Tas nekas, ka Kuldīgas pusmaratons jau otro gadu sīvā cīņā ir zaudējis karstākā pusmaratona titulu, tam privātmāju rajona šarmu atņemt nevar.
|
||||||||||
Komandas blogi |
Lai arī es drīzāk teiktu, ka tā nekad nebeidzas, bet lai jau – tikko oficiāli ir sākusies jaunā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” sezona, ko 6.aprīlī atklāja Rēzeknes pusmaratons. Tad nu, par to un ap to arī pastāstīšu! Mazai atkāpei uzdošu jums vienu jautājumu: Vai ziniet, kā jūtas mazs bērns, kad viņam atņem vismīļāko konfekti, ko viņš teju, teju jau bāzīs mutē, lai pārlaimīgi izbaudītu cukuroto saldumu..?!?! Nē?? Nu tad pamēģiniet atņemt mazam bērnam konfekti un paskatieties, kāda būs viņa reakcija!
Jēēēēs… tā es jutos, kad janvāra beigās fizioterapeits man pateica – skriet nedrīkst… “Brauc ar riteni, peldi, trenē muguru, bet skriet nevar!” Tā viņš teica… Detaļās neieslīgšu, bet principā tikai tāpēc, ka sāp kāja, bet vainīga ir mugura… Un tā pagāja divi mēneši bez skriešanas… Minos ar riteni, peldēju, vingroju un cerēju, ka drīz viss pāries. Un tad pienāca marta sākums, kad fizioterapeits atļāva “sākt lēnām tipināt”! Un tad es jutos tā:
Biju gatava tajā pašā dienā mesties ielās! 7.marts. Šodien ir tieši mēnesis, kopš atsāku tipināt! Jauna sezona – jauna tehnikaTiešām sāku lēnām, joprojām skrienu lēnām, lai neiekultos atpakaļ traumā. Jāsaka, ka tas ir visai smagi! Emocionāli smagi, jo gribas skriet kā agrāk, bet reāli nevar… Pamazām samierinājos ar to, ka man jāmācās skriet – pie tam ar ļooooooti lēnu tempu… Tā nu es sāku apgūt arī priekš sevis jaunu skriešanas tehniku: nelikt soli no papēža. Un jāsaka, ka tas palīdz, jo, acīmredzot, mugurai ir mazāks trieciens, bet līdz ar to – arī kāja nesāp tik ļoti. Kilometru pie kilometra… Temps gandrīz divas reizes lēnāks, kā pirms pauzes. Distances divreiz īsākas, kā pirms pauzes… kāja vēl sāp, un katru reizi, kad izeju ārā, iestāstu sev, ka lēnām un pamazām, un, galu galā, viss būs ok! Galvenais – nepārforsēt!
Un tā es lēnām attipināju līdz Rēzeknes pusmaratonam. Pagājušā gada beigās paspēju iegādāties abonementu, tāpēc par pieteikšanos nebija jāsatraucas, bet ilgi vēl pirms tam domāju – vai nebūtu prātīgāk pārreģistrēties uz 10km distanci… Bet tad, kad es parunāju ar sevi un nolēmu, ka, ja es saņemšos un skriešu nevis uz savu laiku 1h45min, bet gan uz 2h30min, tad varu arī tipināt garo distanci jeb 21.0975km. Tā nu Rēzeknes pusmaratons ir bijis mans garākais skrējiens šogad! Noskrēju. Mazliet ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojusi (2h12min), toties ilgāk kā jebkad agrāk. Jāsaka, ka gāja ārkārtīgi grūti – nekad nebija bijis tik grūti… Labāk nemaz neteikšu, ar kādu vidējo pulsu tur kūņājos. Sākumā kopā ar lieliskajām 2h20min tempa turētājām Evitu un Laumu, kas jau pašos pirmajos kilometros paspēja izteikties: “Austiņu nav [mūzika], temps lēns.. Kaut kas nav!” Bet kā mēs kopīgi izsecinājām – nav ko sezonas sākumā uzstādīt rekordus, tad būs grūtāk pārspēt rezultātu vēlāk! Tad nu lūk – man būs plaša zona, kur izvērsties! Galvenais, ka kāja jūtas salīdzinoši labi.
