Lai arī gads iesākās lieliski un skriešanas jomā viss noritēja pēc plāna, sākot jau ar Bikstu koptreniņu, kas deva pārliecību par saviem spēkiem īpaši garās distancēs, pavisam drīz viss krietni sašķobījās. Pārsvarā pie vainas bija veselība jeb tās trūkums – kopš februāra bija te labi, te slikti, un tajā brīdī, kad beidzot sapratu pareizo pieeju problēmas risināšanai, viss bija jau krietni ielaists. Lieki teikt, ka garām bija palaists ilgi gaidītais skrējiens uz Valmieru, un normāla skriešana atsākās vien aprīļa vidū, kad līdz Rīgas maratonam bija palicis jau tik maz, ka varbūt varētu pagūt atgūt formu tik tālu, lai noskrietu, taču nevarētu paspēt būt tik labā formā, lai noskrietu zem 3:30, kas bija jau septembrī izvirzīts mērķis Rīgas maratonam. Pieņēmu lēmumu nomainīt distanci no maratona uz pusmaratonu un tā vietā, lai bēdātos par izmaiņām sezonas plānos, centos darīt visu, lai atlikusī sezona būtu izdevusies.
Tomēr ir tā, ka rūgtums paliek. Treniņi arī nebija gluži tik labi, cik gribētos, un gandrīz vai ar neveselīgu apsēstību sekoju līdzi jebkādām izmaiņām veselības stāvoklī, jo baidījos, ka atkal ar kaut ko nolikšos. Šķita, ka biju pazaudējusi pārliecību par saviem spēkiem un nezināju, cik viegli būs to atgūt.
Līdz šim nebiju saskārusies ar problēmu, kas saucas “cik ātri skriet?”, bet, tuvojoties LRM, tā kļuva ļoti aktuāla, jo šo pusmaratonu uztvēru vairāk kā treniņu – attiecīgi nebija doma sasniegt jaunu personīgo rekordu. Ilgi domāju līdz beidzot izvēlējos izmantot 1:45 tempa turētājus. Plāns bija spēju robežās skriet ar viņiem, bet pavisam noteikti viņus neapdzīt. Vēl viens labums 1:45 pusmaratonam bija iespēja pārbaudīt, kā veicas ar 3:30 maratona tempa noturēšanu uz pusi īsākā distancē. Nu ko, temps noskaidrots, var skriet!
Svētdienas rītā sanāca nedaudz steigties uz autobusu, taču starta zonā ierados jau laicīgi. Steigas dēļ gan neizdevās mājās atrast lietusmēteli, ko biju cerējusi izmantot pirms starta, tāpēc paķēru pirmo, kas atgādināja ko līdzīgu – miskastes maisu. Jā, jutos ļoti radoša un iepriecināju cilvēkus ar savu izskatu, bet vismaz man bija silti! Tas nelielais plēves gabals bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai nenosaltu, gaidot startu krekliņā un īsos šortos. Ar savu izskatu tiku pat ziņu portālā, jo acīmredzot viena tautumeita un divi skrējēji, no kuriem viens ir DIY lietusmētelī, ir gana kolorīta kompānija.
Kolorītais trio. Foto: DELFI
Kad tika taisīta VSK Noskrien kopbilde, tiku pie zaļa balona, ar kuru galu galā arī devos starta koridorā. Tā kā biju pārliecināta, ka neilgi pēc starta pievienošos 1:45 tempa turētājiem, paturēt balonu nešķita tik slikta doma. Drīz vien gan sapratu, ka TT būs pamatīgi jāķer, jo tikšana līdz starta līnijai ievilkās un pirmais kilometrs tika pieveikts vien 6:30/km. Savs labums gan arī tam – vismaz nesanāca pārķert sākumu!
Tā nu sāku ķert TT, ko nemaz neredzēju sev priekšā, kas nozīmēja vien to, ka viņi bija tālu. Temps turējās zem 5:00/km, kas šķita mazliet riskanti, jo tik ātri ļoti sen nebiju skrējusi, taču jutos ļoti komfortabli. Ik pa laikam gan iedomājos, ka kaut kad taču jābūt lūzuma punktam, tomēr kilometri gāja, ātrums palika. Jo tālāk tiku, jo labāk jutos, jo lielāks smaids sejā. Pēc apgriešanās uz Vanšu tilta biju pavisam laimīga, jo biju noķērusi Mārtiņu, ar kuru kopā varējām dzīties pakaļ katrs savas krāsas baloniem – es zaļajiem, viņš sarkanajiem.
Lai arī turējām tempu zem piecām minūtēm, ar balonu ķeršanu gāja grūti. Dažbrīd man likās, ka nav vērts vairs dzīties pakaļ, jo nav plānotais 5:00/km temps, taču jutos pārliecināta par saviem spēkiem, parādījās sportiskais gars un vienkārši gribējās to izdarīt. Es to varu!
Līdz pat Vecrīgai biju noskrējusi ar balonu pie rokas, taču pie Rīgas domes pamanīju divus bērnus, kuru sajūsmas pilnie saucieni uz manu jautājumu, vai viņi grib balonu, apstiprināja to, ka viņus tas zaļais hēlija balons iepriecinās daudz vairāk par mani. Arī mani brīvas rokas iepriecināja, jo jau no Akmens tilta virzienā uz finišu vai maratona otro apli bija gana daudz skrējēju, ko uzmundrināt. Tā kā pietika spēka bez problēmām turēties zem 5 minūtēm un vēl uzmundrināt citus, tad bija skaidrs, ka ir laba diena skriešanai. Vietā, kur pusmaratons griezās riņķī, nodevu veiksmes vēlējumus Mārtiņam maratona noskriešanā un sāku finiša kāpinājumu. Garām paskrēja 3:15 TT, kuriem kādu brīdi centos turēt līdzi, taču tie puiši nepielūdzami attālinājās. Tik viegli viņus palaist gan nebiju gatava, un izdevās dažus pēdējos kilometrus noskriet ar 4:40/km, pēdējā pat ar 4:28/km. Izskrienot zem Akmens tilta, beidzot arī ieraudzīju savus 1:45 TT tieši pirms finiša līnijas, skubinot pusmaratonistus viņus apdzīt. Saņēmos, apdzinu un ar plašu smaidu finišēju 1:44:36. Kādu krietnu laiku vēl uzturējos finiša zonā, uzmundrinot otrajā aplī ieskrienošos maratonistus. Kad garām bija paskrējis Jānis un Mārtiņš, beidzot devos uz mantu glabātuvi, lai varētu nomainīt drēbes pret ko sausu un siltu.
