Lēmums par to, ka Siguldā skriešu savu pirmo oficiālo pusmaratonu tika pieņemts pēc veiksmīgi aizvadītā īsā skrējiena Valmierā. Lai arī Valmieras 5,8km mani bija pilnībā nobeiguši, šaubas par to, ka varu kvalitatīvi noskriet pusmaratonu neradās ne mirkli – kopš pavasara darbs treniņos bija ieguldīts pietiekami, lai spēka pietiktu arī 21 kilometram ar astīti.
Paralēli lēmumam par dalību tika pieņemts arī lēmums, ka Siguldai mērķtiecīgi negatavošos, jo tas šoreiz nemaz nebija iespējams. Aktīvās cīņas par vietu Magnēta kopvērtējumā nozīmēja, ka lielākā daļa darbdienu vakaru paies cīnoties pa mežu, bet nedēļas nogalēs jau bija ieplānotas xRace sacensības, rogainings un citas maznozīmīgākas sacensības.
Tas viss gan nenozīmēja, ka uz Siguldu braucu skriet treniņrežīmā. Jau laicīgi sev uzstādīju mērķi izskriet zem 1:20 un sākotnēji arī ticēju, ka tas ir reāls mērķis, jo kādā no treniņiem vasaras vidū biju izspiedis 1:24:30. Manu optimismu gan nedaudz iedragāja tempa treniņš piecas dienas pirms starta, kura laikā biju nolēmis noskriet 8 kilometrus pusmaratona tempā. Noskrēju, bet laba pēcgarša nepalika, jo treniņu pabeidzot neradās sajūta ka šādā tempā varētu izturēt 21 kilometru.
Starta rītā
Pieceļos laicīgi un mēģinu kaut ko sagrabināt ledusskapī. Ingrīda jau pāris dienas ir prom laukos pie vecākiem, tāpēc izsalkums ir sakrājies paliels. Nopriecājos, ka iepriekšējā vakarā neesmu spējis pievarēt Rimi gaļas salātus un mantkārīgi tiem uzklūpu.
Nedaudz sevi iekšēji lamāju, ka iepriekšējo dienu McDonalds, Deli Snack un tostermaižu diēta man noteikti trasē bonusus nedos. No otras puses stresam nav pamata, tas jau sen zināms, ka veselīga ēšana nav mans lauciņš, turklāt Ingrīda uz laukiem aizlaižās pirms katrām lielajām sacensībām. Ja jau pēc tostermaižu diētas izturēju 24h rogainingu, tad pusmaratons tāda viegla pastaiga vien būs.
Beidzis mieloties ar salātiem vēl pēdējo reizi izeju cauri savam stratēģiskajam plānam. Pirmais aplis ar ātrumu 4:05, otrais ar 4:00, trešais ar 3:55, ceturtais ar 3:50. Kopā tas man dod aptuveno laiku 1:23. Nav gluži tas, uz ko es sākotnēji cerēju, bet ir personīgā rekorda ietvaros, līdz ar to nospriežu, ka pirmajai reizei pietiks, jo pēc dabas neesmu īpaši mantkārīgs.
Kristaps, kurš godprātīgi nolēmis līdz Siguldai nogādāt gan mani, gan Salvi, gan arī manu darba kolēģi Viesturu kā ierasts kavē norunāto laiku tāpēc no Rīgas izbraucam nedaudz vēlāk kā plānots. Panika gan netiek celta.
Siguldā
Siguldā iebraucam 11:30 jeb pusstundu pirms starta, bet Kristaps mierina, ka starts tāpat diez vai sāksies laikā, jo pirms gada esot bijusi 15 minūšu kavēšanās. Pirmā iesildīšanās sākās jau skrienot uz reģistrēšanos, jo līdz tās beigām palikušas vien 10 minūtes. Piecpadsmit minūtes pirms starta esmu veiksmīgi ticis pie sava numura, bet vēl ir kilometra skrējiens līdz mašīnai, pārģērbšanās, numura un čipa uzlikšana un nokļūšana līdz startam. Stresa gan nav, jo starts jau kavēsies.
