Biedriem

Piedzīvojumu parka pusmaratona tempa turētāji

2011.06 19 VentspilsVSK Noskrien tempa turētāji atgriežas Ventspilī. Lasīt tālāk.

Mans ideālais pirmais pusmaratons.

NRM_sony_2NRM_sony_1

Stāsts pieteikts par pusmaratonu, taču par to man sanāca uzrakstīt salīdzinoši nedaudz, lai gan emociju bija tik daudz, bet tās jau nav iespējams izstāstīt, savukārt kilometri, lai gan skrēju lēnu, lidoja pārāk ātri, lai katru no tiem aprakstītu. Pārējais ir par laiku līdz pusmaratonam.

Par pusmaratona noskriešanu sāku sapņot jau pagājušā gada maijā, kad atklāju noskrien.lv lapu. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule! Visi tie skriešanas apraksti, skrējēju profili uz mani nostrādāja tik kārdinoši, ka gribējās saukt: es arī tā gribu! Un arī tagad, kad pusmaratons pieveikts, es kāri turpinu lasīt katru jaunāko skrējiena aprakstu, jo nākotnē gribas skriet arvien tālāk un arvien ilgāk, ar nosacījumu – izbaudot skrējienu. Tā vien šķita, ka tas ir mans ideālais dzīvesveids – kopā ar skriešanu.

Pagājušajā gadā pusmaratonu tomēr vēl nenoskrēju, pietrūka motivācijas, kad vīram sākās garum garās darba dienas līdz pat pusnaktij un viņš nevarēja mani nomainīt pie bērniem (tagad man tas neliekas nekāds attaisnojums – var taču skriet arī uz/no darba). Vēl es arī sabijos – kā būs skriet tai milzīgajā barā, prātā nāca atmiņas no skolas krosiem ar starta drudzi, ar paniku, ar asins garšu mutē, nonācu pie secinājuma, ka man nav vajadzīgas sacensības, lai būtu motivācija skriet. Taču, cik paradoksāli, pēc neilga laika skriešanu pametu uz 4 mēnešiem.

Šī gada 3. janvārī uzsāku skriešanu ar apņemšanos startēt Nordea Rīgas Maratonā 19. maijā un noskriet pusmaratonu. Diemžēl viss pagājušās vasaras progress bija zudis (lai gan nebija tā, ka es būtu nesportojusi, es cītīgi 4-5 reizes nedēļā mājās turpināju vingrot). Sāku ar lēnu skriešanu virs 8min/km, ātrāk pulsometrs neļāva. Taču skriet gribējās tik ļoti, ka skrēju tikpat daudz kilometrus, kā vasarā, turklāt nesamazināju slodzi arī vingrošanā. Pārcenšanās un nepacietība pēc trim nedēļām rezultējās labās kājas ceļa sāpēs, un trīs nedēļas ņēmu pilnīgu pauzi skriešanai. Tas bija vērtīgs laiks, kurā es piedzīvoju gan bailes, ka nevarēšu skriet vairs nekad, gan izgūglēju par traumām un to profilaksi, gan nosolījos turpmāk būt piesardzīga, lai šādas pauzes vairs nebūtu jāņem. Kā arī izlēmu izmēģināt minimālos apavus, jo intuitīvi jutu, ka tie man atbilst. Izlēmu, ka pirmo pusmaratonu skriešu tad, kad spēšu to izdarīt minimālajos apavos.

Sāku es ar skriešanu basām uz lentas 12. martā, jo pēc ilgiem laikiem uz mēnesi paņēmu abonementu zālē, lai vieglāk pārdzīvotu to, ka nevaru skriet. Drīz jau sagaidīju arī pasūtītās Merrell Pace Glove. Kopumā pāreja uz minālajiem apaviem bija mazliet ātrāka, nekā biju iecerējusi (lai gan vēl aizvien nav noslēgusies pilnībā), viss notika kā pēc grāmatas – sākumā jutu ikru muskuļus, bet, kad tie pielāgojās, maija beigās parādījās top-of-the-foot-pain. Cenšos ieklausīties organismā, ņemt atpūtas dienas, ja jūtu, ka varētu tuvoties trauma, rezultātā tāpēc esmu atteikusies no dalības ne vienā vien kārdinošā koptreniņā. Lai arī tādās reizēs ir žēl, es sev atkārtoju, ka negribu vairs skriešanas traumas, ka man vēl ir ilgs laiks kopā ar skriešanu iecerēts, ka pagūšu vēl izskraidīties, kad kājas būs izaudzējušas izturību.