Sagaidīts arī mūsu maratonists. Foto: Baiba
Rezumē? Plāns turēt līdzi 1:45 TT īsti neizpildījās, jo sanāca visu laiku ķert viņus rokā mazliet ātrākā tempā kā plānots un pašās beigās pat apdzīt, bet esmu tik laimīga! Nebiju pat cerējusi, ka jutīšos tik labi un pārliecinoši visas distances garumā. Vienīgā želeja tā arī palika kabatā, jo gluži vienkārši nebija vajadzīga. Pazuda arī viss rūgtums, jo sākotnēji negribētais pusmaratons galu galā bija fantastisks skrējiens, kas deva visu nepieciešamo pārliecību, lai noticētu sev, ka varu. Tagad tikai kārtīgi trenēties, lai drīz vien noskrietu arī 3:30 maratonu!
Tiekamies jau rīt Stirnu bukā! Jūtos gatava beidzot satikties ar lūsi.
Viņš, iespējams, nav no tiem, ko visi zina, bet lielai daļai skrējēju viņa brīvprātīgais darbs ir bijis noderīgs, pēc sacensībām nepacietībā gaidot, kā izmainījušies rezultāti sezonas reitingu tabulās. Darbs “aiz kadra” nav mazāk būtisks, reizēm pat tieši pretēji – tas ir ļoti noderīgs, jo skriešanas pasauli veido ne tikai tie, kas skrien gaisa gabalus vai gozējas uz spīdīgiem žurnālu vākiem. Viņš ir arī viens no TOP15 pēc kārtas noskrietajās dienās. Mēs novērtējam Tavu darbu, Rainy777. Jeb – paldies, Ainar Zēberg!
Plānojot 2015. gada sezonu, par Frankfurti zināju jau pavasarī, bet, kad uzzināju par Oldenburgu, tā šķita kā zīme no debesīm. Pusmaratons nedēļu pirms Frankfurtes maratona pilsētā, kur dzīvo laba draudzene, to es nevarēju laist garām. Kaut tā nepavisam nebija plānots, Oldenburga drīz vien atņēma sezonas galvenā starta statusu, par ko gan es pārāk skaļi nerunāju. Uzvarēt, tikt uz pjedestāla, tikt zem 1:15. Izpildīju divus, bet medaļu, diplomu, kausu, naudas balvu, to visu atsvēra tuva cilvēka apskāviens pēc finiša. Tas ļāva saprast, ka to daru ne tikai priekš sevis.
Kad ielidoju Brēmenē, lija, kad iebraucām Oldenburgā, turpināja līt. Ar laika prognozēm biju iepazinies un vismaz bija cerība, ka svētdien būs labs laiks. Taču tiekot siltumā, biju viscaur izlijis un nedaudz nosalis. Saaukstēties nebūtu labi.
Nākamajā dienā kopīgi izbraucām trasi un pie reizes izņēmām sacensību dokumentus. Iebraucot pilsētā nodomāju, ka, ja šādi līs, tad nebraukšu pa nekādu trasi, bet sestdienā laiks bija patīkams, miglains, bez vēja. Kaut tāds būtu arī rīt, lielajā dienā. Kā vēlāk izrādījās, iepazīties ar trasi bija ļoti vērtīgi un ļoti noderēja cīņā ar konkurentiem, un par sekundēm.
Svētdienas rīts pagāja bez starpgadījumiem, laicīgi pamodāmies, rātni izēdu visu putru, pēc tam, kad biju uzvilcis kompresijas zeķes, izdzēru ierasto kafiju, paņēmu jau iepriekšējā vakarā saliktās mantiņas un varējām braukt. Ja pareizi atceros, tad tad vēl nelija, varbūt uz beigām sāka smidzināt, taču slapjš bija gan. Neko darīt.
Apskatījām visu centru, teltis un sapratām, ka ir pārāk auksts, lai atlikušo laiku līdz startam dirnētu ārā un saltu.
Pasildījušies iepirkumu centrā, kas vienlaikus kalpoja arī kā Expo un nopētījuši manus iespējamos konkurentus, devāmies ārā gatavoties startam. Pārģērbos, atkal saģērbos un devos stāvēt garā rindā uz tualeti – pirmo reizi redzēju, ka vācieši netīšām lien bez rindas, jo to nav pamanījuši un, kad viņiem to aizrāda, tad ir ļoti pārsteigti un šausmīgi atvainojas. Amizanti.
No tualetes iznācu, kā jau parasti, aptuveni desmit minūtes pirms starta, skrēju iesildīties un paspēt nostāties uz starta līnijas. Knapi paspēju atdot virsjaku, pirms ielīdu starta koridorā, otrajā rindā, jo pirmo sargāja draudīga paskata, milzīgi amerikāņu futbola spēlētāji. Pirmo reizi arī nācās līdz īstajam startam vēl labu gabalu soļot, iespējams, ka tā tāda vācu organizatoru īpatnība.
Katrā gadījumā daži svinīgi vārdi, kuriem uzmanību īpaši nepievērsu. Drei… zwei… eins. Starts!
