beidzot pienācis laiks apkopot to, kam šogad dzīšos pakaļ. Ja iepriekšējais gads bija medaļām ražens un panākumiem, un rekordiem bagāts, tad šogad jāspēj pacelt latiņa kaut nedaudz augstāk. No vienas puses tas, ka tik strauji progresēju jeb – beidzot sāku skriet – ir labi un deva ievērojamu devu pārliecības par saviem spēkiem, bet no otras puses tas tikai nozīmē, ka turpmāk katra sekunde ātrāk nāks daudz grūtāk un būs krietni jānopūlas, lai tikai sasniegtu pagājušā gada līmeni, ne tikai pārspēt uzstādītos rekordus. Tos var apskatīt šeit, bet kalna virsotni no tā pakājes var redzēt zemāk esošajā tabulā.
Distances
I
5k
15:30
10k
32:30
15k
49:00
Pusmaratons
1:12:00
30k
1:43:00
Maratons
2:37:00
Kas ir “I”?
Tā ir pirmā sporta klase. Uzreiz gan var redzēt, ka daži laiki tur ir nesamērīgi. 30k 1:43?! Tas ir 3:26 temps – ātrāk kā 1:13 pusmaratonā, kas ir mans šībrīža rekords. Arī, lai sasniegtu 15k laiku būtu nepieciešams skiet ar 3:16 tempu. Man jau galva sagriezās par to domājot. “Klasiskajās” distancēs gan – gada mērķis būtu noteikti noskriet maratonu zem 2:37, vēlams ap 2:35, uz ko cerēju jau pagājušā gada oktobrī Frankfurtē, kā arī pusmaratonā iespēt izspiest no sevis 1:12. Nezinu, kur es tās sekundes sakasīšu, bet jāvar. Uz 15k un 30k īpaši nekoncentrēšos, kā būs, tā būs. Tāpat gadā sanāk tikai divas šīs sacensības un ļoti daudz ko izteiks konkurenti attiecīgajā dienā. 5k ļoti gribētos tikt zem 16 minūtēm, bet 10k ap 33 minūtēm.
Kur es to visu skriešu?
Pirmās sacensības paredzētas Bostonā – 120tais Bostonas maratons 18tajā aprīlī. It kā skrienu, skrienu, bet nupat tikai sapratu, ka atlicis mazliet vairāk par mēnesi līdz startam; startam, kurā skries 40’000 skrējēju plecu pie pleca, līdz startam vienā no pasaules slavenākajiem maratoniem. No Latvijas vēl piedalīsies tikai Prokopčuka, tāpēc vien vajadzētu saņemties un uzstādīt kaut cik pieklājīgu rezultātu. Nupat arī Dainis Limanāns sezonu sāka ar iespaidīgu PB – jābeidz slinkot. Lai kā arī nebūtu un lai cik muļķīgi tas neizklausītos, bet savā ziņā svarīgāks starts par Bostonas maratonu, vismaz rezultāta izteiksmē, būs aprīļa beigās paredzētais Biķernieku pusmaratons. Šogad skriešu visnotaļ konkurētspējīgā komandā – Veikals 42km/Saucony kopā ar Andreju Jesko, Kārli Vīksni, Ingu Zālīti, Vadimu Belousovu, Dāvi Rozīti un Ediju Dzalbu. Tā kā būšu jau ceļā uz ASV, tad Skrien Latvija seriāla atklāšanas posms Rēzeknē man ies secen. Ceru, ka komanda nostartēs godam un konkurenti vēl nebūs ieskrējušies. Biķerniekos tad arī atklāšu skriešanas sezonu Latvijā. Par rezultātu vēl pāragri spriest, jo nav ne mazākās nojausmas kā atjaunošos pēc Bostonas.
Tālāk maijs tāds nosacīti patukšs – nākamās sacensības tikai Rīgas maratons, bet kāds! Pirmo reizi turēšu tempu uz 3h, kas noteikti būs liels izaicinājums. Pēc Viļņas pieredzes 3:15 jāaug uz nākamo līmeni. Ja vēl nesen domāju, ka skriešu arī abas īsākās distances 10k un 6k, tad tagad vairāk sliecos tikai uz 10k, kurā tad turētu tempu draudzenei – ja viss izdosies, tad uz 50min. Nezinu vai gribu spiesties ar beigtām kājām tajā 6k pūlī, es vēl padomāšu.
