Mans telefons izdod asu skaņu un brīdina, ka ir pienācis jauns ziņojums. Slinki pieeju pie tā un lasu ziņas saturu: “Kad Krustnagliņa padalīsies ar savu skriešanas pieredzi?”. Lieki teikt, ka esmu pārsteigta, prātā uzreiz iešaujas doma, ka esmu pilnīgs skriešanas iesācējs, un ko tad es varu pastāstīt par savu pieredzi, bet solījums ir dots – solījums ir jāpilda. Gandrīz gadu esmu VSK Noskrien un jau mazliet pāri gadam, esmu noķērusi mazu skriešanas atkarību.
Pirmām kārtām, kāpēc es sāku skriet? Primāri bija dabūt nost 20 liekos kilogramus, kurus biju jauki un lēni uzēdusi savā grūtniecības laikā. Pateicoties jaunajām māmiņu paziņām (tagad jau draudzenēm), sapratu, ka liekais svars 24 gados pavisam nav forši un, ka ir jāsāk darīt kas lietas labā. Sāku ar niecīgām piecu kilometru pastaigām, azarts auga un auga, līdz varēju jau dienā sasniegt 30km robežu, paralēli daudz vingroju, ēdu veselīgi, pusgada laikā atbrīvojos no liekiem 16kg. Biju apmierināta ar rezultātu, bet ar pastaigām kļuva pa īsu. Liekas, ka paliek pāri enerģija, kura transformējas negatīvās domās un darbībās, tāpēc arvien meklēju jaunu treniņu veidu. Tajā laikā daudzas paziņas pievērsās skriešanai, bet man skriešana vienmēr ir riebusies – riebusies tik ļoti, ka pamatskolā izvairījos no stundām , kurās vajadzēja skriet garos apļus, un vidusskolā gribēju raudāt, kad dzenāja mūs pa Imantas apkārtni, bet te cilvēks atnāk no sava brīvprātīgā skriešanas treniņa un staro, un saka, ka grib vēl skriet – brīnums. Nē, tas jāpamēģina arī man. Tā, es arī apmēģināju (rakstīju pamēģināju, bet apmēģināt raksturo labāk toreizējo darbību) . Tie bija agonijas pilni divi kilometri, man trūka elpas un sāpēja kājas, tas viss bija joprojām briesmīgi, bet atvelkoties mājās, nodomāju, ka jābūt kaut kādam apraktam sunim, un man noteikti tas suns ir jāizrok un jāizpēta. Tā nu es pamazām notipinājos līdz 4 kilometriem, ar sāpošiem ceļiem un visām saitēm, nospļāvos un šo nodarbi atliku, jo dēļ sāpēm kreisajā celī, nevarēju normāli paiet. Ar saviebtu seju, turpināju lasīt aprakstus, cik skriešana ir lieliska, cik ļoti tā trenē sirdi, cik ļoti kājas sāk palikt slaidākas, un cik ļoti garastāvoklis ir lielisks. Kad ceļa sāpes palika mazākas un biju izlasījusi šo to no teorētiskās daļas par skriešanu, es beidzot saņēmos iziet un izskriet piecus kilometrus. Nezinu, kas toreiz mani tā iedvesmoja, vai jauna dzīves vieta, vai beidzot sākusies vasara, bet tos piecus kilometrus es atceros kā pacilājošu sajūtu – eu, bet es noskrēju viņus, man nekas nesāp un es jūtos lieliski! Tā nu sākās manas attiecības ar skriešanu.
mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet
Izjutu skriešanas plusus, atbrīvojos vēl no liekajiem kilogramiem, sejas āda sāka palikt labāka un garastāvoklis bija burvīgs. Augustā, septembrī un oktobrī noskrēju diezgan daudz un apjomīgi. Pieteicos pirmajām skriešanas sacensībām, kurās arī noskrēju piecus kilometrus, atceros arī cīņu ar saviem pirmajiem desmit kilometriem, kas man likās toreiz ļoti daudz – Jūrmalas smilts, jūra un kaijas. Joprojām ciest nevaru skriešanu gar jūru, par to es pārliecinājos pēc šī gada Jūrmalas sporta svētkiem. Novembrī iegādājos pulsometru, jo sāku lasīt, cik tas tomēr ir svarīgi un noderīgi. Pēc šī pirkuma sapratu, cik ļoti beidzu nost savu sirdi, ar līdzšinējo skriešanas ātrumu. Ātrumu būtiski nācās nomest , atnāca arī ziemas laiks, tāpēc biju nospraudusi mērķi skriet lēni un gari. Tam tiešām vajadzēja lielu pacietību, bet man ar pacietību nav labas attiecības, tāpēc no janvāra sāku slinkot. Nu labi, cik nu slinkot, bet skriešanai atvēlēto laiku, arvien vairāk, aizņēma darbs, taureņi vēderā un atkal darbs. Negribīgi arī pieteicos uz kādām skriešanas sacensībām, jo tajā mirklī motivācija bija pilnīgi aizgājusi kaut kur prom un savus skriešanas apavus nomainīju pret trenažieru zāles čībām, bet paldies Janai, kura mani pavilka uz minimumu.