Līderu grupa
Kaut gan bija drēgns, mitrs un nedaudz šaubījos par saķeri, tomēr starts izdevās ļoti brīvs un sekmīgs. Kopā ar vēl vienu skrējēju izvirzījāmies vadībā un tā skrējām pirmos līkumus, līdz nostabilizējās temps un savācās neliela skrējēju grupiņa, kas izretojās tikai beidzamajos kilometros. Divi melnādainie, kas izskatījās pēc somāliešu pirātiem – viens maza auguma, otrs garāks un dikti tievs, pārējie baltie cilvēki un es, kopā seši, kas arī turējāmies kopā gandrīz līdz beigām, te vienam, te kādam citam pārņemot vadību. Pa priekšu brauca pavadošais auto ar laiku, kas bija ļoti parocīgi, jo pie kilometru atzīmēm nevajadzēja lūrēt pulkstenī.
Drīz vien smidzekli nomainīja stiprāks lietus, asfalts kļuva slapjāks, slidenāks, peļķes lielākas un dziļākas, un, iekāpjot tajās, šļakatas tikai vairojās, tāpat kā arī no citiem skrējējiem šļakstēja arvien vairāk, turklāt kļuva vēsāks.
Pirmajā dzirdinātavā nekavējos un to izlaidu, un uzreiz aiz tās sākās atpakaļskrējiens. Vienmēr, kad skrienu pa Krasta ielu, kur ir pretkustība, cenšos atbalstīt līderus. Šeit bija patīkami to sajust pašam, kad garā skrējēju ķēde atbalsta līderu grupu, tai virzoties garām.
Pirmo reizi Pferdemarkt, ceļš aizvijās cauri glītāku māju rindām un sāku jau just, ka temps varētu būt par ātru. Līderu grupā pagaidām vēl turējos, bet uzņemtais 3:24 temps šķita ātrāks nekā biju gatavs, un sāka uzmākties šaubas, vai tādu izdosies noturēt. Skaidrs bija viens – skrējiens būs gana ātrs un ar nekādu 1:17 nepietiks uzvarai, kā tas bija pērn. Pagaidām gan varēja skriet pārāk nepiepūloties, ar elpošanu viss bija kārtībā, aizelsies nebiju un tempu uzturēt nesagādāja problēmas; atlika vien mierīgi sēdēt astē citiem un izlūkot konkurentus.
Tievais melnis skrēja šķietami bez nekādas piepūles, kā treniņā, mazais gan visu laiku sēdēja astē un pat nedomāja neko forsēt. Skrējējs ar balto cepuri šķita neatlaidīgs un jau no paša sākuma bija apņēmies nevienam nepiekāpties; skrējējs sarkanajā kreklā izskatījās pēc vietējā, jo perfekti pārzināja trasi un jau laikus signalizēja, kur būs nākamais pagrieziens; zilajā kreklā arī neko daudz neforsēja, tikai neuzkrītoši turpināja skriet grupas ietvaros.
Pferdemarkt
Otro reizi skrienot gar Pferdemarkt, nolēmu izmantot iespēju un padzerties, pārāk gudri gan tas nebija, jo nācās mainīt kursu ārpus grupas, noskriet liekus metrus, gandrīz palaist garām iespēju, ka mani fotogrāfē atbalstītāja; un vispār tāpat jau lija lietus, kam man vēl papildus ūdeni. Zināju, ka tagad vairs neredzēsimies un atliks vienam pašam atrast spēkus turēties. Pēc pagrieziena – atpakaļ dzīvojamajos rajonos, astotajā kilometrā sastapos ar pirmajām īstajām grūtībām noturēt tempu, varbūt tas bija aukstums, bet kaut kā jutu, ka grupa nedaudz attālinās un mani atstāj astē. Uz katru soli pa dažiem centimetriem. Grupas aizmugurē skrēja mazais melnais un zināju, ka nedrīkstu palaist grupu par tālu, citādi pēc tam jau būs par vēlu censties kaut ko sasmelt. Temps arī man bija nokrities par vairāk kā 10 sekundēm lēnāks nekā pirmīt. Nedaudz pieliku soli, riskēju un aptuveni kilometra laikā noķēru grupu, lai atkal iesēstos astē.
Lija jau diezgan stipri un tāpat kā Lattelecom Rīgas maratonā, īsie šorti bija uzrullējušies uz augšu. Pa to laiku tievais melnis bija nedaudz atrāvies no grupas, un skrējējs ar balto cepuri viņam cieši turējās līdzi; man nedaudz pa priekšu skrēja zilajā un sarkanajā kreklā, bet mazais bija pāris soļus man aiz muguras. Jutu, ka, ja atkal neriskēšu, man atliks cīnīties ar šiem diviem par trešo vietu un, kad vēl jāskrien apmēram puse distances, nepavisam negribējās zaudēt šo cīņu. Izspraucos starp tiem abiem un, kāpinot tempu, dzinos pakaļ abiem līderiem. Mans pēkšņais izrāviens sapurināja arī pārējos sekotājus un drīz vien atkal skrējām visi kopā.
Uzgriežoties uz Pophankenweg, kurā veicu izrāvienu, pirmo reizi sajutu pretvēju. Tas gan nebija nekāds niknais Ziemeļjūras vējš, par kuru esmu dzirdējis tikai nostāstus, taču tas bija gana stiprs, lai nāktos mazliet pacīnīties. Iespējams, tas bija arī palīgs noķert abus līderus, jo tiem noteikti bija grūtāk skriet vieniem pašiem, nekā mums grupā vienam otru uz maiņām piesegt.