Jūnijs, jūlijs, augusts un septembris pa Latviju – LSC, Skrien Latvija posmi, varbūt, ja sanāks, kāds Stirnu Buks, gribētos jau arī pa mežu nedaudz padauzīties. Noteikti iespēju robežās piedalīšos VSK Noskrien pasākumos un koptreniņos, bet tajā pat laikā centīšos izvairīties no visādām avantūrām, lai taupītu kājas, piemēram, neskriešu pie Jāņa dzert tēju.
Sezonu, kā ierasts, gribētu nobeigt ar uzviju kādā ātrā rudens maratonā. Kādu laiku pretojos, bet kolēģu spiediena rezultātā un citu iemeslu dēļ esmu nolēmis atgriezties Frankfurtē un atdot parādu. <2:40; 2:35; <2:35? Rādīs laiks, forma, traumas, laikapstākļi un sazin vēl kas. Vai pusmaratonu sezonu arī noslēgšu ārpus Latvijas? Tad jau redzēs, bet diezgan garšīgs izskatās Ķelnes maratons ar tā pusmaratonu, ātrs arī un labā laikā. Pagaidām gan nevienam vēl neesmu pieteicies, tāpēc pāragri runāt par ko konkrētu.
Renča skatlis 30, varbūt nozīmīte 200km nedēļā, noteikti ne 100km sacensībās vai treniņā, kaut gan 50km gribētos šogad noskriet kaut cik pussacensību režīmā. Vai kaut ko aizmirsu? Iespējams, bet visumā tāds apmēram izskatīsies mans 2016tais gads. Cerams, ka viss izdosies.
Kenijā dzīvojošais Latvijas skrējējs Artūrs Bareiķis svētdien sasniedza jaunu rekordu 50 kilometru skriešanā un tuvākā laikā metīs izaicinājumu savam bērnības sapnim, un centīsies izpildīt Olimpisko normatīvu maratonā. Nelielā intervijā par treniņiem, Dohu un maratonu arī pie mums.
Lai arī jūnija mēneša skrējēja saka, ka šī titula iegūšana esot bijis viņas mērķis šim gadam, viņa, iespējams, nenojauš, ka par kandidāti tika aizkulisēs izvirzīta un aprunāta arī jau pērn, kad mūs pārsteidza ar savu pēkšņo un ievērojamo parādīšanos skriešanas sacensībās. Pēc tā tad šī gada sniegums ir tikai likumsakarīgs, bet tāpēc ne mazāk pārsteidzošs. Latvijas čempiones tituli, apdraudēti ilggadīgi rekordi, pjedestāli un citas uzvaras. Un to visu spēj paveikt “ierindas” skolotāja, kas skrien savam priekam. Karīna, novēlam tev nezaudēt skriešanas, darba un citu nozīmīgo lietu prieku un turpināt piepildīt savus mērķus tikpat un vēl veiksmīgāk kā līdz šim. Mēneša skrējēja jūnijā – englishteacher jeb Karīna Helmane.
Lai nerastos spekulācijas, ka es pārtieku tikai no Isostar produkcijas, tad piedāvāju Jums pacietīgie un vērīgie noskrienieši vērtējumam pierādījumu, ka atjaunošanās nolūkā netālu no Parīzes maratona starta un finiša- Elizejas laukos es esmu pieķerts ēdot Lasi Parīziešu gaumē! Starp citu, viens no kritērijiem, ka cilvēks ir bijis Parīzē- dzēris vīnu Elizejas laukos. Manā gadījumā vīnu aizstāju ar skrējējiem noderīgo ūdeni. Cik pa ausu galam noklausījos, arī vīrietis tumši zilajā maikā ir noskrējis Parīzes maratonu (Tas man Gerharda Feiksa romāna “Parīzes lielā auss” iespaidā).
Pēc zinātniskās, arī pseidozinātniskās pieejas negatīvs rezultāts arī ir rezultāts. Samērā bieži eksperimenta rezultāts ir negatīvs, līdz ar to hipotēze neapstiprinās. Tā arī šoreiz ir noticis ar manis izvirzīto hipotēzi. Varu virspusēji secināt, ka Parīzes maratonā es nespēju sasniegt savu personisko rekordu, kārtīgi trenējoties uz skriešanas trenažiera un ēdot papildus Isostar produkciju. Taču patiesības labad jāsaka, ka es esmu diezgan daudzšķautnaina būtne, un manu gatavību Parīzes maratonam nosaka ne tikai šie divi minētie faktoru kopumi. Tādēļ, vispirms es varētu izdalīt dažus papildus negatīvus faktorus, kas varēja ietekmēt manis izvirzīto hipotēzi:
Parīzes maratons ir pavasara maratons. Daudzi skrējēji Latvijas platuma grādos ne bez pamata uzskata, ka lietderīgāk būtu stādīt personīgo rekordu rudens maratonā, jo pavasara maratons tiek uzskatīts par skriešanas sezonas tādu kā izpētes versiju, lai saprastu, pie kādām skriešanas kvalitātēm būtu vēl jāpiestrādā.