Sieviešskrējiens 2017
Viens no šiem komerciālajiem minimumiem bija Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Savus 10km noskrēju mazliet zem stundas, likās, ka esmu pamatīgi pazaudējusi spēku. Protams, šis fakts mani ļoti pat neiepriecināja, jo apzinājos, ja būtu cītīgi trenējusies, šo sezonu varētu sākt ar mazu gandarījumu un PB. Ar Janu runājām par LRM, kurā es noteikti neapsvēru dalību, un uzzināju, ka kopīga paziņa slimības dēļ atteiksies no savas dalības pusmaratona distancē. Jautājums bija, vai es nevēlos startēt zem šī numura, nu, lai tas neietu zudībā. Protams, ka fiziski un morāli nebiju tam gatava, bet nu, vai tad kāds domā ar galvu piesakoties spontānam pusmaratonam bez iepriekšējiem treniņiem? Nedēļu pirms starta biju satraukusies un izskatījās, ka veselais saprāts ir sācis pieslēgties. Visu laiku apdomāju, ka nespēšu kvalitatīvi noskriet, jo iepriekšējā mēneša skrējieni bija zem 10 kilometriem un tāpat tikai ar domu, ka vajag paelpot svaigu gaisu. Pēdējais garais skrējiens (20km) bija janvārī. Un arī kājas sāpēja pēc svaru celšanas trenažieru zālē, bet es jau neiešu bīties un svētdienas rītu sagaidīju ar pamatīgu satraukumu. Satraukums gan bija kā pirms randiņa, rūpīgi pārdomāju ko vilkšu, kā braukšu, kā izturēšos (lasīt – skriešu). Ierados Rīgā stundu pirms starta, sen nebiju izbaudījusi, ko nozīmē celties piecos no rīta, tāpēc izjutu saburzītas lapas sajūtu. Astoņos pievienojos VSK Noskrien kopbildei, izstāvējām garās tualetes rindas un bija jau laiks doties uz savu koridoru.
Sveiki, šodien būšu Simona
Starts bija ļoti pozitīvs. Pozitīvs ar cilvēkiem apkārt, ar svētku sajūtu un, ka saņēmos paņemt to Simonas numuru. Tādi bija mani pirmie 10 kilometri un tad sākās mana mazā elle. Labi, elle sākās no 13. kilometra, kad sapratu, ka man vēl ir dēls ko audzināt, un vajadzētu būtiski ieņemt gliemeža tempu, tomēr galvenais vispār ir noskriet, un noskriet pusmaratonu priekš manis ir daudz. Pēdējie kilometri mijās ar pacilājuma sajūtu un sāpošām kājām – sāpošas kājas, pacilājums un ūdens. Nācās vairākas reizes pāriet uz soļiem un piespiest sevi skriet, cīņa ar Mīkstmiesi bija nežēlīga, bet tagad jau domāju, ko tad es nenoskrēju un sevi žēloju toreiz, tomēr negaidītais saules karstums, Krasta iela un sāpes kājās mani pilnīgi demotivēja. Pēdējie 200 metri bija ļoti laimīgi, finiša laiks mani pat neinteresēja, galvenais bija, ka es pieveicu to sasodīto distanci un dabūju zaļo medaļu. Apbrīnoju maratonistus. Priecājos, ka Simona nepieteicās uz maratonu.
Pirmā pusmaratona medaļa
Vakarā, pēc dušas un jaukām vakariņām, iekomentēju pie kopbildes Facebook: “Tici, vai nē, bet es jau domāju, kurš būs mans nākamais pusmaratons.”.
Šis spontānais un žēlais pusmaratons ir licis man atrast jaunu motivāciju skriešanai un treniņiem. Pie pirmajiem 21 km es noteikti neapstāšos. Paldies jums, VSK Noskrien, par iedvesmu, un paldies Signim, kurš iedrošināja mani šo tekstu uzrakstīt.
To, ka tomēr skriešu arī LRM, izlēmu 30. aprīlī, divas nedēļas pirms starta.
