Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.
Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.
Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.
Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.
Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.
Te atcerējos mūžseno anekdoti:
– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?
– Auzu putra, ser!
– Un ko tā tur dara?
– Žļurkst, ser!
Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.
No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.
Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.
Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?
Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.
Par šo skrējēju, droši vien, daudzi teiks, ka viņai sen bija jābūt Mēneša skrējēja godā. Un viņa jau ir bijusi tuvu tam – neskaitāmas reizes pieminēta atlasot kandidātus un tik par mata tiesu no tā līdz šim bija izglābusies. Gadu noslēdzot tas viņai vairs neizdevās – skraidīšana pa purviem, skriešana uz Valmieru, pasaules čempionātos un visādos ultramaratonos un rakstu sacerēšana par savām skriešanas aktivitātēm ir tikai daļa no iemesliem. Essnee jeb Gunta Amoliņa jūsu uzmanībai! Lasīt tālāk.
Turpinot tēmu par baudāmiem skrējieniem, kas ne tuvu nav sacensības, pastāstīšu par nelielu koptreniņu Ķermeņu nacionālajā parkā. Jā, Ķermeņu, tā mēs te Ķemerus saucam.
Sākās viss ar to, ka Aijai iepatikās manas skrējienos uzņemtās fotogrāfijas. Nu jā, es tiešām cenšos iemūžināt to skaistumu, ko redzu treniņos, lai padalītos ar citiem un atgādinātu sev, cik pasakaini skaistās vietās es mēdzu uzturēties. Bet telefona bildes ir telefona bildes, tās jau tikai drusku parāda to situāciju – ne meža šalkoņu var dzirdēt, ne skujas sasmaržot, ne jūrmalas sāļo gaisu ieelpot, ne meža dzīvnieciņus ar muguras matiņiem sajust… Tas viss jābauda klātienē, tāpēc aicināju Aiju uz Jūrmalu, lai skatās un bauda! Neesam skopules, tāpēc piedāvājām vēl dažiem skriešanas draugiem. Tādu publisku pasākumu drusku baidījos rīkot, jo neesmu vadījusi nevienu koptreniņu vairāk kā 1 līdzskrējējam, ja neskaita Divplākšņus, bet tas jau pa dzimtajām takām un drošībā… Kilometrāžu arī izvēlējos veicamu – atkarībā no situācijas, 25 vai 30km. Tā nu beigu beigās bijām kopā 5 skrējēji – es, Aija, Pēteris, Laimonis un Artūrs.
Treniņš bija norunāts brīvdienai nepieklājīgi agri. Cēlos tumsiņā un lādējos, ka es jau nu šito nedrīkstu nobastot. Izejot ārā, sapratu, ka snieg. Skaisti jau, bet nu… Un slīd arī! Labi, ka meža apavus uzvilku. Slokas stacijā, apkārtējiem kažokos ievīstītajiem ļautiņiem par izbrīnu, sabira daži sportisti un sapirka biļetes līdz Ķemeriem, kur sākās mūsu skrējiens.
Visu ciema suņu reju pavadībā tikām līdz Zaļajai kāpai, kur sākās pasaka. Es nekad nespēju novaldīt savu sajūsmu, tiekot tik skaistās vietās, bet ir jau arī, par ko sajūsmināties. Pa vidu ceļš, kas brīžiem pāriet īstā kāpu smiltājā, abās pusēs mežs, kas vēlāk kļūst par dumbrāju un tad jau par purvu. Pirms dažtūkstoš gadiem šeit šalkoja jūra… Snieg neliels sniedziņš, kas tumši zaļo mežu apsudrabo. It kā klusums, bet tomēr mežā kaut kas čabinās… Telefonā atskan modinātājs, kas atgādina, ka ir traki agrs, bet mēs jau pa mežu dauzāmies.
Kad dalībnieki jau iesiluši gan miesīgi, gan garīgi, paveras skats uz Zaļās kāpas galu. Tur tāds iespaidīgs kalns. “Gunta, lūdzu, lūdzu saki, ka mums tur būs jāskrien augšā!” Būs! Tiekam augšā un elpa aizraujas no augstuma un plašuma visapkārt. Drusku pasajūsmināmies un dodamies pa taku tālāk. Šķērsojam pāris kāpas pārrāvumus, kur pāri purvam uzbūvētas laipas. Sasalstošs purvs ar neaizsalušām ūdens bedrēm. Mazās purva priedītes uz normālo kāpu priežu fona. Brīžiem skrienam kāpai pa augšu, brīžiem gar malu, visapkārt kaut kas neaprakstāmi skaists, līdz nonākam pie grābeklīša. Nemaz nezināju, ka tur tāds ir – to noslēpis raidījums TE! Lai kā man riebtos selfiji, tomēr visiem gribas būt bildē, un garākās rokas īpašnieks tiek deleģēts uzņemt foto.