Pagrieziens zem šosejas, cauri tunelim un klāt cilpa apkārt lielveikalam. Citējot draudzeni – tikai vācieši spēj uztaisīt maratona trasi ap veikalu. Jāskrien bija gar jau iepriekšējā dienā iepazīto automazgātuvi un burtiski pāri automašīnu stāvlaukumam, kas vēl vakar bija pilns. Tagad tas bija nomarķēts un tikai vietām stāvēja vientuļi iepirkumu ratiņi bez stūmējiem.
Cilpas vairākos pagriezienos varēju kaut nedaudz nogriezt trasi un te palīdzēja tas, ka jau zināju, kas sekos tālāk. Ja ne pārāk daudz sekunžu, tad vismaz pozīciju ārpus peļķēm varēju saglabāt veiksmīgi.
Pirms dzelzceļa jau atkal bijām visi kopā, neviens nebija palicis aplī ap veikalu un bija klāt jautrākā skrējiena epizode – man patīk īsas nogāzes, kas nedaudz pamaina tempu – skrienot zem dzelzceļa nebiju vienīgais, kas nedaudz uzkāpināja tempu, to darījām mēs visi, izņemot pavadošo auto un velobraucēju, kuri savā starpā pļāpājot bija nedaudz aizmirsušies. Tik daudz, ka mums vajadzēja šiem uzsaukt, lai brauc ātrāk citādi vēl apdzīsim.
Cīņā par trešo vietu
Pagrieziens uz “Sazāļoto Trusīšu” ceļu un notika pirmais nopietnais sacensību pavērsiens. Skrējējs baltajā cepurē pārliecināti, neatlaidīgi un neapturami sāka atrauties, bet šoreiz neviens viņam īsti nesekoja. Nedaudz aiz viņa kopā ar tievo melnādaino skrējēju turpinājām mēs, kamēr pārējie no grupas skrēja vēl dažus soļus aiz mums. Drögen-Hasen Weg bija taisna aleja, kuru senie koki sargāja no vēja, bija auksts, sakritušas slidenas lapas un vienā brīdī ievēroju, ka, skrienot plecu pie pleca ar melni, mūsu soļi un roku vēzieni sakrita perfekti. Nezinu, kurš kuram vairāk palīdzēja uzturēt tempu – viņš man vai es viņam, bet zinu, ka bez viņa ritma nebūtu izdevies noturēties. Šādi pat varēja nedaudz atslābināties un atkal iejusties skrējienā. 14. kilometrs.
Drīz sekoja pagrieziens pa labi, kurā atradās, šķiet, skaļākais dzirdināšanas punkts – to apkalpoja ugunsdzēsēju brigāde, tā šķiet, ka tiem turpat blakus bija depo. Diemžēl nevarēju viņus iepriecināt un uzkavēties, bija jāskrien tālāk. Līderis joprojām turpināja attālināties, bet tajā pat laikā jutu, ka nu ir labi, melnādainais īpaši nerāvās uz priekšu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Vienā no “S” veida līkumiem, kur ceļš pēkšņi sašaurinājās un abās pusēs bija tādi kā notekgrāvji, mēs īpaši labi nesadalījām trasi un netīšām nācās iebakstīt ar elkoni melnajam ribās. Kaut arī tas sanāca gluži netīši, tomēr pie tik slidena ceļa un pagrieziena daudz netrūka, lai viņš attaptos grāvī. Ceru, ka viņš pēc tā neizdarīs secinājumu par latviešiem.
Vēl daži pagriezieni pa visai necilu apvidu un bijām atpakaļ tādā kā dzīvojamo privātmāju apvidū – garum garš posms, kurā atkal sajutu vēju, un bija skaidri redzams, kurš būs uzvarētājs, ja nekas īpaši nemainīsies. Tajā brīdī jau samierinājos, ka uzvara nespīd, jo līderis ļoti pārliecinoši turpināja attālināties. Nemanot bija jau klāt 18. kilometrs, kas vienmēr ir tāds neliels lūzuma punkts, neliela atkāpe, kad vairs palikuši tikai trīs kilometri, bet tomēr labs gabals. Līdz 19. kilometram ievēroju, ka abi melnie ir kādu gabalu atpalikuši un nu, kā sarunājuši, skrien kopā. Vairs nekas daudz nebija atlicis un jāsaka, ka skriet bija palicis visai grūti. Kājas bija diezgan piedzītas, bija auksts un rokas vairs nejutu, un sāku nedaudz apšaubīt savas spējas ilgi šādi noturēties; joprojām skrējām trijatā, taču skrējējs sarkanajā kreklā sāka nedaudz atrauties un arī tas zilajā kreklā bija man pāris soļus priekšā.
Nezinu, ko viņš ieņēma – kādu dopingu, stimulantu vai ko – nesaskatīju želejas iepakojumu, kas tika nomests zemē, bet pēc tā skrējējs sarkanajā kreklā sāka arvien pārliecinošāk kāpināt tempu un atrauties. Centos tikt līdzi, bet arvien vairāk jutu, ka tam man spēka nepietiks. Bija atlicis apmēram kilometrs un skrēju pa riebīgo, slideno bruģi, bet skrējējs zilajā kreklā mina uz papēžiem. Atkal bijām apmainījušies vietām. Nezinu no kurienes pazibēja doma, ka viss, tūlīt būs finišs, ka ir jāsaņemas, ka es gribu to sasodīto pjedestālu un es nesamierināšos ar ceturto vietu. Pat pazibēja doma, ka, ja finiša taisnē skriesim plecu pie pleca, tad nebaidīšos likt lietā elkoņus – tā trešā vieta ir mana! Atgriezās cīņas spars, par spīti tam, ka jau tā skrēju tuvu maksimumam un spiedu cik vien varēju – jutu arī, ka viņš nebūs cīnītājs un vairs neatskatījos. Bija daži pavisam lēni un tusnīgi atpalicēji, kas laikam skrēja 10km un arī tuvojās finišam, taču par to es vairs nedomāju – galvā bija tikai finišs un trešā vieta.