Jauna sezona – jauns uzrakstsAgris vēl pirms starta paspēja pacilāt manu krekliņu un apsveikt ar atgriešanos. Es jau zinu, ka šis uzraksts viņam ir zibējis garām arī iepriekš un izskatās, ka citādāk viņš mani nemaz neatpazīst. Es jau pagājušajā gadā jums solīju, ka būs – būs jauns uzraksts! Ir jauns! Par to vieni no aizmugures kliedz:“Tā taču Baiba, kurš tad vēl?! Labs uzraksts!” Citi, mani apsteidzot, rāda īkšķus gaisā un vēl labu gabalu sauc “Labs uzraksts! Riktīgi labs!” Bet no citiem finišā nākas dzirdēt: “Piedod, bet es beidzu ātrāk!” Yes! Jauno sezonu sākam ar “Beidzam reizē?!”
Jauna sezona – jauna komandaTā ir sanācis, ka šogad jau trešo gadu skriešanu jautrāku padara arī komandu cīņas. Ja pagājušajā gadā es nebiju nevienā šāda veida komandā, tad šogad esmu Vāvere! Lūk, mūsu logo:
Un daļēja kopbilde pēc finiša!
Turpinu tipināt jaunumu sezonā!
2013.gada pēdējā mēneša – decembra skrējēja nopelni runā jau paši par sevi – Skrien Latvija seriāla VSK Noskrien “spicākās” komandas viens no dalībniekiem – punktu pienesējiem, viņa kontā pērn – divi asfalta 100nieki, trīs pusmaratoni, kas noskrieti ātrāk par 1h15min, LSC 30nieks basām kājām, kā arī Tempa turēšana 2012.gada Nordea Rīgas maratonā pastalām kājās. Un tas nav viss. Uldis nesmādē arī īsākas distances – sacensībās skrējis arī 800, 1000, 1500, 3000m. Bet decembrī žūrijas uzmanību izpelnījies ar saviem panākumiem gada pēdējā dienā Igaunijas mežos – uzvarējis Dream of the Final Night 12h skrējienā, noriņķojot 132 apļus (tie arī 132,2 km) dziedādams (tiešā šo vārdu nozīmē – klātesošie neļaus samelot). Jūsu uzmanībai druupijs jeb Uldis Kļaviņš. Lasīt tālāk. Siguldas kalnu maratons pievarēts gandrīz pa visu naudu. Pateicoties Somijai mēneša sākumā, oktobrī tika sasniegti 300km/mēnesī. Novembris. Ko tālāk? Vai nolikt skrienam apavus uz plauktiņa un gaidīt ziemu? Tā nejauši pārskatot jaunumus izlasīju Santas ierakstu: „Vakar radās doma, ka vajag aizbraukt pēc zeķēm” it kā man zeķes pietrūktu. Nolemts, jābrauc. Piektdienas diena izvērtās sniegota. Ir sarunāts, ka 16:00 tiekamies pie MySport un braucam. Zvans Aivaram ar kodu un smiedamās jautāju, kurā sniega kupenā palikuši. Bet šis visā nopietnībā atbild, ka pēc divdesmit minūtēm viņu savāc pie Mākslas akadēmijas. Hmm, ziema un ko tagad es? Izbraukšana no Rīgas aizkavējas par divām stundām. Ceļš paiet prātīgi braucot un pļāpājot. Līdz saruna ievirzās par baltajām tiesībām, autovadītāja apliecību, ID karti un pasi. Un te pēkšņi es aptveru, ka mana pase ir mājas, bet mēs jau aiz Saulkrastiem… Īsti pareizi nav, bet kopistiski nolemjam, ka autovadītāja