Jau savas skriešanas sākumā, pagājušā gada pavasarī, ievēroju, ka ir cilvēki, kas skrien ar “pulksteņiem” uz rokām. Domāju – uzņem laiku. Tā kā man bija telefons ar Endomondo, tad es par to vairāk neinteresējos. Līdz kaut kad vēlāk, palasot internetā, uzzināju, ka daudziem tie patiesībā ir pulsometri. Vienkāršākie maksā aptuveni 30 – 50 Ls, un ir tikai pulsometri ar hronometru. Bet virs 100 Ls pieejamie jau ir ar GPS. Un līdz ar to spēj kartē piefiksēt maršrutu (vēlāk apskatāms datorā) un papildus pulsam un laikam rādīt arī ātrumu, veikto attālumu un tempu.
Zināt, tas ir viens, bet pārbaudīt dzīvē – pavisam kas cits. Tāpēc saku paldies skrējēju iecienītā skriešanas preču veikala Maratons pārstāvim Raimondam, ar kuru sarunāju Garmin Forerunner 110 HRM 2 nedēļu izmēģinājumu. Mana vienīgā vēlme bija, lai pulsometrs ir ar GPS.
Šis ir viens no vienkāršākajiem pulsometriem ar GPS. Un Latvijā tas maksā nedaudz virs 100 latiem. Lai arī no lietus tas nebaidās, taču peldēt gan ar Garmin Forerunner 110 nevar. Ūdensizturība šajā gadījumā nav tik nopietna. Iepriekš biju lasījis, ka lielākais mīnuss visiem pulsometriem ar GPS, ir baterijas darbības laiks, kas ir krietni zemāks nekā aparātiem bez tā. Tad nu šis konkrētais pulsometrs treniņu režīmā iztur līdz 8 stundām, vienkārši pulksteņa – hronometra režīmā līdz 3 nedēļām. Pēc tam ir nepieciešama pievienošana lādētājam, kas no viena gala ir tāds pat kā jebkuram mūsdienu telefonam, bet pulsometram pieslēdzas ar specifisku “ķepiņu”.
Tas pats – “kepiņa” vienā galā un USB otrā galā – vads tiek izmantots, lai pulsometru pieslēgtu pie datora un jau pavisam detalizēti skatītos savu treniņa veikumu. Es izmantoju iespēju treniņus ielādēt Endomondo. Pirmajā reizē savienojuma izveidei vajadzēja ielādēt speciālu spraudni, bet pēc tam viss ir izdarāms ar pāris klikšķiem. Ja nelieto Endomondo, izdarīto var skatīties arī Garmin Connect mājas lapā.
Bija laiks, un tas bija vēl pavisam nesen, kad es domāju, ka pulsometrs pulsu mēra tāpat no rokas. Nav, nav tā. Pulsa mērīšanai ir uz vēdera jāuzliek speciāla siksna. Savukārt, tālākais jau notiek ātri un daļēji automātiski. Tu spied vienu pogu un notiek pulsometra jostas meklēšana, kas ir jāapstiprina, un pēc tam – GPS signāla meklēšana, kas man parasti aizņēma 1 līdz 2 minūtes. Un jau uzreiz pēc tam sportošana var sākties.
Pieveic kilometru, pulsometrs nopīkstas un ekrānā aptuveni 10 sekundes rāda galvenos tā rādījumus. Šie paši rādījumi, visu laiku dinamiski mainīgi, ir redzami arī pārējā skrējiena laikā. Kad gribas, apskaties “pulkstenī”, un nevajag vilkt ārā telefonu no kabatas.
Tomēr, vairāk par visiem šiem rādījumiem man interesēja tieši pulss. Kāds tas man ir? Un kāda ir tā sakarība ar manu pašsajūtu? Kā izrādās, sakarība ir ļoti tieša. Skrien un jūties labi, pulss ir konkrētā līmenī, paliek grūti – re, pakāpies pāri konkrētam līmenim. Piebremzē un sajūties labi, re, arī pulss jau ir konkrētajā labsajūtas līmenī. Tam ir nozīme. Un, pameklējot internetā, var atrast rakstus, kur cilvēki dalās ar saviem treniņu plāniem, kur noteicošais ir tieši pulss. Konkrētu laiku tiek skriets ar vienu līmeni, tad ar citu, tad atkal ar citu utt.
Bet, kā jūtos es? Vai tagad es sev gribu pulsometru? Vienā vārdā – nē. Šo aptuveni 10 treniņu laikā es sapratu, ka pulsometrs man var būt noderīgs mēraparāts, taču tikai ik pa laikam vai arī mainoties maniem sportošanas paradumiem. Jo lielāks aug mans kopējais noskrieto kilometru skaits (kopš pagājušā gada pavasara ir ap 1500 km), jo labāk saprotu, ka man patīk skriet sev. Man nepatīk sacensības, man nepatīk konkrēti treniņi konkrētos laikos un dienās. Skriešana un sports kopumā ir mana atpūta nevis pienākums. Turklāt, tagad, pēc šī testa, es vēl labāk zinu, kā saprast savu pašsajūtu.
Turklāt, šo nedēļu laikā es tā arī nepieradu pie pulsometra uz rokas un siksnas ap krūtīm. Tā vien gribējās tos ņemt nost, jo īpaši karstumā.
km 
-