Ceļā uz startu vēl ieskrienam vietējā kinoteātra labierīcībās un tad jau vieglā riksītī dodamies uz startu. Kristaps, kurš reģistrēšanos un pārģērbšanos veicis ātrāk jau ir startā, bet es, Salvis un Viesturs paļaujamies uz faktu, ka starts kavēsies. Tuvojoties startam no saviem biedriem nedaudz atraujos, lai labāk iesildītos, bet esot pavisam tuvu startam atskāršu ko pavisam nelāgu – esam nokavējuši startu…
Startā bez mums
Esmu simts metrus no starta, bet tobrīd starta līniju šķērso tie, kas tajā dodas kā vieni no pēdējiem. Visa rūpīgi izplānotā stratēģija šajā brīdī sabrūk mazos gabaliņos un iestājas panika, kuras rezultātā es skrienu krietni ātrāk nekā biju paredzējis. Pirmos divus kilometrus dažādiem veidiem cīnos ar pūļa apdzīšanu, brīžiem esmu uz trotuāra, brīžiem skrienu apkārt krūmiem, brīžiem pārvietojos nevis uz priekšu, bet sāniski. Ātrums ir labs, pirmo kilometru noskrienu 3:35min/km,otro 3:43min/km, bet atlikušo apli noskrienu uz 3:47min/km. Pēc pusotra kilometra noķeru arī Kristapu, kuram parādu dusmīgu kulaku, bet pretī saņemu uzmundrinājumus un veiksmes vēlējumus. Vēlāk arī pretī skrienot redzu Salvi, kurš smaidīgs bļauj manu vārdu, bet vēl pēc mirkļa gandrīz nepamanu bijušo studiju biedru un xRace konkurentu Tāli.
Šķērsojot starta līniju pēc pirmā apļa tablo rāda 20:30, kas ir gandrīz tā, kā bija plānots pirms sacīkstes, tik nebiju ņēmis vērā faktu, ka nokavēšu 1:40minūtes. Labā ziņa ir tā, ka trase priekšā ir diezgan tukša un vairs nav jāuztraucas par to kā tikt visiem garām, sliktā ziņa ir tā, ka spēka vairs nav atlicis daudz, bet veikta ir tikai 1/4 no kopējās distances.
2. aplī
Mērķi 2. apļa sākumā ir pavisam vienkārši:
1. Noķert kādu no priekšā esošajām grupām
2. Iesēsties viņiem astē un nomierināties
3. Veiksmīgi noturēties šajā grupā līdz finišam
Realitātē gan piepildās tikai pirmais punkts. Noķeru vairākas grupas, taču brīdī, kad esmu pavisam tuvu klāt jūtu, ka šī grupa man ir par lēnu un turpinu distanci jau viņiem pa priekšu.
Otrā apļa vidū, kad pretī sāk skriet visi līderi sāku skaitīt savu aptuveno vietu trasē. Skaits vairākas reizes sajūk, taču tieku līdz 30-40 dalībniekiem, kas ir ātrāki par mani. Īpaši iedvesmo sieviešu līderes Daces Linas grupa, kas ir apmēram 30 sekundes priekšā. Klusībā ceru, ka šai grupai tuvojos, jo ticu, ka šajā grupā būtu izcili skriešanas apstākļi tam, lai noturētos šajā grupiņā līdz pat finišam.
Apļa otrajā pusē trases malā redzu Kristapu, kurš jau ir finišējis un Viktoru, kurš atbraucis mūs atbalstīt ar velosipēdu. Jau laicīgi signalizēju, ka labprāt atdotu savu telefonu, kuru veltīgi esmu nonēsājis jau 10 kilometrus. Sākotnēji mans neviedtālrunis bija paredzēts kā hronometrs, lai labāk kontrolētu ātrumu, bet starta steigā viņš tika noignorēts un vēlāk vairs viņam pielietojumu neatradu. Ticis vaļā no sava telefona un saņēmis veselu kaudzi ar uzmundrinājumiem otro apli noslēdzu ar kopējo laiku 40:30 minūtes. Vidējais ātrums ir krities un šajā aplī tas vairs ir tikai 3:55 min/km, bet pašsajūta ir laba, puse jau ir aiz muguras.
3. aplī
Lai arī optimistiski uzsāku trešo apli, emocijas ātri norimst un sākās pamatīga cīņa ar sevi un ātrumu. Priekšā trase ir pilna ar cilvēkiem, taču nevienu no konkurentiem tur nemanu. Arī atpakaļskata spogulī nekā interesanta nav – esmu pamests viens. Nedaudz atgūstos brīdī, kad trase iet lejup no kalna un liekas, ka ir atgūta otrā elpa, taču izrādās, ka tā ir tikai ilūzija. Sākot skriet augšā kalnā, saprotu, ka lejā esmu skrējis ar vēju mugurā, bet tagad tas diezgan aktīvi man pūš sejā.
Sāku jau apsvērt dažādus atkāpšanās scenārijus. Pirmajā no tiem sevi mierinu ar tekstu, ka šis aplis vēl jānoskrien godam un tad ceturtajā varēšu nomest tempu un atpūsties, citā scenārijā apsveru domu sagaidīt kādu, kas man ir aiz muguras un mēģināt izmantot šo labo cilvēku kā vilcēju. Rezultātā šķiet, ka noticu savai pasaciņai par atpūtu nākamajā aplī, pārkāpju sev un ātrumu manāmi nesamazinu.