Finišs
Galvenā iela, kurā tika dots starts, pagrieziens pa kreisi, nedaudz pa labi un jūs esat sasniedzis galamērķi. Finišs un pie 1:13:02 apturēju pulksteni. Kaut kas prātam neaptverams! Ja godīgi, tad pašā taisnē pat vispār neko apkārt neredzēju, tikai līniju un pulksteni.
Sarokojāmies ar pārējiem finišētājiem, apsveicu un streipuļoju tālāk plūsmas virzienā. Paņēmu kaut ko dzeramu, kaut kādu gāzētu ābolu limonādi, banānu un ieejot teltī man rokā iegrūda maizes klaipu. Bet solīja taču kūkas! Ēst patiesībā negribējās un vairāk ar acīm meklēju draudzeni – ilgi nebija jāmeklē. Uz viņas izteikumu, ka esot uzvarējis, es atbildēju – bet es taču neuzvarēju. Tagad par to domājot, nevaru noslēpt smaidu. Ja cita acīs esi uzvarētājs, tad neko daudz vairāk pat nevajag. Pārģērbos ar neticības sajūtu, vēl nevarēju aptvert ko esmu izdarījis gan rezultāta, gan izcīnītās vietas ziņā. Kad sāku gatavoties šai sezonai, pat sapņos nerādījās kas tāds. Pirms nedaudz vairāk kā stundas pat necerēju izskriet zem 1:14.
Trešā vieta
Līdz apbalvošanai bija jāpaciešas gandrīz trīs stundas, tāpēc bija ļoti prātīgi, ka bijām jau laicīgi norezervējuši galdiņu vēlajām brokastīm jeb brunch. Līdz turienei gan bija kāds gabaliņš, tāpēc izmantoju iespēju atsildīties. Un tad es sapratu, ko man viss šis bija prasījis. Tik sāpīgs un nekustīgs nebiju bijis ilgi, apakšstilbi bija ārkārtīgi savilkti un sāpīgi, arī hamstringi žēlojās par to, ko esmu tiem nodarījis. Knapi aizvilkos un sakostiem zobiem pastaipījos kanālmalā.
Pjedestāls gan kungiem, gan dāmām
Biju arī pilnīgi pārsalis, tāpēc vairāk izmantoju iespēju sasildīties, nekā ēst, cik tik lien. Nedaudz uzēdu, papļāpājām un, kad jau tuvojās pulkstens divi, virzījāmies atpakaļ uz sacensību centru un galveno telti, kurā paredzēta apbalvošana. Vispirms apbalvoja kādu kungu, kas bija, šķiet, piedalījies visos Oldenburgas maratonos, tad apbalvoja ātrākās sievas pusmaratonā, kam sekoja apbalvošana kungiem. Kauss, diploms, bezalkoholiskais alus ar glāzi, naudas balva un daudz bildes. Apmierināts ar padarīto un nopelnīto, varēju doties mājās atpūsties, dalīties iespaidos un palepoties sociālajos portālos.
Beidzot ir arī, par ko pasmaidīt
Mazāk kā nedēļa bija atlikusi līdz Frankfurtes maratonam un nepavisam nejutos gatavs skriet vēl, kur nu veselu maratonu ātrāk nekā jebkad agrāk. Bet tajā brīdī atļāvos par to nedomāt un atstāt uztraukumus pirmdienai un jaunajai nedēļai.
Ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no topinjs bloga.
Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.
Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.
Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…
Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.
Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.
Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.
ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.
Pēdējo reizi pusmaratonu biju skrējis 2012. gada septembrī. Savukārt, mans personīgais rekords bija pavisam iesūnojis un apaudzis ar bārdu: 2011. gada oktobris un 1:19:22. Tā nu sanāca, ka aiz pārpratuma šoreiz izdomāju pieteikties LRM pusītei. Iemesls: satelītskrējienos distanču garumi ir pavisam mistiski. Pagājušo gadu bija 4.8 un 9.5 km. Tad nu ir visai grūti labot personīgos tik neapaļās distancēs. Tad nu es kā ciparmīlis, kam precīzi distanču garumi ir svarīgi, izdomāju debitēt garajā distancē. Vispār jau pirms 4 gadiem biju plānojis skriet pusīti, bet, uzzinot, ka starts ir pusdeviņos, sapratu, ka tas nav reāli un nomainīju distanci. Šoreiz es šim agrajam starta laikam piegāju pavisam nopietni. Būt jēdzīgā stāvoklī 8:30 man ir ļoti liels izaicinājums, kam nopietni jāgatavojas. Tad nu sākot ar 2. janvāri, katru dienu cēlos 2 minūtes ātrāk kā iepriekšējā dienā. Izvilku līdz februāra vidum, kad organisms bija tik hroniskā miega badā, ka ļāvu vienu nakti kārtīgi atlūzt un izgulēties. Bet nu neko daudz tas nedeva, un es sapratu, ka esmu bezcerīgs gadījums un visam atmetu ar roku. Apņēmība pamazām noplaka. Otra problēma, iespējams, vēl lielāka, ir mani šķībie un līkie kāju pirksti, kas pamatīgi tulznojās pie lielākiem ātrumiem un garākām distancēm. Normāli es nemaz pusīti šī iemesla dēļ nemaz nevarētu noskriet, bet biju cerējis ar baspēdošanas palīdzību uzaudzēt otru pēdu, kas ļautu samazināt tulznu veidošanās apjomus. Diemžēl realitāte bija nepatīkama, un sagādāja aukstu un nebaspēdojamu pavasari (ja vien neesi OreManis). Tā nu 3 nedēļas pirms LRM attapos, ka esmu bezizejā: noskrieti mazāk kā 10 basi km, otru ādu pēdai neesmu uzaudzējis, sacensībās, skrienot 5km, briesmotas tulznas uz pirkstiem izveidojās, kas bija gatavas jebkurā mirklī uzsprāgt. Nu, vārdu sakot, sapratu, ka nav ko māžoties, un jānomaina distance no pusītes uz kaut ko īsāku. Taču man tai pat laikā parādījās problēmas ar ribām (līdzīgi kā citiem ir problēmas ar muguru). Šķības. Te tev nu bija! Sāpēja, kaut kāds nervs nospiests, nogurums, dažas dienas vispār biju nelietojams un pavadīju lielu daļu laika gultā, drusku novājēju. Tad nu šai brīdī man sāka likties, ka vispār neko neskriešu LRM, tāpēc aiz pārpratuma nemaz nenomainīju distanci. Bet nu aktīvi taisīju staipjošos vingrinājumus krūšukurvim, palika labāk, palika siltāks, tāpēc triecientempā izdevās sakolekcionēt 50 basus km, pēda palika nedaudz izturīgāka. Un, kad nu nedēļu iepriekš laboju PB 5 km, sapratu, ka tomēr pusīti skriešu. Pag, bet kā tad ar to agro startu? Te nu man tās ribas palīdzēja, jo dažbrīd aiz vājuma aizmigu 21:00, kas normālā situācijā man ir neiespējams uzdevums.