Saistībā ar personīgiem dabas jautājumiem sanāca noignorēt lidmašīnas biļetes un doties uz Parīzes maratonu ar automašīnu. Ja kāds ir braucis divās dienās ap 2600 km, zinās, cik negatīvi šāds brauciens atstāj ietekmi uz organisma asinsriti un mentālo labsajūtu, par ko manā gadījumā liecināja fakts, ka papildus 300 km man jāpieskaita papildus turp-atpakaļ braucienam pēc mana atstātā telefona Poznaņas viesnīcā.
Klimatiskie apstākļi šogad Parīzes maratonā man likās par saulainu un par siltu. Esmu pat tiktāl apdedzis, ka sāku rakstīt šo gara darbu trijos naktī pēc maratona, jo apdegusī āda negatīvi ietekmē miegu.
Salīdzinoši lielāks svars un divu gadu dzīves pieredze ar Valensijas maratonu, kad uzstādīju savu maratona rekordu.
Taču, lai šis rakstiņš neizklausītos pēc tādas gaušanās, vēlētos jūs, izturīgākie lasītāji, apgrūtināt ar dažiem maniem apsvērumiem par manu eksperimentu, jo manis izvirzīto hipotēzi var sadalīt divās daļās:
treniņi uz skriešanas trenažiera;
Isostar produkcijas iznīcināšana ar mana organisma gremošanas resursiem.
Pēc maniem vairāk kā divdesmit noskrietiem maratoniem es esmu nācis pie atziņas, ka lielos vilcienos ir iespējams sadalīt pašsajūtu maratonā divos lielos izturības blokos, kurus triviāli es nodēvētu kā:
iekšējo orgānu darbība;
muskuļu un ar to saistīto saišu darbība.
Ar iekšējo orgānu darbību es saprotu savu elpošanu, sirdsdarbību, smadzeņu darbību un gremošanu, bet muskuļu un ar to saistīto saišu darbību es attiecinu uz kāju, gurnu un citu skriešanai nepieciešamo ekstremitāšu darbību. Protams, par muskuļu darbību var uzskatīt arī sirdsdarbību, bet ne manā šajā iedalījumā.
Jāsaka, ka Parīzes maratonā mani pievīla tieši kāju muskuļu un ar to saistīto saišu darbība. Jau pēc pirmajiem Parīzes kalniņiem manas kājas kļuva tik piedzītas un stīvas, ka likās, ka iekšējie mani orgāni saprata, ka tie šajā maratonā var jau sākt relaksēties ar cigāru un labu konjaku šūpuļkrēslā.
Varbūt man vajadzēja nomest vairāk ātrumu Parīzes maratona 6. kilometrā uz pirmā nopietnā kalniņa, taču es vairāk sliecos domāt, ka problēma ir saistīta ar to, ka pie maratona starta līnijas nonācu ar vienu ignorētu pamatprincipu sekmīga rezultāta uzstādīšanā – atpūta ir treniņa sastāvdaļa! Arī atpūtai jābūt pareizai, jo gūtā dzīves pieredze rāda, ka trešā un otrā dienā pirms sacensībām kopumā pavadot pie automašīnas stūres 25 stundas nav nekāda kāju, gurnu un muguras muskulatūras atpūta.
Skatoties uz Parīzes maratonā sasniegto rezultātu, jāsecina, ka esmu kļuvis ārkārtīgi stabils, jo pēdējos trīs maratonos man ir apbrīnojama stabilitāte:
Maskavas maratona rezultāts 21.09.2014. – 3.10.35;
Malagas maratona rezultāts 07.12.2014. – 3.10.52;
Parīzes maratona rezultāts 12.04.2015. – 3.10.43.