Apļa beigās nedaudz uzmundrina Kristapa, Viktora un nu jau arī Salvja uzmundrinājumi, bet es pretī tikai spēju pakratīt galvu – nebūs. Šķērsojot līniju tablo vēsta 1:01:00, ja gribu personīgo rekordu, atslābt nedrīkst.
4. aplī
Jau no apļa sākuma iegūstu savu personīgo pavadītāju, man blakus ir Viktors ar savu velosipēdu. Pirmajā taisnē atsaku visam, ko viņš man piedāvā. Izsmeļošas atbildes sniedzu tikai galvā, bet skaļi atbildu ar elpas saraustītiem nē. Piedāvājumā ir gan šokolāde gan arī želejas, bet nekas no tā mani tajā brīdī neinteresē, neesmu pat piestājis pie ūdens stendiem.
Visu trešo apli tā arī nesaticis nevienu konkurentu, ceturtā apļa sākumā beidzot vienu priekšā sev ieraugu. Lai arī jaunietis ir manāmi saguris, salīdzinot ar atpalicējiem temps ir cienījams. Lēnām ticis viņam garām lēni arī attālinos, bet tad pēkšņi dzirdu soļus aiz muguras, kuri tikpat pēkšņi atkal attālinās – žēl, bet jāturpina vienītī.
Pēdējā reize garajā kāpumā ir pamatīga cīņa, ieliecos izteikti uz priekšu un cenšos tikt augša ar visu, kas man ir atlicis. Atkal jau mānu sevi, ka pēc kalna varēšu atpūsties, ka tad būs vieglāk. Viktors ik pa laikam ziņo par vidējo ātrumu – tas nepalīdz.
Izskrienot garajā finiša taisnē spēki pazūd vēl pēdējo reizi, bet nu jau sevi pārliecināt, ka jāsaņemās ir salīdzinoši viegli – finišu taču var jau redzēt. Gribās uzprasīt Viktoram, vai kāds konkurents nav tuvu aiz muguras, bet pārdomāju – ja nu tiešām būs, tad būs jāskrien ātrāk un pret to ir viss mans ķermenis. Jau tuvāk finišam Viktors vēl mudina uz sprintu un to pašu no malas bļauj arī Salvis ar Kristapu, bet es tikai kratu galvu – nebūs. Viktors gan ir nepiekāpīgs un nelietīgi palielina ātrumu uz ko es brīnumainā kārtā reaģēju un pēdējos simts metrus noskrienu kārtīgā sprintiņā.
Finišā esmu ieradies ar laiku 1:21:32, esmu pārguris kā zeķe un ilgu laiku turoties pie margām atelpojos, bet prieks iekšā ir manāms. Saņemu medaļu, paņemu ābolu, noņemu Viktoram jaku un smaidīgs piebiedrojos draugiem uz bildi.
Kopsavilkums
Optimistiskais mērķis pirms sacensībām bija paskriet zem 1:20, kas ir izdevies, jo čipa laiks rāda 1:19:57. Noteikti, ka nedaudz vieglāk tas viss pasākums būtu izvērties, ja es startētu kopā ar visiem pārējiem, ticu, ka sākumā būtu nostiprinājies kādā grupiņā un tur arī turētos līdz galam. Tas gan nenozīmē, ka rezultāts, man būtu bijis labāks, bet pilnīgi noteikti nozīmē, ka skrējiena dinamika būtu bijusi sakarīgāka. Ņemot vērā visus apstākļus ar rezultātu esmu apmierināts un pozitīvi skatos arī nākotnē.
Arī kluba biedri Kristaps un Salvis sacensības var pamest ar paceltām galvām. Salvis, kurš sāka skriet pirms nepilna mēneša ievērojami uzlabojis savu iegūto Valmieras rezultātu, bet Kristaps ievērojami uzlabojis savu iepriekšējā gada rezultātu.
Kas tālāk?
Mana skriešanas sezona līdz ar to oficiāli ir beigusies, jo vairāk sacensībās dalību ņemt neplānoju. Tas gan nenozīmē, ka skriešanas apavi tiks kārti vadzī. Tieši otrādi, tagad ir paredzēti kārtīgi treniņi 6 mēnešu garumā, lai pavasarī jau būtu citā kvalitātē un ar citām spējām.
tā ir sanācis, ka es jau kādu laiku diezgan aktīvi apmeklēju šo visnotaļ jauko virtuālo vietu (arī reģistrējot savus skrējienus), bet kaut kā nav bijusi iedvesma kaut ko rakstīt forumos, jo nejutu, ka man būtu ko teikt. Turklāt, tā kā mani neviens nepazīst, tad arī pārāk manis teikto neņemtu galvā. Tagad gan es esmu nobriedis (lai tur vai kas) ar savu stāstu tikt uz pirmā vāka.