Pirmstarta dienas.
Tad nu diezgan dīvainā veidā tomēr nonācu līdz pusmaratona startam. Un ja jau es piedalos, tad mani interesēja tikai viens: labot personīgo rekordu. Un tas nekas, ka iepriekšējos mēnešos mana vidējā nedēļas kilometrāža bija tikai 40km, kas nu nekādi neatbilda manam mērķim noskriet zem 1:19h. Trenējos uz kvalitāti nevis kvantitāti. Katru nedēļu viens kārtīgs treniņš stadionā. Lai pietaupītu pēdas, 2 pēdējās dienas neskrēju, regulāri ieziedu pēdas ar supersmēri, lai būtu ideālā gatavībā. Nopirku arī glikogēna želeju, bagātinātu ar dažādām indēm: kālija benzoātu (izraisa astmu, nātreni, kuņģa kairinājumus), nātrija sorbātu (tas pats + siena drudzis, mutes problēmas). Bet tā kā man katra sekunde no svara, tad aknu apgāde ar papildus glikogēnu var ļaut pēdējo kilometru noskriet par dažām sekundēm ātrāk. Svarīgs uzdevums bija arī iepriekšējā dienā nopirkt pareizos banānus, kas būtu ideālā gatavībā uz sacensību rītu. Pavadīju pie Rimi banānu stenda vismaz kādas 10 min. Ja banāni ir pārgatavojušies vai pārāk zaļi, tad tie netiek ideāli sagremoti un vēderā var traucēt. Pie lielas veiksmes var rasties arī vēdera problēmas, vēlme apmeklēt labierīcības (skrējiena laikā). Tad vēl arī svarīga ir pareizu apavu izvēle. Zaļie Vapour Glove sver 164g, kamēr sarkanajiem Vapour Glove kreisā čība 177g, labā 185g. Tai pat laikā Zaļie ir uz izjukšanas robežas, zoles biezums dažās vietās ir vairs tikai kāds milimetrs, un bail, ka nepalieku kaut kur pusceļā. Tāpēc izvēle par labu smagajiem Sarkanajiem. Notestēju arī speciālas prettulznu zeķes. Likās labi. Vēl tikai atlicis izgulēties. Pirms 22:00 gāju gulēt. Aizmigu krietni vēlāk. Pēc 2:00 atkal pamodos. Beigās vēlreiz aizmigu ap 4:00. 6:00 bija modinātājs. Tātad pat 5h miega nesanāca. Tā nu ar mani ir. Jo agrāk eju gulēt, jo caurāks miegs. Neko darīt. Kopumā jutos daudz maz normālā stāvoklī, jo iepriekšējās 2 dienas biju labi atpūties. Kārtīgas brokastis. Šai ziņā man jau vesels algoritms izstrādāts. Biju plānojis vēl arī 15-30min pirms starta apēst banānu, bet šoreiz neprasījās.
Starts.