Šad un tad der izdarīt ko spontānu, un, kaut arī sākumā šķita, ka vēl viens pusmaratons Latvijā neietilpst ne manā fiziskajā, ne finansiālajā budžetā, beigu beigās tomēr sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja laidīšu garām gada lielākos Latvijas skrējēju svētkus. Šie man bija trešie Rīgā pēc kārtas, trešie, uz kuriem speciāli devos no Vācijas. Tika nopirktas lidojumu biļetes, sakrāmēts koferis, un biju gatava ceļam. Tieši tik vienkārši – pēc Liepājas jutos uz brīdi zaudējusi sparu skriet pakaļ jaunam PB, gribējās izbaudīt mierīgu skriešanu, lasīt, papriecāties par uztrenēto bāzi un neiespringt nākamajās sacensībās. Gan jau rudenī tas pusmaratons zem 1:40 nekur neizpaliks. Tā nu nekādu sevišķu treniņu pirms sacensībām nebija – skrēju mazāku apjomu kā pirms Liepājas, praktiski nekādus ātruma treniņus, toties divreiz biju Harca nacionālajā parkā un pamatīgi izskrējos pa kalniņiem diezgan garus gabalus (35+18 un 29 km).
Sacensības notika svētdienā. Ceturtdien agri no rīta devos ar vilcieniem uz Brēmeni, no kurienes vajadzēja lidot uz Rīgu. Vāciešiem ir daudz labu lietu (autobāņi, Jägermeister, Mercedes…), bet ir lietas, kas kaitina visu vācu tautu, un viena no tām ir Deutsche Bahn. Ir tāds joks: “Ich wollte gerade einen Witz über die Deutsche Bahn machen. Ich weiß aber nicht, ob er angekommen wäre.” (Es gribēju pastāstīt joku par vācu vilcieniem, bet nezinu, vai tas pienāks (pieleks)). Īsumā: vilciens, ar ko man vajadzēja braukt uz Brēmeni, nepienāca, kā rezultātā es nokavēju lidmašīnu. Šoreiz pat nepalīdzēja tas, ka māku arī paskriet. Tā nu pārnakšņoju Brēmenē un piektdien agri no rīta sēdos autobusā, un pēc “nieka” 27 stundām biju Rīgā. Kāpēc tas ir svarīgi sacensību sakarā? Jo viss šis ceļš man bija sagādājis milzīgu stresu, mazāk kā neregulāras ēdienreizes, 4 stundas saraustīta miega kaut kādā nenosakāmā pozā autobusā, nosēdētu pēcpusi un piedzītas kājas. Ļoti priecājos, ka nebiju ieplānojusi Rīgā gāzt kalnus un skriet uz ātrumu.
Sestdien pusdienlaikā beidzot ierados Rīgā, devāmies uzņemt ogļhidrātus un reizē iemēģināt eklērnīcu Doma laukumā, sekoja klasiskā carbonara mājās, izskrējām ierasto pirmssacensību 6km purkšķīti* līdz promenādei, salikām somiņas, pāršņorēju kurpes, un gājām gulēt.
Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos, apēdām putru, cik nu katram līda iekšā, izdzērām kafiju, cik nu katrs bija pieradis dzert, sapucējāmies, un ar autobusu aizbraucām uz krastmalu.
Bijām pie starta laicīgi, sabildējāmies, ar ko nu kurš bija pelnījis bildēties kopbildēs, es tiku pie ilgi gaidītā noskrien krekliņa, kas nāca tieši laikā, jo tagad man “vārds” rakstīts uz muguras, citādi pirms tam pašam Noskrien Šefam Signim bija man jāskrien pakaļ, saucot “meitene, meitene”, lai iedotu zilo aprocīti – paldies par iespēju atstāt mantas uzraudzībā teltī kopā ar tempa turētājiem!
Pienācīgi iesildījos, biju tualetē, divreiz pārdomāju, ko vilkt trasē. Noskrieniešu kā vienmēr pozitīvā atmosfēra palīdzēja noņemt atlikušo sarežģītā turpceļa nogurumu un stresu, un drīz jau vien bija jāstājas starta koridorā. Šoreiz neizdevās ne cik tālu iespraukties, un no starta signāla līdz līnijas šķērsošanai pagāja apmēram pusminūte. Plānotais finiša laiks, ko sev tajā dienā atvēlēju, bija pilnīgi pēc sajūtām. Apsverot visu, kas (ne)bija darīts pirms sacensībām, kam bija iets cauri iepriekšējās dienās, uzstādīju sev sekojošus mērķus 21 km distancei:
Plāns D: nesatraumēties
Plāns C: 1:50
Plāns B: 1:45
Plāns A: labi izskatīties trasē.
Iecerētais laiks prasīja tempu 5:00 – 5:12 min/km, ko arī visas trases garumā praktiski bez īpašām grūtībām ieturēju, ar atsevišķiem izņēmumiem uz citu ātrāku kilometru rēķina.