apliecība derēs. Nedaudz pirms Salacgrīvas zvana IngaZā un jautā kāds ir mūsu mašīnas numurs. Izradās viņa jau kādu labu laiku mums seko. Aiz Salacgrīvas pretī braucošie auto mums miedz ar aci. Skaidrs, ka kaut kur krūmos garlaikojas kartības uzraugi. Mēs tiekam apstādināti. Policijas mašīna tā nav. „Labdien! Robežsardze. Jūsu autovadītāju apliecību un tehnisko pasi.” Āāā, mani nedaudz pārņēma panika, jo mēs esam pierobežā un šeit ir vajadzīga pase. Pieņemsim, ka mēs tikai līdz Ainažiem. Ainažos vakariņ-uzkodas. Pēteris raksta: „Esmu objektā. Vakariņās došot makaronus, arī brokastis būs. Jāiet izskriet 2 dienu slinkums..” Ej, nu tagad saproti, ko viņš ar vakariņām domājis. Turpmākais plāns arī skaidrs. Pa ceļam iebraucam Pērnavā, jo Aivaram vajag kārtējo „B” vitamīna devu, bet dažiem vajag papildināt euro krājumus pirms gadu mijas. Un tad jau prom uz Vendru. Pēc veikala vēl jautrībai izbraucām cauri visai pilsētai tā vietā, lai nogrieztos pa labi un tiktu uzreiz ārā uz šosejas. Tad vēl gandrīz 50km, naktsmājas sasniegtas.
Naktsmājas mūs sagaida diezgan pavēsas. Iekšā ēdamtelpā patīkami ir uzturēties ar vaļēju virsjaku. Saimnieks mūs sagaida ar vārdiem nāciet vakariņās – makaroni ar gaļu, tēja, kafija, salāti, torte (ar Loretu viennozīmīgi nospriedām, ka citiem labāk negaršot), banāni, mandarīni, maizītes. Tad skaidrs, ko Pēteris bija domājis ar vakariņām. Es tomēr izvēlos pārbaudītas vērtības tēju, griķu putru ar sauso zupiņu. Īss izklāsts. Par nakti 10€, par vakariņām un brokastīm 5€. Istabiņas divreiz pa četrām gultam. Labi mūsējā ir sešas, bet Joel teica, ka abās ir četras, lai nu tā būtu. Sildītājs darbojas uz pilnu klapi. Tā kā ir vēls vakars visi dodas gulēt. Aizmigt neizdodas – te spilvens pa cietu, te sega pa šauru, te šādi nav ērti līdz modinātājs nedaudz pirms astoņiem visus ar savu zvanīšanu pamodina. No rīta pie brokastu galda izrādās, ka hostelī nakšņojuši ap divdesmit dalībnieku. Brokastīs auzu pārslu putra, tēja, kura beigusies un kafija. Līdz starta vietai 5minūtes gājiens. Un beidzot mans veselais saprāts atgriezās. Ar Aivara starpniecību tiek nokārtots, ka skriešu vidējo, ne garāko iespējamo distanci. Saņemama numuru, čipu. Istabiņās noris pārrunas par to, ko kurš vilks mugurā un ar kādām botām skries. Jāpiebilst, ka Vendrā ielas ir nedaudz apledojušas un vietām manāma sniega kārtiņa. Divas kārtas biksēm, divas plānas augšas, kam ir – ziemas botes, kam nav – tās pašas asfaltnieces. Šeit gan mēs vēl nezinājām, ka trasē negaidīti uznāks sniegputenis. Mašīnu novietojam tuvāk startam. Satiekam pārējos latviešus, čalas un smiekli.