Nordea tomēr pieteicos noskriet 10 km, jo likās, ka nebūs prātīgi, martā atsākot skriešanu no 2 km, maijā skriet Nordea. Taču, tuvojoties Nordea, nejauši sanāca izskriet gan 16 km, gan 18 km, gluži kā pēc pusmaratona plāna. Turklāt sajūtas bija apbrīnojami labas, konstatēju, ka pēc kāda 15 km man iestājas eiforija, kas turpinās vairākas stundas, bija sajūta, ka varētu skriet „līdz pasaules galam”. Kājas gan pēc tam sāpēja, taču pēc pelnītas atpūtas jutās arvien spēcīgākas. Vairākas reizes arī paskrēju fartlek, kas arī deva jūtamu progresu. Nepilnu nedēļu pirms Nordea es sapratu ka nespēšu izskriet 10km, jo mans aicinājums šai reizē ir pusmaratons, ka lielāku kaifu gūšu no lēna pusmaratona, nekā izspiežot pēdējos spēkus desmitniekā. Tā nu samaksāju augsto pēdējās nedēļas dalības maksu, ko nevienu brīdi neesmu nožēlojusi.

Dažas dienas pirms pusmaratona noķēru kaut kādu vīrusu un paliku bez balss, tas bija baisi. Balss pamazām atgriezās, bet nejauks klepus saglabājās līdz pat pusmaratonam, taču es to uztvēru ar humoru: tas notiek tikai tāpēc, ka gaidāms pusmaratons!

Sestdienā vēlējos kārtīgi atpūsties un sagatavoties psiholoģiski, jo visa nedēļa paskrēja milzīgā aizņemtībā un miega badā. Taču arī sestdiena pagāja tāpat. Karstumā aizvedu bērnus uz bērnu Rimi maratonu (puikas bija vīlušies, cik tā skriešana bija maza, jo ik pēc 20 m bija jāstājas pie objektiem trasē, taču to kompensēja medaļas, cukurvate un piepūšamās atrakcijas). Mājās knapi dzīvi atkļuvām, taču drīz jau bija jāved bērni pie viņu vecmāmiņas un jādodas uz draudzenes dzimšanas dienu. Biju sev nosolījusies vēlākais deviņos doties mājās, pa ceļam nopirkt minerālūdeni Nordea rītam, Piena spēku, ko dzert pēc pusmaratona piebeigšanas, kā arī C vitamīnu ar glikozi enerģijai trasē. Bet tik vienkārši es aizlaisties nevarēju, un mājās tiku ap vienpadsmitiem, kad visi veikali jau ciet. Arī ar pāris nelielām baltvīna glāzēm tusiņā sagrēkoju. Kamēr vēl sameklēju rītam drēbes, izrēķināju, cikos jādodas laukā no mājas, piespraudu numuru, bija jau divpadsmit. Iemigt arī nebija viegli (kas man ir ļoti netipiski), bet 5:15 jau nozvanīja modinātājs.

Stresiņš no rīta nedaudz bija, taču es sevi nomierināju ar domu, ka šī ir diena, kuru tik ilgi esmu gaidījusi un es noteikti izbaudīšu katru momentu, lai kas arī nenotiktu. Nosolījos skriet komfortablā tempā un izbaudīt katru momentu. Trolejbusa pieturā un arī trolejbusā minimālo apavu auklas pārsēju vairākas reizes, jo likās, ka kreiso kāju spiež, kaut arī nekas tur vairs nevarēja spiest.

Krastmalā pieslējos pie Noskrien komandas, nofotografējos, atradu tempa turētājus uz 2:15, un iepazinos ar Guci, kura arī skries kopā ar TT uz 2:15 un kura tāpat kā es dzīvo Mežciemā. Nodevu uzticamo Sigmu nākamai lietošanai, jo biju pasūtījusi sev jaunu pulsometru, devos trasē brīva – bez pulksteņa un bez telefona, sajūtas ideālas. Kad devos trasē, sākumā saputrojos un ielīdu pie TT uz 4:15, tagad šķiet, ka varēju tur arī palikt un noskriet pusmaratonu nedaudz ātrāk, bet tobrīd tā nelikās.