Nu tad beidzot esmu pa īstam uz starta. Jutos kā iesācējs, debitants. Trase biju rūpīgi izpētījis, bet jau daļēji aizmirsis. Plānots bija skriet uz izjūtām. It kā jau ir tās km atzīmes, bet kā es jau pārliecinājos, ir nedaudz neprecīzas (vai arī es pats neprecīzi skrienu?!). Ja, piemēram, vienā vietā kļūda ir 10m turp, nākamajā atzīmē kļūda ir 10m atpakaļ, tad kļūda ir 4s uz km, kas man vairs galīgi neder, tāpēc pamatā paļaujos uz izjūtām. Uzsākot skriet, nopriecājos, ka nelīst. Prieki ātri beidzās. Sāka līņāt, līdz ar to saķere pasliktinājās, nedaudz slīdēja. Pirmie 3 km 3:43min/km. Nu re! Viss skaidrs! Par 1:17h varu aizmirst. Atliek tikai uzzināt, vai būs 1:18 vai 1:19h. Sakrita temps ar Valdi. Savādāk būtu diezgan vientuļa skriešana. Lai nenomauktos 180 grādu pagriezienus centos skriet ar lielu loku. Ievēroju, ka mazāk slīd, ja skrien pa grubuļaināko asfalta daļu. Izvēlējos tomēr pa gludāko daļu, jo mazāk berž pēdas. Pie 10km atzīmes sāka palikt drūmāk: vidējais nokritās par 1s un bija 3:44. Izcili tizls biju Meierovica bulvārī. Vispirms negribīgi pārskrienu pāri tramvaja sliedēm, kur ir arī bruģis. Tad attapos, ka ūdens ir otrā pusē. Skrēju atkal atpakaļ pa bremzējošo bruģi. Sapratu, ka man nemaz to ūdeni nevajag… Atkal skrēju atpakaļ pa bruģi uz ielas otru pusi. 12. km sapratu, ka ir pēdējais brīdis glikogēna želeju bāzt mutē iekšā. Pēdējo reizi šo procedūru darīju 2012. gada augustā, kad uzstādīju personīgo antirekordu pusītē… Ceru, ka tur esošās indes man astmu vai nātreni neizraisīs. Ievēroju, ka Valdis tā saraustīti skrien: te ātrāk, te atkal nedaudz atpaliek. Interesanta taktika. Bet vismaz bija jautrāka skriešana. Pie 15. km situācija kļuva pavisam kritiska: vidējais temps nokrities vēl par veselu 1s, un bija 3:45. Precīzi mana PB temps. Viss iet uz sekundēm. Vienīgi ļoti neierasti bija skatīties uz kopējo laiku. Stunda bija pagājusi un hronometrs pa jaunam sāka skaitīt minūtes. Gandrīz vai samulsu, jo sen nebija tik ilgi skriets. Šai brīdī sapratu, ka ar tulznām man ir negaidīti labi. Pat ja uzsprāgs, tad tas būs tikai pašās beigās. Simetrijas nolūkos gan gribētos, lai, ja sprāgst, tad lai abās pēdās vienlaicīgi. Krastmala bija vienkārši ideāls posms skriešanai: taisns un līdzens posms ar pilnīgi gludu asfaltu. Atpalicēju nav, neviens netraucē. Tur skriešana bija ļoti viegla. Man kā iesācējam gan bija jaunatklājums, ka tikai vienā virzienā satiksme bija slēgta. Biju iedomājies, ka visa krastmala līdz Dienvidu tiltam ciet. Kad nonācu pie 20. km atzīmes, sapratu, ka viss ir kārtībā. Pietiek skriet beigas tikai uz 4:00min/km, lai būtu PB. Tad ir jānotiek megalūzienam, lai es to neizdarītu. Savukārt, lai izskrietu zem 1:19h, jāskrien ātrāk par 3:40min/km. Un tas jau mani pamatīgi biedēja. Šajā brīdī sapratu, ka labi vien bija, ka izmantoju glikogēna želeju, kas gan jau ka palīdzēja man pēdējo kilometru noskriet ap 3:35min vai pat 3:30min. 1:18:55. PB labots uzreiz par 27s. Viss ieplānotais izdarīts. Varu iet mājās.
Kas tālāk?
Ir jau nedaudz vilšanās par to līņāšanu. Pazaudētas sekundes, varbūt pat gandrīz minūte. No otras puses būs vieglāk uzlabot šo rezultātu. Cita lieta, ka es nezinu, kad vispār nākamreiz pusīti skriešu. Pati trase bija drausmīgi viegla: iespējams, ka vieglākā, pa kādu esmu skrējis. Daudz taisnu gabali, gluds, līdzens asfalts bez grubuļiem. Nelielais izņēmums bija dažas vietas Ķīpsalā, kā arī 200-300m pa Vecrīgas bruģi. Tur kur bija nedaudz kāpumi, tie bija ļoti lēzeni un tikpat lēzeni uz leju. Patīkami, ka pēdējo 7 mēnešu laikā esmu visās apaļajās distancēs (5, 10, 15 km un pusmaratonā) uzlabojis savu personīgo. 5km pat 3 reizes. Ar pusīti bija visgrūtāk, jo to es gluži vienkārši neskrēju! Tālāk vasaras periodā jāsāk beidzot skriet arī 1500 un 3000m. Un paralēli jātiek galā ar ribu problēmām. Laikam būs pie fizioterapeita jāaizstaigā, lai izstrādā plānu, kā manu šķībo krūšukurvi savest kārtībā. Iepriekš neesmu vidējās distances skrējis, tikai garās, jo gluži vienkārši ļoti baidos no šiem gabaliem. Bet šobrīd jūtos psiholoģiski gatavs. Paaudzies. Nobriedis. Gatavs jauniem izaicinājumiem. Pēc finiša Maffija pajautāja, vai tad es simtnieku neskriešu. Nē, paldies! 100m patiešām neietilpst manos plānos. Esmu beidzis.
19. janvāris ir pienācis un jubileja… 3 gadi kopš skrienu!!!