Starts. Nedaudz prātīgi! Slidens. Iesākumā „mazais aplis”. Visi skrējēji pagriežas uz šosejas pa labi, aizskrien garām zīmei „Kobra” un skrien „Lelle” virzienā. Viena dāma man noprasa maratons/pusmaratons? Atbildu, ka pusīte. Ai, tad jau neesot viņas ātrums. Pēc kāda brīža visi maratonisti griež apkārt uz šosejas, bet pusītes skrējējus novirza tālāk. Te tev nu bija. Toties var ērti redzēt cik un kas ir priekšā. Pamanu, ka pirms manis ir trīs dāmas, tai skaitā, IngaZie. Aiz manis tuvumā pagaidām Ingrīda, aiz viņas drošā attālumā vēl pāris. Ilgi nebija jāgaida, kad Ingrīda mani apdzina un atstāja kā piekto. Netālu ir citi skrējēji, ja gribēs – apsteigs, ja negribēs vai nevarēs, tad arī labi. Skrienot mazo cilpu atpakaļ, manāms kāds lēnīgs maratonists, kurš tikai tagad pagriežas. Skrienam pa šoseju Nr.5, kur blakus skrienošajiem dalībniekiem vizinās policijas ekipāža. Ir izlikta informatīva zīme, ka notiek sacensības, un braukšanas ātrums ierobežots līdz 50km/h. Abās pusēs šosejai balti piesnieguši lauki. Spīd dūmakaina saule. Tālumā sev priekšā redzami skrējēji. Šoseja normāli skrienama. Tuvāk pagriezienam pa kreisi – grubuļains, sasalis sniegs. Ceļš ved nedaudz augšup. Pretī nāk pāris mašīnas. Šis ceļš ir grubuļains, ar risēm. Ik pa brītiņam kāds tiek apdzīts. Dažubrīd apdzen arī mani. Bija zīme Vendra 2km, tas nozīme, ka drīzumā jābūt arī starta/finiša zonai un kaut kam dzeramam. Kilometri paskrien diezgan ātri t.i. diezgan netipiski ātrā tempā. Starta/finiša zonā skan jestra igauņu mūzika. Ar enerģijas dzēriena glāzīti izlīkumoju cauri stāvlaukumam. Drošā attālumā sev priekšā aizvien redzu InguZie. Kas tad tas? Lielā vairuma priekšā čāpo nūjotāji/gājēji. Izlīkumoju cauri. Otrais aplis pa kreisi. Snieg. Jaka tiek aiztaisīta un piedurknes nolocītas uz leju. Šoseja sniegaina. Jāskatās, kur likt kāju. Foršāk skriet ir nevis pa malu, bet pa ielas braucamo daļu. Pretī vizinās pāris mašīnas. Ja iespējams, sekoju līdzi IngasZie mugurai, citus pazīstamos nekur nemanu. Sniegs pārstāj snigt. Paliek silti (ārā +2°C). Pagrieziens vēl 2km līdz kārtējā apļa beigām. Ātrums otrajā aplī nemainīgs 5:09min/km. Starpfinišs. Oranžais dzēriens. Stāvlaukums. Ir! Temps krītas. Vējš. Nedaudz snieg. Augšup. Pulkstenis rāda 5:26min/km, bija jau tādas aizdomas, ka 12km tik ātri skriet nav prātīgi. Neko rēķināt par finiša laiku nav vērts. Jāskrien. Te ātrāk, te lēnāk. Bet tik, cik lēni ir, tik ir. Izdodas gan dažu skrējēju noķert un apdzīt. Trešajā aplī atkal priekšā gājēji/nūjotāji, tik šoreiz uz šosejas. Manam vēderam, šķiet, nepatīk brokastis, taisnība jau ir – putra negaršo un kafija ikdienā netiek dzerta. Sarunāju, ka līdz galam jātiek. Paliek labāk. Kārtējais pagrieziens uz Vendru. Jūtu, ka astē kāds