Esmu lasījusi, ka daudziem ir finiša asaras. Man tādu nebija, bet man toties bija starta asaras, ka beidzot tas ilgi gaidītais notiek un es te varu būt.Un pēc tam uzreiz jau eiforija, kura saglabājās man līdz pat vakaram. Vienā brīdī konstatēju, ka smaidu visu laiku, droši vien tiku pie jaunām krunkām. Varu tiešām teikt, ka izbaudīju katru skrējiena soli. Kilometri un laiks gāja ātri. Karstumu jutu, bet tas nebija apgrūtinošs kā pāris dienas iepriekš, kad knapi vilkos 4 km skrējienā. Laikam emocionālais pacēlums mani nesa visu to ceļu, nevis manas kājas. Skrēju gabaliņu aiz Dāvja, Ullas, Daryas, Sigņa. Uzmanīju, lai viņi pārāk no manis neattālinās, jo stājos visās dzirdināšanas vietās un pēc tam bija jāiedzen. Dzenoties pakaļ no dzirdināšanas punktiem, jutu, ka daudz ātrāk spēka paskriet arī tomēr nav.

Taču 16.-17. km, kad vajadzētu būt sienai, man atvērās jauna elpa. Skriet kļuva vēl vieglāk, vispār bez piepūles un sāku domāt, kad labāk atdalīties no TT. Tā es minstinājos līdz pat 18,5. km, kad secināju, ka 2,5 km jau nu spēšu noskriet viena un atdalījos. Jāatzīstas, ka bija forši skriet garām tik daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem, no kuriem daļa arī gāja, bija prieks, ka es to varu izdarīt tik viegli, bez kāpšanas sev pāri un bez pārpūles. Skrēju, smaidīju un izbaudīju endorfīnu superdevu. Viss bija tieši tā, kā es vēlējos, nē, vēl labāk! Vienīgais, kas sagruzīja, bija daudzie guļošie pa malām, tas arī neļāva tempu uzgāzēt vēl mazliet, jo sajūtas bija baisas, uz viņiem skatoties (man bija patiess prieks nākamajā dienā lasīt, ka nekādu smagu seku nevienam nebija). Finišēju ar spurtu. Rezultāts (čipa laiks) 2:09:12. Mans rezultāts, protams, raksturo fizisko nabadzību, taču es jutos laimīga un apmierināta ar to.

Sajūtas bija ļoti pacilājošas, prieks arī par skaisto medaļu, ar kuru izvazājos arī pa Vecrīgu, atbalstot maratonistus ar aplausiem, ar to arī braucu mājās trolejbusā, jo tobrīd šķita, ka tā vajag un biju vēl aizvien totāli eiforiskā, ne īsti pieskaitāmā stāvoklī.

Patiesībā sen (kopš jaunākā bērna dzemdībām) tādas sajūtas nebija piedzīvotas. To dēļ bija vērts noskriet pusmaratonu, to dēļ bija vērts gatavoties un turpināt skriet arī turpmāk. Vēl aizvien ir sajūta, ka tas bija kaut kas vērtīgs, kas ar mani notika, lai gan it kā taču tikai pusmaratons noskriets. Novēlu katram izbaudīt tik pasakainas sajūtas no skrējiena. Arī nākotnē ļoti gribētos skriet tāpat – izbaudīt un priecāties skrējiena laikā. Tāpēc, ja gribu labot rekordu un skriet ar kaifu, jātrenējas apzinīgi, jo ļoti mocīties sacensībās negribas, man process tomēr ir svarīgāks par rezultātu. Nordea ne tuvu neskrēju uz maksimumu, bet ar rezervīti, rezultātā pat bija nedaudz mazuma piegarša, likās, ka varētu tas pasākums būt arī kādus kilometrus garāks. Maratonā tas laikam pēc definīcijas nav iespējams – visu distanci 100% izbaudīt pozitīvām sajūtām (kaut gan ir tāda ideja pārbaudīt to nākamgad rudenī uz savas ādas), bet pie pusmaratona gan pilnīgi noteikti! Ar nosacījumu, ka viss labi sakrīt – veselības stāvoklis, laikapstākļi utt..