Teksts izvērtīsies pagaršs, bet nu gribas kaut kur apkopot savas skriešanas gaitas teksta formā (kāpēc gan to nedarīt publiski?).
Iesākums
Gribu sākt ar mazu atkāpi (un arī sākšu, jo neviens man nevar aizliegt) par savām skriešanas gaitām. Daudzus skolas laikā gadus trenējos basketbolā, pēc tam tāpat 2-3reizes nedēļā bumboju un biju visādi citādi sportiski aktīvs, bet skriešana kā tāda bez sacensību elementa man vienmēr visnotaļ nepatika, jo vienam skrienot pa rajonu/mežu īsti nebija, ko uzvarēt. Respektīvi “tupa” skriet man ļoti nepatika.
5. klasē es domāju, ka, kad paaugšos, naudu pelnīšu šādi. Nesanāca.
Un tā 2009. gada janvārī-februārī mans kolēģis mēģināja mani pierunāt noskriet NRM (Nordea Rīgas maratona) 2009 pusmaratonu. Un viņam izdevās (vismaz daļēji). Tā es sāku trenēties, un daudz maz viss gāja pēc NRM piedāvātā pusmaratona treniņa plāna (tiesa, es viņu mazliet saspiedu), un pašsajūta arī bija normāla. Skriešana pa lielam sagādāja lielas psiholoģiskas mocības, turklāt es arī skrēju (kā tagad izrādās) pie diezgan augsta pulsa, kā rezultātā pēc skrējieniem es jutos visnotaļ kapitāli noguris un vairs neko tajā pašā dienā darīt nespējošs. Tā pienāca pusmaratona nedēļa, un kaut kā tā sanāca, ka pirmdienā pēc NRM man LU bija paredzēts eksāmens (bija arī pēdējais bakalaura gads), un, tā kā es pēc pusmaratona patiešām nebūtu spējīgs mācīties, es NRM tomēr uz starta līnijas nestājos un visu dienu cītīgi mācījos eksāmenam. Pēc šīs viena pavasara paskriešanas es uzreiz par skriešanu aizmirsu un pat pamanījos arī kaut kur pazaudēt savus skriešanas apavus (kas, ja man arī bija kaut minimāla vēlme skriet, ļāva man atrast ieganstu to nedarīt). Turpināju pa vasarām spēlēt pludmales volejbolu un pārējā laikā basketbolu un biju visnotaļ apmierināts ar savu fizisko noslodzi un vispār sportiskajām gaitām (šad tad parādījās doma par pusīti pavasarī, bet ātri vien viņa pazuda).
Mans pirmais pusmaratons
Ātri pārlecam uz šī gada janvāri, kad man rajonā ievācās bijusī klasesbiedrene, kura teica, ka skries krosiņu pa Arkādijas-Uzvaras parka rajonu. Tad es viņai pajautāju, vai viņa to domā nopietni un regulāri un vai viņa varbūt negrib gatavoties šī gada NRM pusītei. Viņa uz abiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši, kā rezultātā es tajā pašā dienā nopirku jaunas skriešanas čības. Neilgi pēc tam jau mēs sākām -15 grādos skriet negarus 6-9km garus krosiņus pa rajonu un domājām, ka viss ir ok. Protams, skrēju ātrāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sāka parādīties dažādas sāpes (vistrakāk bija ar Ahileju, kurš jau basketbolā bija mazliet iekaisis, kuru es turpināju paralēli skriešanai spēlēt 2x nedēļā), kuras principā pieņēmās tikai spēkā. Tā vai citādāk NRM es “sagatavojos” un izgāju uz starta. Satraukums liels, sajūtas interesantas, trase gara. Viss beidzās ar to, ka atpakaļceļā no Dienvidu tilta man pilnīgi beidzās degviela, un es plānoto 2h ar astīti vietā finišēju 2h15min.
Mans otrais pusmaratons
Pats NRM man ļoti patika un vispār jutos lepns, ka distanci esmu veicis un arī iekļāvies kontrollaikā, bet kaut kas tomēr pakrūtē kņudēja un mieru nedeva. Mieru nedeva tas, ka es zināju, ka “mazliet” patrenējoties es varētu distanci pieveikt krietni ātrāk un ar krietni lielāku gandarījuma sajūtu. Dažas dienas pēc NRM man nejauši sanāca sejasgrāmatā paklačot ar bijušo basketbola cīņubiedru Gintu, kurš jau vairākus gadus ir aktīvi pievērsies triatlonam, un viņš teica, ka varētu man palīdzēt ar padomu, ja man ir doma turpināt skriet (man skriešana nepatika) un uzstādīt sakarīgāku rezultātu (sakarīgi rezultāti man patika). Tā visa rezultātā es saņēmos aiziet uz Sporta Laboratoriju (man bija bail iet pirms NRM, ja nu pasaka, ka man kaut kas nav kārtībā un vispār nepielaiž pie skriešanas – prātīgi), kur man pateica, ka esmu vesels, bet pašlaik ne pārāk labi sagatavots ilgai skriešanai. Cīņubiedrs Gints paskatījās uz rezultātiem un teica, lai tieku pie pulsometra (darīts). Tālāk jau viss vienkārši – jāskrien ir daudz un pie maza pulsa, kas, protams, man bija sākumā ļoti grūti, bet nu diezgan ātri samierinājos ar likteni skriet pa 7min/km. Tas viss notika jūnija sākumā.