Sestdien jau noskaņojāmies, ka mūs trasē sagaidīs pamatīgs vējš, kas, par laimi (vai nelaimi), svētdien bija pierimis, toties temperatūra gan krietni uzkāpa. Ja no rīta vēl bija patīkami silts, tad vēlāk uzkarsa ne pa jokam. Pavasara baudītājiem un citiem normāliem cilvēkiem droši vien bija liels prieks par pavasari, kas beidzot atnācis, bet ne vienam vien skrējējam trasē bija vajadzīga palīdzība, un nevis vien atbalstītāju palīdzība, kas gan, salīdzinoši kā citus gadus, bija mazāk jūtama. Gan jau neskrienoši cilvēki steidza baudīt skaisto laiku ārpus pilsētas, taču tā kā šis bija pirmais īsteni siltais skrējiens daudziem, kas trenējās Latvijas pavasarī, tā bija papildus slodze skrējēja organismam. Arī man karstumā skriet ļoti nepatīk, un, lai nekļūtu nepatīkami, izmantoju visus ūdens punktus, kuros nekautrējos liet ūdeni gan uz galvas, gan mutē. Līdzi bija sūklītis, un tas ļoti palīdzēja – ūdens glāzīte, skrienot turot to rokā ilgāku gabalu, parasti šļakstās, bet ja tajā iemērc sūkli, tad ar šādu atvēsinošu rezervi var skriet ilgāk, un, kad iepriekšējā veldze nožuvusi, saslapināt seju, skaustu un ausis. Šādā veidā nekļuva īsti grūti pat Krasta ielas bezvēja svelmē. Izskatījos gan es droši vien kā slapja žurka, nevis skrienoša lapsene, bet tas noteikti ir daudz labāk nekā dabūt saules dūrienu, vai būt spiestam izstāties.
Tā kā šis nebija skrējiens uz ātrumu, bet vairāk baudīšanai, negribu ieslīgt katra kilometra aprakstīšanā – būtībā skrēju pēc izjūtam pieļaujamajā tempa diapozonā. Ļāvos pūlim sevi nest no Vanšu tilta lejā ātrāk nekā augšup, saulainos posmos skrēju nedaudz lēnāk kā ēnā, lieki neapdzinu citus. Vietās, kur pretī skrēja citi skrējēji, aktīvi atbalstīju favorītus un pazīstamos – redzēt tos, kuri trasē uzstāda savus un trases rekordus, vienmēr ļoti pozitīvi uzlādē. Tiešām liels prieks gan par Ingu, gan Anitu, gan Valēriju, gan visiem pārējiem, kam izdevās veiksmīgs finišs.
Negaidīti pozitīvs efekts bija arī noskrien kreklam – gan no trases malām, gan pašā trasē ne viens vien uzmundrinošs sauciens bija dzirdams. Ķīpsalas posmā vienā brīdī tā izdevās aprunāties ar Hamburgieti, kurš pēc krekla atpazina, bet drīz vien bija gaidāma pretī skrienošā topošā Latvijas maratona čempione, tāpēc devos skriet trases kreisajā malā, lai nepalaistu garām. Sasmīdināja kāds cits skrējējs, kas vēlāk apdzina ar vārdiem – Lapsene, skrien, un raksti blogu!
Trasē ļoti daudz bija dzirdamas svešvalodas – varēja just milzīgu ārzemnieku pieplūdumu, kas noteikti ir labi sacensību paplašināšanai un popularizēšanai. (Man gan kā latviešu skrējējai nebūtu arī iebildumu, ja šīs sacensības arī turpmāk paliktu latviskas un mājīgas, bez pārmērīgi lieliem skrējēju pūļiem kā citās maratonu metropolēs, bet tas jau tā savtīgi). Patīkami bija arī dzirdēt ļoti aktīvos trases “dīdžejus”, kas nerimstoši mikrofonos uzmundrināja skrējējus, jo īpaši cittautiešus.
Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā
Pirmie 14 kilometri tad arī pagāja tādā kā eiforijā, ne vienu vien reizi domājot, cik labi, ka tomēr izlēmu atbraukt, un ka tas bija tā vērts. Pēdējā trešdaļā vairāk bija jāsāk koncentrēties uz tempa noturēšanu, bet šoreiz tas nesagādāja tādas grūtības kā Liepājā. Emocionāli palīdzēja arī tas, ka vairākas dienas atpakaļ eksperimentēju ar Garmin pulksteņa iestatījumiem, un sacensību dienā aizmirsu uzlikt atpakaļ split’us ik pēc kilometra, līdz ar to katra noskrietā kilometra beigās pulkstenis nevibrēja un nerādīja vidējo tempu. Šādā pa pusei neziņā tad nu man arī izdevās pēc sajūtām noskriet ļoti komfortabli bez piepūles, un finišu šķērsoju pēc 1:47:54, čipa laiks – 1:47:25.
Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.
