Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.
Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.
Aizkraukles pusītes pjedestāls
Ja iepriekšminētais vēl ir likumsakarīgi, tad pārējais gan ne. Ar gariem zobiem nomocīju tempa turēšanu NRM maija svelmīgākajā svētdienā un uz brīdi pret skriešanu (sacensībās) parādījās viegls nelabums. Pamanīju, ka arī mans sacensību gars ir pagalam savārdzis (varbūt saistīti ar Santjago ceļa atklāsmēm?).
Foršs uzrāviens bija Cēsu eco treils, kur sev un citiem par brīnumu tiku līdz galam. Trase bija interesanta, skriet gribējās, peldēt arī. Viss patika, par spīti liekajiem maldīšanās rezultātā iegūtajiem kilometriem, vien nākamajā dienā to gan nevarēja nosaukt par dzīvespriecīgu kustēšanos.
Tīri labi pie sirds man gāja arī Stirnu buks Šlokenbekā. Sacensību rītā neraksturīgi sev šogad teicu, ka viss, ko šodien vēlos, ir ieskriet dāmu trijniekā. Ieskrēju ar’, kā rezultātā tiku pie koka lūša. Vecāki priecīgi par jauno dārza iemītnieku. Tēvs esot noteicis, ka kāds vēl nosperšot, un ienesis istabā.
Lūsis
Vasaras otrajā pusē izvilku vecos treniņplānus un nolēmu sapurināties gada pēdējam nopietnajam pusmaratonam Siguldā. Izturēju nedēļu vai divas. Attiecīgi neko labu vai daudzsološu neizskrēju arī šajās sacensībās. Ja pēdējā aplī līdzbiedrs nebūtu mani burtiski stūmis aiz muguras uz priekšu, es visu distanci nebūtu pievārējusi.
Punkts uz “i” bija Siguldas kalnu maratons, kur garākajā distanacē, pusē tikusi (un tas ir tālu no starta/finiša zonas) sapratu, ka motivācija mani ir pametusi un nespēju atrast nevienu pietiekami labu iemeslu sevi virzīt tālāk pa kalniem un lejām. “Nožēlosi, ka nedabūsi medaļu,” man, garām skrienot, saka Dace. “Nenožēlošu,” kaut kā ļoti pārliecinoši zinu un iekšēji smaidu. Pārliecība bija tik skaidra, ka uz finišu diskvalificēties aizsoļoju pa asfaltēto Siguldas pusmaratona trasi (lai lieki nenomocītos ar atlikušajiem kalniem un lejām). Šajā pasākumā lielāko prieku guvu no aurošanas kalna galā, katram nākamajam kalnu skrējējam tuvojoties finiša līnijai. No viņu smaidiem, kad pamana, ka kāds tur augšā atbalsta un gaida.
Neskrienam jau pirmajā aplī
Ko no tā visa var secināt?
Pārgājieni šosezon ir bijuši mani labākie treniņi. Kā pirms Aizkraukles, tā arī pirms CET nodevos daudziem kilometriem iešus. 24h rogainigs arī bija iešanas meistarklase, kas pie tam trakoti patika.
Sofa time Oravā
Ievērojami ir mainījusies mana vērtību skala – skriešanu no prioritātēm izstūmušas citas lietas (šūšana, kultūra, pašizziņa).
Ir nākusi atziņa, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Kādreiz šķita, ka ir, un arī bija, kam, un bija, ko. Kāds tuvs cilvēks man reiz teica: “Nu ko tu tur ņemies ar to skriešanu, tāpat neko nesasniegsi.” Pēc pavisam neilga laika (2012.g. jūlijs, Liepājas pusmaratons) pirmo reizi ar izbrīna pilnām acīm uzkāpu uz pjedestāla. Nē, ja pavisam precīzi, tad neuzkāpu – jo brīdī, kad mani tur sauca, bezbēdīgi plunčājos jūrā, pat sapņos nerādījās man pjedestāli.
Esmu ieslīgusi sevis mīlēšanā – ja kādreiz varēju sakostiem zobiem turpināt durt uz priekšu pa trasi arī tad, ja piezadzies grūtums, tad tagad ir sajūta, it kā kāds būtu izslēdzis podziņu. Tādā brīdī man ne pa kam vairs negribas turpināt sevi mocīt. Un es to vairs nedaru.