Pēc jau vairāk kā mēneša skriešanas pārsvarā ar ātrumu 7min/km Gints teica, ka nu ir laiks piedalīties sacensībās – noskriet 5km ar ātrumu ap 4:30min/km. Pirms šīs straujās tempa maiņas uztaisīju 2 ātruma treniņus un biju “gatavs”. Par sacensību vietu tika izvēlēts LSC rīkotais pasākums Mežaparkā. Tā kā pirms tam mana vienīgā saskare ar skriešanas sacensībām bija NRM, tad atšķirība bija diezgan jūtama. Sākot jau ar to, ka es tā kautrīgi gāju meklēt, kur tad tur tajā estrādē ir reģistrācija (viegli atrast pēc visādu man līdzīgu dīvainīšu došanās pareizajā virzienā), pēc tam arī, kur tad īsti ir tas starts. Tā kā kādu pusotru mēnesi nebiju vairāk kā 1km skrējis ātrāk par 6:30min/km, mazliet bija bailes par to, vai es vispār varēšu ātrumu noturēt. Izrādās, ka varēju un beigās uzdevums izpildīts – 5km 21:22min. Vēlējos vēl piebilst, ka šajā pasākumā redzēju daudz foruma aktīvos noskrieniešus un bija interesanti pavērot viņus no malas.
Startā esmu visgarākais, bet diez vai finišā būšu visātrākais (LSC 5km)
Pēc Mežaparka LSC turpināju cītīgi skriet trīs reizes nedēļā (krājot daudz lēnus kilometrus), lai sagatavotos savam sezonas galvenajam startam Jūrmalas pusītē. Pamanīju arī, ka pie tā paša 135bpm pulsa sāku skriet jau mazliet, mazliet raitāk, bet tāpat manuprāt progress bija niecīgs. Paralēli tam visam vēl pamanījos divreiz nedēļā lēkāt pa smiltīm un mēģināt volejbola bumbu dabūt tīkla otrā pusē. Gints teica, ka tas ļoti manai skriešanai par labu nenāk, bet man tas pasākums tomēr pārāk patika, kā rezultātā nācās vien apvienot. Tā diezgan ātri jau pienāca NRR (Nike Riga Run), kur bija ieplānota manu spēju pārbaude jau 10km distancē. Tā kā tur ierados ar milzīgu noguruma fonu (pirms tam nedēļā saskrieti ļoti daudz kilometri, plus vēl iepriekšējā dienā volejbola turnīrs visas dienas garumā), tad rezultāts bija pieticīgs, tiesa, minimums tika izpildīts – izskrēju no 50 minūtēm (49:16). Pasākums jau vairāk līdzinājās NRM – gan karstuma, gan apjoma, gan mana fiziskā bezspēka ziņā.
Pirms NRR padaudz saskrietie kilometri, kā arī NRR slodze man bija iedevusi pa kājām diezgan normāli, kā rezultātā labā ceļa saite sāka niķoties. Ārsts teica, ka nekas traks nav, bet vienalga nepatīkami. Pēc tam jau uzreiz bija jābrauc atpūsties uz Gruziju, kur īsti paskriet nesanāca (vīns tomēr tur gards un reljefs pārsvarā pārāk traks), pēc tam vēl atgriežoties Latvijā sanāca saaukstēties, kā rezultātā uz Jūrmalas pusīti es biju daudz atpūties no skriešanas, bet galīgi maz skrējis kopš NRR desmitnieka. Vienu brīdi pat prātā bija doma neskriet, bet, tā kā par dalību bija samaksāts ne mazums, tad nekas cits neatlika kā piedalīties. Lai arī uz želejām vienmēr biju skatījies skeptiski, šoreiz domāju ar Gintu nestrīdēties un nopirkt želejas (treniņos lietoju tikai ūdeni).
Skrējiena diena
Protams, bija man pirmsstarta bezmiegs, bet tas normāli. Pirms starta ieēdu želeju un cerēju, ka vēderam nekļūs slikti. Trenera uzstādījums bija vienkāršs – sākumā pirmo pusi skrien pa 4:40-4:50min/km, pēc tam izvelc, cik vari. Es tomēr izdomāju, ka darīšu otrādi – sākšu ar mierīgu 5:10-5:30, tad skatīšos, vai pietiks spēka. Principā man pat būtu gribējies izmantot kādu pulsa plānu, bet, tā kā man īsti nebija nekādu references sacensību, tad nācās bez tā iztikt un vadīties tīri pēc savām sajūtām/pulsa/forumos lasītā/trenera teiktā.