Pēc finiša uzreiz devos pēc masāžas numura, kuru beigu beigās tā arī (atkal) nesagaidīju – kad izņēmu, masējās 50. numurs, man bija 160., kas solījās būt pēc divām stundām. Kaut arī krastmalā sabiju vēl ilgi, diemžēl tā arī nesagaidīju savu kārtu. Atsildījos nedaudz, pārvilku salietās drēbes un devos finišā gaidīt Reini ar Anitu Kažemāku. Redzēju sieviešu līderes finišu, redzēju Riekstu gandrīz “sub2:30hrs” finišus, un tur jau arī sekoja mani tās dienas favorīti.
Apskāvieni, kopbildes, jestra čalošana un pārējās pēcfiniša aktivitātes – mielošanās ar Rimi sarūpētajiem gardumiem, intervija ar presi (šoreiz gan ne man). Devāmies mājās, un tā īsti nekādu stīvumu, kas ierasts pēc sacensībām, ne svētdien, ne pirmdien, nejutu.
Tikai krietni vēlāk man pienāca negaidīta ziņa, ka es esot 7. vietā savā vecuma grupā. Not bad at all. Patīkams noslēgums trešajiem Latvijas skriešanas svētkiem, tiekamies nākamgad!
Ko lai izvirza par mēneša skrējēju? Kurš ko labu saskrējis? – ikmēneša jautājums, ar kuru jātiek galā Mēneša skrējēja žūrijai. Šis skrējējs, kā tas nereti gadās, ticis pieminēts starp kandidātiem jau vairākkārt, un ir ar’ par ko – un te tagad jācitē Matīss: “Latvijas čempions 3000m telpās (18.februāris) ir mūsējais. Šī gada ātrākais maratonists un šā brīža valsts čempions pusmaratonā ir vienīgais no elites skrējējiem, kurš nekautrējas rakstīt savus skrējienus noskrien.lv“. Viņš domāja nevienu citu kā DS93 jeb Dmitriju Serjoginu, kurš, kā runā, savus rezultātus spējīgs sasniegt bez trenera palīdzības.
Savu pirmo ierakstu sākšu ar nelielu atkāpi par sevi un par saviem skriešanas piedzīvojumiem.
Pamatskolas laikā ļoti nepatika skriet, taču 2011.gadā, kad jau mācījos Rīgas Valsts tehnikumā, es sāku pamazām pievērsties sportiskām aktivitātēm un tāpat arī pirmajiem noskrietajiem kilometriem. Iemesli sportisko aktivitāšu uzsākšanai bija daudz un dažādi, kur viens no iemesliem bija atrast veidu kā atpūsties un izvēdināt galvu, bet otrs – neapmierinātība ar toreizējo ārējo izskatu. Dzīvoju Rīgas nomalē – Jaunciemā, blakus mežam, kalnains apvidus, patīkamas skriešanas takas, bet tāpat bija arī asfaltēts ceļš, kur svilināt skriešanas apavus ceļā uz Carnikavas pusi. Pirmie kilometri gāja grūti, jo biju dūšīgs, kājas vājas un muskuļu principā vispār nebija.
Toreiz vēl smieklīgajā sagatavošanās posmā ļoti palīdzēja mamma ar māsu, kas man, apaļam bumbulītim, brauca nopakaļ ar velosipēdiem un ik pēc kāda kilometra deva dzert ūdeni.
Ar laiku tika nopirkti Adidas skriešanas apavi, pulsometrs un pamazām jau tika atrasts temps un pēc divu mēnešu skriešanas treniņiem es piedalījos savā pirmajā pusmaratonā, kuru tad vēl sauca par Nordea Rīgas Maratonu. Distanci es pabeidzu veiksmīgi, zem divām stundām un, ja precīzi, tad oficiālais laiks bija 01:58:28,9. Skriešanas sajūtas bija fantastiskas, jo nekad nebiju piedzīvojis tādu masu skriešanas pasākumu – ar cilvēku daudzumu, mūziku, atmosfēru un atbalstu.
Arī nākamajos četros gados es piedalījos Nordea Rīgas pusmaratonos. Pēdējos divos gados gan šie pasākumi jau pārtapa par Lattelecom Rīgas pusmaratoniem. Katru gadu svars bija savādāks, un tāpat arī sagatavošanās periods un intensitāte bija atšķirīga. Bija pa šiem gadiem arī neliels gurnu savainojums un potītes saišu plīsums. Nekad nebiju licis ļoti lielu uzsvaru skriešanas laika rezultātiem. Skrējieni bija vairāk savam priekam un savai veselībai. Ļoti patika skrējieni no rītiem, kad vēl tikai aust saule un skrējiens jau galā, kad karstums iestājas. Protams, bija treniņos arī tempa skrējieni, pretestības skrējieni kalnos augšā un visas pārējās lietas, bet nekad nebiju sevi tā līdz galam piespiedis skriet ātrāk, veiklāk un tālāk. Labākais pusmaratons, ko esmu pieveicis, bija 01:49:14,0, lai gan zinu, ka vismaz uz 1:45:00 es varētu noteikti sagatavoties. Tam būtu jātur konstants temps uz 5 min/km. Pa šiem gadiem bija atrasts savs mierīgais temps, elpošana, apavu veids (Asics & Mizuno), bet tiešām bija pietrūcis kaut kāds sava veida grūdiens.