Pirmo reizi dzīvē izstājos no sacensībām. Līdz šim biju tikai prātuļojusi, nez, kā tas ir un vai tad, ja man samestos slikti, es to saprastu un spētu pieņemt pareizo lēmumu. Redz, nemaz nevajadzēja kaut kam sliktam notikt. Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)
Man vairs nepatīk plānot un pakļauties plānam. Sekoju sajūtām un pašā pēdējā brīdī mēdzu nosliekties par labu dalībai vienā vai otrā sporta pasākumā. Treniņu plāns man tagad saistās ar verdzību. Pamodos no rīta agri un ir vēlēšanās – eju skriet. Nav – nu neko, iekārtojos dīvānā ar grāmatu, ar šūnamo pie šujmašīnas vai pie plīts uzmeistarot ko garšīgu vakariņām.
No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.
Ir arī blakusefekts – tie, kas pie plāna turas, man tagad šķiet dīvaini. No šī apsolos atbrīvoties. Tas jau līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu – jau pirmajā dienā, kā netikumam pateicu “nē” uz citiem smēkētājiem lūkojos ar greizu aci. Tas pāriet ar laiku, zinu.
Apaļus astoņus gadus mani ļoti patika līdzjušanas prieks, padevu trasē dzērienu, plaukšķināju uz nebēdu gan savējiem, gan svešajiem. Vairumu noskrieniešu pazinu sejā, kad vēl atrados „žogam otrā pusē”. Taču tad Trakais pieteica liktenīgajam skrējienam „Noķer vēju 2013” 5km distancē, pagaršoju pjedestālu, mmm.. varbūt jāsāk trenēties?! Sapratu, ka man noteikti vajag motivāciju, nolēmu, ka ap savu dzimšanas dienu, gribu noskriet pusmaratonu. Tika nolemts skriet Bratislavā, kur aprīlī būs nedaudz siltāks kā Latvijā, turklāt gribēju savu skrējējas karjeru uzsākt ārzemēs. Laika man pietika, bija 2013. gada oktobris, paredzamais pirmais starts 06.04.2014. Noskrien lapā atradu treniņplānu, atlika tikai sākt skriet, bet… man bija bail, ja nu nevarēšu, ja aizskriešu no mājās 2 km un atpakaļ netikšu? Ok, nolēmu skriet pa lentu, bet tur arī ziepes – laikam biju saskatījusies par daudz Youtube klipiņus par to, kā cilvēki nokrīt no tās. Tā kā neesmu no kautrīgajām, tad ņēmu treneri pie rokas un teicu – iemāci man skriet pa skrejceļu, šis gan nosmaidīja par tādu lūgumu, bet visai pacietīgi mani apmācīja. Tā nu tipināju pa skrejceļu, sākumā 5, 6, 8 km. Vienreiz noskrēju pat 12! Nozīmīgs pavērsiens notika novembrī, kad noskrienieši nolēma izskriet Latvijas kontūru par godu mūsu valsts dzimšanas dienai, es arī tik ļoti gribēju savā FB lapā ar tādu zīmējumu palielīties. Domāts – darīts! Paldies abiem brāļiem Limanāniem par atbalstu un puisim, kurš pēdējos 2 km man iedeva savu velosipēdu, citādi līdz Mākslas muzejam netiktu. Toties tajā dienā es sapratu – man patīk skriet ārā, svaigā gaisā un kompānijā! Tā nu sākās gatavošanās iet uz pirmo koptreniņu, jo protams bija bail, ja nu netikšu līdzi, ja nu nevienam tur nepatikšu. Diezgan loģiska izvēle bija PAN!K koptreniņi, jo tos apmeklēja mans vīrs, tā teikt „droša aizmugure”. Šeit iepazinos ar eees, traks var palikt –meitene skrien katru dienu, par viņu raksta mājās lapā, ir gandrīz visas iespējamās nozīmītes un ir tik kolosāls, atvērts cilvēks! Paldies Evita par pirmajiem koptreniņiem, kopīgi izskrietajām eglītēm un 1. Janvāri. Brīvdienās bija jāskrien garie treniņi, šeit man jāsaka paldies marcinsh un ugis, par mūsu kopīgajiem Pār(i) Daugavas koptreniņiem, kā arī Divplākšņiem Superpaldies, kaut gan ar lielām bažām devos uz viņu pirmo treniņu, te jau vīra aizmugures vairs nebija, te bija jātiek galā pašai, bet dzīvē viss bija savādāk – iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem kopā ne viens vien km kopā notipināts, šķiet Argons cietis visvairāk, nesis manu ūdeni, braucis pirkt botas, tramdīts pa dažādām sacensībām. Noskrēju visu ziemu, uz lentas itin nemaz vairs nevilka, ekipējums arī auga, jo man patika zināt cik un kādā ātrumā skrienu, ziemā gan izdevās piedzīvot arī „pēdējo” treniņu, kad sniegs līdz ceļiem, kājas neklausa, bet līdz mājām 8 km, tikai vīra pacietība un nopirktā dalība pusmaratonam lika saņemties.