Starts!
Pirmie metri – jau izskatos aizmidzis
Pirmais kilometrs izvērtās diezgan lēns (5:40min) gan tāpēc, ka galīgi negribējās sākumu saforsēt, gan tāpēc, ka starts Jūrmalā ir diezgan šaurs un pēc tam trase iet pa līkumaino Jūrmalas Mežaparku, kur apdzīt grūti un tāpat solis pārāk raits nesanāk. Otrajā kilometrā riktīgi saņēmos un noskrēju pa 4:46min, nobijos, ka ir mazliet par ātru un nākamos trīs noskrēju katru piecās minūtēs:
1.km 5:40
2.km 4:46
3.km 5:00
4.km 5:03
5.km 4:59
Šauras ietves un daudz cilvēku
Ap šo laiku man piezagās divas domas – pirmā, ka vispār viegli skrienas un ka uztraukums par to, ka treniņu trūkuma dēļ būs grūti, nav piepildījies. Otrā, ka šādi skrienot nu galīgi nefinišēšu savā “ideālajā” laikā zem 1h45min (treneris teica, ka man uz to būtu jāiet, bet es galīgi nejutos gatavs). Turklāt šādi domājot un skatoties, kas notiek apkārt 6. km noskrēju 5:09min, kas atsvieda mani jau 38 sekundes virs 5:00min/km vidējā tempa un vēl dažas sekundes virs 1h45min finiša laika tempa. Tāpat ap šo laiku priekšā tiek sazīmēts aktīvais noskrienietis dot, par ko mazliet pārsteigums, jo šķita, ka viņš pusīti skrien zem 1h45min, turklāt ar diezgan vienmērīgu tempu. 7.km pēc ilgiem laikiem tiek atkal pievārēts zem 5min, bet līdz 12.km tā stabili zem 5min/km es netieku. Tiesa, šajā laikā tiek panākts un apsteigts dot, par ko liels prieks.
6.km 5:09
7.km 4:57
8.km 4:58
9.km 5:01
10.km 4:47
10.km beigās atpalicība no 5min/km tempa ir vairs tikai 21 sekunde, kas nozīmē, ka pa pieciem kilometriem ir izdevies nomest pusi (17sek) no sākotnējās atpalicības, tiesa, saprotu, ka, lai paskrietu zem 1h45min, ar 5min/km tempu nepietiks – ir jāiegūst minimums pusminūtes buferis. Ap desmito kilometru man atbalsta komanda iedeva vēl vienu želeju, un vispār trasē es jutos labi un nogurumu vēl nejutu (it kā jau loģiski). Tālāk jau aizskrienu otrajā aplī, un caur parciņu atkal sanāk skriet lēni (virs 5min), bet tālāk jau nospļāvos par domu, ka pulsu derētu turēt zem 175bpm (dažus km pirms tam atmetu domu, ka līdz 10.km vajadzētu turēt zem 170bpm). Tas viss deva diezgan labus kilometru laikus stabili zem 5 minūtēm, kas rezultējās tajā, ka 14.km beigās vidēji jau biju ticis zem 5min/km (ieekonomēta 1 sekunde). Tāpat ap šo laiku pamanīju vienu skrējēju ar dzeltenu kreklu, kas skrēja ar līdzīgu tempu kā manējais – Anduli. Pie dzeršanas punktiem man sanāca padzerties raitāk, bet viņš starp dzeršanas punktiem pārsvarā bija ātrāks. Tā mēs diezgan bieži mainījāmies ar pozīcijām (vismaz man tā tagad šķiet).
11.km 05:01
12.km 4:57
13.km 4:53
14.km 4:47
15.km 4:53
Ar uzņemto tempu es turpināju tā arī skriet un skatīties, kā pulss jau iet virs 180 un 18.km virs 190 (man pirms tam maksimālais bija uzstādīts NRR 197bpm), kas liecināja, ka esmu diezgan tuvu savu spēju robežai. 20.km kļuva pavisam grūti, bet kaut kā tomēr sanāca tempu noturēt (tiesa, Andulis savā pēdējo kilometru spurtā aizgāja garām kā stāvošam). Vēl mazliet mani morāli sagrāva tas, ka 20km atzīme bija nolikta galīgi ne tur, kā rezultātā man tiešām vienu brīdi šķita, ka nekas labs finišā nebūs, tiesa, izrādās, ka pēc 20km atzīmes vēl bija palicis skriet mazāk par 700m, kā rezultātā sanāca arī tīri labs finiša spurts.