iesēžas. Brīžiem uz ilgu laiku, brīžiem tik nedaudz uz brītiņu. Īsti jau neko nesapratu, bet šķiet, ka vienas dāmas kompanjons noteica, lai skrien man līdzi. Urā, aiziet ceturtais aplis. Paķeru glāzīti, kur bija jābūt tējai. Fuij, pē – alus. Griežos atpakaļ pēc ūdens. Zaudētas „dārgas” sekundes. Aiz stāvlaukuma uznāk tāds sniegputenis ar lielam, baltām pārslām, ka apkārt jeb tālāk par 300m neko nevar redzēt. Saule pazudusi sniega mākonī, skrējēji tāpat. Cīņa notiek ne tikai ar sevi, bet arī ar sniegu. Aizejot pēdējā aplī, IngasZie mugura manāma nepieklājīgi tuvu. Bet varbūt tomēr izdodas noķert? Pāris pārrunu vārdi ar savu vēderu. Pēdējais pagrieziens. Ir. Temps lēnām, bet pieaug. Es zinu, ka finišs ir pavisam netālu. Ar pēdējiem spēkiem skrienu uz priekšu. Šis vēl jāapdzen, vēl šis arī. Atskatos – IngaZie ir iepalikusi no manis. Nosmeju pie sevis, ja noķertu Ingrīdu būtu trešā. Finišs. Medaļa. Tante satraukti vaicā/teic, ka neesmu samaksājusi. Cik nu varu tad „skaidrā” krievu valodā skaidroju, ka 15€ par dalību godīgi samaksāju. Drīz finišē arī IngaZie. Jāatgūst zaudētais. Cienājos ar kolu, čipsiem un hematogenu. Iekšā smaržo zupa, apkārt skan sarunas un valda jautrība. Gribu pasēdēt. Zupu vēlāk. Atdodu savu čipu un tieku pie sava maisiņa ar čību, sulu un alu. Zupa, tēja, sarunas. Ik pa brītiņam parādās vēl kāds finišētājs. Paralēli notiek apbalvošana. Izrādās Ingrīda atskrējusi pirmā no dāmām. Finiša protokols ir nepielūdzams – pusotra minūte līdz zemākajam pakāpienam. Varbūt kādreiz…
Pamazām dalībnieki sāk izklīst, kurš uz pirtiņu/baļļā, kurš uz mašīnu, lai dotos mājās. Kamēr Aivars trasē, viņam tiek atdotas citu liekās alus bundžiņas. Ārā vairs nesnieg. Kamēr pārējie vēl skrien, citi ļaujas pirts priekiem. Santa ar Jolantu – zābakos, aptinušās ar dvieli un jakās, ejot cauri ēdamtelpai, izpelnās neviltotas ovācijas. Viņas uz baļļu. Kārtējā aplī aizskrien IngaZā. Drīz viņai seko Aivars. Šis piestāj pie baļļas, kur Ivars Aivaram pasniedz želeju un enerģijas dzērienu. Kamēr Aivars skrien pēdējo apli, IngaZā tiek apbalvota par 3.vietu starp dāmām maratona distancē. Vēl pēc brītiņa finišē arī Aivars. Santa lēnām sāk raisīt sarunas par došanos mājup. Pēc ilgas prātošanas nolemjam Aivaru atstāt pie lāčiem (IngasZā auto), ja jau tik ilgi skrien. Mājupceļš. Apraudzījām „Kobru” līdz „Lellei” neaizbraucām. Pa tukšo, balto šoseju aizvien pārvietojas vientuļi skrējēji. Sarunas, sarunas, sarunas – kā katram no mums ir gājis. Jo tuvāk robežai, jo baltāks. Pēc pāris stundu braukšanas klāt Latvijas robeža. Tagad jau vairs nav ko satraukties, protams, ja vien tās divas robežsardzes mašīnas… Ainažos sniegs nav, Salacgrīva, Saulkrasti pavisam balti. Skaidrs ziema šeit no piektdienas vakara ir turpinājusies.