Skrienam tālāk. Zinu, ka jābūt pagriezienam pa labi, bet, tā kā skrienu grupas beigās (jā, jā, meklēju attaisnojumus), nogriezāmies nepareizajā ceļā. Kad tas kļūst arvien mazāks, saprotu, ka nav īstā vieta, bet nekas – skrienam tik pa zvēru takām tālāk. Kad beidzas takas, ieraugu stigu. Labs ir, laižam pa stigu! Traki skaisti tā skriet pa pašu purvu. Vasarā te noteikti ir slapjš, bet mums forši. Drusku grūtāk jau ir, bet nu tas skaistums, tas neaprakstāmais skaistums! Kad pienāk atklāsme, ka esam apskrējuši apli un tūliņ nonāksim atpakaļ uz Zaļās kāpas, priekšā ir vēl viena kāpa. Tūristu pārlieku neskarta, tā rāda mums savus dabas krāšņumus. Pēc nelielas kartes pagrozīšanas izdomājam skriet pa to kāpu un sajūsmināties. Beigās tiekam atpakaļ uz tā nepareizā ceļa un skrienam atkal pa tūristu taku. Drīz jau arī īstais pagrieziens ar Pētera komentāru: “Es te pagaidīšu, jūs jau tāpat drīz būsiet atpakaļ!”. Bet nē, šī ir īstā vieta.
Skrienam mierīgā nodabā, sarunājamies, un tad kāds saka: “Alnis!” Kur? Skatos mežā, neredzu. “Priekšā!” Domāju, gan jau kāds vietējais alni tēlo, bet nē, tiešām alnis! Redzu tikai pakaļpusi, bet vienalga nopriecājos, jo alni redzu pirmo reizi. Tad ceļam pāri pāriet vēl viens. Un tad maziņais. Bez vārdiem…
Skrienam pa Antiņciema ceļu atpakaļ uz Ķemeriem. Tas tāds interesants, jo ir uzlabots ar gumijas plāksnēm, ķieģeļiem un visādiem ķirbuļiem. Abās pusēs Raganu purvs, vecā ceļa šarms… Un tad es nepamanu vienu ķirbuli, aizķeros un ar celi triecos pret zemi. Uzraujos kājās, bet nostāvēt īsti nevar. Galva griežas, melns gar acīm, paiet nevar, viss sāp, viss ir slikti… Padzeros, pastaigāju – nu kaut kā jau uz priekšu tikt var. Bikses pušu, žēl. Tās jau nesadzīs! Pa kāju sūcas asinis. Njā, sports bez asinīm nav sports! Kad sāpes atlaiž, pamēģinu paskriet – kaut kā lēnītiņām var. Saku, ka, ja Ķemeros vēl tik traki sāpēs, tad, diemžēl, treniņam arī pienāks gals. Līdzskrējēji sadrūmst, es arī. Un diena taču tik skaisti sākās! Tiekam līdz Ķemeriem, nu sāp jau, bet nav tik traki, ka būtu jābļauj. Ai, kas būs – būs! “Laižam uz Slokas ezeru?” Laižam!
Ceļā uz Slokas ezeru tiek novērtēts Ķemeru kūrorta klusums, tad industriālā romantika pie Dienas centra, un tad jau pa ceļu ar atkal citiem purviem malās tiekam līdz Slokas ezeram. Dažam labam tā bija pirmā reize, kad šis lielais, skaistais, tikai vidēji 60cm dziļais ezers paveras acu priekšā. Uzkāpjam skatu tornī, ļaujam, lai vējš izpūš līdz kaulam, un skrienam tālāk, pie reizes vērojot purva ezerus. Lielākais no tiem ir Akacis. Artūrs un Laimonis sakāpj uz ledus. Lai jau izpriecājas, jo es viņiem neļāvu mainīt maršrutu un skriet pa taisno pāri Slokai…
Atkal neaprakstāmi skaisti purva skati, vecais Kūdras ceļš, un esam Kūdrā. Novērtējam mājiņas un villas, lapenes un dīķīšus, dārziņu romantiku. Pienācis laiks griezties atpakaļ. Skrienam pa dzelzceļmalu, kur ir traki slidīgi akmeņi. Tā kā purva maldīšanās ir uzvākusi liekus kilometrus, nolemju uz Kašķu purvu ekspedīciju nevest. Komandā ir ieviesies nogurums, mans celis arī īpaši laimīgs nejūtas, tāpēc stūrējam taisnā ceļā uz Slokas staciju.