16.km 4:55
17.km 4:54
18.km 4:47
19.km 4:50
20.km 4:54
21.km 4:43 (man suunto sarēķināja tikai 20.96km pa visu distanci)
Kad apturēju pulksteni, biju ļoti priecīgs un arī pārsteigts par sasniegto rezultātu (1:43:55), kas nozīmēja, ka beigās biju nodedzinājis pietiekami daudz sekundes, lai izskrietu pat no 1h44min, kas man kā galīgam amatierim šķita lielisks rezultāts. Kā minēts virsrakstā, tad personiskais rekords uzlabots par 31 (!) minūti. Žēl, ka nākamajās sacensībās (esmu diezgan drošs, ka tādas būs) neizdosies vēl par pusstundu uzlabot savu laiku. Pēc šī skrējiena man ir gan tā labā sajūta, ka pieveikta distance, gan arī tā, ka tas ir paveikts ego apmierinošā laikā.
p.s. kopš sāku skriet lēni, jūtu, ka visas manas traumas/iekaisumi lēnām, bet konstanti dzīst un sāpes samazinās, par ko man arī ir otrs lielākais prieks!
p.p.s. kopš sāku skriet lēni, nenogurstu (kad atnāku mājās, neesmu nelietojams, un diena nav izbojāta), kā rezultātā man skriešana sāk sagādāt baudu, kas laikam būtu mans pirmais lielākais prieks!
p.p.s. Ego tomēr nav apmierināts – tiek plānots nākamo pusīti skriet vēl par 10 minūtēm ātrāk.
Kā jau minēju savā iepriekšējā šīs vietnes bloga ierakstā, necentīšos nodarboties ar pašplaģiātismu, bet te vienkārši norādīšu uz, manuprāt, interesantākajiem un auditorijai piemērotākajiem saviem emuāra ierakstiem.
Agrā pavasarī, kad vēl nejutos komfortabli pusmaratonā, ilgi domāju, cik un vai vispār skriet Kuldīgā. Ģimene bija īsa un konkrēta: “Nemīz! Skrien pusi!” Nu labi, lai jau būtu puse!
Tagad jau sen vairs neskaitu treniņos noskrietos pusmaratona gabalus, bet kaut kā vienalga neplānoju savā otrajā oficiālajā pusītē taisīt varoņdarbus (pirmais bija Norģiks ar nepilnām 2h). Jo “būs taču karsti”, “galvenais ir noskriet” un vispār dzīves līkloču dēļ sanācis mazāk trenēties.
Nedēļu pirms Kuldīgas sāku ievilkt skriešanā vēl vienu cilvēku. Sākās viss tā, ka man laipni tika piedāvāts skriet ar suni – gan suns izskrējies, gan man pa rajonu drošāk. Tā kā man no tiem monstriem bail, liku, lai sākumā saimnieks skrien līdzi, un tā nu šis pats bija izbrīnījies, ka var noskriet vairāk, nekā bija iedomājies. Protams, ka es tēlaini sāku stāstīt par skriešanas priekiem, kas rezultējās ar suņa saimnieka piereģistrēšanos Kuldīgas piecītim.
Sacensību rītā vēroju, kā vecie stārķi māca jauno stārķi lidot. Pirmo reizi ko tādu redzēju un nodomāju, ka tad, kad kļūs grūti, atcerēšos, kā tie stārķi iedrošināja jauno mesties ārā no ligzdas. Aizbraucām uz Kuldīgu, nopriecājāmies, ka laiciņš ideāls skriešanai, un pamazām virzījāmies uz fotografēšanos un startu, un sarunām ar noskrieniešiem.
Pēc pirmā līkuma ieraudzīju, ka mans skriešanā ievilktais draugs tepat blakus vien ir. Nodomāju, ka kādu brīdi tak var paskriet kopā, lai es redzētu, kā viņam iet. Tā nu beigās sanāca visus piecus kilometrus nojozt kopā, jo ieslēdzās kaut kāda atbildības sajūta – ja reiz esmu kādu ievilkusi skriešanā, tad jāuzpasē, lai nesāk brīnumus taisīt! Piespiedu nepadoties un noskriet līdz galam, kas, kā vēlāk izrādījās, tika izpildīts labā laikā, uzsaucu vēl pēdējo padomu finišam un jozu vienītī tālāk.
Un te nu es sāku novērtēt dzeltenā Noskrien krekla priekšrocības – daudz vairāk atbalsta trasē, daudz vairāk sveicienu no nepazīstamiem cilvēkiem. Sarunas ar pazīstamajiem, periodiska kopā paskriešana… Viss ir ideāli, es nodomāju! Gan parunāt varu, gan paskriet, bet nu nav arī tā, ka būtu pārāk viegli. Tomēr kaut kāda piepūle vajadzīga.