Sākums bija grūts. Ļāvos pierunāties, ka varu noskriet 10 km Nordea maratonā… Sēžot mājās domāju, ka, ja nepatrenēšos diezin vai varēšu noskriet 10 km: “Tagad no domas vien jau liekas slikti… (Dūrēji sānos, kāju sāpes un kas tik vēl ne)”. Aizvedu meitu uz bērnu dārzu un pati biju saģērbusies jau skriešanai apmēram piemērotā apģērbā (Lai gan biju ļoti salīga, tāpēc saģērbos šķiet ļoooti silti) pirmās reizes ģērbos ļoti silti, jo tai gadā bija skaistā sniegpilnā ziema… Botas kaut kādas, pilnīgi nepiemērotas skriešanai, gan lieluma ziņā, gan arī galīgi neelpojošas… Bet ziniet skriet varēja un kā vēl. Izskrēju bet tā, kā nebija nekādu fīču, kas skaita manus datus – cik daudz esmu noskrējusi… Vienīgi uzņēmu cik ilgi skrienu. Atskrienot mājās un sazīmējot trasi izbrīnīta skatījos, ka esmu noskrējusi 5 km. Ha… Ja jau varu 5, tad jau varēšu arī 10. Sākums bija ar milzīgiem slinkuma periodiem. Saņemšanās pie katras iziešanas laukā. Bet kad jau sāka parādīties saulītes stariņi un lapiņu plaukšana… Tad tik bij prieks skriet un ieraudzīt, kā mostas daba, kā čivina putni… Ahhh… Redz kur tas kaifs… Just sev apkārt visu… Skrienu ar tādu ātrumu, lai baudītu… Bet tad gribas arī ātrāk vai tālāk, lai ir savādāk… Tiku pie jauniem apaviem, kas ļāva šīs lietas piepildīt un arī protams pulkstenis… Ahhh… Patīkami, ka vairs nebija jāzīmē, lai zinātu cik daudz esmu noskrējusi… Viss parādījās uzreiz… Ar katru mēnesi prieks par skriešanu aug augumā…
Neilgi pirms tā skrējiena, kuram sāku trenēties… Pirms Nordea kaut kas notika muskulim no pārāk ātrās skriešanas… Bija sāpīgs, nācās kādu laiku neskriet.. Bet jau sākās šī skatīšanās uz skrējējiem …Aaaa Viņi var skriet, bet man sāp kāja, gribu arī skriet… Noskrēju Nordea 10 km, kas likās vājprātā smagi – 7 km gribēju vienkārši iet mājās. Jo ļoti sāpēja tas muskulis, bet saņēmos un teicu sev… Nu beidz čīkstēt tak tikai 3 km palikuši… Pēc šī es sapratu, ka es spēju vairāk nekā liekas. Pēc Nordea vajadzēja atpūtu, jo muskulis bija tāds jutīgs… Jūlijs vēl tāds skrējienu pilns mēnesis, un augustā izmēģinu vai spēju noskriet kaut ko vairāk par 10 km… Mēģināju 21… Siguldā, manā dzimtajā pilsētā jāskrien pusmaratons, iemēģināsim kājas… Tas likās vājprātā garš . Nebeidzams un atkal kājai kaut ko sadarīju, bija jāatpūšas, Siguldā pusīte tika noskrieta – gandarījums milzīgs zem 2 stundām… Aaaaaaaaaa Kolosāli….
Otrais gads tāds pilns izmēģinājumu gads… Ko es varu, dažāda garuma distances. Un ja jau ir skriets pusmaratons, tad nākamais solis… Hmmmm jau maratons? Ak šausmas… Bailes, bet tomēr vēlme redzēt vai tiešām es to varu un prieks par skriešanu tik turpina augt… Biķernieku pusīte, tad Nordea pilnais maratons… Uhhh… Kājas pēc šī nelietojamas uz dažām dienām… Bet šis dod tādu, kā grūdienu, ka es varu, es varu daudz. Un man ārkārtīgi patīk skrējēju sabiedrība, šķiet tagad atradu noskrien.lv un tas vēl vairāk spārnoja, lasīt stāstus par skriešanu, par piedzīvojumiem skrienot… Ahhhh… Iedvesmas pilna turpinu, bet tad kāds atgadījums neļauj man skriet 3 mēnešus… Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kas skrien… Bet neko… Jāpaciešas un tad es ar.
Nākamais gads ir izlaiduma gads. Jāraksta maģistra darbs… Ahhh laika maz… Bet kā jau īstenam studentam patīk paslinkot, tad nu tajos brīžos, kad uznāk slinkums, eju laukā paskriet. Lai ir vismaz jēdzīga slinkošana…Gatavojamies arī nākošajam maratonam…Kad noskriets Biķernieku pusmaratons ar pašai patīkamu rezultātu – uzlabotu iepriekšējo par dažām sekundēm. Un maratons, kas uzlabots par veselām 40 minūtēm… Neticami… Vasara vairāk tiek pavadīta uz velosipēda, bet arī skriet sanāk pa mazam drusciņam… Iemēģinām pēdas plikas. Nemanot esmu izdomājusi, ka piedalīšos baso pēdu ultrā… Kaut arī skrējusi ar basām tik pāris reizes. Ja jau doma ienākusi prātā, tad tai ir jāpiepildās. Piecelties, lai brauktu ar autobusu uz sacensībām nesagādā nekādas grūtības. Un sajūtas iekšējas brīnišķīgas, lai gan kā vienmēr pirms sacensībām bailes milzīgas, kā būs, kā varēšu… 2. vietas iegūšana pārsteidz mani nesagatavotu un liek justies tik īpašai. Skatīt savu vārdu rekordistu sarakstā. Ahhh… Tāda spārnota sajūta… Turpinām… Vajag eksperimentēt… Piesakos Siguldas kalnu maratonam… Un pēc tam sāku lasīt aprakstus… Paliek vājprātīgi bail. Kā es varēšu noskriet, ja ir puiši, kas knapi paspējuši noskriet kontrollaikā? Tad ir jāpatrenējas.. Priekuļos… Tik skaista daba, bet tomēr tik grūti vēl nebija bijis nekad. Tad nu pienāk arī Siguldas kalnu maratons… Un tieku galā par spīti milzīgajām grūtībām. Un kopējie pasākumi ar noskrieniešiem… Superīgi.. Pirtiņas un baseinā lekšanas… Skatos savā statistikā… Varu sasniegt savus pirmos 1000 km gadā… Aiziet skrienam… Un jā… Gads pabeigts ar prieku, ka mērķis sasniegts. Ziemassvētkos no sava salavecīša saņemu labāko dāvanu kādu varēju vēlēties jaunu pulksteni jo vecais bija saplīsis. Tagad tik turpināt…
Sākam jaunu gadu jauniem mērķiem, jaunu prieku!!!
Tātad daudz vai maz? Pati īsti nespēju atbildēt. Bet skaists laiks ir bijuši šie trīs gadi!
Paldies cilvēkiem, kas ir apkārt… Paldies nosrkien.lv. Paldies manām lieliskajām kājām ar kurām reizēm ir jāaprunājas.
km 
-