2016.gada Lattelecom Rīgas maratonā es tomēr uzdrīkstējos pieteikties un skriet pilno 42 km distanci. Pierunāju arī savu māsu skriet. Zemāk citēju pats sevi no darba intervijas bloga pēc skrējiena:
Pirmie 15-20 kilometri bija tiešām fantastiski. Es turējos labā tempā un pavisam nedaudz aiz tempa turētājiem, kas skrēja uz laiku 3h 45 min. Diemžēl pēc tam man sāka parādīties kājās krampji, kas kļuva spēcīgāki un spēcīgāki. Pie 32 km atzīmes es uz brīdi apstājos un domāju, ka izstāšos, jo sāpes jau bija uz tādas robežas, kad bija grūti izturēt. Garām skrienošie atbalstīja, skatītāji no malas arī atbalstīja. Es saņēmos un vismaz pamīšus, bet noskrēju. Finišēju ar asarām acīs, jo es es beidzot biju sasniedzis savu mērķi – noskriet šo izaicinošo distanci. Es lepojos ar to, ka noskrēju, bet, protams, ka ar ātrumu neesmu apmierināts, jo priekš mana tempa būtu labi noskriet 4 stundās.
Pēc šī citāta ir acīmredzami skaidrs, ka biju pats dusmīgs uz sevi un to, ka nebiju pienācīgi trenējies šai distancei. Šogad esmu apņēmības pilns šo distanci veikt daudz, daudz labāk, jo “negribu vienkārši noskriet un nomirt”. Visu 2016.gada nogali (novembris, decembris) un pirmos 2017.gada mēnešus esmu aktīvi skrējis Myfitness sporta zālē uz skriešanas ceļa, gan īsākas un ātrākas distances (4:20 min/km), gan garākas, 10-15 km, tā, lai ziemas periodā neaizmirstu skriešanu pavisam, un tagad arī pakāpeniski pāreju uz skriešanu ārā. Iepriekšējos gadus skriešana ziemā vienmēr bija nolikta malā, kas atkal palēnināja gatavošanos pusmaratoniem.
Iepriekšējā sestdienā bija fantastisks laiks un devos ārā noskriet 15 km, skrēju mierīgi un ar tempu 5:10 min/km. Pēc šī skrējiena nebiju noguris, kas pierāda, ka ziemas mēnešos ir turēta forma. Papildus skriešanas treniņiem pašlaik nodarbojos arī ar augstas intensitātes kardio treniņiem, staipīšanos. Svars no pagājuša gada nogales 96 kg ir nokrities līdz 88.5 kg. Vieglāks palieku, vieglāk skriet. Vājāks nepalieku, tieši otrādi, palielinās arī muskuļu masa – stiprākās kājas, rokas, mugura, vēders. Arī pareizs un veselīgs uzturs spēlē lomu.
Paralēli gatavošanās periodam uz lielo distanci esmu reģistrējies un uzdrīkstēšos skriet pilnīgi visos Stirnu Buka 2017.gada sezonas taku skriešanas pasākumos (~20 km garas distances). Pirmais izmēģinājums bija 2016.gada Valmierā un tas bija fantastisks. Šajos skrējienos var baudīt dabu un ķert kaifu!
Lai mums visiem patīkama skriešana!
Ar autora vēlību pārpublicēts no https://keshruns.wordpress.com/
Doma par pirmo pusmaratonu radās pavasarī, kad, pāris reižu sajutusi sacensību “garšu”, motivācijai izvirzīju mērķi – pusmaratons rudenī.
Septembrī darba gaitu dēļ nonācu Luksemburgā un pusmaratonam atradu visnotaļ piesaistošu variantu Luksemburgas Lielhercogistes vīna ielejā – “ING Vīna ceļa pusmaratonu”, kura organizatori solīja “līdzenu, ātru un gluda seguma distanci”, kas esot “ideāla jauniem labākajiem sasniegumiem”. Tieši kā priekš manis!
25. septembris, sacensību diena. Vajadzīgās lietas iepriekšējā vakarā saliktas, esmu labi izgulējusies. Rīta cēliens ir ieplānots mierīgs – lai varu nesteidzīgi taisīties. Uz starta vietu jābrauc ar diviem autobusiem, kuru plānus esmu izdrukājusi un izpētījusi, visi pulksteņi ir saskaņoti.