Nākamais rīts savukārt sākās ar emocionālām lomkām – totālu emocionālu izsīkumu, kas turpinājās pāris dienas. Laikam emocijas bija iztērētas avansā. Pēc tam jau atkal radās prieks, par to, ka kādu laiku nav vairs nekam jāgatavojas, atvieglojums, ka tas beidzot ir izdarīts, bet pavisam drīz radās jau nākamie plāni un mērķi.

Noskrien!

Gads līdz maratonam

Numurs

Kuks ar savu iesākto publisko gatavošanos savam pirmajam maratonam bija viens no galvenajiem stimuliem bloga sadaļas izveidošanai. Viņš sīki un smalki atskaitījās par saviem treniņiem, sajūtām, piedzīvojumiem un.. jā, arī traumām. Piedāvājam jums  šī gadu ilgušā gatavošanās procesa koncentrētu atskaiti. Lasīt tālāk.

CVC – basais pludmales pusmaratons

Nu jau pāris nedēļas nodarbojos ar eksistenciālo jautājumu, kurš laikam jau pienāk katra gargabalnieka (cik skaļi vārdi) mūžā – vai ir dzīve pēc maratona? :) Nordea Rīgas skriešanas svētki aizvadīti, treniņu dienasgrāmata noslēgta, vasara pašā plaukumā – kas tālāk? Tālāk – tik uz priekšu… Ar lielāku vai mazāku regularitāti padalīšos ar pēcmaratona dzīves ainiņām, tad nu šoreiz 1.sērija – CVC (Carnikava-Vecāķi-Carnikava) basais pludmales pusmaratons 2.jūnijā!

Jāsāk ar nelielu lirisku atkāpi – kā nonācu pie lēmuma skriet pusmaratonu pludmalē. Lieta tāda, ka 1.jūnijā Mežaparkā norisinājās gada stilīgākais skrējiens – Zelta keda, kurā biju nolēmis beidzot sacensībās izskriet 10km uz rezultātu… Acīm redzot neesmu morāli noturīgākais tips un nedrīkstu piedalīties „brīvās distances” jeb „skrien cik gribi” pasākumos – pēc veikli noripinātiem 3km sāku sajusties saguris un apsvērt domu kāpēc un vai vispār man to vajag. Sevis žēlošana rezultējās ar labās malas ieņemšanu finiša taisnē un finišu pēc pirmā apļa (attaisnojumam – arī 5km nebiju skrējis un uzstādīju personīgo pirmrekordu šajā distancē). Finiša taisnē pat nesaņēmos, lai nosargātu pozīciju pret mazpadsmitgadīgu puisi – šamanis vinnēja mani par pāris sekundēm (noteikti viņam lielāks prieks kā man būtu pretējā gadījumā). Tā redz es izmantoju „skrien cik gribi” priekšrocības… ja būtu vienkārši 10km distance, tad gan jau noskrietu līdz galam, bet šādi – likumīga iespēja sevi pažēlot :) Nu re, ēdot pēcfiniša saldējumu, nosolījos nākamajā dienā pieveikt pusmaratonu (lai nedēļas kilometrāžu kaut cik cienīgu saskrietu un dotu sev iespēju dzīvi pārdomāt).

Vēsturiskajām hronikām uzreiz vēlos minēt – neesmu ortodoksālais baskājis, pat īsti minimālists neesmu. Basām kājām skrienu, lai pēdu vingrinātu; savukārt nosacītos minimālajos apavos (ECCO sandalēs) – lai lieki kājas botās nesviedrētu :) Nupat paskatījos – pagājušajā sezonā garākais basais pludmales skrējiens bijis 13km (ar komentāru – noberzu pēdas), īsāki (līdz 10km) gan bijuši vairāki un bez piezīmēm par smilšu kaitīgo iedarbību uz pēdām. No šī spriežot (un loģiski padomājot) – uzreiz mesties skriet pusmaratonu pa baso gan jau nebija prātīgākā ideja manā mūžā, bet – cilvēki dara arī daudz dullākas lietas…

Skrējiens sākās Carnikavas pludmalē ar virzienu uz Vecāķiem (maršruts zināms un vairākkārt izprovēts dažādos variantos). Pamatdoma – stundu skrienu uz Vecāķiem, tad griežos riņķī un skrienu atpakaļ uz startu. Ekipējums – cepurīte ar kakla sargu (kā NRM), saulesbrilles, mobilais (ar SportsTracker), pudele ūdens (0.65l), peldbikses (īsās). Pakārtotais mērķis – apsauļot savas kailās miesas, lai izlīdzinātu skrejamdrēbju iedegumu…