Nu ko, izrādās, ka no Ķemeriem līdz Slokai ir 30km… Ielienam veikalā pēc kārumiem un laižam dzert tēju pie mana drauga Krišjāņa. Ir mitekļi, kur mājīgākā vieta ir virtuve, bet pie Krišjāņa man patīk darbnīca. Krāsniņas siltumā mielojamies, dalāmies iespaidos un nonākam pie secinājuma, ka maratonu mierīgi var noskriet 2 stundās, tikai drusku jāpiespiežas. Kā līdz tādam secinājumam nonākt? Tā vienkārši – salaižot kopā cilvēkus, kas mīnus grādos un sniegā peras 30km pa purviem un meža ceļiem un vēl jūtas laimīgi par to. Un mēs zinām, kas ir mobilās ābolkūkas.
Apdomājot visu, nonāku pie domas par jaunu koptreniņu koncepciju. Tā kā šādos kilometros daži nogurst ātrāk par citiem, jātaisa tā, ka ir divi vadītāji. Viens skrien ar tiem, kas var paskriet ātrāk, otrs ar tiem, kas lēnāk. Šajos apgabalos tas ir iespējams, jo ne es vienīgā mēdzu uzturēties pie Ķemernieka… Plānos jau ir kaut kas grandiozs, bet līdz tam drusku pagaidiet – man tā kāja jāsadziedē un jāsāk skriet. Viss būs!
Elpa smaga, Garmin pulkstenītis rāda vidējo tempu 28min/km, labprāt izmantoju attaisnojumu pabildēt – apsolīju Martai (maffijai). Ieleja dziļi lejā; kaut kur tālumā pretējā fjorda virsotnē samānāms sniegs, skaisti. Taka lietus dēļ pārvērtusies strautiņā, jādomā kur kāju likt – akmeņi slapji, kur nav akmeņi, tur ir dubļi, ripot lejā negribētos. Skrienamkurpes slapjas jau kādu stundu. Viss tukšs un kluss, lielākā daļa skrējēju pirmajos deviņos garlaicīgajos asfalta kilometros aizlidoja uz priekšu kā vējš. Palēnām raušoties augšā kādu pārīti panāku. Aprunājamies, uzzinot no kurienes esmu saņemu neizpratnes pilnu jautājumu – ko es te, Norvēģijas fjordos, daru? Skarbāku skrējienu sagribējās. Ir skarbi. Pēdējie 3 kilometri ved gandrīz stāvus augšā. Mežu nomaina akmeņi ar ķērpju un sūnu saliņām. Neliels (un gaužām gaidīts) noskrējiens lejup.
Gandrīz augšā, priekšā pirmais sastaptais fjordu purviņš
Brīžiem takas nav, marķējums norāda, ka jāšķērso kāda upīte, akmeņu klājiens, pa kurieni tieši – brīva izvēle. Starp akmeņiem nelieli purviņi. Nākamais augšupceļš. Tuvojos fjorda augšpusei un vēju neviens neattur no pūšanas, ir kur ieskrieties, lietus jaciņa noder. Laipoju pa akmeņiem, kur akmeņu nav, kājas stieg dubļos un sūnās līdz potītēm. Pamanu tālumā vēl pāris skrējēju muguras. Trasē pavadīts vairāk kā 3 stundas, noskrieti 16km un pulkstenis atsakās turpināt sadarbību. Šaura taciņa vijas pa fjorda augšpusi, jāuzmanās no paklupšanas pret akmeņiem vai iestigšanas peļķēs. Ainava skarba, līdzjutēju, māju un tamlīdzīgu civilizācijas iezīmju nav, vien akmeņu klājums ar nīkulīgiem bērziņiem, uzņemot kārtējo bildi, secinu, ka arī zonas telefonam nav. Nez kā tagad varētu pielietot organizatoru iedotos viņu un ātrās palīdzības telefona numurus? Klumpačoju uz priekšu, par skriešanu to, lielākoties, ir grūti nosaukt. Skatiens piekalts takai. Sākas purvs. Brīžiem ir taka, laipa, brīžiem vienkārši jāskrien sfagniem cauri. Aptuvens simts pa priekšu skrienošo mitrākās vietas ir labi uzjaukuši un man tiek Stipro skrējiena cienīgi dublīši.