Trešajā aplī kādu labu gabalu skrēju viena. Līdzjutēji gar malām jau palikuši neaktīvāki, cilvēku trasē mazāk… Lai izklaidētu sevi, mūzikas punktos dziedāju līdzi. Tā kā man nav dziedamās rīkles, piedodiet, lūdzu, tie, kas to dzirdēja! Tas nebija domāts pretinieku neitralizēšanai! Kaut kādos brīžos arī uzdancoju, ja nu reiz dejojamais skan. Un visu, visu laiku priecājos!
Ceturtā apļa sākumā domāju – nu lūk, tūliņ būs siena! Laicīgi jau skrēju tā pamatīgāk, lai nebūtu tā, ka beigās nav iztērēti visi spēki. Nekādas sienas nebija, tas ir mīts, ka tai obligāti ir jābūt! Apļa beigās vislabākās līdzjutējas joprojām uzmundrināja, paldies viņām par to tika izteikts jau trasē, un saku arī tagad.
Kuriozs – dzirdu, ka viena līdzjutēja saka: “Škic, škič!” Otra: “Kas ir?” Pirmā: “Trasē ir kaķis, lai viņš iet prom!” Otrā: “Bet tas tak ir balts! Tas ir uz laimi! Lai paliek!”
Finišā ielidoju ar smaidu sejā, man saka – tev rezultāts tāds un tāds. Es – nu ko jūs man te stāstāt? Beigās izrādās, ka tiešām 1:43:51. Es nemaz nezināju, ka es tik ātri varu paskriet, it īpaši, ņemot vērā, ka pirmo apli veltīju draugam, nākamos citiem draugiem, lēkāju un tirinājos, nevis nopietni skrēju. Medaļa skaista un prieks neizsakāms! Salīdzinājām bleķīšus un secinājām, ka piečuka medaļa izskatās pēc jauka cepumiņa.
Un tikai vakarā atcerējos par stārķiem. Kāpēc es par viņiem trasē neiedomājos? Laikam jau tāpēc, ka nebija tik grūti!
Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami.
8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu, piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs.
Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena.
Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts.
Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus.
Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.
Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā.
8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.
2013. gada 20. jūlijā jau trešo reizi notiks Liepājas Pusmaratons, kurš būs arī “Skrien Latvija” 4. posms. Šajā gadā tas tiek rīkots sestdienā, lai liepājniekiem un Liepājas viesiem būtu iespēja saplānot savu laiku un izbaudīt lielisku nedēļas nogali pilsētā pie jūras. Liepājas Pusmaratonā būs vairākas tradicionālas skriešanas disciplīnas, kuras jau dalībniekiem ir labi pazīstamas no iepriekšējiem gadiem.
Papildus, domājot par visas ģimenes un draugu loka iesaistīšanu, organizatori piedāvā Stafetes skrējienu un Atbalsta gājienu. Stafete domāta darba kolēģiem, draugiem vai radiem, kuri vēlas neformālā gaisotnē viens otru labāk iepazīt un pierādīt, ka ir varens spēks skrienot kā komandai, lai pieveiktu 21 km distanci, sadalot šo atbildīgo un grūto pienākumu uz trīs.
Atbalsta gājiens ir domāts visiem, kuri vēlas saņemt pozitīvas emocijas, ko sniedz dalība lielā skriešanas pasākumā, bez laika uzskaites kontroles. Un, kā atzīst viens no galvenajiem organizatoriem Reinis Rozītis: “bieži vien cilvēki uzskata pusmaratonu par sportistu pasākumu, kur ļoti nopietni jāgatavojas, nesaskatot iespēju iesaistīties un kopīgi veselīgi atpūsties. Tāpēc mēs nolēmām ieviest jaunu disciplīnu, kas domāta visiem cilvēkiem, kuri vienkārši grib noskriet, notipināt vai noiet sev izvēlēto distanci ar iespēju trases vidū apstāties, lai atjaunotu spēkus, iztītu desmaizīti un turpinātu dalību savā tempā pēc saviem ieskatiem”.
Pateicoties vērienīgajiem Liepājas pilsētas ielu un veloceliņu sakārtošanas darbiem Liepājas Pusmaratona 2013 dalībniekiem būs iespēja pirmajiem izskriet atjaunoto trasi, iespējams, labojot Liepājas Pusmaratona rekordu, kurš kopš 2010. gada pieder Valērijiam Žolnerovičam (1:07:47) un Gyte Norgiliene no Klaipēdas (1:18:24). Kopumā trase atjaunota Jūrmalas parkā, Vites ielā un Zvejnieku alejā, kas ir gandrīz 30 procenti no pusmaratona garuma.
Kā jau minēju savā iepriekšējā šīs vietnes 
km 
- 