It ka varētu samierināties, taču no otras puses tā ir stagnācija un iegrimšana pašapmierinātībā. Bet kur tad paliek jaunības maksimālisms, kurš man ir aktuāls, jo tuvāko dienu laikā man dzims meitiņa, kurai man būs jārāda sportiskais piemērs. Kā es viņai varēšu paskatīties acīs un pateikt, ka tētis ir vecs un piekusis un nevar apskriet pats savu “es” pirms pāris gadiem?
Bet ja tā objektīvi skatīties uz manām pašsajūtām, jāatzīst, ka ar Isostar produkciju ir viss kārtībā, jo gatavojoties Parīzes maratonam un Parīzes maratona laikā, ne tikai es lietoju Isostar produkciju. Kopā ar mani treniņa procesā un Parīzes maratona laikā Isostar produkciju izmantoja arī Jānis Vanags, kuru es neuzskatu par ātrāku un izturīgāku skrējēju par sevi, taču kādā 24. kilometrā viņš man pateica ardievas un aizskrēja pakaļ savam zem trīs stundu rezultātam. Līdz ar to man ir pamats domāt, kaut uz skriešanas trenažiera ir iespējams uzturēt sportisko formu, bet uzlabot savus rezultātus būs pagrūti. Lai gan skriešanas trenažierim ir funkcija skriešanai kalnā, taču diezgan cilvēcīgi ir to pielietot ar pietāti un neaizrauties ar to. Pie tam diezgan svarīgs skriešanas trenažiera mīnuss ir pa kalnu lejā skriešanas funkcijas trūkums. Man pat nedaudz liekas, ka Parīzes maratona kalniņi uz manām kājām iedarbojās tik graujoši nevis skrienot kalnā, bet gan skrienot pa kalnu uz leju. Turklāt saistībā ar laika apstākļiem lentai var uzstādīt tikai patīkama vēja imitāciju, diemžēl vēl nav izdomāti trenažieri, kuri ražotu UV starojumu un skrējējam nodrošinātu „celtnieka” iedegumu, tādējādi sagatavojot ziemeļu valsts sportistus dažādiem dienvidvalsts dabas pārsteigumiem. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka nekādu iekšējo orgānu un pašsajūtas traucējumu es Parīzes maratonā nejutu, iespējams, pateicoties tieši Isostar želejām, kuras Parīzes maratonā varēja dabūt pat pāris dzirdināšanas punktos.
Bez tam, atšķirībā no 2012.gada un 2013.gada sezonas, kad 42.195 kilometrus noskrēju zem trīs stundām, šogad mēģināju savas kājas trenēt nevis uz barjerām un ar citādiem lēcieniem, bet gan uz svara trenažieriem. Jāatzīst, ka maratona skrējējam tomēr labāk savu pēdu stiprināt ar lēcieniem, nevis „dzelžiem” sporta zālē.
Tātad kādu mācību es guvu no Parīzes maratona?
Nākošo savu maratonu – Lattelekom Rīgas maratonu – es veltīšu vienam no skaistākajiem mirkļiem manā mūžā, līdz ar to, iespējams, ka jūs redzēsiet mani trasē tikai kā “palīglīdzekli” kādai jaunkundzei, kura pievarēs maratonu saldā miegā savos Chicco trīsriteņu ratiņos un pirmajā Adidas tērpiņā!
Taču 15.09.2015. es atgriezīšos Francijā, lai ierādītu vietu viegli iereibušiem francūžiem Medokas maratonā. Līdz ar to apņemos atvadīties no skriešanas trenažiera, bet nenomainīt Isostar produkciju pret kādu sarkanvīnu, jo neplānoju dzeršanas punktos Medokas maratonā veldzēties ar vīnu. Vīnu es atdošu saviem profesionālajiem kolēģiem, kuri plāno man līdz just starplaikos starp saviem dažiem skaidrības brīžiem vīna vietu ekskursijās.
[IV] Gadžetu izmantošana gatavošanās procesā Parīzes maratonam
Iepriekšējos divos savos rakstos es klāstīju par savu Parīzes maratona gatavošanās plānu, bet, kas gan būtu gatavošanās plāns pats par sevi, ja mēs nevarētu izkontrolēt tā izpildi? Esmu dzirdējis leģendārus stāstus par Latvijas labāko garo distanču skrējēju Jeļenu Prokopčuku, kurai piemīt tāda distances un skriešanas ātruma izjūta, ka viņai nav pat vajadzības sacensībās īpaši kontrolēt savu ātrumu ar jebkādiem mērlīdzekļiem. Tas, protams, ir stāsts par sava darba profesionāļiem, taču skriet vēlas arī neprofesionāļi jeb brīvā tulkojumā izsakoties- „mīlētāji”.