No starta paņēmu vienmērīgu tempiņu gar pašu ūdens malu, seklākās vietās skrēju pat pa ūdeni (ļaujot šļakatām atsvaidzināt apakšējās ekstremitātes), izmetot līkumiņus uz pirmo sēklīti (paldies Ziemeļvējam – līcī bija sadzīts vēsais ūdens no Igaunijas piekrastes). Ja nebradāju pa ūdeni, tad pārvietojos pa mitrajām/stingrajām smiltīm, priecājoties par savu soli, piezemēšanos uz pēdas priekšdaļas, sauli, meitenēm uz dvielīšiem… Par meitenēm (un arī večiem), jāatzīst, ka cilvēki tomēr ir bara dzīvnieki – iznāk līdz jūrai un uzturas apmēram 20m garā posmā iepretim celiņam, pa kuru iznākuši…tādas kolonijas pretī Carnikavai, Garciemam, Kalngalei, kur izskatās kā filmās par Antarktīdas pingvīniem, kuri pulcējas baros… Savukārt starpposmi – gandrīz izmiruši, atsevišķi cilvēki (veči vientuļnieki), kuri izmanto nosacīto privātumu un izrāda saulei un jūrai parasti piesegtās ķermeņa daļas (nezinu, tā ir kāda varenības pazīme vai kas, bet vairāki šādi vientuļnieki iebriduši jūrā uz pirmo sēklīti, izgāzuši gurnus uz priekšu un demonstrē lielajiem sāļajiem ūdeņiem savu mantību – izskatījās pēc „pied..žu jūru” pozas :D). Nekas, man jau nekādu pretenziju, kamēr virsū negāžas (bija par ko padomāt tālākajā skrējienā). Skrējienā sastapu vienu „iesvaidīto” sektantu (melnos šortos un krekliņā, šķiet arī apavos), kā arī vairākus pludmales basos skrējējus – prieks par visiem, ka neesmu viens putekļu cēlējs.

Aiz Kalngales izskrēju cauri saules vannu pieņēmēju masveida pludmalei (tur gan nebiju iepriekš iemaldījies), neko – viss pieklājības robežās, žēl tikai, ka pamatā saules vannas pieņēma veči 40+ ar kundzēm Balzaka vecumā nevis meitenes. Stundas robežu sasniedzu tieši pēc Rīgas robežas šķērsošanas – Vecāķos. Uz apgriešanās/sazvanīšanās brīdi pārgāju soļos un… un sajutu, ka slapjā smilts ir nodarījusi pāri manām maigajām pēdiņām… Tā kā smiltīs asiņainas sliedes nepalika (skats no vairākām filmām par vientuļiem bridējiem tuksnesī), tad nolēmu postījumus nepētīt, bet rikšot vien atpakaļ uz startu. Pašsaglabāšanās instinkts lika atpakaļceļam izvēlēties ne vairs nogludinātās, stingrās un mitrās smiltis, bet liedaga mīkstās… mmm nedaudz svilinošas sajūtas un bauda sajust kā strādā potītes saites un Ahillejs, lai pārvietotos daļēji iegrimstot smiltājā… :) Nekas, pagriezu saulei pakaļpusi un lēnākā riksī tipināju atpakaļ (nu gan nācās vairāk piedomāt, lai nepiezemētos uz papēža, bet izdevās). Interesants novērojums – kamēr veicu apgriešanos, kādi entuziasti bija dzeltenās ģērbtuves (orientierus) pārvietojuši un arī pašu pludmali pastiepuši garāku – vienvārdsakot –  atpakaļceļš bija grūtāks (vēl arī vējš sanāca sejā – pilns komplekts).