Nobeiguma vietā. Reizēm pavisam maz vajag, lai pavilktos uz muļķībām. Varbūt tāpēc es priecājos, ka man ir tikai 6 UTMB punkti. Jā, jā. Es labi atceros, ko teicu par 7 punktiem… Daudziem skriešanas sezona jau beigusies, bet tas nu ir skaidrs, ka beigties tagad nevar nekas! Tomēr jāatzīst, ka rudens tomēr ir tāds vairāk vai mazāk skriešanas Ziemassvētku laiks, kad paskatīties atpakaļ uz sastrādāto. Izrādās, ka sastrādāts daudz vairāk par plānoto. Šī man ir pirmā tāda regulārāka skriešanas sezona. Pavasarī biju nodomājusi šogad piedalīties 4 sacensībās. Veselās 4! Protams, ka tagad jau ir 13 un nemaz nešķiet, ka pietiek. Kā janvārī sāku skriet, tā ieskrējos pamatīgi, vienubrīd bija pat līdz 100km nedēļā. Tad apaukstēju sēžas nervu, kas mani apsēdināja. Tiem, kas nav šos priekus izbaudījuši, vienā teikumā varu aprakstīt, ka neizturami sāp puse muguras un viena kāja, vairāk jau mugura. Tā vietā, lai mūžam gozētos dīvānā, drīz vien atsāku skriet, pa kilometram vien. Pirmās sacensības (11km Biķrenieku pusē) plānoju aizvadīt mierīgi muguras dēļ. Nesanāca. Nekas nesāpēja, un pirmoreiz VSK Noskrien cilvēkus satiku dzīvē, kas daudz palīdzēja, jo otrā apļa sākumā, kad jau miru nost, Artūro man uzsauca: “Guntiņ, turies!” Klausīju un godam finišēju ar smaidu. Kad apstājos, tad sajutu, cik ellīgi sāp mugura… Tad mani pielauza piedalīties Sieviešu skrējienā, sāpes pēc finiša bija mazākas un sanāca dikti skaista finiša bilde. Sapratu, ka gribu, lai visas finiša bildes būtu smukas. Un tad nāca Stipro skrējiens VSK Noskrien komandā, kas bija tik emocionāls, ka ir dokumentēts atsevišķā ierakstā, tāpat kā gada lielais notikums – pirmais pusmaratons Nordea Rīgas skrējienā, kas pavēra jaunus apvāršņus. Tad kaut kā likās, ka vasarā tak arī kaut kur jāpiedalās. Tā nāca Zelta keda, uz kuru aizbraucu pēc pāris stundu gulēšanas, bezmaz pa taisno pēc ballītes. Pirms starta man bija slikti, karsti un gribējās mājās. Pēc katra apļa bija kārdinājums griezt malā, bet beigās pati nobrīnījos par rezultātu. Nākamais pēcballītes skrējiens bija pa Vecrīgas bruģi – Saulgriežu skrējiens, kurā garākajā distancē no sievietēm biju pirmā. Tas bija kaut kas dīvains un neticams, vēl nedēļu par sevi sajūsminājos, nemaz noticēt nevarēju! Bet tās nu reiz bija sacensības, kur apbalvošana nebija sadalīta pa dzimumiem, tā nu priecājos tāpat vien. Mazo skrējienu šarms bija paņēmis mani, un tā nu drīz skrēju Bruņurupucī (protams, pēc ballītes) pa Jūrmalas smiltīm. Grupā trešā vieta un smiekls par spēju dabūt pjedestāla vietas sacensībās, kur nekāda pjedestāla nav. Bet toreiz es guvu labu mācību – vienmēr, vienmēr pirms starta aiziet uz tualeti! Es nebiju vēl ne pusē, kad man jau šausmīgi sāka spiest. Dzeršanas punkts to vēl pastiprināja, un iedomājieties, ko darīja jūras šalkoņa… Un vēl vienveidīgā un plašā ainava, kas liek just, ka