Šajā sakarā man prātā nāk atkal viena anekdote: “Agrāk es biju ārprātīgi sportisks: spēlēju tenisu, futbolu, hokeju, nodarbojos ar brīvo cīņu, kā arī sacentos šahā un kartingā!!! Viss beidzās, kad dēls salauza datoru…”
Šī anekdote būtu gana smieklīga, ja tai cauri nevītos arī tāda diezgan sāpīga mūsu laikmeta stīga – liela daļa cilvēku ir pazuduši savā otrajā virtuālajā pasaulē. No otras puses, vēsture parādījusi, ka katram labumam ir jānes savi upuri, un šīs daļas cilvēku apmaldīšanās virtuālā pasaulē varētu būt kā daļēja nodeva arī par virtuāla skrējēju kluba pastāvēšanu. Vai mūsu virtuālais skrējēju klubs citādi varētu pastāvēt, ja cilvēki nebūtu pārpludināti ar visdažādākajiem gadžetiem?
Par sevi varu teikt, ka diez vai mani skriešanas endorfīni ir tik nozīmīgi, lai lepnā vientulībā es varētu cilpot katru dienu vidēji 15 km. Ārzemēs gan esmu ievērojis, ka, sākot ar jaunu beibi un beidzot ar veco onkuli T-kreklā un vēl no pirmās pensijas nopirktajos šortos, cilvēki mēdz vienkārši izskriet savu rīta rosmi bez GPS signāla sagaidīšanas, laika un distances mērīšanas, skrējiena un komentāru ierakstīšanas e-vidē. Tas ir pieradums, iespējams, iegūts ar mātes pienu, iespējams, citādas audzināšanas un kvalitatīvas dzīves uztveres rezultāts. Viņiem tas ir tikpat loģisks un dabisks process kā no rītiem iztīrīt zobus. Manā gadījumā tā ir zobu tīrīšana un tās rezultātu atrādīšana citiem tādiem pašiem zobu tīrītājiem (lasīt – noskrieniešiem), pieminot zobu pastu, zobu birsti un vietu, kur un kad es aiztiku savu muti. Nesen atradu sociālajos tīklos un manan iepatikās salīdzinošs komikss par mūsdienīgo skriešanu:
Līdz ar to es varētu teikt, ka dzīvoju savu virtuāli – alternatīvo skriešanas dzīvi, un pēc rupjiem aprēķiniem tam ir veltīts viens mans dzīves mēnesis gadā. Rodas loģisks jautājums, vai es esmu gatavs ziedot laiku tikai un vienīgi skriešanai?
Šajā sakarā man kādreiz bija saruna ar Renāru Rozi, kurš apgalvoja, ka skriešanas process ir ideāls laiks, lai atpūtinātu smadzenes. Man tomēr paliek žēl šis gada mēnesis no manas dzīves, un es uzskatu, ka mans 6-7 stundu miegs būtu pietiekošs laiks smadzeņu atpūtai. Tādēļ šajā sakarā man palīgā nāk pirmais gadžets – Samsung Xcover telefons, kurā es salādēju un skriešanas laikā baudu audiogrāmatas, un pie reizes man ir arī līdzi telefons katram gadījumam, lai arī skriešanas laikā es būtu sazvanāms vai sarakstāms no ārpasaules. Jāatzīmē, kas šis gadžets šajā sakarā ir ļoti noderīgs, jo ir pretsitienu un pretslapjuma aparāts. Ja jūs zinātu, cik daudz gadžetu pirms šī aparāta es esmu noslīcinājis savos sviedros!