Nedaudz aiz Garciema izdzēru pēdējo ūdeni un noslēdzošajos kilometros uz priekšu kustējos tikai ar domām par to, ka finišā mani gaida lielā ūdens pudele, dvielis uz kura atlaisties un ka pēc tam vairs nebūs jāskrien… Pie pašas Carnikavas saņēmos (cilvēki taču skatās) un finišēju diezgan slaidā riksī… Pusmaratons pieveikts, esmu vienā gabalā (jūtu sevi līdz pat kāju pirkstiem) un dzīvs :) Bojājumi: uz katras pēdas priekšdaļas pa 3 tulznām (divas pie īkšķa un viena pēdas ārmalā) kā arī uzberztas cisku iekšpuses (mea culpa – nebiju sasmērējis ar burvju ziedi vazelīnu). Tulznas vakarpusē (mājās) sašuvu pēc labākajiem ieteikumiem un šodien jau vairs netraucē, bet uzberzumus apstrādāju ar nomierinošu alvejas smēri – būs gājēji.

Dažas atziņas:

–          Nav melots ieteikumos par to, ka basā distance jāaudzē pakāpeniski – lai paspēj pierast gan saites un muskuļi, gan norūdīties pēdas;

–          Tāpat patiesība ir stāsts par to, ka pirmais signāls par pārspīlēšanu būs no pēdām – āda nodilst ātrāk nekā samokās saites vai kas cits, tā ka pa baso pārtrenēties ir visai neiespējami;

–          Cepurīte, ūdens un sauļošanās krēms ir labi sabiedrotie saulainiem pludmales skrējieniem;

–          Pirms skriet minimālā apģērbā, jāatceras par ciskām – berze, berze, berze, kuru nepiesedz šortu audums…

–          Domāju, ka pie tulznām vainojama bradāšana pa ūdeni un skriešana pa mitrajām smiltīm; nākamreiz izskriešu tikai pa mīkstajām, lai par to pārliecinātos;

–          Varbūt tomēr izvēlēties rikšošanu īsākās distancēs/apļos, lai nav situācija, kad kaut kas nav īsti labi, bet atrodos tālākajā punktā no mašīnas (atpakaļ taču jātiek un skriet ir ātrāk kā iet)…

Viens no retajiem, kurš pieveicis visus 22 Rīgas maratonus

Modris ir viens no tikai četriem vīriem, kuri līdz šim ir noskrējuši visus Rīgas maratonus – bez izņēmuma. 2013. gadā tas būs jau viņa 23. Rīgas maratons. Līdz šim Modris savā skrējēja karjerā ir pieveicis 90 pilnus maratonus un 75 pusmaratonus. Viņa mērķis ir abās distancēs sasniegt simtās sacensības (kā minimums).

Modra labākie rezultāti:

maratons: 2:44:56 (sasniegts 30 gados),

pusmaratons 1:15:32 (sasniegts 42 gados).

Citi raksti:

Atziņas par Polijas skrējieniem. 1. daļa

Atziņas par Polijas skrējieniem. 2. daļa

 

Fizkultūru labprāt nobastoju

Kad 2011.gadā akcijas „Uzdrošinies noskriet 2” ietvaros gatavojos savam pirmajam pusmaratonam, pieteikuma anketā rakstīju „Skolas laikā fizkultūru labprāt nobastoju un pirms pagājušā gada skrēju tikai pakaļ sabiedriskajam transportam un spēlējot futbolu ar bērniem reizi gadā”.

Nu ir pagājis vairāk kā gads. Savu pirmo pusmaratonu pieveicu kā plānots, esmu noskrējusi vēl vienpadsmit, sāku domāt par maratonu. Un nu varu teikt, ka sabiedriskajam transportam pakaļ skrienu retāk, bet pārliecinošāk.

Skriešana ir mainījusi manu dzīvi – to varu teikt bez šaubīšanās. Tagad domāju – diez, ko es vispār darīju, kad neskrēju?! Lai arī pati esmu laimīga ar to, ko daru, jāsaka, ka apkārtējie mani ne vienmēr saprot, dažs uzskata par dīvainu, dažs paķircina. Ļaunā neņemu un neapvainojos. Tā vietā izeju paskriet, lai pabūtu ar sevi, sakārtotu domas, atslēgtos no ikdienas un pēc tam atgrieztos mājās jau daudz labākā noskaņojumā. Skriešana ir mana antistresa terapija, mana atkarība.

Šobrīd, kad esmu apslimusi un neesmu skrējusi jau vairāk kā nedēļu, saprotu, ka arī neskriet nav slikti. Bet tomēr gaidu, kad atkal varēšu apaut skrienamās kedas, silti saģērbties un doties sniegotajās Rīgas ielās. Tiekamies tur!