uz priekšu vispār nekas nevirzās. Ja varētu paskriet ar krustā kājām, tā arī darītu! Pēc finiša domās lādēju to cilvēku, kas lika man uzreiz noņemt numuru, un kā bulta skrēju uz tuvāko mazmājiņu. Nekas, mācību vajag! Tālāk atkal pusmaratonu posms – brīnišķīgais Kuldīgas pusmaratons, kas ir superīgākais skrējiens manā mūžā, kur es izklaidējos, nevis skrēju, un dabūju personīgo rekordu, pašai par lieliem brīnumiem. Un pirmais ārzemnieks – Tallinas maratona puse, uz ko mani pielauza Stipro skrējiena komandas puiši. Jā jābrauc, jābrauc! Tagad āķis lūpā un vēlme katru gadu uz vismaz vienu ārzemju skrējienu aizdoties. Valmieras puse atkal ar personīgo rekordu, kas kopš Nordea nesaprotamā kārtā ir pacēlies no 1:58 uz 1:42. Šajos skrējienos sapratu, ka vajag skriet ar dzelteno Noskrien kreklu. Atbalsts trasē ir jūtami lielāks! Pilnīgi nepazīstami cilvēki uzsauc, pamāj ar roku un liek saņemties. Ja krekla nav, to dara tikai tie, kas jau sejā pazīst, kas arī pa vasaru ir ne mazums sakrājušies. Uz rudeni atkal laiks mazākām distancēm. Salaspilī 10 kilometros dabūju pirmo vietu! Tas bija kaut kas neaprakstāms (jo Vecrīgā es līdz pat rezultātu publicēšanai nezināju, ka esmu pirmā). Startā aizskrēju visām dāmām garām un gaidīju, kad nu apdzīs. Cerēju, ka tā tas nenotiks, un cerēju, ka nav kāda nemanīta man aizšmaukusi garām. Pēc pirmā apļa, kad biju jau visas iekšās izskrējusi ārā, sapratu, ka laikam tak jau tiešām būšu pirmā! Pametot skatu par plecu, nevienu konkurenti nemanīju… Un tiešām pirmā vieta un īsts pjedestāls, un prieks, ka pazīstu jau vairākus noskrieniešus, kas aplaudēja un bļaustījās, kad es tur kāpu! Pēc nedēļas Iecavas krosā 2km skrējienā trešā vieta un pirmā īstā medaļa (Salaspilī bija dāvanas un diplomi). Un kā odziņa sezonas beigās – Siguldas desmitnieks zelta rudenī, kur es vairāk priecājos par savējo panākumiem, nevis par saviem (līdzīgi gan bija arī Kuldīgā un Valmierā). Bet vai sezona tiešām beidzas? Nekā! Siguldas startā Darya teica, ka jābrauc uz Rembati 18.novembrī. Nu labi – jā jābrauc, braucam! Pēc katrām sacensībām padalos ar draugiem, kā man ir gājis, un tā nu vienā no kārtējām galerijām iekrita teksts “Kur tu visu laiku skrien, jei bogu?” Paskatījos, ka tiešām pilna galerija. Kā citi liek katru sīkāko sava zīdaiņa vai suņa dzīves attēlojumu, tā man ir skriešana – kaut kas ļoti nozīmīgs. Un pats labākais no visas tās desošanas jau laikam ir cilvēki. Koptreniņos un sacensībās tik daudzi noskrienieši iepazīti, un visi ir forši! Un man nav ne jausmas, kā lielākā daļa varētu izskatīties civilā, jo visa komunicēšana notiek skrienot. Kas var būt vēl labāk? |
2024. gadā: noskriets - 380879.6 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5693.48 km skrējuši - 184 biedri skrējieni - 543 reizes
|
||||||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||||||
km 
-