Nākamais manis izmantotais XXI gadsimta atklājums, protams, ir sporta pulkstenis. Manu atmiņas cieto disku vēl joprojām aizņem Ziemeļkorejas mākslas filma „Skrienot līdz pašām debesīm”, kurā padomju sistēmu valstīm raksturīgā patosā stāsta par valsts maratonistu komandu un šī filma ir veidota uz reāli esošu gadījumu 1999.gada pasaules čempionātā maratonā. Ne jau šis patoss mani aizkustināja, bet gan fakts, ka uz visu valsti šiem maratonistiem bija viens sporta pulkstenis, kurš kā uzvaras simbols pildīja bez maz vai filmas galveno lomu (līdzīgi kā daba A.Upīša romānā “Zaļā zeme”). Savukārt mans pirmais skriešanas gadžets saistīts ar skolas laikiem, kad fizkultūras stundās ieskaites nācās kārtot kopā ar dinozauriem, un katra fizkultūras stundas skolotāja vienīgais darba rīks saistībā ar skriešanu bija hronometrs (jaunatnei informācijai, ka mēdz būt arī šādas tehnoloģijas, pie tam ar CCCP kvalitātes zīmi):
Par laimi mūsu postkomunisma valstī situācija ar sporta pulksteņiem ir krietni atšķirīga, jo man šobrīd lietošanā ir pat divi sporta pulksteņi – vecais Garmin 910xt un jaunais Garmin 920xt. Ja Garmin 910xt es pats pirku par sūri pelnīto naudiņu, tad par Garmin 920xt par daļēju piemaksu man uzsauca SIA “BAJTEL.LV”, sakarā ar skriešanas komandas “Adidas & VSK Noskrien” sponsorēšanu. Liels paldies viņiem par šo atbalstu līdztekus Isostar, Adidas un citiem sponsoriem! Varbūt kāds jautās, kāpēc man vajadzīgi divreiz vairāk sporta pulksteņi nekā Ziemeļkorejai netālajā 1999.gadā? Šajā sakarā jāmin loģisks izskaidrojums sakarā ar manu skriešanas krostreniņu, kas man šajā gadījumā ir peldēšana ESPA baseinā. Šo peldēšanu es precīzāk varu nomērīt ar Garmin 910xt, jo tas mēra nestandartā 20 metru baseinu, bet Garmin 920xt vien nestandartā 15 metru baseinu. Tā kā ESPA Rīga baseins ir ap 18 metru garš, loģiski, ka fiksēt peldēšanas ātrumu uz 20 metriem 18 metrīgajam baseinam ir patīkamāk nekā 15 metriem! Bet patiesības labad jāsaka, ka Garmin 920xt ir revolucionārs solis uz priekšu, salīdzinot ar Garmin 910xt pulksteni, līdz ar ko skrienot draudzība ar 910xt man sāk krasi beigties. Par šīm revolucionārajām izmaiņām es noteikti vēl pastāstīšu, kad tiks izveidota atsevišķa sadaļa skriešanas komandai “Adidas & VSK Noskrien”, kurā komandas dalībnieki stāstīs par savām sajūtām sakarā ar Adidas drēbītēm, Garmin pulksteņiem un Isostar pārtiku.
Turpinot par Parīzes maratona gatavošanās procesā manis izmantotajiem gadžetiem, jāpiemin arī „smagā tehnika”. Tā kā šajā gadā esmu skrējis ārpus trenažieru zāles tikai kādus trīs skrējienus un tos pašus Itālijā, tad vēl viens gadžets, kurš būtu pieminēšanas vērts, ir skriešanas trenažieri. Šajā procesā esmu izmantojis divus skriešanas trenažierus – ESPA Rīgas sporta zālē tika ekspluatēts modernais Technogym trenažieris, kur ar personālo čipu var vadīt savas skriešanas programmas un ieslēgt sev pretvēju, bet Jelgavas Fitland sporta zālē skrēju pa lentu jau uz nedaudz vienkāršāka trenažiera, bet arī ar TV aplūkošanas iespējām trenažierī. Šobrīd vienīgais, ko gribu šajā rakstā atzīmēt no Garmin 920xt brīnumiem saistībā ar manu gatavošanos maratonam telpās, ir pulksteņa funkcija, kura no rokas kustības rēķina manu ātrumu uz skriešanas trenažiera.
Un pēdējais, bet ne mazāk svarīgākais (zobi tak jātīra katru dienu!) gadžetu komplekts ir dators, internets un noskrien.lv mājas lapa. Vai es būtu tik pat ļoti motivēts divas reizes dienā vilkt botas un izskriet savus skrējienus? Vai skriešanai bez informācijas apmaiņas ar citiem līdzatkarīgajiem būtu tik pat liels gandarījums, kādu šobrīd izjūtu es? Uz šo jautājumu gan nemācēšu atbildēt, jo (lai dzīvo XXI gadsimta atklājumi!) šādā situācijā neesmu nonācis. Tāpēc paldies jums par veltīto laiku maniem blogiem un jūsu līdzjušanu manam Parīzes maratona gatavošanās procesam. Izmantojiet gadžetus, sekojiet līdzi un tiekamies Parīzes maratona finišā!
km 
-