Tā nu klāt viņa bija – mana pirmā pusīte! Man ļoti patika stāvēt blakus skrējējiem, izjust starta emocijas, beidzot es arī šeit biju! Pāris bildes un aiziet, smaids līdz ausīm un pulss no satraukuma droši vien debesīs! Trasē man bija eskorts – labais un sliktais policists. Viens brālis dzina un priekšu – jāskrien ātrāk, drusku grūti ir jābūt, otrs mierina – lēnām, prātīgi vēl daudz jāskrien, 19km likās visss vairsss nevaru, bet to jau skaļi nedrīkstēja teikt, nekas cits neatlika kā saņemties, droši vien ar roku sasniedzamais finišs, atkal ļāva kāpināt tempu un klāt es biju 1:51:43 !! Jūhuu, mērķis finišēt zem 2 h godam izpildīts! Medaļa kaklā, smaids līdz ausīm, no laimes nezināju, kur likties, gribējās katram slovākam izstāstīt – es tikko noskrēju savu pirmo pusīti mūžā, eh bet viņi jau latviski nesaprot. Tiku pie slovāku „baikāla” un laimīga devos atpakaļ pie trases, lai sagaidītu brāļus, kuriem vēl atlika noskriet otru pusi distances un finišēt Bratislavas maratonā.
Pavisam nemanot esmu noskrējusi 8 pusītes (šogad vēl (vairs) divas padomā) un 3 brīnišķīgus, skaistus, emocionālus treilu skrējienus – Cēsis, Stirnu Buku un Priekuļus (šogad viens vēl padomā) un tad plāns vienkāršs – es gatavošos savam pirmajam maratonam, biļetes uz Parīzi jau kabatā… NOSKRIEN!
Sestdien, 27.septembrī, Nacionālajā Botāniskajā dārzā norisinājās Salaspils pusmaratons ”Noķer vēju 2014”, kas pulcēja skriešanas entuziastus no visas Latvijas. Dalībnieki bija ieradušies ne tikai no Salaspils, bet arī atbraukuši no Rīgas, Jūrmalas, Siguldas, Madonas, Ventspils un citām pilsētām. Lasīt tālāk.
Šajā vasarā šī meitene pamanīta uz pjedestāla Āžu kalna stirnu buka skrējienā, un tikko aizvadītajā Nike Riga Run, viņai finišējot kā otrajai no dāmām, komentētājs bija pārsteigts – Karīna Helmane – kas ir šī skrējēja? Neviens tādu nezinot. Noskrieniešiem arī ir ziņkāre, kas ir šī ātrā un smaidīgā dāma. Tādēļ nolēmām uzdot pāris jautājumus. Plānotā ekspresintervija ar Karīnu jeb noskrienieti Englishteacher izvērtās “piecu lappušu garā sacerējumā”, īsāk mums nekādi nesanāca!
Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu. Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.
2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga esmu, bet to, ka gatava neesmu, zināju. Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km? Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto. Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.
Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu bieži un daudz. Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.
Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu. Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.
Beidzot pienāca tā diena. Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām, bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu. Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu! Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!
p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties , man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.
km 
-