Tikai nez kāpēc jūtu nemieru. Ēst arī it nemaz negribas. Bet spēku ta’ vajadzēs, – piespiežu sevi kārtīgi pabrokastot. Varbūt vajadzēja tomēr braukt vēl savlaicīgāk? Ar šo plānojumu var nepietikt laika ēšanai pirms skrējiena. Lai apklusinātu stresiņu, blakus banānu saišķim un ūdenim somā ielieku arī pāris sviestmaižu. Nu, re, par pusdienām stresot vairs nebūs iemesla.
Par ko es vispār satraucos? Luksemburgā esmu dzīvojusi gadiem ilgi. Remišas pilsētiņā, kur paredzēts starts, esmu bijusi pat vairākas reizes (tas gan bija pirms vairākiem gadiem). Pusmaratonu noskriet izmēģināju pirms pāris nedēļām, paredzētajā kontrollaikā 2:30 toreiz iekļāvos. Treniņu plānu arī esmu labi pildījusi. Bet…
Kad starta numurs saņemts un Remišas baseina ģērbtuvēs esmu uzvilkusi sporta tērpu, nemieru nomaina ziņkāre. Kā nu būs?
Diena ir saulaina un visai karsta, termometrs pie Mozeles rāda 26 grādus. Nolemju šoreiz pirms starta pa trasi nestaigāt. Labāk pietaupīt spēkus. Remišas centrā satieku pazīstamu latvieti, kura devusies svētdienas pastaigā. Tieku pie pirmsstarta bildēm. Vispār mums būšot šausmīgi grūti skriet, jo taču traki karsti, viņa saka. (Paldies, jau manīju, ka ir karsti, saulīt!) Pēc šī uzmundrinošā teksta draudzīgi atvados, jo jānoskaņojas skrējienam. Arī citi skrējēji pulcējas pie starta līnijas.
15.00, starts. Manā sacensību stratēģijā ir daži vienkārši principi, pirmais: nepaķert pārāk ātru sākumposmu (ir bijusi nelāga pieredze nesenās 16 km sacensībās). Tāpēc pirmajos kilometros cītīgi skatos, lai temps nebūtu ātrāks par 6:30. Ceļš ir tiešām gluds, kā bija solīts. Pa labi var vērot Mozeli, aiz kuras jau ir Vācija, pa kreisi galvenokārt ir nogāzes ar vīnogu dārziem. Romantiski!
Pēc 2. kilometra skrējēji ir pietiekami izretojušies, lai katrs varētu brīvi turēties savā tempā. Trešajā kilometrā šķērsojam pirmo ciemu – Štatbredimusu. Vietējie iedzīvotāji noraugās ar interesi, dažs labs savas mājas priekšā iekārtojies uz ilgāku vērošanu. Atskan arī atbalstoši aplausi un uzsaucieni.
Man iet visai raiti, ideāli iekļaujos plānotajās sešarpus minūtēs kilometrā. Vīnogu dārzi tiešām “uzrunā”. Skrējiens iznāk ļoti vienmērīgs.
Piektajā kilometrā ir pirmais ūdens punkts, kas karstā laika dēļ ir ļoti vērtīgi. Bet ap sesto kilometru jūsma par vīnogulājiem kalnu nogāzēs sāk noplakt. Vīnogu dārzi – tas ir skaisti, bet tas nozīmē, ka nav neviena kārtīga koka un tātad – neviena ēnaina ceļa posma!
Iecerētajā grafikā turos precīzi. Tuvojos 7. kilometram, kad pa pretējo joslu (kur jāskrien atpakaļceļā) brauc sacensību auto ar hronometru, kam seko skrējiena līderi – kuri tātad jau pievārējuši apmēram 15 kilometrus. Mūsu – “parasto” skrējēju – aplausus viņi tiešām ir pelnījuši, ātrums ir neticams. Vēlāk izrādās, ka, apstiprinot mītus, par uzvarētājiem gan vīriešiem, gan sievietēm kļuvuši kenijieši.
Arī 8. un 9. kilometrā jūtos tīri tā neko, atkal esam izskrējuši cauri ciemam, – šai vajadzētu būt Vormeldanžai. Reiz šeit dzīvoja kolēģe, kura teica, ka tuvējos mežos esot labas sēņu vietas (tikai jāiepazīst vietējās sēnes, ar vidējā latvieša zināšanām te diez ko daudz nevarot pasākt).
Tuvojos desmitajam kilometram, kad mani uzrunā latviešu skrējējs. Iepazīstamies un gabaliņu paskrienam kopā, tad tomēr nolemju atpalikt. Man jāskrien lēnāk, – ar tagadējo tempu es līdz 21. kilometram varu arī netikt.
Desmitā kilometra atzīmi šķērsoju ar rezultātu 1:05:34. Tieši, kā plānots! Esam izskrējuši cauri arī trases tālākajam ciemam – Ēnenai. Turklāt īsi pirms 10. kilometra līnijas atkal tiekam pie ūdens.