Trase
Kājas saņem regulāru dubļu un ūdens terapiju. Beidzot noskrējiens. Arī pa dubļiem un purvu. Skrienu visu to labumu (dubļus un sfagnus) šķaidot uz visām pusēm. Dzeršanas/ēšanas punkts un 21km atzīme. Trasē pavadīta puse no kontrollaika – 4,5h. Uzjautāju brīvprātīgajiem, vai otra puse vieglāka, viņi saka, ka šī esot bijusi vieglākā puse. Jauki. Īsti gan nevaru iedomāties, kas var būt labāks par pamatīgu kāpumu un tad dubļiem un purviņu. Pret saldināto dziru un želejām protestēt sākušajam vēderam iebaroju maizīti ar ko krēmsieram līdzīgu un vēl ēdot dodos tālāk, laika necik daudz vairs nav, ja jau otra puse būs grūtāka un puse laika vien palikusi.
Kreisajā malā pusmaratona punkts. Pāri pretī – jaukais purviņš augšup.
Lejupceļš, tilts, ceļš, mazliet augšup pa lauku celiņu… un es saprotu, kas ir grūtāks par kāpumu un purviņu. Kāpums pa purviņu. Taka iet taisni caur sfagnu purvu, kurš pamanījies iekārtoties kalna nogāzē. Kājas stieg sfagnos un ledusaukstā ūdenī līdz potītēm. Salst un ir grūti. Velkos uz priekšu lēnām. Vienīgais mierinājums, ka lejupceļā apsteigtajai vietējo trijotnei neveicas labāk, kā bijuši aiz muguras, tā arī ir, vismaz kāds dzīvs cilvēks uz ko paskatīties. Jāsaņemas, purvā nepalikšu. Domāju par Ņergām un kā viņiem te patiktu. Katrs purvs ar laiku beidzas. Tieku pie godīgas kalnu taciņas, šauras un akmeņainas, galva negrib koordinēt kāju darbību, pārvietošanās joprojām lēna. Iedzeru kolu, paliek vieglāk un var pat paskriet. Ainava joprojām vientulīga un purvaina. Ripojot no kalna apsteidzu vēl pārīti. Atkal purvs, nu jau tas mani ne pārsteidz, ne izbrīna. Brīžiem iestiegu līdz ceļiem. Tā kā nav ne jausmas, cik laika un kilometru palikuši, skrienu cik ātri varu. Reizēm purva vietā tiek taciņa ar stingrāku pamatu – saldēdiens. Lejupceļā, pa purvu, ūdenim šļakstot tuvojos pēdējam ūdens punktam, tātad 34km pieveikti! Brīvprātīgie skandē uzmundrinājumus visu laiku, kopš mani ir pamanījuši. Kolas glāzīte un banāns tiek ielikti rokās. Norvēģis, kurš pirmajā ūdens punktā pie 9km atzīmes angliski nerunāja, nu jau tapis runīgāks. Nomierina, ka nu vairs gan purva nebūs un laika man arī pietiekot, satraukumam neesot pamata. Tagad tikai jātiek lejā pa serpentīna ceļu. Sajūta, ka neskrienu, tikai ceļu kājas un gravitācija izdara pārējo. Spēka necik daudz vairs nav, bet nekas nesāp, par to prieks, muskuļi un saites turas godam. Celiņš vijas šķietami bezgalīgi. Uz leju, līkums, uz leju, atkal līkums. Viss, esmu ciemā. Kalniņš beidzies un skriet ir grūti. Ieraugot finiša arku mani panāk divi norvēģu kungi labākajos gados, garām neskrien, tā arī visi trīs draudzīgi reizē ieskrienam finišā.
Noskrēju. Spēka necik vairs nav. Dubļaina līdz ceļiem. Ir prieks. Un savā ziņā pārsteigums, ka tiku līdz finišam, jo bija skarbāk kā gaidīju. Visu kontrollaiku pat nevajadzēja, vēl 1h15min palika rezervei.
Vēlāk uzzinu, ka esmu viena no 15 finišējušajām sievietēm un vienīgā ārzemniece. Kopumā patika ļoti. Noorganizēts ļoti labi. Dalībnieku maz, lielākoties skrēju viena, atbalsta trases malā praktiski nekāda. Morāli bija vieglāk kā asfalta maratonā.
km 
-