Tepat kaut kur jābūt pagrieziena punktam, pēc kura būs noskrieta puse distances. Nez, kāpēc priekšā skrienošo rinda vēl tik turpina un turpina ceļu uz priekšu. Vai tad nav jau jābūt tam apgriezienam?! Man liekas, vienpadsmitais kilometrs ir pastiepies garāks par citiem. Kādu gabaliņu arī pāreju soļos.
12. un 13. kilometru jau nedaudz “nomoku”. Laikam zināma taisnība bij tai kolēģei, kura teica, ka tie skrējēji taču ir traki. Lai viņa vēl piemaksātu par iespēju skriet 20 kilometrus!
14. un 15. kilometrs jau vairāk vai mazāk ir manu parasto skriešanas spēju robeža. Kas man te lika skriet? Sēdētu tagad, svētdienā, uz dīvāna kā “visi normāli cilvēki” un skatītos kādu filmu (esmu tieši dažas aizņēmusies no draudzenes)… Lai gan – vai nu tik saulainā laikā gluži tā uz dīvāna sēdētu?.. 15. kilometra ūdens punktā atkal uzgāžu uz galvas nedaudz ūdens, bet šajā karstumā arī krekliņš ātri vien atkal ir izžuvis un mute atkal sausa.
Ar 16. kilometru izcīnos, ik pa laikam ejot. Pa kreisi esošā Mozele nemaz vairs nešķiet romantiska. Ek, ja varētu tā labi ieskrieties un mesties upē iekšā…
17. kilometrs ir tik sasodīti grūts, ka uzzibsnī doma par stāšanos ārā. Bet jēga ta’ kāda? Tik un tā jānonāk sākumpunktā, kurš reizē ir arī finišs. Un, ja tagad izstātos, tad taču tos 16 km būtu skrējusi gluži veltīgi!
18. kilometrā ceļš atkal ved cauri Vormeldanžai. Jūtams skatītāju atbalsts. Kāds kungs, kas mājas priekšā ērti izvēlies uz dīvāna, uzsauc: “Allez, allez!” (“Sarauj!”). Jā, jā, viegli jau saukt, dīvānā sēžot… Citi iedzīvotāji priecīgi svin saulaino svētdienu ar aukstu alu, pusmaratons viņiem labi noder sportiskam fonam…
Nedaudz bažīgi skatos pulkstenī – strauji tuvojas kontrollaiks, pārāk aizrauties ar iešanu vairs nedrīkstu.
19. kilometru lielākoties tomēr eju, mēģinot saglabāt visai ātru soli. Tiklīdz atsāku skriet, dur abos sānos. Lai kā man nepatīk vārds “pareizi”, droši vien vajadzēs iedziļināties jautājumā par “pareizu elpošanu”… Šķiet, arī sirds nav sajūsmā par šodienas slodzi. Priecē, protams, ka mediķi un brīvprātīgie ir manāmi ik pēc maza gabaliņa, bet cieši apņemos labāk iet, nekā nonākt līdz brīdim, kad jāizmanto viņu palīdzība.
Ir varen grūti. Tā laikam ir tā leģendārā “eksistēšana trasē”. Ir sasniegts 20. kilometrs. Labi, ka ir ūdens punkts. Mazliet enerģijas dod šeit dabūjamie kolas malki. Mierinu sevi, ka atlicis tikai nedaudz vairāk par kilometru.
Pēc kolas sapurinos un piespiežu sevi atkal skriet. Iedvesmo doma, ka drīz šitas trakums beigsies. Kad parādās Remišas pilsētas uzraksts, nolemju taisīt pēdējo izrāvienu un apdzenu ne tikai gājējus, bet arī pa kādam skrējējam.
Pilsētiņas centrālo laukumu šķērsoju lepnā vientulībā. Pie finiša līnijas ar grūtībām uztveru, ka tiek nosaukts mans vārds (pat bez šeit raksturīgajiem burtu pārveidojumiem). Galvā ir tikai divas domas: tagad jānoturas kājās, kamēr man uzkarinās medaļu. Un: vairs nav jāskrien!
Es jau sevi zinu: aiz finiša esmu “vācama” – prieks un gandarījums sāksies nedaudz vēlāk, pēc atjēgšanās mirkļa.
Hei, mīlīši, bet es taču tagad varu lepoties ar noskrietu pusmaratonu!!!
Mans rezultāts ir 2:26:37 un 1415. vieta kopvērtējumā, kas mērķim “finišēt” ir ļoti labi (esmu pārspējusi 1132 aiz manis finišējušos skrējējus!). Vēlāk rezultātu tabulā ieraugu, ka ieskaitīts arī finišs 3:14:55. Kā tur bija ar to kontrollaiku 2:30?..
km 
-